–

ZK kā JM, BMA Nederland BV maksātnespējas administratora, tiesību pārņēmēja vārdā – I. Lintel un T. van Zanten, advocaten,

–

BMA Braunschweigische Maschinenbauanstalt AG vārdā – L. Kortmann, B. Kraaipoel un N. Pannevis, advocaten,

–

Stichting Belangenbehartiging Crediteuren BMA Nederland vārdā – F. Eikelboom, advocaat,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller, kā arī F. Wilman un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 7. panta 2. punktu un 8. panta 2. punktu, kā arī, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV 2007, L 199, 40. lpp.), 4. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp ZK kā JM, BMA Nederland BV (turpmāk tekstā – “BMA NL”) maksātnespējas administratora, tiesību pārņēmēju, un BMA Braunschweigische Maschinenbauanstalt AG (turpmāk tekstā – “BMA AG”) par pēdējās minētās kaitējumu radījušo rīcību, nepildot rūpības pienākumu, tādējādi kaitējot pirmās minētās kreditoriem.

3

Regulas Nr. 1215/2012 15., 16. un 34. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Šīs regulas II nodaļa “Jurisdikcija” īpaši ietver 1. iedaļu “Vispārīgi noteikumi” un 2. iedaļu “Īpašā jurisdikcija”. Minētās regulas 4. panta 1. punktā, kas ietilpst 1. iedaļā, ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

5

Šīs pašas regulas 7. pantā, kas ir ietverts tās II nodaļas 2. iedaļā, ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 8. panta, kas arī ietilpst minētajā 2. iedaļā, 2. punktu, personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:

“kā trešo personu prasībā par garantiju vai galvojumu vai jebkurā citā tiesvedībā ar trešo personu piedalīšanos – tiesā, kurā ir celta sākotnējā prasība, ja vien tā nav celta vienīgi ar mērķi attiecībā uz šo personu nepieļaut tās tiesas jurisdikciju, kas būtu kompetenta šīs personas lietā”.

7

Romas II regulas 7. apsvērumā ir noteikts:

“Regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar [Regulu Nr. 44/2001] un instrumentiem, kuri reglamentē tiesību aktus, kas piemērojami līgumsaistībām.”

8

Šīs regulas 1. panta “Darbības joma” 2. punktā ir noteikts:

“Šī regula neattiecas uz:

[..]

9

Minētās regulas II nodaļa ir veltīta neatļautām darbībām. Šīs pašas regulas 4. pants “Vispārējs noteikums” ir formulēts šādi:

“1.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2.   Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.   Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.”

10

Burgerlijk Wetboek (Civilkodekss), kas stājies spēkā 1994. gada 1. jūlijā, 3. daļas 305.a pantā ir noteikts:

“1.   Nodibinājums vai apvienība, kam ir pilnīga tiesībspēja, var celt prasību tiesā, lai aizstāvētu citu personu līdzīgas intereses, ja vien tā aizstāv šīs intereses atbilstoši saviem statūtiem.

[..]

3.   Pirmajā punktā minētās prasības priekšmets nevar būt [..] finansiāla kompensācija.

[..]”

11

BMA NL un tās mātessabiedrība BMA Groep BV ir Nīderlandē reģistrētas sabiedrības. Vācijā reģistrētā BMA AG ir BMA Groep mātessabiedrība un tādējādi BMA NL“vecāsmātes” sabiedrība. BMA Groep, kurai pieder 100 % BMA NL kapitāldaļu, ir tās vienīgā vadītāja.

12

Laikā no 2004. līdz 2011. gadam BMA AG piešķīra aizdevumus BMA NL par kopējo summu 38 miljonu EUR apmērā. Finansēšanas līgumos Vācijas tiesa ir noteikta kā kompetentā tiesa un Vācijas tiesību akti – kā piemērojamie tiesību akti. Finansējums tika veikts ar Nīderlandē reģistrētas bankas starpniecību. BMA AG dažreiz arī galvoja par BMA NL saistībām un veica ieguldījumus tās kapitālā.

13

2012. gada sākumā BMA AG izbeidza finansiālo atbalstu BMA NL. Tādēļ pēdējā minētā lūdza pasludināt tās maksātnespēju. BMA NL maksātnespēja tika pasludināta 2012. gada 3. aprīlī.

14

No Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka BMA NL mantas aktīvi nav pietiekami, lai pilnībā apmierinātu visus kreditorus, ka lielākā daļa provizoriski pieļaujamo nenodrošināto prasījumu pieder BMA AG un citām šīs grupas sabiedrībām, kas reģistrētas Vācijā, un ka pārējie kreditori, kuru prasījumi nav apmierināti, ir reģistrēti vairākās citās valstīs gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās.

15

Pamatlietā ZK cēla pret BMA AG prasību, kura Nīderlandes tiesībās ir pazīstama ar nosaukumu “Peeters/Gatzen prasība”. Runa ir par prasību lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, ko administrators ir cēlis pret trešo personu, kura, iespējams, ir piedalījusies kaitējuma nodarīšanā maksātnespējīgas sabiedrības kreditoriem. Prasība ir celta kreditoru uzdevumā, bet ne to vārdā, un tās mērķis ir atjaunot prasījumu apmierināšanas iespējas. Iznākums ir labvēlīgs visiem kreditoriem. Lai lemtu par šādu prasību, nav jāpārbauda katra attiecīgā kreditora individuālā situācija.

16

ZK norāda, ka BMA AG rīkojās prettiesiski, neizpildot savu rūpības pienākumu attiecībā uz visiem BMA NL kreditoriem, un ka BMA AG ir atbildīga par pēdējo minēto ciestajiem zaudējumiem.

17

Administrators uzskata, ka šis pārkāpums konkrētāk izpaužas tādējādi, ka BMA AG esot beigusi finansēt BMA NL, un tā rezultātā tās maksātnespēja esot kļuvusi neizbēgama.

18

Pēc BMA AG iebilduma Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, 2018. gadā atzina savu jurisdikciju izskatīt administratora prasību, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp.).

19

2019. gadā šī tiesa, pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 2. punktu, apmierināja Stichting Belangenbehartiging Crediteuren BMA Nederland (turpmāk tekstā – “Stichting”) pieteikumu par iestāšanos pamatlietā.

20

Stichting mērķis ir to BMA NL kreditoru interešu aizstāvība, kuriem ir vai bija radušies zaudējumi BMA AG darbību vai bezdarbības dēļ. Stichting aizstāv vairāk nekā 50 kreditoru intereses, kuru prasījumi kopā veido aptuveni 40 % no nenodrošināto kreditoru, kas nav saistīti ar BMA AG, kopējiem atzītajiem prasījumiem.

21

Tāpat kā ZK, arī Stichting norāda, ka BMA AG ir rīkojusies prettiesiski attiecībā pret kreditoriem un ka tai ir jāatlīdzina to ciestie zaudējumi. Taču, kamēr administrators lūdz līdzekļus iemaksāt BMA NL aktīvos, Stichting lūdz parādus izmaksāt katram kreditoram tieši.

22

Stichting pieteikums tika iesniegts kā kolektīva prasība Civilkodeksa 3. daļas 305.a panta izpratnē.

23

Iesniedzējtiesa atzīst, ka, ņemot vērā 2019. gada 6. februāra spriedumu NK (C‑535/17, EU:C:2019:96), tā ir pieļāvusi kļūdu, atzīstot sevi par kompetentu saskaņā ar Regulu 2015/848. Līdz ar to tai esot jāizvērtē, vai tai ir jurisdikcija, pamatojoties uz Regulu Nr. 1215/2012, izskatīt administratora un Stichting kā personas, kas iestājusies lietā, prasījumus. Iesniedzējtiesa konstatē, ka Tiesa 2019. gada 6. februāra spriedumā NK (C‑535/17, EU:C:2019:96) par šiem jautājumiem nav lēmusi un ka šajā ziņā pastāv pamatotas šaubas.

24

Apstāklis, ka runa ir par kolektīvu prasību kreditoru kopuma daļas vārdā, radot arī grūtības noteikt “vietā, kur radies kaitējums,” piemērojamos tiesību aktus Romas II regulas 4. panta 1. punkta izpratnē, līdz ar to šajā ziņā būtu jāsaņem arī Tiesas interpretācija.

25

Šādos apstākļos Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrības, kuras parādi ir kļuvuši neatgūstami, jo šīs sabiedrības “vecāsmātes” sabiedrība nav izpildījusi savu rūpības pienākumu attiecībā pret tās kreditoriem, reģistrācijas vietas tiesai ir jurisdikcija izskatīt kolektīvu prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar neatļautu darbību vai kvazideliktu, ko šīs sabiedrības maksātnespējas administrators likumā paredzētā aktīvu realizācijas uzdevuma izpildes ietvaros ir cēlis visu to kreditoru interesēs, bet ne to vārdā, kuriem pēc tam būs jārīkojas, lai panāktu individuālo prasījumu apmierināšanu.

27

Vispirms ir jāatgādina, ka, ciktāl saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 34. apsvērumu ar to tiek atcelta un aizstāta Regula Nr. 44/2001, ar kuru savukārt ir aizstāta 1968. gada Briseles konvencija, Tiesas sniegtā šo pēdējo minēto tiesību instrumentu normu interpretācija attiecas arī uz Regulu Nr. 1215/2012, ja šīs tiesību normas var tikt kvalificētas kā “līdzvērtīgas”. Tā tas ir šīs grozītās konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta, no vienas puses, un Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta, no otras puses, gadījumā (spriedums, 2021. gada 12. maijs, Vereniging van Effectenbezitters, C‑709/19, EU:C:2021:377, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums, kas ļauj prasītājam celt prasību lietās, kuras attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, tās vietas tiesā, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, ir jāinterpretē autonomi un šauri (spriedums, 2021. gada 12. maijs, Vereniging van Effectenbezitters, C‑709/19, EU:C:2021:377, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi īpašās jurisdikcijas noteikums, kas šajā tiesību normā ir paredzēts, atkāpjoties no šīs regulas 4. pantā paredzētā vispārējā noteikuma par atbildētāja domicila tiesu jurisdikciju, ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesām, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, kurš pamato jurisdikcijas piešķiršanu šīm tiesām tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar pareizu tiesvedību un efektīvu procesa norisi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB, C‑147/12, EU:C:2013:490, 49. punkts, un 2020. gada 24. novembris, Wikingerhof, C‑59/19, EU:C:2020:950, 28. punkts).

30

Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, tās vietas tiesa, kur kaitējums iestājies vai var iestāties, parasti ir piemērotāka lietas izskatīšanai, īpaši strīda priekšmeta tuvuma un vieglākas pierādījumu iesniegšanas dēļ (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB, C‑147/12, EU:C:2013:490, 50. punkts).

31

Attiecībā uz prasībām, kuru mērķis ir panākt likvidējamās akciju sabiedrības valdes locekļu, kā arī akcionāru atbildību par šīs sabiedrības parādiem, Tiesa nosprieda, ka jēdziens “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, kas minēts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā, ir tā, ar kuru ir saistīta šīs sabiedrības veiktā komercdarbība, kā arī finansiālā situācija, kas saistīta ar šo komercdarbību, proti, lietā, kurā pasludināts 2013. gada 18. jūlija spriedums ÖFAB (C‑147/12, EU:C:2013:490), tā bija šīs pašas sabiedrības juridiskās adreses vieta (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB, C‑147/12, EU:C:2013:490, 54. un 55. punkts).

32

Šajā gadījumā pēc analoģijas ir jāuzskata, ka šī pēdējā minētā vieta ir arī vieta, kurā iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta izpratnē, ja ir jānosaka jurisdikcija izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību, ko cēlis tādas sabiedrības maksātnespējas administrators, kuras parādi ir kļuvuši neatgūstami, jo šīs sabiedrības “vecāsmātes” sabiedrība nav izpildījusi savu rūpības pienākumu pret šīs sabiedrības kreditoriem.

33

Var uzskatīt, ka tieši par bankrotējušu atzītās sabiedrības izveides vietā ir pieejama informācija par šīs sabiedrības finanšu situācijas attīstību, kuru izmantojot var tikt izvērtēta apgalvotās rūpības pienākuma neizpildes esamība un apjoms.

34

Šo iemeslu dēļ pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas ziņā pastāv īpaši cieša saikne starp celto prasību un minēto vietu, kā tas ir prasīts šī sprieduma 29. punktā minētajā judikatūrā. Turklāt, kā ir uzsvērts Regulas Nr. 1215/2012 15. apsvērumā, domicila vieta gan prasītājam, gan atbildētājai sabiedrībai ir ļoti paredzama.

35

Savukārt zaudējumiem, kas netieši nodarīti katram no par bankrotējušu atzītās sabiedrības kreditoriem, nav nozīmes Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta piemērošanā prasībai, ko maksātnespējas administrators ir cēlis atbilstoši likumā paredzētajam aktīvu realizācijas uzdevumam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1990. gada 11. janvāris, Dumez France un Tracoba, C‑220/88, EU:C:1990:8, 21. punkts).

36

Līdz ar to ir jāuzskata, ka saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu tiesai, kuras teritorijā atrodas par bankrotējušu atzīta uzņēmuma reģistrācijas vieta, ir jurisdikcija izskatīt kolektīvu prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar neatļautu darbību vai kvazideliktu, ko šīs sabiedrības maksātnespējas administrators ir cēlis likumā paredzētā aktīvu realizācijas uzdevuma ietvaros.

37

Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka šāda prasība neattiecas uz katra individuālā kreditora situāciju, līdz ar to trešā persona, kuras atbildība tiek apšaubīta, attiecībā pret maksātnespējas administratoru, kurš rīkojas sava likumā paredzētā uzdevuma ietvaros, nevar atsaukties uz visiem aizstāvības līdzekļiem, kurus tā, iespējams, būtu varējusi izmantot pret atsevišķiem individuāliem kreditoriem.

38

Proti, šādi apstākļi, kas raksturo piemērojamajās valsts tiesībās paredzētās prasības veidu, nevar ietekmēt Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta autonomo interpretāciju, kuras visaptverošais formulējums ietver lielu atbildības veidu dažādību (spriedums, 1976. gada 30. novembris, Bier, 21/76, EU:C:1976:166, 18. punkts), jo valsts materiālajās tiesībās ietverto novērtēšanas kritēriju ņemšana vērā būtu pretrunā šajā regulā izvirzītajiem jurisdikcijas noteikumu unifikācijas un tiesiskās noteiktības mērķiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 16. maijs, Melzer, C‑228/11, EU:C:2013:305, 34. un 35. punkts).

39

Turklāt, tā kā Tiesa jau ir precizējusi, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts attiecas arī uz atzīšanas prasībām, kas ir pamatā vēlākām prasībām par zaudējumu atlīdzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 5. februāris, DFDS Torline, C‑18/02, EU:C:2004:74, 28. punkts), apstāklis, ka saistībā ar maksātnespējas administratora celtu kolektīvo prasību netiek pārbaudīta katra kreditora, kurš, lai saņemtu kompensāciju, var paļauties uz šīs prasības noslēgumā pieņemto lēmumu, individuālā situācija, ir jāuzskata par nebūtisku, lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar šo tiesību normu.

40

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrības, kuras parādi ir kļuvuši neatgūstami, jo šīs sabiedrības “vecāsmātes” sabiedrība nav izpildījusi savu rūpības pienākumu attiecībā pret tās kreditoriem, reģistrācijas vietas tiesai ir jurisdikcija izskatīt kolektīvu prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar neatļautu darbību vai kvazideliktu, ko šīs sabiedrības maksātnespējas administrators likumā paredzētā aktīvu realizācijas uzdevuma izpildes ietvaros ir cēlis visu kreditoru interesēs, bet ne to vārdā.

41

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilde uz pirmo jautājumu atšķiras, ja tiek ņemts vērā fakts, ka pamatlietā fonds rīkojas, lai aizstāvētu kreditoru kolektīvās intereses, un ka šajā nolūkā celtajā prasībā nav ņemti vērā kreditoru individuālie apstākļi.

42

Tā kā pamatlietā Stichting ir tikai persona, kas iestājusies lietā, tās situācija un procesuālās tiesības, ko tai piešķir piemērojamās tiesības, nevar ietekmēt jautājumu par to, vai iesniedzējtiesa ir kompetenta izskatīt administratora celto prasību.

43

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka atbilde uz pirmo jautājumu nav citāda, ja ņem vērā faktu, ka pamatlietā fonds rīkojas, lai aizstāvētu kreditoru kolektīvās intereses, un ka šajā nolūkā celtajā prasībā nav ņemti vērā kreditoru individuālie apstākļi.

44

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja tiesa, kurā ir celta pamatprasība, atsauc lēmumu par savas jurisdikcijas atzīšanu lietā par šo prasību, šī tiesa līdz ar to ipso jure zaudē arī savu jurisdikciju izskatīt personas, kas iestājusies lietā, celtās prasības.

45

Saskaņā ar šīs regulas 8. panta 2. punktu tiesai, kuras jurisdikcijā ietilpst izskatīt pamatprasību, principā ir arī jurisdikcija izskatīt iespējamo pieteikumu par iestāšanos lietā. No tā savukārt izriet, ka tad, ja šī tiesa atsauc savu lēmumu par pamatprasību tādējādi, ka tai galu galā nav jurisdikcijas to izskatīt, tai arī nav jurisdikcijas izskatīt pieteikumu par iestāšanos lietā.

46

Jāuzskata, ka pretēja šīs tiesību normas interpretācija būtu pretrunā tās pamatā esošajiem mērķiem, pirmkārt, maksimāli samazināt paralēlas tiesvedības iespēju un novērst to, ka divās dalībvalstīs tiek pieņemti nesavietojami nolēmumi, un, otrkārt, noteikt tiesu, balstoties uz ciešu saikni starp tiesu un strīdu, lai veicinātu pareizu tiesvedību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, SOVAG, C‑521/14, EU:C:2016:41, 38. punkts).

47

Šāda jurisdikcijas saglabāšana tikai attiecībā uz pieteikumu par iestāšanos lietā noteikti izraisītu vienlaicīgas tiesvedības.

48

Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja tiesa, kurā ir celta pamatprasība, atsauc sava lēmumu par savas jurisdikcijas atzīšanu lietā par šo prasību, šī tiesa līdz ar to ipso jure zaudē arī savu jurisdikciju izskatīt personas, kas iestājusies lietā, celtās prasības.

49

Ar ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kā viens vesels, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Romas II regulas 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības, kas ir piemērojamas balstoties uz sabiedrības, kura atzīta par bankrotējušu, “vecāsmātes” sabiedrības pienākumu atlīdzināt zaudējumus, principā ir tās valsts tiesības, kurā šī sabiedrība ir reģistrēta.

50

Vispirms ir jāpārliecinās, vai attiecīgā atbildība neietilpst sabiedrību tiesību piemērošanas jomā un tādējādi ir izslēgta no Romas II regulas piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktam. Pat ja formāli iesniedzējtiesa ir ierobežojusi savu interpretācijas jautājumu tikai ar vienu Savienības tiesību normu, šāds apstāklis nav šķērslis, lai Tiesa sniegtu valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot iztiesājamo lietu (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, DocMorris, C‑190/20, EU:C:2021:609, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šī tiesību norma attiecas uz ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām attiecībā uz tādām jomām kā to izveide reģistrējot vai kā citādi, to tiesībspēja un rīcībspēja, šo vienību iekšējā organizācija vai likvidācija, kā arī minēto vienību amatpersonu un dalībnieku personiskā atbildība par šo vienību saistībām un revidentu personiskā atbildība pret uzņēmējsabiedrību vai tās kontroles struktūrām grāmatvedības dokumentu obligātajās revīzijās.

52

Jāatgādina, ka attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.), 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā minēto jautājumu, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, attiecīgu izslēgšanu no šīs regulas piemērošanas jomas Tiesa ir nospriedusi, ka tas attiecas vienīgi uz to organizatoriskiem aspektiem (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Verein für Konsumenteninformation, C‑272/18, EU:C:2019:827, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 54. punktā, pirmkārt, dalībnieku un vadītāju personiskā atbildība par uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru parādiem un, otrkārt, revidentu personiskā atbildība pret uzņēmējsabiedrību vai tās dalībniekiem grāmatvedības dokumentu obligātajās revīzijās, kas ir paredzētas Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā, nav uzskatāma par šo uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru organizatorisku aspektu, un līdz ar to būtu jāprecizē izslēgšana, balstoties uz funkcionālu kritēriju.

54

Tā kā šīs izslēgšanas pamatā ir likumdevēja vēlme ar lex societatis vienoto statusu saglabāt aspektus, attiecībā uz kuriem pastāv īpašs risinājums, kas izriet no saiknes starp šiem aspektiem un uzņēmējsabiedrības, citas korporatīvas vai nekorporatīvas struktūras organizāciju un darbību, katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda, vai Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzēto sabiedrības biedru, vadītāju vai revidentu ārpuslīgumiskā atbildība pastāv no sabiedrību tiesībām izrietošu vai ar tām nesaistītu iemeslu dēļ.

55

Runājot konkrēti par pamatlietā aplūkotā rūpības pienākuma neizpildi, ir jānošķir, vai runa ir par īpašu rūpības pienākumu, kas izriet no attiecībām starp struktūru un sabiedrību, kas neietilpst Romas II regulas materiālajā piemērošanas jomā, vai no erga omnes rūpības pienākuma, kas tajā ietilpst. Šis jautājums jāizvērtē vienīgi iesniedzējtiesai.

56

Gadījumā, ja šis vērtējums liktu iesniedzējtiesai konstatēt Romas II regulas piemērojamību, jautājums par to, vai šīs regulas 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “vieta, kur radies kaitējums”, ir vieta, kurā ir reģistrēta sabiedrība, kas nepiedāvā atlīdzību par zaudējumiem, kuri radušies šīs sabiedrības kreditoriem tādēļ, ka tās “vecāsmātes” sabiedrība nav izpildījusi rūpības pienākumu, no šī sprieduma 35. punkta izriet, ka pamatlietā aplūkojamie zaudējumi visupirms jau izpaužas par bankrotējušu atzītās sabiedrības aktīvos un līdz ar to tās kreditoriem tie ir tikai netieši zaudējumi.

57

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir precizēts, ka nav nozīmes, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, nedz arī tam, kurā valstī varētu rasties tā netiešās iespējamās sekas.

58

Šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka gadījumā, ja ir iespējams konstatēt tieša kaitējuma rašanos, šī tiešā kaitējuma rašanās vieta būs atbilstošais piesaistes punkts, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, neatkarīgi no notikuma, kas rada kaitējumu, netiešajām sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. decembris, Lazar, C‑350/14, EU:C:2015:802, 25. punkts).

59

Turklāt no Tiesas judikatūras par jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, izriet, ka kaitējuma rašanās vieta ir tā, kurā izpaužas tieši skartajām personām radītais sākotnējais kaitējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 11. janvāris, Dumez France un Tracoba, C‑220/88, EU:C:1990:8, 22. punkts).

60

Saskaņā ar Romas II regulas 7. apsvērumā paredzētajām saderīguma prasībām šī judikatūra ir jāņem vērā arī minētās regulas interpretācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, C‑359/14 un C‑475/14, EU:C:2016:40, 43. punkts).

61

No tā izriet, ka valsts, kurā radies kaitējums Romas II regulas 4. panta 1. punkta izpratnē, ir tā, kurā ir reģistrēta sabiedrība, kas nepiedāvā atlīdzību par zaudējumiem, kuri šīs sabiedrības kreditoriem radušies tādēļ, ka tās “vecāsmātes” sabiedrība nav izpildījusi rūpības pienākumu.

62

Turklāt, attiecībā uz apstākli, ka pamatlietā prasības ir cēlis vai nu administrators likumā paredzētā aktīvu realizācijas uzdevuma izpildes ietvaros, vai persona, kas nodrošina kopīgu interešu aizstāvību kreditoru kopuma interesēs, bet ne to vārdā, vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši ar Romas II regulu izveidotajam režīmam jautājumi par to, kas ceļ prasību un kāda veida prasība tā ir, neietekmē kaitējuma rašanās vietas noteikšanu.

63

Attiecībā uz apgalvoto finansēšanas līguma pastāvēšanu starp sabiedrību, kas ir atzīta par bankrotējušu, un tās “vecāsmātes” sabiedrību, kas papildināts ar kompetentās tiesas izvēli, ir jānorāda, ka saskaņā ar Romas II regulas 4. panta 3. punktu acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti var tikt pamatota tostarp ar iepriekš pastāvējušām attiecībām starp pusēm, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.

64

Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 89. un 92. punktā, šādu attiecību esamība pati par sevi nav pietiekama, lai izslēgtu saskaņā ar 4. panta 1. vai 2. punktu piemērojamo tiesību aktu piemērošanu, un neļauj ārpuslīgumiskajai atbildībai automātiski piemērot līgumā noteiktos tiesību aktus.

65

Saskaņā ar Romas II regulas 4. panta 3. punktu tiesai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, vai pastāv būtiska saikne starp ārpuslīgumisku pienākumu un valsti, kuras tiesību akti reglamentē iepriekš pastāvējušās attiecības. Tikai tad, ja tiesa uzskata, ka šī saikne pastāv, tai ir jāpiemēro šīs valsts tiesību akti.

66

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Romas II regulas 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību akti, kas piemērojami pienākumam atlīdzināt zaudējumus, balstoties uz sabiedrības, kura atzīta par bankrotējušu, “vecāsmātes” sabiedrības rūpības pienākuma neizpildi, principā ir tās valsts tiesību akti, kurā šī pirmā minētā ir reģistrēta, lai gan iepriekš pastāvošs finansēšanas līgums starp šīm abām sabiedrībām, kurā ir ietverts noteikums par tiesas izvēli, ir apstāklis, kas var pamatot acīmredzami ciešāku saikni ar citu valsti šā panta 3. punkta izpratnē.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: