1)

Vai Regulas (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula; turpmāk tekstā – “VDAR”) (1) 38. panta 3. punkta otrais teikums ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma kā šajā gadījumā Bundesdatenschutzgesetz [Federālā Datu aizsardzības likuma] 38. panta 1. un 2. punkts apvienojumā ar 6. panta 4. punkta otro teikumu, kas nosaka, ka parasts terminētais darba tiesisko attiecību uzteikums, ko datu aizsardzības speciālistam izsaka datu pārzinis kā darba devējs, nav pieļaujams, turklāt neatkarīgi no tā, vai tas tiek izteikts saistībā ar viņa uzdevumu izpildi?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2)

Vai šāda valsts tiesību norma ir pretrunā VDAR 38. panta 3. punkta otrajam teikumam arī tad, ja datu aizsardzības speciālista iecelšana nav obligāta saskaņā ar VDAR 37. panta 1. punktu, bet tikai saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

3)

Vai VDAR 38. panta 3. punkta otrajam teikumam ir pietiekams juridiskais pamats, it īpaši, ciktāl tas aptver datu aizsardzības speciālistus, kuri ir darba tiesiskajās attiecībās ar pārzini?