TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2023. gada 16. februārī ( *1 )

Apelācija – Valodu lietojums – Paziņojums par atklātajiem konkursiem administratoru pieņemšanai darbā izmeklētāju un izmeklētāju grupas vadītāju pienākumu pildīšanai – Valodu zināšanas – Otrās konkursu valodas izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu – Saziņas valoda ar Eiropas Personāla atlases biroju (EPSO) – Regula Nr. 1 – Civildienesta noteikumi – 1.d panta 1. punkts – Atšķirīga attieksme valodas dēļ – Attaisnojums – Dienesta intereses – Prasība pieņemt darbā administratorus, kas “spēj nekavējoties sākt darbu” – Pārbaude tiesā – Prasītais pierādījumu līmenis

Lietā C‑635/20 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2020. gada 20. novembrī iesniegusi

Eiropas Komisija, ko pārstāv GGattinara, TLilamand, DMilanowska un NRuiz García, pārstāvji,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki –

Spānijas Karaliste, ko pārstāv LAguilera Ruiz un AGavela Llopis, pārstāvji,

Itālijas Republika, ko pārstāv GPalmieri, pārstāve, kurai palīdz PGentili, avvocato dello Stato,

prasītājas pirmajā instancē,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [AArabadjiev], Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [KLenaerts] un Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [LBay Larsen], kuri pilda pirmās palātas tiesnešu pienākumus, tiesneši A. Kumins [AKumin] un I. Ziemele (referente),

ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],

sekretārs: Č. Di Bella [CDi Bella], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 2. marta tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 19. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 9. septembra spriedumu Spānija un Itālija/Komisija (T‑401/16 un T‑443/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:409), ar kuru tā atcēla paziņojumu par atklātajiem konkursiem EPSO/AD/323/16 un EPSO/AD/324/16 administratoru rezerves sarakstu izveidei izmeklētāju (AD 7) un izmeklētāju grupas vadītāju (AD 9) pienākumu pildīšanai Eiropas Savienības izdevumu, korupcijas novēršanas, muitas un tirdzniecības, kā arī tabakas un viltotu preču jomā (OV 2016, C 187 A, 1. lpp., turpmāk tekstā – “strīdīgais paziņojums par konkursiem”).

Atbilstošās tiesību normas

Regula Nr. 1/58

2

Padomes Regulas Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2013. gada 13. maija Regulu (ES) Nr. 517/2013 (OV 2013, L 158, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1/58”), 1. pantā ir noteikts:

“Savienības iestāžu oficiālās valodas un darba valodas ir angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, horvātu, igauņu, itāļu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru valoda.”

3

Šīs regulas 2. pantā ir paredzēts:

“Dokumentus, ko dalībvalsts vai dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona sūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām. Atbildi sagatavo tajā pašā valodā.”

4

Saskaņā ar minētās regulas 6. pantu:

“Kopienas iestādes savos reglamentos var noteikt, kuras valodas ir lietojamas īpašos gadījumos.”

Civildienesta noteikumi

5

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) tika pieņemti ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī paredz īpašus Komisijas ierēdņiem uz laiku piemērojamus pasākumus (OV 1968, L 56, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (OV 2013, L 287, 15. lpp.).

6

Civildienesta noteikumu I sadaļā “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts 1.–10.c pants.

7

Civildienesta noteikumu 1.d pantā ir noteikts:

“1.   Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija, jebkāda iemesla dēļ, piemēram, [..] valodas [..] dēļ, ir aizliegta.

[..]

6.   Ievērojot nediskriminācijas principu un proporcionalitātes [samērīguma] principu, jebkādam to piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs. [..]”

8

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 2. pantu:

“1.   Katra iestāde nosaka, kurš tajā īsteno pilnvaras, ko iecēlējinstitūcijai piešķir šie Civildienesta noteikumi.

2.   Tomēr viena vai vairākas iestādes var uzticēt kādai no tām vai iestāžu struktūrai atsevišķu vai visu to pilnvaru izpildi, ko piešķīrusi iecēlējinstitūcija [kas piešķirtas iecēlējinstitūcijai] un kas nav lēmumi attiecībā uz ierēdņu iecelšanu amatā, paaugstināšanu amatā vai pārcelšanu amatā.”

9

Civildienesta noteikumu III sadaļas nosaukums ir “Ierēdņu karjera”.

10

Šīs sadaļas 1. nodaļā “Iecelšana amatā” ir ietverts Civildienesta noteikumu 27.–34. pants, un minēto noteikumu 27. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Savienības dalībvalstu pilsoņiem. Neviens amats netiek rezervēts kādas dalībvalsts pilsoņiem.”

11

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 28. pantam:

“Ierēdni var iecelt amatā tikai ar nosacījumu, ka:

[..]

d)

atbilstoši [neskarot] 29. panta 2. punktam[‑u][, kas attiecas uz citas tādas iecelšanas amatā procedūras pieņemšanu, kura nav konkursa procedūra augstākā līmeņa vadītāju iecelšanai amatā un izņēmuma gadījumos amatos, kam nepieciešama īpaša kvalifikācija,] viņš ir izturējis konkursu, kas balstās uz kvalifikāciju vai pārbaudēm, vai gan uz kvalifikāciju, gan pārbaudēm, kā paredzēts III pielikumā;

[..]

f)

viņš sniedz pierādījumu tam, ka viņam ir labas kādas Savienības valodas zināšanas un apmierinošas kādas citas Savienības valodas zināšanas apjomā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai.”

12

Civildienesta noteikumu III pielikuma nosaukums ir “Konkursi”. Tā 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Paziņojumu par konkursiem sagatavo iecēlējinstitūcija pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju.

Tajā jānorāda:

a)

konkursa veids (attiecīgās iestādes slēgts konkurss, visu iestāžu slēgts konkurss, atklāts konkurss, kas vajadzības gadījumā kopīgs divām vai vairākām iestādēm);

b)

konkursa procedūra (balstoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem vai kvalifikāciju un pārbaudījumiem);

c)

ar ieņemamo amatu saistīto pienākumu un uzdevumu veids un piedāvātā funkciju grupa un pakāpe;

d)

ieņemamajiem amatiem nepieciešamie diplomi un citi dokumentāri pierādījumi par kvalifikāciju vai pieredzi [..];

e)

ja konkurss notiek, pamatojoties uz pārbaudījumiem, kādi tie būs un kā tos vērtēs;

f)

vajadzības gadījumā īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas;

g)

vajadzības gadījumā vecuma ierobežojumi vai to pagarinājumi attiecībā uz Savienības darbiniekiem, kuri dienestā nostrādājuši vismaz vienu gadu;

h)

pieteikumu iesniegšanas termiņš;

[..].”

13

Saskaņā ar šī pielikuma 7. pantu:

“1.   Pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju iestādes uztic Eiropas Personāla atlases birojam [(EPSO)] veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Savienības ierēdņu atlases procedūrās [..] piemēro vienotus kritērijus. [..]”

Lēmums 2002/620/EK

14

EPSO tika izveidots ar Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas ombuda 2002. gada 25. jūlija Lēmumu 2002/620/EK (OV 2002, L 197, 53. lpp.).

15

Šā lēmuma 2. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka EPSO tostarp īsteno atlases pilnvaras, kas piešķirtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikumu to iestāžu iecēlējinstitūcijām, kas parakstījušas šo lēmumu.

16

Lēmuma 2002/620 4. panta pēdējā teikumā ir paredzēts, ka visas pārsūdzības attiecībā uz šajā lēmumā paredzētajām jomām vērš pret Komisiju.

Citi piemērojamie tiesību akti

Atklātos konkursus reglamentējošie vispārīgie noteikumi

17

2015. gada 27. februārī EPSO publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dokumentu ar nosaukumu “Atklātos konkursus reglamentējošie vispārīgie noteikumi” (OV 2015, C 70 A, 1. lpp.), kura pirmajā lappusē ir precizēts, ka “šie vispārīgie noteikumi ietilpst paziņojumā par konkursiem, un kopā ar paziņojumu tie ir saistošs konkursa procedūras satvars”.

18

Šo vispārīgo noteikumu 1.3. punktā “Piemērotība” attiecībā uz valodu zināšanām ir noteikts:

“[..]

ES iestādes iekšējā saziņā jau ilgi lieto galvenokārt angļu, franču un vācu valodu, un tās ir arī valodas, kas visbiežāk vajadzīgas ārējā saziņā un dokumentu apstrādē.

Otrās valodas izvēle ir noteikta dienesta interesēs, jo jaunajiem darbiniekiem jāspēj strādāt uzreiz un sazināties ikdienas darba vajadzībām. Citādi tiktu ievērojami traucēta iestāžu efektīva darbība.

Turklāt, lai tiktu nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret visiem kandidātiem, tostarp pret tiem, kuru pirmā oficiālā valoda ir viena no minētajām trim valodām, ikvienam tiek prasīts kārtot pārbaudījumus otrajā valodā, kura ir viena no šīm trim valodām. Šādi novērtējot konkrētās prasmes, ES iestādes var izsvērt, vai kandidāti spēj nekavējoties sākt darbu vidē, kas visnotaļ atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā. Tas neskar iespēju vēlāk apgūt trešo darba valodu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punktu. [..]”

Strīdīgais paziņojums par konkursiem

19

Pārsūdzētā sprieduma 1.–15. punktā Vispārējā tiesa strīdīgā paziņojuma par konkursiem saturu ir izklāstījusi šādi:

“1

2016. gada 26. maijā [EPSO] publicēja [strīdīgo paziņojumu par konkursiem] Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. [..]

2.

[Strīdīgā paziņojuma par konkursiem] ievadā ir norādīts, ka šis paziņojums un Atklātos konkursus reglamentējošie vispārīgie noteikumi [..] ir attiecīgās atlases procedūras pamatā esošais juridiski saistošais regulējums. Tomēr tajā ir precizēts, ka vispārīgo noteikumu II pielikums [..] aplūkojamajā atlases procedūrā netiek piemērots, bet ir aizstāts ar noteikumiem, kas minēti [strīdīgā paziņojuma par konkursiem] II pielikumā.

[..]

4.

[Strīdīgā paziņojuma par konkursiem] daļā “Atbilstības nosacījumi”, kurā ir minēti nosacījumi, kādiem ieinteresētajām personām ir jāatbilst pieteikuma apstiprināšanas brīdī, kā viens no īpašajiem atbilstības nosacījumiem ir prasīts “minimālais nepieciešamais [Eiropas vienotā valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmas (CEFR)] līmenis C1 vienā no 24 oficiālajām [Savienības] valodām”, un šī valoda ir norādīta kā konkursa “1. valoda”, kā arī “minimālais nepieciešamais [CEFR] līmenis B2 angļu, franču vai vācu valodā”. Šai otrajai valodai, kas apzīmēta kā konkursa “2. valoda”, obligāti ir jābūt citai valodai nekā šī paša kandidāta izvēlētā 1. valoda.

5.

Šajā pašā [strīdīgā paziņojumā par konkursiem] daļā ir precizēts:

“Lai šo divu konkursu kārtībā varētu ieņemt amatu, ir nepieciešamas labas angļu valodas (rakstveida un mutvārdu) zināšanas. Angļu valoda ir galvenā valoda, ko izmanto izmeklētāji, kuri strādā korupcijas novēršanas un/vai finanšu noziedzības apkarošanas jomā starptautiskā kontekstā. Tāpēc labas angļu valodas zināšanas ir būtiskas (prezentāciju sniegšanai un apspriežu noturēšanai vai ziņojumu rakstīšanai), lai nodrošinātu efektīvu sadarbību un informācijas apmaiņu ar valsts iestādēm dalībvalstīs un trešās valstīs.”

6.

Tāpat ir precizēts, ka “pieteikuma veidlapa jāaizpilda angļu, franču vai vācu valodā”.

7.

Turklāt tajā pašā [strīdīgā paziņojuma par konkursiem] daļā ir norādīts: “kā otrā valoda jāizvēlas angļu, franču vai vācu valoda”, ka “tās ir galvenās Komisijas darba valodas” un ka “dienesta interesēs jaunajiem darbā pieņemtajiem darbiniekiem ir nekavējoties jāspēj sākt strādāt un savā ikdienas darbā efektīvi sazināties vismaz vienā no tām”. Šajā ziņā, lai gūtu “sīkāku informāciju par valodām, kas nepieciešamas šiem konkursiem”, kandidāti ir aicināti skatīt [strīdīgā paziņojuma par konkursiem] II pielikumu “Šo atlases procedūru valodu režīma pamatojums”.

[..]

9.

[Strīdīgā paziņojuma par konkursiem] II pielikuma ievaddaļa ir formulēta šādi:

“Šie konkursi ir specializēti konkursi, lai pieņemtu darbā izmeklētājus un izmeklētāju grupu vadītājus. Prasības, kas izklāstītas šā paziņojuma par konkursiem iedaļā “ATBILSTĪBAS NOSACĪJUMI”, atbilst [Savienības] iestāžu galvenajām prasībām attiecībā uz speciālistu prasmēm, pieredzi un zināšanām un vajadzību pēc tā, lai jaunie darbinieki spētu efektīvi strādāt, jo īpaši sadarboties ar citiem darbiniekiem.

Šā iemesla dēļ kandidātiem tiek prasīts izvēlēties otro konkursa valodu no ierobežota [Savienības] oficiālo valodu skaita. Šā ierobežojuma pamatā ir arī budžeta un darbības ierobežojumi, kā arī 1., 2. un 3. punktā turpmāk aprakstīto EPSO atlases metožu īpatnības. Valodas prasības šiem konkursiem pieņēmusi EPSO valde, ņemot vērā minētos faktorus un citas specifiskas prasības, kas saistītas ar [..] Komisijas pienākumu īpatnībām vai konkrētajām vajadzībām.

Galvenais šo konkursu mērķis ir izveidot rezerves sarakstu [..] Komisijai, kurā iekļauti administratori. Pēc pieņemšanas darbā ir būtiski, ka administratori nekavējoties spēj strādāt un sazināties ar saviem kolēģiem un vadītājiem. Ņemot vērā valodu lietojuma kritērijus [Savienības] atlases procedūrās, kuri izklāstīti turpmāk 2. punktā, [..] Komisija uzskata, ka angļu, franču un vācu valoda ir piemērotākās otrās valodas izvēles iespējas šajos konkursos.

Ņemot vērā to, ka [..] Komisijas darbinieki visbiežāk runā angļu, franču un vācu valodā, tajās un no tām tulko un lieto administratīvajai saziņai, kā arī to, ka šīs valodas ir visvairāk lietotās valodas saziņā ar trešām pusēm, kuras ir iesaistītas izmeklēšanā preču viltojumu, korupcijas, muitas un tirdzniecības jomās, kandidātiem vismaz viena no šīm valodām ir jāpiedāvā kā viena no divām obligātajām valodām.

Turklāt labas angļu valodas zināšanas tiek uzskatītas par būtiskām sadarbībai finanšu noziegumu, korupcijas apkarošanas un cīņas pret viltotām precēm jomās starptautiskā kontekstā. Tāpēc labas angļu valodas zināšanas ir būtiskas (prezentāciju sniegšanai un apspriežu noturēšanai vai ziņojumu rakstīšanai), lai nodrošinātu efektīvu sadarbību un informācijas apmaiņu ar valsts iestādēm dalībvalstīs un trešās valstīs. Tāpēc kandidātiem vērtēšanas centra posma laikā arī būs jāveic angļu valodas izpratnes papildu tests.

Kandidātiem, aizpildot tiešsaistes pieteikumus, jāizmanto konkursa otrā valoda (angļu, franču vai vācu), un EPSO jāizmanto šīs valodas masveida saziņā ar kandidātiem, kuri ir iesnieguši derīgus pieteikumus, un dažos 3. punktā aprakstītajos testos.”

10.

[Strīdīgā paziņojuma par konkursiem] II pielikuma 1. punktā “Valodu izvēles pamatojums katrai atlases procedūrai” ir noteikts:

“[Savienības] iestādes uzskata, ka lēmums par konkrētām valodām, kas izmantojamas katrā atsevišķā atlases procedūrā, un jo īpaši par jebkādiem valodu izvēles ierobežojumiem ir jāpieņem, pamatojoties uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.

i)

Prasība jaunajiem darbiniekiem nekavējoties sākt darbu

Jaunajiem darbiniekiem jābūt spējīgiem nekavējoties sākt darbu un veikt pienākumus, kuru veikšanai tie ir pieņemti darbā. Tādēļ EPSO ir jānodrošina, ka veiksmīgajiem kandidātiem ir pietiekamas zināšanas tādā valodu kombinācijā, kas ļaus viņiem efektīvi veikt savus pienākumus, un jo īpaši – ka veiksmīgie kandidāti ikdienas darbā spēj efektīvi sazināties ar kolēģiem un vadītājiem.

Tādējādi var būt pamatoti dažus testus rīkot ierobežotā skaitā darba valodu, lai nodrošinātu, ka visi kandidāti spēj strādāt vismaz vienā no šīm valodām, neatkarīgi no viņu pirmās oficiālās valodas. Citādi būtu liels risks, ka liela daļa veiksmīgu kandidātu samērīgā laikā nespētu uzņemties uzdevumus, kuru veikšanai viņus pieņem darbā. Turklāt tiktu ignorēts acīmredzamais apsvērums, ka kandidāti, kuri piesakās darbam [Savienības] civildienestā, vēlas pievienoties starptautiskai organizācijai, kurai jāizmanto darba valodas, lai spētu pareizi darboties un veikt uzdevumus, kas tai uzticēti saskaņā ar [Savienības] Līgumiem.

ii)

Atlases procedūras raksturs

Dažos gadījumos kandidātu valodu izvēles ierobežošanu var pamatot ar atlases procedūras īpatnībām.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. pantu EPSO novērtē kandidātus atklātos konkursos, kurus EPSO izmanto, lai novērtētu kandidātu prasmes un labāk paredzētu, vai kandidāti spēs pildīt savus pienākumus.

Pārbaudījumi vērtēšanas centrā ir atlases metode, kas ietver kandidātu novērtēšanu standartizētā veidā, kuras pamatā ir dažādi scenāriji, ko novēro vairāki atlases komisijas locekļi. Vērtēšanā tiek izmantota kompetenču sistēma, kuru iepriekš sagatavojušas iecēlējinstitūcijas, un vienota punktu vērtēšanas metode, un kopīga lēmumu pieņemšana.

Šādi izvērtējot konkrētās prasmes, [Savienības] iestādes var novērtēt kandidātu spējas nekavējoties sākt strādāt vidē, kas tuvu atbilst reālajai situācijai, kādā tiem būs jāstrādā. No daudziem zinātniskiem pētījumiem izriet, ka vērtēšanas centri, simulējot īstenībai tuvas darba situācijas, ir labākais prognozētājs attiecībā uz darbu reālā situācijā. Tāpēc vērtēšanas centri tiek izmantoti visā pasaulē. Ņemot vērā karjeras ilgumu un mobilitātes līmeni [Savienības] iestādēs, šādam vērtēšanas veidam ir būtiska nozīme, jo īpaši atlasot pastāvīgos ierēdņus.

Lai nodrošinātu to, ka kandidātus var novērtēt vienlīdzīgi un ka kandidāti var tieši sazināties ar vērtētājiem un citiem kandidātiem, kuri piedalās pārbaudījumā, kandidātus novērtē grupā ar kopēju valodu. Ja vien vērtēšanas centra pārbaudījumi nenotiek konkursā ar vienu galveno valodu, ir obligāti nepieciešams, ka vērtēšanas centra pārbaudījumi tiek rīkoti ierobežotā skaitā valodu.

iii)

Budžeta un darbības ierobežojumi

Vairāku iemeslu dēļ EPSO valde uzskata, ka nebūtu praktiski rīkot viena konkursa vērtēšanas centra posmu visās [Savienības] oficiālajās valodās.

Pirmkārt, šāda pieeja ļoti būtiski ietekmētu resursus, padarot neiespējamu [Savienības] iestādēm apmierināt savas vajadzības pēc jauniem darbiniekiem pašreizējās budžeta shēmas ietvaros. Tā būtu arī nelietderīga Eiropas nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošana.

Otrkārt, lai rīkotu pārbaudījumus vērtēšanas centros visās oficiālajās valodās, EPSO konkursos būtu jāstrādā ievērojamam skaitam mutisko tulku un jāizmanto piemērotas telpas ar tulkošanas kabīnēm.

Treškārt, lai aptvertu dažādās kandidātu izmantotās valodas, būtu nepieciešams krietni lielāks skaits atlases komisijas locekļu.”

11.

Saskaņā ar [strīdīgā paziņojuma par konkursiem] II pielikuma 2. punktu “Valodu izvēles kritēriji katrai atlases procedūrai”:

“Ja kandidātiem ir jāizvēlas no ierobežota skaita [Savienības] oficiālo valodu, EPSO valdei, izskatot katru gadījumu atsevišķi, ir jānosaka valodas, kas izmantojamas individuālos atklātos konkursos, ņemot vērā turpmāk minēto:

i)

visus īpašos iekšējos noteikumus par valodu lietojumu attiecīgajā(‑ās) iestādē(‑ēs) vai struktūrās;

ii)

īpašās prasības saistībā ar pienākumu īpatnībām un attiecīgās iestādes konkrētajām vajadzībām;

iii)

attiecīgajā(‑ās) iestādē(‑ēs) visbiežāk lietotās valodas, ko nosaka, pamatojoties uz:

deklarētajām un apliecinātajām valodu prasmēm [CEFR] B2 vai augstākā līmenī aktīvā nodarbinātībā iesaistītiem pastāvīgajiem [Savienības] ierēdņiem,

visplašāk lietotajām mērķa valodām, kurās tulko [Savienības] iestāžu iekšējai lietošanai paredzētos dokumentus,

visplašāk lietotajām avota valodām, no kurām tulko [Savienības] iestādēs izstrādātos dokumentus, kas paredzēti ārējai lietošanai;

iv)

valodas, kuras izmanto administratīvai saziņai attiecīgajā(‑ās) iestādē(‑ēs).”

12.

Visbeidzot [strīdīgā paziņojuma par konkursiem] II pielikuma 3. punktā “Komunikācijas valodas” ir norādīts:

“Šajā [daļā] aprakstīti vispārējie noteikumi attiecībā uz valodu izmantošanu saziņai starp EPSO un potenciālajiem kandidātiem. Katrā paziņojumā par konkursiem var paredzēt citas, specifiskas prasības.

EPSO ņem vērā kandidātu kā [Savienības] pilsoņu tiesības sazināties dzimtajā valodā. EPSO arī atzīst, ka kandidāti, kuri ir apstiprinājuši savus pieteikumus, ir potenciālie [Eiropas Savienības] civildienesta darbinieki, kuri izmanto tiesības un pienākumus, kas viņiem piešķirti Civildienesta noteikumos. [Savienības] iestādes tāpēc uzskata, ka EPSO būtu pēc iespējas jāsazinās ar kandidātiem un jāsniedz kandidātiem informācija par viņu pieteikumiem visās [Savienības] oficiālajās valodās. Lai to panāktu, nemainīgie elementi EPSO tīmekļa vietnē, paziņojumi par konkursiem un vispārīgie noteikumi, kas reglamentē atklātos konkursus, tiks publicēti visās oficiālajās valodās.

Valodas, kas jāizmanto, aizpildot tiešsaistes pieteikumu veidlapas, ir norādītas katrā paziņojumā par konkursu. Norādījumi par pieteikumu izpildīšanu ir jāsniedz visās oficiālajās valodās. Šie noteikumi tiks piemēroti pārejas periodā, kas nepieciešams, lai sāktu izmantot sākotnējo tiešsaistes pieteikšanās procedūru visās oficiālajās valodās.

Lai ātri un efektīvi sazinātos, tiklīdz ir apstiprināts kandidāta sākotnējais pieteikums, masveida saziņa no EPSO ar lielu kandidātu skaitu notiks, izmantojot ierobežotu skaitu [Savienības] oficiālo valodu. Tā būs vai nu kandidāta pirmā, vai arī otrā valoda, kā izklāstīts attiecīgajā paziņojumā par konkursu.

Kandidāti var sazināties ar EPSO jebkurā no [Savienības] oficiālajām valodām, bet, lai EPSO spētu efektīvāk risināt viņu jautājumu, kandidāti tiek aicināti izvēlēties no ierobežota valodu skaita, kurās EPSO darbinieki spēj sniegt tūlītēju valodu nodrošinājumu bez nepieciešamības izmantot tulkošanu.

Dažus pārbaudījumus var arī rīkot ierobežotā skaitā [Savienības] oficiālo valodu, lai nodrošinātu, ka kandidātiem ir vajadzīgās valodu spējas, kas nepieciešamas, lai piedalītos atklāto konkursu vērtēšanas posmā. Dažādo pārbaudījumu valodas tiks norādītas katrā paziņojumā par konkursu.

[Savienības] iestādes uzskata, ka šāda kārtība nodrošina taisnīgu un piemērotu līdzsvaru starp dienesta interesēm un daudzvalodības principu, un nediskrimināciju valodas dēļ. Kandidātu pienākums izvēlēties otro valodu, kas nav viņu pirmā (parasti dzimtā vai tai līdzvērtīga) valoda, nodrošina kandidātu salīdzināmību uz vienlīdzīgiem pamatiem. [..]”

13.

[Strīdīgā paziņojuma par konkursiem] daļas “Atlases procedūra” 1. punktā ir norādīts, ka “datorizētie daudzizvēļu testi”, proti, teksta loģiskās analīzes tests, matemātisko iemaņu tests un abstraktās domāšanas tests, kas veido attiecīgo atlases procedūru pirmo posmu, tiek organizēti valodā, kuru katrs kandidāts ir izvēlējies kā konkursa pirmo valodu.

14.

Turklāt saskaņā ar minētās daļas 3. punktu pēc tam, kad būs veikta “atlase pēc kvalifikācijas”, kas ir konkursu, uz kuriem attiecas [strīdīgais paziņojums par konkursiem], otrais posms, kandidāti, kuri būs saņēmuši vienu no augstākajiem kopējiem novērtējumiem, tiks uzaicināti piedalīties pārbaudījumos vērtēšanas centrā valodā, ko kandidāti būs izvēlējušies kā konkursa otro valodu; tas ir konkursu pēdējais posms, kurš ietver vairākus testus kandidātu dažādu prasmju izvērtēšanai.

15.

Šajā posmā to iemeslu dēļ, kas norādīti [strīdīgā paziņojuma par konkursiem] daļā “Atbilstības nosacījumi” (skat. 5. punktu) kandidātiem turklāt tiks lūgts nokārtot valodas prasmju testu angļu valodā. Saskaņā ar [strīdīgo paziņojumu par konkursiem] šis pēdējais tests “ir izslēdzošs, bet rezultāts netiks ņemts vērā, aprēķinot vērtēšanas centra pārbaudījumu kopējo novērtējumu”.”

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

20

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2016. gada 29. jūlijā un 2016. gada 9. augustā, Spānijas Karaliste lietā T‑401/16 un Itālijas Republika lietā T‑443/16 katra cēla prasību atbilstoši LESD 263. pantam, lūdzot atcelt strīdīgo paziņojumu par konkursiem.

21

Ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 6. novembra lēmumu lietas T‑401/16 (Spānija/Komisija) un T‑443/16 (Itālija/Komisija) tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai.

22

Prasībās Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apstrīdēja divu ar strīdīgo paziņojumu par konkursiem ieviestā valodu lietojuma aspektu likumību, saskaņā ar kuriem, pirmām kārtām, konkursu otrās valodas izvēlei un, otrām kārtām, saziņai starp kandidātiem un EPSO valodas izvēlei tiek piedāvāta tikai angļu, franču vai vācu valoda.

23

Pirmkārt, Vispārējā tiesa kopā izskatīja otro un trešo pamatu, ko Spānijas Karaliste bija izvirzījusi lietā T‑401/16, kā arī Itālijas Republikas lietā T‑443/16 izvirzīto trešo un septīto pamatu, kas attiecas uz šī valodu lietojuma pirmo aspektu.

24

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā norādīja, ka konkursu, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem, 2. valodas izvēles ierobežošana ar angļu, franču un vācu valodu (turpmāk tekstā – “konkursu otrās valodas izvēles ierobežojums” vai “attiecīgais ierobežojums”) būtībā ir atšķirīga attieksme valodas dēļ, kas principā ir aizliegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktu, un piebilda, ka šāda atšķirīga attieksme var būt attaisnota.

25

Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 74.–207. punktā tā veica šāda attaisnojuma pārbaudi.

26

Veicot šo pārbaudi, pārsūdzētā sprieduma 94.–116. punktā tā pārbaudīja trīs iemeslus, kas norādīti strīdīgajā paziņojumā par konkursiem, lai attaisnotu attiecīgo ierobežojumu.

27

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 105. punktā konstatēja, ka ar iemeslu, ka jauniem darbiniekiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu, iespējams, varētu attaisnot ierobežojumu ar šīm trim konkrētajām valodām, savukārt ne budžeta un darbības ierobežojumi, ne atlases procedūras raksturs nav iemesli, ar ko varētu attaisnot šādu ierobežojumu.

28

Attiecībā uz pirmo no šiem trim iemesliem vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107.–109. punktā norādīja, ka strīdīgā paziņojuma par konkursiem II pielikuma ievaddaļā un 1. punkta i) apakšpunktā izklāstītie apsvērumi – lai gan tajos ir norādīts, ka pastāv dienesta intereses, lai jaunpieņemtās personas varētu efektīvi pildīt savus pienākumus un sazināties, tiklīdz sāk pildīt amata pienākumus, – paši par sevi nav pietiekami, lai konstatētu, ka, lai varētu pildīt attiecīgos amata pienākumus – proti, izmeklētāja vai izmeklētāju grupas vadītāja pienākumus – Komisijā, un konkrētāk – Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF), ir konkrēti vajadzīgas apmierinošas angļu, franču vai vācu valodas zināšanas, izslēdzot pārējās Savienības oficiālās valodas. It īpaši apsvērums, saskaņā ar kuru šīs trīs valodas ir “visvairāk lietotās valodas saziņā ar trešām pusēm, kuras ir iesaistītas izmeklēšanā preču viltojumu, korupcijas, muitas un tirdzniecības jomās”, neesot pamatots ne ar vienu konkrētu norādi, turklāt Komisija šajā ziņā nav iesniegusi nevienu pierādījumu.

29

Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 110. un 111. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka, protams, šajā paziņojumā par konkursiem ir ietverti detalizētāki apsvērumi par prasību pārvaldīt angļu valodu. Tomēr šie apsvērumi esot izmantojami “tikai tam, lai attaisnotu to, ka vērtēšanas centra posmā tiek organizēts angļu valodas izpratnes tests, kas ir izslēdzošs”. Turklāt neatkarīgi no jautājuma par to, vai ar minētajiem apsvērumiem varētu attaisnot arī to, ka šī valoda ir viena no trim valodām, ar kurām ir ierobežota attiecīgo konkursu otrās valodas izvēle, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir jākonstatē, ka “ar tiem ne tikai nevar pamatot vācu un franču valodas iekļaušanu starp trim izvēlētajām valodām, jo to mērķis ir saistīts tikai ar angļu valodu, bet tie arī liek apšaubīt viedokli, ka kandidāts ar apmierinošām vācu vai franču valodas zināšanām var tikt uzskatīts par tādu, kurš nekavējoties spēj sākt darbu”.

30

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 112.–114. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šo analīzi neatspēko to pienākumu apraksts, kas darbā pieņemtajiem veiksmīgajiem kandidātiem būs jāveic, kā tie aprakstīti strīdīgajā paziņojumā par konkursiem, jo, pamatojoties tikai uz šo aprakstu, nav iespējams konstatēt, ka trīs valodas, ar kurām ir ierobežota attiecīgo konkursu otrās valodas izvēle, ļautu visiem šo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt darbu. Turklāt Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nekāda informācija šajā paziņojumā par konkursiem, nedz arī šajos lietas materiālos neļauj pierādīt, ka šīs trīs valodas faktiski tiek lietotas tā I pielikumā uzskaitīto pienākumu pildīšanā. Tāpat ne no minētā paziņojuma, ne no šo lietu materiāliem nekādi neizriet, ka visas trīs minētās valodas faktiski tiek lietotas izmeklētāju vai izmeklētāju grupu vadītāju saziņā ar dalībvalstu un trešo valstu iestādēm.

31

Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 116. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ar iemeslu, ka jaunajiem darbiniekiem ir jāspēj nekavējoties sākt darbu – tā neskaidrā un vispārīgā formulējuma strīdīgajā paziņojumā par konkursiem dēļ, kā arī tādu konkrētu norāžu trūkuma dēļ, kas to pamatotu, – nevar attaisnot konkursu otrās valodas izvēles ierobežojumu.

32

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pēc tam pārbaudīja, vai Komisijas iesniegtie pierādījumi šī pamatojuma atbalstam ļauj pierādīt, ka, ņemot vērā ieņemamo amatu funkcionālās īpatnības, attiecīgais ierobežojums objektīvi un saprātīgi bija attaisnots ar vajadzību, lai administratori spētu nekavējoties sākt darbu.

33

Lai veiktu šo pārbaudi, Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 122.–169. punktā izvērtēja pierādījumus, kas attiecas uz Komisijas iekšējo praksi valodu jautājumos, proti:

Komisijas priekšsēdētāja 2000. gada 29. novembra Paziņojumu SEC(2000) 2071/6 par šīs iestādes lēmumpieņemšanas procesa vienkāršošanu un Komisijas 2000. gada 29. novembra 1502. sanāksmes protokolu, kas sagatavots 2000. gada 6. decembrī [ar numuru PV(2002) 1502] un ar ko locekļu kolēģija apstiprina šo paziņojumu;

Komisijas Reglamentu (OV 2000, L 308, 26. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2010. gada 24. februāra Lēmumu 2010/138/ES, Euratom (OV 2010, L 55, 60. lpp.; turpmāk tekstā – “Reglaments”), un šī reglamenta piemērošanas noteikumus (C(2010) 1200, galīgā redakcija);

Komisijas Darba operatīvo procedūru rokasgrāmatas fragmentu ar nosaukumu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” un atsevišķus ar to saistītus dokumentus, un

Komisijas 2006. gada 20. decembra Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, par tulkošanu Komisijā pielikumu ar nosaukumu “Tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada” (turpmāk tekstā – “Tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada”).

34

It īpaši attiecībā uz Paziņojumu SEC(2000) 2071/6 ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa to pārbaudīja pārsūdzētā sprieduma 132.–137. punktā, minētā sprieduma 133. punktā konstatēdama, ka tā mērķis “būtībā ir novērtēt Komisijas locekļu kolēģijas dažādu veidu lēmumpieņemšanas procedūras, kādas bija paredzētas tās Reglamentā – redakcijā, kas bija spēkā minētā paziņojuma izdošanas brīdī, un piedāvāt šo procedūru vienkāršošanu. Šādā kontekstā un atsaucoties uz konkrētu procedūras veidu, proti, rakstisku procedūru, aplūkojamā paziņojuma 2.2. punktā ir norādīts, ka “dokumentus izplata trīs Komisijas darba valodās”, tās gan nenosaucot. Tomēr ar šo atsauci vien, kaut arī tajā ir ietverts formulējums “darba valodas”, nepietiek, lai pierādītu, ka angļu, franču un vācu valoda ir valodas, kuras faktiski tiek lietotas ikdienas darbā visos Komisijas dienestos”. Minētā sprieduma 134.–136. punktā norādījusi, ka šīs atsauces tvērumu turklāt ietekmē citas Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 daļas, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 137. punktā secināja, ka šis paziņojums “neļauj izdarīt derīgus secinājumus par angļu, franču un vācu valodas faktisko lietojumu nedz Komisijas dienestu ikdienas darbā, nedz a fortiori [strīdīgajā paziņojumā par konkursiem] minēto pienākumu izpildē”.

35

Pārsūdzētā sprieduma 138. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka šo konstatējumu nevar atspēkot pārējie dokumenti, saistībā ar kuriem Komisija ierosina analizēt Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, proti, tās Reglaments, tā piemērošanas noteikumi, kā arī dokuments “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, pēc kārtas pārbaudot šos trīs dokumentus minētā sprieduma 139.–151. punktā.

36

Pārsūdzētā sprieduma 152. punktā Vispārējā tiesa šajā saistībā norādīja, ka, skatīti kopumā, šā sprieduma 35. punktā minētie dokumenti nav vērtējami kā vispārējā valodu lietojuma, kas paredzēts ar Regulu Nr. 1/58, piemērošanas noteikumi, kuri noteikti Komisijas Reglamentā, minētās regulas 6. panta izpratnē. Kā to esot precizējusi arī Komisija, minētie dokumenti vienīgi “atspoguļo šajā iestādē kopš ilga laika iedibinātu administratīvo praksi, kurā angļu, franču un vācu valodu lieto kā valodas, kurās jāsagatavo dokumenti, lai tos iesniegtu locekļu kolēģijas apstiprināšanai”. Turklāt, tostarp pārsūdzētā sprieduma 153. un 154. punktā konstatējusi, ka it īpaši dokumentu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, kas ir fragments no Darba operatīvo procedūru rokasgrāmatas, nevar vērtēt kā Komisijas priekšsēdētāja lēmumu noteikt kolēģijai iesniegto dokumentu sagatavošanas valodas, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 155. punktā norādīja, ka Komisija ir atzinusi, ka nepastāv iekšējs lēmums, ar kuru būtu noteiktas darba valodas šajā iestādē.

37

Veikusi šos “ievada precizējumu”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 156. punktā tādējādi konstatēja – ciktāl Komisijas iesniegto dokumentu vienīgais mērķis ir noteikt valodas, kas ir nepieciešamas tās dažādo lēmumpieņemšanas procedūru norisei, ar tiem kopumā nevar attaisnot konkursu 2. valodas izvēles ierobežošanu ar angļu, franču un vācu valodu, ņemot vērā strīdīgajā paziņojumā par konkursiem minēto amatu funkcionālās īpatnības.

38

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. punktā precizēja, ka no šiem dokumentiem neizriet, ka pastāvētu nepieciešamā saikne starp Komisijas lēmumpieņemšanas procedūrām, tostarp tām, kuras īsteno tās locekļu kolēģija, un pienākumiem, kas būs jāveic strīdīgo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem. Proti, pat pieņemot, ka konkrētas iestādes locekļi savās apspriedēs lieto tikai un vienīgi vienu vai dažas valodas, nevar bez papildu paskaidrojumiem pieņemt, ka darbā jaunpieņemtais ierēdnis, kurš nepārvalda nevienu no šīm valodām, nevarētu nekavējoties veikt lietderīgu darbu attiecīgajā iestādē.

39

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 158. punktā norādīja, ka no Komisijas iesniegtajiem dokumentiem tāpat neizriet, ka tās dienesti ikdienas darbā faktiski lieto visas trīs valodas, kuras ir atzītas par “procedūru valodām”. Turklāt Paziņojums SEC(2000) 2071/6 liekot saprast, ka vajadzīgās šā dokumenta versijas “procedūru” valodās, lai tās nodotu Komisijas locekļu kolēģijai, sagatavo nevis dienests, kurš ir faktiski atbildīgs par dokumenta sagatavošanu, bet gan tulkošanas ģenerāldirektorāts. Minētā sprieduma 159. punktā tā papildus norādīja, ka, ņemot vērā to, ka nevienam ierēdnim nav pienākuma apliecināt apmierinošas zināšanas visās trijās strīdīgajā paziņojumā par konkursiem minētajās valodās, nešķiet iespējams, ka akta projekta sagatavošanā valodu versijās, kas vajadzīgas iesniegšanai kolēģijā, vienlaikus tiek iesaistīts atbilstošs skaits par šā projekta sagatavošanu atbildīgā dienesta ierēdņu. Turklāt pēc tam, kad Vispārējā tiesa minētā sprieduma 160.–163. punktā noraidīja Komisijas argumentus saistībā ar Paziņojumu SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, 164.–168. punktā tā norādīja, ka šīs iestādes iesniegtie dokumenti nebūt nenorāda uz to, ka procedūrās, uz kurām tie attiecas, tiek lietotas vienīgi trīs “procedūru” valodas.

40

Ņemot vērā šo analīzi, pārsūdzētā sprieduma 169. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ar attiecīgajiem dokumentiem nevar pierādīt, ka attiecīgais ierobežojums atbilst faktiskajām dienesta vajadzībām, un tādējādi pierādīt, ka, ņemot vērā to amatu funkcionālās īpatnības, uz kuriem attiecas šis paziņojums, pastāv dienesta intereses, lai jaunie darbinieki spētu nekavējoties sākt darbu.

41

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 170.–195. punktā izvērtēja informāciju par valodām, kuras izmanto OLAF darbinieki.

42

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 175.–185. punktā Vispārējā tiesa analizēja pielikumu “No Sysper iegūtie dati par OLAF personāla valodu zināšanām” un minētā sprieduma 180. punktā konstatēja, ka šie dati – ne paši par sevi, ne kopā ar minētā sprieduma 122.–169. punktā izvērtētajiem dokumentiem – neļauj noteikt, kāda(‑as) ir šī dienesta ikdienas darbā faktiski lietotā(‑ās) saziņas valoda(‑as) vai pat valoda(‑as), kura(‑as) ir neaizstājama(‑as) izmeklētāja un izmeklētāju grupas vadītāja pienākumu izpildē. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šie dati neļauj konstatēt, kura(‑as) ir tās valoda(‑as), kuras(‑u) apmierinošas zināšanas ļautu konkursu, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par administratoru konkursiem, veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt darbu.

43

Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 181. punktā atgādinājusi savu judikatūru, saskaņā ar kuru konkursa kandidātu otrās valodas izvēles ierobežošana ar nelielu oficiālo valodu skaitu nevar tikt uzskatīta par objektīvi pamatotu un samērīgu, ja šo valodu vidū – papildus valodai, kuras zināšanas ir vēlamas vai pat nepieciešamas, – ir citas valodas, kuras nepiešķir nekādu īpašu priekšrocību iespējamiem konkursa veiksmīgajiem kandidātiem salīdzinājumā ar citu oficiālo valodu, minētā sprieduma 182. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pat ja vajadzētu uzskatīt, ka jau strādājošo darbinieku valodu zināšanas var liecināt, ka, lai nekavējoties varētu sākt darbu no iekšējās saziņas aspekta, jaunajam darbiniekam vajadzētu prast valodu, kurai ir īpaši augsts izplatības līmenis darbinieku vidū, ar attiecīgajiem datiem nevar attaisnot strīdīgajā paziņojumā par konkursiem noteikto 2. valodas izvēles ierobežojumu.

44

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 183. punktā norādīja, ka no to datu analīzes, kuri attiecas uz valodām, kas norādītas kā “1. valoda” un “2. valoda”, izriet, ka vienīgi angļu valodas apmierinošas zināšanas varētu uzskatīt par tādām, kuras piešķir priekšrocību aplūkojamo konkursu iespējamiem veiksmīgajiem kandidātiem. Turpretī šie dati neļaujot izskaidrot, kāpēc kandidāts, kuram ir, piemēram, padziļinātas itāļu valodas zināšanas un apmierinošas vācu valodas zināšanas, varētu nekavējoties sākt strādāt no iekšējās saziņas viedokļa, savukārt kandidāts, kuram ir padziļinātas itāļu valodas zināšanas un apmierinošas holandiešu valodas zināšanas, to nevarētu. Turklāt attiecībā uz datiem par “3. valodu” Vispārējā tiesa minētā sprieduma 184. punktā precizēja, ka, lai arī to saturs nekādi negroza šo vērtējumu, tie katrā ziņā nav jāņem vērā, jo no Komisijas iesniegtā pielikuma neizriet, ka tajā minētajiem darbiniekiem jau ir bijis jāpierāda spēja strādāt savā trešajā valodā.

45

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 185. punktā secināja, ka dati par OLAF darbinieku valodu zināšanām neļauj attiecīgo ierobežojumu attaisnot ar mērķi atlasīt veiksmīgus kandidātus, kuri spētu nekavējoties sākt darbu.

46

Turpinājumā attiecībā uz pielikumu “Informācija [..] par angļu valodas izmantošanu OLAF” Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 186. un 187. punktā uzskatīja, ka tam nav nozīmes, jo visā ar to aptvertajā laikposmā ir redzams, ka tiek izmantota gandrīz tikai angļu valoda un ļoti ierobežoti – franču valoda, bet nav nekādu pierādījumu par vācu valodas kā darba valodas izmantošanu attiecīgajā darbībā.

47

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 188.–194. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja pielikumu “Darbības programmas krāpšanas apkarošanas jomā”, kurā ir ietverta tabula ar datiem par atsevišķu programmas “Hercule III” aspektu pārvaldību, un noraidīja šo datu nozīmīgumu, pamatojoties it īpaši uz to, ka no šī pielikuma izriet, ka “vācu un franču valoda šajā īpašajā kontekstā tiek izmantota tikai izņēmuma gadījumos”, jo princips ir tāds, ka “jebkurš darbs, [kas ir saistīts ar šo programmu], tiek veikts angļu valodā”, un turklāt nekas lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka strīdīgo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem tiks uzticēti uzdevumi, kas saistīti ar uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus minētās programmas ietvaros.

48

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 195. un 196. punktā secināja, ka – tāpat kā Komisijas iesniegtie dati par savu dienestu iekšējo valodu lietojuma praksi – dati par OLAF darbinieku valodu lietojumu neļauj konstatēt, ka attiecīgais ierobežojums ir attaisnots ar mērķi nodrošināt, ka darbā pieņemtie administratori nekavējoties spēj sākt darbu.

49

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 197.–204. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja datus par angļu, franču un vācu valodas kā Eiropā runāto un apgūto svešvalodu izplatību un minētā sprieduma 203. un 204. punktā nosprieda, ka ar tiem – ne pašiem par sevi, ne kopā ar citiem lietas materiāliem – nevar attaisnot attiecīgo ierobežojumu, jo ar šiem datiem varētu, iespējams, tikai pierādīt šā ierobežojuma samērīgumu, ja izrādītos, ka šis ierobežojums atbilst vajadzībai atlasīt veiksmīgos kandidātus, kuri spēj nekavējoties sākt darbu, bet Komisija to nav pierādījusi.

50

Ņemot vērā visas Komisijas iesniegtās informācijas pārbaudi, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 205.–207. punktā secināja, ka tā nav pierādījusi, ka 2. valodas izvēles ierobežojums ir objektīvi attaisnots un samērīgs ar izvirzīto galveno mērķi, proti, pieņemt darbā administratorus, kuri nekavējoties spēj sākt darbu. Proti, nepietiekot aizstāvēt šādas ierobežošanas principu, atsaucoties uz Savienības oficiālo valodu lielo skaitu un no tā izrietošo nepieciešamību izvēlēties ierobežotu valodu skaitu vai pat vienu valodu kā iekšējās komunikācijas valodu(‑as) vai “saziņas valodu(‑as)”. Vēl atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punktam ir nepieciešams objektīvi pamatot konkrētas vienas vai vairāku valodu izvēli, kuras rezultātā tiktu izslēgtas visas pārējās valodas.

51

Līdz ar to Vispārējā tiesa apmierināja otro un trešo pamatu, ko lietā T‑401/16 izvirzīja Spānijas Karaliste, kā arī Itālijas Republikas izvirzīto trešo un septīto pamatu lietā T‑443/16 un atcēla strīdīgo paziņojumu par konkursiem, ciktāl ar to konkursu 2. valodas izvēle ir ierobežota ar angļu, franču un vācu valodu.

52

Otrkārt, Vispārējā tiesa kopā izvērtēja pirmo pamatu lietā T‑401/16 un sesto pamatu lietā T‑443/16 par strīdīgā valodu lietojuma otro aspektu, kas attiecās uz LESD 18. panta un 24. panta ceturtās daļas, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. panta, Regulas Nr. 1/58 1. un 2. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta pārkāpumu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 234. punktā apmierināja šos pamatus un atcēla strīdīgo paziņojumu par konkursiem, ciktāl tajā saziņas starp kandidātiem un EPSO valodu izvēle ir ierobežota ar angļu, franču un vācu valodu.

53

Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 235. punktā apmierināja prasības un atcēla strīdīgo paziņojumu par konkursiem kopumā. Turklāt minētā sprieduma 237.–242. punktā tā precizēja, ka šajos pašos punktos izklāstīto iemeslu dēļ šī atcelšana nevar ietekmēt pieņemšanu darbā, kas jau ir veikta, pamatojoties uz rezerves sarakstiem, kas izveidoti attiecīgās atlases procedūras noslēgumā.

Lietas dalībnieku prasījumi apelācijas tiesvedībā

54

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

ja tiesvedības stadija to ļauj, noraidīt pirmajā instancē celto prasību kā nepamatotu un

piespriest Spānijas Karalistei un Itālijas Republikai atlīdzināt šajā tiesvedībā un tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

55

Spānijas Karalistes un Itālijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

apelācijas sūdzību noraidīt un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

Par apelācijas sūdzību

56

Komisija apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza trīs pamatus.

57

Pirmais un otrais pamats attiecas uz konkursu 2. valodas izvēles ierobežojuma ar angļu, franču un vācu valodu likumību, savukārt trešais pamats attiecas uz to valodu ierobežojuma likumību, kuras var tikt izmantotas saziņā starp kandidātiem, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem, un EPSO.

Par pirmo pamatu

58

Pirmais pamats, kas ir iedalāms trīs daļās, attiecas uz tiesību kļūdām, interpretējot Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punktu un definējot Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī Vispārējas tiesas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

Par pirmo daļu – tiesību kļūda attiecībā uz mērķi atlasīt kandidātus, kuri nekavējoties spēj sākt darbu, un Vispārējās tiesas pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde

– Lietas dalībnieku argumenti

59

Komisija apgalvo, ka, pārbaudot informāciju par Komisijas iekšējo valodu lietojuma praksi un valodām, kuras lieto OLAF darbinieki, Vispārējā tiesa, lai novērtētu, vai šī informācija liecina, ka ir attaisnots attiecīgais ierobežojums, bez jebkāda pamatojuma esot piemērojusi prettiesiskus kritērijus, proti: pārsūdzētā sprieduma 157. punktā – jaunpieņemtā ierēdņa spēju nekavējoties veikt “lietderīgu darbu” iestādē, kurā viņš pieņemts darbā, kā arī minētā sprieduma 181.–183. punktā – tādas “īpašas priekšrocības” neesamību, ko šādam ierēdnim sniedz noteiktas valodas, ar kurām izvēle ir ierobežota. Pamatoties uz šiem kritērijiem esot tas pats, kas noliegt dienesta intereses par to, lai jaunpieņemtie darbinieki nekavējoties spētu sākt darbu.

60

Runājot konkrētāk par pārsūdzētā sprieduma 157. punktā minēto kritēriju, Komisija apgalvo, pirmkārt, – tā kā dienesta interesēs ir tādu kandidātu pieņemšanu darbā, kas nekavējoties spēj sākt darbu, tam, ka šie kandidāti tomēr spēj veikt “lietderīgu darbu”, neesot nozīmes.

61

Proti, prasības, lai jaunpieņemtie darbinieki nekavējoties spētu sākt darbu, mērķis esot nodrošināt pēctecību attiecībā uz darbiniekiem, kuri jau strādā attiecīgajā dienestā, un tas pārsniedzot spēju nekavējoties veikt vien lietderīgu darbu.

62

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav definējusi, ko ietver šis jēdziens “lietderīgs darbs”, ne arī pamatojusi konstatējumu, ka šādu darbu būtu iespējams veikt, un tādējādi nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

63

Treškārt, esot “neiespējami”, ka jaunpieņemtais kandidāts, kurš nepārvalda kādu no trim valodām, ko saskaņā ar strīdīgo paziņojumu par konkursiem var izvēlēties kā 2. valodu, varētu veikt lietderīgu darbu iestādē, kuras politiskās vadības un virzības struktūra, proti, Komisijas locekļu kolēģija, savus iekšējos lēmumus pieņem tikai kādā no šīm trim minētajām valodām. Šajā ziņā Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas atsauce uz 2016. gada 15. septembra sprieduma Itālija/Komisija (T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495) 121. un 122. punktu ir kļūdaina, jo Pastāvīgo pārstāvju komiteja (Coreper), uz kuru ir izdarīta atsauce šajos punktos, ir struktūra, kas konkrēti paredzēta LES 16. panta 7. punktā un kas ir nošķirama no citām iestādēm. Taču šī lieta attiecoties uz vienas un tās pašas iestādes locekļiem, kas vienlaikus ietver gan kolēģiju, gan dažādos šīs iestādes dienestus. Turklāt tā dienesta pienākumu specifika, kuros būs jāstrādā, neietekmējot to, ka galu galā visus tiesību akta projektus Komisijas locekļu kolēģijai iesniedz dienesti.

64

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pārsniegusi pārbaudes tiesā robežas, uzskatīdama, ka Komisijai bija jāsniedz plašāki paskaidrojumi, lai attaisnotu attiecīgo ierobežojumu, un turklāt neesot pamatojusi šādu vērtējumu.

65

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apstrīd šo argumentāciju.

– Tiesas vērtējums

66

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības iestādēm ir jābūt plašai rīcības brīvībai savu dienestu organizēšanā un it īpaši, nosakot vakantajiem amatiem prasītos spēju kritērijus un, ņemot vērā šos kritērijus un dienesta intereses, – konkursa organizēšanas nosacījumus un kārtību. Tādējādi iestādēm, tāpat kā EPSO, kad tas īsteno minēto iestāžu uzticētās pilnvaras, ir jāspēj, ņemot vērā savas vajadzības, noteikt spējas, kādas pieprasāmas no kandidātiem, kuri piedalās konkursos, lai organizētu savus dienestus lietderīgi un saprātīgi (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 88. punkts).

67

Tomēr iestādēm, piemērojot Civildienesta noteikumus, ir jāraugās, lai tiktu ievērots to 1.d pants, kurā ir aizliegta jebkāda diskriminācija valodas dēļ. Lai arī minētā panta 6. punktā neapšaubāmi ir paredzēts, ka ir iespējami šī aizlieguma piemērošanas ierobežojumi, tas tā ir ar nosacījumu, ka tiek sniegts “objektīvs un saprātīgs pamatojums” un ka to “mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs” (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 89. punkts).

68

Tādējādi plašā rīcības brīvība, kas ir Savienības iestādēm, organizējot savus dienestus, tāpat kā arī EPSO šī sprieduma 67. punktā minētajos apstākļos, ir stingri norobežota ar Civildienesta noteikumu 1.d pantu, līdz ar to atšķirīga attieksme valodas dēļ, kas izriet no konkursa valodu lietojuma ierobežojuma ar noteiktu oficiālo valodu skaitu, ir pieļaujama tikai tad, ja šāds ierobežojums ir objektīvi attaisnots un samērīgs ar patiesajām dienesta interesēm. Turklāt jebkādiem nosacījumiem attiecībā uz konkrētām valodas zināšanām ir jābūt balstītiem uz skaidriem, objektīviem un paredzamiem kritērijiem, kas ļautu kandidātiem saprast šī nosacījuma iemeslus un Savienības tiesām pārbaudīt tā likumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 90.93. punkts un tajos minētā judikatūra).

69

Iestādei, kas atlases procedūras valodu lietojumu ir ierobežojusi ar noteiktu Savienības oficiālo valodu skaitu, ir jāpierāda, ka šāds ierobežojums patiešām ir piemērots, lai apmierinātu patiesās vajadzības, kas saistītas ar pienākumiem, kuri būs jāveic darbā pieņemtajām personām, ka tas ir samērīgs ar šīm vajadzībām un ka tas ir balstīts uz skaidriem, objektīviem un paredzamiem kritērijiem, savukārt Vispārējai tiesai ir jāveic in concreto pārbaude par šī ierobežojuma objektīvi attaisnoto un samērīgo raksturu, ņemot vērā minētās vajadzības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 93. un 94. punkts).

70

Veicot šo pārbaudi, Savienības tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu nozīmīgo informāciju, kas var tikt ņemta vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai ar tiem var pamatot izdarītos secinājumus (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 104. punkts).

71

Ar šī pamata pirmo daļu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārbaudījusi konkursu otrās valodas izvēles ierobežojuma attaisnojumu, ņemot vērā mērķi, kas neatbilst strīdīgajā paziņojumā par konkursiem norādītajam.

72

Jākonstatē, ka šis pārmetums ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 157. un 181.–183. punkta izpratni, kuru saturs ir atgādināts šī sprieduma 38., 43. un 44. punktā.

73

Proti, no šiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, lasot tos kontekstā, izriet, ka, tieši ņemot vērā “vajadzību pieņemt darbā administratorus, kuri spēj nekavējoties sākt darbu”, kas it īpaši minēta strīdīgā paziņojuma par konkursiem II pielikuma 1. punkta i) apakšpunktā kā šāda ierobežojuma attaisnojums, Vispārējā tiesa ir izvērtējusi, vai Komisijas iesniegtie pierādījumi par tās iekšējo praksi valodu jomā un par valodām, ko izmanto OLAF darbinieki, ļauj pierādīt šā ierobežojuma objektīvi attaisnoto un samērīgo raksturu.

74

Tādējādi, runājot, pirmkārt, par pārsūdzētā sprieduma 157. punktu, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka “nevar bez papildu paskaidrojumiem pieņemt, ka darbā jaunpieņemtais ierēdnis, kurš nepārvalda nevienu no [valodām, ko var izvēlēties kā 2. valodu], nevarētu nekavējoties veikt lietderīgu darbu attiecīgajā iestādē”, nekādā veidā nav apšaubījusi dienesta intereses atlasīt administratorus, kuri nekavējoties spētu sākt darbu, bet, gluži pretēji, ir mēģinājusi noteikt, vai Komisijas iesniegtie pierādījumi par tās iekšējo praksi valodu jomā liecina, ka, lai apmierinātu šīs intereses, ņemot vērā to amatu funkcionālās īpatnības, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem, un valodas, ko attiecīgie dienesti patiešām izmanto ikdienas darbā, bija nepieciešams, lai šajos konkursos 2. valodas izvēle būtu ierobežota ar angļu, franču un vācu valodu (attiecībā uz šajā 157. punktā minēto Vispārējās tiesas judikatūru skat. arī spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 106. punkts).

75

Turklāt, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nav nedz neizpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, nedz pārsniegusi pārbaudes tiesā robežas.

76

Proti, saskaņā ar šā sprieduma 69. un 70. punktā atgādināto judikatūru Vispārējā tiesa – pamatoti un nepārsniedzot pārbaudes tiesā robežas – pārbaudīja, vai konkursu 2. valodas izvēles ierobežojums ir objektīvi attaisnots ar nepieciešamību pieņemt darbā administratorus, kuri nekavējoties spētu sākt darbu, un vai pieprasītais valodu zināšanu līmenis ir samērīgs ar patiesajām dienesta vajadzībām.

77

Attiecībā uz Komisijas argumentāciju par savām lēmumpieņemšanas procedūrām un uz pārmetumu Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini atsaukusies uz 2016. gada 15. septembra spriedumu Itālija/Komisija (T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495), kā arī to, ka, konstatējusi, ka strīdīgajā paziņojumā par konkursiem norādītajiem pienākumiem ir īpašs raksturs, tā esot noraidījusi attaisnojumu, kas izriet no mērķa atlasīt administratorus, kuri nekavējoties spētu sākt darbu, vispirms ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi visus Komisijas iesniegtos dokumentus un tā rezultātā secinājusi, ka no tiem neizriet, ka pastāvētu nepieciešamā saikne starp Komisijas lēmumpieņemšanas procedūrām un izmeklētāja un izmeklētāju grupas vadītāja pienākumiem, kurus varētu nākties veikt attiecīgo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem. Komisija neapstrīd šo secinājumu, bet tikai apgalvo, ka “nebūtu iespējams” lietot citu valodu, kas nav viena no attiecīgajām trim valodām.

78

Turpinājumā, lai gan 2016. gada 15. septembra sprieduma Itālija/Komisija (T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495) 121. punkts, uz kuru ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 157. punktā, attiecas uz Komisijas argumentāciju par Coreper lietotajām valodām, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 122. punktā arī ir vispārīgi uzskatījusi, ka, runājot par argumentiem, kas attiecas uz vienas vai vairāku valodu kā Savienības iestādes “apspriežu valodu” izmantošanu, bez papildu paskaidrojumiem nevar pieņemt, ka jaunpieņemts ierēdnis, kurš nepārvalda nevienu no šīm valodām, nespētu nekavējoties veikt lietderīgu darbu attiecīgajā iestādē. No tā izriet, ka Komisijai katrā ziņā nav pamata apgalvot, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi pati savu judikatūru.

79

Visbeidzot, attiecībā uz to pienākumu īpašo raksturu, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. punktā ir konstatējusi, ka attaisnojums – mērķis atlasīt administratorus, kuri nekavējoties spētu sākt darbu, nebija juridiski pietiekami pamatots.

80

Šajā ziņā Vispārējā tiesa atbilstoši šī sprieduma 69. un 70. punktā atgādinātajam ir vienīgi veikusi pārbaudi, kas vajadzīga, lai noteiktu valodu zināšanas, kuras Komisija objektīvi var prasīt dienesta interesēs, ņemot vērā strīdīgajā paziņojumā par konkursiem minētos īpašos pienākumus.

81

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas iebildumiem, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 181.–183. punktu, ir jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 69. punktā atgādināto judikatūru Komisijai bija jāpierāda, ka konkursu 2. valodas izvēles ierobežojums bija piemērots, lai apmierinātu patiesās vajadzības saistībā ar pienākumiem, kurus darbā pieņemtās personas tiks aicinātas pildīt.

82

Tieši to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 181.–183. punktā ir pārbaudījusi un konstatējusi, ka Komisijas iesniegtie dati par OLAF darbinieku valodu zināšanām labākajā gadījumā liek secināt, ka, kaut arī angļu valodas zināšanas strīdīgo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem varētu sniegt priekšrocību iekšējā saziņā un tādējādi no šīs saziņas aspekta ļaut tiem nekavējoties sākt darbu, tomēr šāds secinājums neattiecas uz vācu un franču valodas zināšanām.

83

Tādēļ Vispārējā tiesa varēja pamatoti secināt, ka Komisija nav pierādījusi, ka vienas no šīm divām pārējām valodām apmierinošas zināšanas sniedz priekšrocību, lai sasniegtu mērķi atlasīt administratorus, kuri nekavējoties spētu sākt darbu.

84

Tā kā neviens no iebildumiem nav pamatots, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

Par otro daļu – tiesību kļūda, nosakot pierādīšanas pienākumu un Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu paziņojumā par konkursiem

– Lietas dalībnieku argumenti

85

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārāk šauri nosakot gan pienākumu strīdīgajā paziņojumā par konkursiem pamatot attaisnojumu attiecīgajam ierobežojumam, gan pienākumu pierādīt šī attaisnojuma pamatotību.

86

Tādējādi, pirmkārt, Vispārējās tiesas Komisijai noteiktais norādītā attaisnojuma pamatotības pierādīšanas pienākums krietni pārsniedzot judikatūrā prasīto precizitātes pakāpi, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 133. punkta pēdējā teikumā, 158. punkta pirmajā teikumā un 180. punktā tā ir nospriedusi, ka Komisijai nav izdevies pierādīt, ka strīdīgajā paziņojumā par konkursiem 2. valodas izvēlei piedāvātās trīs valodas patiešām bija tās trīs valodas, ko ikdienā lieto “visi šīs iestādes dienesti”.

87

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 164. punktā esot prasījusi pierādīt šo triju valodu “ekskluzīvo izmantošanu” Komisijas lēmumpieņemšanas procedūrās, lai gan šajā paziņojumā bija precizēts, ka Savienības iestādes izmanto ne tikai minētās valodas, bet tās izmanto galvenokārt. Tādējādi Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai iestāde šīs trīs valodas faktiski izmantoja visvairāk, nevis to, vai tās bija vienīgās izmantotās valodas. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi šo pašu kļūdu minētā sprieduma 181.–183. punktā, pievienojot vērtēšanas kritēriju, saskaņā ar kuru ir jāizvērtē, vai attiecīgās trīs valodas piešķir “īpašu priekšrocību” strīdīgo konkursu kandidātiem.

88

Treškārt, pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 167. punkta pēdējā teikumā apgalvo Vispārējā tiesa, Komisijai neesot jāidentificē tā no trim valodām, kura var tikt izmantota, un katras no šīm valodām relatīvajam svarīgumam neesot nozīmes.

89

Ceturtkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 201. punktā tā ir noraidījusi visus tās iesniegtos statistikas datus, pamatojoties uz to, ka nevar prezumēt, ka tie pareizi atspoguļo attiecīgo konkursu potenciālo kandidātu valodu zināšanas.

90

Šī iestāde uzskata, ka Tiesas judikatūrā prasītais pierādījumu līmenis esot saistīts ar to oficiālo valodu identificēšanu, kuru zināšanas ir visplašāk izplatītas Savienībā. Līdz ar to konkursu 2. valodas izvēles ierobežojums esot attaisnots ar objektīviem pierādījumiem par valodu izplatību, kas ļaujot saprātīgi secināt, ka šie dati atspoguļo to personu valodu zināšanas, kuras vēlas piedalīties Savienības konkursos. Šādos apstākļos Komisijai neesot jāpierāda, ka šāda atbilstība ir pareizi konstatēta.

91

Turklāt arī pārsūdzētā sprieduma 205. punkta pirmajā teikumā ietvertajā secinājumā, ciktāl tas ir balstīts uz to pašu kļūdaino premisu, esot pieļauta tiesību kļūda.

92

Visbeidzot, piektkārt, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 159. punktā Vispārējā tiesa ir veikusi pilnīgi hipotētiskus vērtējumus, būtiski samazinot Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 tvērumu.

93

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apstrīd šo argumentāciju.

– Tiesas vērtējums

94

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka jebkādam nosacījumam attiecībā uz konkrētām valodas zināšanām – kā izriet no šā sprieduma 68. punkta – ir jābūt balstītam uz skaidriem, objektīviem un paredzamiem kritērijiem, kas ļautu kandidātiem saprast šī nosacījuma iemeslus un Savienības tiesām – pārbaudīt tā likumību.

95

Savienības iestādes vai struktūras lēmuma pamatojums ir ļoti svarīgs, jo tas dod ieinteresētajai personai iespēju, zinot visus apstākļus, izlemt, vai tā vēlas celt prasību par šo lēmumu, savukārt attiecīgajai tiesai – iespēju veikt pārbaudi, un tātad tas ir viens no Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā iedarbīguma nosacījumiem (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un CRU, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 103. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

96

Attiecībā uz 2. valodas izvēles ierobežojumu paziņojumā par konkursu Tiesa nosprieda, ka Vispārējai tiesai ir jāizvērtē jautājums, vai šajā paziņojumā, atklātajos konkursos piemērojamajos vispārīgajos noteikumos vai arī Komisijas iesniegtajos pierādījumos bija “konkrētas norādes”, kas ļauj objektīvi pierādīt, ka pastāv dienesta intereses, ar ko attaisnojams šāds ierobežojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 95. punkts).

97

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pamatoti ir veikusi šo pārbaudi un – tostarp pēc minētā sprieduma 107.–115. punktā veiktās pārbaudes, kuras saturs tika izklāstīts šī sprieduma 28.–30. punktā, – tā 116. punktā ir konstatējusi, ka, pat tad, ja strīdīgajā paziņojumā par konkursiem norādīto iemeslu – kas saistīts ar nepieciešamību, lai jaunpieņemtās personas nekavējoties varētu sākt strādāt – saprastu no šajā paziņojumā ietvertā pienākumu apraksta aspekta, ņemot vērā tā neskaidro un vispārīgo formulējumu un to, ka minētajā paziņojumā nav skaidru norāžu, ar ko to varētu pamatot, ar šo iemeslu konkursu 2. valodas izvēles ierobežojumu ar angļu, franču un vācu valodu nevar attaisnot.

98

Turklāt Komisija apelācijas sūdzībā ir uzsvērusi, ka neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 100.–116. punktu.

99

Otrkārt, ciktāl Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā tai ir noteikusi nesamērīgu pierādīšanas pienākumu, no šī sprieduma 69. un 70. punkta izriet, ka, pirmām kārtām, Komisijai šajā lietā bija jāpierāda, ka konkursu 2. valodas izvēles ierobežojums atbilst faktiskajām vajadzībām, kas saistītas ar pienākumiem, kas darbā pieņemtajām personām būs jāpilda, ka tas ir samērīgs ar šīm vajadzībām un ir balstīts uz skaidriem, objektīviem un paredzamiem kritērijiem, un, otrām kārtām, Vispārējai tiesai bija in concreto jāpārbauda, vai šis ierobežojums ir objektīvi pamatots un samērīgs, ņemot vērā minētās vajadzības, pārbaudot ne tikai Komisijas izvirzīto pierādījumu materiālo pareizību, to ticamību un konsekvenci, bet arī to, vai šie pierādījumi veido visus nozīmīgos datus, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai šis ierobežojums ir attaisnots un vai ar šiem datiem var pamatot no šā vērtējuma izdarītos secinājumus.

100

Tieši to ir darījusi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 122.–207. punktā izvērtējot pierādījumus, ko Komisija iesniegusi, lai pamatotu iemeslu, kas saistīts ar nepieciešamību, lai darbā jaunpieņemtās personas nekavējoties varētu sākt darbu.

101

Pirmkārt, attiecībā uz iebildumiem, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 133. punkta pēdējo teikumu, 158. punkta pirmo teikumu un 180. punktu, kura saturs ir izklāstīts šī sprieduma 34., 39. un 42. punktā, ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa tajos nekādi nav prasījusi, lai tā – ar nolūku konstatēt, ka attiecīgais ierobežojums ir attaisnots, – pierādītu, ka angļu, franču un vācu valodu ikdienas darbā izmanto visi Komisijas dienesti.

102

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 133. punktā Vispārējā tiesa ir vienīgi pārbaudījusi Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Paziņojumā SEC(2000) 2071/6, it īpaši tā 2.2. punktā, šīs iestādes “darba valodu” skaits ir ierobežots ar trim valodām, un secināja, ka, ņemot vērā it īpaši šī punkta kontekstu, kas saistīts ar Komisijas locekļu kolēģijas lēmuma pieņemšanu rakstveida procedūrā, ar atsauci tajā uz “trim Komisijas darba valodām” vien nepietiek, lai pierādītu šī argumenta pamatotību.

103

Ar šādu pašu loģiku pārsūdzētā sprieduma 156.–158. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz visiem Komisijas izvirzītajiem pierādījumiem par tās iekšējo praksi valodu jomā konstatēja, ka, tā kā to vienīgais mērķis ir noteikt valodas, kas vajadzīgas Komisijas dažādo lēmumpieņemšanas procedūru norisei, un tā kā no tiem neizriet nedz tas, ka pastāv nepieciešamā saikne starp šīm procedūrām un pienākumiem, kurus strīdīgo konkursu veiksmīgie kandidāti varētu veikt, nedz arī tas, ka visas trīs valodas, kas ir kvalificētas kā “procedūru valodas”, tās dienesti patiešām izmanto ikdienas darbā, ar šiem pierādījumiem nevar attaisnot attiecīgo ierobežojumu, ņemot vērā amatu, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem, funkcionālās īpatnības.

104

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 180. punktā tā norādīja, ka Komisijas sniegtie dati par OLAF darbinieku valodu zināšanām – nedz paši par sevi, nedz kopā ar informāciju par Komisijas iekšējo praksi valodu jomā – neļauj noteikt, kāda(‑as) ir saziņas valoda(‑as), kuru(‑as) šis dienests faktiski lieto savā darbā ikdienā, vai pat valoda(‑as), kas ir neaizstājama(‑as), lai pildītu izmeklētāja un izmeklētāju grupas vadītāja pienākumus, un ka līdz ar to šie dati neļauj konstatēt, kāda(‑as) ir valoda(‑as), kuras(‑u) apmierinošas zināšanas ļautu strīdīgo administratoru konkursu veiksmīgajiem kandidātiem nekavējoties sākt darbu.

105

Tādējādi no pārsūdzētā sprieduma 133., 158. un 180. punkta, lasot tos kontekstā, izriet, ka Vispārējā tiesa ir tikai, un pamatoti, pārbaudījusi, vai informācija, ko Komisija ir iesniegusi, lai [ierobežojumu] attaisnotu ar nepieciešamību nodrošināt, ka jaunpieņemtās personas varētu nekavējoties sākt darbu, ļauj pierādīt, ka angļu, franču un vācu valoda ir tās, kuras, pildot savus regulāros uzdevumus, patiešām lieto tā dienesta personāls, kuram attiecīgo konkursu kandidātus principā ir paredzēts piesaistīt, un tādēļ vismaz vienas no šīm trim valodām apmierinošas zināšanas ir gan vajadzīgas, gan pietiekamas, lai šie kandidāti varētu nekavējoties sākt darbu.

106

Otrkārt, šie paši apsvērumi attiecas uz iebildumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 164. punktā ietverto Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru – katrā ziņā un pat neatkarīgi no saiknes starp Komisijas lēmumpieņemšanas procedūrām un strīdīgajā paziņojumā par konkursiem minētajiem īpašajiem pienākumiem – tās sniegtā informācija par tās iekšējo praksi valodu jomā nebūt nenorāda uz to, ka tiek lietotas tikai trīs “procedūru” valodas. Proti, 164. punktā Vispārējā tiesa tikai pilnības labad ir norādījusi, ka ar attiecīgo informāciju nevar pamatot secinājumu, ka šajās procedūrās tiek lietotas tikai šīs trīs valodas. Turklāt tā dienesta personālam, kuram paredzēts piesaistīt konkursu kandidātus, iespēja pildīt regulāros uzdevumus citās valodās, nevis tajās, ar kurām ierobežota konkursu 2. valodas izvēle, attiecīgā gadījumā var radīt šaubas par to, ka šiem kandidātiem ir jāpārvalda viena no šīm valodām, lai tie varētu nekavējoties sākt darbu.

107

Turklāt Komisijas iebildums, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 181.–183. punktā esot prasījusi, lai vienas no valodām, kuras var izvēlēties kā strīdīgo konkursu 2. valodu, apmierinošas zināšanas veiksmīgajiem kandidātiem sniegtu īpašu priekšrocību, ir balstīts uz pārsūdzētā sprieduma kļūdainu izpratni.

108

Proti, pārsūdzētā sprieduma 183. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisijas iesniegtie dati par OLAF darbinieku valodu zināšanām labākajā gadījumā liek secināt, ka, lai gan angļu valodas zināšanas strīdīgo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem var sniegt priekšrocību iekšējā saziņā un tādējādi ļaut tiem nekavējoties sākt darbu, tomēr šāds secinājums neattiecas uz vācu un franču valodas zināšanām.

109

Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti varēja secināt, ka Komisijai nav izdevies pierādīt, ka, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegts mērķis atlasīt administratorus, kuri nekavējoties spēj sākt darbu, neaizstājamas būtu tieši apmierinošas vācu vai franču valodas zināšanas, nevis kombinācija, kas ietver kādu citu Savienības oficiālo valodu.

110

Treškārt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka pārsūdzētā sprieduma 167. punkta pēdējā teikumā tā ir uzskatījusi, ka Komisijas ģenerālsekretāra piezīmes, kuras ir iesniegusi Komisija un kurās saskaņā ar dokumentu ar nosaukumu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” piešķir pastāvīgas atkāpes noteiktās jomās, atļaujot iesniegt akta projektus vienā “procedūru” valodā, neļauj izdarīt noderīgus secinājumus, jo tajās nav identificēta tā no šīm valodām, kura konkrēti var tikt lietota.

111

Ceturtkārt, attiecībā uz Komisijas iebildumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 201. un 205. punktu, ir jākonstatē, ka tas ir balstīts uz pārsūdzētā sprieduma kļūdainu izpratni. Vispirms, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa 201. punktā nekādi nav pilnībā atteikusies ņemt vērā statistikas datus par 2012. gadā visbiežāk apgūtajām valodām vidējās izglītības sākumposmā, pamatojoties uz to, ka Komisija neesot pierādījusi, ka šie dati pareizi atspoguļo strīdīgo konkursu potenciālo kandidātu valodu zināšanas, bet tikai norādījusi, ka šo datu pierādījuma vērtību mazina tas, ka tie attiecas uz visiem Savienības pilsoņiem, tostarp nepilngadīgām personām.

112

Turpinājumā – Komisija neapstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 202. punktā, saskaņā ar kuru vienīgais fakts, ko minētie dati varētu pierādīt, ir tas, ka potenciālo kandidātu skaits, kuru situāciju ietekmē attiecīgais ierobežojums, ir mazāks nekā būtu tad, ja šī izvēle būtu ierobežota ar citām valodām.

113

Visbeidzot un galvenokārt, kā to pārsūdzētā sprieduma 203. punktā būtībā ir norādījusi Vispārējā tiesa, ar šiem pašiem datiem nevar pierādīt, ka konkursu 2. valodas izvēles ierobežojums ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu mērķi atlasīt veiksmīgus kandidātus, kuri spēj nekavējoties sākt darbu. Līdz ar to, tā kā Vispārējā tiesa tostarp minētā sprieduma 169. un 196. punktā ir secinājusi, ka Komisija nav sniegusi šādu pierādījumu, statistikas dati par visvairāk apgūtajām valodām neļāva pierādīt, ka šis ierobežojums ir objektīvi attaisnots, ņemot vērā šo mērķi.

114

Piektkārt, apstrīdot pārsūdzētā sprieduma 159. punktā minēto vērtējumu, kas izklāstīts šā sprieduma 39. punktā un ko Komisija uzskata par hipotētisku, un apgalvojot, ka Vispārējā tiesa ir būtiski samazinājusi Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 tvērumu, Komisija nevis atsaucas uz tiesību kļūdu, bet gan lūdz, lai Tiesa Vispārējās tiesas vērtējumu par šo pierādījumu aizstāj ar savu vērtējumu.

115

No LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un ka tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot gadījumus, kad tie tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (rīkojums, 2022. gada 27. janvāris, FT u.c./Komisija, C‑518/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:70, 12. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

116

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

Par trešo daļu – Vispārējās tiesas prasība iesniegt juridiski saistošu tiesību aktu, lai attaisnotu otrās valodas izvēles ierobežojumu strīdīgajā paziņojumā par konkursiem

– Lietas dalībnieku argumenti

117

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 152.–155. punktā Vispārējā tiesa ir samazinājusi Komisijas iesniegto pierādījumu par savu iekšējo praksi valodu jomā tvērumu, pamatojoties uz kļūdainu vērtēšanas kritēriju, proti, saistoša tiesību akta esamību, kurā būtu definētas attiecīgās iestādes darba valodas. Taču ne no Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punkta, ne no Tiesas judikatūras neizrietot, ka tikai ar šādiem aktiem var attaisnot konkursa otrās valodas izvēles ierobežojumu.

118

Turklāt gan Komisijas ģenerālsekretāra piezīme par Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 īstenošanu, gan “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, kas ietvertas Darba operatīvo procedūru rokasgrāmatā, esot “iekšējie noteikumi” strīdīgā paziņojuma par konkursiem II pielikuma 2. punkta izpratnē, jo tie ir saistoši iestādei.

119

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apstrīd šo argumentāciju.

– Tiesas vērtējums

120

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 72.–74. punktā, pirmā pamata trešā daļa, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot samazinājusi to pierādījumu tvērumu, kas attiecas uz Komisijas iekšējo praksi valodu jomā, uzskatīdama, ka tikai ar saistošu tiesību aktu var attaisnot tādu valodu ierobežojumu, kāds ir noteikts strīdīgajā paziņojumā par konkursiem, ir balstīta uz pārsūdzētā sprieduma 152.–155. punkta – kuru saturs ir atgādināts šī sprieduma 36. punktā – kļūdainu izpratni.

121

No šiem punktiem, lasot tos kopsakarā ar pārsūdzētā sprieduma 156.–169. punktu, kas izklāstīti šī sprieduma 37.–40. punktā, izriet, ka Vispārējā tiesa tikai kā ievada precizējumus pamatoti ir konstatējusi, ka šī informācija nevar tikt uzskatīta par vispārējā valodu lietojuma noteikumu piemērošanas noteikumiem Regulas Nr. 1/58 6. panta izpratnē, pēc tam padziļināti pārbaudījusi, vai ar šo informāciju var attaisnot attiecīgo ierobežojumu, ņemot vērā to amatu funkcionālās īpatnības, uz kuriem attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem. Tādējādi Vispārējās tiesas secinājums, ka tas tā nav,– ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 155. punktā un ko Komisija nav apstrīdējusi – ir saistīts nevis ar to, ka nav pieņemts iekšējs lēmums, kurā būtu noteiktas darba valodas Komisijā, bet gan ar faktu, ka šīs informācijas vienīgais mērķis ir noteikt valodas, kas vajadzīgas dažādu Komisijas lēmumpieņemšanas procedūru norisei.

122

Tādējādi pirmā pamata trešā daļa nevar tikt atbalstīta.

123

No šiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.

Par otro pamatu

124

Otrais pamats ietver sešas daļas, ar kurām Komisija atsaucas uz Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanu un tiesību kļūdu.

125

Ievadā ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzībā minētie iebildumi par konstatētajiem faktiem un šo faktu vērtējumu pārsūdzētajā nolēmumā ir pieņemami, ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi konstatējumu, kura materiālā neatbilstība izriet no lietas materiāliem, vai ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus (spriedums, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 35. punkts).

126

Šajā ziņā, ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus šī tiesa ir sagrozījusi, un jānorāda analīzes kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa to ir izdarījusi. Turklāt sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 43. punkts).

127

Turklāt, lai gan pierādījumu sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, tai ir acīmredzami jāizriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem un tās priekšnoteikums ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Šajā ziņā nepietiek norādīt, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 44. punkts).

128

Otrā pamata sešas daļas ir jāanalizē, ņemot vērā šos principus.

Par pirmo daļu – Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 un tā apstiprināšanas, ko veikusi Komisijas locekļu kolēģija, sagrozīšana

– Lietas dalībnieku argumenti

129

Pārsūdzētā sprieduma 132.–137. un 158. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 jēgu un tvērumu. Pirmkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 133. punktu Komisija uzsver, ka šajā paziņojumā – kurš noteikti nav tikai iestādes lēmumpieņemšanas procedūru vērtējums – ir skaidri noteikts, ka ir tikai trīs darba valodas, kā tas izriet no šī paziņojuma 2.2. punkta.

130

Otrkārt, šajā 2.2. punktā ietvertā atsauce uz apstākli, ka dokuments var tikt apstiprināts autentiskajā valodā, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 135. punktā, nemaina pienākumu to apstiprināt arī vienā no trim darba valodām.

131

Treškārt, tulkošanas dienesta iesaistīšanai nevarot piešķirt tādu nozīmi, kādu Vispārējā tiesa tai piešķīrusi pārsūdzētā sprieduma 136. un 158. punktā. Šīs iesaistīšanās mērķis esot vienīgi nodrošināt efektīvāku resursu pārvaldību dažādajos dienestos un neko nemainot attiecībā uz to, ka tostarp dienestā – kas ir tā akta projekta autors, kurš ir jāiesniedz Komisijas locekļu kolēģijai, – ņemot vērā tā aktīvo dalību lēmumpieņemšanas procedūrā un pienākumu ievērot minētā paziņojuma 4. punktā norādīto valodu lietojumu, ir jābūt ierēdņiem, kuri pārvalda trīs darba valodas.

132

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atsaucas uz šīs daļas nepieņemamību, jo Komisija esot tikai lūgusi Tiesu no jauna izvērtēt savus Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, nepierādot, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

– Tiesas vērtējums

133

Jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 132.–137. un 158. punktā, kuru saturs ir izklāstīts šī sprieduma 34. un 39. punktā, veiktajā vērtējumā par Paziņojumu SEC(2000) 2071/6 šo paziņojumu nekādi nav sagrozījusi.

134

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 1.2. punkta izriet, ka šā paziņojuma mērķis ir identificēt veidus un līdzekļus, lai lēmumpieņemšanas procedūras padarītu efektīvākas un pārskatāmākas. Lai to izdarītu, šī paziņojuma 2. un 3. punktā ir uzskaitītas spēkā esošās procedūras un tā 4. punktā ir piedāvāti to vienkāršošanas līdzekļi, kā arī 5. punktā – citi veicamie pasākumi. It īpaši šī paziņojuma 2.2. punkts tostarp norāda, ka rakstveida procedūrā “dokumentus izplata trīs Komisijas darba valodās”, savukārt pilnvarojuma procedūrā pieņemamā lēmuma teksts tiek “iesniegts vienā darba valodā un/vai redakcijās, kas ir autentiskas”.

135

Līdz ar to Vispārējā tiesa acīmredzami nav sagrozījusi Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, pārsūdzētā sprieduma 133. punktā konstatējot, ka tā mērķis “būtībā ir novērtēt Komisijas locekļu kolēģijas dažādu veidu lēmumu pieņemšanas procedūras [..] un piedāvāt šo procedūru vienkāršošanu” un ka “šādā kontekstā un atsaucoties uz konkrētu procedūras veidu, proti, uz rakstveida procedūru”, paziņojuma 2.2. punktā – kura attiecīgais fragments turklāt ir precīzi reproducēts – ir atsauce uz “darba valodām”. Turklāt Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka ar šo atsauci vien nepietiek, lai pierādītu, ka angļu, franču un vācu valodu visi Komisijas dienesti faktiski lieto savā ikdienas darbā, nekādi nav pārsniegusi šī 2.2. punkta saprātīga vērtējuma robežas.

136

Tas pats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 135. punktu, kurā ir vienīgi precīzi atspoguļots Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 2.2. punkts par valodu lietojumu, kas piemērojams pilnvarojuma procedūrā, un šī sprieduma 134. punktā sniegto vērtējumu, ka ar šo valodu lietojumu tiek ietekmēts minētās atsauces tvērums. Turklāt šo konstatējumu neatspēko šī paziņojuma 4. punkts, uz kuru atsaucas Komisija un kurā tostarp ir norādīts, ka ar piedāvātajiem pasākumiem tiks vienkāršotas arī valodu prasības lēmumu jomā, norādot, ka tad, ja tiesību akts tiek pieņemts rakstveida procedūrā, “priekšlikums ir pieejams vismaz Komisijas darba valodās”, savukārt attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti pilnvarojuma vai deleģēšanas procedūrās, “dokuments ir jāizstrādā tikai tās puses vai pušu valodā(‑ās), kurai (‑ām) lēmums ir adresēts”.

137

Turklāt Vispārējā tiesa nav arī sagrozījusi Paziņojuma SEC(2000) 2071/6 5.2. punktu “Valodu lietojuma vienkāršošana”, pārsūdzētā sprieduma 136. punktā norādīdama, ka tajā “ir atklāta Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta (ĢD) loma”, ciktāl tajā ir precizēts, ka “viens no galvenajiem kavējuma iemesliem rakstveida procedūru un pilnvarojuma procedūru uzsākšanā vai pabeigšanā ir tulkojumu, tostarp juristu lingvistu pārskatītu tekstu, iegūšana, un tādēļ esot kļuvis nepieciešams laikus nodot attiecīgos dokumentus [šai direkcijai]”, un minētā sprieduma 134. punktā uzskatīdama, ka šis 5.2. punkts arī var ietekmēt atsauces uz Komisijas “darba valodām” tvērumu.

138

Tādējādi Vispārējā tiesa, nesagrozot Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, pārsūdzētā sprieduma 137. punktā varēja uzskatīt, ka šī paziņojuma 2.2. punkts neļauj izdarīt derīgus secinājumus par angļu, franču un vācu valodas faktisku lietošanu Komisijas dienestu ikdienas darbā, nedz a fortiori – strīdīgajā paziņojumā par konkursiem norādīto pienākumu izpildē.

139

Tāpat Vispārējā tiesa nekādi nav sagrozījusi minētā paziņojuma 5.2. punktu, pārsūdzētā sprieduma 158. punktā uzskatot, ka tas ļauj noprast, ka šā dokumenta redakcijas procedūru valodās, kas nepieciešamas to iesniegšanai Komisijas locekļu kolēģijai, sagatavo nevis dienests, kurš ir faktiski atbildīgs par dokumenta sagatavošanu, bet gan Tulkošanas ģenerāldirektorāts un atbildīgajam dienestam ir vienīgi jāpārbauda tulkotais teksts.

140

Tā kā nav notikusi nekāda sagrozīšana, nozīme, kādu Vispārējā tiesa ir piešķīrusi vienam vai otram no minētajā paziņojumā skaidri paredzētajiem gadījumiem, ietilpst pierādījumu vērtējumā, kas apelācijas stadijā pēc savas būtības nav Tiesas kompetencē.

141

Līdz ar to otrā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa nevar tikt atbalstīta.

Par otro daļu – Komisijas Reglamenta, kā arī tā piemērošanas noteikumu sagrozīšana

– Lietas dalībnieku argumenti

142

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 139.–146. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi saikni starp Komisijas Reglamentu, šī reglamenta piemērošanas noteikumiem, Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, kā arī dokumentu ar nosaukumu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”.

143

Vispārējā tiesa Komisijas Reglamenta piemērošanas noteikumus esot izlasījusi selektīvi un nav ņēmusi vērā, ka šīs iestādes priekšsēdētājs var noteikt valodas, kurās dokumentiem ir jābūt pieejamiem, ņemot vērā kolēģijas locekļu minimālās vajadzības vai ar tiesību akta pieņemšanu saistītās vajadzības.

144

Komisijas priekšsēdētājs šīs tiesības esot izmantojis, pieņemot Paziņojumu SEC(2000) 2071/6.

145

Tādēļ, pat ja šajā paziņojumā nav precīzi minētas trīs darba valodas, kas ir jālieto kolēģijas locekļiem, tas apstiprinot iekšējo praksi attiecībā uz angļu, franču vai vācu valodas lietošanu Komisijas lēmumpieņemšanas procedūrās.

146

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atsaucas uz šīs otrā pamata daļas nepieņemamību, jo Komisija esot vienīgi lūgusi Tiesu no jauna izvērtēt savus Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, nepierādot, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

– Tiesas vērtējums

147

Jākonstatē, ka Komisija neapstrīd, ka Vispārējā tiesa – pirms dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” satura analīzes – pārsūdzētā sprieduma 139.–146. punktā pilnīgi precīzi ir atgādinājusi atbilstošās Komisijas Reglamenta un tā piemērošanas noteikumu normas.

148

Tādējādi tā pārmet Vispārējai tiesai, ka pēdējā minētā tās ir tikai atgādinājusi, lai gan tai esot bijis jāuzskata, ka šie dokumenti apstiprina angļu, franču un vācu valodas kā darba valodu lietošanu.

149

Tomēr ir jākonstatē, ka Komisija ne tikai apstrīd minēto dokumentu vērtējumu, nepierādot, kādā veidā Vispārējā tiesa tos būtu sagrozījusi, bet arī tās argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

150

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa nav vienīgi izklāstījusi šo dokumentu atbilstošo noteikumu saturu. Tieši pretēji, tā pilnībā izvērtēja šos dokumentus kopā ar citu informāciju par Komisijas iekšējo praksi valodu jomā, tostarp Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, un pārsūdzētā sprieduma 152. punktā konstatēja, pirmām kārtām, ka šie dokumenti kopumā “vienīgi atspoguļo šajā iestādē kopš ilga laika iedibinātu administratīvo praksi, kurā angļu, franču un vācu valodu lieto kā valodas, kurās jāsagatavo dokumenti, lai tos iesniegtu locekļu kolēģijas apstiprināšanai”, un, otrām kārtām, minētā sprieduma 157. un 158. punktā konstatēja, ka ne no šiem dokumentiem, ne no citiem lietas materiāliem neizriet, ka “pastāvētu nepieciešamā saikne starp Komisijas lēmumpieņemšanas procedūrām, tostarp tām, kuras norisinās tās locekļu kolēģijā, un pienākumiem, kas būs jāveic strīdīgā konkursa veiksmīgajiem kandidātiem”, vai ka “tās dienesti ikdienas darbā faktiski lieto visas trīs [attiecīgās] valodas”. Šā iemesla dēļ Vispārējā tiesa minētā sprieduma 169. punktā secināja, ka ar minētajiem dokumentiem nevar pierādīt, ka attiecīgais ierobežojums atbilst faktiskajām dienesta vajadzībām, un līdz ar to pierādīt, ka, ņemot vērā to amatu funkcionālās īpatnības, uz kuriem attiecas šis paziņojums, pastāv dienesta intereses, lai jaunpieņemtie darbinieki spētu nekavējoties sākt darbu.

151

Tādējādi Komisija patiesībā tikai apgalvo, ka tās minētie dokumenti var tikt interpretēti atšķirīgi no Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas, bet tas, kā atgādināts šī sprieduma 127. punktā, nav pierādījums par šo dokumentu sagrozīšanu.

152

No tā izriet, ka apelācijas otrā pamata otrā daļa nevar tikt atbalstīta.

Par trešo daļu – Darba operatīvo procedūru rokasgrāmatā ietvertās nodaļas “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” sagrozīšana

– Lietas dalībnieku argumenti

153

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 165.–169. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” jēgu un tvērumu.

154

Komisija it īpaši apgalvo, ka, novērtējot šo dokumentu, Vispārējā tiesa acīmredzami nav ņēmusi vērā divus aspektus. Tā, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, pirmām kārtām, ka atkāpju režīma pastāvēšana drīzāk apstiprina, nevis atspēko trīs procedūras valodu noteikumu, un, otrām kārtām, ka minētais dokuments nepārprotami apstiprina, ka tieši iestādes dienestiem ir jāievēro tajā noteiktās valodu prasības.

155

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atsaucas uz šīs otrā pamata daļas nepieņemamību, jo Komisija esot vienīgi lūgusi Tiesu no jauna izvērtēt savus Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, nepierādot, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

– Tiesas vērtējums

156

Jākonstatē, ka ar šo iebildumu Komisija patiesībā lūdz Tiesu Vispārējās tiesas vērtējumu aizstāt ar savu dokumenta “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” vērtējumu, bet tā nepierāda, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šī dokumenta saprātīga vērtējuma robežas.

157

Tādēļ šī argumentācija – kā tas ir atgādināts šī sprieduma 127. punktā – nav pierādījums tam, ka ir sagrozīts dokuments “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”.

158

Šādos apstākļos otrā pamata trešā daļa ir nepieņemama.

Par ceturto daļu – Paziņojuma SEC(2000) 2071/6, Komisijas Reglamenta un tā piemērošanas noteikumu, kā arī nodaļas “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” visaptveroša novērtējuma neesamība

– Lietas dalībnieku argumenti

159

Komisija apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 152. punktā Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, Reglamentu un tā piemērošanas noteikumus, kā arī dokumentu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras” kvalificējot par administratīvās prakses atspulgu, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka šajos dokumentos ir ietverts saistošs noteikums par to, kā Komisija, ieskaitot OLAF, pieņem aktus.

160

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 152.–157. un 159. punktā esot sagrozījusi šos dokumentus, noliedzot, ka tie ir strīdīgā paziņojuma par konkursiem II pielikuma 2. punktā minētie iekšējie noteikumi, kuri tai bija jāņem vērā, lai novērtētu sniegtā pamatojuma par attiecīgā ierobežojuma objektīvo un samērīgo raksturu tiesiskumu.

161

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atsaucas uz šīs otrā pamata daļas nepieņemamību, jo Komisija esot vienīgi lūgusi Tiesu no jauna izvērtēt savus Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, bet nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

– Tiesas vērtējums

162

Vispirms ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 156. un 157. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šī sprieduma 123.–125. un 127. punktā minēto dokumentu vienīgais mērķis bija noteikt valodas, kas vajadzīgas dažādu šīs iestādes lēmumpieņemšanas procedūru norisei, bet tie neļauj konstatēt nepieciešamo saikni starp šīm procedūrām un pienākumiem, kurus strīdīgā konkursa veiksmīgie kandidāti varētu pildīt.

163

Komisija uzskata, ka, ņemot vērā valodu lietojuma noteikumu saistošo spēku šajā iestādē, Vispārējā tiesa nevarēja, nesagrozot šos dokumentus, secināt šādas saiknes neesamību.

164

Pirmām kārtām, no šī sprieduma 121. punkta izriet, ka – pretēji tam, ko, šķiet, uzskata Komisija, – Vispārējā tiesa nav nonākusi pie šāda secinājuma, pamatojoties uz to, ka dažādajām lēmumpieņemšanas procedūrām piemērojamajam valodu lietojumam šajā iestādē nav saistoša spēka.

165

Otrām kārtām, Komisija nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa, nonākot pie minētā secinājuma, būtu acīmredzami pārsniegusi minēto dokumentu saprātīga vērtējuma robežas, kurus tā – pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Komisija,– ir izvērtējusi gan individuāli, gan kopumā.

166

No šiem apsvērumiem izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa nevar tikt atbalstīta.

Par piekto daļu – Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, sagrozīšana

– Lietas dalībnieku argumenti

167

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 160.–163. punktā ir sagrozījusi Paziņojumu SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, un it īpaši tā pielikumu “Tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada”.

168

It īpaši Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā – minētā sprieduma 161. punktā norādot, ka šie tulkošanas noteikumi attiecas uz dokumentiem, kas sagatavoti angļu, franču un vācu valodā kā mērķvalodā, nevis kā oriģinālvalodā, – nav ņēmusi vērā faktu, ka šīs trīs valodas ir iekšējai lietošanai paredzēto dokumentu tulkošanas valodas un ka lielākā daļa šādai izmantošanai paredzēto dokumentu ir jātulko tikai šajās valodās. Tādējādi iestādes dienestiem bija jāstrādā, pamatojoties uz dokumenta tulkojumu vienā no minētajām valodām.

169

Apstāklim, ka noteikti dokumenti tiek tulkoti visās oficiālajās valodās, šajā ziņā neesot nozīmes, jo šāds tulkojums attiecoties tikai uz dokumentiem, kas paredzēti ārējai lietošanai.

170

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 162. punktā veiktais argumenta par “pelēkajiem” tulkojumiem vērtējums esot papildu sagrozīšana, jo Vispārējā tiesa esot koncentrējusies uz ļoti ierobežotu attiecīgā dokumenta punkta saturu, neņemot vērā plašāku tvērumu, kas izriet no pārējā šī dokumenta.

171

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atsaucas uz šīs otrā pamata daļas nepieņemamību, jo Komisija esot vienīgi lūgusi Tiesu no jauna izvērtēt savus Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, nepierādot, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

– Tiesas vērtējums

172

Pārsūdzētā sprieduma 160.–163. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka vērtējumu, ko tā veikusi saistībā ar Paziņojumu SEC(2000) 2071/6, Komisijas Reglamentu un tā piemērošanas noteikumiem, kā arī dokumentu “Valodu prasības atkarībā no pieņemšanas procedūras”, nevar atspēkot ar argumentiem, kurus Komisija balsta uz Paziņojumu SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, un it īpaši tā pielikumu “Tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada”, proti, ka no tiem izrietot, ka iekšējai lietošanai paredzētajiem dokumentiem papildus iespējamajai autentiskajai valodai ir prasīts tulkojums tikai angļu, franču un vācu valodā, un ka turklāt Komisijas dienestiem būtu jāsagatavo tulkojumi, izmantojot savu darbinieku valodu zināšanas, tā saucamie “pelēkie” tulkojumi.

173

Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 161. punktā norādīja, ka Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, saturs nevis atspēko, bet, gluži pretēji, apstiprina minētā sprieduma 157. un 158. punktā izklāstīto vērtējumu. Proti, “Tulkošanas noteikumos pēc 2006. gada”, kas izklāstīti šī paziņojuma pielikumā, angļu, franču un vācu valoda ir minētas vienīgi kā mērķvalodas, kurās ir jābūt tulkotām noteiktām dokumentu kategorijām, bet avotvaloda nav definēta. Turklāt attiecībā uz lielāko daļu šajā pielikumā minēto dokumentu kategoriju ir paredzēta tulkošana visās oficiālajās valodās, un tulkošana tikai angļu, franču un vācu valodā faktiski ir izņēmums.

174

Pārsūdzētā sprieduma 162. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka, otrām kārtām, arguments par “pelēko” tulkojumu veikšanu neesot pamatots ne ar kādu informāciju par šī tulkojuma veida precīzo proporciju salīdzinājumā ar Komisijā veikto tulkojumu kopējo apjomu. Lai gan Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, 2.2. punktā esot atzīts, ka ir “ārkārtīgi grūti aprēķināt šo tulkojumu skaitu uzticamu rādītāju trūkuma dēļ”, tomēr tā 3.1. punktā esot ietverts vērtējums attiecībā uz 2007. gadu, saskaņā ar kuru Tulkošanas ģenerāldirektorāta iesniegto tulkojumu apjoms esot 1700000 lappušu, savukārt “pelēko” tulkojumu apjoms sasniedzot 100000 lappušu. Tomēr, ņemot vērā, ka šis pēdējais skaitlis attiecas uz visiem pārējiem Komisijas dienestiem, nevis uz šo ģenerāldirektorātu, esot pilnīgi skaidrs, ka “pelēkie” tulkojumi ir vien ļoti neliela daļa salīdzinājumā ar apjomu, ko sagatavo minētais ģenerāldirektorāts atsevišķi. Visbeidzot un it īpaši – neviens elements lietas materiālos neļaujot pierādīt to, ka trīs iepriekš minētās valodas būtu tās, kurās būtu veikti šie “pelēkie” tulkojumi.

175

Jākonstatē, ka Komisija nav pierādījusi, ka Paziņojuma SEC(2006) 1489, galīgā redakcija, un tā pielikuma “Tulkošanas noteikumi pēc 2006. gada” vērtējums, ko Vispārējā tiesa ir izklāstījusi šajos pārsūdzētā sprieduma punktos, būtu acīmredzami kļūdains, bet gan faktiski aprobežojas ar norādi, ka šie dokumenti var tikt interpretēti citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa.

176

Šādos apstākļos otrā pamata piektā daļa nevar tikt atbalstīta.

Par sesto daļu – datu par valodām, kuras izmanto dienesti, kuros strādās strīdīgo konkursu veiksmīgie kandidāti, sagrozīšana un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde

– Lietas dalībnieku argumenti

177

Komisija uzskata: tā kā ir kļūdaini – kā tā norādījusi pirmajā pamatā – definēti kritēriji pierādījumu izvērtēšanai, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 180.–183. punktā, minētā sprieduma 180.–185. un 188.–196. punktā tā esot sagrozījusi datus par valodām, kuras lieto OLAF darbinieki, uzskatot, ka tie neļāva konstatēt, ka kādas no trim attiecīgajām valodām zināšanas ļautu strīdīgo konkursu kandidātiem nekavējoties sākt darbu. Šajā saistībā tā atgādina, ka tā iesniedza statistikas datus par otro un trešo valodu, kuras pārvalda administratori, kas strādā OLAF, lai aprakstītu darba lingvistisko vidi, kurā strīdīgo konkursu veiksmīgajiem kandidātiem būs jāpilda savi pienākumi.

178

Līdz ar to Vispārējā tiesa nevarēja noliegt šo datu nozīmi, vienlīdz pareizi izprotot to būtību, jo tie pierādot, ka strīdīgajā paziņojumā par konkursiem norādīto to triju valodu kombinācija, kuras var izvēlēties kā 2. valodu, ļautu efektīvi sadarboties personālam, nodrošinot, ka veiksmīgie kandidāti nekavējoties spētu sākt darbu.

179

Turklāt Vispārējā tiesa nebija tiesīga izmantot tikai kvantitatīvu kritēriju šo datu analīzē, lai secinātu, ka tikai angļu valodas zināšanas sniegtu priekšrocības Komisijas dienesta, uz kuru attiecas strīdīgais paziņojums par konkursiem, lingvistiskajā vidē.

180

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 184. punktā, datiem par trešo valodu, ko pārvalda attiecīgo dienestu darbinieki, esot nozīme, lai sniegtu visprecīzāko priekšstatu par šo lingvistisko vidi.

181

Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 191. punktā ir sagrozījusi tās iesniegtos datus par noteiktu programmas “Hercule III” aspektu pārvaldību, pamatojoties uz konstatējumu, ka regula, ar ko izveido šo programmu, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 250/2014 (2014. gada 26. februāris), ar ko izveido programmu darbību veicināšanai Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā (programma Hercule III) un atceļ Lēmumu Nr. 804/2004/EK (OV 2014, L 84, 6. lpp.), neparedz pienākumu lietot kādu no trim valodām, ko var izvēlēties kā otro valodu atbilstoši strīdīgajam paziņojumam par konkursiem. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka pašu šīs programmas vadību nodrošina OLAF dienesti.

182

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika atsaucas uz šīs otrā pamata daļas nepieņemamību, jo Komisija esot vienīgi lūgusi Tiesu no jauna izvērtēt savus Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījumus, bet neesot pierādījusi, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

– Tiesas vērtējums

183

Ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 180. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisijas iesniegtie dati neļauj noteikt, kura ir tā saziņas valoda vai valodas, ko savā ikdienas darbā faktiski lieto dažādie dienesti, no kuriem šie dati ir iegūti.

184

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 181.–183. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka no Komisijas iesniegtajiem datiem izriet, ka, atšķirībā no angļu valodas zināšanām, vācu un franču valodas zināšanas nerada īpašas priekšrocības salīdzinājumā ar citu Savienības oficiālo valodu zināšanām, raugoties no nepieciešamības atlasīt administratorus, kuri nekavējoties spētu sākt darbu, aspekta.

185

Kā izriet no šā sprieduma 81.–83., 104. un 107.–109. punkta, Vispārējā tiesa pamatoti varēja balstīt attiecīgā ierobežojuma attaisnojuma pārbaudi uz šādu prasību.

186

It īpaši saskaņā ar šī sprieduma 107. un 108. punktu ir jāuzsver, ka Komisija ir kļūdaini izpratusi pārsūdzēto spriedumu, pārmetot Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 181. un 183. punktā tā ir balstījusies uz jēdzienu “priekšrocība”. Proti, tā vietā, lai tikai veiktu Komisijas iesniegto datu kvantitatīvo vērtējumu, Vispārējā tiesa tajos pamatoti norādīja, ka vācu un franču valodas zināšanas nav pamatotas vairāk nekā kādas citas Savienības valodas zināšanas.

187

Turklāt attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 184. punktā minētajiem datiem par trešās valodas zināšanām, ko paziņojuši administratori, kuri pilda strīdīgajā paziņojumā par konkursiem paredzētos pienākumus, ir jānorāda, ka šie dati ir minēti, “lai arī to saturs nekādi negroza [pārsūdzētā sprieduma] 183. punktā izklāstīto vērtējumu”.

188

Tā kā pārsūdzētā sprieduma 184. punktā norādītais pamatojums ir norādīts pilnības labad, attiecībā uz šo punktu izteiktie iebildumi par šo datu sagrozīšanu, kā arī pretrunīgu pamatojumu nav iedarbīgi.

189

Visbeidzot, attiecībā uz datu par noteiktu programmas “Hercule” aspektu pārvaldību izvērtēšanu ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 191. punktā Vispārējā tiesa vispirms uzsvēra, ka nevienā Regulas Nr. 250/2014 tiesību normā nav noteikts, ka šīs programmas īstenošanā un pārvaldībā būtu jālieto angļu, franču vai vācu valoda.

190

Šī paša sprieduma 192. punktā tā norādīja, ka dokuments “Darbības programmas krāpšanas apkarošanas jomā”, kurā ir norādīti tikai deviņi angļu, franču vai vācu valodā publicēti uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus, neļauj noteikt, vai šos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus ir sagatavojis tieši OLAF personāls vai Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāts.

191

Pārsūdzētā sprieduma 193. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka “nekas lietas materiālos [..] neļauj uzskatīt, ka konkursu, uz kuriem attiecas [strīdīgais paziņojums par konkursiem], veiksmīgie kandidāti būtu atbildīgi par uzdevumiem, kas saistīti ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus sagatavošanu programmas “Hercule III” ietvaros, nevis par citu uzdevumu pildīšanu”.

192

Komisija neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 193. punktā Vispārējās tiesas izdarīto konstatējumu un nepierāda, kādā ziņā tā būtu sagrozījusi datus, kurus Komisija šajā saistībā ir sniegusi, bet vienīgi vēlas norādīt uz šo datu interpretāciju, kas atšķiras no Vispārējās tiesas pieņemtās, kura, kā atgādināts šī sprieduma 127. punktā, pati par sevi nav pierādījums minēto datu sagrozīšanai.

193

Tā kā pamata sestā daļa nevar tikt atbalstīta, apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kopumā.

Par trešo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

194

Komisija apgalvo: tā kā Vispārējā tiesa ir apmierinājusi prasību pirmajā instancē, pamatojoties, pirmām kārtām, uz kļūdainu juridisko vērtējumu par attiecīgā ierobežojuma attaisnojumu un, otrām kārtām, sagrozot šīs iestādes iesniegtos pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma pamatojumā attiecībā uz strīdīgā paziņojuma par konkursiem otro daļu esot pieļauta tiesību kļūda.

195

Spānijas Karaliste un Itālijas Republika apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas nav pamatots autonomi, bet tikai atkārto argumentāciju par apgalvoto tiesību kļūdu saistībā ar attiecīgo ierobežojumu.

Tiesas vērtējums

196

No apelācijas sūdzības pirmā un otrā pamata vērtējuma izriet, ka Komisija nav pierādījusi apgalvoto tiesību kļūdu esamību un pierādījumu sagrozīšanu.

197

Tā kā trešais pamats ir balstīts uz šiem pašiem apgalvojumiem, tas ir jānoraida kā nepamatots.

198

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā neviens pamats nav apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

199

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs.

200

Tā kā Spānijas Karaliste un Itālijas Republika ir prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

1)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

 

2)

Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Spānijas Karalistes un Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valodas – spāņu un itāļu.