—

atzīt par pieņemamu iebildi par prettiesiskumu un atzīt par prettiesiskiem DNĪN [Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumi] 33. panta 1. un 2. punktu un 68. panta 1. un 2. punktu;

—

līdz ar to atzīt, ka ģenerālsekretāra 2019. gada 17. decembra lēmumam trūkst juridiska pamata;

—

pakārtoti – atzīt, ka ģenerālsekretārs ir pārkāpis DNĪN 68. panta 2. punktu, un atcelt 2019. gada 17. decembra lēmumu;

galvenokārt:

—

konstatēt, ka Joëlle Mélin ir iesniegusi DNĪN 33. panta 1. un 2. punktam un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai atbilstošus pierādījumus par viņas palīdzes darbu;

līdz ar to:

—

atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2019. gada 17. decembra lēmumu, kas paziņots ar 2019. gada 18. decembra vēstuli Nr. D202484 un pieņemts, piemērojot Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija Lēmuma 2009/C 159/01 “par Eiropas Parlamenta Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumiem”, redakcijā ar grozījumiem, 68. pantu, un kurā konstatēts prasītājas parāds 130 339,35 EUR apmērā, kas nepamatoti esot samaksāti kā parlamentārā palīdzība, un norādīts pamatojums šī parāda atgūšanai;

—

atcelt paziņojumu par parādu Nr. 2019-2081, ar kuru prasītāja tiek informēta, ka attiecībā uz viņu ir konstatēts parāds saskaņā ar ģenerālsekretāra 2019. gada 17. decembra lēmumu par “saistībā ar parlamentāro palīdzību nepamatoti samaksāto summu atgūšanu, piemērojot DNĪN 68. pantu un Finanšu regulas 98.–101. pantu”;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek izvirzīta iebilde par prettiesiskumu tādēļ, ka ar Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu (turpmāk tekstā – “īstenošanas noteikumi)”, kas pieņemti ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmumu, 33. un 68. pantu esot pārkāpti tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips, īpaši to neskaidrā un neprecīzā rakstura dēļ. Prasītāja apgalvo, ka apstrīdēto tiesību normu precizitātes trūkums izraisa to, ka īstenošanas pasākumu tiesību normai ir nepieciešama tiesas interpretācija. Taču detaļas pierādījumam par deputāta palīga darbu tika izstrādātas tikai Montel judikatūrā 2017. gadā, jo 2005. gada Gorostiaga judikatūra attiecās vienīgi uz pilnvarotā maksātāja veiktu algu izmaksu. Tādējādi kopš 2008. gada apstrīdētajām normām esot raksturīgi nenoteiktības elementi un skaidrības trūkums. Prasītāja piebilst, ka, neraugoties uz tiesiskās nenoteiktības risku, Eiropas Parlaments nav precīzi un skaidri reglamentējis parlamentārās palīdzības kontroles procedūru, nedz arī formalizējis deputātam uzlikto pienākumu izveidot un saglabāt pierādījumus, vai noteikumus par pieņemamiem, identificējamiem un datētiem pierādījumiem.

2.

Otrais pamats ir par būtiska procedūras noteikuma un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Prasītāja apgalvo, ka ģenerālsekretārs nav veicis nekādu uzklausīšanu vai jebkādu procedūru pirms sava jaunā lēmuma pieņemšanas, ka viņš prasītājai nav pieprasījis nekādus paskaidrojumus un ka viņa analizētajos lietas materiālos nav ņemti vērā papildu dokumenti, ko prasītāja ir iesniegusi sava 2018. gada 7. decembra prasības pieteikuma atbalstam. Viņa turklāt uzskata, ka, neievērojot īstenošanas noteikumu 68. panta 2. punktā paredzēto procedūru, ģenerālsekretārs viņai liedzis iespēju iesniegt papildu dokumentus, un tādējādi viņai radījis risku, ka Vispārējā tiesa šos dokumentus noraidīs kā tādus, kas nav iesniegti ģenerālsekretāra vērtējumam atgūšanas procedūras sākumā.