1

Ar apelācijas sūdzību Intermarché Casino Achats SARL lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 5. oktobra spriedumu Intermarché Casino Achats/Komisija (T‑254/17, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:459), ar ko minētā tiesa daļēji noraidījusi tās prasību, kura celta atbilstoši LESD 263. pantam, lūdzot atcelt Komisijas 2017. gada 9. februāra Lēmumu C(2017) 1056 final, ar ko Intermarché Casino Achats, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām uzdots pakļauties pārbaudei atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 1. un 4. punktam (AT.40466 – Tute 1, turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) 25. apsvērumā ir teikts:

“Konkurences noteikumu pārkāpumu atklāšana kļūst arvien sarežģītāka, un, lai efektīvi aizsargātu konkurenci, jāpapildina Komisijas izmeklēšanas pilnvaras. Komisijai jo īpaši jāpiešķir pilnvaras iztaujāt jebkuras personas, kam var būt noderīga informācija, un fiksēt izdarītos paziņojumus. Pārbaudes laikā Komisijas pilnvarotiem ierēdņiem jāpiešķir pilnvaras veikt aizzīmogošanu uz laika posmu, kas vajadzīgs attiecīgajai pārbaudei. Aizzīmogošanai parasti nav jābūt ilgākai par 72 stundām. Komisijas pilnvarotajiem ierēdņiem jāpiešķir arī pilnvaras prasīt jebkādu informāciju, kas saistīta ar pārbaudes priekšmetu un mērķi.”

3

Šīs regulas V nodaļā “Izmeklēšanas pilnvaras” iekļautā 17. panta “Izmeklēšana attiecībā uz ekonomikas nozarēm un līgumu veidiem” 1. punktā ir noteikts:

“Ja tirdzniecības attīstība starp dalībvalstīm, cenu neelastība vai citi apstākļi liek domāt, ka konkurence kopējā tirgū ir iespējami ierobežota vai traucēta, Komisija var veikt savu izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu ekonomikas nozari vai atsevišķu līguma veidu dažādās nozarēs. Šīs izmeklēšanas gaitā Komisija var pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai īstenotu Līguma [101]. un [102]. pantu, un var veikt pārbaudes, kas vajadzīgas minētajā nolūkā.”

4

Minētās regulas 19. pantā “Pilnvaras pieņemt paziņojumus” ir paredzēts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu.

2.   Ja iztaujāšanu, ievērojot 1. punktu, veic uzņēmuma telpās, Komisija informē tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā notiek iztaujāšana. Ja to pieprasa minētās dalībvalsts konkurences iestāde, tās pārstāvji var palīdzēt amatpersonām un citām pavadošām personām, kuras pilnvarojusi Komisija, veikt iztaujāšanu.”

5

Tās pašas regulas 20. pantā “Komisijas pārbaudes pilnvaras” ir noteikts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

2.   Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, ir tiesīgas:

3.   Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, īsteno savas pilnvaras, uzrādot rakstisku pilnvarojumu, kurš norāda pārbaudes priekšmetu un mērķi un sodus, kas paredzēti 23. pantā gadījumā, ja pieprasītie grāmatvedības dokumenti vai citi dokumenti, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību, ir nepilnīgi, vai ja atbildes uz jautājumiem, kuri uzdoti saskaņā ar šā panta 2. punktu, ir nepatiesas vai maldinošas. Komisija laikus pirms pārbaudes paziņo par pārbaudi tās dalībvalsts konkurences iestādei, kuras teritorijā to veiks.

4.   Uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām jāpakļaujas pārbaudēm, kas pieprasītas ar Komisijas lēmumu. Lēmumā nosaka pārbaudes priekšmetu un mērķi, nozīmē datumu, kurā tā sāksies, norāda uz sodiem, kas paredzēti 23. un 24. pantā, un uz tiesībām lēmumu pārskatīt Eiropas [Savienības] Tiesā. Komisija šādus lēmumus pieņem pēc apspriešanās ar tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā jāveic pārbaude.

5.   Amatpersonas, kā arī personas, ko pilnvarojusi vai norīkojusi tās dalībvalsts konkurences iestāde, kuras teritorijā jāveic pārbaude, pēc šīs iestādes vai Komisijas pieprasījuma aktīvi palīdz amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko pilnvarojusi Komisija. Šajā nolūkā tām ir 2. punktā noteiktās pilnvaras.

6.   Ja amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, atklāj, ka uzņēmums pretojas pārbaudēm, kas pieprasītas saskaņā ar šo pantu, attiecīgā dalībvalsts sniedz tām vajadzīgo palīdzību, attiecīgā gadījumā lūdzot policijas vai līdzīgas izpildiestādes palīdzību, lai ļautu tām veikt savu pārbaudi.

7.   Ja palīdzībai, kas sniegta saskaņā ar 6. punktu, vajag pilnvarojumu no tiesas iestādes atbilstoši valstu noteikumiem, šāda pilnvarošana tiek ierosināta. Šādu pilnvarojumu arī var ierosināt kā piesardzības pasākumu.

8.   Ja ierosina pilnvarojumu, kas minēts 7. punktā, valsts tiesību iestāde kontrolē, lai Komisijas lēmums ir autentisks, un lai paredzētie pasākumi nav patvaļīgi vai pārmērīgi, ņemot vērā pārbaudes priekšmetu. Veicot savu kontroli attiecībā uz piespiedu pasākumu proporcionalitāti, valsts tiesas iestāde var tieši vai ar dalībvalsts konkurences iestādes starpniecību prasīt Komisijai sīkus paskaidrojumus jo īpaši par pamatu, uz kāda Komisijai ir aizdomas par [LESD 101]. un [102]. panta pārkāpšanu, kā arī par tā pārkāpuma nopietnību, par kuru ir aizdomas, un par attiecīgā uzņēmuma iesaistīšanās veidu. Valsts tiesu iestāde tomēr nedrīkst apšaubīt pārbaudes vajadzību, kā arī nedrīkst pieprasīt, lai tai sniedz informāciju, kas ir Komisijas lietas materiālos. Komisijas lēmuma likumību var pārskatīt vienīgi Eiropas [Savienības] Tiesa.”

6

Regulas Nr. 1/2003 23. panta “Soda naudas” 1. punktā ir paredzēts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām soda naudas, kas nepārsniedz 1 % no kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, ja tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

7

Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD] [101]. un [102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. panta “Lietas izskatīšanas ierosināšana” 3. punktā ir paredzēts:

“Komisija pirms lietas izskatīšanas ierosināšanas var izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] V nodaļai.”

8

Regulas Nr. 773/2004 III nodaļā “Komisijas veiktā izmeklēšana” iekļautajā 3. pantā “Pilnvaras pieņemt paziņojumus” ir noteikts:

“1.   Ja Komisija saskaņā ar Regulas [Nr. 1/2003] 19. pantu iztaujā kādu personu ar šīs personas piekrišanu, tā iztaujāšanas sākumā norāda iztaujāšanas juridisko pamatu un mērķi, kā arī atgādina par tās brīvprātīgo raksturu. Komisija informē iztaujājamo personu arī par tās nodomu fiksēt iztaujāšanu.

2.   Iztaujāšanu var veikt jebkādā veidā, tai skaitā pa telefonu vai izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

3.   Komisija iztaujājamo personu paziņojumus var fiksēt jebkādā veidā. Jebkura ieraksta kopiju dara pieejamu iztaujātajai personai apstiprināšanai. Vajadzības gadījumā Komisija nosaka termiņu, līdz kuram iztaujātā persona var informēt Komisiju par labojumiem, kas jāizdara sniegtajā paziņojumā.”

9

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 2.–8. punktā ir rezumēta šādi:

“2. Intermarché Casino Achats [..] ir Guichard‑Perrachon (turpmāk tekstā – “Casino”) meitassabiedrības EMC Distribution un ITM Entreprises (turpmāk tekstā – “Intermarché”) meitassabiedrības ITM Alimentaire International kopīga meitassabiedrība, kas galvenokārt darbojas pārtikas un nepārtikas izstrādājumu izplatīšanas nozarē. Tā galvenokārt tās mātessabiedrību vārdā un uz to rēķina veic sarunas par preču iepirkuma noteikumiem un noslēdz ar piegādātājiem Francijas tiesību aktos paredzēto ikgadējo vienošanos.

3. Saņēmusi informāciju par informācijas apmaiņu plaša patēriņa preču nozarē starp Casino un Intermarché, Eiropas Komisija [..] pieņēma [strīdīgo lēmumu].

4. [Strīdīgā] lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

Intermarché Casino Achats [..], kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām ir jāpakļaujas pārbaudei attiecībā uz to eventuālo dalību saskaņotās darbībās, kas ir pretrunā [LESD] 101. pantam, plaša patēriņa preču piegādes tirgos, tirgū, kurā pakalpojumi tiek pārdoti pazīstamu zīmolu izstrādājumu ražotājiem, un plaša patēriņa preču pārdošanas tirgos patērētājiem. Šīs saskaņotās darbības veido:

Šī pārbaude var notikt jebkurās uzņēmuma telpās [..].

[Intermarché Casino Achats] ir jāļauj Komisijas ierēdņiem un citām tās pilnvarotajām personām veikt pārbaudi, kā arī jāļauj attiecīgās dalībvalsts konkurences iestādes ierēdņiem un citām personām, ko šī iestāde ir pilnvarojusi tiem palīdzēt vai izraudzījusi šim nolūkam, piekļūt visām šīm telpām un transportlīdzekļiem ierastajā darba laikā. Tai ir jāļauj pārbaudīt grāmatvedības dokumentus un citus dokumentus, kuri saistīti ar komercdarbību, neatkarīgi no informācijas nesēja veida, ja ierēdņi un citas pilnvarotās personas to pieprasa, kā arī jāļauj tām uz vietas tos pārbaudīt un jebkurā formā iegūt šādu grāmatvedības vai citu dokumentu kopijas vai izrakstus. Tai ir jāļauj aizzīmogot jebkuras komercdarbības telpas un grāmatvedības dokumentus vai citus dokumentus uz pārbaudes laiku, ciktāl tas ir nepieciešams pārbaudes vajadzībām. Tai nekavējoties un uz vietas ir jāsniedz mutvārdu paskaidrojumi saistībā ar pārbaudes priekšmetu un mērķi, ja šie ierēdņi vai pilnvarotās personas to prasa, un ir jāļauj jebkuram pārstāvim vai darbiniekam sniegt šādus paskaidrojumus. Tai ir jāļauj veikt šādu paskaidrojumu reģistrēšanu jebkurā formā.

2. pants

Pārbaude var sākties 2017. gada 20. februārī vai neilgi pēc tam.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts [Intermarché Casino Achats], kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām.

Šo lēmumu uzņēmumam, kas ir tā adresāts, paziņo tieši pirms pārbaudes veikšanas atbilstoši [LESD] 297. panta 2. punktam.” [Neoficiāls tulkojums.]

5. Pēc tam, kad Komisija bija informējusi Autorité de la concurrence française (Francijas Konkurences iestāde) par šo pārbaudi, tā vērsās pie tribunal de grande instance de Créteil (Krēteijas Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) izmeklēšanas tiesneša, lūdzot viņam atļauju veikt pārmeklēšanu, apskati un konfiskāciju prasītājas telpās. Ar 2017. gada 17. februāra rīkojumu šis izmeklēšanas tiesnesis atļāva veikt preventīvi lūgto pārmeklēšanu, apskati un konfiskāciju. Tā kā nevienam no pārbaudes laikā veiktajiem pasākumiem nebija nepieciešams izmantot “piespiedu pilnvaras” Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6.–8. punkta izpratnē, šis rīkojums prasītājai netika paziņots.

6. Pārbaude sākās 2017. gada 20. februārī – dienā, kad Komisijas izmeklētāji Francijas konkurences iestādes pārstāvju pavadībā ieradās prasītājas mītnē un informēja to par [strīdīgo] lēmumu.

7. Saistībā ar šo pārbaudi Komisija citastarp ieradās biroju telpās, kur veica pārmeklēšanu, apskati un datortehnikas izņemšanu (portatīvie datori, mobilie tālruņi, planšetdatori, ārējie cietie diski), pārkopēja tajā ietverto informāciju un pieprasīja paskaidrojumus no vairākām personām.

8. [Apelācijas sūdzības iesniedzēja] 2017. gada 24. februārī nosūtīja Komisijai vēstuli, kurā izteica iebildumus attiecībā uz iztaujāšanas pienācīgumu un – vispārīgāk – attiecībā uz pārbaudes norisi. Šie iebildumi tika papildināti 2017. gada 13. martā Komisijai nosūtītajā vēstulē.”

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 28. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu. Prasības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēja pēc būtības izvirzīja trīs pamatus. Pirmais pamats bija balstīts uz iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 4. punktu, ar otro tika apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, bet ar trešo – ka nav ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību.

11

Saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa aicināja Komisiju iesniegt tai prezumētos netiešos pierādījumus par pārkāpumiem, kas tās rīcībā bija strīdīgo lēmumu pieņemšanas dienā.

12

Atbildot uz šo aicinājumu, Komisija citastarp iesniedza protokolus par iztaujāšanu, ko tā 2016. un 2017. gadā veica ar trīspadsmit attiecīgo plaša patēriņa preču piegādātājiem, kuri regulāri slēdza līgumus ar Casino un Intermarché (Komisijas 2019. gada 10. janvāra atbildes pielikumi Q.1–Q.13; turpmāk tekstā – “piegādātāju iztaujāšana”).

13

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, atzinusi, ka Komisijas rīcībā nav pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kas radītu aizdomas, ka izdarīts pārkāpums, proti, informācijas apmaiņa starp Casino un Intermarché par to turpmāko tirdzniecības stratēģiju, atcēla strīdīgā lēmuma 1. panta b) punktu, bet prasību pārējā daļā noraidīja.

14

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

15

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

16

Eiropas Savienības Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Apelācijas sūdzības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, noraidīdama iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 4. punktu, kas pamatota ar to, ka trūkst tiesību aizsardzības līdzekļu, ar kuriem varētu apstrīdēt pārbaužu norisi. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantu, Regulas Nr. 773/2004 3. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantu, atzīdama, ka Komisijas sagatavotajiem protokoliem, ar kuriem bija paredzēts attaisnot tās rīcībā esošos netiešos pierādījumus kā pietiekoši nopietnus, nepiemita tādi procesuāli trūkumi, kas ietekmētu to kā pierādījuma vērtību. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi tiesības uz domicila neaizskaramību, noraidīdama apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par to, ka strīdīgajā lēmumā nav norādīts, ka pārbaude būtu ierobežota laika ziņā.

18

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 46.–79. punktā noraidīdama iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 4. punktu, kas pamatota ar to, ka trūkst tiesību aizsardzības līdzekļu, ar kuriem varētu apstrīdēt pārbaužu norisi.

19

Ar pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pretēji Vispārējās tiesas norādei pārsūdzētā sprieduma 51. punktā ECT spriedumos, 2008. gada 21. februāris, Ravon u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2008:0221JUD001849703), 2010. gada 21. decembris, Société Canal Plus u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002940808), 2010. gada 21. decembris, Compagnie des gaz de pétrole Primagaz pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002961308), kā arī 2014. gada 2. oktobris, Delta Pekárny a.s. pret Čehijas Republiku (CE:ECHR:2014:1002JUD000009711), Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav spriedusi, ka, lai ievērotu minētās tiesas prasības attiecībā uz tiesībām efektīvi vērsties tiesā, būtu jānovērtē visu tiesību aizsardzības līdzekļu kopums. Pārsūdzētā sprieduma 69. punktā iekļautais Vispārējās tiesas secinājums, ka to, vai pastāv iedarbīgs tiesību aizsardzības līdzeklis, ir iespējams novērtēt, balstoties uz vispārēju izvērtējumu par vairākiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuri katrs atsevišķi neatbilst tam, ko noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, un tādējādi esot pieļauta tiesību kļūda.

20

Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinādama, ka pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi deva iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar jebkādiem iebildumiem attiecībā uz pārbaužu norisi.

21

Pirmām kārtām, tā uzsver, ka Vispārējā tiesa nav veikusi pilnīgu izvērtējumu par pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļi pret lēmumiem, kuri pieņemti saistībā ar pārbaudēm, bet anekdotiskā veidā izvirzījusi prasību par Komisijas aktiem, ar ko noraidīts lūgums nodrošināt aizsardzību advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti, kā arī prasība par Komisijas aktiem, ar kuru noraidīts lūgums nodrošināt uzņēmuma darbinieku privātuma aizsardzību, ko Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā. Turklāt pēdējais minētais tiesību aizsardzības līdzeklis līdz šim esot nenoteikts un tātad arī neiedarbīgs (ECT, 2010. gada 10. septembris, Mac Farlane pret Īriju, CE:ECHR:2010:0910JUD003133306).

22

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa neesot identificējusi nevienu tiesību aizsardzības līdzekli, kas uzreiz būtu izmantojams, lai apstrīdētu citus pasākumus, kuri veikti, izpildot lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, piemēram, tādu dokumentu izņemšana, kuri neietilpst pārbaudes tvērumā. Pārbaudītajam uzņēmumam, lai varētu apstrīdēt šādus pasākumus, būtu jāsagaida lēmums, ar ko pabeigta LESD 101. panta piemērošanas procedūra, kā izrietot no Vispārējās tiesas judikatūras. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa šādu tiesību aizsardzības līdzekli esot atzinusi par nepietiekamu, jo tas esot nenoteikts un nenotiekot samērīgā termiņā, spriedumos, 2010. gada 21. decembris, Société Canal Plus u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002940808), kā arī 2010. gada 21. decembris, Compagnie des gaz de pétrole Primagaz pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002961308).

23

Trešām kārtām, pārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētajā spriedumā, vēl vairāk neatbilstot tam, kas paredzēts Hartā.

24

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā minētā prasība par lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, esot acīmredzami nepietiekama, jo tajā pēc definīcijas neesot runas par pārbaudes norisi.

25

Turklāt prasība par eventuālu jaunu lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, kas pamatota ar to dokumentu izmantošanu, kuri prettiesiski izņemti pēc pirmā lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi un kas minēts pārsūdzētā sprieduma 69. punktā, ir nenoteikta un hipotētiska.

26

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 60. punktā minētā iespēja uzņēmumam iebilst pret pārbaudes pasākumiem, lai pēc tam celtu prasību par lēmumu, ar ko uzlikts sods par pārbaudes traucēšanu, un saistībā ar to apstrīdēt pārbaudes norisi neesot uzskatāma par iedarbīgu tiesību aizsardzības līdzekli, kā Tiesa nesen nospriedusi 2020. gada 6. oktobra spriedumā État luxembourgeois (Tiesības celt prasību par informācijas pieprasījumu nodokļu jomā) (C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 66. punkts) un kā to jau ilgāku laiku ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Papildus tam, ka iespējamība celt šādu prasību esot nenoteikta – jo atkarīga no tā, vai Komisija pieņem lēmumu par sodu –, tā arī nozīmējot, ka uzņēmums uzņemas risku, ka tam varētu tikt uzlikts naudas sods.

27

Treškārt, tā kā par pārbaudes norisi nevarot celt prasību, izņemot dažus īpašus pasākumus, pagaidu noregulējumu tiesvedība neesot iespējama.

28

Ceturtkārt, attiecībā uz pārsūdzētajā spriedumā minēto prasību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 2008. gada 21. februāra spriedumā Ravon u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2008:0221JUD001849703, 33. punkts), ir nospriedusi, ka iespējamība saņemt atlīdzinājumu neaizstāj iedarbīgu pārbaudi tiesā, jo tā nedod iespēju pārbaudīt to pasākumu tiesiskumu, kuri veikti uz pārmeklēšanas pamata.

29

Tātad Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi – atsevišķi vai kopā – dod iespēju izmantot iedarbīgu tiesību aizsardzības līdzekli pret pārbaužu norisi, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Hartas 47. pantu.

30

Ceturtām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka jebkurā gadījumā sarežģītā, Vispārējās tiesas apsvērtā dažādu veidu prasību kombinācija a fortiori attiecībā uz pamattiesībām neesot saderīga ar prasībām par tiesību normas pārredzamību un saprotamību attiecīgajai personai. Turklāt šāda sarežģītība neesot nepieciešama. Proti, Savienība varot viegli paredzēt tiesības uzreiz vērsties pret pārbaužu norisi – pēc Francijas tiesību normu parauga.

31

Komisija un Padome apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai nepiekrīt.

32

Vispirms ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 46.–79. punkts, pret kuriem saistībā ar pirmo pamatu iebilst apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir to iemeslu vidū, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta prettiesiskumu, ar ko tiek apgalvots, ka nav ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā, jo trūkstot tiesību aizsardzības līdzekļa pret pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi.

33

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 46.–50. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir atgādinājusi, ka tiesības efektīvi vērsties tiesā ir nostiprinātas Hartas 47. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. pantā. Atgādinājusi, ka, tā kā Savienība nav pievienojusies ECPAK, šī konvencija nav uzskatāma par juridisku instrumentu, kas būtu formāli integrēts Savienības tiesību sistēmā, un ka līdz ar to tiesiskuma pārbaude ir jāveic vienīgi attiecībā uz Hartā garantētajām pamattiesībām, tā ir uzsvērusi, ka gan no Hartas 52. panta, gan no skaidrojumiem par šo pantu izriet, ka, interpretējot un piemērojot Hartas normas konkrētā jomā, ir jāņem vērā ECPAK normas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attiecībā uz šīm normām.

34

Šajā ziņā tā ir atzinusi, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tas, vai dzīvesvietas pārmeklēšanas jomā ir ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā, ir jāpārbauda, ievērojot četrus nosacījumus, proti, pirmkārt, ir jābūt faktiskai un tiesiskai iespējai tiesai iedarbīgi pārbaudīt, vai likumīgs ir lēmums veikt šādu pārmeklēšanu vai saistībā ar to veikti pasākumi, otrkārt, ir jābūt iespējai ar pieejamo vai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem pārkāpuma konstatējuma gadījumā vai nu novērst darbības uzsākšanu, vai arī – gadījumā, ja prettiesiskā darbība jau būtu notikusi, – radīt attiecīgajai personai iespējas panākt pienācīgu atlīdzinājumu, treškārt, attiecīgajam tiesību aizsardzības līdzeklim ir jābūt noteikti pieejamam un, ceturtkārt, pārbaude tiesā ir jāveic samērīgā termiņā.

35

Pēc tam – pārsūdzētā sprieduma 51. punktā – Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka no šīs judikatūras izriet arī tas, ka par pārbaudes darbības norisi vajadzēja veikt iedarbīgu pārbaudi tiesā un ka attiecīgās lietas konkrētajos apstākļos pārbaudei ir jābūt iedarbīgai, un tas nozīmē, ka ir jāņem vērā visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi un jāveic šo tiesību aizsardzības līdzekļu visaptverošs izvērtējums. Pārsūdzētā sprieduma 54. un 55. punktā Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka, lai pārliecinātos, vai ir ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā, ir jābalstās uz vispārēju izvērtējumu par tiesību aizsardzības iespējām veikt pārbaudi par pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi, nenozīmīgi ir tas, ka, skatot atsevišķi, katrs no izvērtētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami, lai tiktu atzīts, ka pastāv tiesības efektīvi vērsties tiesā.

36

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā ir arī norādījusi, ka papildus iespējai adresēt pieprasījumus Komisijas uzklausīšanas amatpersonai pastāvēja seši tiesību aizsardzības līdzekļi, kas dod iespēju pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā kādu pārbaudes darbību, proti, lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi, pārsūdzība, ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta c)–e) apakšpunktu pamatota prasība par Komisijas lēmumu, ar ko uzlikts sods par pārbaudes traucēšanu; prasība par jebkuru aktu, kas atbilst priekšnosacījumiem, kuri judikatūrā noteikti attiecībā uz apstrīdamu aktu, ko Komisija pieņemtu pēc lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi, un pārbaudes darbību norises gaitā, piemēram, lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par dokumentu aizsardzību, norādot uz advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti; prasība par lēmumu, ar ko izbeigta uz LESD 101. panta pamata sāktā procedūra; pieteikums par pagaidu noregulējumu un prasība sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību.

37

Pārsūdzētā sprieduma 58.–66. punktā Vispārējā tiesa ir precizējusi, kāpēc tā uzskata, ka šie tiesību aizsardzības līdzekļi deva iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prasību attiecībā uz pārbaužu norisi.

38

Visbeidzot, balstoties uz pārsūdzētā sprieduma 68.–78. punktā izklāstīto izvērtējumu, Vispārējā tiesa ir nospriedusi: var uzskatīt, ka sistēmā, kurā var tikt pārbaudīta pārbaudes darbību norise un kura sastāv no visiem šā sprieduma 36. punktā uzskaitītajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ir izpildīti visi četri nosacījumi, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

39

Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta prettiesiskumu, kura pamatota ar to, ka nav ievērotas tiesības uz tiesību efektīvu aizsardzību.

40

Attiecībā uz pirmo pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka Vispārējai tiesa esot bijis jāveic dažādo tiesību aizsardzības līdzekļu individuāla izvērtēšana, lai pārliecinātos, vai ir garantētas tiesības efektīvi vērsties tiesā pret pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi, ir jāatgādina ka tiesības efektīvi vērsties tiesā ir nostiprinātas Hartas 47. pantā.

41

Turklāt jāatgādina, ka Hartas 52. panta 3. punktā ir precizēts, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 116. punkts).

42

Kā izriet no Hartas 47. panta skaidrojumiem, kas atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam ir jāņem vērā tās interpretācijā, 47. panta pirmā un otrā daļa atbilst attiecīgi ECPAK 13. pantam un 6. panta 1. punktam (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 117. punkts). Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ECPAK 6. panta 1. punkts ir uzskatāms par lex specialis attiecībā pret šīs konvencijas 13. pantu, un otrā minētā noteikumi ir iekļauti arī pirmā minētā noteikumos, kas ir stingrāki (ECT spriedums, 2022. gada 15. marts, Grzęda pret Poliju, CE:ECHR:2022:0315JUD004357218, 352. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tai ir jānodrošina, ka tās veiktā Hartas 47. panta pirmās daļas interpretācija nodrošina aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 13. pantā garantētajam, ko ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 35. punkts).

44

Šajā ziņā ir jānorāda: no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka ECPAK 13. pantā garantētā aizsardzība neparedz nekādu konkrētu tiesību aizsardzības līdzekļa formu (ECT spriedums, 2008. gada 20. marts, Boudaïeva u.c. pret Krieviju, CE:ECHR:2008:0320JUD001533902, 190. punkts) un ka pat tad, ja neviens valsts tiesībās paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, aplūkots atsevišķi, pats par sevi neatbilst 13. panta prasībām, tas tā var būt, ja tiek aplūkots šo tiesību aizsardzības līdzekļu kopums (ECT spriedums, 2020. gada 10. jūlijs, Mugemangango pret Beļģiju, CE:ECHR:2020:0710JUD000031015, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Turklāt gadījumā, ja nav ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību, kas nostiprinātas ECPAK 8. pantā, tiesību aizsardzības līdzeklis ir iedarbīgs ECPAK 13. panta izpratnē, ja prasītājam ir pieejama procedūra, kas tam dod iespēju apstrīdēt veikto pārmeklēšanas, apskates un izņemšanas darbību regularitāti un saņemt pienācīgu atlīdzinājumu, ja to veikšana bija uzdota vai izpildīta nelikumīgi (ECT spriedums, 2017. gada 19. janvāris, Posevini pret Bulgāriju, CE:ECHR:2017:0119JUD006363814, 84. punkts).

46

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktu vai 8. pantu izriet, ka dzīvesvietas pārmeklēšanas jomā tas, ka tiesa, kas būtu varējusi ierobežot vai kontrolēt šīs pārbaudes norisi, nav devusi iepriekšēju atļauju pārbaudei, var tikt līdzsvarots ar tiesas veiktu ex post facto pārbaudi par šāda pasākuma tiesiskumu un šāda pierādījumu savākšanas pasākuma nepieciešamību ar nosacījumu, ka šī pārbaude ir iedarbīga izskatāmās lietas konkrētajos apstākļos. Tas nozīmē, ka attiecīgās personas var panākt iedarbīgu pārbaudi tiesā par strīdīgo pasākumu un tā norisi gan no faktu, gan tiesību skatpunkta. Ja par prettiesisku atzītā darbība jau ir notikusi, pieejamajam tiesību aizsardzības līdzeklim vai līdzekļiem ir jārada attiecīgajai personai iespēja saņemt pienācīgu atlīdzinājumu (ECT spriedums, 2014. gada 2. oktobris, Delta Pekárny a.s. pret Čehijas Republiku, CE:ECHR:2014:1002JUD000009711, 86. un 87. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

47

Tātad, tā kā pārbaudes a posteriori pārbaude tiesā konkrētos apstākļos var kompensēt iepriekš veiktas pārbaudes tiesā trūkumu un tā kā ar “pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem” ir jābūt sniegtam atbilstīgam līdzsvarojumam, ir uzskatāms, ka, lai konstatētu, vai ir izpildītas Hartas 47. panta prasības, principā ir jāņem vērā tiesību aizsardzības līdzekļu kopums.

48

Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildes veidā bija norādījušas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta prettiesiskumu, Vispārējai tiesai, kā norādīts 51. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), bija jālemj par šo iebildi un jāsniedz šīs sistēmas, kurā tiesā var tikt pārbaudīti pasākumi saistībā ar pārbaudēm, vispārējs novērtējums, kas pārsniedz attiecīgās lietas konkrētos apstākļus.

49

Šādos apstākļos ir konstatējams: apelācijas sūdzības iesniedzēja nepareizi apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, veikdama vispārēju izvērtējumu par to pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu kopumu, ar kuriem var apstrīdēt pārbaužu norisi.

50

Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida.

51

Attiecībā uz otro iebildumu, pirmām kārtām, kā pēc būtības norādīts 66. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), ir uzskatāms, ka konkrētas tiesu prakses neesamība nevar būt izšķiroši nozīmīga, lai noliegtu tiesību aizsardzības līdzekļa iedarbīgumu.

52

Papildus tam iespēja, uz ko Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 62. punktā, proti, celt prasību par lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums nodrošināt uzņēmuma darbinieku privātās dzīves aizsardzību, ir uzskatāms, ka konkrētajā gadījumā ir piemērojama tikai pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar ko par aktiem, par kuriem var celt atcelšanas prasību uz LESD 263. panta pamata, ir uzskatāmi pasākumi, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, kā pēc būtības norādīts 67. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578).

53

Otrām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neidentificēdama nevienu tiesību aizsardzības līdzekli, kas dotu iespēju uzreiz apstrīdēt tādu dokumentu izņemšanu, kuri neietilpst pārbaudes tvērumā, ir jāprecizē – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 69. punkta, pret ko iebilst apelācijas sūdzības iesniedzēja –, ka šī argumentācija attiecas uz situāciju, kurā aplūkojamā pārbaude, saistībā ar ko varētu tikt izņemti dokumenti, kuri neietilpst pārbaudes tvērumā, izraisītu nevis lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu un sodu, bet gan jaunas izmeklēšanas sākšanu un jauna lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi, pieņemšanu.

54

Šajā ziņā jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa ir minējusi dažādus tiesību aizsardzības līdzekļus, kurus tā ir izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 57.–66. punktā. Piemēram, minētā sprieduma 59. punktā tā ir konstatējusi, ka pārbaudītie uzņēmumi var celt atcelšanas prasību par jaunu lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, un tātad apstrīdēt netiešo pierādījumu, uz kuriem tas balstīts, tiesiskumu tā iemesla dēļ, ka iepriekšējās pārbaudes gaitā tie tika iegūti nelikumīgi.

55

Turklāt attiecībā uz uzreiz izmantojamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas dotu iespēju apstrīdēt pasākumus, kas veikti, piemērojot lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā Vispārējā tiesa pēc būtības ir pamatoti atzinusi, ka šiem uzņēmumiem ir iespējams celt prasību par jebkuru aktu, ko Komisija pieņemtu pēc lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi, tajā skaitā pārbaudes darbību norises gaitā, ja vien par šo aktu varētu celt šādu prasību, ņemot vērā judikatūrā noteiktos nosacījumus.

56

Trešām kārtām, attiecībā uz to, kā pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa novērtējusi prasību par lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, prasību par Komisijas lēmumu, ar ko, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta c)–e) apakšpunktu, uzlikts sods par pārbaudes traucēšanu, pieteikumu par pagaidu noregulējumu un prasību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību, no šā sprieduma 47. punkta izriet, ka Vispārējai tiesai nebija jānoraida neviens no pārbaudes pasākumam pakļauta uzņēmuma rīcībā esošajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ciktāl šis tiesību aizsardzības līdzeklis dod iespēju apstrīdēt vienu vai vairākus pasākumus, kas veikti saistībā ar šo pārbaudi.

57

Pēc šā atgādinājuma, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasību par lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, gan nevar uzskatīt par tiesību aizsardzības līdzekli pret vēlāk saistībā ar pārbaudi veiktiem pasākumiem, jo akta tiesiskums ir jānovērtē, ņemot vērā juridiskos un faktiskos apstākļus, kas pastāvēja šā lēmuma pieņemšanas brīdī, un ka līdz ar to pēc lēmuma pieņemšanas veiktās darbības nevar ietekmēt tā esamību spēkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. oktobris, Alcogroup un Alcodis/Komisija, C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 45. un 46. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

58

Tomēr, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 69. punktā, gadījumā, kad aplūkojamā pārbaude izraisīja nevis lēmumu, ar ko konstatēts pārkāpums un uzlikts sods, bet jaunas izmeklēšanas sākšanu un jauna lēmuma pieņemšanu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, pārbaudītie uzņēmumi varēja celt atcelšanas prasību par šo lēmumu, apšaubot netiešo pierādījumu, uz kuriem tas balstīts, tiesiskumu, jo tie esot prettiesiski iegūti iepriekšējās pārbaudes gaitā.

59

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 59. punkta, šāda prasība varētu izraisīt šā jaunā lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi, atcelšanu, ja pasākums, ko Komisija veikusi iepriekšējas pārbaudes gaitā, neietilpst lēmuma, ar kuru uzdota tā veikšana, tvērumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 56.–67. un 71. punkts). No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, ņemdama vērā šo tiesību aizsardzības līdzekli.

60

Otrkārt, attiecībā uz prasību – uz LESD 263. panta pamata – par Komisijas lēmumu, ar ko, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta c)–e) apakšpunktu, uzlikts sods par pārbaudes traucēšanu, Tiesa tik tiešām jau ir nospriedusi, ka tādiem valsts normatīvajiem aktiem kā pamatlietā aplūkotie, saskaņā ar ko personai, kuras rīcībā ir informācija un kurai kompetentā valsts iestāde ir adresējusi lēmumu, ar ko ir uzdota šīs informācijas paziņošana, ir izslēgta iespēja tieši apstrīdēt šo lēmumu, nav ievērota Hartas 47. panta garantēto tiesību efektīvi vērsties tiesā būtība, un līdz ar to tās 52. panta 1. punkts nepieļauj šādu tiesisko regulējumu (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības celt prasību par informācijas pieprasījumu nodokļu jomā), C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 69. punkts).

61

Tomēr Tiesa pie šādas interpretācija ir nonākusi tā iemesla dēļ, ka šī persona, kurai ir informācija un kura nav nodokļu maksātājs, kas tika pārbaudīts izmeklēšanā, pēc kuras tika pieņemts rīkojums par informācijas paziņošanu, nevar piekļūt tiesai, ja vien tā nepārkāpj šo lēmumu, atsakoties izpildīt tajā ietverto rīkojumu, un tādējādi pakļauj sevi par tā neievērošanu noteiktajam sodam (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības celt prasību par informācijas pieprasījumu nodokļu jomā), C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 68. punkts).

62

Taču lēmumā, ar ko uzdots veikt pārbaudi, minētie uzņēmumi neatrodas līdzīgā situācijā. Kā pēc būtības norādīts 79. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), prasība par Komisijas lēmumu, kas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punktu, pieņemts sakarā ar pārbaudes traucēšanu, nav vienīgais pārbaudītajiem uzņēmumiem pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis, ar kuru var apšaubīt pārbaudes norises darbību tiesiskumu.

63

Treškārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ar kuru pieteikuma par pagaidu noregulējumu iedarbīgums, uz ko Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā, pēc būtības apšaubīts tā iemesla dēļ, ka par pārbaudes norisi, izņemot dažus īpašus pasākumus, nevar celt galveno prasību, ir pietiekami atgādināt, ka pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā minētos pasākumus, par kuriem varētu celt prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Vispārējā tiesa ir norādījusi tikai kā piemērus.

64

Ceturtkārt, attiecībā uz prasību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību no 2008. gada 21. februāra ECT sprieduma Ravon u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2008:0221JUD001849703) 33. punkta izriet, ka dzīvesvietas pārmeklēšanas jomā prasība, ar kuru ir tikai paredzēts panākt atlīdzinājumu, pati par sevi nevar nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tomēr tas nenozīmē, ka šāda prasība nevarētu būt attiecīgo uzņēmumu rīcībā esošo tiesību aizsardzības līdzekļu vidū un pēdējiem minētajiem nodrošināt pienācīgu kompensāciju, it īpaši gadījumā, ja pārbaudes darbība, kas jau notikusi, tiek atzīta par prettiesisku.

65

Tātad Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, savā vispārējā izvērtējumā par uzņēmumu iespējām apstrīdēt saistībā ar pārbaudēm veiktus pasākumus ņemdama vērā arī šo prasību.

66

Turklāt, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, nenoteiktība un lēmuma, ar ko tiek noslēgta LESD 101. panta piemērošanas procedūra, pieņemšanas termiņš ir jāaplūko kopsakarā ar apstākli, ka līdz šim lēmumam Komisija neieņem galīgu nostāju par to, vai pārkāpums ir izdarīts, un par pārbaudītajam uzņēmumam pēc tam uzliekamo sodu. Taču konkrētas nelabvēlīgas sekas, kam uzņēmums pakļauts pārbaudes gaitā pieļautu trūkumu dēļ, var iestāties tikai un vienīgi tad, ja tiek pieņemts šāds lēmums, kā pēc būtības norādīts 59. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578).

67

Turpretim, kā Vispārējā tiesa arī norādījusi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, ja pārbaudītajam uzņēmumam pirms šāda lēmuma pieņemšanas rastos citādas nelabvēlīgas sekas, piemēram, Komisijas kaitējoša rīcība vai jauna lēmuma, ar ko uzdots veikt pārbaudi, pieņemšana, balstoties uz iegūto informāciju, šim uzņēmumam būtu iespējams uzreiz un negaidot uz pienākumu neizpildes tiesvedības iznākumu vērsties tiesā ar prasību par kaitējuma atlīdzināšanu vai ar lūgumu atzīt par neesošu spēkā jauno lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi.

68

Visbeidzot ceturtām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem par pārbaužu norises apstrīdēšanai izmantojamo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas sarežģītību, ir jāuzsver, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas atgādināta šā sprieduma 46. punktā, lai izpildītu ECPAK 6. panta 1. punkta prasības, uzņēmumam, uz kuru attiecas dzīvesvietas pārmeklēšana, ir iespējams panākt pārbaudi par tā prasības saturu un pienācīga atlīdzinājuma piešķiršanu. Savukārt netiek prasīts, lai visi iespējamie iebildumi pret pasākumiem, kurus valsts iestāde veikusi, pamatojoties uz lēmumu par pārmeklēšanu, tiktu izvirzīti saistībā ar vienu un to pašu tiesību aizsardzības līdzekli.

69

Tātad otrais iebildums – un līdz ar to arī pirmais pamats kopumā – ir jānoraida.

70

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantu, Regulas Nr. 773/2004 3. pantu un Hartas 7. pantu, pārsūdzētā sprieduma 190.–202. punktā konstatēdama, ka Komisijas sagatavotajiem protokoliem, ar kuriem bija paredzēts pamatot tās rīcībā esošos netiešos pierādījumus kā pietiekoši nopietnus, nepiemita tādi procesuāli trūkumi, kas varētu ietekmēt to kā pierādījuma vērtību.

71

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 190. punktā nospriezdama, ka Regulas Nr. 1/2003 V nodaļas “Izmeklēšanas pilnvaras” noteikumi nav piemērojami pirms formālas izmeklēšanas sākšanas, Vispārējā tiesa esot ieviesusi nošķīrumu starp divām procesa stadijām, proti, stadiju pirms formālas izmeklēšanas sākšanas un stadiju pēc šādas sākšanas, kas neizrietot nedz no Regulas Nr. 1/2003, nedz no Regulas Nr. 773/2004.

72

Ar Regulas Nr. 1/2003 V nodaļu, kurā iekļauts šīs regulas 19. pants, neesot ieviests nedz nošķīrums starp formālu izmeklēšanu un neformālu izmeklēšanu, nedz nošķīrums starp sākotnējo izmeklēšanu un vēlāku izmeklēšanu. Šāds nošķīrums arī radītu neatrisināmas definēšanas un [tvēruma] ierobežošanas problēmas. Turklāt Regulā Nr. 773/2004 esot atgādināts, ka Komisija savas pilnvaras izmeklēšanas jomā šīs V nodaļas piemērošanas vajadzībām var izmantot pirms procesa sākšanas. Turklāt no Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem izrietot, ka tā pati ir uzskatījusi, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pants un Regulas Nr. 773/2004 3. pants ir piemērojami arī piegādātāju iztaujāšanai.

73

Otrkārt, Vispārējās tiesas atziņu, ka šajās normās izklāstītās prasības par formu šajā lietā nav piemērojamas, neatbalstot pārsūdzētā sprieduma 91. punktā minētā judikatūra attiecībā uz administratīvā procesa ilguma samērīguma novērtēšanu.

74

Turklāt nošķīrums, ko Vispārējā tiesa ieviesusi ar pārsūdzēto spriedumu, proti, starp pirmsizmeklēšanu un izmeklēšanu, būtībā esot tāds pats kā nošķīrums, ko Tiesa noraidījusi savā 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632).

75

Treškārt, šī interpretācija esot pretrunā arī judikatūrai par mutvārdu pierādījumu izmantošanu. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka administratīvajā procesā mutvārdu pierādījums esot pieļaujams vienīgi ar nosacījumu, ka informācija, kas saistībā ar kādu sanāksmi publiskās varas iestādei sniegta mutvārdos – vai nu vienkārši iegūta un saglabāta, vai, izmantojot skaņierakstu, vai arī fiksēta rakstveidā, izmantojot sagatavotu protokolu.

76

Turklāt no Regulas Nr. 1/2003 sagatavošanas dokumentiem izrietot, ka viens no šīs regulas 19. panta izstrādes iemesliem bija dot iespēju iesniegt mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus) kā pierādīšanas līdzekli. Tāpat no Regulas Nr. 773/2004 sagatavošanas dokumentiem izrietot, ka mērķis tam, ka fiksētais saturs tiek saskaņots ar iztaujāto personu, ir nodrošināt paskaidrojuma (paziņojuma) precizitāti.

77

Tas esot apstiprināts arī 2006. gada Paziņojuma par iecietību 31. un 32. punktā, kurā paredzēts, ka fiksēšanas pienākums ir spēkā līdz ar pirmajiem mutvārdu paskaidrojumiem (paziņojumiem), ko Komisija pieņēmusi, lai nodrošinātu savākto pierādīšanas līdzekļu precizitāti.

78

Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 190. punktā iekļautajai Vispārējās tiesas atziņai, ka netiešajiem pierādījumiem esot jāpiemēro mazāk stingras prasības par formu nekā pierādījumiem, neesot rodams atbalsts judikatūrā un esot pretrunā Komisijas praksei saistībā ar pieteikumu par iecietību fiksēšanu.

79

Vispārējās tiesas paustā interpretācija neesot saderīga ar likumdevēja nodomu ar Regulas Nr. 773/2004 19. panta palīdzību radīt tiesisko pamatu, kas ļauj Komisijai pievienot mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus) lietas materiāliem, vienlaikus Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzot noteikumus par formu, ar kuriem paredzēts nodrošināt šo paskaidrojumu (paziņojumu) precizitāti.

80

Nevarot piekrist tam, ka Komisija netiešos pierādījumus varētu pieņemt stadijā pirms izmeklēšanu, neievērojot Regulas Nr. 1/2003 19. panta normas. Proti, šāda interpretācija dotu Komisijai iespēju veikt izmeklēšanu ārpus jebkāda tiesiska ietvara un bez jebkādas pārbaudes tiesā.

81

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tad, ja Komisija var brīvi – neformālā veidā – saņemt informāciju no trešām personām, tā – gluži pretēji – nevarētu uz to atsaukties, neievērojot izklāstītās prasības par formu, ar kurām paredzēts nodrošināt šīs informācijas pilnīgumu un ticamību.

82

Piektkārt, atzītā Vispārējās tiesas iespēja iztaujāt lieciniekus nevar kompensēt to, ka iztaujāšana netiek fiksēta.

83

Sestkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 201. punktā ietverto Vispārējās tiesas norādi par formālas iztaujāšanas potenciāli atturošo iedarbību uz liecinieku gatavību sniegt informāciju un ziņot par pārkāpumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka no šādas iedarbības bija iespējams izvairīties, garantējot informācijas avotu anonimitāti. Turklāt, kā apelācijas sūdzības iesniedzēja esot norādījusi tiesas sēdē Vispārējā tiesā, apgalvoto protokolu ļoti standartizētais formāts, Komisijas atteikums izpaust to sagatavošanas datumus un norādītās būtiskās kļūdas liekot apšaubīt šo dokumentu saskanību ar faktiski notikušajām sarunām.

84

Septītkārt, lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi, pieņemšanas obligātā steidzamība nevar attaisnot pamattiesību nesamērīgu aizskārumu. Papildus tam nekas neliedzot fiksēt mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus) vai vismaz uzreiz pēc iztaujāšanas sagatavot to protokolu, ko apliecinātu attiecīgais uzņēmums.

85

Astotkārt, apstāklis, ka paskaidrojumus (paziņojumus), kas pieņemti, neievērojot Regulas Nr. 1/2003 19. pantā izklāstītās prasības par formu, nevar izmantot kā pārkāpuma pierādīšanas līdzekļus, neesot uzskatāms par līdzekli pret tiesību uz aizstāvību aizskārumu gadījumā, kad celta prasība par lēmumu, ar ko uzdots veikt pārbaudi. Šāds risinājums mazinātu izmeklēšanas efektivitāti, jo tas nozīmētu, ka mutvārdu paskaidrojumi (paziņojumi), kas iegūti pirms pārbaudes, nevarētu tikt izmantoti tam, lai pierādītu kādu pārkāpumu.

86

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 202. un 218. punktā nospriezdama, ka Komisijas iesniegtie dokumenti varēja tikt ņemti vērā, lai novērtētu, vai pietiekoši nopietni netiešie pierādījumi attaisno lēmuma par pārkāpumu pieņemšanu, lai gan nebija ievērotas prasības attiecībā uz formu, kas reglamentē mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) fiksēšanu. Tāpēc Vispārējās tiesas secinājums, ka Komisijai bija šādi netieši pierādījumi par pirmo pārkāpumu, esot kļūdains. Proti, šis secinājums balstoties tikai uz dokumentiem, kas neatbilstot Regulas Nr. 1/2003 19. pantā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā ietvertajām prasībām, kā izrietot no pārsūdzētā sprieduma 250., 252., 253. un 256. punkta.

87

Komisija šiem argumentiem nepiekrīt.

88

Vispirms Komisija precizē, ka izmeklēšanas sākšana atšķiras gan no lietas izveides, gan no procesa sākšanas Regulas Nr. 773/2004 2. panta izpratnē. Izmeklēšanas sākšana notiekot, tiklīdz Komisija pirmoreiz izmanto savas izmeklēšanas pilnvaras un veic pasākumus, kuri liecina, ka aizdomās turētās juridiskās personas tiek vainotas pārkāpuma izdarīšanā, un kuri ievērojami ietekmē to stāvokli. Lietas ierosināšana esot iekšējs akts, un tā atbilstot dienai, kurā Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta kanceleja piešķir lietas numuru, un tas attiecoties tikai uz dokumentu glabāšanu. Procesa sākšana notiekot datumā, kurā Komisija pieņem lēmumu uz Regulas Nr. 773/2004 2. panta pamata, lai pieņemtu lēmumu, ar ko tiktu piemērota Regulas Nr. 1/2003 III nodaļa.

89

To atgādinājusi, Komisija, pirmām kārtām, apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu esot ieviesusi nošķīrumu starp divām stadijām – stadiju pirms formālās izmeklēšanas sākšanas un stadiju pēc šādas sākšanas, izriet no šā sprieduma kļūdainas interpretācijas. Apelācijas sūdzības iesniedzēja izmeklēšanas sākšanu esot sajaukusi ar procesa sākšanu. Taču pārsūdzētais spriedums attiecoties tikai uz pienākumu piemērot Regulas Nr. 1/2003 19. pantu pirms izmeklēšanas sākšanas, nevis ilgākā laikposmā, kas beidzoties līdz ar procesa sākšanu Regulas Nr. 773/2004 2. panta izpratnē.

90

Jebkurā gadījumā procesa sadalīšana divās stadijās – pirms un pēc izmeklēšanas sākšanas – neradot “neatrisināmas definēšanas un ierobežošanas problēmas”. Gluži pretēji: diena, kurā Komisija pirmoreiz ir izmantojusi savas pilnvaras izmeklēšanas jomā, esot uzskatāma par objektīvu un viegli identificējamu kritēriju.

91

Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējās tiesas izdarītais nošķīrums starp šīm divām procesa stadijām esot atbalstīts Tiesas judikatūrā. Proti, no pārsūdzētā sprieduma 191. punktā minētās judikatūras izrietot, ka izmeklēšanas sākšana notiek dienā, kurā Komisija pirmoreiz izmanto savas pilnvaras izmeklēšanas jomā. Vispārējās tiesas pieeju apstiprinot Regulas Nr. 1/2003 19. panta formulējums, saskaņā ar kuru “iztaujāšanā” šā panta izpratnē ir jāparedz “informācijas vākšana attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu”, kas pēc definīcijas ir jābūt sāktai jau iepriekš. Kā liecinot šīs regulas sagatavošanas dokumenti, šī norma esot uzskatāma par tiesisko pamatu, ar ko esot atļauta mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) fiksēšana “saistībā ar izmeklēšanu”, lai tos pasniegtu nevis tikai kā netiešos pierādījumus, bet kā “pierādīšanas līdzekli”.

92

Komisija piebilst, ka, pirmkārt, nav nozīmīgi tas, ka tiesas sēdē Vispārējā tiesā tā ir apgalvojusi, ka piegādātāju iztaujāšanas protokoli ir uzskatāmi par fiksēšanu Regulas Nr. 1/2003 19. panta un Regulas Nr. 773/2004 3. panta izpratnē, jo Vispārējā tiesa šo argumentu nav izskatījusi.

93

Otrkārt, Vispārējās tiesas izdarītais nošķīrumu starp procesa stadiju pirms Komisijas pilnvaru izmeklēšanas jomā pirmās izmantošanas un stadiju pēc šādas izmantošanas neesot salīdzināms ar nošķīrumu starp formālu iztaujāšanu un neformālu iztaujāšanu Tiesa ir noraidījusi 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632). Lietā, kurā taisīts minētais spriedums, sanāksme, saistībā ar ko Tiesa ir atzinusi, ka ir piemērojams fiksēšanas pienākums, bija notikusi pēc lēmuma, ar kuru uzdots veikt pārbaudi, pieņemšanas. Tātad tajā runa bija par jau sāktu izmeklēšanu un pierādījumu vākšanu, kas var būt gan apsūdzoši, gan attaisnojoši pierādījumi. Turpretim šajā lietā piegādātāju iztaujāšana esot notikusi pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas vai jebkāda cita izmeklēšanas pasākuma. Tātad šī uzklausīšana esot attiekusies tikai uz netiešo pierādījumu vākšanu.

94

Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka prasību par formu neesamība attiecībā uz mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) pieņemšanu pirms pārbaudes kavētu Vispārējo tiesu veikt pārbaudi tiesā par [Komisijas] pārbaudes samērīgumu un pareizību, atspēko pārbaude par netiešajiem pierādījumiem, ko šajā lietā veikusi Vispārējā tiesa un kas izraisījusi strīdīgā lēmuma daļēju atcelšanu. Turklāt, pat ja mutvārdu liecība nav fiksēta, Vispārējai tiesai esot iespējams uzklausīt lieciniekus uz Reglamenta 94. panta pamata.

95

Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 paredzēto prasību par formu piemērošana pirms izmeklēšanas sākšanas kavējot Komisiju īstenot konkurences tiesību normas, jo tā liedzot iespēju pieņemt un izmantot mutvārdos paustus netiešos pierādījumus. Tas, ka Komisijai būtu liegts pieņemt mutvārdu netiešos pierādījumus, mazinātu izmeklēšanas efektivitāti, jo tiktu atlikta pārbaužu sākšana.

96

Komisija piebilst, ka Savienības tiesībās primārais ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kā izriet, ka tad, ja pierādījumu elements ir iegūts likumīgi, tā pieļaujamību nevar apstrīdēt Vispārējā tiesā un ka vienīgais atbilstošais kritērijs likumīgi iesniegto pierādījumu vērtības novērtēšanai ir to ticamība (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 65. punkts). Turklāt, novērtējot kāda pierādījuma vērtību, esot jāpārliecinās par tajā ietvertās informācijas ticamību un citastarp jāņem vērā tās izcelsme, sagatavošanas apstākļi, kā arī tās adresāts un esot jānoskaidro, vai, ņemot vērā tās saturu, tā šķiet jēgpilna un ticama (rīkojums, 2019. gada 12. jūnijs, OY/Komisija, C‑816/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:486, 6. punkts). Šie principi vēl jo vairāk esot piemērojami netiešiem pierādījumiem, jo to kā pierādījuma vērtību pēc definīcijas ir mazāka.

97

Ceturtām kārtām, Komisija apgalvo, ka, pirmkārt, neesot nozīmīgi, ka 2006. gada Paziņojumā par iecietību Komisija ir paredzējusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu un Regulas Nr. 773/2004 3. pantu, fiksēt mutvārdu pieteikumus par iecietību, kas iesniegti pirms dienas, kad Komisija pirmoreiz izmanto savas pilnvaras izmeklēšanas jomā.

98

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka pārsūdzētajā spriedumā Komisijai esot ļauts veikt izmeklēšanu bez jebkāda tiesiskā pamata pirms oficiālās izmeklēšanas sākšanas balstoties uz minētā sprieduma kļūdainu interpretāciju. No vienas puses, pārsūdzētais spriedums attiecas tikai uz laikposmu pirms dienas, kad Komisija pirmoreiz izmanto savas pilnvaras izmeklēšanas jomā, nevis laikposmu pirms procesa sākšanas Regulas Nr. 773/2004 2. panta izpratnē. No otras puses, tas, ka netiešos pierādījumus pakļautu mazāk stingrām prasībām par formu nekā pierādījumus, dotu iespēju saskaņot steidzamības obligātumu, kas tiek ievērots, pieņemot lēmuma, ar kuru uzdod veikt pārbaudi, no vienas puses, un Komisijas izmeklēšanas efektivitāti un attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību saglabāšanu, no otras puses.

99

Treškārt, tas, ka netiešajiem pierādījumiem ir piemērojamas mazāk stingras prasības par formu nekā pierādījumiem, neietekmējot izmeklēšanas efektivitāti. Proti, ar būtisku informāciju, kas neatbilst Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 paredzētajām prasībām, tomēr varētu pierādīt pārkāpumu, pat ja tās – kā pierādījuma – vērtība būs samazināta.

100

Piektām kārtām, Komisija uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 201. punktā Vispārējā tiesa tikai papildinošā kārtā ir secinājusi, ka Komisijas iespējas atklāt neatbilstīgu praksi un īstenot savas pilnvaras izmeklēšanas jomā tiktu nopietni ierobežotas, ja tai būtu pienākums fiksēt ikvienu mutvārdu paskaidrojumu pirms izmeklēšanas sākšanas.

101

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pēc būtības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 190. punktā pauzdama uzskatu, ka Komisijai nav pienākuma fiksēt iztaujāšanu, kā izriet no Regulas Nr. 1/2003 19. panta kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. pantu, pirms tā formāli ir sākusi izmeklēšanu un izmantojusi it īpaši ar Regulas Nr. 1/2003 18.–20. pantu tai piešķirtās pilnvaras izmeklēšanas jomā.

102

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijā jāņem vērā nedz tikai tās teksts, bet arī konteksts, kurā tā iekļaujas, un mērķi un nolūks, kādi ir tiesību aktam, kurā tā ietilpst (spriedums, 2022. gada 1. augusts, HOLD Alapkezelő, C‑352/20, EU:C:2022:606, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Pirmām kārtām, jau no Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta teksta izriet, ka tas ir piemērojams visām iztaujāšanām ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 84. punkts).

104

Regulas Nr. 773/2004 3. pants, kurā noteikts, ka, veicot iztaujāšanu uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta pamata, ir jāievēro konkrētas prasības par formu, neietver nekādu precizējumu par pēdējās minētās normas piemērošanas jomu.

105

Tomēr jāatgādina: Tiesa ir nospriedusi, ka no Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta un Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta izriet, ka tie Komisijai uzliek pienākumu tās izvēlētajā veidā fiksēt ikvienu iztaujāšanu, ko tā veic uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta pamata, lai savāktu informāciju attiecībā uz tās veiktās izmeklēšanas priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 90. un 91. punkts).

106

Tālab jāprecizē, ka ir jāizdara nošķīrums atkarībā no Komisijas veiktās iztaujāšanas priekšmeta un ka vienīgi tāda iztaujāšana, kurā ir paredzēts iegūt informāciju saistībā ar Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmetu, ietilpst Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta piemērošanas jomā un – līdz ar to – ir jāfiksē.

107

Pēc šādas precizēšanas ne no viena Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta vai Regulas Nr. 773/2004 3. panta formulējuma fragmenta nav iespējams izsecināt, ka šā fiksēšanas pienākuma piemērošana būtu atkarīga no jautājuma, vai Komisijas veikta iztaujāšana ir notikusi pirms izmeklēšanas formālas sākšanas, lai iegūtu netiešus pierādījumus par pārkāpumu, vai pēc – lai iegūtu pierādījumus par pārkāpumu.

108

Proti, šajās normās nav paredzēts, ka fiksēšanas pienākumu piemērošana ir atkarīga no jautājuma, vai informācija, kas uzskatāma par tās priekšmetu, var tikt kvalificēta kā netiešs pierādījums vai pierādījums. Gluži pretēji: tā kā Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “informācija” ir vispārīgs jeb ģenērisks, ir uzskatāms, ka šī norma bez nošķiršanas ir piemērojama ikvienai šai kategorijai.

109

Jēdzienus “netiešs pierādījums” un “pierādījums” gan nedrīkst sajaukt, jo netiešs pierādījums – atšķirībā no pierādījuma – pēc definīcijas nevar būt pietiekams, lai pierādītu konkrētu faktu.

110

Un tomēr netieša pierādījuma vai pierādījuma kvalifikācija ir atkarīga nevis no konkrētās procesa stadijas, bet gan no tā, kāda pierādījuma vērtība ir attiecīgajai informācijai – nopietniem un savstarpēji saskanīgiem netiešajiem pierādījumiem, kuri apvienoti vienā kopumā, kuri ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma izdarīšanu un kuri var tikt izmantoti Komisijas galīgā lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 101. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 47. punkts).

111

Tāpēc, kā norādīts 141. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), pienākums fiksēt sniegtos paskaidrojumus nevar būt atkarīgs no iegūtās informācijas kvalificēšanas par netiešajiem pierādījumiem vai pierādījumiem, jo Komisija šīs informācijas kā pierādījuma vērtību var novērtēt tikai pēc tam, kad iztaujāšana jau ir notikusi, proti, procesa turpmākajās stadijās.

112

Turklāt Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā nav arī paredzēts, ka fiksēšanas pienākuma piemērošana būtu atkarīga no procesa stadijas, kurā šī iztaujāšana tiek veikta. Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā gan ir paredzēts, ka ar iztaujāšanu, kas veikta, pamatojoties uz šo normu, ir paredzēts iegūt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu, un tas nozīmē, ka norisinās izmeklēšana. Gluži pretēji: no šīs normas neizriet, ka šai iztaujāšanai būtu jānotiek pēc izmeklēšanas formālas sākšanas, ko pārsūdzētā sprieduma 190. punktā Vispārējā tiesa definējusi kā brīdi, kurā Komisija veic pasākumu, kas saistīts ar pārmetumu, ka ir izdarīts pārkāpums.

113

Otrām kārtām, runājot par Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta kontekstu, ir jānorāda, ka, pirmkārt, šis pants ir iekļauts šīs regulas V nodaļā par Komisijas pilnvarām izmeklēšanas jomā. Tomēr nav tā, ka šīs nodaļas normu piemērošana katrā ziņā būtu atkarīga no tā, vai šī iestāde ir veikusi pasākumu, kas saistīts ar pārmetumu, ka ir izdarīts pārkāpums.

114

Saskaņā ar minētās regulas 17. pantu Komisija var veikt izmeklēšanas pasākumus saistībā ar konkrētu nozari, tomēr tie nerada nepieciešamību jau sākotnēji attiecībā uz uzņēmumiem noteikt šāda veida pasākumus.

115

Turklāt ir jāatgādina, otrkārt, ka Regulas Nr. 773/2004 2. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru “Komisija pirms lietas izskatīšanas ierosināšanas var izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] V nodaļai”, atbalsta tādu interpretāciju, ka šajā nodaļā iekļautās normas par Komisijas pilnvarām izmeklēšanas jomā – tostarp 19. pants – var būt piemērojamas pirms kādas izmeklēšanas formālas sākšanas, pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 193. punkta.

116

Tik tiešām – lietās, kurās taisīts 2002. gada 15. oktobra spriedums Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 182. punkts), kā arī 2006. gada 21. septembra spriedums Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 38. punkts), kas minēti pārsūdzētā sprieduma 191. punktā, Tiesa kā konkurences jomā Komisijas veiktas sākotnējās izmeklēšanas sākumpunktu ir identificējusi datumu, kurā šī iestāde, izmantojot pilnvaras, ko tai piešķīris Savienības likumdevējs, veic pasākumu, kas liecina, ka aizdomās turētie uzņēmumi tiek vainoti pārkāpuma izdarīšanā, un ievērojami ietekmē to stāvokli.

117

Tomēr lietas, kurās taisīti šie spriedumi, attiecas uz administratīvā procesa sākumpunkta konstatēšanu, lai pārliecinātos, vai Komisija ir ievērojusi samērīga termiņa principu. Lai par to pārliecinātos, ir nepieciešams pārbaudīt, vai šī iestāde no dienas, kurā tā par notiekošu izmeklēšanu informējusi uzņēmumu, kas tiek turēts aizdomās par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir rīkojusies rūpīgi.

118

Gluži pretēji: šo datumu nevar ņemt vērā, lai konstatētu, no kura brīža Komisijai ir jāievēro pienākums fiksēt sniegtos paskaidrojumus, kā paredzēts Regulas Nr. 1/2003 19. pantā kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. pantu. Kā norādīts 150. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), par uzņēmumu var izteikties arī trešās personas, kas izsakās šādas iztaujāšanas gaitā, bet tas nenozīmē, ka uzņēmums par to tiktu informēts. Tātad, ja tiktu ņemts vērā minētais datums, tas būtu pielīdzināms fiksēšanas pienākuma un šajās normās paredzēto, ar to saistīto procesuālo garantiju par labu izjautātajām trešām personām un aizdomās turētajam uzņēmumam piemērošanas atlikšanai līdz brīdim, kad Komisija veiks pasākumu, ar ko tā šo uzņēmumu informē, ka tas tiek turēts aizdomās. Šīs atlikšanas dēļ trešo personu iztaujāšana, kas veikta pirms šāda pasākuma, esot izslēgta no sniegto paskaidrojumu fiksēšanas pienākuma piemērošanas jomas un tām piemērojamajām procesuālajām garantijām.

119

Visbeidzot trešām kārtām, runājot par Regulas Nr. 1/2003 mērķi, no šīs regulas 25. apsvēruma izriet, ka, tā kā konkurences noteikumu pārkāpumu atklāšana kļūst arvien sarežģītāka, ar Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktu ir paredzēts papildināt Komisijas pilnvaras izmeklēšanas jomā, citastarp dodot nupat minētajai iespēju iztaujāt jebkuru personu, kuras rīcībā varētu būt noderīga informācija, un fiksēt tās sniegtos paskaidrojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 85. punkts). Taču minētajā apsvērumā iekļautā frāze “pārkāpumu atklāšana” atbalsta interpretāciju, saskaņā ar kuru iztaujāšana, ko Komisija veic sākotnējā stadijā, lai iegūtu netiešos pierādījumus attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu, ietilpst arī Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta tvērumā.

120

Turklāt jāprecizē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu Komisijai ir iespējams fiksēt sniegtos paskaidrojumus jebkurā formā. Tātad Komisijai nav iemesla apgalvot, ka tai uzliktais fiksēšanas pienākums tai liegtu iegūt un izmantot netiešos pierādījumus, ja tie var tikt sniegti tikai mutvārdu formā un, atliekot pārbaudes sākšanu, mazinātu izmeklēšanas pasākumu efektivitāti. Tāpat Komisija nevar apgalvot, ka šādam pienākumam būtu atturoša iedarbība, jo tai ir iespējams aizsargāt iztaujāto personu identitāti.

121

Šādos apstākļos ir konstatējams, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 190. punktā atzīdama, ka no Regulas Nr. 1/2003 piemērošanas jomas bija jāizslēdz iztaujāšana, kuras gaitā tika iegūti netiešie pierādījumi, uz kuriem pēc tam tika balstīts lēmums, ar ko uzdots veikt pārbaudi kādā uzņēmumā, tāda iemesla dēļ, ka vēl nebija sākta neviena izmeklēšana šīs regulas V nodaļas izpratnē, jo Komisija vēl nebija veikusi pasākumu, kas liecinātu, kas šis uzņēmums tiek vainots pārkāpuma izdarīšanā. Lai konstatētu, vai šādas iztaujāšanas ietilpst šajā piemērošanas jomā, Vispārējai tiesai būtu vajadzējis pārbaudīt, vai ar tām, ņemot vērā to saturu un kontekstu, bija paredzēts iegūt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu.

122

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 202. punkta, šajā gadījumā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka netiešos pierādījumus, kas iegūti piegādātāju iztaujāšanā, nevarētu noraidīt it īpaši tāpēc, ka tiem Regulas Nr. 1/2003 19. pantā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzētā fiksēšanas pienākuma neievērošanas dēļ piemīt procesuālas nepilnības, jo šī iztaujāšana ir notikusi pirms izmeklēšanas sākšanas uz Regulas Nr. 1/2003 pamata un ka tā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un a fortiori piegādātājiem neietvēra nekādu pārmetumu, ka būtu izdarīts pārkāpums.

123

Kā norādīts 155. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), šajā ziņā ir pietiekami norādīt: kad Komisija veic iztaujāšanas, kuru priekšmets ir noteikts iepriekš un kuru nepārprotamais mērķis ir iegūt informāciju par attiecīgā tirgus darbību un šā tirgus dalībnieku rīcību, lai konstatētu iespējamas pārkāpjošas darbības vai apstiprinātu aizdomas par šādas rīcības esamību, Komisija izmanto savas pilnvaras iegūt paskaidrojumus (paziņojumus) uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta pamata.

124

Līdz ar to piegādātāju iztaujāšana ietilpa Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta piemērošanas jomā, un Komisijai bija pienākums veikt šo sniegto paskaidrojumu fiksēšanu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 3. pantam.

125

No tā izriet ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 202. punktā atzīdama, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pantā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzētais fiksēšanas pienākums neattiecās uz piegādātāju iztaujāšanu, un ka šajā iztaujāšanā iegūtajiem netiešajiem pierādījumiem nebija procesuālu nepilnību.

126

No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrais pamats ir pamatots un ka līdz ar to apelācijas sūdzība ir jāapmierina un pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts ir jāatceļ bez nepieciešamības aplūkot apelācijas sūdzības trešo pamatu. Tātad ir jāatceļ arī pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3. punkts attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem.

127

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

128

Šajā gadījumā tas tā ir.

129

Tātad ir jāizskata iebildums, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi Vispārējās tiesas sēdē saistībā ar savu pamatu, ar kuru apgalvots, ka nav ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību, ar ko pēc būtības apgalvots, ka netiešie pierādījumi, kas iegūti piegādātāju iztaujāšanā, ir jānoraida, jo Komisija neesot ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantu un Regulas Nr. 773/2004 3. pantu.

130

Šā iebilduma pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka piegādātāju iztaujāšanas protokoli bija nevis fiksēšana, kas atbilstu šajās normās izklāstītajām prasībām, bet gan tās saziņas ar piegādātājiem ieraksti, kurus Komisija sagatavojusi vienpusēji.

131

Komisija iebilst: tā esot izpildījusi savu fiksēšanas pienākumu, sagatavodama izsmeļošus protokolus, kas ticami atspoguļojot piegādātāju sniegto paskaidrojumu saturu, un tos pievienojusi lietas materiāliem ar oficiālu identifikācijas numuru. Šāda veida protokols, līdzās audioierakstiem, videoierakstiem un burtiskai transkripcijai, esot uzskatāms par vienu no fiksēšanas veidiem, kurus ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu Komisijai ir atļauts izmantot.

132

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta pirmais teikums, kurā precizēts, ka Komisija “iztaujājamo personu paziņojumus var fiksēt jebkādā veidā”, nozīmē, ka tad, ja Komisija nolemj ar iztaujājamās personas piekrišanu veikt iztaujāšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktu, tai ir pienākums fiksēt šo iztaujāšanu pilnā apjomā, neskarot Komisijas brīvību šīs fiksēšanas veida izvēlē (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 90. punkts).

133

Turklāt no Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta otrā un trešā teikuma izriet, ka Komisijai jebkura ieraksta kopija ir jādara pieejama iztaujātajai personai apstiprināšanai un ka vajadzības gadījumā tā nosaka termiņu, līdz kuram iztaujātā persona var informēt Komisiju par labojumiem, kas jāizdara sniegtajā paziņojumā.

134

Šajā gadījumā Komisija nav nedz apgalvojusi, nedz a fortiori pierādījusi, ka tā apstiprināšanas vajadzībām būtu nodevusi piegādātājiem tās sagatavotos protokolus.

135

Taču ar Komisijai uzlikto pienākumu apstiprināšanas vajadzībām nodot iztaujātajai personai fiksējuma (ieraksta) kopiju, kas noteikts Regulas Nr. 1/2003 19. pantā kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu, citastarp ir paredzēts garantēt iztaujātās personas sniegto paskaidrojumu (paziņojumu) autentiskumu, nodrošinot, ka minētie paskaidrojumi (paziņojumi) tik tiešām attiecas uz šo personu un ka šādas kopijas saturs ticami un pilnā apjomā atspoguļo minētos paskaidrojumus (paziņojumus), nevis Komisijas interpretāciju par tiem.

136

Tāpēc netiešs pierādījums, kas izriet no Komisijas pieņemta paskaidrojuma (paziņojuma), ja vien nav ievērotas šīs prasības, kas noteiktas Regulas Nr. 1/2003 19. pantā kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu, ir uzskatāms par nepieņemamu un līdz ar to ir jānoraida.

137

Tātad nevar uzskatīt, ka šie protokoli, kuri būtībā ir tikai iekšēji dokumenti, atbilstu Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta prasībām, kuras ir piemērojamas iztaujāšanai, kas ietilpst Regulas Nr. 1/2003 19. panta piemērošanas jomā.

138

Šo konstatējumu nevar atspēkot ar šā sprieduma 96. punktā izklāstīto Komisijas argumentāciju, kas balstīta uz 2018. gada 26. septembra sprieduma Infineon Technologies/Komisija (C‑99/17 P, EU:C:2018:773) 65.–69. punktu.

139

Tiesa gan ir nospriedusi, ka Savienības tiesībās primārais ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kura izriet, ka vienīgais kritērijs, kas ir nozīmīgs likumīgi sniegtu pierādījumu vērtības novērtēšanai, ir to ticamība un ka kāda pierādījuma vērtība būtu jānovērtē vispārēji, tā ka nepamatotas šaubas vien attiecībā uz pierādījuma autentiskumu nav pietiekamas, lai atspēkotu tā ticamību (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 65.–69. punkts).

140

Tomēr lietā, kurā taisīts šis spriedums, pierādījums, kura autentiskums bija apšaubīts, bija uzņēmuma iekšējā sarakste, nevis Komisijas iegūto paskaidrojumu fiksēšana, kuras gaitā ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 19. pants kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu.

141

Tātad pierādījumu brīvas novērtēšanas principu nedrīkst izmantot, lai izvairītos no noteikumiem par formu, kas piemērojami tādu sniegto paskaidrojumu fiksēšanai, kurus Komisijas ieguvusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu. Šajā ziņā jānorāda, ka konstatējums par nepilnībām netiešo pierādījumu iegūšanā, ņemot vērā Regulas Nr. 1/2003 19. pantu kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu, attiecas uz Komisijas neiespējamību šos netiešos pierādījumus izmantot procesa turpinājumā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

142

Kā norādīts 208. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), tā kā šajā gadījumā informācija, kas iegūta piegādātāju iztaujāšanā, bija būtiski netiešie pierādījumi, uz kuriem balstīti strīdīgie lēmumi, un tā kā tiem ir procesuālas nepilnības, proti, nav izpildīts Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzētais fiksēšanas pienākums, ir secināms, ka strīdīgo lēmumu pieņemšanas dienā Komisijai nebija pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kurus tā būtu tiesīga izmantot un ar kuriem būtu attaisnojamas šo lēmumu 1. panta a) punktā minētās prezumpcijas. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, minētais lēmums kopumā ir jāatceļ.

143

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un ja Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj arī par tiesāšanās izdevumiem.

144

Šā reglamenta 138. panta 1. punktā, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu attiecas arī uz apelācijas tiesvedību, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasa piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums ir tai nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību. Turklāt, tā kā strīdīgais lēmums ir atcelts, ir jāpiespriež Komisijai atlīdzināt visus apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus saistībā ar pirmās instances tiesvedību.

145

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktu, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Tā kā Padome, kas ir persona, kura iestājusies lietā pirmajā instancē, ir piedalījusies Tiesas tiesvedības rakstveida daļā un mutvārdu daļā, ir jālemj, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un pirmās instances tiesvedību.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: