1

Prasītāja 3M Belgium ir sabiedrības 3M vienīgā pārstāve Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp.; labojums – OV 2007, L 136, 3. lpp.), 8. panta izpratnē attiecībā uz visu liesmas slāpējošas piedevas 3MTM Flame Retardant Additive FR‑2025 importu. Šī piedeva, kuru ražo sabiedrības 3M juridiskās personas, kas neveic uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā, ir savienojums, kurš pēc masas satur 95–99 % kālija 1,1,2,2,3,3,4,4,4‑nonafluorbutāna‑1‑sulfonātu. Šī viela ir viens no perfluorbutānsulfonskābes (turpmāk tekstā – “PFBS”) sāļiem.

2

2019. gada 5. augustā Norvēģijas kompetentā iestāde iesniedza dokumentāciju, kura izstrādāta atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 XV pielikumam, iesakot identificēt PFBS un tās sāļus kā vielu, kas rada ļoti lielas bažas saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 57. panta f) punktu.

3

2019. gada 3. septembrī Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 4. punktu aicināja ieinteresētās personas līdz 2019. gada 18. oktobrim iesniegt apsvērumus par atbilstoši minētās regulas XV pielikumam izstrādāto dokumentāciju. Prasītāja iesniedza savus apsvērumus 2019. gada 18. oktobrī.

4

Sabiedriskajā apspriešanā, kas rīkota saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 4. punktu, saņēmusi apsvērumus par PFBS un tās sāļu identificēšanu, ECHA atbilstoši šīs regulas 59. panta 7. punktam dokumentāciju nosūtīja Dalībvalstu komitejai (turpmāk tekstā – “DK”).

5

DK sanāksmē, kas notika 2019. gada 11. decembrī, šī komiteja panāca vienprātīgu vienošanos par to, ka PFBS un tās sāļus identificē kā vielu, kas atbilst Regulas Nr. 1907/2006 57. panta f) punktā paredzētajiem kritērijiem, proti, kā vielas, par kurām ir zinātnes liecības, ka tās var izraisīt nopietnu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi, izraisot tādas pašas bažas kā citas Regulas Nr. 1907/2006 57. panta a) līdz e) punktā uzskaitītās vielas.

6

2020. gada 16. janvārīECHA pieņēma Lēmumu ECHA/01/2020 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru PFBS un tās sāļus identificēja kā vielu, kas rada ļoti lielas bažas, un iekļāva to identificēto vielu sarakstā, kuras nākotnē ir paredzēts iekļaut Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā atbilstoši minētās regulas 59. panta 1. punktam (turpmāk tekstā – “kandidātvielu saraksts”).

7

Apstrīdētajā lēmumā ir minēts šāds apsvērums par PFBS un tās sāļu identificēšanu par vielu, kas rada ļoti lielas bažas:

“Aplūkotas kopumā, būtiskās īpašības, ar ko ir pamatota identificēšana par vielu, par kuru ir zinātnes liecības, ka tā var izraisīt nopietnu ietekmi uz cilvēku veselību un apkārtējo vidi, izraisot tādas pašas bažas, ir šādas: ļoti augsta noturība, augsta mobilitāte ūdenī un augsnē, augsts potenciāls tikt novadītam lielā attālumā, asenizācijas un ūdens attīrīšanas grūtības, kā arī mērena bioakumulācija attiecībā uz cilvēkiem. Novērota iespējama nopietna ietekme uz cilvēku veselību un vidi ir šāda: vairogdziedzera hormonu traucējumi un toksicitāte attiecībā uz reproduktīvo funkciju, kas novēroti grauzējiem, ietekme uz aknām, nierēm un hematoloģisko sistēmu žurkām, hormonālie traucējumi un ietekme uz reproduktīvo funkciju jūras zivīm medakām, kā arī ietekme uz hormonu receptoru ekspresiju kurkuļiem. Aplūkojot tos kopumā, šie elementi liek secināt, ka pastāv ļoti augsts neatgriezeniskas ietekmes potenciāls.”

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 27. martā, prasītāja cēla šo prasību. Tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

9

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 15. jūlijā, ECHA atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 23. jūlijā, Eiropas Ķīmijas rūpniecības padome (CEFIC) lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā prasītājas prasījumu atbalstam.

11

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 1. septembrī, prasītāja iesniedza apsvērumus par iebildi par nepieņemamību; tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

12

2020. gada 21. oktobrī pēc tiesneša referenta priekšlikuma un saistībā ar Reglamenta 89. pantā noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa (astotā palāta) rakstveidā uzdeva ECHA jautājumu, aicinot uz to atbildēt rakstveidā.

13

2020. gada 29. oktobrīECHA iesniedza atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumu.

14

2020. gada 3. novembrī Vispārējā tiesa noteica prasītājai termiņu apsvērumu par šo atbildi iesniegšanai.

15

2020. gada 12. novembrī prasītāja iesniedza apsvērumus par šo atbildi.

16

Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktu, ja to lūdz atbildētājs, Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības.

17

Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka ECHA ir lūgusi lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka no lietas materiāliem ir guvusi pietiekamu informāciju, nolemj, ka prasība izlemjama, neveicot turpmākas procesuālās darbības un, neraugoties uz prasītājas šajā ziņā izteikto lūgumu, neuzsākot tiesvedības mutvārdu daļu par iebildi par nepieņemamību.

18

Iebildes par nepieņemamību atbalstam ECHA apgalvo, ka prasība tika celta novēloti. ECHA uzskata, ka LESD 263. panta sestajā daļā noteiktais termiņš prasības celšanai – divi mēneši pēc akta publicēšanas –, ko pagarina par desmit dienām, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, kā paredzēts Reglamenta 60. pantā, ir jāaprēķina, sākot ar apstrīdētā lēmuma publicēšanas datumu, proti, šajā gadījumā – sākot ar 2020. gada 16. janvāri. Līdz ar to šis termiņš esot beidzies 2020. gada 26. martā un prasība, kas celta 2020. gada 27. martā, esot nepieņemama novēlotības dēļ.

19

Turpretī prasītāja apgalvo, ka tās prasība ir pieņemama.

20

ECHA apgalvo, ka kandidātvielu atjaunināto sarakstu, kurā bija iekļauta PFBS, un apstrīdētā lēmuma kopiju tā publicēja savā interneta vietnē 2020. gada 16. janvārī atbilstoši pienākumam, kas tai noteikts saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 10. punktu. Šī paziņojuma atbalstam tā atsaucas uz savu interneta vietni, kurā šis datums esot norādīts kā datums, kurā šī viela ir iekļauta kandidātvielu sarakstā. Turklāt ECHA atsaucas uz savu tā paša datuma paziņojumu presei, kurā bija norādīts, ka tā ir atjauninājusi kandidātvielu sarakstu, iekļaujot tajā tostarp PFBS un tās sāļus, un ka lēmums par šīs vielas iekļaušanu bija pieņemts ar DK līdzdalību.

21

Atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu ECHA turklāt iesniedza papildu pierādījumus tam, ka paziņojums presei ar elektroniskā pasta vēstuli 2020. gada 16. janvārī tika nosūtīts 13940 adresātiem (13890 adresātiem no tiem – veiksmīgi), un iesniedza arī rakstu, kurš arī datēts ar 2020. gada 16. janvāri un kurš publicēts ChemicalWatch interneta vietnē par tostarp PFBS un tās sāļu iekļaušanu kandidātvielu sarakstā, kā arī metadatus, kas saglabāti aplikācijā Dissemination Platform, kuru ECHA izmanto informācijas publicēšanai savā interneta vietnē. ECHA ieskatā šie metadati attiecas uz ierakstu par PFBS un tās sāļiem un norāda uz publicēšanu 2020. gada 16. janvārī un tikai vienu turpmāku publicēšanu 2020. gada 26. jūnijā, kura – ECHA ieskatā – izrietēja no atjaunināšanas tehnisku iemeslu dēļ.

22

Prasītāja apgalvo, ka ECHA, lai pamatotu apgalvojumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma publicēšana tās interneta vietnē notika 2020. gada 16. janvārī, atsaucās vienīgi, pirmām kārtām, uz šo pašu interneta vietni, kurā šis datums ir norādīts kā datums, kurā aplūkojamā viela ir iekļauta kandidātvielu sarakstā, un, otrām kārtām, uz paziņojumu presei, kas arī ir datēts ar 2020. gada 16. janvāri un attiecas uz atjaunināto kandidātvielu sarakstu, kurā tomēr nebija iekļauts apstrīdētais lēmums.

23

Prasītājas ieskatā faktiskās publicēšanas datumu ECHA interneta vietnē nav iespējams pārbaudīt, lai arī kandidātvielu sarakstā ECHA interneta vietnē ir ietverta apstrīdētā lēmuma, kas datēts ar 2020. gada 16. janvāri, kopija un tajā ir norādīts, ka PFBS iekļaušana šajā sarakstā ir notikusi tajā pašā datumā. Nepastāvot tādi noteikumi vai mehānismi, kas apliecinātu ECHA interneta vietnē publicēto lēmumu autentiskumu, integritāti un nemainību un kas būtu līdzīgi noteikumiem, kuri attiecībā uz Oficiālā Vēstneša elektronisko publikāciju esot paredzēti Padomes Regulā (ES) Nr. 216/2013 (2013. gada 7. marts) par Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša elektronisko publikāciju (OV 2013, L 69, 1. lpp.) Prasītāja apgalvo, ka paziņojuma presei izplatīšanu vai kandidātvielu saraksta atjaunināšanu nevarot pielīdzināt pilnīgai un pienācīgai publicēšanai Oficiālajā Vēstnesī. Pēc prasītājas domām, ECHA lūgumā Vispārējai tiesai noraidīt prasību kā nepieņemamu tādējādi nav ietverti šī lūguma atbalstam minētie elementi un tas esot pretrunā prasībām, kuras izriet no Reglamenta 130. panta 3. punkta.

24

Turklāt prasītājas ieskatā datums, kurā pieņem lēmumu par vielas identificēšanu par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, ne vienmēr atbilst datumam, kurā šo vielu iekļauj kandidātvielu sarakstā, vai datumam, kurā šis atjauninātais saraksts publicēts. Šajā ziņā kā piemēru tā min 4‑terc‑butilfenola identificēšanas par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, gadījumu, kurā aplūkojamā lēmuma pieņemšanas datums un šī lēmuma publicēšanas datums nesakrita.

25

Tāpat prasītāja uzskata – ņemot vērā, ka ir runa par reglamentējošu aktu, apstrīdēto lēmumu esot vajadzējis publicēt Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar LESD 297. pantu. Tā apgalvo, ka tiesību akti netiek attiecināti uz privātpersonām, ja tie nav pienācīgi publicēti Oficiālajā Vēstnesī. Ņemot vērā, ka ECHA apstrīdēto lēmumu nav publicējusi Oficiālajā Vēstnesī, termiņš prasības celšanai par to pat neesot sācies, un līdz ar to tas neesot sācies datumā, kad, kā tiek apgalvots, apstrīdētais lēmums tika publicēts ECHA interneta vietnē.

26

Prasītāja apgalvo, ka tādējādi ar ECHA iesniegtajiem pierādījumiem nevar pierādīt, ka apstrīdētais lēmums faktiski tika publicēts 2020. gada 16. janvārī, jo kandidātvielu saraksta atjaunināšana ECHA interneta vietnē esot nošķirta darbība no apstrīdētā lēmuma izplatīšanas šajā vietnē. Turklāt metadati nepierādot ne to, kuras atjaunināšanas laikā kādi dokumenti tika publicēti, ne it īpaši to, ka apstrīdētais lēmums tika publicēts 2020. gada 16. janvārī.

27

Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms vērtēt prasītājas argumentus, kas saistīti ar publicēšanas veida likumību, un turpinot – pušu argumentus par publicēšanas datumu.

28

Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdēto lēmumu esot vajadzējis publicēt Oficiālajā Vēstnesī, ir jānorāda, ka “publicēšanas” [“publicēts”] jēdzienam, kas minēts LESD 263. panta sestajā daļā, nav obligāti un visos gadījumos jāatbilst “publicēšanas” jēdzienam, kas minēts LESD 297. pantā.

29

Pirmkārt, šo konstatējumu apstiprina apstāklis, ka pretēji tam, kas attiecas uz LESD 297. pantu, no LESD 263. panta formulējuma neizriet, ka šajā pēdējā normā minētais jēdziens “publicēšana” [“publicēts”] attiektos tikai uz publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA, C‑625/11 P, EU:C:2013:594, 30. punkts). LESD 263. panta sestā daļa ir formulēta tā, ka tā attiecas uz tiesību aktu publicēšanu vispār (spriedums, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA, C‑625/11 P, EU:C:2013:594, 31. punkts). Turklāt Vispārējā tiesa 2019. gada 10. septembra spriedumā Polija/Komisija (T‑883/16, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2019:567, 37. punkts) jau lēma, ka termiņš tādas prasības celšanai, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko lūdz atcelt Eiropas Komisijas lēmumu, attiecīgajā lietā sākās datumā, kurā minētais lēmums tika publicēts Komisijas interneta vietnē.

30

Otrkārt, lai gan Tiesa, protams, ir veikusi LESD 263. un 297. panta kopīgu interpretāciju, lai interpretētu LESD 263. panta sesto daļu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑337/16 P, EU:C:2017:381, 36. punkts; 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑338/16 P, EU:C:2017:382, 36. punkts, un 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑339/16 P, EU:C:2017:384, 36. punkts), lietas, kurās tika pasludināti minētie spriedumi, attiecās uz publicēšanas kritērija pakārtoto raksturu salīdzinājumā ar akta paziņošanas adresātam kritēriju LESD 263. panta sestās daļas izpratnē, nevis – kā šajā lietā – vienīgi uz publicēšanas kritērija interpretāciju. Katrā ziņā minētajos spriedumos Tiesa nenosprieda, ka “publicēšanas” [“publicēts”] jēdzienam, kas minēts pēdējā minētajā normā, būtu obligāti un visos gadījumos jāatbilst “publicēšanas” jēdzienam, kas minēts LESD 297. pantā.

31

Turklāt prasītājas argumentācija par to, ka izplatīšana ECHA interneta vietnē neesot pārbaudāma atšķirībā no publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, atņem lietderību jebkādam citam publicēšanas veidam, kas neatbilstu prasībām, kuras piemērojamas publicēšanai Oficiālajā Vēstnesī. Tas, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Regulu Nr. 216/2013, vēlējās reglamentēt Oficiālā Vēstneša elektronisko publikāciju, nenozīmē, ka līdzīgām prasībām ir jāregulē izplatīšana ECHA interneta vietnē, un tas turklāt neizriet ne no LESD 263. panta sestās daļas, ne no kādas citas piemērojamas tiesību normas.

32

Attiecībā uz to, ka prasītāja savos apsvērumos par ECHA atbildi atsaucas uz judikatūru, kura izriet no 1997. gada 22. janvāra sprieduma Opel Austria/Padome (T‑115/94, EU:T:1997:3, 124. punkts) un saskaņā ar kuru atbilstoši tiesiskās drošības principam visiem iestāžu tiesību aktiem, kas rada tiesiskās sekas, ir jābūt skaidriem un precīziem, un ieinteresētajai personai izprotamiem, lai tā varētu precīzi noteikt laiku, kad šis akts ir stājies spēkā un sāk radīt tiesiskās sekas, katrā ziņā pietiek konstatēt, ka no apstrīdētā lēmuma 4. punkta skaidri izriet, ka tas stājās spēkā 2020. gada 16. janvārī, un ka no kandidātvielu saraksta ir skaidrs, ka PFBS un tās sāļus iekļāva šajā sarakstā 2020. gada 16. janvārī; ņemot vērā, ka minētajam lēmumam nav adresāta, tā stāšanās spēkā nav atkarīga no paziņošanas adresātam, kā arī no paziņošanas prasītājai.

33

Turpinot, Vispārējā tiesa konstatē, ka pretēji LESD 263. panta sestajai daļai Regulā Nr. 1907/2006 ir paredzēta īpaša publicēšanas kārtība. Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 10. punktā ir paredzēts, ka ECHA publicē un atjaunina kandidātvielu sarakstu savā interneta vietnē, līdzko ir pieņemts lēmums par vielas iekļaušanu šajā sarakstā.

34

Šajā gadījumā nav nepieciešams lemt par to, vai kandidātvielu saraksta atjaunināšana ECHA interneta vietnē ir atbilstoša publikācija, ar kuru sāk aprēķināt termiņu prasības celšanai par aktu, ar kuru vielu identificē par tādu, kas rada ļoti lielas bažas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA, C‑626/11 P, EU:C:2013:595, 31. un nākamie punkti), vai arī par to, kā apgalvo prasītāja, ka apstrīdētais lēmums, kam nav konkrēts adresāts, ir nošķirts no kandidātvielu saraksta atjaunināšanas, un Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 10. punktā publicēšanas pienākums ECHA interneta vietnē ir paredzēts tikai attiecībā uz šo pēdējo, liekot domāt, ka ECHA izpilddirektora lēmuma publicēšanas datumam ir izšķiroša nozīme, aprēķinot termiņa sākumu. ECHA izpilddirektora lēmumi, ar kuriem tiek noteikts pienākums atjaunināt kandidātvielu sarakstu, tiek publicēti tikai šajā sarakstā. Tādējādi šāda lēmuma publicēšanas datums atbilst datumam, kurā publicēts atjauninātais kandidātvielu saraksts.

35

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, pirmām kārtām, ka ECHA bija tiesīga publicēt apstrīdēto lēmumu savā interneta vietnē un it īpaši kandidātvielu sarakstā iekļautajā ierakstā par PFBS un tās sāļiem un, otrām kārtām, ka ar šo publicēšanu varēja sākties divu mēnešu termiņš prasības celšanai, kas paredzēts LESD 263. panta sestajā daļā. Tagad ir jāpārbauda ECHA iesniegtie pierādījumi tam, ka minētā publicēšana esot notikusi 2020. gada 16. janvārī.

36

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka savos apsvērumos par ECHA lūgumu lemt par prasības nepieņemamību prasītāja galvenokārt apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma publicēšanas veida dēļ šī lēmuma publicēšanas datumu nevar pārbaudīt.

37

Vispārējā tiesa norāda, ka ECHA iesniedza dokumentus, kuros minēti metadati, kas ņemti no platformas, kuru tā izmanto informācijas izplatīšanai savā interneta vietnē. No šiem metadatiem izriet, ka ECHA savā interneta vietnē informāciju par PFBS un tās sāļiem izplatīja divas reizes, proti, 2020. gada 16. janvārī un 2020. gada 26. jūnijā, un tādējādi apstrīdēto lēmumu padarīt sabiedrībai pieejamu šajā interneta vietnē esot bijis iespējams abos šajos datumos. Prasītāja neapstrīd to, ka šis lēmums minētajā interneta vietnē tai bija pieejams datumā pirms prasības pieteikuma iesniegšanas, proti, 2020. gada 27. marta, un līdz ar to pirms 2020. gada 26. jūnija. No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums noteikti bija publicēts ECHA interneta vietnē pirmajā no minētajiem datumiem, proti, 2020. gada 16. janvārī.

38

Pretēji tam, ko prasītāja norāda apsvērumos par ECHA atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumu, ECHA iesniegtie metadati attiecas uz ierakstu par PFBS un tās sāļiem, jo no pierādījumiem, kurus šī aģentūra ir iesniegusi, izriet, ka šie metadati attiecas uz identifikatoru “0b0236e183da8013” un ka šis identifikators atbilst PFBS un tās sāļiem. Turklāt minētais identifikators it īpaši ir norādīts ieraksta par PFBS un tās sāļiem kandidātvielu sarakstā interneta adresē (https://echa.europa.eu/fr/candidate‑list‑table/‑/dislist/details/0b0236e183da8013).

39

Turklāt paziņojums presei tostarp par aplūkojamās vielas iekļaušanu kandidātvielu sarakstā, tā nosūtīšana 13940 adresātiem (13890 adresātiem no tiem – veiksmīgi) un ChemicalWatch interneta vietnē publicētais raksts, reaģējot uz šo publicēšanu – un tie visi ir datēti ar 2020. gada 16. janvāri – arī tiecas apstiprināt ECHA apgalvojumu, saskaņā ar kuru PFBS un tās sāļus iekļāva kandidātvielu sarakstā, kas tika atjaunināts 2020. gada 16. janvārī.

40

Attiecībā uz prasītājas argumentu par apstākli, ka tāda lēmuma pieņemšanas datums, kurš attiecas uz vielas identificēšanu par tādu, kas rada ļoti lielas bažas, ne vienmēr atbilst ne tā īstenošanas akta datumam, ar kuru šo vielu iekļauj kandidātvielu sarakstā, ne datumam, kurā publicē šī saraksta atjaunināto versiju, jāteic – šis apstāklis pats par sevi nevar radīt šaubas par minētā saraksta atjauninātās versijas publicēšanas datumu un līdz ar to arī šaubas par tāda lēmuma kā apstrīdētais lēmums publicēšanas datumu.

41

Identificēšanas lēmuma pieņemšana, tikai īstenošanas akta, ar ko īsteno identificēšanas lēmumu, iespējama pieņemšana, kā arī kandidātvielu saraksta atjauninātās versijas publicēšana ir trīs atsevišķi notikumi, un tādējādi apstāklis, ka šo notikumu datumi nesakrīt, nevar apšaubīt kādu no šiem notikumiem. Attiecībā konkrētāk uz 4‑terc‑butilfenola iekļaušanu kandidātvielu sarakstā atliek norādīt, pirmām kārtām, ka ECHA interneta vietnē esošajā ierakstā par šo vielu ir ietverti divi atsevišķi akti, proti, Komisijas pieņemtais identificēšanas lēmums un šīs aģentūras pieņemtais tīri īstenošanas akts, un, otrām kārtām, ka “iekļaušanas datums”, kas minēts šajā ierakstā, proti, 2019. gada 16. jūlijs, atbilst datumam, kas ar šo īstenošanas aktu paredzēts minētā saraksta atjauninātas versijas publicēšanai. Katrā ziņā jānorāda, ka attiecībā uz šajā gadījumā aplūkojamo vielu, proti, PFBS un tās sāļiem, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datums atbilst datumam, kurā šis lēmums stājās spēkā, un “iekļaušanas datumam”, kas minēts ECHA interneta vietnē, proti, 2020. gada 16. janvārim.

42

Ņemot vērā faktus, ko ECHA ir iesniegusi lūguma lemt par prasības nepieņemamību atbalstam un atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu, kā arī to, ka nav nekādu faktu, kas varētu radīt šaubas par apstrīdētā lēmuma publicēšanas un kandidātvielu saraksta atjaunināšanas datumu, Vispārējā tiesa secina, ka ir juridiski pietiekami pierādīts, ka šis lēmums un šajā sarakstā esošais ieraksts par PFBS un tās sāļiem ECHA interneta vietnē tika publicēti 2020. gada 16. janvārī.

43

Visbeidzot, attiecībā uz Reglamenta 130. panta 3. punktā paredzētajām prasībām, ko min prasītāja, Vispārējā tiesa norāda, ka šajā normā ir paredzēts, ka lūguma lemt par prasības nepieņemamību atbalstam minētie dokumenti ir jāpievieno šim lūgumam, nevis jāiesniedz atsevišķi. Tomēr Reglamenta 130. panta 3. punktu nevar saprast kā tādu, kas nosaka dažu specifisku elementu iesniegšanu šāda lūguma atbalstam. Turpretī Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai šāda lūguma atbalstam sniegtie argumenti un dokumenti juridiski pietiekami pamato prasības nepieņemamību.

44

Katrā ziņā šo normu nevar interpretēt tādējādi, ka Vispārējai tiesai, pamatojoties vienīgi uz šādam lūgumam pievienotajiem dokumentiem, vajadzētu tikai pārbaudīt, vai ir ticis ievērots LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais termiņš prasības celšanai. Šāda interpretācija neatbilstu pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru šis termiņš prasības celšanai ir absolūta rakstura noteikums, jo tas ir paredzēts, lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un drošību un novērstu jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesvedībā, un Savienības tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai tas ir ticis ievērots (spriedumi, 1997. gada 23. janvāris, Coen, C‑246/95, EU:C:1997:33, 21. punkts, un 1997. gada 18. septembris, Mutual Aid Administration Services/Komisija, T‑121/96 un T‑151/96, EU:T:1997:132, 38. un 39. punkts).

45

ECHA apgalvo, ka Reglamenta 59. pants, kurā ir paredzēts atlikt termiņa sākumu prasības celšanai par 14 dienām, ja termiņš prasības celšanai par iestādes aktu sākas no šā akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, šajā gadījumā nav piemērojams. Šis konstatējums neesot apšaubīts 2013. gada 26. septembra spriedumā PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594), jo minētais spriedums attiecoties uz pantu, kas bija spēkā pirms pašreizējā Reglamenta 59. panta, proti, uz Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktu, kas gan pēc nosaukuma, gan formulējuma ļoti atšķiroties no pašreiz spēkā esošā panta. Vispārējās tiesas judikatūra pēc Reglamenta reformas turklāt pierādot, ka minēto 59. pantu nepiemēro tādos gadījumos kā šajā lietā aplūkojamais, kuros apstrīdētie tiesību akti nav tikuši publicēti Oficiālajā Vēstnesī.

46

Prasītāja apgalvo, ka papildu 14 dienu termiņš, kas paredzēts Reglamenta 59. pantā, šajā lietā ir piemērojams vai nu tāpēc, ka, pirmām kārtām, apstrīdēto lēmumu esot vajadzējis publicēt Oficiālajā Vēstnesī, vai tāpēc, ka, otrām kārtām, Reglamenta 59. pants esot piemērojams visiem aktiem, kas publicēti vienīgi internetā.

47

Prasītāja apgalvo, ka no 2013. gada 26. septembra sprieduma PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594) gūtās atziņas aizvien esot piemērojamas arī šajā gadījumā, lai gan minētais spriedums attiecās uz 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktu, kas kopš tā laika ir ticis aizstāts. Tā kā pašreizējā Reglamenta 59. panta formulējumā nav skaidri izslēgti citi publicēšanas veidi, tā piemērošanas joma neietverot vienīgi Oficiālajā Vēstnesī publicētos aktus. Turklāt ar Reglamenta 59. pantu piešķirtā papildu termiņa ratio legis attiecoties uz visiem publicētajiem aktiem, atšķirībā no paziņotiem aktiem, un tas neattaisno atšķirīgu attieksmi starp aktiem, kas publicēti Oficiālajā Vēstnesī, un aktiem, kas publicēti vienīgi internetā.

48

Turklāt prasītāja apgalvo, ka interpretācija, saskaņā ar kuru Reglamenta 59. pants attiektos tikai uz Oficiālajā Vēstnesī publicētiem aktiem, nozīmētu nepamatotu diskrimināciju attiecībā uz internetā publicētiem aktiem. Prasītājas ieskatā šī diskriminācija būtu vēl jo lielāka tāpēc, ka ir situācijas, kurās lēmums identificēt vielu par tādu, kas rada ļoti lielas bažas, tiek publicēts Oficiālajā Vēstnesī, proti, tad, kad šādu lēmumu pieņem Komisija bez DK vienprātīgas vienošanās attiecībā uz vielu identificēšanu par tādām, kas rada ļoti lielas bažas. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Tiesas Reglamenta 50. panta formulējums joprojām ir līdzīgs 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta formulējumam un ka tādējādi tā interpretācija varot būt līdzīga interpretācijai, kas izmantota 2013. gada 26. septembra spriedumā PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594). Līdz ar to ECHA ieteiktā Reglamenta 59. panta interpretācija radītu nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp prasībām, kas celtas Tiesā, un prasībām, kuras celtas Vispārējā tiesā.

49

Šajā ziņā Reglamenta 59. pantā “Tiesvedība par Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētu iestādes aktu” ir noteikts:

“Ja termiņš, kas atvēlēts prasības celšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dienas, termiņu 58. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē skaita no 14. dienas beigām pēc šīs publicēšanas dienas.”

50

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, termiņš šīs prasības celšanai nebija jāskaita no 14. dienas beigām pēc apstrīdētā lēmuma publicēšanas dienas. Reglamenta 59. pantu atbilstoši tā nosaukumam un formulējumam piemēro tikai Oficiālajā Vēstnesī publicētiem aktiem.

51

Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru nav objektīvas atšķirības starp Oficiālajā Vēstnesī publicētiem aktiem un tikai internetā publicētiem aktiem, ir jānoraida. Pirmkārt, pastāv objektīva atšķirība starp šiem aktiem, proti, publicēšanas veids, pirmām kārtām, ECHA interneta vietnē un, otrām kārtām, Oficiālajā Vēstnesī. Vispārējā tiesa bija tiesīga paredzēt īpašus noteikumus, ar kuriem pagarina termiņu prasības celšanai, tikai attiecībā uz iestāžu aktiem, kas publicēti Oficiālajā Vēstnesī. Otrkārt, apstrīdētais lēmums tika publicēts vienīgi ECHA interneta vietnē, kā rezultātā visu iespējamo prasītāju rīcībā bija tāds pats termiņš prasības celšanai. Treškārt, tas, vai lēmums par vielas identificēšanu par tādu, kas rada ļoti lielas bažas, tiek publicēts Oficiālajā Vēstnesī vai ECHA interneta vietnē, un līdz ar to tas, vai piemēro Reglamenta 59. pantu, nav atkarīgs no ECHA izvēles, bet gan no tā, vai minēto lēmumu pieņem ECHA vai Komisija atbilstoši gadījumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1907/2006 59. pantā.

52

Protams, ir taisnība, ka Tiesa 2013. gada 26. septembra spriedumā PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594) lēma, ka 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts, ka tad, “ja termiņš, kas atvēlēts tiesvedības uzsākšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas, šo termiņu 101. panta 1. punkta [a) apakšpunkta] nozīmē skaita no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”, attiecas arī uz publikācijām EHCA interneta vietnē.

53

Tomēr šī lieta ir jānošķir no lietas, kurā tika pasludināts 2013. gada 26. septembra spriedums PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594). Pirmkārt, ir jāuzsver – lai arī Tiesa minētā sprieduma 31. punktā varēja uzskatīt, ka 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta teikuma otrajā daļā ietvertā norāde uz Oficiālo Vēstnesi var būt izskaidrojama ar to vien, ka publicēšana tajā šī reglamenta pieņemšanas laikā bija vienīgais iedomājamais publicēšanas veids, šis apsvērums neattiecas uz Reglamenta 59. pantu, kurš tika pieņemts 2015. gada 4. martā, proti, datumā, kurā bija iedomājama publicēšana internetā, kas atšķiras no publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, neatkarīgi no tā, vai ir runa par elektronisko vai iespiesto izdevumu.

54

Otrkārt, Reglamenta 59. panta nosaukums un formulējums nerada šaubas, un tajos ir atsauce tikai uz publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Līdz ar to pretēji tam, ko Tiesa 2013. gada 26. septembra spriedumā PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594) varēja uzskatīt attiecībā uz šaubām, kādas būtu varējis radīt 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkta formulējums, prasītāja nevar atsaukties uz šādām šaubām attiecībā uz Reglamenta 59. pantu.

55

Turklāt procesā, kura rezultātā notika minētā reglamenta reforma, Reglamenta 59. pants tika grozīts tieši ar mērķi ierobežot 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. pantā paredzētā papildu 14 dienu termiņa piemērošanas jomu. Lai gan 2014. gada 14. marta Vispārējās tiesas Reglamenta projektā 59. panta sākotnēji paredzētās redakcijas nosaukums bija “Tiesvedība par publicētu iestādes aktu” un minētās redakcijas formulējums šajā projektā bija gandrīz identisks 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkta formulējumam, galu galā pieņemtās Reglamenta 59. panta redakcijas nosaukums un formulējums acīmredzami atšķiras no sākotnēji plānotās redakcijas.

56

Turklāt, kā ECHA pamatoti norāda, Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, ka Reglamenta 59. pantu piemēro vienīgi tad, ja termiņš prasības par iestādes pieņemtu aktu celšanai sākas no šī akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 30. aprīlis, Rumānija/Komisija, T‑530/18, EU:T:2019:269, 33. punkts). Tāpat lietā par lūgumu atcelt lēmumu, kas bija publicēts Komisijas interneta vietnē, Vispārējā tiesa termiņu prasības celšanai aprēķināja no minētā lēmuma publicēšanas datuma, nevis no 14. dienas beigām pēc šī datuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, Polija/Komisija, T‑883/16, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2019:567, 37. punkts).

57

Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, atšķirība starp Vispārējās tiesas Reglamenta 59. panta formulējumu un Tiesas Reglamenta 50. panta formulējumu nav uzskatāma par nepamatotu diskrimināciju. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 63. pantu Vispārējās tiesas Reglaments un Tiesas Reglaments ir atšķirīgi akti, kurus pieņēmušas atšķirīgas tiesas, kuri regulē atšķirīgas tiesvedības atsevišķās tiesās un kuri tādējādi nav identiski, un tiem nav obligāti jābūt identiskiem.

58

No tā izriet, ka termiņš prasības celšanai atbilstoši Reglamenta 58. panta 1. punkta a) apakšpunktam bija jāskaita no 2020. gada 17. janvāra. Līdz ar to divu mēnešu termiņš beidzās 2020. gada 16. martā, jo saskaņā ar Reglamenta 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu mēnešos izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējā mēneša tā paša datuma, kurā ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu, beigās. Ņemot vērā termiņa pagarinājumu par desmit dienām ar attālumu saistītu apsvērumu dēļ, kas jāpieskaita procesuālajiem termiņiem atbilstoši Reglamenta 60. pantam, ir jākonstatē, ka termiņš prasības celšanai beidzās 2020. gada 26. martā.

59

Līdz ar to šī prasība, kas tika celta 2020. gada 27. martā, netika celta Reglamentā paredzētajā termiņā.

60

ECHA apgalvo, ka prasītāja nav pierādījusi, ka prasības novēlotība būtu pamatojama ar atvainojamas maldības esamību, neparedzamiem apstākļiem vai nepārvaramu varu.

61

It īpaši ECHA apgalvo, ka prasītāja nevar atsaukties uz atvainojamas maldības esamību, lai pamatotu atkāpi no termiņu regulējuma. Šajā gadījumā ne ECHA rīcība, ne Tiesas rīcība neesot likusi prasītājai uzskatīt, ka tai joprojām ir pieļaujams celt šo prasību 2020. gada 27. martā. Tostarp arī 2013. gada 26. septembra spriedums PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594) nevarēja radīt šādu neskaidrību, jo prasības celšanas brīdī Reglamenta 59. pants, kura formulējumā ir precizēts, ka tas ir piemērojams vienīgi prasībām, kas celtas par Oficiālajā Vēstnesī publicētiem aktiem, jau bija spēkā un bija publiski pieejams ilgāk nekā četrus gadus.

62

Prasītājas ieskatā, pat ja Vispārējā tiesa konstatētu prasības novēlotību, šāda novēlotība izrietētu no atvainojamas maldības esamības. Tā apgalvo, ka, ņemot vērā 2013. gada 26. septembra spriedumu PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594), tā varēja uzskatīt, ka Reglamenta 59. pantā paredzētais četrpadsmit dienu termiņš attiecas uz prasību atcelt aktu, kurš publicēts interneta vietnē. Turklāt tā min neskaidrību attiecībā uz apstrīdētā lēmuma publicēšanas datumu ECHA prakses dēļ. Prasītājas ieskatā šāda neskaidrība apstākļos, kad nav kategorisku iemeslu rīkoties citādi, nevar izraisīt noilgumu un līdz ar to liegt izmantot tās tiesības vērsties tiesā.

63

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka procesuālo noteikumu, tostarp noteikumu par termiņiem prasības celšanai, stingra piemērošana atbilst tiesiskās drošības prasībai un vajadzībai novērst jebkādu diskrimināciju un jebkādu patvaļīgu rīcību tiesas spriešanā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Ciktāl prasītāja apgalvo, ka, novērtējot termiņu prasības celšanai, tā ir pieļāvusi atvainojamu maldību, ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka saistībā ar Savienības tiesisko regulējumu par termiņiem prasības celšanai atvainojamas maldības jēdziens ir jāinterpretē ierobežoti un tas attiecas tikai uz izņēmuma apstākļiem, kuros it īpaši attiecīgā iestāde ir rīkojusies veidā, kas pats par sevi vai noteicošā mērā var radīt pieļaujamu tādas personas maldību, kas rīkojas labā ticībā un ar visu rūpību, kāda tiek prasīta no vidusmēra informēta uzņēmēja (skat. rīkojumu, 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkta interpretāciju, ko Tiesa izmantoja 2013. gada 26. septembra spriedumā PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594), nevar pierādīt prasītājas pieļautās kļūdas attaisnojamību attiecībā uz Reglamenta 59. pantu. Šis pants ir piemērojams no 2015. gada 1. jūlija – datuma, kurā stājās spēkā pašreizējais Reglaments. Kā ir paskaidrots šī rīkojuma 48. un nākamajos punktos, it īpaši no minētā panta formulējuma un nosaukuma izriet, ka tas attiecas tikai uz Oficiālajā Vēstnesī publicētiem aktiem.

66

Ciktāl prasītāja norāda uz neskaidrību attiecībā uz apstrīdētā lēmuma publicēšanas datumu ECHA izmantotās prakses dēļ, ir jānorāda, ka tādu lēmumu publicēšana šīs aģentūras interneta vietnē, kuri attiecas uz vielas identificēšanu par tādu, kas rada ļoti lielas bažas, tieši ir ļoti sena minētās aģentūras prakse. Turklāt visi ECHA interneta vietnē pieejamie dati norāda, ka aplūkojamā publicēšana notika 2020. gada 16. janvārī, it īpaši “iekļaušanas datums”, kas minēts ierakstā par PFBS un tās sāļiem, datums, kurā tas stājās spēkā un kurš norādīts apstrīdētajā lēmumā, kā arī paziņojuma presei datums.

67

Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi ārkārtas apstākļu esamību, kuros it īpaši ECHA rīcība vai nu pati par sevi, vai būtiskā mērā ir bijusi tāda, kas radītu pieļaujamu tādas personas maldību, kas rīkojas labā ticībā un ar visu rūpību, kāda tiek prasīta no vidusmēra informēta uzņēmēja.

68

Pārējā daļā prasītāja nav ne minējusi, ne pierādījusi neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas esamību, kas tiesai būtu ļāvusi atkāpties no attiecīgā termiņa, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otro daļu.

69

No visa iepriekš minētā izriet, ka ir jāapmierina ECHA izvirzītā iebilde par nepieņemamību un līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama novēlotības dēļ.

70

Atbilstoši Reglamenta 144. panta 3. punktam, ja atbildētāja iesniedz minētā reglamenta 130. panta 1. punktā paredzēto iebildi par nepieņemamību vai kompetences neesamību, lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā tiek pieņemts tikai pēc tam, kad šī iebilde tiek noraidīta vai kad lēmuma pieņemšana par to tiek atlikta līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai. Turklāt saskaņā ar šī paša reglamenta 142. panta 2. punktu iestāšanās lietā zaudē savu priekšmetu tostarp tad, ja prasības pieteikums tiek atzīts par nepieņemamu.

71

Ņemot vērā, ka ECHA izvirzītā iebilde par nepieņemamību šajā gadījumā tika apmierināta un līdz ar to ar šo rīkojumu tiek izbeigta tiesvedība, vairs nav jālemj par CEFIC iesniegto pieteikumu par iestāšanos lietā.

72

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt ECHA tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem, izņemot ar pieteikumu par iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus.

73

Turklāt, piemērojot Reglamenta 144. panta 10. punktu, ja tiesvedība pamatlietā tiek izbeigta, pirms ir pieņemts lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā, pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējs un lietas dalībnieki paši sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā. Līdz ar to CEFIC, prasītāja un ECHA pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

izdod rīkojumu: