1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 22. un 75. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.) (turpmāk tekstā – “Mantošanas regula”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar procedūru, ko uzsākusi OKR – Ukrainas valstspiederīgā, kuras dzīvesvieta ir Polijā un kura ir šīs dalībvalsts teritorijā esoša nekustamā īpašuma, kas tiek izmantots kā mājoklis, līdzīpašniece, – par Zastępca notarialny w Krapkowicach (Krapkovicē, Polijā, praktizējošs notāra palīgs) (turpmāk tekstā – “notāra palīgs”) atteikumu taisīt notariālu testamentu, kurā būtu ietverta klauzula, saskaņā ar ko pamatlietā aplūkotajai mantošanai ir piemērojamas Ukrainas tiesības.

3

Mantošanas regulas 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

Persona, kam ir vairāku valstu pilsonība, var izvēlēties jebkuras valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

2.   Tiesību aktu izvēli skaidri izdara paziņojumā pēdējās gribas rīkojuma veidā vai arī tā izriet no šāda rīkojuma noteikumiem.”

4

Šīs regulas 75. panta “Saistība ar pastāvošām starptautiskām konvencijām” 1. punktā ir noteikts, ka “šī regula neskar tādu starptautisko konvenciju piemērošanu, kuru puses šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuras skar jautājumus, uz ko attiecas šī regula”.

5

1991. gada 14. februāraustawa Prawo o notariacie (Notariāta likums) (Dz. U. Nr. 22, 91. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Notariāta likums”), 81. pantā ir noteikts, ka “notāram ir jāatsakās taisīt prettiesisku notariālu aktu”.

6

Šā likuma 82. pantā ir noteikts:

“Persona, kura ir saņēmusi atteikumu veikt notariālu aktu, tiek informēta par tiesībām pārsūdzēt šo atteikumu un par pārsūdzības kārtību. Šī persona vienas nedēļas laikā no dienas, kad ir atteikts taisīt notariālo aktu, var rakstveidā lūgt sagatavot un paziņot atteikuma iemeslus. Notārs izklāsta iemeslus vienas nedēļas laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas.”

7

Saskaņā ar minētā likuma 83. pantu:

“1)   Jebkura ieinteresētā persona vienas nedēļas laikā, skaitot no atteikuma pamatojuma paziņošanas dienas vai – gadījumā, ja tā nav iesniegusi pieteikumu atteikuma pamatojuma paziņošanas noteiktajā termiņā, – sākot no dienas, kad tā tikusi informēta par atteikumu, var pārsūdzēt notariālā akta taisīšanas atteikumu tās vietas sąd okręgowy [(apgabaltiesa, Polija)], kurā ir reģistrēts notārs, kas atsakās taisīt notariālo aktu. Pārsūdzību iesniedz ar minētā notāra starpniecību.

1a)   Šā panta 1) punktā minētajam notāram sūdzība ir jāizskata vienas nedēļas laikā un papildus pārsūdzībai jāiesniedz tiesai savs viedoklis, kā arī jāpaziņo par to ieinteresētajai personai, ja vien viņš jau nav sagatavojis un šai personai paziņojis atteikuma iemeslus.

1b)   Tiesa izskata prasību tiesas sēdē, pienācīgi piemērojot Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss) noteikumus par bezstrīdus procedūrām.

2)   Ja notārs uzskata, ka pārsūdzība ir likumīga, tas var veikt notariālo aktu; šādā gadījumā tas neturpina lietu.”

8

OKR lūdza notāra palīgam taisīt notariālu testamentu, kurā būtu ietverta klauzula, saskaņā ar ko mantošanai pamatlietā ir piemērojamas Ukrainas tiesības.

9

Šis notāra palīgs atteicās taisīt minēto aktu, pamatojoties uz Mantošanas regulas 22. un 75. pantu, kā arī uz 1993. gada 24. maijaumowa bilateralna o pomocy prawnej i stosunkach prawnych w sprawach cywilnych i karnych (Divpusējs nolīgums starp Poliju un Ukrainu par juridisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās un krimināllietās).

10

OKR atbilstoši Notariāta likuma 83. panta 1. punktam ar notāra palīga starpniecību iesniedza sūdzību Sąd Okręgowy w Opolu (Opoles apgabaltiesa, Polija) par atteikumu taisīt prasīto aktu.

11

Šajā procedūrā minētais notāra palīgs apgalvo, ka viņam pirmajā instancē ir jāpārbauda savs atteikuma lēmums, ar kuru viņš ir paudis viedokli, ka lūgtais akts ir nelikumīgs. Taču šis notāra palīgs norāda, ka viņš nevar nodrošināt efektīvu šīs pārbaudes veikšanu, ja lietā, kuras galvenais priekšmets ir Savienības tiesību interpretācija, kā tas ir šajā gadījumā, viņš nevar iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

12

Attiecībā uz viņa paša kvalificēšanu par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē notāra palīgs būtībā norāda, ka viņš ir objektīva un neatkarīga institūcija attiecībā uz lietas dalībniekiem, kuri viņam lūdz notariālā akta taisīšanu, ka viņa nodrošinātajai tiesiskajai aizsardzībai ir saistošs raksturs un ka pārbaudei, ko viņš veic attiecībā uz savu atteikumu taisīt notariālu aktu, ir arī pastāvīgs raksturs.

13

Šajos apstākļos notāra palīgs nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 2. oktobra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz ģenerāladvokāta un tiesneša referenta atzinumu, notāra palīgam tika nosūtīts lūgums sniegt informāciju. Ar šo lūgumu pēdējais minētais tika aicināts precizēt atsevišķus elementus, kas attiecas uz viņa funkcijām pamatlietā aplūkotās procedūras ietvaros, lai noteiktu, vai viņam šajā gadījumā ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē.

15

2020. gada 16. oktobra atbildē minētais notāra palīgs attiecībā uz savu trešās personas statusu sąd okręgowy (apgabaltiesā) norāda, ka minētajā procedūrā tās dalībnieki netiek kvalificēti par “prasītāju” un “atbildētāju”, bet gan par “lietas dalībniekiem”. Runājot par to, vai notāram tiek vai netiek atzīts “lietas dalībnieka” statuss, prakse dažādās apgabaltiesās un pat viena šādas tiesas departamenta iztiesāšanās sastāvos esot atšķirīga. Katrā ziņā viņš norāda, ka, pat ja notārs ir atzīts par “lietas dalībnieku”, šai amatpersonai ir arī loma, kura izriet no tā piederības “profesijai, kas balstīta uz sabiedrības uzticību”, un tam ir jārīkojas sabiedrības interesēs, jābūt neatkarīgam un objektīvam.

16

Runājot par viņa iekšējo neatkarību, kā arī viņa “trešās personas” statusu attiecībā pret iestādi, kas pieņem apstrīdamo lēmumu, notāra palīgs – pamatojoties attiecīgi uz 2020. gada 21. janvāra spriedumu Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 61. punkts) un 2020. gada 16. septembra spriedumu Anesco u.c. (C‑462/19, EU:C:2020:715, 40. punkts) – norāda, ka nevienā preventīvās justīcijas īstenošanas posmā viņš neskata lietu, kuras ietvaros viņš būtu lietas dalībnieks, ka viņam nevienā brīdī nav personiskas intereses šīs lietas iznākumā un objektivitātes pienākuma pārkāpums ir smags disciplinārais pārkāpums. Proti, runa esot par papildu procedūrām tiesiskuma aizsardzībai, kas par lietu atbildīgajai iestādei nerada tādu pašu statusu kā lietas dalībniekiem.

17

Turklāt notāra palīgs norāda, ka, lai gan mantošanas procedūras dalībniekiem ir piemērojams princips par notariālo aktu taisošā notāra brīvu izvēli, sūdzība par iespējamo notāra atteikumu taisīt prasīto aktu noteikti esot jāiesniedz tam pašam notāram, kurš ir šā atteikuma autors, un tam ir jāveic Notariāta likuma 83. panta 1.a un 2. punktā paredzētie pasākumi.

18

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja Tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt lietu vai ja pieteikums vai prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

19

Šajā lietā ir jāpiemēro šis noteikums.

20

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar ko pirmā sniedz pēdējām minētajām norādes jautājumos par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām nepieciešamas, lai izspriestu tajās izskatāmos strīdus (rīkojums, 2018. gada 25. aprīlis, Secretaria Regional de Saúde dos Açores, C‑102/17, EU:C:2018:294, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

No tā izriet, ka iesniedzošajai iestādei, lai tai būtu tiesības vērsties Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ir jābūt kvalificējamai kā “tiesai” LESD 267. panta izpratnē, un Tiesai tas ir jāpārbauda.

22

Lai noteiktu, vai iesniedzošajai iestādei ir “tiesas” raksturs LESD 267. panta izpratnē – kas ir vienīgi Savienības tiesību jautājums –, Tiesa ņem vērā faktoru kopumu, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās jurisdikcija ir obligāta, vai tajā notiek sacīkstes process, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī – vai tā ir neatkarīga (spriedums, 2017. gada 16. februāris, Margarit Panicello, C‑503/15, EU:C:2017:126, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Turklāt, lai konstatētu, vai valsts iestāde ir atzīstama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, ir jāpārbauda to tiesas vai administratīvo funkciju konkrētais raksturs, kuras tā īsteno attiecīgajā normatīvajā kontekstā, kurā tai ir jāvēršas Tiesā, lai noskaidrotu, vai šī iestāde izskata strīdu un vai tai lieta ir jāspriež tādā procesā, kura iznākumā paredzēts pieņemt lēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Margarit Panicello, C‑503/15, EU:C:2017:126, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Proti, ja tai nav lūgts izšķirt strīdu, iesniedzējiestādi – pat ja tā atbilst pārējiem Tiesas judikatūrā izvirzītajiem nosacījumiem – nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu tiesas funkciju (spriedums, 2001. gada 14. jūnijs, Salzmann, C‑178/99, EU:C:2001:331, 15. punkts, kā arī rīkojums, 2011. gada 24. marts, Bengtsson, C‑344/09, EU:C:2011:174, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Taču šajā gadījumā no visiem šīs lietas materiāliem pievienotajiem elementiem izriet, ka notāra palīgam netiek prasīts izšķirt strīdu un viņam nav jāpieņem lēmums ar tiesas nolēmuma raksturu, līdz ar to viņš neveic tiesas funkcijas.

26

Proti, saskaņā ar Notariāta likuma 81. pantu notāram ir jāizvērtē tā akta tiesiskums, kuru viņam ir lūgts taisīt, un, ja viņš uzskata, ka šis akts nav atbilstošs tiesību normām, viņš atsakās to taisīt. Saskaņā ar 83. panta 1. punktu šis atteikums var tikt pārsūdzēts parastajā tiesā ar tā paša notāra starpniecību, kurš ir pieņēmis lēmumu par atteikumu. Šajā procedūras pirmajā posmā notāram ir pilnvaras pārbaudīt savu lēmumu par atteikumu.

27

Kā izriet no Notariāta likuma 83. panta 1.a un 2. punkta un kā Polijas valdība to ir apstiprinājusi savos rakstveida apsvērumos, procedūrā par notāra atteikumu taisīt prasīto aktu šis notārs – ja viņš uzskata, ka sūdzība ir pamatota, – vai nu taisa notariālo aktu, izdarot labojumus savā lēmumā par atteikumu, vai arī saglabā savu nostāju un, izklāstot savu argumentāciju, nosūta lietu sąd okręgowy (apgabaltiesa), lai tiktu pieņemts nolēmums par minēto sūdzību.

28

Līdz ar to minētais notārs nepieņem lēmumu ar tiesas nolēmuma raksturu nedz tad, kad viņš apstiprina savu noraidošo lēmumu, nedz tad, kad viņš uzskata, ka sūdzība ir pamatota.

29

Kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Eiropas Komisija, iespējai labot atteikuma lēmumu nav tādas procedūras iezīmes, kuras mērķis ir pieņemt lēmumu ar tiesas nolēmuma raksturu. Proti, šā rīkojuma 26. un 27. punktā aprakstītā vērtējuma ietvaros notārs – ņemot vērā argumentus, kurus prasītājs ir izvirzījis saistībā ar minēto lēmumu par atteikumu, – pārbauda pats savu lēmumu par personas, kura ir prasītājs vispārējās jurisdikcijas tiesā ierosinātajā tiesvedībā, pieprasītā notariālā akta tiesiskumu.

30

Konstatējumu, ka Polijā notārs neveic tiesas funkcijas, neatspēko tas, ka saskaņā ar Polijas procesuālajām tiesībām šis notārs rīkojas kā “pirmās instances” struktūra. Proti, kā atgādināts šā rīkojuma 22. punktā, jautājums par to, vai iesniedzējiestāde ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, ir vērtējams vienīgi no Savienības tiesību perspektīvas, neņemot vērā attiecīgajā valstī šajā ziņā pastāvošo kvalifikāciju. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka, pārbaudot savu lēmumu par atteikumu taisīt notariālu aktu, notāram nav jāizskata strīds, bet ir atkārtoti jāpārbauda, vai lūgums taisīt šādu aktu ir atbilstošs nosacījumiem, kuri paredzēti tiesību aktos, kas reglamentē prasītā notariālā akta taisīšanu. Šai starpposma procedūrai ir administratīvas sūdzības raksturs, kuras ietvaros notāram ir jāpārskata savs lēmums un attiecīgajā gadījumā jātaisa prasītais notariālais akts pirms vēršanās tiesā.

31

Šo konstatējumu neliek apšaubīt arī tas, ka Mantošanas regulas 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka jēdziens “tiesa” šīs regulas izpratnē aptver ne tikai tiesu iestādes, bet arī jebkuru citu iestādi un jebkuru citu tiesību speciālistu mantošanas jomā, kuri veic tiesas funkcijas un atbilst šajā pašā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, E. E. (Jurisdikcija un mantošanai piemērojamie tiesību akti), C‑80/19, EU:C:2020:569, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), jo minētās regulas 3. panta 2. punktā definētajam jēdzienam ir plašāka nozīme nekā tam pašam jēdzienam, kas minēts LESD 267. pantā.

32

Turklāt, veicot pārbaudi attiecībā uz savu lēmumu par atteikumu, notāram nav “trešās personas” statusa attiecībā pret iestādi, kas ir pieņēmusi lēmumu, par kuru ir celta prasība, un tas ir noteicoši, lai attiecīgā instance varētu tikt kvalificēta par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai (spriedumi, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander, C‑274/14, EU:C:2020:17, 62. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 16. septembris, Anesco u.c., C‑462/19, EU:C:2020:715, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Šai interpretācijai nav pretrunā tas, ka, notāra palīga ieskatā, pat ja tiesa, kurā celta prasība, ir atzinusi notāru par “lietas dalībnieku”, viņš ir piederīgs profesijai, kura ir balstīta uz sabiedrības uzticību, un tādēļ viņam ir jārīkojas sabiedrības interesēs.

33

Turklāt – runājot par notāra palīga argumentu, ka notārs varētu efektīvi nodrošināt tam uzticēto pārbaudes uzdevumu tikai tad, ja lietā, kuras galvenais priekšmets ir Savienības tiesību piemērošana, tas varētu uzdot prejudiciālu jautājumu, – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka iespēja vērsties tiesā par lēmumiem katrā ziņā ļauj garantēt LESD 267. pantā paredzētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisma efektivitāti, kā arī Savienības tiesību interpretācijas vienveidību, kuru ar šo iepriekš minēto Līguma noteikumu ir paredzēts nodrošināt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 31. janvāris, Belov, C‑394/11, EU:C:2013:48, 52. punkts).

34

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, notāra palīgs šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķiem nevar tikt kvalificēts kā “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

35

No tā izriet, ka notāra palīga lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams.

36

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējiestāde, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedzis Zastępca notarialny w Krapkowicach (Krapkovicē, Polijā, praktizējošs notāra palīgs), ir jāatzīst par acīmredzami nepieņemamu.