Prasība, kas celta 2020. gada 3. oktobrī – Junqueras i Vies/Parlaments

(Lieta T-613/20)

(2020/C 390/65)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Oriol Junqueras i Vies (Sant Joan de Vilatorrada, Spānija) (pārstāvis: A. Van den Eynde Adroer, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu atzīt, ka prasība par apstrīdēto aktu kopā ar tai pielikumā pievienotajiem dokumentiem ir iesniegta savlaicīgi, pieņemt šo prasību izskatīšanā un, ievērojot tajā izklāstītos pamatus, atzīt šajā tiesvedībā apstrīdēto aktu par spēkā neesošu un tiesiskas sekas neradošu, kā arī piespriest atbildētājam segt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir par Eiropas Parlamenta lēmumu, ko 2020. gada 23. jūlija plenārsēdē pasludināja priekšsēdētājs D.M. Sasoli [D.M. Sassoli] un ar kuru – ievērojot gan Junta Electoral Central (Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija) 2020. gada 3. janvāra lēmumu, kuram sekoja Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) 2020. gada 9. janvāra lēmums, gan Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. decembra spriedumu lietā C-502/19 attiecībā uz O. Junqueras – Eiropas Parlamenta locekļa statusā tika iecelts Jordi Solé i Ferrando, aizstājot Oriol Junqueras i Vies.

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus.

Pirmais pamats ir par to, ka Oriol Junqueras i Vies tiesības, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta (1. un 2. punkta) un 47. panta, esot pārkāptas gan ar to, kādā kārtībā ir pieņemti minētie lēmumi, gan tāpēc, ka attiecīgā lieta ir iesniegta izskatīšanai Eiropas Savienības Vispārējā tiesā (lieta T-24/20) un lūgums veikt pagaidu noregulējumu ir iesniegts Eiropas Savienības Tiesā (lieta C-201/20); kā arī par to, ka esot pārkāpti 1976. gada Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (turpmāk tekstā – “1976. gada Eiropas Vēlēšanu akts”) 13. panta 3. punkts un Eiropas Parlamenta Reglamenta 4. panta 4., 7. un 8. punkts.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka 1976. gada Eiropas Vēlēšanu akta 13. panta 3. punkts un [Eiropas] Parlamenta Reglamenta 4. panta 7. punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir prasīts ievērot tādu procesuālo kārtību, kurā, nodrošinot minētajās tiesību normās piešķirtās tiesības, būtu iespējams iebilst un pierādīt, ka uz Oriol Junqueras i Vies amata vietas atzīšanu par vakantu attiecas izņēmumi un ka viņa aizstāšana ar citu eirodeputātu ir nepamatota.

Otrais pamats ir par to, ka esot pārkāpti Hartas 39. panta 1. un 2. punkts, LES 14. panta 3. punkts, 1976. gada Eiropas Vēlēšanu akta 1. panta 3. punkts, LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips (šajā gadījumā to pārkāpusi Tribunal Supremo), Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips, 7. Protokola par privilēģijām un imunitāti [Eiropas Savienībā] 9. pants (šā panta otrā daļa) un Eiropas Parlamenta Reglamenta 6. pants.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka praksē nekādi neesot izpildīts Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. decembra spriedums lietā C-502/19, kurā ir noteikts, ka konkrēti Oriol Junqueras i Vies gadījumā ir jālūdz Eiropas Parlamentam atļauja viņu tiesāt (imunitātes atcelšana), taču tā vietā tika lūgts viņu aizstāt ar citu Eiropas Parlamenta locekli.

—

Pakārtoti tiek argumentēts, ka Eiropas Vēlēšanu akta 13. panta 3. punkts un Eiropas Parlamenta Reglamenta 4. panta 7. punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Parlaments var konstatēt izņēmumus, kas paredzēti šajos pantos attiecībā uz amata vietas atbrīvošanos, kad attiecīgais iemesls ir konstatējams, neveicot vērtējumu no valsts tiesību viedokļa, kas arī tika faktiski izdarīts saistībā ar Junta Electoral Central[2020. gada] 23. janvāra lēmumu.

Trešais pamats ir par to, ka esot pārkāpti Hartas 39. panta 1. un 2. punkts, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 3. pants, kā arī 7. Protokola par privilēģijām un imunitāti [Eiropas Savienībā] 9. pants (šā panta pirmās daļas a) un b) punkts) un [Eiropas] Parlamenta Reglamenta 6. pants.

—	Prasītājs uzskata, ka viņam esot prettiesiski ticis liegts faktiski baudīt imunitāti, kas ir paredzēta minētajā 7. Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā pantā (šā panta pirmās daļas a) un b) punktā).

Ceturtais pamats ir par to, ka esot pārkāpti 7. Protokola par privilēģijām un imunitāti [Eiropas Savienībā] 9. pants (šā panta pirmās daļas a) punkts), Hartas 39. panta 1. un 2. punkts un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 3. pants, kā arī [Eiropas] Parlamenta Reglamenta 6. pants un 1997. gada Eiropas Vēlēšanu akta 13. panta 3. punkts, jo Spānijas tiesību aktos ir noteikts, ka ievēlētu parlamenta locekļu tiesāšanai ir nepieciešams iepriekš lūgt atļauju attiecīgajai vēlētajai likumdevējai iestādei, un tam pretējā Tribunal Supremo judikatūra esot contra legem un radīta ad hoc un ad hominem konkrētajā krimināllietā, lai zināmā veidā attaisnotu savu rīcību, kaut gan tam – ka atzīst pati Tribunal Supremo – nav nekāda precedenta.

5.	Piektais pamats ir par to, ka esot pārkāpts Hartas 20. pants, jo tiek īstenota nevienlīdzība likuma priekšā ar to, ka Savienības tiesību interpretēšanā netiek izmantoti vieni un tie paši kritēriji attiecībā uz O. Junqueras un eirodeputātu, kurš viņu aizstāj saskaņā ar apstrīdēto aktu.