Lieta T‑72/20

Satabank plc

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB)

Vispārējās tiesas (pirmā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 22. marta spriedums

Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regula (ES) Nr. 1024/2013 – Regula (ES) Nr. 468/2014 – Uzraudzītā iestāde – Vairākdaļīgs administratīvais process – Atteikums piekļūt lietas materiāliem – Lēmums 2004/258/EK – Piekļuve ECB dokumentiem

1. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Tvērums – Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmums, ar ko prasītājai ir atteikta piekļuve lietas materiāliem, kuri uz to attiecas – Pārbaude tiesā

   (LESD 296. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts)

   (skat. 45. un 47. punktu)

2. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Savienības finanšu nozares uzraudzība – Vienotais uzraudzības mehānisms – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Tiesības piekļūt Eiropas Centrālā bankas (ECB) lietas materiāliem – Nosacījums – ECB uzsākta īpaša uzraudzības procedūra

   (Eiropas Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 1024/2013 22. pants; Eiropas Centrālās bankas Regulas Nr. 468/2014 32. pants)

   (skat. 61.–66., 79.–82., 87., 92., 97. punktu)

3. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Savienības finanšu nozares uzraudzība – Vienotais uzraudzības mehānisms – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Tiesības piekļūt Eiropas Centrālā bankas (ECB) lietas materiāliem – Noritošas uzraudzības procedūras neesamība – Pieteikuma par piekļuvi lietas materiāliem izskatīšana, pamatojoties uz ECB Lēmumā 2004/258 paredzētajām tiesību normām par piekļuvi dokumentiem

   (Eiropas Centrālās bankas Regulas Nr. 468/2014 32. pants; Eiropas Centrālās bankas Lēmuma 2004/258 2. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts)

   (skat. 122.–134. punktu)

Rezumējums

Prasības celšanas brīdī prasītāja Satabank plc bija saskaņā ar Maltas tiesībām dibināta kredītiestāde, kura bija kvalificēta kā mazāk nozīmīga iestāde Regulas Nr. 1024/2013 ( 1 ) izpratnē un bija pakļauta Malta Financial Services Authority (MFSA, Maltas Finanšu pakalpojumu iestāde) tiešai prudenciālai uzraudzībai.

2019. gada 16. novembrī prasītāja lūdza Eiropas Centrālajai bankai (ECB) piekļuvi lietas materiāliem, kuri attiecas uz prasītāju. Ar 2019. gada 26. novembra lēmumu ECB noraidīja piekļuves pieteikumu, jo tā konstatēja, ka uz prasītāju neattiecas neviena procedūra VUM regulas ( 2 ) 22. panta izpratnē un ka tādējādi tai nevar tikt piešķirta piekļuve minētajiem lietas materiāliem, pamatojoties uz Regulas Nr. 468/2014 ( 3 ) ( 4 ) 32. panta 1. punktu.

2020. gada 5. februārī prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā un lūdza atcelt šo ECB lēmumu. Prasītāja citastarp apgalvoja, ka ECB ir atteikusi piekļuvi tās lietas materiāliem, pamatojoties uz VUM pamatregulas 32. panta 1. punkta nepamatoti šauru interpretāciju, un ka ECB prasītājas piekļuves pieteikums bija jāizskata, pamatojoties uz vispārējiem principiem, kuri attiecas uz piekļuvi dokumentiem.

2020. gada 12. februārī MFSA iesniedza ECB lēmuma projektu, kurā bija paredzēts anulēt prasītājas licenci ( 5 ). 2020. gada 16. martā ECB paziņoja prasītājai lēmuma par licences anulēšanu projektu. 2020. gada 30. jūnijā ECB pieņēma lēmumu, ar kuru tika anulēta prasītājas kredītiestādes licence; prasītāja pēc tam lūdza šo lēmumu atcelt, taču galu galā atteicās no prasības.

Ar spriedumu, kas pasludināts paplašinātā sastāvā, Vispārējā tiesa atceļ ECB lēmumu, ar ko tā ir noraidījusi prasītājas pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem, kuri uz to attiecas. Šajā lietā Vispārējā tiesa pirmo reizi interpretē VUM pamatregulas 32. pantu kopsakarā ar VUM regulas 22. pantu un lemj par iespējamību šo tiesību normu kontekstā piemērot vispārējos noteikumus, kuri attiecas uz piekļuvi dokumentiem.

Vispārējās tiesas vērtējums

Pirmām kārtām Vispārējā tiesa izskata pamatu, ar ko būtībā tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz nepamatoti šauru VUM pamatregulas 32. panta 1. punkta interpretāciju. Prasītāja apgalvo, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to katrai bankai ir piešķirtas tiesības piekļūt lietas materiāliem, pamatojoties uz to vien, ka pastāv nepārtrauktas uzraudzības attiecības ar ECB. Tā piebilst – lai tiktu piešķirta piekļuve lietas materiāliem, nav nepieciešams, lai ECB izvērtētu konkrētu pasākumu. Prasītāja turklāt apgalvo, ka pastāv uzraudzības procedūra, kas nepārtraukti norisinās no brīža, kad tiek piešķirta licence, līdz šis licences anulēšanai.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka pieteikuma par piekļuvi lietas materiāliem pamatojums ir rodams tiesību uz aizstāvību īstenošanā. Šāds pieteikums ir bezmērķīgs, ja nav administratīvā procesa, kas ietekmē piekļuves pieprasītāja juridiskās intereses, un tāpēc nav lietas materiālu, kuri uz piekļuves pieprasītāju attiektos. VUM pamatregulas 32. panta 1. punktā expressis verbis ir izmantots jēdziens “uzraudzības procedūra”, nevis “prudenciālā uzraudzība”. Savukārt VUM pamatregulā ( 6 )“ECB uzraudzības procedūra” ir definēta kā “jebkura ECB darbība, kuras mērķis ir sagatavot ECB prudenciālās uzraudzības lēmumu [..]”. Tātad, ciktāl runa ir par ECB uzdevumiem, prudenciālā uzraudzība nevar tikt pielīdzināta uzraudzības procedūrai, kuras mērķis ir īstenot konkrētu uzraudzības uzdevumu un pieņemt lēmumu šajā saistībā. Vispārējā tiesa norāda – ja prudenciālās uzraudzības tvērums būtu identisks uzraudzības procedūras tvērumam, uzraudzības procedūra neeksistētu nekad, jo tā pastāvīgi norisinātos notiekošajā prudenciālajā uzraudzībā. Taču vienkārša prudenciālās uzraudzības turpināšanās bez notiekošas īpašas uzraudzības procedūras nevar tikt uzskatīta par tādu, kas pamato piekļuvi lietas materiāliem atbilstoši VUM pamatregulas 32. pantam.

Turklāt nevar prezumēt, ka licences anulēšanas procedūra jau norisinās pēc licences piešķiršanas. Šajā lietā nekas neliecina par to, ka datumā, kad prasītāja iesniedza savu piekļuves pieteikumu, proti, 2019. gada 16. novembrī, ECB attiecībā uz to norisinājās uzraudzības procedūra. Vispārējā tiesa norāda, ka šajā stadijā ECB nebija veikusi nekādus uzraudzības pasākumus attiecībā uz prasītāju un ka MFSA lēmuma projektu, kurā bija paredzēta prasītājas licences anulēšana, iesniedza ECB 2020. gada 12. februārī. ECB 2020. gada 16. martā informēja prasītāju par savu nodomu pieņemt lēmumu par minētās licences anulēšanu. No tā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka ECB būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā konstatēdama, ka datumā, kad tika pieņemts 2019. gada 26. novembra lēmums, nenorisinājās neviena uzraudzības procedūra.

Otrām kārtām Vispārējā tiesa pievēršas pamatam, ar ko prasītāja būtībā apgalvo, ka prasītājas piekļuves pieteikums ECB bija jāizskata, pamatojoties uz vispārējiem principiem, kuri attiecas uz piekļuvi dokumentiem. Tādējādi prasītāja apgalvo, ka uzraudzības procedūras esamībai nav nozīmes, jo prasītājai piekļuve katrā ziņā bija jāpiešķir, pamatojoties uz plašas sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem neatkarīgi no jebkādas uzraudzības procedūras pastāvēšanas. ECB uzskata, ka prasītāja savu piekļuves pieteikumu esot balstījusi uz VUM pamatregulas 32. pantu, jo tā ir izmantojusi formulējumu “piekļuve lietas materiāliem”. Šajā ziņā prasītājas pieteikums tātad nevar tikt izskatīts no vispārējās piekļuves dokumentiem sistēmas viedokļa.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa atzīmē, ka ar Lēmumu 2004/258 ( 7 ) ikvienam Savienības pilsonim un ikvienai fiziskai personai, kas pastāvīgi uzturas kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir piešķirtas tiesības piekļūt ECB dokumentiem, ievērojot minētajā lēmumā paredzētos nosacījumus un ierobežojumus. Piekļuves pieteikuma iesniedzējam nav jāpamato savs pieteikums un tātad tam nav jāpierāda jebkāda interese piekļūt pieprasītajiem dokumentiem ( 8 ). No tā izriet, ka piekļuves pieteikums, kas ietilpst Lēmuma 2004/258 piemērošanas jomā un ko iesniegusi persona, kura atsaucas uz noteiktiem īpašiem apstākļiem, kas to atšķir no visiem citiem Savienības pilsoņiem, tomēr ir jāizskata tāpat kā jebkuras citas personas pieprasījums.

Vispārējā tiesa atzīmē, ka šajā lietā ar piekļuves pieteikumu prasītāja lūdza piekļuvi “lietas materiāliem”, kas uz to attiecas, nenorādot nekādu juridisko pamatu, uz ko būtu balstīts tās pieteikums. Nav strīda par to, ka nevienā Lēmuma 2004/258 tiesību normā piekļuves pieteikuma iesniedzējam nav noteikts pienākums norādīt sava pieteikuma juridisko pamatu. Tātad, pat ja prasītāja savā pieteikumā patiešām ir izmantojusi apzīmējumu “lietas materiāli”, ECB nevarēja secināt, ka piekļuves pieteikums bija pamatots tikai ar VUM pamatregulas 32. pantu.

Turklāt Vispārējā tiesa atgādina – tas, ka piekļuves pieteikums skar ECB “lietas materiālus”, kuri attiecas uz kredītiestādi, proti, jomu, ko reglamentē VUM regula un VUM pamatregula, neizslēdz to, ka šis pieteikums jau sākotnēji būtu pamatots ar vispārējiem noteikumiem, kuri reglamentē piekļuvi dokumentiem, jo ir skaidrs, ka šie noteikumi var būt juridiskais pamats pieteikumam par piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst citā Savienības tiesību aktā reglamentētā administratīvā procedūrā.

Šajā lietā, tā kā piekļuves pieteikuma iesniegšanas brīdī attiecībā uz prasītāju nenorisinās nekāda uzraudzības procedūra un tātad nav nekādu “lietas materiālu” VUM pamatregulas 32. panta izpratnē, pamatojoties uz vispārīgajiem noteikumiem, it īpaši uz Lēmumu 2004/258, minētais pieteikums būtu jāizskata kā pieteikums par piekļuvi dokumentiem, kuri atteicas uz prasītāju. Tāpēc Vispārējā tiesa uzskata, ka ECB ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā nav izvērtējusi prasītājas pieteikumu, pamatojoties uz Lēmumā 2004/258 paredzētajiem noteikumiem par piekļuvi dokumentiem. Tādējādi Vispārējā tiesa apmierina šo pamatu un atceļ apstrīdēto lēmumu.

( 1 ) Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM regula”).

( 2 ) No VUM regulas 22. panta 2. punkta izriet, ka procedūras laikā tiek pilnībā ievērotas attiecīgo personu tiesības uz aizstāvību un ka šīm personām ir tiesības piekļūt ECB lietas materiāliem.

( 3 ) Eiropas Centrālās bankas Regula (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (OV 2014, L 141, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM pamatregula”).

( 4 ) Jāatgādina, ka VUM pamatregulas 32. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā ir noteikts, ka “ECB uzraudzības procedūrās tiek pilnīgi ievērotas attiecīgo pušu tiesības uz aizstāvību. Šajā nolūkā pēc ECB uzraudzības procedūras uzsākšanas puse var piekļūt ECB lietas materiāliem [..]”.

( 5 ) Atbilstoši VUM regulas 14. panta 5. punktam un VUM pamatregulas 80. pantam.

( 6 ) VUM pamatregulas 2. panta 24. punkts.

( 7 ) Eiropas Centrālās bankas Lēmuma 2004/258/EK (2004. gada 4. marts) par publisku piekļuvi Eiropas Centrālās bankas dokumentiem (OV 2004, L 80, 42. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Centrālās bankas 2015. gada 21. janvāra Lēmumu (ES) 2015/529 (OV 2015, L 84, 64. lpp.) (turpmāk tekstā ar grozījumiem – “Lēmums 2004/258”), 2. panta 1. punkts.

( 8 ) Atbilstoši Lēmuma 2004/258 6. panta 1. punktam.