–

Beļģijas valdības vārdā – S. Baeyens, J.‑C. Halleux, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – K. Najmanová, H. Pešková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un D. Klebs, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits un G. Karipsiadis, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, A. Gavela Llopis un J. Ruiz Sánchez, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un W. Zemamta, pārstāvji,

–

Horvātijas valdības vārdā – G. Vidović Mesarek, pārstāve,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Garofoli, avvocato dello Stato,

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis un R. Dzikovič, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Slovēnijas valdības vārdā – N. Pintar Gosenca, pārstāve,

–

Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – B. Driessen un A. Lo Monaco, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, O. Beynet, F. Erlbacher, M. Kellerbauer, T. Maxian Rusche un R. Vidal Puig, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt atzinumu, ko Tiesai iesniegusi Beļģijas Karaliste, ir formulēts šādi:

“Vai ar Līgumiem, konkrētāk, ar LES 19. pantu un LESD 344. pantu, ir saderīgs modernizētā Enerģētikas hartas nolīguma projekts:

2

Enerģētikas hartas nolīgums, kas parakstīts 1994. gada 17. decembrī Lisabonā (OV 1994, L 380, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “EHN”), Eiropas Kopienu vārdā ir apstiprināts ar Padomes un Komisijas Lēmumu 98/181/EK, EOTK, Euratom (1997. gada 23. septembris) par to, ka Eiropas Kopienas slēdz Enerģētikas hartas nolīgumu un Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aspektiem (OV 1998, L 69, 1. lpp.). Tas sastāv no preambulas un astoņām daļām, kuru vidū ir I daļa “Definīcijas un mērķis”, kas ietver šā nolīguma 1. un 2. pantu, un V daļa “Pušu strīdu izšķiršana”, kurā ietilpst minētā nolīguma 26.–28. pants.

3

EHN 1. pantā “Definīcijas” šā nolīguma vajadzībām ir definēti vairāki termini, tostarp – šā panta 6. un 7. punktā – “ieguldījumi” un “ieguldītājs”.

4

EHN 26. pantā “Strīdu izšķiršana starp ieguldītāju un Līgumslēdzēju Pusi” ir teikts:

“1.   Strīdi starp Līgumslēdzēju Pusi un citas Līgumslēdzējas Puses ieguldītāju, kas attiecas uz tā ieguldījumiem pirmās Līgumslēdzējas Puses teritorijā un kas saistīti ar pirmās Līgumslēdzējas Puses III daļā noteikto saistību iespējamo nepildīšanu, pēc iespējas tiek atrisināti ar izlīgumu.

2.   Ja šādus strīdus nav iespējams izšķirt atbilstīgi 1. punkta noteikumiem trīs mēnešu laikā no dienas, kad kāda no strīda pusēm ir pieprasījusi izlīgumu, ieguldītājs, kas ir šā strīda puse, var izvēlēties to izšķiršanu:

3. a)   [..] katra Līgumslēdzēja Puse līdz ar šo dod savu beznosacījuma piekrišanu nodot strīdus izskatīšanai starptautiskajā šķīrējtiesā vai panākt samierināšanu saskaņā ar šā panta noteikumiem, [ja vien b) un c) apakšpunktā nav noteikts citādi].

[..]

4.   Gadījumā, ja ieguldītājs izvēlas nodot strīdu izšķiršanai atbilstīgi 2. punkta c) apakšpunktam, šis ieguldītājs turpmāk dod savu rakstveida piekrišanu attiecībā uz strīda nodošanu:

[..]”

5

EHN 34. panta “Enerģētikas hartas konference” 1. punktā ir paredzēts:

“Līgumslēdzējas Puses regulāri sanāk Enerģētikas Hartas konferencē (še turpmāk “Hartas konference”), kurā katrai Līgumslēdzējai Pusei ir tiesības deleģēt vienu pārstāvi. Parasto sanāksmju biežumu nosaka Hartas konferencē.”

6

Tā kā EHN kopš tā stāšanās spēkā 1998. gada 16. aprīlī nebija būtiski pārskatīts, Enerģētikas hartas sekretariāts ierosināja to modernizēt. Pēc debatēm par šo tematu Hartas konferencē 2018. gada 27. novembrī tika apstiprināts saraksts ar dažādām jomām, attiecībā uz kurām ir paredzētas diskusijas, lai varētu sākt sarunas par nolīguma modernizēšanu (turpmāk tekstā – “apspriežamo jomu saraksts”).

7

Šis saraksts ietver šādas jomas:

8

Hartas konferencē 2019. gada 6. novembrī tika izveidota modernizēšanas grupa un tā tika pilnvarota sākt sarunas par EHN modernizēšanu – ar nolūku ātri pabeigt šo procesu. Šajā konferencē tika precizēts, ka sarunās tiks ņemts vērā apspriežamo jomu saraksts, kā arī politisko risinājumu varianti, kurus ierosinājušas Līgumslēdzējas Puses.

9

Pirmā pilnā sarunu kārta notika 2020. gada 6.–9. jūlijā, otrā kārta notika 2020. gada 8.–11. septembrī un trešā kārta notika 2020. gada 3.–6. novembrī.

10

Eiropas Savienības Padome 2019. gada 15. jūlijā pilnvaroja Eiropas Komisiju sākt sarunas par EHN modernizēšanu un apstiprināja attiecīgas sarunu norādes. 2019. gada oktobrī Eiropas Savienība ierosināja modernizēšanas politiskā risinājuma variantus, bet pēc tam, 2020. gada maijā, iesniedza ierosinājumus grozīt EHN.

11

Savienības ierosināto politisko risinājumu variantu un grozījumu vidū ir ierosinājums par EHN 26. pantu grozījumu, ar kuru paredzēts no jauna apliecināt Savienības iesaistīšanos, atbalstot strīdu starp ieguldītāju un valsti izšķiršanas mehānismu struktūrreformu starptautiskā mērogā.

12

Tomēr Enerģētikas hartas sekretariāts un vairākas Līgumslēdzējas Puses atgādināja, ka starp Līgumslēdzējām Pusēm panāktā vienošanās par EHN modernizēšanu attiecas tikai uz apspriežamo jomu sarakstu. Tādējādi tika panākta vienošanās, ka par jebkuru jomu papildus šajā sarakstā ietvertajām jomām ir jāpanāk vienprātīga Līgumslēdzēju Pušu vienošanās.

13

Sarunu otrajā kārtā Savienība iesniedza priekšlikumus saistībā ar ieguldītāju un valstu strīdu izšķiršanas mehānisma reformu attiecībā uz minētajā sarakstā neiekļautām jomām. Tomēr netika panākta vienprātīga vienošanās diskutēt par šiem priekšlikumiem.

14

Sarunas par REIO, kas ietilpst šajā sarakstā iekļauto jomu vidū, bija sarunu trešās kārtas dienaskārtībā. Šīs sarunu kārtas ietvaros Kazahstānas Republika ierosināja izskatīt jautājumu par dažu EHN noteikumu nepiemērošanu attiecībās starp REIO dalībniekiem un šajā nolūkā grozīt EHN 26. pantu, iekļaujot tajā tiešu formulējumu, ka noteikumi par strīdu izšķiršanu ieguldījumu jomā nav piemērojami attiecībās starp REIO dalībniekiem.

15

Tomēr Komisijai nebija pilnvarojuma, kas tai ļautu atbalstīt šo priekšlikumu. Proti, Savienība nav lūgusi REIO iekļaušanu apspriežamo jomu sarakstā, un Padomes sarunu norādēs ir teikts, ka “Eiropas Savienība neatbalsta to, ka EHN modernizācijas procesā tiek grozīts noteikums par REIO”.

16

Beļģijas Karaliste šo lūgumu sniegt atzinumu iesniedza 2020. gada 2. decembrī.

17

Tiesnese referente un ģenerāladvokāts 2021. gada 8. oktobrī, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 62. panta 1. punktu, uzdeva Beļģijas Karalistei jautājumu, vai, ņemot vērā 2021. gada 2. septembra spriedumu Moldovas Republika (C‑741/19, EU:C:2021:655) un it īpaši tā 40.–66. punktu, tā vēlas uzturēt spēkā savu lūgumu sniegt atzinumu.

18

Ar Beļģijas Karalistes 2021. gada 10. novembra vēstuli tā informēja Tiesu par savu nodomu šo lūgumu uzturēt spēkā.

19

Beļģijas Karaliste norāda, ka tās lūgums sniegt atzinumu attiecas uz to, vai ar Līgumiem saderīga ir EHN 26. panta redakcija, kas iekļauta modernizētā EHN projektā (turpmāk tekstā – “modernizētā EHN 26. pants”), un tajā paredzētais strīdu izšķiršanas mehānisms – ja ir uzskatāms, ka pēdējais minētais ir piemērojams strīdiem starp ieguldītāju no kādas dalībvalsts un citu dalībvalsti (turpmāk tekstā – “strīdi ES ietvaros”) –, kā arī priekšlikumā par EHN 1. panta grozījumu minētie jēdzieni “ieguldījumi” un “ieguldītājs”.

20

Šajā ziņā Beļģijas Karaliste precizē – tā kā pašlaik trūkst vienprātīgas vienošanās jautājumā par eventuālu EHN 26. panta grozīšanu, tā izdara pieņēmumu, ka šis 26. pants paliks negrozīts.

21

Beļģijas Karaliste norāda, ka šis lūgums sniegt atzinumu tomēr ir pieņemams, jo tas attiecas uz “nolīgumu”, kas ir “paredzēts”, turklāt šis lūgums neesot priekšlaicīgs.

22

Vispirms tā apgalvo: tā kā modernizētā EHN projekts ir starptautisko tiesību subjektu izdarīta juridiski saistošu pienākumu uzņemšanās, tas ir uzskatāms par “nolīgumu” LESD 218. panta 11. punkta izpratnē. Konkrētāk, tas, ka šis projekts formāli nav jauns nolīgums, bet gan iepriekš noslēgta nolīguma grozījumi, neatņemot tam “nolīguma” statusu. Proti, kā liecinot judikatūra, it īpaši 2006. gada 7. februāraAtzinums 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija), (EU:C:2006:81), Tiesa jau ir saskārusies ar jautājumu par esoša nolīguma pārskatīšanu, un tas neesot izraisījis šaubas par lūguma sniegt atzinumu pieņemamību saistībā ar jauno nolīgumu, kuru bija paredzēts noslēgt.

23

Turpinot Beļģijas Karaliste apgalvo, ka modernizētā EHN projekts ir “paredzēts” nolīgums Tiesas judikatūras izpratnē. Šajā ziņā tā apgalvo, ka, pirmkārt, tas ir projekts – tātad vēl nenoslēgts nolīgums, un līdz ar to ir ievērots atzinuma tiesvedības preventīvais mērķis. Otrkārt, apstāklis, ka Padomes lēmumā, ar ko atļauta sarunu sākšana, un sarunu norādēs nav pievērsta uzmanība jautājumam par EHN piemērojamību strīdiem ES ietvaros vispār un, konkrētāk, 26. pantā paredzētajam strīdu izšķiršanas mehānismam, neietekmējot šā lūguma sniegt atzinumu pieņemamību. Proti, kā izrietot no judikatūras, kas izriet no 2002. gada 5. novembra sprieduma Komisija/Dānija (C‑467/98, EU:C:2002:625, 39. punkts), pārskatot nolīgumu kopumā, tā puses apstiprina uzņemtās saistības, kuras izriet no sākotnējā nolīguma un kuras netiek pārskatītas vai tiek grozītas tikai margināli. Tātad EHN pašreizējā pārskatīšana attiecoties uz šo nolīgumu kopumā un tas implicīti nozīmējot tā 26. panta apstiprināšanu. Katrā ziņā šis lūgums sniegt atzinumu attiecoties arī uz EHN 1. pantā minēto jēdzienu “ieguldītājs” un “ieguldījumi” definīcijām, attiecībā uz kurām ar tiešu formulējumu ir norādīts, ka tās tiks grozītas atbilstoši apspriežamo jomu sarakstam.

24

Visbeidzot – šis lūgums sniegt atzinumu neesot priekšlaicīgs. Konkrētāk, gan paredzētā nolīguma attiecīgo noteikumu saturs, gan konteksts, kurā notika sarunas par šo nolīgumu, esot pietiekoši zināmi, lai Tiesai būtu iespējams sniegt lietderīgu atbildi uz šo lūgumu. Proti, pirmkārt, Savienības un tās dalībvalstu iesniegtais priekšlikums par grozījumu esot sasniedzis izskatīšanas stadiju, kurā esot iespējams konstatēt, ka tas neietver skaidrojumu par modernizētā EHN 26. panta piemērojamību strīdiem ES ietvaros. Otrkārt, ņemot vērā sarunu otrās kārtas norisi, attiecībā uz visu Savienības priekšlikumu iekļaušanu modernizētajā EHN vienprātīga vienošanās neesot panākta. Treškārt, lai gan Kazahstānas Republika sarunu trešajā kārtā iesniedza priekšlikumu, ar kuru, ņemot vērā šo nolīgumu, ir paredzēts precizēt pastāvošās juridiskās attiecības starp REIO, kas parakstījušas EHN, un to dalībniekiem, Komisijai nebija pietiekamu pilnvaru sarunām, lai tā varētu apspriest šo priekšlikumu. Šādos apstākļos, kā norāda Beļģijas Karaliste, modernizētais EHN neietvers skaidrojumu par 26. panta piemērojamību strīdiem ES ietvaros un tas varētu tikt interpretēts kā pašreizējās situācijas apstiprinājums.

25

Visas dalībvalstis, kas piedalījās rakstveida procesā, izņemot Ungāriju, kā arī Komisija uzskata, ka šis lūgums sniegt atzinumu ir pieņemams. Dažas no šīm valstīm, it īpaši Čehijas Republika un Slovēnijas Republika, uzsver, ka Tiesas nostāja ir nepieciešama, lai varētu kliedēt neviennozīmību EHN 26. panta interpretācijā. Proti, vispirms, dalībvalstis neesot vienisprātis par to, ka šis pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdiem ES ietvaros. Turpinot, lielākā daļa šķīrējtiesas procedūru, kas tiek uzsāktas, pamatojoties uz šiem pantiem, attiecoties tieši uz strīdiem ES ietvaros. Visbeidzot, šajās procedūrās šķīrējtiesneši sistemātiski atsakoties atzīt sev kompetences neesamību, pat pēc 2018. gada 6. marta sprieduma Achmea (C‑284/16, EU:C:2018:158) pasludināšanas.

26

Kā norāda Vācijas Federatīvā Republika, ja lūguma sniegt atzinumu atzīšanai par nepieņemamu pietiktu ar to, ka tas attiecas uz noteikumu, kura saturu grozošais nolīgums neietekmē, tas jau šāda lūguma pieņemamības pārbaudes stadijā izvirzītu sarežģītus jautājumus par nošķīrumu starp aplūkojamā nolīguma “iepriekšējiem” un “jaunajiem” noteikumiem.

27

Francijas Republika apgalvo, ka šis lūgums sniegt atzinumu nevar tikt atzīts par nepieņemamu tā iemesla dēļ, ka tajā runa ir par jau noslēgtu nolīgumu. Proti, pirmkārt, šī dalībvalsts uzskata, ka Tiesai tiek uzdots jautājums saistībā ar to, ka paredzētais nolīgums neietverot klauzulu, kurā ar tiešu formulējumu strīdi ES ietvaros būtu izslēgti no modernizētā EHN 26. pantā paredzētā mehānisma. Tādas klauzulas neesamība šajā nolīgumā varētu izraisīt Savienības tiesību normu neievērošanu citos minētā nolīguma noteikumos, kuri neesot pretrunā Savienības tiesību normām arī tad, ja tie ietver šo konkrēto klauzulu. Otrkārt, lūgums sniegt atzinumu esot par nolīguma pārskatīšanu kopumā, jo pārskatīšanas tvērums ietver visas būtiskās EHN daļas. Turklāt esot iespējams, ka modernizētā EHN projekts galu galā iegūtu pilnīgi jauna nolīguma formu, ar ko tiktu aizstāts pašlaik spēkā esošais EHN. Tādēļ Savienība esot aicināta apstiprināt saistības, kuras tā uzņēmusies EHN kopumā, un tādēļ modernizētā EHN projekts, it īpaši attiecībā uz tā strīdu izšķiršanas mehānismu, esot uzskatāms par paredzētu nolīgumu, nevis par noslēgtu nolīgumu.

28

Komisija apgalvo, ka nevar izslēgt to, ka jautājums par strīdu izšķiršanas mehānisma piemērojamību strīdiem ES ietvaros tiek izvirzīts to jomu kontekstā, par kurām ir sāktas sarunas un kuras ir cieši saistītas ar jautājumiem, kas izvirzīti šajā lūgumā sniegt atzinumu. Turklāt modernizētā EHN noslēgšanu, negrozot EHN 26. pantu vai nenosakot tā interpretāciju kādā starptautisko publisko tiesību instrumentā, kas būtu saistošs šķīrējtiesām, šķīrējtiesas varētu interpretēt tādējādi, ka Savienība un dalībvalstis jaunā starptautiskā nolīgumā apstiprina modernizētā EHN 26. panta piemērojamība strīdiem ES ietvaros.

29

Šajā kontekstā Komisija atgādina, ka lūguma sniegt atzinumu – kura piemērošanas joma ir relatīvi plaša – pamatā var būt iestādes vai dalībvalsts tiesiski pamatots mērķis uzzināt Savienības un dalībvalstu kompetences apmēru pirms izšķiršanās par paredzētā nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu. EHN 26. panta negrozīšana varētu tikt interpretēta kā piekrišana tam, ka dalībvalstu starptautiskā atbildība var tieši iestāties kādā jomā, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Tā rezultātā netiktu izpildīts dalībvalsts pienākums attiecīgajā teritorijā nodrošināt Savienības tiesību normu piemērošanu un ievērošanu, kas dotu iespēju īstenot valsts kompetenci, kas prevalē pār Savienības kompetenci, kā arī Tiesas prerogatīvām, kuras izriet no LES 19. panta un LESD 344. panta.

30

Komisija norāda, ka Tiesas atzinuma sekas būs tādas, ka tas ES iestādēm un dalībvalstīm būs saistošs, piedaloties pašlaik notiekošajās sarunās par modernizēto EHN. Atkarībā no šā atzinuma satura vai nu Tiesas sniegtā interpretācija būs jāiekļauj nolīgumā starp dalībvalstīm un Savienību par modernizētā EHN 26. panta interpretāciju vai nolīgumā starp dalībvalstīm un Savienību, ar ko tiek grozīts modernizētā EHN 26. pants inter se, vai arī Padomei pēc Komisijas grozīta ieteikuma būs jāpaplašina sarunu pilnvarojuma tvērums.

31

Turpretim Ungārija uzskata, ka šis lūgums sniegt atzinumu ir nepieņemams. Tā apgalvo, ka, lai Tiesa varētu lemt par kāda paredzēta nolīguma noteikumu saderību ar Līgumiem, tās rīcībā ir jābūt pietiekamai informācijai par pašu minētā nolīguma saturu. Taču šajā lietā, balstoties uz pašlaik pieejamiem dokumentiem un informāciju un ņemot vērā sarunās panākto virzību, nedz EHN projekta pilnais teksts, nedz modernizētā EHN daļējs teksts neesot pieejami, un neesot iespējams izsecināt pašlaik notiekošo sarunu iznākumu. Proti, pirmkārt, sarunas esot sasniegušas tikai sākotnējo stadiju, turklāt šo lūgumu sniegt atzinumu iesniegusī dalībvalsts esot tam pievienojusi tikai un vienīgi pašlaik spēkā esošo EHN tekstu. Otrkārt, apspriežamo jomu saraksts neesot izsmeļošs un varētu tikt papildināts. Treškārt, Līgumslēdzēju Pušu apsvērumi par politiskā risinājuma variantiem esot formulēti pirms pirmās oficiālās sarunu kārtas.

32

Padome arī pauž šaubas par šā lūguma sniegt atzinumu pieņemamību – citastarp tāpēc, ka nav skaidrības par paredzētā nolīguma saturu un EHN 26. panta eventuālo grozījumu, jo eventuālam, negatīvam Tiesas atzinumam nebūtu seku un judikatūra, kas izriet no 2002. gada 5. novembra sprieduma Komisija/Dānija (C‑467/98, EU:C:2002:625) un kas izstrādāta saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi, kura celta, pamatojoties uz LESD 258. pantu, šajā lietā neesot nozīmīga.

33

Tomēr Padome neapšauba, ka iemesli, kurus Beļģijas Karaliste norādījusi, lai pamatotu šā lūguma sniegt atzinumu pieņemamību, ir nozīmīgi, un uzskata, ka nevar tikt izslēgts, ka sarunas galu galā aptver EHN 26. pantu. Tādā gadījumā Padomes sarunu norādēs esot paredzēts, ka Komisija nodrošina, lai rezultāts atbilstu Savienības tiesību normām.

34

Saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu jebkura dalībvalsts, Eiropas Parlaments, Padome vai Komisija var saņemt Tiesas atzinumu par to, vai paredzētais nolīgums ir saderīgs ar Līgumu noteikumiem.

35

Kā norādīts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā – ar šo normu ir paredzēts novērst sarežģījumus, kas rastos, apstrīdot Tiesā Savienībai saistošu starptautisku nolīgumu saderību ar Līgumiem. Proti, Tiesas nolēmums, ar kuru pēc Savienībai saistoša starptautiska līguma noslēgšanas eventuāli tiktu konstatēts, ka, ņemot vērā tā saturu vai tā noslēgšanai izmantoto procedūru, tas nav saderīgs ar Līgumu noteikumiem ne tikai Savienības iekšienē, bet arī starptautisko attiecību līmenī, radītu nopietnas grūtības un varētu nodarīt kaitējumu visām ieinteresētajām pusēm, tostarp trešām valstīm (Atzinums 1/19 (Stambulas konvencija), 2021. gada 6. oktobris, EU:C:2021:832, 193. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Protams, iespējai iesniegt lūgumu sniegt atzinumu uz LESD 218. panta 11. punkta pamata nav priekšnosacījuma, ka attiecīgajām ES iestādēm būtu jāpanāk galīga vienošanās (Atzinums 1/19 (Stambulas konvencija), 2021. gada 6. oktobris, EU:C:2021:832, 204. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

No tā ir izsecināms, ka lūgums sniegt atzinumu Tiesai var tikt iesniegts tad, ja paredzētā nolīguma priekšmets ir zināms, pat ja vēl pastāv noteikts skaits alternatīvu un atšķirību attiecīgo tekstu redakcijās (Atzinums 1/09 (Vienotas sistēmas izveide strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 53. punkts).

38

Tā tas it īpaši ir tad, ja šajā lūgumā sniegt atzinumu runa ir tikai par jautājumu, vai Savienībai ir kompetence noslēgt paredzēto nolīgumu (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/94 (Kopienas pievienošanās ECPAK), 1996. gada 28. marts, EU:C:1996:140, 13.–18. punkts).

39

Tomēr, ja lūgums sniegt atzinumu attiecas uz jautājumu par šā nolīguma saderību ar Līgumiem, Tiesas rīcībā ir jābūt pietiekamai informācijai par pašu minētā nolīguma saturu (Atzinums 2/94 (Kopienas pievienošanās ECPAK), 1996. gada 28. marts, EU:C:1996:140, 19. punkts, un Atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 147. punkts).

40

Taču, pirmkārt, šis lūgums sniegt atzinumu attiecas nevis uz Savienības kompetenci noslēgt modernizēto EHN, bet gan uz tā, it īpaši tā 26. panta, saderību ar Līgumiem.

41

Otrkārt, Beļģijas Karaliste pati atzīst, ka šā lūguma sniegt atzinumu iesniegšanas brīdī nepastāvēja neviens dokuments, kas ietvertu EHN vai tā 26. panta teksta modernizēto redakciju.

42

Beļģijas Karaliste uzskata, ka šim apstāklim nebūtu jāietekmē šā lūguma sniegt atzinumu pieņemamība, jo šajā sarunu stadijā jau esot vispārzināms, ka EHN modernizētajā versijā nav paredzēti nekādi 26. panta grozījumi. Proti, sarunas par EHN modernizēšanu esot atvērtas tikai un vienīgi attiecībā uz apspriežamo jomu sarakstu, kurā neesot minēts šajā pantā paredzētais strīdu izšķiršanas mehānisms.

43

Tomēr Tiesai iesniegtā informācija nav pietiekama, lai varētu uzskatīt, ka pēc šo sarunu pabeigšanas EHN 26. pants netiks grozīts.

44

Proti, pirmām kārtām, Hartas konference tik tiešām ir apzinājusi apspriežamās jomas un izveidojusi to sarakstu un šis saraksts neietver EHN 26. pantā minēto strīdu izšķiršanas mehānismu, tomēr šā lūguma sniegt atzinumu iesniegšanas dienā sarunas vēl noritēja ļoti agrīnā stadijā un 2021. gada 2. septembra spriedums Moldovas Republika (C‑741/19, EU:C:2021:655) vēl nebija pasludināts. No tā ir izsecināms, ka Līgumslēdzējas Puses būtu varējušas un vēl joprojām varētu panākt vienprātīgu vienošanos par labu šajā pantā norādītās jomas iekļaušanai minētajā sarakstā. Līdz ar to eventuālo sarunu par šo jomu iznākums nav pietiekoši prognozējams un nevar izslēgt, ka EHN 26. pants tiks grozīts.

45

Otrām kārtām, kā norāda pati Beļģijas Karaliste, ir sāktas sarunas attiecībā uz jēdzienu “ieguldījumi” un “ieguldītājs” definīcijām EHN 1. panta izpratnē un no šiem jēdzieniem ir atkarīgs EHN 26. pantā paredzētā strīdu izšķiršanas mehānisma tvērums. Tomēr šajā stadijā ne tikai nav pieņemts neviens šo 1. pantu grozošs teksts, bet arī nav iespējams novērtēt šo jēdzienu eventuālu grozījumu ietekmi uz šo strīdu izšķiršanas mehānismu, jo trūkst informācijas, kas dotu iespēju visai precīzi apzināt noteikumus, kuri reglamentē minēto mehānismu.

46

Ņemot vērā šo nenoteiktību, Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas par modernizētajā EHN iekļautā 26. panta saturu un it īpaši par tā piemērošanas jomu, lai gan šī piemērošanas joma ir šā lūguma sniegt atzinumu priekšmets. Tātad šķiet, ka šis lūgums sniegt atzinumu ir priekšlaicīgs.

47

Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka attiecībā uz apsvērumiem par lietderīgumu, kuri atgādināti šā atzinuma 25. punktā un kuri varētu pamatot to, ka Tiesa sniedz nostāju jautājumā par EHN 26. panta saderību ar Līgumiem, ir pietiekami konstatēt, ka, pirmkārt, tādiem apsvērumiem nav nekādas saistības ar atzinuma tiesvedības mērķi, kas atgādināts šā atzinuma 35. punktā, jo šī norma jau ir spēkā. Otrkārt un jebkurā gadījumā – Tiesa par šo jautājumu jau ir lēmusi. Proti, no 2021. gada 2. septembra sprieduma Moldovas Republika (C‑741/19, EU:C:2021:655) un it īpaši tā 40.–66. punkta nepārprotami izriet, ka, lai tiktu ievērots LESD 344. pantā nostiprinātais Savienības tiesību autonomijas princips, EHN 26. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdiem starp dalībvalsti un ieguldītāju no citas dalībvalsts saistībā ar ieguldījumu, ko pēdējais minētais veicis pirmajā minētajā dalībvalstī.

48

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas par pašu paredzētā nolīguma saturu un ka tādēļ šis lūgums sniegt atzinumu tā priekšlaicīguma dēļ ir jāatzīst par nepieņemamu.