TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2021. gada 2. decembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva (ES) 2015/2366 – Maksājumu pakalpojumi – 62. panta 4. punkts – Piemērojamās maksas – 107. panta 1. punkts – Pilnīga saskaņošana – 115. panta 1. un 2. punkts – Transponēšana un piemērošana – Kabeļtelevīzijas un piekļuves internetam abonementi – Beztermiņa līgumi, kas noslēgti pirms šīs direktīvas transponēšanas datuma – Maksājumu darījumiem bez tiešā debeta pilnvarojuma piemērotās maksas, kas veiktas pēc šī datuma

Lietā C‑484/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) iesniedza ar 2020. gada 1. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā

Vodafone Kabel Deutschland GmbH

pret

Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e. V .,

TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: trešās palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], kas pilda devītās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši S. Rodins [S. Rodin] un N. Pisarra [N. Piçarra] (referents),

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–	Vodafone Kabel Deutschland GmbH vārdā – L. Stelten, Rechtsanwalt,

–	Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e. V. vārdā – C. Hillebrecht, Rechtsanwältin,

–	Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un U. Bartl, pārstāvji,

–	Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Meloncelli, avvocato dello Stato,

–	Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa‑Lacombe un T. Scharf, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV 2015, L 337, 35. lpp., un labojums OV 2018, L 102, 97. lpp.) 62. panta 4. punktu.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vodafone Kabel Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “Vodafone”) un Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e. V. (Federālā patērētāju tiesību aizsardzības biroju apvienība, Vācija; turpmāk tekstā – “Federālā apvienība”) par fiksētas maksas piemērošanu, izmantojot konkrētus maksājumu instrumentus, lai veiktu maksājumu darījumus, kas izriet no līgumiem, kuri noslēgti starp Vodafone un patērētājiem.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīvas 2015/2366 6., 53. un 66. apsvērumā ir noteikts:

“(6)

Būtu jāizstrādā jauni noteikumi, lai novērstu nepilnības regulējumā, vienlaikus nodrošinot lielāku juridisko skaidrību un tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā Savienībā. Esošajiem un jaunajiem tirgus dalībniekiem būtu jāgarantē līdzvērtīgi darbības apstākļi, atvieglojot jaunu maksāšanas līdzekļu piekļuvi plašākam tirgum un nodrošinot augsta līmeņa patērētāju aizsardzību šo maksājumu pakalpojumu izmantošanā visā Savienībā. [..]

[..]

(53)

Tā kā patērētāji un uzņēmumi nav vienādā stāvoklī, tiem nav vajadzīgs vienāds aizsardzības līmenis. Lai gan ir svarīgi garantēt patērētāju tiesības, līgumā paredzot noteikumus, no kuriem nevar atkāpties, ir saprātīgi ļaut uzņēmumiem un organizācijām vienoties citādi, kad tās nestrādā ar patērētājiem. [..] Katrā ziņā dažiem šīs direktīvas pamatnoteikumiem vajadzētu būt piemērojamiem vienmēr – neatkarīgi no lietotāja statusa.

[..]

(66)

Dažādas valstu prakses saistībā ar maksas noteikšanu par konkrēta maksājumu instrumenta izmantošanu (“papildmaksas”) ir radījušas ārkārtīgu neviendabīgumu Savienības maksājumu tirgū un neskaidrību patērētājiem, sevišķi e‑komercijas un pārrobežu apstākļos. [..] Tomēr pārliecinošs pamatojums papildmaksas noteikšanas prakses pārskatīšanai ir tāds, ka ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulu (ES) 2015/751 [(2015. gada 29. aprīlis) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (OV 2015, L 123, 1. lpp.)] tiek paredzēti noteikumi par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumiem. [..] Tādēļ dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja maksājumu saņēmējiem aizliegt pieprasīt maksas par maksājumu instrumentu lietošanu, attiecībā uz ko starpbanku komisijas maksas ir reglamentētas saskaņā ar Regulas (ES) 2015/751 II nodaļu.”

Šīs direktīvas 4. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

5)	“maksājumu darījums” ir maksātāja vai maksātāja vārdā iniciēta vai maksājuma saņēmēja iniciēta naudas līdzekļu nodošanas, pārskaitīšanas vai izņemšanas darbība neatkarīgi no maksātāja un maksājuma saņēmēja attiecību pamatā esošajiem pienākumiem;

[..]

8)	“maksātājs” ir tāda fiziska vai juridiska persona, kura ir maksājumu konta turētāja un kura atļauj veikt maksājuma uzdevumu no šā maksājumu konta, vai gadījumā, ja maksājumu konta nav, fiziska vai juridiska persona, kas dod maksājuma uzdevumu;

9)	“maksājuma saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir maksājumu darījuma naudas līdzekļu iecerētais saņēmējs;

10)	“maksājumu pakalpojumu lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto maksājumu pakalpojumu kā maksātājs, maksājuma saņēmējs vai kā abi;

[..]

13)	“maksājuma uzdevums” ir maksātāja vai maksājuma saņēmēja rīkojums savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ar kuru pieprasa izpildīt maksājumu darījumu;

14)	“maksājumu instruments” ir jebkāda personalizēta ierīce un/vai procedūru kopums, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko izmanto, lai iniciētu maksājuma uzdevumu;

[..]

20)	“patērētājs” ir fiziska persona, kas maksājumu pakalpojumu līgumos, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komercdarbību, darījumdarbību vai profesiju;

[..].”

Minētās direktīvas 62. pantā “Piemērojamās maksas” 3.–5. punktā ir paredzēts:

“3. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs neliedz maksājuma saņēmējam pieprasīt no maksātāja maksu, piedāvājot tam atlaidi vai citādi novirzot to uz kāda konkrēta maksājumu instrumenta izmantošanu. Tomēr neviena no piemērotajām maksām nepārsniedz tiešās izmaksas, kas radušās maksājuma saņēmējam par konkrēta maksājumu instrumenta izmantošanu.

4. Katrā ziņā dalībvalstis nodrošina, lai maksājuma saņēmējs nepieprasītu maksu par tādu maksājumu instrumentu izmantošanu, kuriem starpbanku komisijas maksas tiek reglamentētas saskaņā ar Regulas (ES) 2015/751 II nodaļu, un par tādiem maksājumu pakalpojumiem, uz kuriem attiecas [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regula (ES) Nr. 260/2012 [(2012. gada 14. marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV 2012, L 94, 22. lpp.)].

5. Dalībvalstis var aizliegt vai ierobežot maksājuma saņēmēja tiesības pieprasīt maksu, ņemot vērā vajadzību stimulēt konkurenci un veicināt efektīvu maksājumu instrumentu izmantošanu.”

6	Šīs pašas direktīvas 107. panta “Pilnīga saskaņošana” 1. punktā ir noteikts: “Neskarot [..] 62. panta 5. punktu [..], ciktāl šajā direktīvā ir saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā vai neievieš citus noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā.”

7	Direktīvas 2015/2366 115. panta “Transponēšana” 1. un 2. punktā ir paredzēts: “1. Līdz 2018. gada 13. janvārim dalībvalstis pieņem un publicē aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. [..] 2. Dalībvalstis piemēro minētos aktus no 2018. gada 13. janvāra. [..]”

Vācijas tiesību akti

Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss) 270.a pantā, redakcijā, kas ir piemērojama, sākot ar 2018. gada 13. janvāri (turpmāk tekstā – “BGB”), ir noteikts:

“Nav spēkā vienošanās, saskaņā ar kuru no parādnieka tiek iekasēta maksa par SEPA [vienotā euro maksājumu telpa] tiešā debeta pamatsistēmas, SEPA tiešā debeta sistēmas norēķiniem starp uzņēmumiem, SEPA pārskaitījuma vai maksājuma kartes lietošanu. Pirmais teikums attiecas vienīgi uz maksājumu karšu lietošanu maksājumu darījumos ar patērētājiem, ja attiecībā uz tiem ir piemērojama [Regulas 2015/751] II nodaļa.”

Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Vācijas Civilkodeksa ievadlikums; turpmāk tekstā – “EGBGB”) 229. panta 45. punktā ir noteikts:

“1) Attiecībā uz līgumsaistībām, kuru priekšmets ir maksājumu darījumu veikšana un kuras ir noslēgtas, sākot ar 2018. gada 13. janvāri, ir jāpiemēro tikai BGB un [šī likuma] 248. pants redakcijā, kas ir spēkā, sākot ar 2018. gada 13. janvāri.

2) Attiecībā uz līgumsaistībām, kuru priekšmets ir maksājumu darījumu veikšana un kuras ir noslēgtas pirms 2018. gada 13. janvāra, ir jāpiemēro BGB un [šī likuma] 248. pants redakcijā, kas ir spēkā līdz 2018. gada 13. janvārim, ja vien 3. un 4. punktā nav noteikts citādi.

3) Ja saistībā ar līgumsaistībām 2. punkta izpratnē maksājumu darījumi bija veikti, tikai sākot ar 2018. gada 13. janvāri, attiecībā uz šo maksājumu darījumu ir jāpiemēro tikai BGB un [šī likuma] 248. pants redakcijā, kas ir spēkā, sākot ar 2018. gada 13. janvāri.

[..]

5) BGB 270.a pants ir jāpiemēro attiecībā uz visām līgumsaistībām, kas noslēgtas, sākot ar 2018. gada 13. janvāri.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

Vodafone ir kabeļtelevīzijas izplatītāja un interneta pakalpojumu sniedzēja, kas darbojas Vācijas teritorijā. Kopš Direktīvas 2015/2366 transponēšanas Vācijas tiesībās, sākot ar 2018. gada 13. janvāri, Vodafone nošķir telekomunikāciju pakalpojumu un kabeļtelevīzijas pakalpojumu līgumus, kas noslēgti pirms šī datuma, un līgumus, kas noslēgti, sākot ar minēto datumu. Saskaņā ar vispārējiem līguma noteikumiem pirmajai līgumu kategorijai šis operators piemēro fiksētu maksu, sauktu par “Selbstzahlerpauschale” (fiksēta summa par paša klienta veiktu maksājumu), 2,50 EUR par maksājuma darījumu klientiem, kuri nav devuši tiešā debeta pilnvarojumu, bet gan paši veic maksājumus ar SEPA pārskaitījumu. Savukārt šie noteikumi vairs nav ietverti otrai līgumu kategorijai piemērojamajā tarifu skalā.

Vodafone uzskata, ka tai ir tiesības piemērot minētos noteikumus maksājumu darījumiem, kas veikti, pildot līgumus, kuri ir noslēgti pirms 2018. gada 13. janvāra, un tātad iekasēt minēto fiksēto maksu par šiem darījumiem pat pēc šī datuma. Šis operators uzskata, ka BGB 270.a pantā paredzētais aizliegums iekasēt papildu maksu attiecas tikai uz beztermiņa līgumiem, kas noslēgti, sākot ar 2018. gada 13. janvāri. Tā kā EGBGB 229. panta 45. punkta 5. apakšpunktā esot atsauce uz saistību rašanos, sākot ar 2018. gada 13. janvāri, nevar tikt paredzēta BGB 270.a panta piemērošana ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti pirms šī datuma, pat ja ar šiem līgumiem pamatotie maksājumu darījumi tiek veikti, tikai sākot ar minēto datumu.

Federālā apvienība apgalvo, ka BGB 270.a pantā paredzētais aizliegums iekasēt papildu maksu no 2018. gada 13. janvāra ir piemērojams arī pēc šī datuma veiktajiem maksājumu darījumiem, pildot pirms minētā datuma noslēgtos līgumus, jo Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkta mērķis ir ieviest vienādus noteikumus maksājumu pakalpojumu iekšējā tirgū 2018. gada 13. janvārī. Turklāt EGBGB 229. panta 45. punktā ietvertais pārejas noteikums saskaņā ar šī punkta 3. apakšpunktu būtu jāinterpretē tādējādi, ka no 2018. gada 13. janvāra jaunais tiesiskais regulējums ir piemērojams visiem no šī datuma veiktajiem maksājumu darījumiem, ieskaitot tos, kuri ir pamatoti ar līgumiem, kas noslēgti pirms minētā datuma.

13	Šādos apstākļos Federālā apvienība cēla prasību tiesā, lūdzot Vodafone pārtraukt piemērot visiem maksājumu darījumiem, kas veikti no 2018. gada 13. janvāra, fiksētu maksu par paša klienta veiktu maksājumu un prasība tika apmierināta.

Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), kurā Vodafone iesniedza apelācijas sūdzību, sliecas uzskatīt, ka BGB 270.a pants, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkts, ir piemērojams arī tad, ja maksājumu darījumu pamatā esošās līgumiskās saistības ir radušās pirms 2018. gada 13. janvāra, bet šie darījumi, kas ir maksājami periodiski – parasti ik mēnesi – tiek veikti tikai pēc šī datuma.

Proti, šīs tiesas ieskatā, sākot ar 2018. gada 13. janvāri un neatkarīgi no beztermiņa līgumu noslēgšanas datuma Savienībā ir izveidota vienota maksu sistēma maksājumu līdzekļu tirgū un tādējādi šajā tiesību normā paredzētais aizliegums iekasēt papildu maksu ir piemērojams arī beztermiņa līgumiem, kas noslēgti pirms 2018. gada 13. janvāra.

Minētā tiesa arī norāda, ka EGBGB 229. panta 45. punkta 5) apakšpunkts, kurā ir atsauce vienīgi uz līgumsaistību rašanos, lai gan Direktīva 2015/2366 uz to neattiecas, liek apšaubīt aizlieguma pilnībā piemērošanu iekasēt papildu maksu par maksājumu darījumiem, kas veikti, sākot ar 2018. gada 13. janvāri, ja šo darījumu pamatā esošās līgumiskās saistības ir radušās pirms šī datuma.

Šādos apstākļos Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2015/2366] 62. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, kas kā pārejas noteikumi attiecībā uz ilgstošām līgumsaistībām ar patērētājiem atbilstošajās transponējošajās valsts tiesību normās noteikto aizliegumu saņemt atlīdzību par maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu lietošanu pieļauj vienīgi tad, ja to pamatā esošās saistības ir radušās, sākot ar 2018. gada 13. janvāri, un nevis tad, ja to pamatā esošās saistības ir radušās pirms 2018. gada 13. janvāra, tomēr (nākamie) maksājumu darījumi ir veikti, tikai sākot ar 2018. gada 13. janvāri?”

Par prejudiciālo jautājumu

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru, pildot ar patērētājiem noslēgtos beztermiņa līgumus, aizliegums prasīt maksu par šajā tiesību normā minēto maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu izmantošanu ir piemērojams tikai tādiem maksājumu darījumiem, kas veikti, pildot pēc 2018. gada 13. janvāra noslēgtos līgumus, un tādējādi šī maksa joprojām tiek piemērota pēc šī datuma veiktiem maksājumu darījumiem pirms šī paša datuma noslēgtu beztermiņa līgumu izpildē.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedumi, 2016. gada 13. oktobris, Mikołajczyk, C‑294/15, EU:C:2016:772, 26. punkts, un 2021. gada 26. janvāris, Szpital Kliniczny im. dra J. Babińskiego Samodzielny Publiczny Zakład Opieki Zdrowotnej w Krakowie, C‑16/19, EU:C:2021:64, 26. punkts).

Runājot par Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkta formulējumu, tajā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai maksājuma saņēmējs, šīs direktīvas 4. panta 9. punkta izpratnē, nepieprasītu maksu par tādu maksājumu instrumentu izmantošanu, kuriem starpbanku komisijas maksas tiek reglamentētas saskaņā ar Regulas 2015/751 II nodaļu, un par tādiem maksājumu pakalpojumiem, uz kuriem attiecas Regula Nr. 260/2012. No šīs tiesību normas formulējuma neizriet nekādi precizējumi par šī aizlieguma piemērošanu laikā.

21	Šādos apstākļos ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas aizliegums pieprasīt maksu par Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punktā paredzēto maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu izmantošanu, kā arī šajā direktīvā izvirzītie mērķi.

Attiecībā uz Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkta kontekstu ir jānorāda, ka, pirmkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 115. panta 1. punktu un 2. punkta pirmo daļu, lai gan dalībvalstīm līdz 2018. gada 13. janvārim ir jāpieņem un jāpublicē noteikumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu minētās direktīvas prasības, šīs tiesību normas kļūst piemērojamas tikai no šī datuma.

23	Otrkārt, tā kā Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punktā ir ietverti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis atbilstoši šīs direktīvas 107. panta 1. punktam no minētās direktīvas 115. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētā datuma nevar ne paturēt spēkā, ne ieviest no tiem atšķirīgas tiesību normas.

Treškārt, tā kā aizliegums prasīt maksu par Direktīvas 2015/2366 62 panta 4. punktā minēto maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu izmantošanu ir piemērojams maksājumu darījumiem šīs direktīvas 4. panta 5. punkta izpratnē “neatkarīgi no maksātāja un maksājuma saņēmēja attiecību pamatā esošajiem pienākumiem”, šī aizlieguma piemērošanas atbilstošais datums ir datums, kurā tiek veikts maksājuma darījums, nevis tas, kurā rodas šī darījuma pamatā esošās saistības.

25	Tādējādi no Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkta sistēmiskās interpretācijas izriet, ka aizliegums prasīt maksu par šajā tiesību normā paredzēto maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu izmantošanu ir piemērojams visiem maksājumu darījumiem, kas veikti no 2018. gada 13. janvāra.

Attiecībā uz Direktīvā 2015/2366 izvirzītajiem mērķiem, ir jānorāda, ka tajā ir paredzēts sekmēt maksājumu pakalpojumu iekšējā tirgus turpmāku integrāciju, kā arī aizsargāt šo pakalpojumu lietotājus un it īpaši nodrošināt augstu aizsardzības līmeni tiem lietotājiem, kuriem ir patērētāju statuss, un – kā tas izriet it īpaši no šīs direktīvas 6. un 53. apsvēruma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. novembris, DenizBank, C‑287/19, EU:C:2020:897, 102. punkts un tajā minētā judikatūra) – patērētāju tiesību aizsardzībai Eiropas Savienības politikā turklāt ir veltīts LESD 169. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pants (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 2. marts, Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main, C‑568/15, EU:C:2017:154, 28. punkts).

Turklāt, kā izriet no Direktīvas 2015/2366 66. apsvēruma, Savienības likumdevējs, izmantojot šīs direktīvas 62. panta 4. punktā paredzēto aizliegumu, ir vēlējies novērst tādu valsts prakšu sadrumstalotību saistībā ar maksas noteikšanu par konkrēta maksājumu instrumentu izmantošanu, kas ir radījusi ārkārtīgu neviendabīgumu Savienības maksājumu tirgū un neskaidrību patērētājiem, sevišķi e‑komercijas un pārrobežu apstākļos.

Tomēr jebkāda šī aizlieguma diferencēta piemērošana atkarībā no tā, vai no 2018. gada 13. janvāra veikto maksājumu darījumu pamatā esošās saistības ir radušās pirms vai pēc šī datuma, apdraudētu Direktīvas 2015/2366 62 panta 4. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 107. panta 1. punktu, noteikto saskaņošanu Savienības līmenī un šajā direktīvā izvirzītais mērķis – aizsargāt patērētājus maksājumu pakalpojumu iekšējā tirgū – tiktu vājināts.

29	Šajā kontekstā turklāt ir jānoraida Vodafone rakstveida apsvērumos izvirzītais arguments, ka likuma atpakaļejoša spēka aizlieguma princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips esot pārkāpti Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punktā atzītās piemērojamības laikā dēļ.

Tomēr šajā ziņā ir jāatgādina, ka jauna tiesību norma ir piemērojama, principā sākot ar tiesību akta, ar ko tā ir ieviesta, stāšanos spēkā un ka, lai gan tā nav piemērojama juridiskajām situācijām, kuras radušās un galīgi izveidojušās pirms minētās spēkā stāšanās, tā nekavējoties ir piemērojama attiecībā uz agrākā tiesību akta spēkā esamības laikā radušās situācijas sekām nākotnē, kā arī uz jaunām juridiskajām situācijām, ja vien no šīs tiesību normas formulējuma, sistēmas vai mērķa skaidri neizriet, ka tām būtu jāpiešķir atpakaļejošs spēks. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja minētajai tiesību normai ir pievienoti īpaši noteikumi par tās piemērojamības laikā nosacījumiem, piešķirot tai šādu iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Azienda Municipale Ambiente, C‑15/19, EU:C:2020:371, 56. un 57. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

Taču šajā gadījumā, tā kā Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkts, kā izriet no šī sprieduma 25. punkta, neattiecas uz maksājumu darījumiem, kas veikti pirms 2018. gada 13. janvāra, šī tiesību norma neattiecas uz juridiskām situācijām, kas pilnībā norisinājušās pirms šī datuma, un tātad tai nav atpakaļejoša spēka. Turklāt attiecībā uz maksājumu darījumiem, kas veikti, sākot ar 2018. gada 13. janvāri, izpildot pirms šī datuma noslēgtos beztermiņa līgumus, Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkts ir tikai jaunas tiesību normas piemērošanas gadījums tādas situācijas sekām nākotnē, kura radusies iepriekšējās tiesību normas spēkā esamības laikā.

Visbeidzot ir jāpiebilst – ciktāl iesniedzējtiesa uzskata, ka ar EGBGB 229. panta 45. punkta 5) apakšpunktu tiek apšaubīta aizlieguma iekasēt papildu maksu par maksājumu darījumiem, kas veikti no 2018. gada 13. janvāra, pilnīga piemērošana, ja šie darījumi izriet no līgumiskām saistībām, kas radušās pirms šī datuma, šai tiesai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāpārbauda, vai šo tiesību normu var interpretēt atbilstoši Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punktam, kā tā interpretēta šī sprieduma 25. punktā, lai, risinot tās tiesvedībā nodoto strīdu, nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 15. oktobris, Association française des usagers de banques, C‑778/18, EU:C:2020:831, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/2366 62. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru, pildot ar patērētājiem noslēgtus beztermiņa līgumus, aizliegums prasīt maksu par 62. panta 4. punktā minēto maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu izmantošanu ir piemērojams tikai tiem maksājumu darījumiem, kas veikti, pildot pēc 2018. gada 13. janvāra noslēgtus līgumus, un tādējādi šī maksa joprojām tiek piemērota pēc šī datuma veiktiem maksājumu darījumiem pirms šī paša datuma noslēgtu beztermiņa līgumu izpildē.

Par tiesāšanās izdevumiem

34	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK, 62. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru, pildot ar patērētājiem noslēgtus beztermiņa līgumus, aizliegums prasīt maksu par šajā 62. panta 4. punktā minēto maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu izmantošanu ir piemērojams tikai tiem maksājumu darījumiem, kas veikti, pildot pēc 2018. gada 13. janvāra noslēgtus līgumus, un tādējādi šī maksa joprojām tiek piemērota pēc šī datuma veiktiem maksājumu darījumiem pirms šī paša datuma noslēgtu beztermiņa līgumu izpildē.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.