—

atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

atcelt Eiropas Parlamenta 2018. gada 10. oktobra lēmumu, ciktāl ar to prasītājai ir piemērots Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 100. pantā paredzētais atrunas noteikums;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt Eiropas Parlamenta 2019. gada 29. oktobra lēmumu, ar ko ir noraidīta prasītājas 2019. gada 8. janvāra sūdzība;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 100. pants. Prasītāja apgalvo, ka atrunas noteikuma piemērošana viņas situācijai ir pretrunā PDNK 100. pantam, kas ir jāinterpretē šauri un atbilstoši LESD 45. pantā paredzētajam darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principam. PDNK 100. pants ir jāinterpretē arī atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 34. un 35. pantam un Eiropas Sociālās hartas 12. un 13. pantam. Pakārtoti, prasītāja izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz PDNK 100. pantu, pamatojoties uz to, ka šī norma esot pretrunā LESD 45. pantam, Hartas 34. un 35. pantam un Eiropas Sociālās hartas 12. un 13. pantam.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 1.d pantā un Hartas 21. pantā aizsargātais nediskriminācijas princips. Prasītāja uzskata, ka atrunas noteikuma piemērošana attiecībā uz viņu tai uz piecus gadus ilgu laikposmu atņem noteiktus jebkāda invaliditātes pabalsta elementus un turklāt veido diskrimināciju, kura ir aizliegta Civildienesta noteikumu 1.d pantā un Hartas 21. pantā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots rūpības pienākums. Administrācija neesot ievērojusi tai uzlikto rūpības pienākumu, kaut arī šis pienākums esot bijis stingrāks attiecīgā darbinieka veselības stāvokļa nestabilitātes dēļ.