Prasība, kas celta 2020. gada 23. jūnijā – Front Polisario/Padome

(Lieta T-393/20)

(2020/C 279/62)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Front populaire pour la libération de la Saguia el-Hamra et du Rio de oro (Front Polisario) (pārstāvis: G. Devers, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atzīt tās prasību par pieņemamu;

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu savu prasību, kas celta par Padomes Lēmumu (ES) 2020/462 (2020. gada 20. februāris) par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā jāieņem Asociācijas komitejā, kura izveidota ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, attiecībā uz informācijas apmaiņu ar mērķi novērtēt nolīguma vēstuļu apmaiņas veidā, ar ko groza minēto nolīgumu, ietekmi (OV 2020, L 99, 13. lpp.), prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka minētajam lēmumam trūkst tiesiskā pamata, jo Lēmums 2019/217 esot prettiesisks. Šim pamatam ir desmit daļas.

1.	Ar pirmo daļu tiek apgalvots, ka Padomei nav kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo Savienībai un Marokas Karalistei neesot kompetences “Front Polisario” pārstāvēto Rietumsahāras iedzīvotāju vietā noslēgt starptautisku nolīgumu, kas būtu piemērojams Rietumsahārai.

2.	Ar otro daļu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums izvērtēt jautājumu par pamattiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, proti, Padome šo jautājumu neesot izvērtējusi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

3.	Ar trešo daļu tiek apgalvots, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu izpildīt Tiesas spriedumus, proti, apstrīdētajā lēmumā neesot ņemts vērā 2018. gada 27. februāra sprieduma Western Sahara Campaign UK (C-266/16, EU:C:2018:118) pamatojums.

Ar ceturto daļu tiek apgalvots, ka nav ievēroti pamatprincipi un pamatvērtības, uz ko tiek balstīta Savienības rīcība starptautisko attiecību jomā, proti:

—	pirmkārt, ar to, ka Lēmumā 2019/217, sahravi tautas nosaukumu aizstājot ar terminu “attiecīgie iedzīvotāji”, ir noliegta tās pastāvēšana un tādējādi nav ievērotas tautu tiesības uz to nacionālās vienotības respektēšanu;

—	otrkārt, ar to, ka Lēmumā 2019/217 nav ievērotas tautu tiesības brīvi rīkoties ar saviem dabas resursiem, jo ar to noslēgts starptautisks nolīgums, kurā bez sahravi tautas piekrišanas tiek reglamentēta šo resursu izmantošana;

—	treškārt, ar to, ka Lēmums 2019/217 attiecas uz okupētajai Rietumsahārai piemērojama starptautiska nolīguma noslēgšanu ar Marokas Karalisti – apstākļos, kad tā attiecībā uz šo teritoriju īsteno aneksijas politiku un šīs politikas turpināšanas pēc sistemātiski neievēro pamattiesības.

5.	Ar piekto daļu tiek apgalvots, ka nav ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, jo apstrīdētais lēmums esot pretrunā Savienības atkārtoti izteiktajiem paziņojumiem, ka ir nepieciešams ievērot pašnoteikšanās un nolīgumu relatīvās iedarbības principus.

Ar sesto daļu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini piemērots samērīguma princips, jo, ņemot vērā Rietumsahāras atšķirīgo un īpašo statusu, pašnoteikšanās tiesību neaizskaramību un sahravi tautai piemītošo trešās personas statusu, Padomei neesot kompetences izsvērt, cik samērīgi būtu apgalvotie ieguvumi šīs teritorijas ekonomikai, kuri izrietētu no priekšrocību piešķiršanas un kuri pārsniegtu trūkumus, piemēram, dabas resursu un konkrēti pazemes ūdens rezervju ekstensīvu izmantošanu.

Ar septīto daļu tiek apgalvots, ka nav ievērotas pašnoteikšanās tiesības, jo:

—	pirmkārt, Lēmumā 2019/217 un tās noslēgtajā nolīgumā izmantojot terminu “attiecīgie iedzīvotāji”, ir noliegta sahravi tautas nacionālā vienotība kā pašnoteikšanās tiesību izpausme;

—	otrkārt, lai gan tās noslēgtajā grozošajā nolīgumā ir paredzēts uz Savienību eksportēt tās dabas resursus, kas esot definēti kā Marokas izcelsmes resursi, Lēmumā 2019/217 principā ir noliegtas sahravi tautas suverēnās tiesības uz dabas resursiem un liegti tai līdzekļi sevis uzturēšanai;

—

treškārt, attiecībā uz pašnoteikšanās tiesību teritoriālo dimensiju, pirmkārt, ar to, ka ar Marokas Karalisti ir noslēgts starptautisks nolīgums, kas piemērojams daļai Rietumsahāras, ko okupējusi Maroka, Lēmums 2019/217 aizskar sahravi tautas tiesības uz savas nacionālās teritorijas integritātes ievērošanu, jo ar to tiekot noliegts minētās teritorijas atšķirīgais un īpašais statuss un atzīta tās prettiesiskā sadalīšana, kas veikta ar Marokas izveidoto uzbērumu. Otrkārt, tā kā Lēmumā 2019/217 par nolīguma noslēgšanu Rietumsahāras izcelsmes produkti ir definēti kā Marokas izcelsmes produkti, šajā nolīgumā neesot ievērots Rietumsahāras atšķirīgais un īpašais statuss, jo līdz ar to tiekot slēpta šo produktu patiesā izcelsme.

Ar astoto daļu tiek apgalvots, ka nav ievērots nolīgumu relatīvās iedarbības princips, jo, Lēmumā 2019/217 un tās noslēgtajā nolīgumā izmantojot terminu “attiecīgie iedzīvotāji”, tiekot noliegta “Front Polisario” pārstāvētās sahravi tautas pastāvēšana, kurai ES un Marokas attiecībās ir trešās personas statuss un kurai bez tās piekrišanas ir uzliktas starptautiskas saistības attiecībā uz tās nacionālo teritoriju un tās dabas resursiem.

Ar devīto daļu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko krimināltiesību normas, jo:

—	pirmkārt, Lēmums 2019/217 attiecas uz Rietumsahārai piemērojama starptautiska nolīguma noslēgšanu, lai gan Marokas okupācijas spēkiem nav jus tractatus attiecībā uz šo teritoriju un tiem ir aizliegts izmantot tās dabas resursus;

—

otrkārt, ar to, ka Lēmumā 2019/217 un tās noslēgtajā nolīgumā ir izmantots termins “attiecīgie iedzīvotāji”, tiekot atbalstīta marokāņu kolonistu pārcelšanās uz okupēto sahravi teritoriju, kā arī atbalstīta un apstiprināta Marokas Karalistes īstenotā iedzīvotāju pārvietošana, kas esot smags ceturtās Ženēvas konvencijas 49. panta sestās daļas un Starptautiskās krimināltiesas statūtu 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta viii) punkta pārkāpums;

—

treškārt, ar to, ka Lēmumā 2019/217 ir piešķirtas tarifu priekšrocības “Marokas produktiem”, kuru izcelsme ir Rietumsahārā, Marokas kolonisti tiekot motivēti ilgstoši apmesties uz dzīvi okupētajā teritorijā un izmantot ar grozošo nolīgumu radītos ieguvumus, tādējādi smagi pārkāpjot iepriekš minētās normas.

10.

Ar desmito daļu tiek apgalvots, ka Savienība nav izpildījusi savas saistības, kas izriet no starptautiskās tiesībām, jo, noslēdzot Rietumsahārai piemērojamu starptautisku nolīgumu ar Marokas Karalisti, Lēmumā 2019/217 ir akceptēti smagie starptautisko tiesību pārkāpumi, kurus Marokas okupācijas spēki ir izdarījuši pret sahravi tautu, un ar to tiek sniegta palīdzība un atbalsts no šiem pārkāpumiem izrietošā stāvokļa saglabāšanai.