1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 12. panta 4. punkts

ir jāinterpretē šādi:

saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām dalībvalstis no šīs direktīvas piemērošanas jomas var izslēgt līgumisku praksi attiecībā uz nokavējuma procentiem un kompensāciju par atgūšanas izmaksām, ja tā ietilpst līgumā, kas saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām noslēgts pirms 2013. gada 16. marta. Individuālie pasūtījumi, uz kuru pamata tiek pieprasīti nokavējuma procenti un šāda kompensācija un kuri ir tikuši veikti, sākot no šā datuma, var tikt izslēgti no Direktīvas 2011/7 piemērošanas jomas ar nosacījumu, ka tie ir tikai tāda līguma izpilde, kas saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām ir noslēgts pirms 2013. gada 16. marta. Savukārt, ja saskaņā ar šīm tiesību normām šie individuālie pasūtījumi ir patstāvīgi līgumi, kas noslēgti, sākot no minētā datuma, tie nevar tikt izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

2)

Direktīvas 2011/7 7. panta 2. un 3. punkts

ir jāinterpretē šādi:

tam nav pretrunā tāda prakse, saskaņā ar kuru attiecībā uz maksājumu kavējumiem, kas ir īsāki par vienu mēnesi, kreditors apmaiņā pret iekasējamo parādu pamatsummas samaksu neiekasē nedz procentus par nokavēto maksājumu, nedz kompensāciju par atgūšanas izmaksām, ar nosacījumu, ka, šādi rīkojoties, kreditors ir brīvprātīgi atteicies no summām, kuras ir iekasējamas kā šādi procenti un šāda kompensācija.