Lieta C‑534/20

Leistritz AG

pret

LH

(Bundesarbeitsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (pirmā palāta) 2022. gada 22. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Regula (ES) 2016/679 – 38. panta 3. punkta otrais teikums – Datu aizsardzības speciālists – Aizliegums datu pārzinim vai apstrādātājam atbrīvot no amata datu aizsardzības speciālistu vai piemērot viņam sankcijas par viņa uzdevumu veikšanu – Juridiskais pamats – LESD 16. pants – Funkcionālās neatkarības prasība – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir aizliegts atlaist no darba datu aizsardzības speciālistu bez svarīga iemesla

Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Regula 2016/679 – Datu aizsardzības speciālists – Amats – Aizliegums datu pārzinim vai apstrādātājam atbrīvot no amata datu aizsardzības speciālistu vai piemērot viņam sankcijas par viņa uzdevumu veikšanu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir aizliegts atlaist no darba datu aizsardzības speciālistu bez svarīga iemesla – Atlaišana, kas nav saistīta ar šā speciālista uzdevumu izpildi – Pieļaujamība – Nosacījums – Šajā regulā paredzēto mērķu ievērošana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums)

(skat. 21.–36. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Kopš 2018. gada 1. februāra LH pildīja datu aizsardzības speciālistes amata pienākumus uzņēmumā Leistritz AG. Šim uzņēmumam saskaņā ar Vācijas tiesisko regulējumu ir pienākums iecelt datu aizsardzības speciālistu. 2018. gada jūlijā Leistritz, ievērojot uzteikuma termiņu, atlaida LH no darba, pamatojoties uz šā uzņēmuma restrukturizācijas pasākumu, kurā datu aizsardzības pakalpojumi tika nodoti ārpakalpojumam.

Zemāko instanču tiesas, kurās LH apstrīdēja viņas atlaišanas no darba spēkā esamību, šo atlaišanu no darba atzina par spēkā neesošu. Proti, saskaņā ar Vācijas federālā tiesiskā regulējuma noteikumiem LH kā datu aizsardzības speciālistes statusā esošu darbinieci atlaist no darba bez uzteikuma termiņa varēja vienīgi svarīga iemesla dēļ. Taču Leistritz minētie restrukturizācijas pasākumi nav uzskatāmi par šādu iemeslu.

Leistritz sūdzību izskatošā Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) jautā, vai ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu ( 1 ) ir atļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā datu aizsardzības speciālista atlaišanai ir izvirzīti stingrāki nosacījumi nekā tie, kas paredzēti Savienības tiesībās.

Šajā spriedumā Tiesa nospriež, ka VDAR 38. panta 3. punkta otrajam teikumam ( 2 ) nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka datu pārzinis vai apstrādātājs nodarbināto datu aizsardzības speciālistu no darba drīkst atlaist tikai svarīga iemesla dēļ. Tas tā ir pat tad, ja atlaišana no darba nav saistīta ar šā speciālista uzdevumu veikšanu, ja vien šāds tiesiskais regulējums neapdraud VDAR mērķu sasniegšanu.

Tiesas vērtējums

Pirmkārt, Tiesa norāda, ka saskaņā ar VDAR 38. panta 3. punkta otro teikumu aizliegums datu pārzinim vai apstrādātājam atbrīvot datu aizsardzības speciālistu no amata vai piemērot viņam sankcijas nozīmē, ka šim speciālistam jābūt aizsargātam pret jebkuru lēmumu, ar ko tiek izbeigta viņa amata pienākumu izpilde, viņam radītas neizdevīgas sekas vai kas būtu sods. Par šādu lēmumu tādējādi var uzskatīt darba devēja veiktu datu aizsardzības speciālista atlaišanu no darba, izbeidzot darba tiesiskās attiecības starp šo speciālistu un darba devēju. Par šīm darba tiesiskajām attiecībām Tiesa precizē, ka VDAR 38. panta 3. punkta otrais teikums ir vienlīdz piemērojams datu aizsardzības speciālistam gan tad, ja viņš ir datu pārziņa vai apstrādātāja darbinieks, gan tad, ja viņš savus uzdevumus veic, pamatojoties uz pakalpojumu līgumu, kas noslēgts ar šo pārzini vai apstrādātāju. Tātad šī tiesību norma ir piemērojama attiecībām starp datu aizsardzības speciālistu un datu pārzini vai apstrādātāju neatkarīgi no tā, kāda veida darba tiesiskās attiecības šo speciālistu ar tiem vieno. Turklāt šajā pašā tiesību normā ir noteikts ierobežojums, kas izpaužas aizliegumā atlaist datu aizsardzības speciālistu no darba tāda iemesla dēļ, kas saistīts ar to, kā viņš veic savus uzdevumus ( 3 ).

Otrkārt, attiecībā uz VDAR 38. panta 3. punkta otrā teikuma mērķi šajā regulā ( 4 ) ir norādīts, ka datu aizsardzības speciālistiem neatkarīgi no tā, vai pārzinis ir to darba devējs, būtu jāspēj neatkarīgi pildīt savus pienākumus un uzdevumus atbilstoši VDAR mērķim ( 5 ). Tādējādi, lai nodrošinātu datu aizsardzības speciālista funkcionālo neatkarību ( 6 ), viņam nav jāsaņem nekādi norādījumi par savu uzdevumu veikšanu un ir jābūt tieši atbildīgam pārziņa vai apstrādātāja augstākās vadības priekšā, kā arī jāievēro profesionālais noslēpums un konfidencialitāte. Tātad VDAR 38. panta 3. punkta otrā teikuma mērķis ir saglabāt datu aizsardzības speciālista neatkarību, ciktāl ar šo tiesību normu viņš tiek aizsargāts pret jebkuru lēmumu, ar ko tiktu izbeigta viņa amata pienākumu izpilde, viņam radītas neizdevīgas sekas vai kas būtu sods. Taču šīs tiesību normas mērķis nav vispārīgi reglamentēt datu pārziņa vai apstrādātāja darba tiesiskās attiecības ar saviem darbiniekiem.

Visbeidzot, treškārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas VDAR 38. panta 3. punkta otrais teikums, Tiesa precizē, ka – atskaitot datu aizsardzības speciālista īpašo aizsardzību, kas paredzēta šajā tiesību normā, – noteikumi par aizsardzību pret datu pārziņa vai apstrādātāja nodarbināta datu aizsardzības speciālista atlaišanu no darba tiek pieņemti, nevis balstoties uz VDAR ( 7 ), bet gan saistībā ar sociālo politiku. Taču Savienībai un dalībvalstīm šajā jomā ir dalīta kompetence ( 8 ). Proti, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību darba ņēmēju aizsardzībā darba līgumu izbeigšanas gadījumos, nosakot šajā ziņā minimālās prasības. Līdz ar to katra dalībvalsts, īstenojot savu kompetenci, var brīvi paredzēt īpašus noteikumus, kas datu aizsardzības speciālistu vēl vairāk aizsargā atlaišanas gadījumā, ja vien šie noteikumi ir saderīgi ar VDAR normām. Konkrēti, šāda stingrāka aizsardzība nedrīkst apdraudēt VDAR mērķu sasniegšanu. Taču tas notiktu, ja šī aizsardzība liegtu datu pārzinim vai apstrādātājam vispār no darba atlaist datu aizsardzības speciālistu, kuram vairs nebūtu viņa uzdevumu veikšanai vajadzīgo profesionālo prasmju vai kurš šos uzdevumus nepildītu atbilstoši tam, kā noteikts VDAR.

( 1 ) Skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp., turpmāk tekstā – “VDAR”) 38. panta 3. punkta otro teikumu.

( 2 ) Saskaņā ar VDAR 38. panta 3. punkta otro teikumu pārzinis vai apstrādātājs nevar atlaist datu aizsardzības speciālistu vai viņam piemērot sankcijas par viņa uzdevumu veikšanu.

( 3 ) Saskaņā ar VDAR 39. panta 1. punkta b) apakšpunktu šajos uzdevumos ietilpst tostarp pienākums uzraudzīt, vai tiek ievēroti Savienības vai dalībvalstu noteikumi par datu aizsardzību, kā arī pārziņa vai apstrādātāja politika saistībā ar personas datu aizsardzību.

( 4 ) Konkrēti, VDAR 97. apsvērumā.

( 5 ) Kā izriet no VDAR 10. apsvēruma, šīs regulas mērķis tostarp ir nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām Savienībā.

( 6 ) Kā izriet no VDAR 38. panta 3. punkta pirmā, otrā un trešā teikuma, kā arī no VDAR 38. panta 5. punkta.

( 7 ) LESD 16. panta 2. punkts, kas ir VDAR juridiskais pamats, ļauj pieņemt noteikumus par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.

( 8 ) Saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.