1.

Šī apelācijas sūdzība ļaus Tiesai lemt par pārbaudes intensitāti, ar kādu Savienības aģentūru apelācijas padomēm ir jādarbojas, lemjot par tām iesniegtajām pārsūdzībām.

2.

Konkrētāk – Tiesai būs jāapstiprina vai jānoraida Vispārējās Tiesas nostāja, kas konkrētajā spriedumā ( 2 ) noteica Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (turpmāk tekstā – “ACER”) ( 3 ) Apelācijas valdei pienākumu pārbaudīt šīs aģentūras lēmumus plašāk, nevis tikai to, vai ir pieļautas acīmredzamas kļūdas.

3.

Lai gan jau ir pastāvīgā judikatūra par citu iestāžu, piemēram, Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) un Kopienas Augu šķirņu biroja (CPVO) apelācijas padomju pilnvarām, situācija citu apelācijas padomju lietās, kuru lēmumus pakāpeniski nodod Vispārējās tiesas pārbaudei ( 4 ), ir atšķirīga. No tā izriet šīs apelācijas sūdzības nozīmīgums ( 5 ).

4.

Strīda pamatā ir ACER Lēmums (Nr. 05/2018), ar kuru netika piešķirts atbrīvojums no noteiktām saistībām, kuras nosaka normas par elektroenerģijas tirgus atvēršanu savienojuma infrastruktūras, kas savieno Apvienotās Karalistes un Francijas elektroenerģijas pārvades tīklus, būvniecībai.

5.

Šajā lēmumā (ko pēc tam apstiprinājusi ACER Apelācijas valde ar Lēmumu A‑001‑2018) piemērots Regulas (EK) Nr. 714/2009 ( 6 ) 17. panta 1. punkts saistībā ar Regulas (ES) Nr. 347/2013 ( 7 ) 12. pantā paredzēto energoinfrastruktūru finansēšanas vispārējo sistēmu.

6.

19. pantā ( 8 ) ir noteikts:

“1.   Jebkura fiziska vai juridiska persona, tostarp valsts regulatīvās iestādes, var iesniegt apelāciju par lēmumu, kas minēts 7., 8. un/vai 9. pantā un adresēts šai personai, vai lēmumu, kurš, lai gan ir tāda lēmuma formā, kas adresēts citai personai, tieši un personīgi skar minēto personu.

[..]

4.   Ja apelācija ir pieņemama, Apelācijas valde pārbauda, vai apelācija ir pamatota. Tā tik bieži, cik vajadzīgs, uzaicina apelācijas procesā iesaistītās puses noteiktos termiņos iesniegt komentārus par tās sniegtajiem paziņojumiem vai par pārējo apelācijas procesā iesaistīto pušu ziņojumiem. Apelācijas procesā iesaistītajām pusēm ir tiesības izteikties mutiski.

5.   Apelācijas valde, ievērojot šo pantu, var īstenot visas pilnvaras, kas ir Aģentūras kompetencē, vai nodot lietu Aģentūras kompetentajai struktūrai. Minētajai kompetentajai struktūrai Apelācijas valdes lēmums ir saistošs.

[..]”

7.

20. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar Līguma 230. pantu Pirmās instances tiesā vai Tiesā var celt prasību, apstrīdot Apelācijas valdes lēmumu vai – gadījumos, ja Apelācijas valdei nav tiesību, – Aģentūras lēmumu.”

8.

17. pantā ir noteikts:

“1.   Pēc pieprasījuma jaunus līdzstrāvas starpsavienojumus var uz noteiktu laiku atbrīvot no noteikumiem, kas paredzēti šīs regulas 16. panta 6. punktā un Direktīvas 2009/72/EK [ ( 9 )] 9. un 32. pantā un 37. panta 6. un 10. punktā, ievērojot šādus nosacījumus:

[..]

4.   Lēmumu par atbrīvojumu saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu katrā atsevišķā gadījumā pieņem attiecīgo dalībvalstu regulatīvās iestādes. Atbrīvojums var attiekties uz visu jaunā starpsavienojuma jaudu vai esošā starpsavienojuma būtiski palielināto jaudu vai arī uz kādu tās daļu.

Divos mēnešos no dienas, kad atbrīvojuma pieprasījumu saņēmusi pēdēj[ā] no attiecīgajām regulatīvajām iestādēm, Aģentūra var iesniegt šīm regulatīvajām iestādēm konsultatīvu atzinumu, kas varētu būt minēto iestāžu lēmuma pamatā.

Pieņemot lēmumu piešķirt atbrīvojumu, katrā atsevišķā gadījumā vērtē vajadzību paredzēt nosacījumus, kas attiecas uz atbrīvojuma ilgumu un nediskriminējošu piekļuvi starpsavienojumam. Pieņemot lēmumu par minētajiem nosacījumiem, īpaši ņem vērā ierīkojamo papildu jaudu vai esošās jaudas modifikācijas, projekta grafiku un apstākļus attiecīgajā valstī.

Pirms atbrīvojuma piešķiršanas attiecīgo dalībvalstu regulatīvās iestādes lemj par jaudas pārvaldības un piešķiršanas noteikumiem un mehānismiem. Pārslodzes vadības noteikumi ietver pienākumu neizmantoto jaudu piedāvāt tirgū, un iekārtas lietotājiem ir tiesības sekundārajā tirgū tirgot jaudas, par kurām tie noslēguši līgumu. Izvērtējot 1. punkta a), b) un f) apakšpunktā minētos kritērijus, ņem vērā jaudas sadales procedūras rezultātus.

Ja visas attiecīgās regulatīvās iestādes sešos mēnešos ir panākušas vienošanos par atbrīvojuma lēmumu, tās par šo lēmumu informē Aģentūru.

Lēmumu piešķirt atbrīvojumu, tostarp jebkādus šā punkta otrajā daļā minētos nosacījumus, pienācīgi pamato un publicē.

5.   Šā panta 4. punktā minēto lēmumu Aģentūra pieņem, ja:

Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Aģentūra apspriežas ar attiecīgajām regulatīvajām iestādēm un pieteikuma iesniedzējiem.

[..]”

9.

12. pantā ir noteikts:

“1.   Faktiskās ieguldījumu izmaksas, kurās nav iekļautas uzturēšanas izmaksas un kuras ir saistītas ar kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, sedz to dalībvalstu attiecīgie PSO vai pārvades infrastruktūras projekta virzītāji, kurās projektam ir pozitīva neto ietekme, un izmaksas, uz kurām neattiecas pārslodzes vai citas maksas, ar tīkla piekļuves tarifiem sedz tīkla lietotāji minētajā dalībvalstī vai minētajās dalībvalstīs.

2.   Uz kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, 1. punkts attiecas tikai tad, ja vismaz viens projekta virzītājs pieprasa attiecīgajām valsts iestādēm šo pantu piemērot visām projekta izmaksām vai to daļām. Uz kopīgu interešu projektu, kas ietilpst II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, 1. punkts attiecas tikai tad, ja ir jau veikts tirgus pieprasījuma izvērtējums un ir norādīts, ka faktiskās ieguldījumu izmaksas nebūs iespējams segt no tarifiem.

[..]

3.   Par kopīgu interešu projektiem, uz kuriem attiecas 1. punkts, projekta virzītāji vismaz reizi gadā un kamēr projekts nav nodots ekspluatācijā regulāri informē visas attiecīgās valstu regulatīvās iestādes par projekta gūtajām sekmēm un par apzinātajām izmaksām un ietekmi saistībā ar projektu.

Tiklīdz šāds projekts ir sasniedzis pietiekamu gatavību, projekta virzītāji pēc apspriešanās ar to dalībvalstu PSO, kurās projektam ir nozīmīga pozitīva neto ietekme, iesniedz ieguldījumu pieprasījumu. Minētajā ieguldījumu pieprasījumā iekļauj pieprasījumu pēc pārrobežu izmaksu sadalījuma, un to iesniedz visām attiecīgajām valstu regulatīvajām iestādēm, pievienojot:

[..]

4.   Sešu mēnešu laikā no dienas, kad iesaistītā valsts regulatīvā iestāde ir saņēmusi pēdējo ieguldījumu pieprasījumu, valstu regulatīvās iestādes pēc apspriešanās ar attiecīgajiem projekta virzītājiem pieņem koordinētus lēmumus par ieguldījumu izmaksu sadali, kas jāsedz katram sistēmas operatoram saistībā ar projektu, un par izmaksu iekļaušanu tarifos. Valstu regulatīvās iestādes var nolemt sadalīt tikai daļu no izmaksām vai var nolemt sadalīt izmaksas starp vairākiem kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst vienā projektu kopumā.

[..]

5.   Valsts regulatīvās iestādes, nosakot vai apstiprinot tarifus saskaņā ar Direktīvas [2009/72] 37. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2009/73/EK [ ( 10 )] 41. panta 1. punkta a) apakšpunktu, pamatojoties uz izmaksu pārrobežu sadalījumu, kā minēts šā panta 4. punktā, ņem vērā faktiskās izmaksas, kas radušās PSO vai citam projekta virzītājam ieguldījumu rezultātā, ciktāl šīs izmaksas atbilst efektīva un strukturāli līdzīga operatora izmaksām.

Lēmumu par izmaksu sadalījumu valstu regulatīvās iestādes tūlīt dara zināmu Aģentūrai kopā ar visu attiecīgo informāciju par lēmumu. [..]

[..]

Izmaksu sadalījuma lēmumu publicē.

6.   Ja attiecīgās valsts regulatīvās iestādes nav vienojušās par ieguldījumu pieprasījumu sešu mēnešu laikā no dienas, kad pēdējā valsts regulatīvā iestāde saņēmusi minēto pieprasījumu, tā nekavējoties informē Aģentūru.

Tādā gadījumā vai pēc attiecīgi valsts regulatīvo iestāžu kopīga pieprasījuma lēmumu par ieguldījumu pieprasījumu, tostarp par 3. punktā minēto izmaksu pārrobežu sadalījumu, kā arī par to, kā ieguldījumus atspoguļojas tarifos, pieņem Aģentūra trīs mēnešu laikā no dienas, kad iestādes vērsušās pie Aģentūras.

[..]”

10.

Tiesvedības rašanās fakti ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–13. punktā. No tiem uzsvēršu šādus faktus:

11.

Aquind par Apelācijas valdes nolēmumu cēla atcelšanas prasību (T‑735/18) Vispārējā tiesā.

12.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā apmierināja Aquind prasības ceturto un devīto pamatu un tādēļ atcēla Apelācijas valdes nolēmumu. Pārējā daļā tā prasību noraidīja un piesprieda ACER atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13.

2021. gada 27. janvārīACER iesniedza šo apelācijas sūdzību ( 11 ). Savukārt 2021. gada 17. aprīlīAquind iesniedza arī pretapelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

14.

Pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas Apelācijas valde 2021. gada 5. februārī nolēma atsākt procedūru un atzina Aquind pārsūdzību par nepieņemamu ( 12 ).

15.

Turklāt 2019. gada augustā un septembrī Aquind iesniedza prasījumu par izmaksu pārrobežu sadali Francijas, Apvienotās Karalistes, Spānijas un Vācijas VRI. No šī prasījuma izrietošā procedūra tika pārtraukta, kad starpsavienojums Aquind vairs netika uzskatīts par kopīgu interešu projektu Deleģētajā regulā (ES) 2020/389 ( 13 ).

16.

2020. gada 29. maijā un 2. jūnijā Aquind Francijas un Apvienotās Karalistes VRI iesniedza otro daļēja atbrīvojuma pieteikumu ( 14 ) uz 25 gadiem starpsavienojumam Aquind. Šīs divas iestādes 2021. gada 27. janvārī paziņoja, ka nevar apmierināt pieteikumu tādēļ, ka Brexit rezultātā stājās spēkā Savienības un Apvienotās Karalistes Tirdzniecības un sadarbības nolīgums.

17.

ACER prasījumi Tiesai ir šādi:

18.

Aquind prasījumi Tiesai ir šādi:

19.

Aquind arī iesniedz pretapelācijas sūdzību, kurā lūdz Tiesai:

20.

ACER atbildēja uz pretapelācijas sūdzību, lūdzot Tiesai:

21.

ACER īsumā apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas divas tiesību kļūdas attiecībā uz:

22.

Jau uzreiz norādu, ka ierosināšu noraidīt pirmo no diviem ACER apelācijas pamatiem, kas nozīmēs apstiprināt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā tiek atcelts Apelācijas valdes nolēmumu.

23.

Pamatojoties uz iepriekšminēto, varētu šķist nevajadzīgi izvērtēt ACER otro apelācijas pamatu, jo Apelācijas valdes nolēmums tika atcelts pilnībā.

24.

Tomēr veikšu šo analīzi un ierosināšu apmierināt ACER otro apelācijas pamatu, atceļot pārsūdzēto spriedumu tikai attiecībā uz Regulas Nr. 714/2009 17. panta saikni ar TEN‑E Regulas 12. panta vispārējo finansēšanas sistēmu.

25.

Uzskatu, ka Tiesai ir būtiski lemt par otro apelācijas pamatu, jo pretējā gadījumā netiktu skarta Vispārējās tiesas nostāja (kas man šķiet kļūdaina) par saikni starp šīm divām regulām. Ja šī nostāja netiks atspēkota, to varētu uzskatīt par saistošu ACER un tās Apelācijas valdei.

26.

Patiesībā Vispārējai tiesai nebija vajadzības ( 15 ) izvērtēt ceturto atcelšanas pamatu pēc tam, kad pirmais pamats bija atbalstīts, kas pats par sevi padarīja par spēkā neesošu Apelācijas valdes nolēmumu. Tā kā tā neapstājās pie pēdējās minētās nostājas ieņemšanas, tā iedibināja judikatūru, kas, manuprāt, pārsniedz tikai obiter dictum un ir prettiesiska.

27.

Vispārējā tiesa pārbauda “ACER aizstāvēt[o] pieej[u], saskaņā ar kuru apelācijas valdes veiktā pārbaude par sarežģītiem tehniskiem un ekonomiskiem vērtējumiem var būt līdzvērtīga ierobežotai pārbaudei Savienības tiesā” (pārsūdzētā sprieduma 49. punkts) un to noraida.

28.

Minētās noraidīšanas pamatā, īsumā, ir četru veidu apsvērumi.

29.

ACER uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas attiecībā uz Apelācijas valdes mērķi, organizāciju un pilnvarām, ņemot vērā kontekstu, kurā tā pilda savus pienākumus.

30.

Aquind iebilst pret attiecīgajiem ACER argumentiem un atbalsta Vispārējās tiesas nostāju par prasību Apelācijas valdei veikt pilnīgu pārbaudi, nevis ierobežotu pārbaudi tikai par acīmredzamām kļūdām vērtējumā.

31.

Izklāstīšu ACER argumentus tās pirmā apelācijas pamata atbalstam.

32.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un pārkāpusi LES 13. panta 2. punktā paredzētos varas dalīšanas un lojālas sadarbības principus, jo neesot ņēmusi vērā mērķi ieviest praksē ātru un vienkāršotu apelācijas procedūru Apelācijas valdē, kā noteikts Regulas Nr. 713/2009 19. apsvērumā.

33.

Savukārt Vispārējā tiesa ir piešķīrusi prioritāti pašas norādītam mērķim, kura pamatā ir tās izpratne par Savienības likumdevēja “virzību”.

34.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka noteikumi par Apelācijas valdes organizāciju un pilnvarām ļauj secināt, ka tās pārbaudes intensitāte attiecībā uz ļoti sarežģītu zinātnisku un tehnisku faktu izvērtēšanu nevarēja būt ierobežota ar acīmredzamu kļūdu esamības pārbaudi (pārsūdzētā sprieduma 52.–82. punkts). Minētā kļūda izpaužoties šādi:

35.

Pakārtoti – ACER norāda, ka, pat atzīstot (quod non), ka Apelācijas valdei būtu jāveic tās lēmumu pilnīga pārbaude attiecībā uz sarežģītu tehnisku un ekonomisku izvērtēšanu, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies (pārsūdzētā sprieduma 83.–90. punkts), konstatēdama, ka Apelācijas valde nebija veikusi pilnīgu pārbaudi šajā lietā.

36.

Tiesai ir jānosaka, vai Vispārējā tiesa pareizi vai, pieļaujot tiesību kļūdu, uzskatīja, ka Apelācijas valdei bija jāveic pilnīga ACER lēmuma pārbaude atbilstoši tai ar Regulu Nr. 713/2009 piešķirtajām pilnvarām.

37.

ACER uzskatīja un turpina atbalstīt viedokli, ka Apelācijas valdei bija jāveic tikai ierobežota pārbaude, izvērtējot tikai, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar sarežģītiem tehniskiem un ekonomiskiem lēmumiem.

38.

Manuprāt, Vispārējās tiesas veiktā interpretācija ir pareiza. Tās īstenotā Regulas Nr. 713/2009 19. un 20. panta interpretācija man šķiet vispiemērotākā.

39.

Šo viedokli pamato pašas Apelācijas valdes uzdevumi un to apstiprina (vai vismaz nav tam pretrunā) citi apstākļi saistībā ar tās sastāvu, pilnvarām, procedūras ilgumu un tās salīdzinājumu ar citu Savienības aģentūru apelācijas padomēm.

40.

Pēdējos gados ir notikusi Savienības administrācijas “aģentifikācija” ( 21 ). Šī procesa ietvaros aģentūrām, kurām ir pilnvaras pieņemt tiesību aktus, kas ietekmē privātpersonu tiesisko stāvokli, ir izveidotas apelācijas padomes. ACER pakāpeniski ir ieguvusi ierobežotas lemšanas pilnvaras un iespēju pieņemt lēmumus, kas ietekmē privātpersonu tiesisko stāvokli, lai gan tās galvenais uzdevums ir koordinēt VRI darbību enerģijas jomā ( 22 ). Šis apstāklis izskaidro tās Apelācijas valdes sākotnējo konfigurāciju.

41.

Konkrētāk – ir izveidotas, ja nekļūdos, astoņas šāda veida padomes ( 23 ), kuras neatbilst vienotam modelim ( 24 ) un kuras atšķiras ar struktūru, darbību un pilnvarām. Tomēr tām ir dažas kopīgas īpašības ( 25 ).

42.

Netieši dažu šo apelācijas padomju nozīmi ir pastiprinājusi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta ieviešana ( 26 ).

43.

Saskaņā ar šo pantu apelācijas par Vispārējās tiesas spriedumiem, kas attiecas uz noteiktu apelācijas padomju lēmumiem ( 27 ) ir pieļaujamas, ja tiek pierādīts, ka jautājums ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, saskanībai vai attīstībai ( 28 ).

44.

Piekrītu Vispārējās tiesas vērtējumam (pārsūdzētā sprieduma 51. punkts), ka ACER Apelācijas valdes izveide iekļaujas Savienības likumdevēja veicinātā virzībā, kuras mērķis ir paredzēt mehānismu “apelācijas institūcijas” izmantošanai Savienības aģentūrās, ja tām ir piešķirtas būtiskas pilnvaras pieņemt lēmumus par sarežģītiem tehniskiem vai zinātniskiem jautājumiem, kas tieši ietekmē attiecīgo pušu tiesisko stāvokli.

45.

Kā apgalvo Vispārējā tiesa, “apelācijas institūcijas sistēma [..] ir piemērots līdzeklis [attiecīgo pušu] tiesību aizsardzībai kontekstā, kurā [..] Savienības tiesas kontrolei ir jāaprobežojas ar pārbaudi par to, vai, īstenojot plašo novērtējuma brīvību attiecībā uz sarežģītiem zinātniskiem, tehniskiem un ekonomiskiem faktiem, nav pieļauta acīmredzama kļūda [..]” ( 29 ).

46.

Uzskatu, ka rīcības sistēmā, ko raksturo katrai aģentūrai uzticēto jautājumu tehniskā un ekonomiskā sarežģītība, nebūtu lielas jēgas aģentūrā izveidot pārsūdzības iestādes, kuras nevarētu izvērtēt aģentūras lēmumu tehniskos un ekonomiskos aspektus.

47.

Nav šaubu, ka pārbaudei Savienības tiesā ir jāattiecas tikai uz to, vai, īstenojot plašo novērtējuma brīvību attiecībā uz sarežģītiem zinātniskiem, tehniskiem un ekonomiskiem faktiem, nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana. Bet šī pārbaude, ko jau veic Vispārējā tiesa, nav Apelācijas valdes kompetencē, kuras specializācija tai ļauj, kā turpmāk izklāstīšu, iedziļināties šajos aspektos un izsmeļoši izvērtēt visas pārsūdzētā lēmuma nianses ( 30 ).

48.

Tādēļ uzskatu, ka principā aģentūrās izveidoto apelācijas institūciju funkcijas attiecībā uz aģentūru sarežģīto lēmumu pārbaudi nevar pielīdzināt Savienības tiesu lomai. Pretējā gadījumā apelācijas padomju izveide būtu lieka, proti, tā nevajadzīgi dublētu pārbaudes kritērijus, kas ir Savienības tiesu kompetencē.

49.

Tādēļ piekrītu Vispārējai tiesai, kad tā atzīst, ka, “ja apelācijas valdes veiktā pārbaude par sarežģītiem tehniskiem un ekonomiskiem vērtējumiem būtu tikai ierobežota, tas nozīmētu, ka Vispārējā tiesa īsteno ierobežotu kontroli pār lēmumu, kas pats ir ierobežotas pārbaudes rezultāts. Ir acīmredzams, ka “ierobežotas pārbaudes par ierobežotu pārbaudi” sistēma nepiedāvā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā garantijas, kas būtu jānodrošina uzņēmumiem [..]” ( 31 ).

50.

Saskaņā ar Regulas Nr. 713/2009 18. panta 1. punktu ( 32 ) apelācijas valdes locekļus izvēlas no VRI vai citu iestāžu vadošajiem darbiniekiem ar attiecīgu pieredzi enerģētikas nozarē.

51.

Saskaņā ar Regulas Nr. 713/2009 18. panta 2. un 3. punktu ( 33 ) šo locekļu, kuri lēmumu pieņemšanā ir neatkarīgi un kurus nesaista nekādi norādījumi, pilnvaru termiņš ir pieci gadi, un to var atjaunot.

52.

Apelācijas valdes sastāvs tādējādi atbilst būtiskajām prasībām, lai veiktu ACER lēmumu pilnīgu, nevis ierobežotu pārbaudi. Tās locekļiem ir jābūt iepriekšējai pieredzei enerģētikas nozarē, jo tiem ir (vai jābūt) nepieciešamajām tehniskajām zināšanām, lai sūdzības izskatītu padziļināti. To uzsvēra Vispārējā tiesa, kuras viedoklim es piekrītu ( 34 ).

53.

ACER apgalvo, ka VRI vadošajiem darbiniekiem ne vienmēr ir šādas tehniskās zināšanas un īpaša pieredze, jo VRI vidējā līmeņa vadītāji ir tie, kas izvērtē sarežģītus tehniskus un ekonomiskus jautājumus.

54.

Šis arguments mani nepārliecina. Ja apelācijas valdes locekļus izvēlētu bez pieredzes enerģētikas nozarē un bez prasītajām tehniskajām zināšanām, viņu atlase vienkārši neatbilstu Regulas Nr. 713/2009 18. pantam. Tas, ka šīs zināšanas ir arī “vidējā līmeņa vadītājiem”, nenozīmē, ka augstākā līmeņa vadītājiem to var nebūt.

55.

Turklāt apelācijas valdes sastāvs un locekļu profesionālā pieredze nav mainīta ar reformu, kas veikta ar Regulu 2019/942, kuras 25., 26. un 27. pants būtībā atkārto Regulas Nr. 713/2009 18. pantu. Reformas mērķis bija stiprināt Apelācijas valdi, lai tā varētu efektīvāk pildīt savas funkcijas.

56.

Mani nepārliecina arī ACER arguments par to Apelācijas valdes locekļu regulējuma ietekmi šajā tiesvedībā, kas līdz 2019. gadam veica savus pienākumus bez atlīdzības un kā goda amatu. ACER uzskata, ka atbilstoši šim regulējumam viņi varēja veikt citus darbus, kas atņēma viņiem laiku, ko veltīt darbam Apelācijas valdē, tādēļ bija loģiski, ka tie veica tikai ierobežotu un ātrāku aģentūras lēmumu pārbaudi.

57.

Tas, ka līdz 2019. gadam Apelācijas valdes locekļiem nebija atlīdzības un šis amats nebija to vienīgais darbs, nepamato tās kontroles funkciju samazināšanu. Šīs iezīmes var izskaidrot tostarp ar mazākām ACER lēmumu pieņemšanas pilnvarām pirms 2019. gada un it īpaši ar nelielu pārsūdzību skaitu, kāds iesniegts saskaņā ar sākotnējiem aprēķiniem ( 35 ).

58.

Lietu skaita pieauguma dēļ šobrīd Apelācijas valdes locekļiem ir paredzēta atlīdzība ( 36 ) un pretendentus atlasa ar paaugstinātām prasībām attiecībā uz vispārējām juridiskajām zināšanām papildus tehniskajām zināšanām ( 37 ).

59.

Apelācijas valdes cilvēkresursu stiprināšana visdrīzāk būs norādījusi, ka tās sākotnējā struktūra nebija pilnībā piemērota, lai veiktu Regulā Nr. 713/2009 tai uzticētos uzdevumus ( 38 ). Tomēr šis trūkums nepamato to, ka Apelācijas valdei būtu jāatsakās no galvenā uzdevuma, lai veiktu tikai ierobežotu aģentūras lēmumu pārbaudi.

60.

ACER pilnvaru palielināšana Savienības normu par enerģiju grozīšanas ietvaros pēc 2019. gada ( 39 ) (kas nav piemērojamas šajā lietā), kā arī pašas ACER reforma ar Regulu 2019/942 nozīmē, ka tās Apelācijas valdes stiprināšana padara to piemērotu, lai veiktu pilnīgu ACER lēmumu pārbaudi.

61.

ACER uzskata, ka termiņš, kurā Apelācijas valdei bija jāpieņem lēmums (divi mēneši saskaņā ar Regulas Nr. 713/2009 19. panta 2. punktu), neļāva tai veikt padziļinātu pārbaudi. Uzskatot pretējo, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

62.

Piekrītu Vispārējās tiesas argumentiem un uzskatu, ka, interpretējot šo normu, tā nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

63.

Ir tiesa, ka izskatīšanas termiņš bija īss ( 40 ), jo divos mēnešos bija jāizskata lieta procedūrā, kura balstīta uz sacīkstes principu un kurā lietas dalībniekus varēja lūgt iesniegt apsvērumus par paziņojumiem, ko sniedza pārējie lietas dalībnieki, un mutiski iesniegt apsvērumus Apelācijas valdei.

64.

Tomēr termiņa ilgums, kā norāda Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 74. punkts), nav pietiekams arguments, lai padarītu uzskatāmu likumdevēja nodomu ierobežot Apelācijas valdes pārbaudi. Vairāki argumenti liecina par pretējo.

65.

Šo interpretāciju neietekmē tas, ka Regulā 2019/942 līdz četriem mēnešiem ir pagarināts termiņš, kurā Apelācijas valde var pieņemt lēmumu ( 41 ). Šis pagarinājums tikai pierāda, ka likumdevējs, iespējams, nav bijis reālistisks, nosakot divu mēnešu termiņu Regulā Nr. 713/2009, bet no tā nevar secināt, ka Apelācijas valdei ACER lēmumi ir jāpārbauda tikai ierobežotā apmērā.

66.

Regulas Nr. 713/2009 19. panta 5. punkts, kā jau minēju, paredzēja, ka Apelācijas valde īsteno visas pilnvaras, kas ietilpst ACER kompetencē, vai nodod lietu kompetentai aģentūras struktūrai, un šai struktūrai ir saistošs Apelācijas valdes lēmums.

67.

Kā pamatoti norāda Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 54. punkts), Apelācijas valde, apmierinot sūdzību, varēja uzņemties ACER rīcības brīvību pārbaudīt, vai tās rīcībā esošā informācija ļauj tai pieņemt pašai savu nolēmumu kā alternatīvu lietas nodošanai ACER jauna lēmuma pieņemšanai.

68.

Saskaņā ar Regulas Nr. 713/2009 20. panta 1. punktu Vispārējā tiesā ir jāpārsūdz Apelācijas valdes nolēmums, nevis ACER lēmums. Šajā lietā pieteicējai nebija tiesību ACER lēmumu pārsūdzēt tieši Savienības tiesā ( 42 ), kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 58. punktā.

69.

Šis divkāršais konstatējums apstiprina, ka Apelācijas valde nevarēja tikai ierobežoti pārbaudīt ACER lēmumu – līdzvērtīgi Savienības tiesas veiktai pārbaudei tiesā.

70.

Apelācijas valdei, kā esmu norādījis, ir tehniskas zināšanas, kas tai ļauj veikt pilnīgu ACER lēmumu pārbaudi, nevis ierobežotu pārbaudi par acīmredzamu kļūdu pieļaušanu. Šī pilnīgā pārbaude dara iespējamu vēlāku Vispārējās tiesas veiktu pārbaudi tiesā.

71.

Iepriekš minētos apsvērumus neietekmē Vispārējās tiesas pieļautā nebūtiskā kļūda (pārsūdzētā sprieduma 60. punkts), atsaucoties uz ACER2019. gada 5. oktobra lēmuma ( 43 )“iespējamo pretrunu” Regulai Nr. 713/2009.

72.

Vispārējā tiesa to nepareizi novērtēja, jo ACER lēmuma Nr. 1/2011 grozījumu pamatā bija Regulas 2019/942 pieņemšana. Lēmuma Nr. 1/2011 21. pantā pēc grozījumiem ir tikai atkārtots Regulas 2019/942 28. panta 5. punkta saturs ( 44 ). Tādējādi šādas pretrunas nebija.

73.

Tomēr šī Vispārējās tiesas kļūda ir pieļauta obiter dictum argumentācijā un attiecas uz tiesību akta grozījumu, kas lietā nav piemērojams ratione temporis. Tādēļ tā neietekmē galīgo risinājumu attiecībā uz Apelācijas valdes veiktās pārbaudes intensitāti.

74.

Vispārējās tiesas īstenotais ECHA Apelācijas padomes un ACER Apelācijas valdes pārbaudes intensitātes salīdzinājums, lai uz Apelācijas valdi attiecinātu tās judikatūru par ECHA Apelācijas padomes lēmumu pārbaudes līmeni, man šķiet pareizs.

75.

Vispārējā tiesa pēc savas nostājas par ECHA Apelācijas padomi izklāsta (pārsūdzētā sprieduma 61. punkts) ( 45 ) norāda, ka tas tāpat ir piemērojams ACER Apelācijas valdei.

76.

ACER kritikas par šo pārsūdzētā sprieduma daļu pamatā ir mērķu, apelācijas procedūras (konkrētāk, izskatīšanas termiņu) un ACER un ECHA apelācijas padomju personāla regulējuma atšķirības. Šādas atšķirības padarot Vispārējās tiesas veikto salīdzinājumu par spēkā neesošu.

77.

Tomēr šīs atšķirības neskar Vispārējās tiesas atzinuma kodolu, kas ir piemērojams gan ECHA Apelācijas padomei, gan ACER Apelācijas valdei: aģentūrās izveidoto apelācijas institūciju būtībai būtu pretrunā tas, ka tās īstenotu ierobežotu pārbaudi par acīmredzamas kļūdas esamību un neveiktu pārsūdzētajos lēmumos ietvertu sarežģītu tehnisku, zinātnisku un ekonomisku izvērtējumu pilnīgu pārbaudi.

78.

Tā kā visu iepriekšminēto iemeslu dēļ man šķiet, ka šajā Vispārējās tiesas viedoklī nav pieļauta tiesību kļūda, arī šī apelācijas pirmā pamata daļa ir noraidāma.

79.

Pakārtoti – ACER argumentē, ka, pat atzīstot (quod non), ka Apelācijas valdei būtu jāveic pilnīga, nevis ierobežota – tikai attiecībā uz acīmredzamu kļūdu esamību – tādu lēmumu pārbaude, kuros veikti sarežģīti tehniski un ekonomiski vērtējumi, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apgalvojot, ka Apelācijas valde nebija veikusi šādu pārbaudi attiecīgajā lietā.

80.

Tomēr pakārtoti izvirzītajā argumentā nav ņemts vērā, ka pati Apelācijas valde uzskatīja (tās nolēmuma 47. un 52. punkts), ka tā veiks tikai ierobežotu pārbaudi attiecībā uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā par Aquind lūgto atbrīvojumu.

81.

Apelācijas valde to skaidri paziņo kā principa formulējumu, kas noteiks tās darbību. Tādēļ nebija vajadzīgs sīki analizēt ACER lēmuma 70.–74. punktu un 94.–98. punktu, ja pati Apelācijas valde sākumā norāda, ka īstenos ierobežotu pārbaudi attiecībā uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā. Vispārējā tiesa šajā jautājumā galu galā nepieļāva nekādu tiesību kļūdu.

82.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ACER pirmais apelācijas pamats ir jānoraida.

83.

Vispārējā tiesa uzskata, ka Apelācijas valdes pieeja attiecībā uz atbrīvojumu nebija pamatojama ne ar Regulu Nr. 714/2009, ne ar TEN‑E Regulu. Atbalstu šo viedokli pēc būtības ar šādiem argumentiem:

84.

ACER pārmet Vispārējai tiesai “fundamentālu” tiesību kļūdu, ko tā pieļāvusi, atzīstot (it īpaši pārsūdzētā sprieduma 105. un 106. punktā), ka neviena tiesību norma neļauj uzskatīt, ka likumdevējs ir paredzējis TEN‑E Regulas prioritāru piemērošanu pār Regulas Nr. 714/2009 atbrīvojuma sistēmu.

85.

Šī tiesību kļūda izrietot no nepareizas interpretācijas, ko īsteno Vispārējā tiesa par saikni starp TEN‑E Regulas 12. pantu un Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pēdējās minētās regulas un tās priekšgājējas, Regulas (EK) Nr. 1228/2003 ( 46 ) formulējums, mērķis un konteksts liekot ACER uzskatīt, ka TEN‑E Regula nosaka vispārēju sistēmu un ka Regula Nr. 714/2009 paredz atbrīvojuma sistēmu, kas ir interpretējama šauri. Tās neesot vienādas sistēmas, starp kurām virzītāji var brīvi izdarīt izvēli, kā norāda Vispārējā tiesa.

86.

Otrā tiesību kļūda, ko ACER saskata pārsūdzētajā spriedumā (101.–104. punkts), ir nostāja, ka, lai gan eventuāla finansēšana saskaņā ar TEN‑E Regulas 12. pantu var būt būtisks kritērijs, lai noteiktu ar ieguldījumu saistīto risku, šis kritērijs nevar būt priekšnoteikums atbrīvojuma saņemšanai ( 47 ).

87.

ACER uzskata, ka pietiekama ekonomiskā atbalsta nepieejamība reglamentētās sistēmas ietvaros ir pamatkritērijs, lai noteiktu, vai ar ieguldījumiem saistītais risks ir vai nav segts, tādējādi šī analīze ir netieši noteikta Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā un nav papildu nosacījums, lai piešķirtu atbrīvojumu jaunam starpsavienojumam.

88.

Visbeidzot – ACER uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu (pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punkts), apgalvojot, ka nevar Aquind nepiešķirt Regulas Nr. 714/2009 17. pantā paredzēto atbrīvojumu, pieņemot, ka atbalsta pieteikums saskaņā ar TEN‑E Regulas 12. pantu radītu finansiālu ieguvumu, kas ļautu novērst šo risku.

89.

ACER uzskata, ka iespēja iegūt finansējumu starpsavienojumam ar izmaksu pārrobežu sadali nebija hipotētiska, bet gan, ka tās pamatā bija Aquind starpsavienojuma kvalifikācija par kopīgu interešu projektu, kā arī ACER veiktā izmaksu, jaudu un ieguvumu analīze. Tā ir tieši tā riska analīze, kas Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir prasīta, lai noteiktu, vai starpsavienojuma riskus var ierobežot ar citiem līdzekļiem, nevis piešķirot atbrīvojumu no vispārējās sistēmas.

90.

Aquind apstrīd ACER argumentus un uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu no tiesību kļūdām, kuras tai tiek pārmestas.

91.

Lai labāk izprastu šo problēmu, vispirms ir vēlams izklāstīt abu finansēšanas sistēmu savstarpējo saistību un pēc tam izskatīt otrā apelācijas pamata argumentus.

92.

Eiropas līdzstrāvas elektrotīklu starpsavienojumi ir svarīgas infrastruktūras Eiropas elektroenerģijas tirgus attīstībai ( 48 ). Tie savieno valstu elektrosistēmas, nodrošinot elektroenerģijas piegādi un novēršot tās pārtraukumus, vienlaikus veicinot integrēta Eiropas elektroenerģijas tirgus izveidi ar lielāku konkurenci un labākām cenām patērētājiem ( 49 ).

93.

Elektrotīklu starpsavienojumi ir liela apjoma un tehnoloģiski sarežģīti darbi, kas prasa ievērojamus ieguldījumus un vairākus gadus, lai tos pabeigtu. Šie raksturlielumi izskaidro TEN‑E Regulas pieņemšanu un kopīgu interešu projekta jēdziena izveidi kā līdzekli, lai novirzītu tiem finansējumu ( 50 ).

94.

TEN‑E Regulas ( 51 ) 1. pants attiecas uz tādu kopīgu interešu projektu apzināšanu, kas nepieciešami, lai īstenotu Eiropas energoinfrastruktūru prioritāros koridorus un jomas. TEN‑E Regulā ir regulēta ne tikai šo projektu apzināšana un īstenošana, bet arī paredzētas normas, lai sekmētu un paātrinātu atļauju piešķiršanu, kā arī nodrošinātu sabiedrības līdzdalību tajos.

95.

Šajā lietā īpaši svarīgs ir TEN‑E Regulas 12. pants, kas nosaka noteikumus un norādes izmaksu pārrobežu sadalei, ņemot vērā riskus kopīgu interešu projektiem.

96.

Saskaņā ar TEN‑E Regulas 12. panta 3., 4., 5 un 6. punktu:

97.

TEN‑E Regulu pieņēma 2013. gadā, un iepriekš Savienības tiesībās nebija ekvivalentas normas, kas paredzētu līdzīgu Eiropas energoinfrastruktūru finansēšanas sistēmu ( 52 ).

98.

Tādēļ atbilstoši tās 12. panta 9. punktam “šo pantu nepiemēro kopīgu interešu projektiem, kas saņēmuši [ ( 53 )]: [..] b) atbrīvojumu no Regulas (EK) [Nr. 714/2009] 16. panta 6. punkta [..] saskaņā ar Regulas (EK) [Nr. 714/2009] 17. pantu; [..] vai d) izņēmumu saskaņā ar Regulas [Nr. 1228/2003] 7. pantu”.

99.

Tāpat var interpretēt TEN‑E Regulas 13. panta 1. punkta otro daļu par stimuliem šī veida Eiropas energoinfrastruktūrām.

100.

Šis noteikumu kopums nav paredzēts, lai elektrotīklu starpsavienojumu finansēšanas reglamentēto sistēmu un atbrīvojuma sistēmu piemērotu alternatīvi.

101.

TEN‑E Regulas 12. panta 9. punkts un 13. panta 1. punkta otrā daļa liedz elektrotīklu starpsavienojumiem, kuriem ir izmantota atbrīvojuma sistēma saskaņā ar Regulas Nr. 714/2009 17. pantu (un Regulas Nr. 1228/2003 7. pantu), saņemt vispārējās sistēmas finansējumu, ko nosaka TEN‑E Regulas 12. pants.

102.

Tomēr saistībā ar jauniem elektrotīklu starpsavienojumiem, kas plānoti pēc TEN‑E Regulas spēkā stāšanās, tās 12. panta 9. punktam un 13. panta 1. punktam nav nozīmes, jo tās ir normas, kuras varētu kvalificēt kā “pārejas” noteikumus ( 54 ).

103.

Regulas Nr. 1228/2003 sagatavošanas darbi apstiprina saikni starp reglamentēto sistēmu un atkāpes sistēmu, ko Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā. Tiesa ir balstījusies uz šiem sagatavošanas darbiem, lai interpretētu Regulas Nr. 714/2009 16. un 17. pantu ( 55 ).

104.

Proti, Padomes kopējā nostājā Regulas Nr. 1228/2003 pieņemšanai bija ietverts šāds Komisijas paziņojums par atbrīvojuma sistēmu: “Komisija uzsver savu nolūku interpretēt šo atbrīvojumu šauri, lai garantētu, ka attiecīgais atbrīvojums tiek ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam, it īpaši attiecībā uz atbrīvojuma ilgumu un projekta, uz ko attiecas atbrīvojums, ilgstošu spēju, lai sasniegtu mērķi finansēt ļoti augsta līmeņa riska ieguldījumus” ( 56 ). Izņēmuma un tā izmantošanas ļoti retos gadījumos šaura interpretācija atkārtojas kopējās nostājas C 4. punktā ( 57 ).

105.

Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāts publicēja Regulas Nr. 1228/2003 skaidrojošo piezīmi, lai VRI atvieglotu tās piemērošanu, un šajā piezīmē tas apgalvo atbrīvojuma sistēmas izņēmuma raksturu ( 58 ). Tāpat bija noteikts Komisijas dienestu 2009. gada darba dokumentā ( 59 ).

106.

Komisijas sagatavošanas darbi un paskaidrojošie dokumenti uzsver Regulas Nr. 714/2009 17. pantā paredzētās atbrīvojuma sistēmas izņēmuma raksturu un tās pakārtotu piemērošanu attiecībā pret TEN‑E Regulas elektrotīklu starpsavienojumu vispārējo finansēšanas sistēmu.

107.

Manuprāt, Vispārējās tiesas argumentācijā ir pieļauta tiesību kļūda, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 105. un 106. punktā, jo divas atšķirīgas tiesiskās sistēmas tiek novietotas vienā līmenī. Kā jau minēju:

108.

Principā elektrotīklu starpsavienojuma, kam ir kopīgu interešu projekta statuss, projektu virzītājiem, lai panāktu finansiālo dzīvotspēju, ir jāpakļaujas TEN‑E Regulas vispārējai sistēmai (vai reglamentētajai sistēmai, kā to sauc ACER), kas ir noteikta galvenokārt tās 12. pantā.

109.

Ja tie nesaņem atbalstu, izmantojot pārrobežu izmaksu sadali, virzītāji var attiecīgā gadījumā pierādīt, ka to projektam ir finansiālā riska līmenis, kas pamato Regulas Nr. 714/2009 17. pantā paredzētā atbrīvojuma piešķiršanu.

110.

Tomēr jāatkārto: virzītājiem nav tiesību tieši izvēlēties atkāpes atbrīvojuma sistēmu, jo tas nozīmētu, ka tiktu sarauta saikne starp atbrīvojuma sistēmu un vispārējo finansiālā atbalsta sistēmu jauniem starpsavienojumiem. Atbilstoši šai saiknei:

111.

No šīs nepareizās abu sistēmu saiknes izpratnes izriet vēl viena tiesību kļūda, kas pieļauta – konkrētāk – pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktā. Tajos Vispārējā tiesa norāda, ka Apelācijas valde nevarēja padarīt pieteikuma par finansiālu atbalstu saskaņā ar TEN‑E Regulas 12. pantu iesniegšanu par apstākli, kas pierādītu ar ieguldījumiem saistītu risku.

112.

Ir tiesa, ka finansiālā atbalsta nepieejamība rada ekonomisku risku, kas var apdraudēt starpsavienojuma būvniecību. Šis faktors, kā atzīst Vispārējā tiesa, ir jāņem vērā ACER, piemērojot nosacījumu, ka pastāv ar ieguldījumiem saistīts risks, kas pamato atbrīvojumu no reglamentētās sistēmas, ko paredz Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

113.

Tādēļ ACER veiktā pārbaude par finansiāla atbalsta esamību vai neesamību vispārējā sistēmā ir jāveic, lai pārbaudītu risku un piešķirtu vai liegtu atbrīvojumu ( 60 ). ACER to arī izdarīja, un tās Apelācijas valde apstiprināja šīs pārbaudes atbilstību Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta prasībām.

114.

Taču nav pareizi apgalvot, kā kļūdaini konstatēja Vispārējā tiesa, ka ar šo nostāju ACER pievieno jaunu nosacījumu papildus Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punktā jau paredzētajiem nosacījumiem, lai piešķirtu atbrīvojumu.

115.

Turklāt ACER un tās Apelācijas valde nepieprasīja Aquind iesniegt finansēšanas pieteikumu reglamentētajā sistēmā. Tās tikai izvērtēja, kādā mērā starpsavienojuma Aquind būvniecības ekonomiskais risks būtu samazinājies, ja tā būtu saņēmusi finansējumu no reglamentētās sistēmas. Kopā ar izmaksu un ieguvumu, un citu elementu aplēsi ACER izvērtēja ( 61 ), vai ir izpildīta prasība, ka “ar ieguldījumiem saistītais riska līmenis ir tāds, ka bez atbrīvojuma ieguldījumi netiktu veikti”.

116.

Uzskatu, ka ACER veiktā pārbaude, ko apstiprināja tās Apelācijas valde, bija pareiza un ka pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam tas nenozīmē ieviest nosacījumu, kura nav Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punktā uzskaitītajos nosacījumos atbrīvojuma piešķiršanai.

117.

Šajā ziņā kļūda ir pieļauta Vispārējās tiesas argumentācijā pārsūdzētā sprieduma 107.–110. punktā. Tās divi galvenie argumenti ir šādi:

118.

Pirmais arguments mani nepārliecina. Starpsavienojuma Aquind kā kopīgu interešu projekta kvalificēšana pavērtu iespēju tā finansēšanai ar izmaksu pārrobežu sadales reglamentēto sistēmu un TEN‑E Regulas stimuliem. Tādēļ ACER un tās Apelācijas valde varēja uzskatīt, ka šis finansējums būtu bijis pieejams Aquind, ja tā būtu to pieprasījusi ( 62 ).

119.

Katrā ziņā Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā “ar ieguldījumiem saistītā riska līmeņa” pārbaude lika ACER izvērtēt, vai projekta finansiālais risks varētu samazināties, izmantojot citus finansēšanas līdzekļus, kuri darbojas vispārēji un kuriem būtu dodama priekšroka salīdzinājuma ar atbrīvojuma piešķiršanu. Kā jau minēju, atbrīvojums kā izņēmuma sistēma ir “pēdējās instances” risinājums, ņemot vērā tā negatīvo ietekmi uz kopējā elektroenerģijas tirgus liberalizāciju.

120.

Vispārējās tiesas otrais arguments man arī nešķiet pārliecinošs. Fakts (kas ir patiess), ka TEN‑E Regulas vispārējā finansēšanas sistēma negarantē visu to risku novēršanu, kuriem pakļauti starpsavienojumi, nevar rezultēties ar Regulas Nr. 714/2009 17. pantā paredzētā atbrīvojuma piešķiršanu.

121.

Kopīgu interešu projekta – tāda kā starpsavienojums Aquind – virzītājiem būtu pietiekami nelūgt atbalstu no reglamentētās sistēmas, lai palielinātu to projekta finanšu risku un tādējādi “piespiestu” piešķirt atbrīvojumu. Īsumā – šī veida infrastruktūrām ļautu izvēlēties starp divām atbalsta sistēmām, kas nav vienā līmenī. Iepriekš analizētā Vispārējās tiesas galvenā kļūda atkal parādās šajā pārsūdzētā sprieduma argumentācijā.

122.

Turklāt “ar ieguldījumiem saistītā riska līmeņa” pārbaude būtu automātiski paveikta, un nozīmi zaudētu Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā prasība, ja uzskatītu, ka iespējamie kavējumi un nenoteiktība saistībā ar finansiāla atbalsta piešķiršanu ar TEN‑E Regulas vispārējo sistēmu ļauj piešķirt atbrīvojumu.

123.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai apstiprināt šo apelācijas pamatu, jo Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu saistībā ar TEN‑E Regulas 12. pantu.

124.

Aquind ne tikai iebilda pret ACER apelācijas sūdzību, bet tā ir arī iesniegusi pretapelācijas sūdzību, kurā ietver šo secinājumu 19. punktā minētos prasījumus.

125.

Tā kā ierosinu Tiesai noraidīt ACER pirmo apelācijas pamatu un apstiprināt Vispārējās tiesas spriedumu daļā, ar kuru atceļ Apelācijas valdes lēmumu, Aquind pretapelācijas sūdzības īpašs izvērtējums nebūs vajadzīgs.

126.

Pārsūdzētais spriedums apelācijas instancē ir jāapstiprina, noraidot pirmo pamatu, bet pieņemot otro pamatu. Tādējādi tiktu apstiprināta Apelācijas valdes lēmuma pilnīga atcelšana, pamatojoties uz to, ka tā īstenojusi ierobežotu pārbaudi par acīmredzamas kļūdas esamību. Nav ne nepieciešams, ne vēlams, lai Tiesa analizētu jebkuru citu šī lēmuma atcelšanas papildu pamatu, kā lūgusi Aquind. Tās pretapelācijas sūdzība tādējādi ir jānoraida.

127.

Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. pantu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tādā gadījumā Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

128.

Tiesai nav vajadzības nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, jo tās spriedums ir apstiprināts, ciktāl ar to pilnībā atceļ ACER Apelācijas valdes lēmumu.

129.

Apelācijas valdei ir jāizpilda Vispārējās tiesas spriedums saskaņā ar Tiesas sniegtajiem precizējumiem apelācijas tiesvedībā, un tas nozīmē neņemt vērā šo spriedumu daļā par Regulas Nr. 714/2009 17. panta un TEN‑E Regulas 12. panta saikni.

130.

Lai pieņemtu otro apelācijas pamatu, nav vajadzīgs nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, jo – kā esmu jau norādījis – tai nebija obligāti jālemj par saikni starp Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu un TEN‑E Regulas 12. pantu.

131.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktu, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar tās 184. pantu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

132.

Tā kā ierosinu noraidīt ACER pirmo apelācijas pamatu, kā ir prasījusi Aquind, bet pieņemt otro pamatu, katram lietas dalībniekam būtu jāsedz savi tiesāšanās izdevumi. Tāda pati tiesāšanās izdevumu sadale ir piemērojama pretapelācijas sūdzībai, kas ir cieši saistīta ar galveno sūdzību.

133.

Saskaņā ar iepriekšējiem argumentiem ierosinu Tiesai: