Lieta C‑680/20

Unilever Italia Mkt. Operations Srl

pret

Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato

(Consiglio di Stato lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (piektā palāta) 2023. gada 19. janvāra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – LESD 102. pants – Dominējošais stāvoklis – Izplatītāju rīcības attiecināšana uz ražotāju – Līgumisko attiecību pastāvēšana starp ražotāju un izplatītājiem – Jēdziens “ekonomiska vienība” – Piemērošanas joma – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes klauzula – Nepieciešamība pierādīt ietekmi uz tirgu

1. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiska vienība – Sabiedrības, kas atrodas vertikālās attiecībās – Ražošanas sabiedrība, kurai ir ekskluzīvi uz līguma pamata organizēts izplatīšanas tīkls – Izplatītāju rīcības attiecināšana uz ražošanas sabiedrību – Pieļaujamība – Nosacījumi

   (LESD 102. pants)

   (skat. 26.–33. punktu un rezolutīvo daļu)

2. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Jēdziens – Objektīvs jēdziens, kas attiecas uz tāda veida rīcību, kura var ietekmēt tirgus struktūru un kuras rezultātā tiek radīts šķērslis konkurences saglabāšanai vai attīstībai – Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma pienākumi – Tikai uz sniegumu balstīta konkurēšana – Vērtēšanas kritēriji

   (LESD 102. pants)

   (skat. 35.–44. punktu)

3. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Izplatīšanas līgumos ietvertās ekskluzivitātes klauzulas – Ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas iedarbība – Attiecīgā uzņēmuma veikta apstrīdēšana – Konkurences iestādes pienākums pierādīt attiecīgās rīcības spēju ierobežot konkurenci

   (LESD 102. pants)

   (skat. 46.–55. punktu un rezolutīvo daļu)

4. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Izplatīšanas līgumos ietvertās ekskluzivitātes klauzulas – Ļaunprātīgs raksturs – Konkurences iestādes pienākums izmantot tikpat efektīva konkurenta testu – Neesamība – Uz minēto testu balstītas analīzes iesniegšana, ko veic attiecīgais uzņēmums – Konkurences iestādes pienākums pārbaudīt tās pierādījuma spēku

   (LESD 102. pants)

   (skat. 56.–62. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana: izplatīšanas līgumos ietvertajām ekskluzivitātes klauzulām ir jāspēj izraisīt izstumšanas sekas.

Konkurences iestādei ir pienākums novērtēt faktisko izstumšanas spēju, ņemot vērā arī dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma iesniegtos pierādījumus.

Ar 2017. gada 31. oktobra lēmumu Itālijas Konkurences un tirgus aizsardzības iestāde (turpmāk tekstā – “AGCM”) ( 1 ) konstatēja, ka Unilever Italia Mkt. Operations Srl (turpmāk tekstā – “Unilever”) ļaunprātīgi izmantoja savu dominējošo stāvokli Itālijas tirgū attiecībā uz individuāli iesaiņotu saldējumu, kas paredzēti patēriņam “ārpus telpām”, tirdzniecību dažādās tirdzniecības vietās.

Unilever pārmestā ļaunprātīgā izmantošana faktiski izrietēja nevis no šīs sabiedrības veiktajām darbībām, bet no tās preču neatkarīgajiem izplatītājiem, kas minēto tirdzniecības vietu operatoriem uzspieda ekskluzivitātes klauzulas. Šajā ziņā AGCM tostarp uzskatīja, ka tās īstenotās prakses, kas ir tās veiktās izmeklēšanas priekšmets, izslēdza vai vismaz ierobežoja konkurējošo uzņēmēju iespējas konkurēt, pamatojoties uz savu preču sniegumu.

Izmeklēšanas gaitā AGCM it īpaši uzskatīja, ka tai nav jāanalizē ekonomiskie pētījumi, ko iesniegusi Unilever, lai pierādītu, ka izmeklētajai praksei nav izstumjošas ietekmes uz konkurentiem, kas ir vismaz tikpat efektīvi, ar pamatojumu, ka ekskluzivitātes klauzulu gadījumā šie pētījumi ir nebūtiski, jo šādu klauzulu izmantošana, ko veic uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir pietiekams iemesls, lai raksturotu ļaunprātīgu šāda stāvokļa izmantošanu.

Līdz ar to AGCM uzlika Unilever naudas sodu 60668580 EUR par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pārkāpjot LESD 102. pantu.

Apelācijas sūdzību, ko Unilever iesniedza par šo lēmumu, pirmās instances tiesa pilnībā noraidīja.

Izskatot apelācijas sūdzību, Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus par Savienības konkurences tiesību interpretāciju un piemērošanu saistībā ar AGCM lēmumu.

Savā spriedumā Tiesa precizē LESD 102. pantā paredzētā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma īstenošanas kārtību attiecībā pret dominējošo uzņēmumu, kura izplatīšanas tīkls ir organizēts tikai uz līguma pamata, un šajā kontekstā precizē pierādīšanas pienākumu, kas ir valsts konkurences iestādei.

Tiesas vērtējums

Vispirms Tiesa uzskata, ka ļaunprātīgu rīcību, ko ir veikuši izplatītāji, kuri ietilpst dominējošā stāvoklī esošā ražotāja, tāda kā Unilever, izplatīšanas tīklā, var attiecināt uz šo pēdējo minēto uzņēmumu saskaņā ar LESD 102. pantu, ja ir pierādīts, ka lēmumu veikt šo rīcību neatkarīgie izplatītāji nav pieņēmuši neatkarīgi, bet ka tā ir daļa no politikas, par kuru vienpusēji ir lēmis šis ražotājs un kas tiek īstenota ar minēto izplatītāju starpniecību.

Šādā gadījumā izplatītāji un līdz ar to arī izplatīšanas tīkls, ko tie veido kopā ar dominējošā stāvoklī esošo uzņēmumu, ir jāuzskata tikai par minētā uzņēmuma komercdarbības politikas teritoriālās atzares instrumentu un tādējādi par instrumentu, ar kuru attiecīgā gadījumā tika īstenota attiecīgā izstumšanas prakse.

Tas tā ir it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, dominējošā stāvoklī esoša ražotāja izplatītājiem ir pienākums likt pārdošanas vietu īpašniekiem parakstīt tipveida līgumus, ko sniedzis šis ražotājs un kuros ir ietvertas ekskluzivitātes klauzulas par labu tā produktiem.

Turpinājumā Tiesa atbild uz jautājumu, vai LESD 102. panta piemērošanas nolūkos tādā gadījumā kā pamatlietā kompetentajai konkurences iestādei ir jāpierāda, ka izplatīšanas līgumos ietvertās ekskluzivitātes klauzulas izraisa to, ka no tirgus tiek izslēgti tikpat efektīvi konkurenti kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, un vai šai iestādei ir detalizēti jāpārbauda šī uzņēmuma veiktā ekonomiskā analīze, it īpaši, ja tā ir balstīta uz tā saukto “tikpat efektīva konkurenta” testu.

Šajā ziņā Tiesa atgādina, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var tikt konstatēta tostarp tad, ja pārmestā rīcība ir radījusi izstumšanas sekas attiecībā uz konkurentiem, kas izmaksu struktūras, inovāciju vai kvalitātes ziņā ir tikpat efektīvi kā rīcības veicējs, vai ja rīcība ir balstīta uz tādu līdzekļu izmantošanu, kas nav “normālas” konkurences līdzekļi – t.i., tādi, kas balstīti uz sniegumu. Parasti konkurences iestādēm ir jāpierāda rīcības ļaunprātīgais raksturs, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, kas ir saistīti ar attiecīgo rīcību, kas ietver tos, kuri ir uzsvērti dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma aizstāvībai izvirzītajos elementos.

Protams, lai pierādītu rīcības ļaunprātīgo raksturu, konkurences iestādei nav obligāti jāpierāda, ka šī rīcība patiešām ir radījusi pret konkurenci vērstas sekas. Līdz ar to konkurences iestāde var konstatēt LESD 102. panta pārkāpumu, nosakot, ka laikposmā, kurā attiecīgā rīcība tika īstenota, šīs lietas apstākļos tai bija spēja ierobežot uz sniegumu balstītu konkurenci, neraugoties uz tās seku neesamību. Tomēr šim pierādījumam principā ir jābūt pamatotam ar taustāmiem pierādījumiem, kas, pārsniedzot vienkāršu pieņēmumu, pierāda attiecīgās prakses faktisko spēju radīt šādas sekas, un šaubu esamībai šajā ziņā ir jābūt par labu uzņēmumam, kurš izmanto šādu praksi.

Lai gan, lai novērtētu uzņēmuma rīcības spēju ierobežot efektīvu konkurenci tirgū, konkurences iestāde var paļauties uz ekonomikas zinātnes atziņām, ko apstiprina empīriski vai uzvedības pētījumi, ir jāņem vērā citi lietas apstākļiem raksturīgi faktori, piemēram, šīs rīcības apjoms tirgū, izejvielu piegādātāju jaudas ierobežojumi vai tas, ka dominējošais uzņēmums vismaz daļā pieprasījuma ir neizbēgams partneris, lai noteiktu, vai, ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāuzskata, ka attiecīgajai rīcībai vismaz daļā laikposma, kurā tā tika veikta, ir bijusi spēja radīt izstumšanas sekas attiecīgajā tirgū.

Šajā kontekstā, runājot konkrētāk par ekskluzivitātes klauzulas izmantošanu, no Tiesas judikatūras izriet, ka klauzulas, ar kurām līgumslēdzēji apņemas visu vai lielāko daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādāties no dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma, pat ja tām netiek piemērotas atlaides, pēc sava rakstura ir dominējošā stāvokļa izmantošana un ka tas pats attiecas uz lojalitātes atlaidēm, ko piešķir šāds uzņēmums.

Tomēr spriedumā Intel ( 2 ) Tiesa šo judikatūru ir precizējusi, norādot, pirmkārt, ka, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums administratīvā procesa laikā apgalvo, ka tā rīcībai nav bijusi spēja radīt pārmesto izstumšanas iedarbību, un izvirza pierādījumus, lai pamatotu savus apgalvojumus, konkurences iestādei tostarp ir jāizvērtē, vai pastāv stratēģija, kuras mērķis ir izstumt konkurentus, kuri ir vismaz tikpat efektīvi kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums.

Otrkārt, Tiesa piebilda, ka izstumšanas spējas analīzei ir nozīme arī, lai izvērtētu, vai kāda atlaižu sistēma, uz kuru principā attiecas LESD 102. pantā paredzētais aizliegums, varētu tikt objektīvi attaisnota. Turklāt konkurencei nelabvēlīgā izstumšanas iedarbība, kas izriet no atlaižu sistēmas, var tikt līdzsvarota vai pat pārspēta ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, ko bauda arī patērētājs. Šāda apstrīdētās prakses konkurencei labvēlīgu un nelabvēlīgu seku izsvēršana var tikt veikta tikai pēc tam, kad ir izanalizēta vismaz tikpat efektīvu kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums konkurentu izstumšanas spēja, kas raksturīga konkrētajai praksei.

Šis spriedumā Intel sniegtais precizējums attiecībā uz atlaižu sistēmām ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas arī uz ekskluzivitātes klauzulām.

No tā izriet, ka, pirmkārt, ja konkurences iestādei ir aizdomas, ka uzņēmums ir pārkāpis LESD 102. pantu, izmantojot šādas klauzulas, un ja uzņēmums tiesvedības laikā apstrīd šo klauzulu konkrēto spēju izslēgt no tirgus tikpat efektīvus konkurentus, un to pamato pierādījumi, šai iestādei pārkāpuma raksturojuma stadijā ir jāpārliecinās, ka konkrētās lietas apstākļos šīm klauzulām bija spēja izslēgt no tirgus konkurentus, kas ir tikpat efektīvi kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums.

Otrkārt, konkurences iestādei, kura ir uzsākusi šo procedūru, ir arī konkrēti jāizvērtē šo klauzulu spēja ierobežot konkurenci, ja administratīvā procesa laikā aizdomās turētais uzņēmums apgalvo, ka pastāv attaisnojumi tā rīcībai.

Katrā ziņā pierādījumu, kas var pierādīt spējas radīt ierobežojošas sekas, iesniegšana procesa laikā minētajai konkurences iestādei rada pienākumu tos izskatīt.

Līdz ar to, ja dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums ir iesniedzis ekonomisku pētījumu, lai pierādītu, ka tam pārmestā prakse nevar izstumt konkurentus, kompetentā konkurences iestāde nevar izslēgt šī pētījuma atbilstību, neizklāstot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka tas neļauj pierādīt attiecīgās prakses nespēju apdraudēt efektīvu konkurenci attiecīgajā tirgū un tādējādi neļaujot šim uzņēmumam noteikt, ar kādiem pierādījumiem to varētu aizstāt.

Tā kā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir tieši atsaukusies uz “tikpat efektīva konkurenta” testu, Tiesa visbeidzot norāda, ka šāds tests ir tikai viena no metodēm, kas ļauj novērtēt, vai rīcībai ir spēja radīt izstumšanas iedarbību. Līdz ar to konkurences iestādēm nevar būt juridisks pienākums izmantot šo testu, lai konstatētu prakses ļaunprātīgo raksturu. Tomēr, ja attiecīgais uzņēmums šāda testa rezultātus ir iesniedzis administratīvajā procesā, konkurences iestādei ir jāpārbauda to pierādījuma spēks.

( 1 ) Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Itālijas Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, Itālija).

( 2 ) Spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Intel”).