1.

Tiešsaistes platformas ir tā saukto “informācijas sabiedrības” pakalpojumu sniedzēji, proti, vienkāršākiem vārdiem sakot, pakalpojumi internetā, kas ļauj ne tikai profesionāļiem, bet arī fiziskām personām, kas neveic saimniecisku darbību, piedāvāt dažādu veidu pakalpojumus patērētājiem, nodrošinot savstarpēju saziņu starp abām iesaistītajām pusēm.

2.

Šo platformu attīstība lielam skaitam fizisku personu ir sniegusi iespēju, no vienas puses, sniegt pakalpojumus, to nepārvēršot pilna mēroga saimnieciskajā darbībā, un, no otras puses, saņemt šos pakalpojumus par bieži vien daudz izdevīgākām cenām nekā profesionāļu piedāvātās cenas. Tādējādi minētās platformas ir veicinājušas, ja ne līdz šim nepastāvošu tirgu izveidi, tad vismaz atsevišķu pakalpojumu tirgu strauju attīstību piedāvājuma un pieprasījuma pieauguma dēļ. Vienlaicīgi šīs platformas ir veicinājušas to, ka daudzas – sociāla, politiska, administratīva un juridiska rakstura – problēmas, kas saistītas ar šo pakalpojumu masveida attīstību, ir kļuvušas vēl izteiktākas.

3.

Tādēļ rodas jautājums, cik lielā mērā tiešsaistes platformām ir arī jāveicina ar to darbību saistīto problēmu risināšana. Protams, risinājumi ir jāmeklē, ievērojot tiesību aktus un it īpaši Savienības tiesības. Internetā sniegtos pakalpojumus raksturo tas, ka tie bez grūtībām kļūst par pārrobežu pakalpojumiem – internetā pakalpojumu sniedzēja un pakalpojumu saņēmēja ģeogrāfiskajai atrašanās vietai nav nozīmes. Tiešsaistes platformu specifika ir tāda, ka to pakalpojumi, kuri tiek sniegti, izmantojot internetu, un kuri principā var iegūt pārrobežu raksturu, ir cieši saistīti ar pakalpojumiem, ko pēc tam sniedz to izmantotāji, jo šie pakalpojumi vairumā gadījumu ir “reāli” un tiem ir precīza atrašanās vieta. Tātad šīs platformas ir fundamentāli mainījušas pārrobežu pakalpojumu raksturu, ne tikai nodrošinot iespēju, ka tie tiek sniegti un izmantoti masveidā, bet arī radot tiem jaukta veida raksturu tādējādi, ka šie pakalpojumi ir cieši saistīti ar turpmāku pakalpojumu sniegšanu, kuriem nav šāda rakstura.

4.

Šīs paradigmas faktiskās izmaiņas nozīmē, ka ir jāpārskata atsevišķi Savienības tiesību principi, it īpaši pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, lai reaģētu uz jaunajiem izaicinājumiem, ko rada tiešsaistes platformu darbība. Šī lieta Tiesai sniedz iespēju lemt par pasākumiem, ko var pieņemt dalībvalstis, lai reaģētu uz vienu no šiem izaicinājumiem, proti, izaicinājumu, kas attiecas uz nodokļu režīma piemērošanu pakalpojumiem, ko sniedz ar tiešsaistes platformu starpniecību.

5.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) ( 2 ) 1. panta 1. punktu un 5. punkta a) apakšpunktu:

“1.   Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

[..]

5.   Šī direktīva neattiecas uz:

[..].”

6.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū ( 3 ) 1. panta 1. punktā un 2. panta 3. punktā ir noteikts:

“1. pants

1.   Šajā direktīvā ir paredzēti vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus saglabājot augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni.

[..]

2. pants

[..]

3.   Šo direktīvu nepiemēro nodokļu jomai.”

7.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā ( 4 ), 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā un e)–g) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

8.

Atbilstoši šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmajai daļai:

“Saskaņā ar 7. pantu dalībvalstis nekavējoties dara [Eiropas] Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu – tādā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja minētais pamatojums jau nav paskaidrots projektā.”

9.

Ar 2017. gada 24. aprīļaDecreto‑legge n. 50 convertito con modificazioni dalla L. 21 giugno 2017, n. 96 – Disposizioni urgenti in materia finanziaria, iniziative a favore degli enti territoriali, ulteriori interventi per le zone colpite da eventi sismici e misure per lo sviluppo (Dekrētlikums Nr. 50 ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2017. gada 21. jūnija likumu Nr. 96, par steidzamiem noteikumiem finanšu jomā, par iniciatīvām vietējo iestāžu labā, par papildu iesaisti zemestrīču skarto teritoriju labā un attīstības pasākumiem) ( 5 ), tā grozītajā versijā (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 50), 4. pantu ir izveidots nodokļu režīms nekustamo īpašumu īstermiņa īrei, kas nav uzņēmējdarbība (turpmāk tekstā – “strīdīgais nodokļu režīms”).

10.

Strīdīgais nodokļu režīms tiek piemērots dzīvojamo telpu īres līgumiem, kuru ilgums nepārsniedz 30 dienas, kurus fiziskas personas, neveicot uzņēmējdarbību, noslēdz tieši ar īrniekiem vai ar tādu personu starpniecību, kuras sniedz nekustamo īpašumu starpniecības pakalpojumus, “vai ar telemātikas portālus pārvaldošām personām” (Dekrētlikuma Nr. 50 4. panta 1. punkts).

11.

Sākot ar 2017. gada 1. jūniju no šādiem īres līgumiem gūtie ieņēmumi fakultatīvi tiek aplikti ar cedulāro nodokli (fiksētas likmes solidaritātes nodokli), kas iekasēts saskaņā ar fiksētu nodokļa likmi 21 % apmērā, nevis ar standarta ienākuma nodokli (Dekrētlikuma Nr. 50 4. panta 2. punkts).

12.

Personām, kas veic nekustamo īpašumu starpniecības darbību, kas attiecas uz iepriekš minēto [īstermiņa] īri, “kā arī personām, kas pārvalda telemātikas portālus”, ir pienākums nodod datus saistībā ar īres līgumiem, kas ir noslēgti ar to starpniecību, līdz tā gada 30. jūnijam, kas seko gadam, uz kuru attiecas šie dati. Par minēto datu nepaziņošanu, nepilnīgu vai nepatiesu paziņošanu ir paredzēts naudas sods (Dekrētlikuma Nr. 50 4. panta 4. punkts).

13.

Personām, kas ir Itālijas [nodokļu] rezidenti, kuras veic nekustamo īpašumu starpniecības darbību, “kā arī personām, kas pārvalda telemātikas portālus”, saņemot īres maksas vai maksājumus saistībā ar iepriekš minētajiem īres līgumiem vai arī ja tās iesaistās šo īres maksu vai maksājumu iekasēšanā, kā nodokļu iekasētājiem ir jāietur nodoklis 21 % apmērā no īres maksu un maksājumu summas brīdī, kad šī summa tiek maksāta saņēmējam, un ir jāpārskaita šis ieturējums nodokļu iestādei. Gadījumā, ja nav izvēlēta saskaņā ar fiksētu nodokļa likmi iekasējama cedulārā nodokļa (fiksētas likmes solidaritātes nodokļa) režīma piemērošana, ieturēto nodokli uzskata par avansu (Dekrētlikuma Nr. 50 4. panta 5. punkts).

14.

Personas – [nodokļu] nerezidenti un kas veic tādas pašas darbības, ja tām Itālijā ir pastāvīga iestāde, izpilda no strīdīgā nodokļu režīma izrietošos pienākumus ar savas pastāvīgās iestādes starpniecību. Personām – [nodokļu] nerezidentiem, kurām Itālijā nav pastāvīgas iestādes, ir pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, kurš ir atbildīgs par nodokļiem. Ja pārstāvis nodokļu jautājumos netiek iecelts, personas, kas Itālijā ir [nodokļu] rezidenti un kas ietilpst tajā pašā grupā, kurā ietilpst iepriekš minētās personas, ir solidāri atbildīgas ar pēdējām minētajām par nodokļa ieturējuma no īres maksām un no maksājumiem saistībā ar īres līgumiem veikšanu un ieturētā nodokļa pārskaitīšanu (Dekrētlikuma Nr. 50 4. panta 5.bis pants).

15.

Dekrētlikuma Nr. 50 4. panta 4., 5. un 5.bis panta īstenošanas noteikumi ir jāpieņem ar nodokļu iestādes direktora lēmumu.

16.

Prasītājas pamatlietā – Airbnb Ireland UC un Airbnb Payments UK Ltd (turpmāk tekstā abas kopā – “Airbnb”) ietilpst pasaules mēroga grupā Airbnb, kas pārvalda nekustamo īpašumu starpniecības portālu ar tādu pašu nosaukumu. Šis portāls ļauj nodrošināt savstarpēju saziņu starp izīrētājiem, kuriem ir izīrējamas izmitināšanas vietas, no vienas puses, un personām, kas meklē šādas izmitināšanas vietas, no otras puses, saņemot no klienta maksājumu par mājokļa nodošanu rīcībā pirms īres sākuma un pārskaitot šo maksājumu izīrētājam pēc īres sākuma, ja no īrnieka nav bijis pretenziju ( 6 ).

17.

Airbnb iesniedza Tribunale amministrativo del Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) prasību atcelt, pirmkārt, nodokļu iestādes direktora 2017. gada 12. jūlija Lēmumu Nr. 132395, ar kuru tika pieņemti strīdīgā nodokļu režīma īstenošanas noteikumi, un, otrkārt, 2017. gada 12. oktobra Skaidrojošo apkārtrakstu Nr. 24 par šo strīdīgo nodokļu režīmu.

18.

Prasības pamatojumam Airbnb norādīja, ka ar strīdīgo nodokļu režīmu Itālijas tiesībās esot ieviesti “tehniskie noteikumi” vai “noteikumi par pakalpojumiem” un tādējādi tie esot bijuši iepriekš jāpaziņo Komisijai atbilstoši Direktīvas 2015/1535 5. panta 1. punkta pirmajai daļai. Airbnb arī apgalvoja, ka ar šo režīmu paredzētie pienākumi informācijas nodošanas jomā un nodokļu jomā pārkāpjot pakalpojumu sniegšanas brīvības principu. Turklāt Airbnb norādīja, ka pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, kas noteikts jebkurai personai, kas pārvalda nekustamo īpašumu starpniecības telemātikas portālu un kas nav rezidents Itālijā vai kam Itālijā nav pastāvīgas iestādes, esot nesamērīgs tādu pamatbrīvību, kā pakalpojumu sniegšanas brīvība, ierobežojums.

19.

Ar 2019. gada 18. februāra spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja prasību. Airbnb par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

20.

Ar 2019. gada 11. jūlija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 30. septembrī, iesniedzējtiesa iesniedza Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz vairākām Savienības tiesību normām. Ar 2020. gada 30. jūnija rīkojumu lietā Airbnb Ireland un Airbnb Payments UK (C‑723/19, nav publicēts, EU:C:2020:509) Tiesa šo lūgumu atzina par acīmredzami nepieņemamu tādu norāžu trūkuma dēļ, kas tai ļautu sniegt lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem, precizējot, ka iesniedzējtiesa var tai iesniegt jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

21.

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu Tiesā tika saņemts 2021. gada 9. februārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Airbnb, Federazione delle Associazioni Italiane Alberghi e Turismo – Federalberghi (Itālijas viesnīcu un tūrisma biedrību federācija, turpmāk tekstā – “Federalberghi”), Itālijas, Beļģijas, Čehijas, Spānijas, Francijas, Nīderlandes, Austrijas un Polijas valdība, kā arī Komisija. Airbnb, Federalberghi, Itālijas, Spānijas un Francijas valdība, kā arī Komisija bija pārstāvētas tiesas sēdē, kas notika 2022. gada 28. aprīlī.

23.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas izpratnē “tehniskie noteikumi” ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniekiem, arī tiem, kas savu darbību veic tiešsaistē, tiek noteikts pienākums vākt un paziņot nodokļu iestādēm datus par starpnieka darbības rezultātā noslēgtajiem īres līgumiem, kā arī – gadījumā, ja šie starpnieki ir iesaistīti īres maksas maksājuma stadijā, – pienākums ieturēt nodokli, kas jāmaksā no summām, ko īrnieki ir samaksājuši izīrētājiem, un pārskaitīt šo nodokli Valsts kasei.

24.

Tiesas sēdē Tiesa klātesošajām pusēm un ieinteresētajām personām jautāja par Direktīvas 2015/1535 piemērojamību tādiem pasākumiem kā strīdīgā nodokļu režīma pasākumi, ņemot vērā to, ka ar LESD 114. pantu, kura 1. punkts ir šīs direktīvas juridiskais pamats, tā 2. punktā ir izslēgta šī 1. punkta piemērošana “fiskāliem noteikumiem”.

25.

Uzreiz ir jānorāda, ka piekrītu viedoklim, kuru pauda Francijas valdība, ka ar LESD 114. panta 2. punktu principā tiek pieļauta Direktīvas 2015/1535 piemērošana nodokļu pasākumiem. Proti, šī tiesību norma ir jāinterpretē kā tāda, kurā ir atsauce uz šo noteikumu saskaņošanu, ko varētu kvalificēt kā “pozitīvu saskaņošanu”. Šāda veida pasākumi tiek pieņemti attiecībā uz netiešajiem nodokļiem un nodevām, pamatojoties uz LESD 113. pantu.

26.

Turpretī ar Direktīvu 2015/1535 netiek veikta šāda pozitīva saskaņošana. Šajā direktīvā ir tikai izstrādāti noteikumi, lai novērstu to, ka dalībvalstis pieņem pasākumus, kas ir pretrunā iekšējā tirgus pienācīgai darbībai. Šie noteikumi izpaužas kā procesuāls pienākums paziņot par atsevišķiem noteikumiem projekta stadijā, lai tos preventīvi pārbaudītu no to atbilstības iekšējā tirgus noteikumiem aspekta. Taču šāda pārbaude nekādā mērā nav līdzvērtīga šo noteikumu saskaņošanai Savienības tiesību aktos, kas paredzēta LESD 114. panta 1. punktā. Ja ar Direktīvu 2015/1535 tiek veikta saskaņošana, šī saskaņošana attiecas uz dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu pieņemšanas procesuālajiem noteikumiem.

27.

Līdz ar to ar LESD 114. panta 2. punktu, manuprāt, nav izslēgta Direktīvas 2015/1535 piemērojamība tādiem fiskāliem noteikumiem, kādi aplūkoti šajā lietā.

28.

Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē “tehniskie noteikumi” tostarp ir “noteikumi par pakalpojumiem”, kas definēti šīs direktīvas 1. panta 1. punkta e) apakšpunktā.

29.

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo definīciju “noteikumi par pakalpojumiem” ir vispārīga rakstura prasība attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu, jo īpaši – noteikumi par pakalpojumu sniedzēju, pakalpojumiem un pakalpojumu saņēmēju, izņemot noteikumus, kas nav paredzēti minētajā apakšpunktā noteiktajiem pakalpojumiem.

30.

Ir skaidrs, ka tādi pakalpojumi, kādus sniedz Airbnb, ir informācijas sabiedrības pakalpojumi Direktīvas 2015/1535 izpratnē ( 7 ). Vēl atliek noteikt, vai dažādie pienākumi, kas saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu ir saistoši nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniekiem, atbilst pārējiem kritērijiem, kas minēti “noteikumu par pakalpojumiem” definīcijā.

31.

Lietas dalībnieki nav vienisprātis par jautājumu, vai šie pienākumi attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem “skaidrā un mērķtiecīgā veidā” vai tikai “netieši vai gadījuma rakstura veidā” Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktā esošās definīcijas otrās daļas izpratnē.

32.

No vienas puses, Federalberghi apgalvo, ka pastāvošais nodokļu režīms, kas tiek piemērots ilgtermiņa īrei, ar strīdīgo nodokļu režīmu tiek tikai paplašināti attiecināts uz nekustamo īpašumu īstermiņa īri. Tā uzskata, ka šī režīma mērķis ir nevis reglamentēt starpniecības pakalpojumus kā tādus, bet gan efektīvi aplikt ar nodokli nekustamo īpašumu īri, novēršot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas šajā nozarē. Turklāt tā apgalvo, ka dažādie pienākumi, kas noteikti ar minēto režīmu starpniekiem, ir formulēti tehnoloģiski neitrāli tādējādi, ka šie pienākumi attiecas gan uz starpniekiem, kas darbojas tiešsaistē, gan uz tiem, kas veic savu darbību, izmantojot citus līdzekļus. Šī puse uzskata, ka operatoru, kas nedarbojas tiešsaistē, atrašanās īstermiņa īres tirgū neesot tikai teorētiska.

33.

No otras puses, Airbnb apgalvo, ka patiesībā strīdīgais nodokļu režīms tika izveidots ar specifisku mērķi attiekties uz nekustamo īpašumu īres līgumiem, kas noslēgti ar tādu tiešsaistes platformu starpniecību, kādu pārvalda Airbnb. Šis arguments mani uzrunā. Proti, no Tiesai iesniegtajos materiālos ietvertās informācijas skaidri izriet, ka strīdīgais nodokļu režīms tika pieņemts, lai novērstu masveida izvairīšanos no nodokļu maksāšanas nekustamo īpašumu īstermiņa īres starp fiziskām personām nozarē. Ir labi zināms, ka attīstība šajā nozarē ir tik ievērojama, tieši pateicoties tādām tiešsaistes platformām, kādu pārvalda Airbnb, un tātad pateicoties informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Ja šajā nozarē darbojas starpnieki, kas veic savu darbību, izmantojot citus līdzekļus, manuprāt, to tirgus daļa ir pavisam niecīga.

34.

Pamatlietā aplūkotā situācija tādējādi attiecas nevis tikai uz iepriekš pastāvošu noteikumu, kas piemērojami pakalpojumu sniedzējiem, kas veic savu darbību bezsaistes vidē, piemērošanu informācijas sabiedrības pakalpojumiem ( 8 ), bet gan uz tādu noteikumu izstrādi, kuru mērķis ir atrisināt problēmas, kas radušās tieši interneta vidē, un kuri tādējādi attiecas specifiski uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem ( 9 ).

35.

Tādējādi, manuprāt, var uzskatīt, ka saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu starpniekiem noteiktie pienākumi īpaši attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, un aplūkoto valsts tiesību normu tehnoloģiski neitrālais formulējums nevar šo vērtējumu mainīt ( 10 ).

36.

Tomēr šajā vērtējumā ir ņemts vērā tikai viens problēmas aspekts, proti, vienīgi īpaša ietekme uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem. Protams, šāda pieeja var būt pietiekama situācijā, kas attiecas uz noteikumiem, kuru mērķis ir reglamentēt pašus nosacījumus, lai uzsāktu un veiktu darbību tiešsaistē ( 11 ) vai lai aizliegtu veikt šādu darbību ( 12 ). Savukārt tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā un kas attiecas uz noteikumiem, kuriem ir atšķirīgs mērķis, “noteikumu par pakalpojumiem” ļoti sarežģītā definīcija, manuprāt, prasa niansētāku interpretāciju, lai precīzi noteiktu, vai uz šiem noteikumiem attiecas paziņošanas pienākums vai sods, kas papildina šo pienākumu tā iespējamās neizpildes gadījumā, proti, noteikumu, kuri bija jāpaziņo, neattiecināmība uz fiziskām personām ( 13 ).

37.

Šāda niansētāka interpretācija nozīmē, ka ir jānosaka, vai noteikumu, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir tehniskie noteikumi, īpašais mērķis ir reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojuma sniegšanas uzsākšanu vai veikšanu. Proti, lasot kopsakarā Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunkta pirmo daļu un otrās daļas i) punktu, man ir jāsecina, ka šīs otrās tiesību normas formulējums, saskaņā ar kuru “noteikumi uzskatāmi par īpaši paredzētiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja [..] īpašais mērķis un [..] priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā”, ir jāsaprot tādējādi, ka ar to tiek prasīts, lai noteikumu, kas attiecas uz šādiem pakalpojumiem, īpašais mērķis un priekšmets būtu skaidrā un mērķtiecīgā veidā reglamentēt šo pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu, t.i., jomas, kas norādītas pirmajā minētajā normā.

38.

Attiecībā uz dažādajiem pienākumiem, kas saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu ir noteikti starpniekiem, piekrītu atsevišķu ieinteresēto pušu, kas šajā lietā ir iesniegušas apsvērumus, it īpaši Polijas valdības, viedoklim, ka šo pienākumu īpašais mērķis un priekšmets nav reglamentēt nekustamo īpašumu starpniecības pakalpojumu internetā sniegšanas uzsākšanu un veikšanu.

39.

Pirmkārt, attiecībā uz pienākumu vākt un sniegt informāciju, manuprāt, ir jākonstatē, ka tā mērķis nekādā ziņā nav nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniecības pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas vai veikšanas reglamentēšana. Proti, informācijas sniegšanas nodokļu iestādei mērķis nav reglamentēt, ne arī kaut vai kontrolēt starpnieka darbību, bet tikai reglamentēt tās klientu – izīrētāju darbību. Šis pienākums tātad attiecas uz starpnieka darbību tikai “gadījuma rakstura veidā” Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunkta pirmās daļas un otrās daļas ii) punkta izpratnē. Lai arī minētais pienākums ir tiešas sekas starpniecības pakalpojumu, kas attiecas uz nekustamajiem īpašumiem Itālijā, veikšanai, tas, pretēji tam, ko apgalvo Airbnb, tomēr nepakārto nosacījumiem iespēju veikt šo darbību ( 14 ) un nenosaka ne tās veikšanas veidu, ne arī nosacījumus. Tas pats pienākums rodas ex post no darbības veikšanas fakta un attiecas nevis uz starpnieka un viņa klientu attiecībām, bet gan tikai uz attiecībām ar nodokļu iestādi ( 15 ).

40.

Otrkārt, attiecībā uz pienākumu ieturēt nodokli, acīmredzami tam ir tiešāka saikne ar starpniecības pakalpojuma veikšanu, ciktāl šis pakalpojums ietver starpniecību īres maksas samaksā. Proti, izpildot šo pienākumu, starpnieks pārskaita izīrētājam nevis saņemto īres maksu pilnā apmērā ( 16 ), bet tikai daļu, kas atlikusi pēc nodokļa ieturēšanas.

41.

Tomēr nodokļa ieturēšanas pienākuma mērķis, tāpat kā informēšanas pienākuma mērķis, ir nevis reglamentēt starpniecības pakalpojumu, bet aplikt ar nodokli tā pamatā esošo nekustamo īpašumu īres darbību. Tas, ka nodokli ietur starpnieks, kas iesaistīts maksājuma stadijā, ir tikai instruments, kas ļauj īstenot šo mērķi. Šis pienākums, tāpat kā pienākums vākt un sniegt informāciju, attiecas uz starpniecības pakalpojumiem tikai gadījuma rakstura veidā. Šajā ziņā ir jānorāda, kā to pamatoti uzsver Francijas valdība, ka nodokļa ieturēšanas ieņēmumu gūšanas vietā sistēma ir plaši izmantota dažādās jomās, kas nav saistītas ar informācijas sabiedrības pakalpojumiem, piemēram, darba attiecībās vai ienākumu no kapitāla aplikšanā ar nodokli. Tātad šis instruments nekādā mērā nav specifisks informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

42.

Airbnb izvirzītais arguments, ka attiecīgais starpnieks būtu spiests pieņemt tehniskas un organizatoriskas procedūras, lai izpildītu no strīdīgā nodokļu režīma izrietošos pienākumus, nevar mainīt manu vērtējumu par aplūkotajiem pienākumiem, raugoties no Direktīvas 2015/1535 viedokļa. Šādu procedūru pieņemšana nozīmētu iekšējus pakalpojumu sniedzēja pasākumus, kas attiecas uz viņa attiecībām ar tās dalībvalsts iestādēm, kurā atrodas viņa starpniecības pakalpojuma pamatā esošā pakalpojumu sniegšana. Taču šādi pasākumi neietekmē viņa paša pakalpojumu sniegšanas veikšanu. Tas tā nebūtu tikai tad, ja gadījuma rakstura pasākumi, kas noteikti pakalpojumu sniedzējam, liktu viņam mainīt šī pakalpojuma sniegšanas īstenošanas kārtību, piemēram, pieprasot no klientiem papildu ziņas.

43.

Visbeidzot, treškārt, attiecībā uz pienākumu iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, iesniedzējtiesa savā pirmajā jautājumā šo pienākumu nav minējusi. Tomēr pilnības labad ir jānorāda, ka saskaņā ar manu vērtējumu par Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu, šis pienākums neietilpst “noteikumu par pakalpojumiem” definīcijā, ciktāl tā mērķis nav reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojuma sniegšanas uzsākšanu vai veikšanu, bet ir tikai šāda pakalpojuma sniegšanas veikšanas administratīvas sekas, kas ir cieši saistītas ar pienākumu ieturēt nodokli.

44.

Tiesas sēdes laikā tika apspriests arī jautājums par to, vai pienākumi, kas starpniekiem izriet no strīdīgā nodokļu režīma, būtu jākvalificē kā “de facto tehniskie noteikumi” Direktīvas 2015/1535 1. panta f) punkta otrās daļas iii) punkta nozīmē kā noteikumi par pakalpojumiem, kas saistīti ar nodokļu pasākumiem.

45.

Tomēr, kā norādīja Francijas valdība, šādi noteikumi papildina nodokļu pasākumus, kuru mērķis ir ietekmēt atsevišķu preču vai pakalpojumu, piemēram, preču, kas ir mazāk kaitīgas apkārtējai videi vai kas ir energotaupīgākas, patēriņu. Taču tāds nav strīdīgā nodokļu režīma mērķis. Proti, tā mērķis, kā to pārliecinoši pauž Itālijas valdība, ir vienīgi atvieglot nodokļu iekasēšanu un cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tātad aplūkotie pienākumi ir nodokļu pasākumi tiešā nozīmē un tos nevar kvalificēt kā “de facto tehniskos noteikumus” ( 17 ).

46.

Tādējādi uz pirmo prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar tās pašas direktīvas 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs pirmās minētās tiesību normas izpratnē “tehniskie noteikumi” nav valsts tiesiskais regulējums, ar kuru nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniekiem, arī tiem, kas savu darbību veic tiešsaistē, tiek noteikts pienākums vākt un paziņot nodokļu iestādēm datus par starpnieka darbības rezultātā noslēgtajiem īres līgumiem, kā arī – gadījumā, ja šie starpnieki ir iesaistīti īres maksas maksājuma stadijā, – pienākums ieturēt nodokli, kas jāmaksā no summām, ko īrnieki ir samaksājuši izīrētājiem, un pārskaitīt šo nodokli Valsts kasei.

47.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīva 2000/31 un Direktīva 2006/123, kā arī LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, ar kuru nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniekiem, arī tiem, kas savu darbību veic tiešsaistē, tiek noteikts:

48.

Attiecībā uz informācijas vākšanas un paziņošanas pienākumu Tiesa spriedumā Airbnb Ireland ( 18 ) nosprieda, ka Beļģijas tiesiskais regulējums, ar kuru noteikti pienākumi, kas analogi šajā lietā aplūkotajiem, ir izslēgts no Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomas, ciktāl tas ietilpst “nodokļu aplikšanas jomā” šīs direktīvas 5. panta a) punkta nozīmē.

49.

Manuprāt, tāds pats secinājums ir jāizdara attiecībā uz jēdzienu “nodokļu joma” Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punkta nozīmē tādējādi, ka šajā lietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums arī būtu jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

50.

Turklāt Tiesas apsvērums spriedumā Airbnb Ireland ( 19 ), ka ar LESD 56. pantu tiek pieļauts Beļģijas tiesiskais regulējums, ir tieši attiecināms uz šo lietu.

51.

Spriedumā Airbnb Ireland ( 20 ) Tiesa uzskatīja, ka informēšanas pienākums, kas noteikts nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, ir izslēgts no Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomas, jo tas ietilpst nodokļu aplikšanas jomā, ņemot vērā, ka šīs informācijas adresāts ir nodokļu iestāde, ka pienākums ietilpst nodokļu tiesiskajā regulējumā un ka informācija, kuru šis pienākums paredz nosūtīt, pēc savas būtības ir nesaraujami saistīta ar šo tiesisko regulējumu, jo tikai tā var identificēt faktisko minētā nodokļa maksātāju, šī nodokļa bāzi un tādējādi tā apmēru.

52.

Tas tā ir vēl jo vairāk attiecībā uz nodokļa ieturēšanas pienākumu, kam ir fiskāls raksturs visaugstākajā mērā. Nav nekādu šaubu, ka šis pienākums, tāpat kā informēšanas pienākums, ietilpst “nodokļu aplikšanas jomā” Direktīvas 2000/31 5. panta a) apakšpunkta izpratnē, kā arī “nodokļu jomā” Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punkta izpratnē.

53.

Tādēļ ir jākonstatē, ka nodokļa ieturēšanas pienākums ir izslēgts no Direktīvas 2000/31 un Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas.

54.

Turpinājumā, attiecībā uz LESD 56. pantu, Tiesa spriedumā Airbnb Ireland uzskatīja, ka ar šo tiesību normu tiek pieļauts nekustamo īpašumu starpnieka pienākums vākt un nodot informāciju, ar pamatojumu, ka saskaņā ar tās judikatūru LESD 56. pants neattiecas uz pasākumiem, kas tikai rada papildu izdevumus attiecīgā pakalpojuma sniegšanai un kas vienādi ietekmē pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm un vienas dalībvalsts iekšienē ( 21 ).

55.

Tomēr Airbnb savos apsvērumos netieši apstrīd šo Tiesas secinājumu, apgalvojot, ka judikatūra, uz kuru tas ir balstīts, attiecas uz nodokļiem un nodevām, ar ko apliek pārrobežu pakalpojumu sniedzēju darbību, un ka papildu izmaksas, uz kurām attiecas šī judikatūra, izriet tieši no šīs aplikšanas ar nodokļiem. Airbnb uzskata, ka tai saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu noteiktie pienākumi izriet nevis no viņas pašas darbības, bet gan no tās klientu izīrētāju darbības. Airbnb apgalvo, ka līdz ar to judikatūra, uz kuru ir balstīts sprieduma Airbnb Ireland 46. punkts, šajā lietā nav piemērojama.

56.

Šai argumentācijai ir pamatojums, vismaz attiecībā uz nodokļa ieturēšanas pienākumu. Proti, šis pienākums ir daudz lielāks slogs nekā vienkāršs informēšanas pienākums kaut vai tikai finanšu atbildības dēļ, ko tas izraisa ne tikai attiecībā pret taksācijas valsti, bet arī attiecībā pret tā klientiem. Tādēļ man šķiet, ka ir jāizvērtē tā saderība ar LESD 56. pantu.

57.

Atgādinājumam, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar LESD 56. pantu netiek pieļauta tādu valsts pasākumu piemērošana, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu ( 22 ).

58.

Pirmām kārtām, Airbnb apgalvo, ka strīdīgais nodokļu režīms un it īpaši nodokļa ieturēšanas pienākums ir pārrobežu pakalpojumu sniedzēju netieša diskriminācija, ar pamatojumu, ka “gandrīz visas” nekustamo īpašumu starpniecības platformas, kas darbojas Itālijas tirgū, un “it īpaši tās, kas pārvalda arī maksājumus”, ir reģistrētas citās dalībvalstīs. Manuprāt, šis arguments ir jāsaprot tā, ka Airbnb ieskatā Itālijas likumdevējs, nosakot pienākumu ieturēt nodokli tikai tiem starpniekiem, kas ir iesaistīti īres maksas maksājuma stadijā, esot diskriminējis platformas nodokļu nerezidentes, kas parasti ir iesaistītas maksājumu stadijā salīdzinājumā ar starpniekiem nodokļu rezidentiem, kas visbiežāk maksājumu stadijā nav iesaistīti.

59.

Faktiskās premisas, uz kuru ir balstīts šis apgalvojums, pareizību var pārbaudīt tikai iesniedzējtiesa. Neraugoties uz to, no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa Airbnb apgalvojums man nešķiet pamatots.

60.

Pirmkārt, attiecībā uz nodokļa ieturēšanas pienākuma noteikšanu tikai tiem starpniekiem, kas ir iesaistīti īres maksas maksājuma stadijā, acīmredzami būtu grūti noteikt šādu pienākumu starpniekiem, kuri nepiedāvā šādu papildu pakalpojumu. Tomēr, manuprāt, vissvarīgākais ir tas, ka starpnieka izvēle sniegt šo pakalpojumu nav netīša, bet, gluži otrādi, ir atbilde uz bažām, kas ir analogas tām, kuru rezultātā Itālijas likumdevējs pieņēma strīdīgo nodokļu režīmu.

61.

Proti, ir jākonstatē, kā to turklāt pieļauj Airbnb savos apsvērumos, ka attiecībā uz īstermiņa īres līgumiem riska līmenis ir daudz augstāks gadījumā, ja šie līgumi ir noslēgti starp fiziskām personām, nekā gadījumā, kad izīrētājs ir profesionālis un īrnieks ir patērētājs. Šajā pirmajā gadījumā, pirmkārt, īrnieks ne vienmēr var iepriekš pārliecināties par profesionālim nepiederoša īpašuma faktisko kvalitāti vai pat par tā esamību, un viņam nav patērētājiem piešķirtās aizsardzības; otrkārt, izīrētājam, kurš ar izīrēšanu nenodarbojas kā profesionālis, bieži vien nav tāda kapacitāte kā profesionālim pārliecināties par to, ka īrnieks ir faktiski veicis maksājumu. Tādējādi starpnieks, garantējot, ka īrnieks varēs piekļūt īrētajam īpašumam tikai ar nosacījumu, ka ir samaksājis īres maksu, un ka izīrētājs saņems savu naudu tikai pēc tam, kad īrnieks ir nokļuvis īrētajā īpašumā un ir konstatējis, ka tas atbilst līguma nosacījumiem, ne tikai atvieglo maksājuma procedūru, bet rada drošības nosacījumus, kas nepieciešami, lai nekustamā īpašuma īstermiņa īres, ko veic neprofesionāļi, nozare attīstītos kā masu tirgus.

62.

Taču valsts iestāde, kas vēlas aplikt ar nodokli šo īres darbību, saskaras ar līdzīgām grūtībām. Darbību, ko veic liels skaits fizisko personu, kas nav pakļautas dažādajiem pienākumiem, kas noteikti profesionāļiem, pēc būtības ir grūti kontrolēt nodokļu ziņā. Tādēļ ir pavisam loģiski noteikt starpniekiem, kuri ir iesaistīti īres maksas maksājuma stadijā, pienākumu ieturēt nodokli to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ tie piedāvā šo pakalpojumu.

63.

Otrkārt, tas, ka lielākā daļa starpnieku, kas ir iesaistīti īres maksas maksājuma stadijā, ir reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis tajā, kur atrodas īrējamie īpašumi, ir saistīts ar to, ka pakalpojumu sniegšana tiešsaistē nenozīmē, ka ir jābūt reģistrētam konkrētā vietā, kā arī ar to, ka darbība ir koncentrēta mazā skaitā ekonomisko vienību, kas ir raksturīgi tiešsaistes platformu ekonomikai ( 23 ). Savukārt šo pakalpojumu veids, it īpaši pakalpojums, kas ir saistīts ar dalību maksājuma stadijā, nekādā veidā neparedz, ka to var sniegt pakalpojumu sniedzēji nerezidenti drīzāk nekā pakalpojumu sniedzēji rezidenti. Judikatūra, uz kuru atsaucas Airbnb ( 24 ), kas attiecas uz svešvalodu pasniedzējiem, proti, uz indivīdu grupu, kas pēc būtības var saprast lielu daļu ārvalstnieku, nav attiecināma uz šo lietu.

64.

Otrām kārtām, Airbnb apgalvo, ka Itālijas likumdevējs, nosakot vienādu nodokļa ieturēšanas pienākumu [nodokļu] rezidentiem un nerezidentiem, ir diskriminējis pēdējos minētos, kuri, tā kā viņi nav pakļauti Itālijas nodokļu kompetencei, ir situācijā, kas atšķiras no [nodokļu] rezidentu situācijas.

65.

Manuprāt, šis arguments arī ir nepamatots. Strīdīgais nodokļu režīms attiecas nevis uz Airbnb pakalpojumu aplikšanu ar nodokli, bet gan uz nekustamo īpašumu, kas atrodas Itālijas teritorijā, īres darbību, kas ir šo pakalpojumu pamatā, aplikšanu ar nodokli. Līdz ar to nav šaubu, ka uz šo režīmu attiecas Itālijas valdības fiskālā autonomija. Taču pakalpojumi, ko sniedz tādi starpnieki kā Airbnb, nav nodalāmi no šīm īres darbībām, jo tiem nav pašiem savas ekonomiskās vērtības. Tādēļ, manuprāt, pastāv pietiekama saikne, lai ļautu šai dalībvalstij noteikt starpniekiem pienākumus tās teritorijā esošo nekustamo īpašumu īres līgumu aplikšanas ar nodokli kontekstā, nenošķirot šos starpniekus atkarībā no to reģistrācijas vietas ( 25 ). Raugoties no šāda viedokļa, nodokļu nerezidenti ir tādā pašā situācijā, kādā ir rezidenti.

66.

No tā secinu, ka pienākums ieturēt nodokli, kas noteikts starpniekiem strīdīgā nodokļu režīma ietvaros, nenozīmē šo operatoru nerezidentu diskrimināciju. Taču man šķiet, ka šo pienākumu varētu uzskatīt par šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai kā pasākumu, kas var padarīt mazāk pievilcīgu šādas brīvības izmantošanu.

67.

Proti, šāds pienākums liek attiecīgajiem operatoriem uzņemties jaunu lomu, jo viņi būs starpnieki vairs ne tikai starp izīrētājiem un īrniekiem, bet arī starp izīrētājiem un nodokļu iestādi, kas nozīmē palielinātu finanšu atbildību, no vienas puses, attiecībā pret nodokļu iestādi, precīzi maksājot maksājamo nodokli, un, otrkārt, attiecībā pret izīrētājiem, kuri varēs uzskatīt, ka tiem ir noņemts viņu nodokļu pienākumu slogs, jo nodokli ietur starpnieki. Tādējādi pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, it īpašu tādu pakalpojumu, kas saistīti ar starpniecību īres maksu samaksā, pavada papildu risks, kas nepastāvētu, ja nebūtu nodokļu ieturēšanas pienākuma ( 26 ).

68.

Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo Airbnb, uzskatu, ka šis šķērslis ir pilnībā pamatots. Šajā ziņā Itālijas valdība izvirza nepieciešamību garantēt no nekustamo īpašumu īstermiņa īres gūto ieņēmumu ienākumu nodokļa efektīvu iekasēšanu un cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas šajā nozarē. Ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds mērķis ir vispārējo interešu apsvērums, kas var pamatot šķērsli iekšējā tirgus brīvībai ( 27 ).

69.

Nodokļa ieturēšana (vai priekšnodokļa ieturēšana) ienākumu gūšanas vietā ir universāli izmantota nodokļu uzlikšanas metode, kas ne tikai ļauj garantēt nodokļa faktisku iekasēšanu, bet ir arī vienkāršošanas un palielinātas tiesiskās drošības pasākums nodokļu maksātājiem. Turklāt operatoram, kura rīcībā jebkurā gadījumā ir līdzekļi, kas veido aprēķina bāzi, kā tas ir nekustamo īpašumu starpnieka, kas ir iesaistīts īres maksas maksājuma stadijā, gadījumā, pienākums pārskaitīt daļu šīs naudas nodokļu iestādei nav nesamērīgs slogs.

70.

Kā to atgādināja vairākas ieinteresētās puses, kas ir iesniegušas savus apsvērumu šajā lietā, Tiesa ir atzinusi, ka nodokļa ieturēšanas metode attaisno šķērsli iekšējā tirgus brīvībai ( 28 ). Ja, kā apgalvo Airbnb, ir taisnība, ka šis secinājums attiecās uz gadījumiem, kad nodokļu maksātāji nerezidenti saņem ienākumus no iekšēja avota ( 29 ), nesaskatu iemeslu, kādēļ to nevar piemērot tādos gadījumos, kādi ir aplūkoti pamatlietā. Grūtības iekasēt nodokli izriet ne tikai no nodokļu maksātāja reģistrācijas vai rezidences vietas, bet arī no vairākiem citiem faktoriem, kuru starpā viens no svarīgākajiem ir liels skaits nodokļu maksātāju, kuri katrs saņem samērā mazus ienākumus. Man šķiet samērā acīmredzami, ka nodokļu summas iekasēšana no daudziem maziem nodokļu maksātājiem nozīmē lielāku piepūli un vairāk resursus nekā tādas pašas summas iekasēšana no viena liela nodokļu maksātāja. Tādēļ ir pavisam leģitīmi izmantot nodokļa ieturēšanas ienākumu gūšanas vietā metodi, kad viens starpnieks saņem un pārskaita ienākumus, kas pakļauti attiecīgajai aplikšanai ar nodokli, vairākiem nodokļu maksātājiem, pat ja tas šim starpniekam nozīmē papildu administratīvo slogu. Tāpat ir acīmredzams, ka tāds pasākums ļauj efektīvi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nosakot, ka operators, kuram nav personiskas intereses izvairīties no nodokļa, ir atbildīgs par šī nodokļa pārskaitīšanu nodokļu iestādei.

71.

Tādējādi šis [nodokļa] ieturēšanas pienākums man absolūti nešķiet nesamērīgs, ņemot vērā faktiskas nodokļa iekasēšanas un cīņas pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas apkarošanas leģitīmo mērķi. It īpaši, Airbnb atbalstītais risinājums, kas paredz brīvprātīgas vienošanās starp starpniekiem un nodokļu iestādēm, lai pārsūtītu informāciju, man šķiet daudz neefektīvāks tieši tā brīvprātīgā rakstura dēļ. Galu galā aplikšanu ar nodokļiem nevar balstīt uz brīvprātību.

72.

Attiecībā uz Airbnb argumentu, ka strīdīgajā nodokļu režīmā starpniekiem noteiktie pienākumi, it īpaši pienākums ieturēt nodokli, esot nekonsekventi, ir jānorāda, ka izvēle, kas izdarīta attiecībā uz personām un uz īres līgumu veidiem, uz kuriem attiecas šie pienākumi, izriet no strīdīgā nodokļu režīma piemērošanas jomas un ietilpst vienīgi attiecīgās dalībvalsts kompetencē ( 30 ). Turklāt tas, ka tiek ieviesti specifiski noteikumi īstermiņa īrei, kuras ekonomiskā funkcija atšķiras no ilgtermiņa īres funkcijas, kā arī fiziskām personām, kuras nedarbojas profesionāļu statusā un kuru nodokļu režīms, protams, atšķiras no juridisko personu un profesionāļu nodokļu režīma, man nešķiet nekonsekventi.

73.

Visbeidzot, tas, ka tāds starpnieks kā Airbnb teorētiski var būt pakļauts pienākumiem, kas ir līdzīgi šajā lietā aplūkotajiem pienākumiem, bet dažās niansēs ir atšķirīgi dažādās dalībvalstīs, kurās tas piedāvā savus pakalpojumus, izriet no tā, ka šie pakalpojumi, lai arī tie tiek sniegti tiešsaistē attālināti, ir saistīti ar to pamatā esošiem nekustamo īpašumu īres pakalpojumiem, kuru sniegšanas un, tostarp, aplikšanas ar nodokli nosacījumi nav saskaņoti Savienības līmenī. Tomēr tas nevar likt apšaubīt manu konstatējumu, ka pasākumi, kurus dalībvalstis var ieviest savu kompetenču ietvaros, lai reglamentētu šos nekustamo īpašumu īres pakalpojumus, ir pamatoti.

74.

Galu galā uzskatu, ka ar LESD 56. pantu tiek pieļauts tāds nodokļa ieturēšanas pienākums, kāds ir paredzēts ar strīdīgo nodokļu režīmu.

75.

Atgādinājumam – starpniekam, kuram ir noteikts nodokļa ieturēšanas pienākums un kurš nav [nodokļu] rezidents Itālijā, saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu ir pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, lai izpildītu šo pienākumu. No Itālijas valdības sniegtajiem skaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka, lai arī tiesību aktu tekstos tas nav skaidri paredzēts, šim pārstāvim loģiski ir jābūt Itālijas rezidentam, jo pretējā gadījumā viņa iecelšana nebūtu lietderīga.

76.

Tā kā tas ir augstākajā mērā pasākums nodokļu jomā, kas ir saistīts ar nodokļa ieturēšanas pienākumu, pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, acīmredzami, tāpat kā pirmie divi saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu starpniekiem noteiktie pienākumi, ietilpst “nodokļu aplikšanas jomā” Direktīvas 2000/31 5. panta a) punkta izpratnē, kā arī “nodokļu jomā” Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punkta izpratnē tādējādi, ka šis pienākums ir izslēgts no šo abu direktīvu piemērošanas jomas.

77.

Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos ir saderīgs ar LESD 56. pantu.

78.

Šajā ziņā Airbnb vispirms apgalvo, ka tāds pienākums, kurš tiek piemērots tikai ārvalstu rezidentiem, ir tieši diskriminējošs pret citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem un līdz ar to ir pretrunā LESD 56. pantam.

79.

Šis arguments mani nepārliecina. No nodokļu viedokļa raugoties, nerezidenti ne vienmēr ir tādā pašā situācijā kā rezidenti, kas var pamatot atšķirīgu attieksmi, neradot diskrimināciju ( 31 ).

80.

Savukārt Tiesa jau ir nospriedusi spriedumā Komisija/Spānija ( 32 ), ka Spānijas tiesību aktos pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem noteiktais pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, lai, konkrēti, pārsūtītu informāciju un ieturētu nodokli, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības nesamērīgs ierobežojums un tātad ir pretrunā LESD 56. pantam.

81.

Uzskatu, ka, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Itālijas valdība, Tiesas konstatējums šajā spriedumā nav vērtējums “vienā konkrētā gadījumā”, bet gan izriet no LESD 56. panta interpretācijas reglamentējošo principu piemērošanas pienākumam iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, kas noteikts citās dalībvalstīs reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem. Proti, minētais spriedums jau bija balstīts uz precedentu ( 33 ). Taču atšķirības, kas pastāv starp šajās abās lietās aplūkotajiem tiesību aktiem, Tiesa nav atzinusi par noteicošām ( 34 ). Turklāt iemesli, uz kuriem atsaucas Itālijas valdība, lai pamatotu pienākumu iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, ir būtībā identiski tiem, kurus norādīja Spānijas valdība lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, proti, nepieciešamība veikt efektīvu nodokļu kontroli, kā arī cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā ( 35 ).

82.

No tā izriet, ka pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos ir pretrunā LESD 56. pantam.

83.

Ņemot vērā visus pirmīt izklāstītos apsvērumus, uz otro prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2000/31 5. panta a) punkts, kā arī Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru nekustamo īpašumu īstermiņa īres starpniekiem, arī tiem, kas savu darbību veic tiešsaistē, tiek noteikts pienākums vākt un nodot informāciju, pienākums ieturēt nodokli un pienākums iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, kuri ir noteikti strīdīgajā nodokļu režīmā, ir izslēgts no šo direktīvu piemērošanas jomas un ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauti pirmie divi minētie pienākumi, bet netiek pieļauts trešais minētais pienākums.

84.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pastāv Savienības tiesību interpretācijas jautājums, kuru izvirza viena no lietas pusēm, tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, saglabā iespēju patstāvīgi noformulēt Tiesai uzdodamos prejudiciālos jautājumus vai arī tai ir jāpārņem jautājumi tā, kā tos ir formulējusi puse, kura lūdz tos uzdot.

85.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka šajā lietā puses lūdza uzdot Tiesai precīzus jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju un ka iesniedzējtiesas ieskatā, ja tā neievērotu šo lūgumu, tas varētu novest pie dalībvalsts atbildības atzīšanas un līdz ar to Itālijas tiesību sistēmā – pie tiesneša kā fiziskas personas atbildības atzīšanas.

86.

Tomēr no Tiesas iedibinātās judikatūras izriet, ka, ja valsts tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, principā ir pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tā konstatē, ka tai ir jāizskata Savienības tiesību interpretācijas jautājums, Tiesai iesniedzamos jautājumus nosaka un formulē tikai valsts tiesa un pamatlietas puses nevar noteikt to saturu ( 36 ). Proti, ar LESD 267. pantu ieviestā sistēma nav tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams lietas dalībniekiem lietā, kuru izskata valsts tiesa. Tas vien, ka lietas dalībnieks apgalvo, ka strīdā ir radies Savienības tiesību interpretācijas jautājums, neuzliek par pienākumu attiecīgajai tiesai uzskatīt, ka ir uzdots šāds jautājums LESD 267. panta izpratnē ( 37 ). Tas pats attiecas uz jautājumu saturu.

87.

Turklāt, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, valsts tiesai ir jāievēro prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu, kuras ir noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā ( 38 ), savukārt pusēm nav pienākuma ievērot šīs prasības, formulējot prejudiciālo jautājumu priekšlikumus. Tātad tikai valsts tiesa ir atbildīga par šo prasību ievērošanu, pretējā gadījumā šis lūgums [sniegt prejudiciālu nolēmumu] vai atsevišķi jautājumi var tikt noraidīti kā nepieņemami.

88.

Tādējādi ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pastāv Savienības tiesību interpretācijas jautājums, kuru izvirza viena no lietas pusēm, valsts tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, saglabā iespēju patstāvīgi noformulēt prejudiciālos jautājumus.

89.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: