Lieta T‑330/20

ACMO Sàrl

pret

Vienoto noregulējuma valdi

Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 22. novembra spriedums

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Banco Popular Español noregulējums – VNV lēmums, ar kuru atteikts piešķirt kompensāciju akcionāriem un kreditoriem, uz kuriem attiecas noregulējuma darbības – Atšķirīgās attieksmes vērtējums – Vērtētāju neatkarība

1. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – Noregulējuma shēmas pieņemšana – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) rīcības brīvība – Apjoms – Akcionāru un kreditoru zaudējumu atlīdzināšanas prasījums – Ļoti sarežģītu zinātnisku un tehnisku faktisku apstākļu vērtējums – Sarežģīts ekonomisks vērtējums – Plaša rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pierādīšanas pienākums

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

   (skat. 39.–45. un 68. punktu)

2. Tiesvedība – Pierādījumu iesniegšanas termiņš – Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 2. punkts – Piemērošanas joma – Pierādījumu atspēkojumi un pierādījumu papildinājumi – Izslēgšana – Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 7. punkts – Piemērošanas joma – Pierādījumu atspēkojumi un pierādījumu papildinājumi – Iekļaušana

   (Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 2. punkts un 92. punkta 7. punkts)

   (skat. 50. punktu)

3. Tiesvedība – Procesa organizatoriskie pasākumi – Lūgums iesniegt dokumentus – Savienības tiesas rīcības brīvība – Lūguma iesniedzēja pienākumi

   (Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 1. punkts un 89. panta 3. punkta d) apakšpunkts)

   (skat. 263. un 286. punktu)

4. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – Noregulējuma shēmas pieņemšana – Akcionāru un kreditoru zaudējumu atlīdzināšanas mehānisms – Attieksmes pret akcionāriem un kreditoriem parastajā maksātnespējas procedūrā vērtējuma metode – Vērtētāja neatkarība – Apjoms

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Komisijas Regula 2016/1075)

   (skat. 336. punktu)

5. Eiropas Savienības iestādes – Pilnvaru īstenošana – Deleģēšana – Nosacījumi – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – Akcionāru un kreditoru zaudējumu atlīdzināšanas mehānisms – Attieksmes pret akcionāriem un kreditoriem, kurus skar lēmums par noregulējumu, novērtējums, ko veic vērtētāju birojs – Pieļaujamība – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) savu lēmumpieņemšanas pilnvaru deleģēšana vērtētāju birojam – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 20. panta 16.–18. punkts un 76. panta 1. punkta e) apakšpunkts; Komisijas Regula 2018/344)

   (skat. 357.–360., 364. un 365. punktu)

Rezumējums

Apvienotajās lietās T‑302/20, T‑303/20 un T‑307/20 un lietā T‑304/20 prasītāji ir fiziskas un juridiskas personas, kas bija Banco Popular Español, SA (turpmāk tekstā – “Banco Popular”) akcionāri, pirms attiecībā uz minēto banku tika pieņemta noregulējuma shēma. Savukārt lietā T‑330/20 runa ir par ieguldījumu fondiem, kuriem pirms šīs shēmas pieņemšanas piederēja pašu kapitāla instrumenti, izņemot vienu no tiem, kas pārņēma vienības, kurai piederēja Banco Popular obligācijas, tiesības.

2017. gada 7. jūnijā Vienotās noregulējuma valdes (VNV) izpildsesija, pamatojoties uz Regulu Nr. 806/2014 ( 1 ), pieņēma Banco Popular noregulējuma shēmu ( 2 ), ko tajā pašā dienā apstiprināja Eiropas Komisija ( 3 ).

Pirms šī mehānisma pieņemšanas VNV bija iesaistījusi Deloitte Réviseurs d’Entreprises biroju kā vērtētāju (turpmāk tekstā – “vērtētāju birojs”), lai veiktu Banco Popular vērtējumu pirms iespējama noregulējuma, kā arī atšķirīgas attieksmes vērtējumu pēc potenciālā noregulējuma. 2017. gada 6. jūnijā vērtētāju birojs iesniedza VNV vērtējumu (turpmāk tekstā – “2. vērtējums”), kura mērķis bija aprēķināt Banco Popular aktīvu un pasīvu vērtību un sniegt novērtējumu par to, kāda būtu bijusi attieksme pret akcionāriem un kreditoriem, ja saistībā ar Banco Popular būtu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, kā arī sniegt informāciju, kas ļautu pieņemt lēmumu par pārvedamajām akcijām un īpašumtiesību vērtspapīriem un ļautu VNV noteikt komerciālus nosacījumus uzņēmuma pārdošanas instrumenta mērķiem. Noregulējuma shēmā VNV, uzskatīdama, ka prasītie nosacījumi ( 4 ) ir izpildīti, nolēma piemērot Banco Popular noregulējuma procedūru. Pēc pārredzama un atklāta pārdošanas procesa, ko veica Spānijas banku noregulējuma iestāde – Bankas iestāžu pārstrukturēšanas fonds (FROB), jaunās Banco Popular akcijas tika nodotas Banco Santander SA.

Pēc noregulējuma shēmas pieņemšanas vērtētāju birojs nosūtīja VNV atšķirīgas attieksmes vērtējumu ( 5 ) (turpmāk tekstā – “3. vērtējums”), kas veikts, lai noteiktu, vai attieksme pret skartajiem akcionāriem un kreditoriem būtu bijusi labvēlīgāka, ja Banco Popular tiktu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, salīdzinot ar to, kas pret tiem tikusi īstenota noregulējuma dēļ. Šis vērtējums tika veikts atbilstoši likvidācijas scenārijam saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem brīdī, kad tika pieņemta noregulējuma shēma. Vērtētāju birojs uzskatīja, ka parastās maksātnespējas procedūras sākšana būtu novedusi pie neplānotas likvidācijas. Tas secināja, ka šādā procedūrā nekāda atgūšana nebūtu paredzama un ka līdz ar to nepastāv atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar attieksmi, kas izriet no noregulējuma pasākuma.

Pēc tam, lai varētu pieņemt galīgo lēmumu par to, vai skartajiem akcionāriem un kreditoriem ir jāpiešķir kompensācija, izmantojot vienoto noregulējuma fondu ( 6 ), VNV aicināja tos darīt tai zināmu savu interesi izmantot savas tiesības tikt uzklausītiem, ņemot vērā tās sākotnējo lēmumu šajā jautājumā ( 7 ), kurā tā attiecībā uz 3. vērtējumu secināja, ka tai nav pienākuma tiem izmaksāt kompensāciju. Procedūra saistībā ar tiesībām tikt uzklausītam norisinājās divos secīgos posmos, proti, reģistrācijas posmā, kurā skartie akcionāri un kreditori tika aicināti paust savu interesi izmantot savas tiesības tikt uzklausītiem, un pēc tam apspriešanās posmā, kurā attiecīgās personas varēja iesniegt savus komentārus par sākotnējo lēmumu, kam bija pievienota 3. vērtējuma nekonfidenciālā versija.

Šī apspriešanās posma beigās VNV izvērtēja atbilstošos komentārus un saņēma no vērtētāju biroja paskaidrojošo dokumentu, kurā tas apstiprināja, ka 3. vērtējumā sīki izstrādātā hipotētiskā likvidācijas stratēģija un dažādi scenāriji, kā arī izmantotā metodoloģija un veiktās analīzes paliek spēkā.

2020. gada 17. martā VNV pieņēma Lēmumu SRB/EES/2020/52, lai noteiktu, vai akcionāriem un kreditoriem, kurus skar attiecībā uz Banco Popular veiktās noregulējuma darbības, ir jāpiešķir kompensācija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurā tā uzskatīja, ka vērtētāju birojs ir neatkarīgs un ka 3. vērtējums atbilst piemērojamajam tiesiskajam regulējumam un ir pietiekami pamatots un pilnīgs. Tā arī norādīja skarto akcionāru un kreditoru sniegtos komentārus un to vērtējumu un secināja, ka nav atšķirības starp attieksmi, kāda faktiski bijusi pret skartajiem akcionāriem un kreditoriem, un attieksmi, kāda pret tiem būtu bijusi, ja Banco Popular noregulējuma datumā tai tiktu piemērota parastā maksātnespējas procedūra.

Spriedumos, ar kuriem Vispārējā tiesa noraida trīs prasības, kas ir pamatotas ar LESD 263. pantu, tā pirmo reizi lemj par prasību atcelt VNV lēmumu attiecībā uz iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu akcionāriem un kreditoriem, kurus skar bankas noregulējums. Šajā ziņā Vispārējā tiesa izvērtē vairākus līdz šim neskatītus jautājumus, kas izvirzīti trijās prasībās, it īpaši par skarto akcionāru un kreditoru situācijas vērtējumu gadījumā, ja Banco Popular tiktu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, vērtētāju biroja neatkarību, tiesībām tikt uzklausītam procedūras laikā, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesībām uz īpašumu.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa noraida iebildumus par to, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta nelikumība saistībā ar jautājuma izskatīšanu, vai attieksme pret bijušajiem Banco Popular akcionāriem būtu bijusi labāka, ja tiktu piemērota parastā maksātnespējas procedūra.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa norāda, no vienas puses, ka no Regulas Nr. 806/2014 noteikumiem skaidri izriet, ka atsauce ( 8 ) uz attieksmi, kāda būtu bijusi izrādīta pret vienības akcionāriem un kreditoriem, ja tai tiktu piemērota parastā maksātnespējas procedūra, norāda uz hipotētisko attieksmi pret tiem vienības likvidācijas gadījumā. No otras puses, minētās attieksmes vērtēšanas metodika, kas definēta Deleģētajā regulā 2018/344 ( 9 ), atbilst iestādes aktīvu realizācijai un līdz ar to likvidācijai, kā tā ir definēta Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 42. apakšpunktā.

Otrkārt, lai konstatētu atšķirīgu attieksmi, salīdzinājums attiecas uz faktisko attieksmi, kas skartajiem akcionāriem un kreditoriem ir piemērota noregulējuma dēļ, un uz to situācijas novērtējumu gadījumā, ja noregulējuma darbības netiktu veiktas, proti, gadījumā, ja vienība tiktu likvidēta.

Treškārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka, izvērtējot atšķirīgo attieksmi pēc FROB pieņemtā noregulējuma, Spānijas tiesībās ir paredzēts, ka hipotētiskais scenārijs ir vienības likvidācijas scenārijs, ņemot vērā Spānijas tiesību aktu noteikumus par likvidāciju. Vispārējā tiesa no tā secina, ka atšķirīgas attieksmes noteikšanai ir jābalstās uz likvidācijas scenāriju, un tas izslēdz tāda scenārija iespēju, kura pamatā ir vienības darbības turpināšana vai izlīgums ar kreditoriem.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa precizē, ka 3. vērtējumā paredzētais hipotētiskais likvidācijas scenārijs bija jānosaka, ņemot vērā Banco Popular situāciju noregulējuma dienā. Tās dienas situācijā Banco Popular nespēja turpināt savu darbību likviditātes stāvokļa, maksātnespējas vai maksātnespējas iespējamības un bankas licences iespējamās anulēšanas dēļ un šī iemesla dēļ nebija iespējams ne izlīgums, ne tāds maksātnespējas scenārijs, kurā tiktu pieņemts, ka uzņēmums turpina darbību.

Līdzīgi Vispārējā tiesa noraida argumentu, ka vērtētāju birojam būtu bijis jāveic Banco Popular vērtējums, paredzot uzņēmuma pārdošanu pilnībā vai pa ražošanas vienībām, jo tas nozīmē uzņēmuma darbības turpināšanu. Tātad vērtētāju birojs nav pieļāvis kļūdu, izmantojot tādu metodoloģiju, kuras pamatā ir likvidācijas scenārijs un aktīvu pārdošana individuāli vai ar portfeļiem.

Piektkārt, apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta neviena acīmredzama kļūda vērtējumā nedz attiecībā uz likvidācijas procedūras septiņu gadu maksimālā ilguma ņemšanu vērā, ievērojot tostarp mērķi veikt likvidāciju saprātīgā termiņā, kā arī nenoteiktību, ko rada ilgs likvidācijas laikposms, nedz arī uz ienākumus nesošu un ienākumus nenesošu aizdevumu portfeļu, Banco Popular nekustamā īpašuma meitasuzņēmumu un juridisku risku novērtēšanu.

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu par vērtētāju biroja neatkarības neesamību.

Pirmkārt, tā norāda, ka šīs lietas apstākļi, no vienas puses, nepierāda, ka vērtētāju biroju, veicot 3. vērtējumu, būtu ietekmējusi 2. vērtējuma veikšana, un, no otras puses, tiem ir pretrunā arguments, ka šis birojs saprātīgi varēja šķist neobjektīvs vai tāds, kas nav neitrāls.

Proti, 3. vērtējumā atšķirīgas attieksmes analīze balstās uz faktisko attieksmi pret skartajiem akcionāriem un kreditoriem noregulējuma rezultātā. 2. vērtējuma pirmajā daļā ietvertais Banco Popular aktīvu un pasīvu novērtējums nav ticis ņemts vērā 3. vērtējumā, un tātad nevarēja ietekmēt vērtētāju biroju pēdējā minētā vērtējumā.

Turklāt 2. vērtējumā bija ietvertas vairākas atrunas par likvidācijas scenārija simulācijas ticamību. Tādējādi Vispārējā tiesa noraida iebildumu par to, ka vērtētāju birojs, lai aizsargātu savu profesionālo reputāciju, veicot 3. vērtējumu, esot uzskatījis, ka tam ir saistoši 2. vērtējumā iekļautie secinājumi.

Vispārējā tiesa noraida arī argumentu, saskaņā ar kuru vērtētāju birojs esot ticis mudināts izvairīties no jebkādiem 2. vērtējumā ietverto secinājumu labojumiem vai grozījumiem, jo tas esot pretrunā apstākļiem, kādos ticis veikts 2. un 3. vērtējums. Proti, 3. vērtējums bija balstīts uz sīkāku informāciju nekā tā, kas bija vērtētāju biroja rīcībā 2. vērtējuma stadijā. Turklāt VNV kopš 2. vērtējuma saņemšanas bija informēta par to, ka vērtētāju birojam 3. vērtējumā būtu jāpamatojas uz jauniem datiem un tādējādi jāgroza likvidācijas scenārija simulācijā veiktais novērtējums. 3. vērtējumā vērtētāju birojs nav aprobežojies tikai ar 2. vērtējumā ietverto simulācijas rezultātu apstiprināšanu. Pie tam ar to vien, ka vērtētāju birojs ir izdarījis tādu pašu secinājumu, nepietiek, lai pierādītu, ka, veicot 3. vērtējumu, tas ir uzskatījis sevi par saistītu ar savu novērtējumu, kas veikts 2. vērtējumā.

Visbeidzot Vispārējā tiesa noraida iebildumu par to, ka VNV esot bijis jāvēršas pie cita vērtētāja, lai veiktu vērtējumu saskaņā ar atšķirīgu metodi, jo attieksmes pret skartajiem akcionāriem un kreditoriem novērtējums bija jāveic atbilstoši likvidācijas scenārijam. Līdzīgā veidā nevienā Regulas Nr. 806/2014 vai Deleģētās regulas 2016/1075 tiesību normā nav tieši aizliegts, ka 2. un 3. vērtējumu veic viens un tas pats vērtētājs.

Otrkārt, Vispārējā tiesa noraida iebildumus par vērtētāju biroja neatkarības trūkumu tā apgalvotās saiknes ar Banco Popular un Banco Santander dēļ.

Šajā ziņā tā norāda, ka datumā, kad vērtētāju birojs tika iecelts par neatkarīgu vērtētāju, no vienas puses, pircēja identitāte nebija zināma, līdz ar to nebija iespējams ņemt vērā saikni starp vērtētāju biroju un Banco Santander un, no otras puses, vērtētāju birojs vairs nesniedza Banco Santander revīzijas pakalpojumus.

Vispārējā tiesa uzsver, ka visas Banco Popular noregulējuma procedūras laikā VNV ir nodrošinājusi, kā tai tas bija jādara, lai vērtētāju birojs ievērotu neatkarības prasības un it īpaši tās, kuras Deleģētajā regulā 2016/1075 ir paredzētas attiecībā uz interešu konflikta neesamību ( 10 ).

Tādējādi VNV nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka vērtētāju biroja gan Banco Popular, gan Banco Santander sniegtie pakalpojumi nevarēja ietekmēt tā spriešanu 3. vērtējuma veikšanā un tādējādi nevarēja pierādīt būtisku, faktisku vai potenciālu interešu esamību, kas ir kopīgi vai konfliktā ar tām.

Līdzīgā veidā neviens arguments neapstrīd VNV vērtējumus par saiknes neesamību starp revīzijas pakalpojumiem un pakalpojumiem saistībā ar Banco Popular iekļaušanu, kurus vērtētāju birojs sniedza Banco Santander, no vienas puses, un apstākļiem, kuriem ir nozīme saistībā ar 3. vērtējumu, kas attiecās tikai uz Banco Popular novērtējumu, nevis uz Banco Santander novērtējumu, no otras puses.

Pie tam prasītāji nepaskaidro, kā šie vērtētāju biroja sniegtie pakalpojumi būtu varējuši ietekmēt vai būtu varējuši tikt saprātīgi uztverti kā tādi, kas ietekmē tā spriešanu 3. vērtējuma veikšanā.

Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka, lai konstatētu, ka VNV bija jāņem vērā acīmredzamais objektivitātes vai neitralitātes trūkums no vērtētāju biroja puses tā saiknes ar Banco Santander dēļ, būtu jāpierāda, ka vērtētāju birojs, 3. vērtējumā uzskatot, ka parastās maksātnespējas procedūras kontekstā attieksme pret akcionāriem un kreditoriem nebūtu labvēlīgāka, būtu paredzējis dot priekšroku Banco Santander. Turklāt, pat pieņemot, ka vērtētāju birojs 3. vērtējumā būtu secinājis, ka attieksme pret skartajiem akcionāriem un kreditoriem Banco Popular likvidācijas gadījumā būtu bijusi labvēlīgāka, no tā izrietošās kompensācijas izmaksa būtu jāveic Vienotajam noregulējuma fondam, nevis Banco Santander.

Vispārējā tiesa arī uzskata, ka 3. vērtējuma rezultāts neietekmē lēmuma piemērot Banco Popular noregulējuma procedūru tiesiskumu un leģitimitāti, kā arī šī noregulējuma iznākumu, proti, tās pārdošanu Banco Santander, un ka šī vērtējuma sekas nevar būt tādas, ka skartajiem akcionāriem un kreditoriem būtu tiesības uz zaudējumu atlīdzību no Banco Santander.

Vispārējā tiesa secina – tā kā 3. vērtējums, lai kāds arī būtu tā rezultāts, nevarēja ietekmēt Banco Santander situāciju, vērtētāju birojs nevarēja radīt tai priekšrocības. Tādējādi to saikne nevar ne radīt leģitīmas šaubas saistībā ar iespējamu iepriekš izveidojušos nostāju, ne arī likt izdarīt secinājumu par vērtētāju biroja objektivitātes vai neitralitātes trūkumu. Šī saikne nav apstāklis, kas liktu apšaubīt tā neatkarību, veicot 3. vērtējumu, un to, ka VNV to izraudzījusi par neatkarīgu vērtētāju.

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu par akcionāru un kreditoru tiesību tikt uzklausītiem iespējamu pārkāpumu, it īpaši tāpēc, ka VNV tiem esot noteikusi pienākumu formulēt savus komentārus veidlapā.

Šajā ziņā, pirmkārt, tā atgādina, ka tiesību tikt uzklausītam ievērošana ir jānodrošina pat tad, ja nav tiesiskā regulējuma, kurā būtu tieši paredzēta šo tiesību īstenošana, un ka ne Regulā Nr. 806/2014, ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) nav paredzēta īpaša procedūra tiesību tikt uzklausītam īstenošanai. Tādējādi VNV izvēle izmantot veidlapu, lai saņemtu skarto akcionāru un kreditoru komentārus, ietilpa tās rīcības brīvībā šī procesa organizēšanā, lai ļautu skartajiem akcionāriem un kreditoriem īstenot savas tiesības tikt uzklausītiem, ar nosacījumu, ka tie var efektīvi un lietderīgi īstenot šīs tiesības.

Otrkārt, šajā lietā Vispārējā tiesa norāda, ka VNV ir izskatījusi visus saņemtos komentārus un apstrīdētajā lēmumā paskaidrojusi, kādēļ daži no šiem komentāriem nav bijuši nozīmīgi apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, un tā noraida argumentu par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka VNV ir noraidījusi neatbilstošus komentārus.

Treškārt, tā konstatē, ka veidlapā jautājumi bija formulēti neitrāli, sniedzot īsu attiecīgās tēmas izklāstu un atsauci uz sākotnējā lēmuma vai 3. vērtējuma daļām, kam seko aicinājums skartajiem akcionāriem un kreditoriem sniegt savus komentārus vai viedokli par šo tēmu.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa noraida argumentu par vietas ierobežošanu atbildēs uz veidlapas [jautājumiem], ņemot vērā, ka tas ir tikai teorētisks un ar to nevar juridiski pietiekami pierādīt, ka, nepastāvot šādam ierobežojumam, procedūras iznākums varētu būt bijis citāds.

Proti, no vienas puses, komentāri, kas sniegti procedūrā saistībā ar tiesībām tikt uzklausītiem, atbildot uz veidlapā [ietvertajiem jautājumiem], tika detalizēti analizēti apstrīdētajā lēmumā, un tie lika vērtētāju birojam pieņemt paskaidrojošo dokumentu. Tādējādi, lai gan komentāru garums veidlapā bija ierobežots, VNV un vērtētāju birojs uz tiem atbildēja detalizēti.

No otras puses, prasītāji nenorāda, kādus komentārus, izņemot tos, kas tikuši izteikti un uz kuriem VNV un vērtētāju birojs ir atbildējuši, tiem būtu bijis liegts izteikt veidlapas apjoma dēļ. Tie arī neprecizē, kādus dokumentus tie bija vēlējušies pievienot veidlapai.

Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa kā neiedarbīgu noraida pamatu par to, ka 3. vērtējums esot balstīts uz kļūdainu informāciju saistībā ar Banco Popular finanšu stāvokli noregulējuma brīdī.

Proti, tā atgādina, ka atšķirīgas attieksmes novērtējums bija jāveic noregulējuma shēmas pieņemšanas brīdī. Spānijas Bankas 2019. gada 8. aprīļa ekspertīzes ziņojums, uz kuru balstās prasītāji un kura iesniegšana, izmantojot pierādījumu savākšanas pasākumu, tika pieprasīta, attiecas uz notikumiem pirms Banco Popular noregulējuma, un tiem nebija nozīmes 3. vērtējuma veikšanā.

Piektām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu par to, ka VNV ir nepamatoti deleģējusi vērtētāju birojam lēmumpieņemšanas pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 806/2014.

Pirmkārt, konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji neizvirza ne iebildi par Regulas Nr. 806/2014 prettiesiskumu, ne iebildumus par VNV rīcības brīvības īstenošanu vai skaidrības trūkumu attiecībā uz pēdējās minētās kompetences norobežošanu šajā regulā, ne arī iebildumus par to, ka VNV ir pārkāpusi minēto regulu, jo tā esot rīkojusies ārpus pilnvarām, kas tai piešķirtas ar šo regulu, Vispārējā tiesa nospriež, ka argumenti, ar kuriem tiek pārmests, ka VNV ir piešķīrusi lēmumpieņemšanas pilnvaras vērtētāju birojam, nevar pierādīt ar pilnvaru deleģēšanu saistīto principu pārkāpumu.

Otrkārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka lēmumu nepiešķirt kompensāciju skartajiem akcionāriem un kreditoriem ir pieņēmusi VNV, nevis vērtētāju birojs.

Turklāt, piemērojot Regulu Nr. 806/2014, ekonomiskie un tehniskie aspekti saistībā ar attieksmes pret skartajiem akcionāriem un kreditoriem novērtējumu attiecībā uz tādu gadījumu, ja uz Banco Popular attiektos parastā maksātnespējas procedūra, bija jānovērtē neatkarīgam novērtētājam, nevis pašai VNV. Tātad faktu, ka VNV uzticēja vērtētāju birojam veikt 3. vērtējumu, nevar interpretēt kā tās lēmumpieņemšanas pilnvaru deleģēšanu.

Treškārt, no vienas puses, ņemot vērā Regulas Nr. 806/2014 noteikumus, tas, ka VNV ir apstiprinājusi 3. vērtējuma secinājumus, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka VNV nav pārbaudījusi, vai ir ievērotas prasības, kuras neatkarīgajam novērtētājam ir jāievēro, veicot savu vērtējumu. No otras puses, no paša apstrīdētā lēmuma satura izriet, ka VNV ir ne tikai rezumējusi 3. vērtējumu un skaidrojošo dokumentu, bet arī pārbaudījusi to spēkā esamību, ņemot vērā skarto akcionāru un kreditoru komentārus.

Sestām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu.

Attiecībā uz noteiktas informācijas neizpaušanu sākotnējā lēmuma pielikumā pievienotajā 3. vērtējuma nekonfidenciālajā versijā Vispārējā tiesa norāda, ka VNV vērtējums, saskaņā ar kuru izsvītrotā informācija par 3. vērtējumā minētajiem uzkrājumiem juridiskiem riskiem bija daļa no dienesta noslēpuma un bija konfidenciāla, netiek apstrīdēts, tāpat kā netiek apstrīdēts, ka VNV ir pienākums aizsargāt konfidenciālos datus ( 11 ). Turklāt prasītāji nenorāda, ka šī izsvītrotā informācija būtu nepieciešama, lai saprastu apstrīdēto lēmumu vai īstenotu to tiesības efektīvi vērsties tiesā.

Septītām kārtām, Vispārējā tiesa noraida pamatu par tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

Vispārējā tiesa atgādina, ka ar Regulu Nr. 806/2014 ir izveidots mehānisms, lai nodrošinātu, ka noregulējamas vienības akcionāriem vai kreditoriem tiek piešķirta taisnīga kompensācija atbilstoši Hartas 17. panta 1. punkta prasībām.

Šajā lietā, tā kā nav pierādīts, ka VNV ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uz 3. vērtējuma pamata secinot, ka attieksme pret Banco Popular skartajiem akcionāriem un kreditoriem parastajā maksātnespējas procedūrā nebūtu bijusi labvēlīgāka nekā noregulējuma gadījumā, prasītāji nav pierādījuši savu tiesību uz īpašumu pārkāpumu, kas izrietētu no apstrīdētā lēmuma.

Turklāt nevar pamatoti apgalvot, ka VNV ir pārkāpusi Hartas 17. pantu, jo kompensācijas vērtība atbilstoši principam, saskaņā ar kuru ne pret vienu no kreditoriem nevar būt sliktāka attieksme, tikusi rēķināta, pamatojoties uz sliktāko iespējamo scenāriju akcionāriem, tas ir, Banco Popular likvidācijas procedūru. Proti, hipotētiska likvidācijas scenārija piemērošana atbilst piemērojamajām tiesību normām.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).

( 2 ) Lēmums SRB/EES/2017/08 par noregulējuma shēmu attiecībā uz Banco Popular (turpmāk tekstā – “noregulējuma shēma”).

( 3 ) Komisijas Lēmums (ES) 2017/1246, ar ko apstiprina Banco Popular noregulējuma shēmu (OV 2017, L 178, 15. lpp.).

( 4 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punktu.

( 5 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 20. panta 16.–18. punktu.

( 6 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 76. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

( 7 ) VNV sākotnējais lēmums par to, vai piešķirt vai nepiešķirt kompensāciju akcionāriem un kreditoriem, kurus skar attiecībā uz Banco Popular pieņemtās noregulējuma darbības, un par procedūras saistībā ar tiesībām tikt uzklausītam sākšanu (SRB/EES/2018/132; turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”).

( 8 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 806/20104 20. panta 16.–18. punktu.

( 9 ) Komisijas Deleģētā regula (ES) 2018/344 (2017. gada 14. novembris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, kuros konkretizēti kritēriji attiecībā uz metodiku par piemērojamo režīmu atšķirības vērtēšanu noregulējuma gadījumā (OV 2018, L 67, 3. lpp.).

( 10 ) Saskaņā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES)2016/1075 (2016. gada 23. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, ar kuriem precizē atveseļošanas plānu, noregulējuma plānu un grupas noregulējuma plānu saturu, minimālos kritērijus, kas kompetentajai iestādei ir jānovērtē attiecībā uz atveseļošanas plāniem un grupas atveseļošanas plāniem, nosacījumus grupas finansiālajam atbalstam, prasības neatkarīgiem vērtētājiem, norakstīšanas un konvertācijas pilnvaru līgumisku atzīšanu, paziņošanas prasību un apturēšanas paziņojuma procedūras un saturu un noregulējuma kolēģiju operatīvās funkcijas (OV 2016, L 184, 1. lpp.), 41. pantu.

( 11 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 88. panta 5. punktu.