–

Prokuratura Okręgowa w Warszawie vārdā – S. Bańko, M. Dubowski un A. Reczka, pārstāvji,

–

YP vārdā – B. Biedulski, advokāts,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, K. Straś un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un L. Van den Broeck, pārstāves,

–

Dānijas valdības vārdā – J. Farver Kronborg, J. Nymann‑Lindegren, V. Pasternak Jørgensen un M. Søndahl Wolff, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – K. Bulterman, M. A. M. de Ree un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

–

Zviedrijas valdības vārdā – A. Runeskjöld un H. Shev, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 2. pantu un 19. panta 1. punkta otro daļu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kā arī Savienības tiesību pārākuma principu, LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu un tiesiskās drošības principu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti, pirmkārt, saistībā ar kriminālprocesiem, kurus Prokuratura Okręgowa w Warszawie (Varšavas apgabala prokuratūra, Polija) uzsākusi pret YP u.c. par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, un, otrkārt, saistībā ar tiesvedību starp šo pašu apgabala prokuratūru un M. par piespiedu hipotēkas nodibināšanu uz pēdējam minētajam piederošu nekustamo īpašumu.

3

Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 45. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā bez pārmērīgas kavēšanās.”

4

Saskaņā ar Konstitūcijas 179. pantu Polijas Republikas prezidents pēc Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tieslietu padome, Polija, turpmāk tekstā – “KRS”) priekšlikuma uz nenoteiktu laiku ieceļ tiesnešus.

5

Konstitūcijas 180. pantā ir noteikts:

“1.   Tiesneši tiek iecelti uz mūžu.

2.   Tiesnesi var atcelt no amata, atstādināt no amata, pārcelt uz citu darbības teritoriju vai citu amatu pret viņa gribu tikai saskaņā ar tiesas nolēmumu un tikai likumā paredzētajos gadījumos.

[..]”

6

Konstitūcijas 181. pantā ir paredzēts:

“Tiesnesi var saukt pie kriminālatbildības vai atņemt brīvību tikai ar tiesību aktos noteiktas tiesas iepriekšēju atļauju. [..]”

7

Ar 2017. gada 8. decembraustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija) Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) ietvaros tostarp tika izveidota jauna palāta ar nosaukumu Izba Dyscyplinarna (Disciplinārlietu palāta; turpmāk tekstā – “Disciplinārlietu palāta”), kas minēta šī likuma 3. panta 5. punktā.

8

Ar 2019. gada 20. decembraustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza likumu par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, likumu par Augstāko tiesu un dažus citus likumus; 2020. gada Dz. U., 190. pozīcija), kas stājās spēkā 2020. gada 14. februārī, tika grozīts Likums par Augstāko tiesu, tostarp minētā likuma 27. panta 1. punktā iekļaujot jaunu 1.a punktu.

9

Saskaņā ar šādi grozītā Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punktu:

“Disciplinārlietu palātas kompetencē ir lietas:

10

Šī sprieduma 9. punktā minētā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, kas grozīts ar šī sprieduma 8. punktā minēto 2019. gada 20. decembra likumu (turpmāk tekstā – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām”), 41.b pants noteic:

“(1)   Sūdzības vai pieteikuma saistībā ar tiesas darbību izskatīšana ietilpst šīs tiesas priekšsēdētāja kompetencē.

[..]

3.   Sūdzības par Sąd Rejonowy (rajona tiesas) priekšsēdētāja, Sąd Okręgowy (apgabaltiesas) priekšsēdētāja vai Sąd Apelacyjny (apelācijas tiesas) priekšsēdētāja darbību izskatīšana ietilpst attiecīgi Sąd Okręgowy (apgabaltiesas) priekšsēdētāja, Sąd Apelacyjny (apelācijas tiesas) priekšsēdētāja un [KRS] kompetencē.”

11

Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 42.a pants noteic:

“1.   Tiesu vai tiesu institūciju darbības ietvaros nav pieļaujams apšaubīt tiesu, valsts konstitucionālo orgānu, kā arī kontroles un tiesībaizsardzības iestāžu leģitimitāti.

2.   Vispārējās jurisdikcijas tiesa vai cita varas iestāde nevar konstatēt vai izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai viņa ar tiesas spriešanu saistīto pilnvaru, kas izriet no šīs iecelšanas, tiesiskumu.”

12

Šī likuma 47.a panta 1. punkts paredz:

“Lietas tiesnešiem un tiesnešu palīgiem tiek iedalītas pēc nejaušības principa atbilstoši īpašām lietu kategorijām, izņemot lietu iedalīšanu dežūrtiesnesim.”

13

Atbilstoši minētā likuma 47.b pantam:

“1.   Izmaiņas tiesas sastāvā ir pieļaujamas tikai tad, ja tiesai nav iespējams izskatīt lietu tās pašreizējā sastāvā, vai ja ir ilgstošs šķērslis lietas izskatīšanai tās pašreizējā sastāvā. 47.a panta noteikumus piemēro mutatis mutandis.

[..]

3.   Lēmumus, kas minēti [1. punktā], [..] pieņem tiesas priekšsēdētājs vai tā pilnvarotais tiesnesis.”

14

Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 80. pants paredz:

“1.   Tiesnesi nedrīkst apcietināt vai saukt pie kriminālatbildības bez kompetentās disciplinārtiesas atļaujas. [..]

[..]

2c.   Disciplinārtiesa pieņem rezolūciju, kas ļauj saukt tiesnesi pie kriminālatbildības, ja ir pietiekami pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Rezolūcijā ir ietverts lēmums, ar kuru tiek atļauts saukt tiesnesi pie kriminālatbildības, kā arī tā pamatojums.

[..]”

15

Šā likuma 107. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Tiesnesis ir saucams pie disciplināratbildības par dienesta pārkāpumiem (disciplinārpārkāpumi), tostarp:

[..]

[..].”

16

Atbilstoši minētā likuma 110. panta 2a punktam:

“[..] 80. pantā minētās lietas [..] pirmajā instancē izskata [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] Disciplinārlietu palātas tiesnesis vienpersoniski un otrajā instancē – [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] trīs Disciplinārlietu palātas tiesnešu sastāvā.”

17

Šī paša likuma 129. panta 1.–3. punkts noteic:

“1.   Disciplinārtiesa var atstādināt no amata tiesnesi, pret kuru ierosināta disciplinārlieta [..], kā arī tad, ja tā pieņem lēmumu, ar kuru atļauj saukt attiecīgo tiesnesi pie kriminālatbildības.

2.   Ja disciplinārtiesa pieņem lēmumu, ar kuru atļauj saukt tiesnesi pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru prokuratūra var uzsākt kriminālvajāšanu, tā pēc savas ierosmes atstādina attiecīgo personu no amata.

3.   Atstādinot tiesnesi no amata, disciplinārtiesa uz atstādināšanas laiku samazina viņa atalgojumu par 25–50 % [..].”

18

Kodeks karny (Kriminālkodekss) 241. panta 1. punkts noteic, ka “ikvienu, kas bez atļaujas publisko informāciju, kura attiecas uz pirmstiesas izmeklēšanu, pirms tā tiek atklāta tiesas procesā, soda ar naudas sodu, brīvības ierobežošanas sodu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem”.

19

Kodeks postępowania karnego (Kriminālprocesa kodekss) 439. panta 1. punkts noteic:

“Neatkarīgi no pārsūdzības robežām un izvirzītajiem pamatiem, kā arī trūkumu ietekmes uz nolēmuma saturu, apelācijas tiesa sēdē atceļ pārsūdzēto nolēmumu, ja:

[..].”

20

Balstoties uz 2017. gada 7. februāra apsūdzības rakstu, ko iesniegusi Varšavas apgabala prokuratūra, YP un trīspadsmit citiem apsūdzētajiem ir izvirzīta apsūdzība Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru rezultātā ir nodarīts kaitējums 229 cietušajiem. Šī lieta tika nodota izskatīšanai šīs tiesas sastāvam, ko veidoja vienpersoniski tiesnesis I. T. Pamatlietas materiāli ietvēra 197 sējumus, un šis tiesnesis vadīja vairāk nekā simts tiesas sēžu, kuru laikā tika nopratināti apsūdzētie, cietušie un pāri pār 150 lieciniekiem. Dienā, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑615/20, tiesvedība tuvojās tās noslēguma posmam un vēl bija jāuzklausa tikai daži liecinieki un eksperti.

21

2020. gada 14. februārī Prokuratura Krajowa Wydział Spraw Wewnętrznych (Valsts prokuratūras Iekšējās drošības nodaļa, Polija) vērsās Disciplinārlietu palātā ar lūgumu atļaut saukt tiesnesi I. T. pie kriminālatbildības par to, ka viņš “2017. gada 18. decembrī Varšavā kā valsts amatpersona [..] nav izpildījis savus dienesta pienākumus un [pārsniedzis] savas pilnvaras [..], proti, atļāvis plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem ierakstīt attēlu un skaņu [Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesas)] sēdes laikā lietā [..], kā arī šajā lietā taisītā sprieduma un tā mutvārdu pamatojuma pasludināšanu un tādējādi, nesaņemot tiesību aktos prasīto pilnvarotās personas atļauju, atklājis trešām personām informāciju par Varšavas apgabala prokuratūras pirmstiesas izmeklēšanu lietā [..], ko viņš bija ieguvis, pildot dienesta pienākumus, šādi kaitējot sabiedrības interesēm un izdarot noziedzīgu nodarījumu Kriminālkodeksa 231. panta 1. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar šī paša kodeksa 266. panta 2. punktu, 241. panta 1. punktu un 11. panta 2. punktu, izpratnē.”

22

2020. gada 9. jūnijā Disciplinārlietu palāta, lemjot pirmajā instancē viena tiesneša sastāvā, šo lūgumu neapmierināja. Pēc valsts prokuratūras sūdzības šī pati palāta, lemjot otrajā instancē trīs tiesnešu sastāvā, ar 2020. gada 18. novembra rezolūciju (turpmāk tekstā – “strīdīgā rezolūcija”) atļāva saukt tiesnesi I. T. pie kriminālatbildības un atstādināja viņu no amata, šīs atstādināšanas laikā samazinot viņa atalgojumu par 25 %.

23

Iesniedzējtiesa, kas ir Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa), kura pašlaik lemj šī sprieduma 20. punktā minētajā kriminālprocesā un kurā tiesnesis I. T. darbojas kā tiesnesis vienpersoniski, norāda, ka strīdīgā rezolūcija var radīt šķērsli tam, lai šis iztiesāšanas sastāvs varētu turpināt šo tiesvedību.

24

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Rakstveida apsvērumos YP, Varšavas apgabala prokuratūra un Eiropas Komisija norādīja, ka šīs apgabala prokuratūras apelācijas sūdzība par lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑615/20 tika noraidīta ar Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa, Polija) 2021. gada 24. februāra rīkojumu, jo pēdējā minētā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētā rezolūcija varētu nebūt tiesas nolēmums tādēļ, ka to ir pieņēmusi Disciplinārlietu palāta, kas neesot neatkarīga tiesa.

26

Varšavas apgabala prokuratūra izvirzīja M. M. apsūdzību par dažādiem nodarījumiem, tostarp par to, ka viņš nav iesniedzis pieteikumu par sabiedrības maksātnespēju, ir kavējis tās kreditoru prasījumu apmierināšanu, nav iesniedzis šīs pašas sabiedrības finanšu pārskatus un ir izdarījis bankas krāpšanu.

27

Šajā kontekstā prokurors ar 2020. gada 9. jūnija lēmumu izdeva rīkojumu par piespiedu hipotēkas nodibināšanu M. M. un viņa sievai piederošam nekustamajam īpašumam, lai nodrošinātu iespējamā naudas soda un iespējamo tiesāšanās izdevumu samaksu, kas varētu tikt piespriesti M. M. Pēdējais minētais iesniedza sūdzību par šo lēmumu Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa), kurā ar šo sūdzību saistītā lieta tika iedalīta tiesnesim I. T.

28

Pēc strīdīgās rezolūcijas pieņemšanas, ar kuru tiesnesis I. T. tostarp tika atstādināts no amata, Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) priekšsēdētājs, balstoties uz Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b panta 1. un 3. punktu, 2020. gada 24. novembrī izdeva rīkojumu, ar kuru tā uzdeva tiesas nodaļas, kurā darbojās tiesnesis I. T., priekšsēdētājam grozīt tiesas sastāvu lietās, kuras bija iedalītas šim tiesnesim, izņemot lietu, kurā minētais tiesnesis I. T. bija iesniedzis Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑615/20. Tādējādi šis tiesas nodaļas priekšsēdētājs, izmantojot datorizēto sistēmu, atbilstoši Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.a pantam un 47.b panta 3. punktam izdeva rīkojumu par to lietu pārdali, kuras sākotnēji bija iedalītas tiesnesim I. T., tostarp par šī sprieduma 27. punktā minēto lietu.

29

Iesniedzējtiesa, proti, cits Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) tiesas sastāvs, ko veido viens tiesnesis, kuram šī lieta tika pārdalīta, uzskata, ka šī notikumu virkne liecina par to, ka šīs tiesas priekšsēdētājs ir atzinis strīdīgās rezolūcijas saistošo spēku, uzskatot, ka tiesneša I. T. atstādināšana no amata ir šķērslis tam, lai šo lietu izskatītu šis tiesnesis, vai ka pastāv ilglaicīgs šķērslis šādai izskatīšanai Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b panta 1. punkta izpratnē.

30

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Divi atsevišķi Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) iztiesāšanas sastāvi, kas iesnieguši šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesas”), lūdza izskatīt tos paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu. Šo lūgumu pamatojumam iesniedzējtiesas būtībā norādīja, ka šādas procedūras izmantošana izskatāmajā lietā ir attaisnota tādēļ, ka atbildes uz uzdotajiem jautājumiem var ietekmēt ne tikai to attiecīgo sastāvu, bet arī citu tiesnešu, kas nav tiesnesis I. T., situāciju, attiecībā uz kuriem Disciplinārlietu palāta ir veikusi vai tai būtu nodoms veikt strīdīgajai rezolūcijai analoģiskus pasākumus.

32

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

33

Jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas ir paredzēts ārkārtas steidzamas situācijas risināšanai. Turklāt no Tiesas judikatūras arī izriet, ka paātrinātā tiesvedība var netikt piemērota, ja lietā radušos juridisko problēmu sensitīvā un sarežģītā rakstura dēļ ir grūti piemērot šādu tiesvedību, tostarp tad, ja nešķiet, ka būtu piemēroti saīsināt tiesvedības Tiesā rakstveida daļu (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ž. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Izskatāmajā lietā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referenti un ģenerāladvokātu, ar 2020. gada 9. decembra un 2021. gada 21. janvāra lēmumiem nolēma, ka šī sprieduma 31. punktā minētie pieteikumi nav apmierināmi.

35

Lai gan uzdotie jautājumi, protams, ir saistīti ar Savienības tiesību pamatnormām, tiem tomēr ir sarežģīts un sensitīvs raksturs un tie iekļaujas valsts procesuālajā kontekstā, kas pats par sevi ir relatīvi sarežģīts, tāpēc tie tikpat kā nav piemēroti tādai tiesvedībai, kurā ir atkāpes no parastajiem procesuālajiem noteikumiem. Turklāt tika ņemts vērā arī tas, ka citu Tiesā esošo lietu, kurās ir izvirzīti jautājumi, kas ir analogi šajās lietās uzdotajiem jautājumiem, izskatīšana jau ir krietni pavirzījusies.

36

Tomēr ar minētajiem 2020. gada 9. decembra un 2021. gada 21. janvāra lēmumiem Tiesas priekšsēdētājs ir nolēmis šīs lietas izskatīt prioritāri atbilstoši Reglamenta 53. panta 3. punktam. Tāpat ar šo pašu 2021. gada 21. janvāra lēmumu lietas C‑615/20 un C‑671/20 tika apvienotas tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļai, kā arī sprieduma taisīšanai.

37

Šo lietu tiesvedības rakstveida daļas beigās ar Tiesas priekšsēdētāja 2021 gada 28. oktobra lēmumu tās tika apturētas līdz tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanai lietā C‑204/21 Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), ņemot vērā ciešās saiknes starp šajās trīs lietās uzdotajiem jautājumiem. Pēc minētās [tiesvedības rakstveida daļas] pabeigšanas tiesvedība šajās apvienotajās lietās tika atsākta 2022. gada 23. februārī.

38

Polijas valdība un Varšavas apgabala prokuratūra apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemami dažādu iemeslu dēļ.

39

Pirmām kārtām, tās norāda, ka, tā kā tiesvedību pamatlietās reglamentē vienīgi valsts krimināltiesības, kas ietilpstot dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē, šai tiesvedībai esot pilnībā iekšējs raksturs un neesot nekādas saiknes ar Savienības tiesību normām, uz kurām attiecas Tiesai uzdotie jautājumi. Runājot it īpaši par tādu tiesību aktu kā strīdīgā rezolūcija, no LES 5. panta un LESD 3. un 4. panta tātad izrietot, ka tikai dalībvalstu ziņā ir lemt par to, vai tiesnešiem ir jāpiešķir krimināltiesiskā imunitāte, un apstiprinošas atbildes gadījumā noteikt šīs imunitātes tvērumu un tās iespējamās atcelšanas procedūru, kā arī ar šādu imunitātes atcelšanu saistītās sekas.

40

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka, lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs, tostarp valsts tiesu izveide, sastāvs, kompetence un darbība, kā arī noteikumi, kas reglamentē tiesnešu iecelšanas amatā procesu, vai arī tiesnešu statusam un viņu pienākumu pildīšanai piemērojamie noteikumi, piemēram, šiem tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi vai nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt atcelta viņu imunitāte un viņi var tikt atstādināti no amata, ietilpst minēto dalībvalstu kompetencē, tomēr tām, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši no LES 2. un 19. panta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi), C‑791/19, EU:C:2021:596, 56., 60.–62. un 95. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Otrkārt, jākonstatē, ka šī sprieduma 39. punktā minētie argumenti būtībā attiecas uz Savienības tiesību normu, kuras skar prejudiciālie jautājumi, tvērumu un tātad interpretāciju, kā arī uz sekām, kas var izrietēt no šīm tiesību normām, it īpaši, ņemot vērā Savienības tiesību pārākumu. Šādi argumenti, kas attiecas uz uzdoto jautājumu būtību, tādējādi pēc definīcijas nevar izraisīt to nepieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c., no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Otrām kārtām, Polijas valdība un Varšavas apgabala prokuratūra uzskata, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemami tādēļ, ka Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem neesot nepieciešamas pamatlietu iznākumam un it īpaši nevarot būt pamats nolēmumiem, kurus iesniedzējtiesas varētu pieņemt šajās tiesvedībās.

43

Polijas valdība uzskata, ka ne viena, ne otra no šīm tiesām nevarot apstrīdēt strīdīgo rezolūciju. Turklāt, pat ja Tiesa vienai no minētajām tiesām ļautu abstrahēties no šīs rezolūcijas, tām saskaņā ar valsts tiesībām nebūtu nekāda procesuālā pamata, kas tām konkrēti ļautu pamatlietas no jauna iedalīt tiesai, kura tās sākotnēji izskatīja.

44

Šī pati valdība uzskata, ka prejudiciālajiem jautājumiem patiesībā ir nozīme tikai saistībā ar notiekošo kriminālprocesu pret tiesnesi I. T. Iespējamās šaubas par tādu Savienības tiesību normu interpretāciju, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesas, būtu jāizvērtē šajā kriminālprocesā, kurā attiecīgajam tiesnesim ir lietas dalībnieka statuss, nevis saistībā ar pamatlietām, par kuru izskatīšanu viņš nejaušas lietu sadales kārtībā bija atbildīgs pirms viņa atstādināšanas no amata ar strīdīgo rezolūciju. Tiesas sēdē Tiesā Polijas valdība norādīja, ka šo analīzi starplaikā apstiprināja atziņas, kas izriet no 2022. gada 22. marta sprieduma Prokurator Generalny u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana) (C‑508/19, EU:C:2022:201) 60. un 71. punkta.

45

Savukārt Varšavas apgabala prokuratūra attiecībā uz pamatlietu lietā C‑615/20 apgalvo, ka lēmums par šīs tiesvedības apturēšanu, ko iesniedzējtiesa ir pieņēmusi minētajā lietā, liedz izbeigt minēto tiesvedību, šai tiesai pasludinot spriedumu tās pašreizējā sastāvā, un ka gadījumā, ja tiks iecelts jauns iztiesāšanas sastāvs, šīs apturēšanas iemesls vairs nepastāvēs, jo strīdīgā rezolūcija attiecas tikai uz tiesnesi I. T. Attiecībā uz pamatlietu lietā C‑671/20 tiesneša I. T. atstādināšana no amata esot ilglaicīgs šķērslis tās turpināšanai, kas esot leģitīmi attaisnojis ar šo tiesvedību saistītās lietas pārdali, lai nodrošinātu minētās tiesvedības efektivitāti, ievērojot attiecīgo tiesību subjektu tiesības.

46

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka gan viena, gan otra iesniedzējtiesa šajā gadījumā saistībā ar tajās attiecīgi iesniegtajām pamatlietām saskaras ar procesuāla rakstura jautājumiem, kuri ir jāatrisina in limine litis un kuru risinājums ir atkarīgs no to Savienības tiesību normu un principu interpretācijas, uz kuriem attiecas prejudiciālie jautājumi. Proti, lietā C‑615/20 šo jautājumu mērķis būtībā ir noteikt, vai, ņemot vērā šīs Savienības tiesību normas un principus, šai iesniedzējtiesai viena tiesneša sastāvā joprojām ir pamats turpināt pamatlietas izvērtēšanu, neraugoties uz strīdīgo rezolūciju, ar kuru viņš ir atstādināts no amata. Attiecībā uz jautājumiem lietā C‑671/20, tie būtībā ir vērsti uz to, lai noteiktu, vai, ņemot vērā šīs pašas Savienības tiesību normas un principus, iesniedzējtiesa šajā lietā, neriskējot izraisīt tās sastāvā esošā viena tiesneša disciplināratbildību, var atzīt šo rezolūciju par tādu, kurai nav saistoša spēka, kā rezultātā tai nav pamata iztiesāt pamatlietu, kas tai tika pārdalīta pēc minētās rezolūcijas, un vai līdz ar to šī lieta ir no jauna jāiedala tiesnesim, kurš par to sākotnēji bija atbildīgs.

47

Kā izriet no Tiesas judikatūras, prejudiciālie jautājumi, kuru mērķis tādējādi ir ļaut iesniedzējtiesai in limine litis atrisināt tādas procesuāla rakstura grūtības kā tās, kas ir saistītas ar tās pašas kompetenci izlemt tajā izskatāmo lietu, vai arī tiesiskās sekas, kādas ir vai nav jāatzīst tādam tiesas nolēmumam, kas potenciāli rada šķērsli turpināt šādas lietas izskatīšanu minētajā tiesā, ir pieņemami saskaņā ar LESD 267. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 100., 112. un 113. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra; 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 93. un 94. punkts, kā arī 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c., no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 47.–49. punkts).

48

Šajā ziņā ir jānorāda, ka atšķirībā no lietas, kurā pasludināts 2022. gada 22. marta spriedums Prokurator Generalny u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana) (C‑508/19, EU:C:2022:201), uz kuru atsaucās Polijas valdība, pamatlietas šajās apvienotajās lietās nekādi nav saistītas ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret iesniedzējtiesnesi lietā C‑615/20, un nekādi nav papildu process minētā sprieduma 71. punkta izpratnē. Tāpēc no minētā sprieduma izrietošās atziņas nav attiecināmas uz pamattiesvedībām šajās lietās.

49

No visa iepriekš minētā izriet, ka šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami.

50

Ar pirmo, otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa lietā C‑615/20 būtībā vaicā, vai LES 2. pants, LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādas valsts tiesību normas, ar kurām institūcijai, kuras neatkarība un objektivitāte nav garantēta, tiek piešķirtas pilnvaras atļaut uzsākt kriminālprocesus pret vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem un – šādas atļaujas izsniegšanas gadījumā – atstādināt no amata attiecīgos tiesnešus un minētās atstādināšanas laikā samazināt viņu atalgojumu.

51

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka kopš šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas Tiesa, kurā Komisija vērsās pret Polijas Republiku ar prasību konstatēt pienākumu neizpildi, 2023. gada 5. jūnija sprieduma Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (C‑204/21, turpmāk tekstā – “spriedums Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), EU:C:2023:442) 91.–103. punktā izklāstīto motīvu dēļ, kā izriet no minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkta, nosprieda, ka, piešķirot Disciplinārlietu palātai – kuras neatkarība un objektivitāte nav nodrošinātas – pilnvaras izskatīt lietas, kuras tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi, tādas kā lietas par pieprasījumiem atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem un tiesnešu palīgiem, minētā dalībvalsts nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

52

It īpaši Tiesa minētā sprieduma 101. punktā uzsvēra, ka vienkārša iespēja tiesnešiem saskarties ar risku, ka atļauja viņu kriminālvajāšanai var tikt lūgta un saņemta no institūcijas, kuras neatkarība netiek garantēta, var ietekmēt viņu pašu neatkarību, un ka tas pats attiecas uz riskiem, ka šāda institūcija var lemt par viņu iespējamo atstādināšanu no amata un viņu atalgojuma samazināšanu.

53

Šī paša sprieduma 102. punktā Tiesa atgādināja to, ko 2021. gada 15. jūlija sprieduma Komisija/Polija (Tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi) (C‑791/19, EU:C:2021:596) 112. punktā tā jau bija konstatējusi, ka pēdējā minētā sprieduma 89.–110. punktā izklāstīto motīvu dēļ Disciplinārlietu palātas neatkarība un objektivitāte netika nodrošināta.

54

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka strīdīgā rezolūcija – ar kuru tika atļauts saukt pie kriminālatbildības vienīgo tiesnesi, kurš veido iesniedzējtiesu lietā C‑615/20, proti, vispārējās jurisdikcijas tiesu, kam saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu var nākties lemt par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, un ar kuru minētais tiesnesis ir atstādināts no amata, vienlaikus samazinot viņa atalgojumu –, tika pieņemta, pamatojoties uz valsts tiesību normām, kuras Tiesa spriedumā Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) atzina par šai Savienības tiesību normai pretrunā esošām tādēļ, ka ar tām pilnvaras pieņemt tādus aktus kā šī rezolūcija tiek piešķirtas institūcijai, kuras neatkarība un objektivitāte nav garantēta.

55

Tādējādi sprieduma Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) 91.–103. punktā ietvertās atziņas, uz kurām ir balstīts šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktā izdarītais pārkāpuma konstatējums, ir pietiekamas, lai atbildētu uz pirmo, otro un trešo jautājumu lietā C‑615/20, turklāt izskatāmajā lietā nav jāveic LES 2. panta un Hartas 47. panta interpretācija un nav jāizvērtē citi iesniedzējtiesas pirmajā un trešajā jautājumā minētie vērtējuma elementi.

56

Šajā kontekstā ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumos paredzētos pienākumus, šai dalībvalstij ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, kuram attiecībā uz faktu un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti ir tikuši izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā, ir res judicata spēks (spriedums, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2020:175, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tādējādi attiecīgās dalībvalsts iestādēm, kas piedalās likumdošanas varas īstenošanā, ir pienākums grozīt valsts tiesību normas, kas ir sprieduma par pienākumu neizpildi priekšmets, lai tās padarītu atbilstošas Savienības tiesību prasībām, savukārt šīs dalībvalsts tiesām savu pienākumu izpildē ir jānodrošina šī sprieduma ievērošana, un tas tostarp nozīmē, ka šīm tiesām, balstoties uz minētā sprieduma saistošo spēku, vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tajā izklāstītie juridiskie elementi, lai noteiktu to Savienības tiesību normu tvērumu, kuras tām ir jāpiemēro (spriedums, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2022:175, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

No iepriekš minētā izriet, ka iesniedzējtiesai lietā C‑615/20 šajā gadījumā ir jāizdara visi secinājumi, kas izriet no šī sprieduma 51. un 55. punktā minētajām atziņām spriedumā Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve).

59

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz lietā C‑615/20 uzdoto pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādas valsts tiesību normas, ar kurām institūcijai, kuras neatkarība un objektivitāte nav garantēta, tiek piešķirtas pilnvaras atļaut saukt vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešus pie kriminālatbildības un – šādas atļaujas izsniegšanas gadījumā – atstādināt no amata attiecīgos tiesnešus un minētās atstādināšanas laikā samazināt viņu atalgojumu.

60

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa lietā C‑615/20 būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma princips, LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips un tiesiskās drošības princips ir jāinterpretē tādējādi:

61

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Savienības tiesību pārākuma principu tiek nostiprināta Savienības tiesību prioritāte pār dalībvalstu tiesībām. Tādējādi šis princips nosaka pienākumu visām dalībvalstu institūcijām nodrošināt dažādo Savienības normu pilnīgu iedarbību, un dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt iedarbību, kura šīm dažādajām normām ir atzīta minēto valstu teritorijā (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ž. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 156. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62

Tādējādi minētais princips nosaka ikvienai valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, pienākumu nodrošināt Savienības tiesību prasību pilnīgu iedarbību tajā izskatāmajā lietā, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot jebkādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai ar tiešu iedarbību, neprasot un negaidot, kad šis valsts tiesiskais regulējums vai prakse tiks atcelta likumdošanas ceļā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī pienākuma ievērošana it īpaši ir nepieciešama, lai nodrošinātu dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, un tā ir LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tiesa ir nospriedusi, ka LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, interpretējot to Hartas 47. panta gaismā, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt skaidru un precīzu rezultātu un kurš nav pakļauts nekādiem nosacījumiem, it īpaši attiecībā uz to tiesu neatkarību un objektivitāti, kurām ir jāinterpretē un jāpiemēro Savienības tiesības, un prasība, ka tām iepriekš ir jābūt noteiktām tiesību aktos, ir šāda tieša iedarbība, kas nozīmē nepiemērot tādu valsts tiesību normu, judikatūru vai praksi, kura ir pretrunā šīm Savienības tiesību normām, kā tās ir interpretējusi Tiesa (spriedums Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka pat tad, ja nav valsts likumdošanas pasākumu, ar kuriem tiktu izbeigta Tiesas konstatētā valsts pienākumu neizpilde, valsts tiesām ir jāveic visi pasākumi, lai sekmētu Savienības tiesību pilnīgu iedarbību atbilstoši spriedumā, ar kuru konstatēta šī pienākumu neizpilde, ietvertajām atziņām. Turklāt minētajām tiesām saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu ir jānovērš Savienības tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2022:175, 38. un 63. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

65

Lai izpildītu šī sprieduma 61.–64. punktā atgādinātos pienākumus, valsts tiesai nav jāpiemēro tāds tiesību akts kā strīdīgā rezolūcija, ar kuru, neievērojot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, ir noteikta tiesneša atstādināšana no amata, ja attiecīgajā procesuālajā situācijā tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas tiesu kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana amatā), C‑487/19, EU:C:2021:798, 159. un 161. punkts).

66

Tā kā faktu galīgais vērtējums, kā arī valsts tiesību piemērošana un interpretācija LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros ir jāveic tikai iesniedzējtiesai, tai būs galīgi jānosaka konkrētās sekas, kas pamattiesvedībā lietā C‑615/20 izriet no iepriekšējā punktā atgādinātā principa. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, balstoties uz lietas materiāliem, var sniegt šai tiesai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai šim mērķim varētu būt noderīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šajā ziņā tiesas sēdē Tiesā Polijas valdība norādīja uz 2022. gada 9. jūnijaustawa o zmianie ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza Likumu par Augstāko tiesu un dažus citus likumus; 2022. gada Dz. U., 1259. pozīcija), kas stājās spēkā 2022. gada 15. jūlijā. Saskaņā ar šīs valdības sniegtajiem paskaidrojumiem ar šo jauno likumu tostarp esot likvidēta Disciplinārlietu palāta un izveidots pārejas režīms, saskaņā ar kuru ikvienam tiesnesim, par kuru ir pieņemta šīs palātas rezolūcija, ar kuru ir atļauts saukt viņu pie kriminālatbildības, turpmāk esot iespēja lūgt pārskatīt lietas materiālus jaunai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātai, kas šajā tiesā izveidota ar šo pašu likumu, un šai pēdējai minētajai palātai šādā gadījumā par šādu pieteikumu ir jālemj ne vēlāk kā divpadsmit mēnešu laikā.

68

Minētā valdība uzskata, ka šī jaunā tiesību aizsardzības līdzekļa esamība tādējādi ļaujot iesniedzējtiesai lietā C‑615/20 panākt iespējamu strīdīgās rezolūcijas pārskatīšanu, līdz ar to izskatāmajā lietā vairs nebūtu nepieciešamības atturēties no šīs rezolūcijas piemērošanas. Proti, pati Tiesa 2021. gada 6. oktobra sprieduma W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798) 161. punktā esot norādījusi, ka šāda veida risinājums ir attaisnots tikai tiktāl, ciktāl tas attiecīgajā procesuālajā situācijā ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu.

69

Tomēr no šādi Polijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem neizriet nedz tas, ka strīdīgā rezolūcija vairs neradītu tiesiskās sekas tādēļ, ka stājies spēkā šī sprieduma 67. punktā minētais 2022. gada 9. jūnija likums, nedz arī, ka līdz ar to būtu izzudis šķērslis iesniedzējtiesai turpināt pamattiesvedību lietā C‑615/20 tās pašreizējā sastāvā. Attiecībā uz apstākli, ka attiecīgajam tiesnesim turpmāk būs iespēja lūgt pārskatīt strīdīgo rezolūciju jaunizveidotai institūcijai, kurai ir jālemj ne vēlāk kā viena gada laikā, nešķiet, ka tas, neskarot galīgās pārbaudes, kas šajā ziņā ir jāveic iesniedzējtiesai, varētu nodrošināt, ka minētais šķērslis var tikt nekavējoties novērsts pēc iespējamas tiesu institūciju, kuru kompetencē ir noteikt un grozīt valsts tiesas iztiesāšanas sastāvu, ierosmes apstākļos, kas varētu nodrošināt Savienības tiesību pārākuma principa ievērošanu.

70

Visbeidzot, ja tādu aktu kā strīdīgā rezolūcija ir pieņēmusi institūcija, kas nav neatkarīga un objektīva tiesa Savienības tiesību izpratnē, nevar lietderīgi atsaukties ne uz vienu apsvērumu, kas izriet no tiesiskās drošības principa vai saistīts ar apgalvoto šīs rezolūcijas res judicata spēku, lai liegtu iesniedzējtiesai un tiesu institūcijām, kuru kompetencē ir noteikt un grozīt valsts tiesas iztiesāšanas sastāvu, atteikties piemērot šādu rezolūciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 160. punkts).

71

Šajā ziņā it īpaši ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa ir apturējusi pamattiesvedību lietā C‑615/20, gaidot šo spriedumu. Šajā kontekstā apstāklis, ka tiesnesis, kas vienpersoniski veido iesniedzējtiesas iztiesāšanas sastāvu, it īpaši vēlīnā minētās tiesvedības, kas ir īpaši sarežģīta, stadijā, turpinās šo tiesvedību, a priori nešķiet tāds, kas varētu kaitēt tiesiskajai drošībai. Gluži pretēji, šķiet, ka tas ļauj panākt, ka pamatlietas izskatīšanas rezultātā var tikt pieņemts lēmums, kas atbilst, pirmkārt, prasībām, kuras izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, un, otrkārt, attiecīgo tiesību subjektu tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu saprātīgā termiņā.

72

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa lietā C‑615/20 var pamatoti atteikties piemērot strīdīgo rezolūciju, lai tā no šāda skatpunkta varētu turpināt pamatlietas izskatīšanu tās pašreizējā sastāvā tādējādi, ka tiesu institūcijas, kuru kompetencē ir noteikt un grozīt valsts tiesas iztiesāšanas sastāvu, tai nevarētu radīt šķērsli.

73

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz ceturto lietā C‑615/20 uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, Savienības tiesību pārākuma princips un LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips ir jāinterpretē tādējādi:

74

Ar pirmo un trešo jautājumu, kā arī ceturtā jautājuma pirmo daļu par nosacījumiem Disciplinārlietu palātas locekļu iecelšanai, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa lietā C‑671/20 būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma, lojālas sadarbības un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka:

75

No iesniedzējtiesas lēmuma lietā C‑671/20 izriet, ka pēc strīdīgās rezolūcijas pieņemšanas, ar kuru tika atļauts saukt tiesnesi I. T. pie kriminālatbildības un ar kuru viņš tika atstādināts no sava amata, Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) priekšsēdētājs, balstoties uz Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b panta 1. un 3. punktu, izdeva rīkojumu, ar kuru tā uzdeva tiesas nodaļas, kurā darbojās tiesnesis I. T., priekšsēdētājam grozīt tiesas sastāvu lietās, kuras bija iedalītas šim tiesnesim, izņemot lietu, kurā minētais tiesnesis bija iesniedzis Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑615/20. Pēc tam šis nodaļas priekšsēdētājs, izmantojot šim mērķim domāto datorizēto sistēmu, izdeva rīkojumu par pamatlietas pārdali citam tiesas sastāvam, proti, iesniedzējtiesai šajā lietā C‑671/20.

76

No apsvērumiem, uz kuriem ir balstīta atbilde uz lietā C‑615/20 uzdoto ceturto jautājumu, izriet, ka LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tiešā iedarbība nozīmē, ka valsts tiesas atsakās no tādas rezolūcijas piemērošanas, ar kuru, pārkāpjot minēto tiesību normu, tiek panākta tiesneša atstādināšana no amata, ja tas attiecīgajā procesuālajā situācijā ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu.

77

Lai nodrošinātu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas iedarbīgumu, šis pienākums tostarp ir saistošs iztiesāšanas sastāvam, kuram attiecīgā lieta šādas rezolūcijas dēļ esot tikusi pārdalīta, un tādēļ šim iztiesāšanas sastāvam ir jāatturas izskatīt šo lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana), C‑508/19, EU:C:2022:201, 74. punkts). Minētais pienākums ir saistošs arī institūcijām, kuru kompetencē ir noteikt un grozīt valsts tiesas iztiesāšanas sastāvu, un tām tādējādi šī pati lieta ir jāpārdala iztiesāšanas sastāvam, kurš to sākotnēji izskatīja.

78

Izskatāmajā lietā šī sprieduma 70. punktā norādītā iemesla dēļ nevar lietderīgi atsaukties ne uz vienu apsvērumu, kas izriet no tiesiskās drošības principa vai saistīts ar apgalvoto minētās rezolūcijas res judicata spēku.

79

Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑671/20, ka atšķirībā no citām tiesnesim I. T. iedalītajām lietām, kuras pa to laiku arī esot tikušas pārdalītas citiem iztiesāšanas sastāviem, bet kuru izskatīšana esot tikusi turpināta vai attiecīgā gadījumā pabeigta ar šo jauno iztiesāšanas sastāvu pieņemtu nolēmumu, tiesvedība pamatlietā minētajā lietā tika apturēta, gaidot šo spriedumu. Šādos apstākļos šķiet, ka tas, ka tiesnesis I. T. atsāks tiesvedību, ļaus, neraugoties uz kavēšanos, ko izraisījusi strīdīgā rezolūcija, pieņemt nolēmumu, kas atbilst gan no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošajām prasībām, gan no prasībām, kas izriet no attiecīgā tiesību subjekta tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

80

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz lietā C‑671/20 uzdoto pirmo un trešo jautājumu, kā arī ceturtā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma un lojālas sadarbības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka:

81

Ar otro jautājumu, kā arī ceturtā jautājuma otro daļu par Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) locekļu iecelšanas nosacījumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa lietā C‑671/20 būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma un lojālas sadarbības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj:

82

Pirmkārt, runājot par valsts tiesību normām, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa lietā C‑671/20, ir jānorāda, ka ar Likuma par vispārējas jurisdikcijas tiesām 42.a panta 1. un 2. punkta noteikumiem tostarp minētajām tiesām ir paredzēti aizliegumi apšaubīt tiesu leģitimitāti vai izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai viņa tiesas spriešanas pilnvaru tiesiskumu. Attiecībā uz šī paša likuma 107. panta 1. punkta 3. apakšpunkta noteikumiem, tajos par disciplinārpārkāpumu tostarp ir atzīta vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu rīcība, ar kuru tiek apšaubīts tiesneša iecelšanas amatā iedarbīgums.

83

Taču, kā izriet no šīs iesniedzējtiesas sniegtajiem skaidrojumiem, tā uzskata, ka šādas valsts tiesību normas var radīt šķērsli tam, ka tā var – lai gan, ņemot vērā Tiesas sniegtās atbildes uz citiem tās uzdotajiem jautājumiem, tai ir tāds pienākums – lemt par tāda tiesību akta kā strīdīgā rezolūcija saistošā spēka neesamību un attiecīgā gadījumā atteikties no tās piemērošanas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, šādi rīkojoties, tai nāksies apšaubīt tiesu institūcijas, proti, Disciplinārlietu palātas, leģitimitāti un nopietni apgrūtināt tās darbību. Lai izvērtētu strīdīgās rezolūcijas saistošo spēku, vienlaikus esot nepieciešams, lai minētā iesniedzējtiesa izvērtētu minētās palātas tiesnešu iecelšanas amatā un viņu pilnvaru pildīt uzdevumus tieslietu jomā tiesiskumu un lai tā lemtu par minēto iecelšanu amatā iedarbīgumu.

84

Šajā ziņā no atbildes, kas sniegta uz pirmo un trešo jautājumu, kā arī ceturtā jautājuma pirmo daļu lietā C‑671/20, izriet, ka valsts tiesām, kuras ir aicinātas īstenot rezolūciju, ar kuru pretēji LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai ir paredzēta tiesneša atstādināšana no amata, ir jāatsakās no šādas rezolūcijas piemērošanas, ja, ņemot vērā attiecīgo procesuālo situāciju, tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu.

85

Šādos apstākļos valsts tiesai pēc definīcijas nevar ne aizliegt, ne arī atzīt par disciplinārpārkāpumu šādas tiesas tiesnešiem to, ka tā pilda tai ar Līgumiem šādi uzticētos uzdevumus un ievēro tai atbilstoši Līgumiem noteiktos pienākumus, īstenojot tādu tiesību normu kā LES 19. panta 1. punkta otrā daļa (šajā nozīmē skat. spriedumu Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), 132. punkts).

86

Spriedumā Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) – minētā sprieduma 198.–219. punktā izklāstīto motīvu dēļ un atbilstoši tam, kas izriet no tā rezolutīvās daļas 3. punkta, – Tiesa nosprieda, ka, pieņemot un atstājot spēkā Likuma par vispārējas jurisdikcijas tiesām 42.a panta 1. un 2. punktu, ar kuriem ikvienai valsts tiesai ir aizliegts pārbaudīt, vai ir ievērotas no Savienības tiesībām izrietošās prasības attiecībā uz neatkarīgas un objektīvas tiesību aktos noteiktas tiesas garantiju, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, kā arī atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam.

87

Minētajā spriedumā – tā 125.–163. punktā izklāstīto motīvu dēļ un atbilstoši tam, kas izriet no minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkta, – Tiesa arī nosprieda, ka, pieņemot un atstājot spēkā Likuma par vispārējas jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta 2. un 3. apakšpunktu, saskaņā ar kuriem par disciplinārpārkāpumu ir ļauts atzīt pārbaudi par Savienības prasību izpildi attiecībā uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika tostarp nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā paredzētos pienākumus.

88

Šī sprieduma 56., 58. un 61.–64. punktā jau ir atgādināts, ka, ņemot vērā spriedumu, ar kuriem Tiesa konstatē šādu pienākumu neizpildi, spēku, kā arī LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tiešo iedarbību un Savienības tiesību pārākuma principu, valsts tiesām un tātad tostarp iesniedzējtiesai lietā C‑671/20 tajās izskatāmajās lietās ir jāatstāj nepiemērotas tās valsts tiesību normas, kuras tādējādi ir atzītas par pretējām minētajai Savienības tiesību normai. No tā izriet, ka attiecīgās valsts tiesību normas un it īpaši attiecīgie aizliegumi, ko tās noteic vispārējās jurisdikcijas tiesām, nevar liegt šai iesniedzējtiesai izvērtēt strīdīgās rezolūcijas saistošo spēku un nepiemērot šo rezolūciju, kā tai ir pienākums darīt.

89

Otrkārt, attiecībā uz Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūru, uz kuru ir atsaukusies iesniedzējtiesa, no tās sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka tā uzskata, ka šī judikatūra var arī radīt šķērsli tās iespējai izvērtēt apstākļus, kādos tika iecelti Disciplinārlietu palātas locekļi, lai pārliecinātos, ka šī institūcija ir neatkarīga un objektīva, un attiecīgā gadījumā iespējai secināt, ka strīdīgā rezolūcija nav piemērojama.

90

Šajā ziņā, neizvērtējot ceturtā jautājuma otro daļu par nosacījumiem šīs konstitucionālās tiesas locekļu iecelšanai, jāatgādina, ka, ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tiešo iedarbību, Savienības tiesību pārākuma princips liek valsts tiesām nepiemērot tādu valsts judikatūru, kas ir pretrunā šai Savienības tiesību normai, kā to ir interpretējusi Tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Turklāt ir jāatgādina, ka gadījumā, ja pēc Tiesas pasludinātajiem spriedumiem valsts tiesa uzskatītu, ka konstitucionālās tiesas judikatūra ir pretrunā Savienības tiesībām, tas, ka šāda valsts tiesa nepiemēro minēto konstitucionālo judikatūru atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam, nevar izraisīt tās disciplināro atbildību (spriedums Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), 151. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Tādējādi iesniedzējtiesai lietā C‑671/20 būs jāatsakās piemērot šī sprieduma 86. un 87. punktā minētās valsts tiesību normas, kā arī šī paša sprieduma 89. punktā minētā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūra, ciktāl minētās tiesību normas un minētā judikatūra varētu būt šķērslis tam, lai šī iesniedzējtiesa nepiemērotu strīdīgo rezolūciju un tādēļ atteiktos izlemt pamatlietu.

93

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro lietā C‑671/20 uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma un lojālas sadarbības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā:

94

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: