–

Lombard Pénzügyi és Lízing Zrt. vārdā – Zs. Bohács, ügyvéd,

–

PN vārdā – L. Gönczi, ügyvéd,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Rubene, Zs. Teleki, kā arī N. Ruiz García un L. Havas, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Lombard Pénzügyi és Lízing Zrt. (turpmāk tekstā – “Lombard”), no vienas puses, un PN, no otras puses, par tāda līguma noteikuma juridiskām sekām, kas attiecas uz valūtas maiņas kursa risku, ko uzņemas patērētājs tad, ja kredītlīgums ir izteikts ārvalstu valūtā, bet atmaksājams valsts valūtā.

3

Direktīvas 93/13 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

4

Saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta pirmo teikumu “Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”.

5

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

6

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”

8

Polgári Törvénykönyvről szóló 1959. évi IV. törvény (1959. gada Likums Nr. IV par Civilkodeksu) 209. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “iepriekšējais Civilkodekss”), bija paredzēts:

“(1)   Līguma noteikumi, kas paredz vispārīgu pārdošanas nosacījumu, vai patērētāju līguma noteikumi, kas nav tikuši atsevišķi apspriesti, ir negodīgi gadījumā, ja ar tiem pretēji labas ticības un godīguma prasībām līgumslēdzēju tiesības un pienākumus, kas izriet no līguma, vienpusēji un nepamatoti nosaka uz līgumslēdzēja rēķina, kurš ar līguma nosacījumu izvirzījušos personu ir noslēdzis līgumu.

(2)   Lai noteiktu, vai kāds līguma noteikums nav negodīgs, ir jāvērtē visi apstākļi, kas pastāvēja līguma noslēgšanas laikā un bija tā noslēgšanas pamatā, kā arī nolīgtā pakalpojuma raksturs un attiecīgā noteikuma saistība ar pārējiem līguma noteikumiem vai citiem līgumiem.

(3)   Ar īpašu regulējumu var paredzēt, kādi ar patērētājiem noslēgto līgumu noteikumi pēc savas iedabas ir negodīgi vai uzskatāmi par negodīgiem, ja vien netiek pierādīts pretējais.

(4)   Fakts, ka līguma vispārīgie noteikumi un tādi ar patērētāju noslēgta līguma noteikumi, kas nav tikuši individuāli apspriesti, nav formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, pats par sevi ir pamats tā negodīgumam.

(5)   Tiesību normas par negodīgiem līguma noteikumiem nav piemērojamas līguma noteikumiem, ar ko definē galveno pakalpojumu vai attiecības starp pakalpojumu un pretizpildījumu, ja šie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

9

Saskaņā ar iepriekšējā Civilkodeksa 209/A. pantu:

“(1)   Cietusī puse var apstrīdēt negodīgu noteikumu, kas līgumā ir iekļauts kā vispārējs līguma noteikums.

(2)   Negodīgi noteikumi, kas patērētāju līgumos ir ietverti kā vispārēji līguma noteikumi, vai pārdevēja vai piegādātāja vienpusēji noteikti, iepriekš definēti noteikumi, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās, nav spēkā. Uz spēkā neesamību var atsaukties tikai patērētāja interesēs.”

10

Šā kodeksa 237. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Līguma spēkā neesamības gadījumā ir jāatjauno stāvoklis, kāds pastāvēja līdz tā slēgšanai.

(2)   Ja nav iespējams atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja līdz līguma slēgšanai, tiesa var atzīt līgumu par piemērojamu attiecībā uz laika periodu līdz brīdim, kad tā ir pasludinājusi nolēmumu. Spēkā neesošu līgumu var atzīt par spēkā esošu, ja var izslēgt spēkā neesamības cēloņus, it īpaši augļošanas līgumos, kad pušu saistības acīmredzami nav līdzvērtīgas, izslēdzot nesamērīgo priekšrocību. Šādos gadījumos ir jālemj par iespējami bez atlīdzības sniegto pakalpojumu atjaunošanu (restitūciju).”

11

Hitelintézetekről és a pénzügyi vállalkozásokról szóló 1996. évi CXII. törvény (1996. gada Likums Nr. CXII par kredītiestādēm un finanšu iestādēm), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 203. panta 4. un 5. punktā bija noteikts:

“(4)   Ar klientu, kas ir patērētājs, noslēgtajā līgumā par aizdevuma ārvalstu valūtā piešķiršanu vai līgumā, kurā ir ietverta nekustamā īpašuma pirkšanas iespēja, kredītiestāde paskaidro klientam līgumiskā darījuma risku, ko viņš uzņemas, un klients ar parakstu apliecina, ka viņš to apzinās.

(5)   4. punktā minētajā deklarācijā iekļauj:

[..].”

12

Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. törvényben rögzített elszámolás szabályairól és egyes egyéb rendelkezésekről szóló 2014. évi XL. törvény (2014. gada Likums Nr. XL par norēķinu noteikumiem, kas minēti 2014. gada Likumā Nr. XXXVIII par atsevišķiem jautājumiem saistībā ar Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) nolēmumu par judikatūras vienveidošanu jautājumā par aizdevuma līgumiem, kurus finanšu iestādes noslēdz ar patērētājiem, un par citiem noteikumiem; turpmāk tekstā – “DH2 likums”) 1. pantā ir noteikts:

“Šī likuma iedarbība attiecas arī uz aizdevuma līgumiem, kuri noslēgti ar patērētājiem un uz kuriem attiecas [Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. törvény (2014. gada Likums Nr. XXXVIII par atsevišķiem jautājumiem saistībā ar Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumu par judikatūras vienveidošanu jautājumā par aizdevuma līgumiem, kurus finanšu iestādes noslēdz ar patērētājiem)].”

13

Tādējādi DH2 likuma 37. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Attiecībā uz līgumiem, kas ietilpst šā likuma piemērošanas jomā, puses var lūgt tiesai konstatēt līguma spēkā neesamību vai atsevišķu līguma noteikumu spēkā neesamību (turpmāk tekstā – “daļēja spēkā neesamība”), neatkarīgi no šīs spēkā neesamības pamatā esošajiem iemesliem, vienīgi tad, ja tās lūdz tiesai noteikt arī juridiskās sekas, kas saistītas ar spēkā neesamību, proti, līguma spēkā esamības atzīšanu vai tā spēkā esamības atzīšanu līdz tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdim. Ja šāda lūguma nav un ja puse nav izmantojusi iespēju novērst trūkumus prasības pieteikumā, tiesa nevar izlemt lietu pēc būtības. Ja puses lūdz, lai tiktu noteiktas ar līguma pilnīgu vai daļēju spēkā neesamību saistītās juridiskās sekas, tām ir arī jānorāda, kādas juridiskās sekas šai tiesai ir jāpiemēro. Attiecībā uz juridisko seku piemērošanu pusēm ir jāformulē skaidrs un skaitliski precīzs prasījums, norādot arī starp tām veiktos norēķinus.

(2)   Ņemot vērā 1. punkta noteikumus, attiecībā uz līgumiem, kas ietilpst šī paša likuma piemērošanas jomā, visos gadījumos, kad ir īstenojušies šajā likumā paredzētie nosacījumi, prasības pieteikums ir jāatzīst par nepieņemamu, neuzaicinot puses uz tiesas sēdi, vai tiesvedība ir jāizbeidz visos izskatīšanas stadijā esošajos procesos, kas uzsākti saskaņā ar [iepriekšējā Civilkodeksa] 239/A. panta 1. punktu vai [Polgári törvénykönyvről szóló 2013. évi V. törvény (2013. gada Likums Nr. V par Civilkodeksu)] 6:108. panta 2. punktu, lai konstatētu līguma pilnīgu vai daļēju spēkā neesamību. Prasības pieteikums nav jāatzīst par nepieņemamu, neuzaicinot puses uz tiesas sēdi, vai tiesvedība nav jāizbeidz, ja attiecīgā puse papildus prasījumam par līguma pilnīgas vai daļējas spēkā neesamības konstatēšanu šajā pašā tiesvedībā ir formulējusi arī otru prasījumu; šādā gadījumā ir uzskatāms, ka tā neuztur prasījumu par spēkā neesamības konstatēšanu. Tāpat ir jārīkojas arī tiesvedībās, kas tiek atsāktas pēc to apturēšanas.”

14

Atbilstoši bíróságok szervezetéről és igazgatásáról szóló 1997. évi LXVI. törvény (1997. gada Likums Nr. LXVI par tiesu organizāciju un administrēšanu) 33. panta 1. punktam Kúria (Augstākā tiesa) jauktā palāta analizē judikatūru un sniedz atzinumu par strīdīgajiem tiesību piemērošanas jautājumiem, lai nodrošinātu judikatūras vienveidību.

15

2009. gada 4. decembrī PN noslēdza ar Lombard Finanszírozási Zrt. individuālu aizdevuma līgumu ar mainīgu likmi transportlīdzekļa iegādei (turpmāk tekstā – “aplūkotais aizdevuma līgums”). Šis līgums bija izteikts Šveices frankos (CHF), un atmaksājamie ikmēneša maksājumi tika konvertēti Ungārijas forintos (HUF).

16

Noslēdzot minēto līgumu, PN parakstīja deklarāciju par riska apzināšanos. Tajā bija precizēts, pirmkārt, ka valūtas maiņas risks gulstas uz patērētāju un, otrkārt, ka valūtas maiņas kursa attīstība nākotnē nav paredzama. Tādējādi ikmēneša maksājumi tika noteikti Šveices frankos, pēc tam konvertēti Ungārijas forintos, un valūtas maiņas kursa starpība, kas aprēķināta šīs konvertācijas laikā, bija jāsedz aizņēmējam. No šī dokumenta arī izrietēja, ka tad, ja ārvalsts valūtas kurss, salīdzinot ar Ungārijas forintu maksāšanas dienā, atšķiras no līguma noslēgšanas brīdī definētās atsauces valūtas maiņas kursa likmes, starpība starp pārdevēja un pircēja kursiem arī ir jāuzņemas aizņēmējam.

17

2010. gada 31. augustāLombard Finanszírozási Zrt. tika likvidēta pievienošanas ceļā, un Lombard kļuva par tās vispārējo tiesību pārņēmēju. Līdz ar to visi Lombard Finanszírozási Zrt. pienākumi un tiesības tika nodoti Lombard.

18

2015. gada aprīlī aplūkotais aizdevuma līgums tika koriģēts ar detalizētiem aprēķiniem saskaņā ar DH2 likumu. Pēc šo detalizēto aprēķinu veikšanas no PN maksājamās summas tika atskaitīti 284502 HUF (aptuveni 800 EUR), ko aizdevējs uzskatīja par nepamatoti iekasētiem. Savukārt gada procentu likme, kas pirms aplūkotā aizdevuma līguma koriģēšanas bija 22,32 %, palika nemainīga. Šis detalizētais aprēķins tika nosūtīts PN, kurš sūdzību neiesniedza.

19

PN bija kavējis aplūkotā aizdevuma līguma ikmēneša maksājumus, un Lombard2015. gada 12. augustā viņu informēja, ka viņš ir parādā 121722 HUF (aptuveni 342 EUR), norādot, ka nemaksāšanas gadījumā šis līgums tiks nekavējoties izbeigts. PN uz šo lūgumu neatbildēja, līdz ar to 2015. gada 14. septembrīLombard vienpusēji izbeidza minēto līgumu un aicināja PN samaksāt atlikušo summu 472399 HUF (aptuveni 1320 EUR) apmērā. PN saņēma šo brīdinājumu 2015. gada 15. oktobrī.

20

Pēc tam Lombard vērsās pirmās instances tiesā, lūdzot ar atpakaļejošu spēku atzīt aplūkoto aizdevuma līgumu par spēkā esošu un piespriest PN samaksāt 490102 HUF (aptuveni 1370 EUR) kā līgumsaistību pamatsummu, kā arī samaksāt nokavējuma procentus.

21

Savukārt PN atsaucās uz aplūkotā aizdevuma līgumā ietverto noteikumu negodīgumu, pilnībā uzliekot tam pienākumu segt valūtas maiņas risku. Viņš apstrīdēja to, ka informācija par maiņas kursa risku bija pausta vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Kā pretprasību viņš tostarp lūdza piespriest Lombard tam atmaksāt summu 1734144 HUF (aptuveni 4870 EUR) apmērā par nepamatotu iedzīvošanos šī līguma spēkā neesamības dēļ.

22

Pirmās instances tiesa tostarp izvērtēja nosacījumus, ar kādiem tādu līgumu kā aplūkotais aizdevuma līgums var atzīt par spēkā esošu, ņemot vērā Kúria (Augstākā tiesa) Konsultatīvās padomes 2019. gada jūnija atzinumu (turpmāk tekstā – “Kúria atzinums”). Saskaņā ar minēto atzinumu, ja aizdevuma līgums, kas nav spēkā, tiek atzīts par spēkā esošu, tiesām ir pieejami divi risinājumi. Tās var atzīt līgumu par spēkā esošu tā, ka tas ir ticis izteikts Ungārijas forintos, piemērojot procentu likmi, kas atbilst procentu likmei, kura ir spēkā darījumiem Ungārijas forintos minētā līguma noslēgšanas dienā, tai pieskaitot piemērojamo peļņu. Vai arī tās var atzīt līgumu par spēkā esošu, palielinot valūtas maiņas kursu starp ārvalstu valūtu un Ungārijas forintu, līgumā noteiktajai procentu likmei paliekot nemainīgai līdz konvertācijas dienai Ungārijas forintos.

23

Pirmās instances tiesa nolēma – lai gan tas, ka aplūkotā aizdevuma līguma noteikums, saskaņā ar kuru valūtas maiņas risks bija jāuzņemas PN, bija negodīgs, šis līgums ir jāuzskata par spēkā esošu ar atpakaļejošu spēku tā noslēgšanas dienā, bet kopš šī paša datuma tas bija izteikts Ungārijas forintos. Tā arī nolēma, ka gada procentu likme ir jānosaka 23,07 % apmērā, pamatojoties uz Lombard aprēķināto starpību starp sākotnējo aizdevuma summu un PN veikto ikmēneša maksājumu kopējo summu. Šajā gadījumā sākotnējā aizdevuma summa bija 1417500 HUF (aptuveni 4000 EUR), un bija paredzēts, ka kopējā ikmēneša maksājumu summa sasniegs 2689225 HUF (aptuveni 7600 EUR). Tā kā PN faktiski samaksāja 3151644 HUF (aptuveni 8900 EUR), pirmās instances tiesa piesprieda Lombard nepamatotas iedzīvošanās dēļ atmaksāt starpību starp šīm divām pēdējām minētajām summām, proti, 462419 HUF (aptuveni 1300 EUR).

24

Lombard par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), apstrīdot nolēmumu, saskaņā ar kuru aplūkotais aizdevuma līgums ir jāuzskata par tādu, kas kopš tā noslēgšanas datuma ir bijis izteikts Ungārijas forintos. It īpaši tā apgalvo, ka šī līguma atzīšana par spēkā esošu nevar izjaukt līgumsaistību līdzsvaru starp pusēm tādā mērā un tādā veidā, ka rastos nelīdzsvarotība tiesiskajās attiecībās starp attiecīgo pakalpojuma un pretizpildījuma vērtību. Turklāt, kā uzskata Lombard, šādi līgumi, kas ir izteikti ārvalstu valūtā un rada patērētājiem valūtas maiņas risku, kā tādi nevar tikt atzīti par prettiesiskiem.

25

Iesniedzējtiesai ir radušās šaubas par tiesiskajām iespējām, kas ir pieejamas, ja līgums tā galvenā priekšmeta spēkā neesamības gadījumā tiek atzīts par spēkā esošu vai stājies spēkā starp pusēm.

26

Šādos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

27

Šajā ziņā ir jāatgādina – lai Tiesa varētu sniegt valsts tiesai lietderīgu Savienības tiesību interpretāciju, Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā tostarp ir prasīts, lai lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu ietverts to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (spriedums, 2020. gada 17. septembris, Burgo Group, C‑92/19, EU:C:2020:733, 38. punkts).

28

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesa, kas izskata lietu un kam ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi, uz kuriem šajā ziņā ir attiecināms atbilstības pieņēmums. Tādējādi, ja uzdotais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums, izņemot, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz minēto jautājumu (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Trapeza Peiraios, C‑243/20, EU:C:2021:1045, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tāpat nav strīda par to, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir interpretēt un piemērot valsts tiesību normas, savukārt Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz faktiem, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Trapeza Peiraios, C‑243/20, EU:C:2021:1045, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā, kā rakstveida apsvērumos uzsver Ungārijas valdība, iesniedzējtiesas sniegtās norādes par iemesliem, kuru dēļ ir jāinterpretē Savienības tiesības, un par pirmā jautājuma atbilstību pamatlietas atrisināšanai, protams, ir lakoniska.

31

Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Lombard par pirmās instances spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, it īpaši apstrīdot aplūkotā aizdevuma līguma pārkvalificēšanu kā Ungārijas forintos izteiktu līgumu. Taču no minētā lēmuma arī izriet, ka šī pārkvalificēšana tika veikta, piemērojot Kúria atzinumā ietverto pirmo risinājumu.

32

Ņemot vērā šos apstākļus, nav acīmredzams, ka pirmajam jautājumam par iespēju Direktīvu 93/13 kontekstā izmantot šādu atzinumu vērā ņemamas pieejas noteikšanā, lai līgumu atzītu par spēkā esošu vai kas radītu sekas, ja šis līgums nevar pastāvēt noteikuma par tā galveno priekšmetu negodīguma dēļ, nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā.

33

No tā izriet, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās tiesību normu lietderīgo iedarbību, nepastāvot dispozitīvai valsts tiesību normai, kas regulē šādu situāciju, var nodrošināt ar attiecīgās dalībvalsts augstākās tiesas izdotu nesaistošu atzinumu, kurā zemākas instances tiesām ir norādīta pieeja, kas jāievēro, lai līgumu atzītu par spēkā esošu vai par tādu, kas rada sekas līgumslēdzēju pušu starpā, ja šis līgums nevar pastāvēt noteikuma par tā galveno priekšmetu negodīguma dēļ.

35

Vispirms ir jāatgādina – lai gan, protams, no LESD 288. panta trešās daļas izriet, ka dalībvalstīm, transponējot direktīvu, ir pienākums nodrošināt tās pilnīgu iedarbību, saglabājot plašu rīcības brīvību īstenošanas veidu un līdzekļu izvēlē, šī izvēles brīvība nemazina katras dalībvalsts, kurai tā adresēta, pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu iedarbību atbilstoši tās mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Fashion ID, C‑40/17, EU:C:2019:629, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Attiecībā uz Direktīvu 93/13 dalībvalstīm tajā ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 68. punkts).

37

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka nevajadzētu izslēgt to, ka dalībvalstu augstākās instances tiesas, kad tās pilda savu lomu valsts tiesību interpretācijas saskaņošanā, ievērojot Direktīvas 93/13 prasības, ir tiesīgas izstrādāt noteiktus kritērijus, lai vadītu zemākas instances tiesas līgumisko noteikumu negodīguma novērtēšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643, 68. punkts).

38

No tā arī izriet, ka šo augstāko tiesu izdotās pamatnostādnes, kurās ir ietverti šādi kritēriji, tomēr nevar liegt kompetentajai valsts tiesai, pirmkārt, nodrošināt Direktīvas 93/13 noteikumu pilnīgu īstenošanu, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošu, pat vēlāk pieņemtu ikvienu valsts tiesību akta normu, tostarp jebkādu pretēju tiesu praksi, nelūdzot vai negaidot, kad to atcels likumdevējs, tiesa vai kad tā tiks atcelta jebkādā citā konstitūcijā paredzētā kārtībā, un, otrkārt, kompetentajai tiesai ir iespēja vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 61. punkts).

39

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīva 93/13, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, neliedz dalībvalsts augstākajai tiesai tiesību vienveidīgas interpretācijas nolūkā pieņemt saistošus nolēmumus par to, kā šī direktīva ir jāīsteno, ar nosacījumu, ka šie nolēmumi nekavē kompetento tiesu ne nodrošināt minētajā direktīvā paredzēto normu pilnīgu iedarbību un piedāvāt patērētājam efektīvi aizsargāt tiesības, kādas tas var iegūt no šīs direktīvas, ne arī vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt šajā jautājumā prejudiciālu nolēmumu, kas tomēr ir jāizvērtē iesniedzējtiesai (spriedums, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 64. punkts).

40

Tomēr dalībvalsts augstākās tiesas nesaistoša atzinuma esamību, kas tādējādi ļauj zemākas instances tiesām, kurām tas ir jāievēro, brīvi no tā atkāpties, nevar uzskatīt par tādu, kas var nodrošināt Direktīvas 93/13 lietderīgo iedarbību, garantējot personām, kurām ar negodīgo noteikumu ir nodarīts kaitējums, pilnīgu aizsardzību.

41

Neapšaubāmi no Tiesas judikatūras izriet – ja starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtu līgumu principā ir jāatceļ kopumā, pēc tam, kad valsts tiesa ir nolēmusi atcelt negodīgu līguma noteikumu, ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu tiek pieļauts, ka valsts tiesa atbilstoši līgumtiesību principiem atceļ negodīgu noteikumu, aizstājot to ar dispozitīvu valsts tiesību normu tādās situācijās, kurās negodīga noteikuma atzīšana par spēkā neesošu uzliktu tiesai pienākumu atcelt līgumu kopumā, tādējādi patērētājam radot īpaši nelabvēlīgas sekas, un līdz ar to pēdējais minētais tiktu sodīts (spriedums, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Taču ir jāuzskata, ka tādu dalībvalsts augstākās tiesas nesaistošu atzinumu kā Kúria atzinums nevar pielīdzināt šādai dispozitīvai valsts tiesību normai, ar kuru aizstāj par negodīgu atzītu aizdevuma līguma noteikumu.

43

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās tiesību normu lietderīgo iedarbību, nepastāvot dispozitīvai valsts tiesību normai, kas regulē šādu situāciju, nevar nodrošināt tikai ar attiecīgās dalībvalsts augstākās tiesas nesaistošu atzinumu, kurā zemākas instances tiesām ir norādīta pieeja, kas jāievēro, lai atzītu līgumu par spēkā esošu vai spēkā esošu starp pusēm, ja līgums nevar pastāvēt negodīga noteikuma par tā galveno priekšmetu dēļ.

44

Ņemot vērā šī sprieduma 27.–29. punktā atgādināto Tiesas judikatūru, kā arī 31. punktā norādītos apstākļus, nav acīmredzams, ka otrajam jautājumam, kas attiecas uz iespēju atjaunot aizdevuma līguma pušu stāvokli, kādā tās būtu bijušas, ja šis līgums nebūtu ticis noslēgts, nav nozīmes pamatlietas strīda atrisināšanā, ja līgums nevar turpināt būt spēkā tāpēc, ka tajā ir negodīgs noteikums par līguma galveno priekšmetu, ja starp pusēm nav panākta vienošanās un pirmajā jautājumā minētais nesaistošais atzinums nevar būt saistošs.

45

No tā izriet, ka otrais jautājums ir pieņemams.

46

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir pretrunā tam, ka kompetentā valsts tiesa nolemj atjaunot aizdevuma līguma pušu stāvokli, kādā tās būtu bijušas, ja šis līgums nebūtu noslēgts, pamatojoties uz to, ka minētā līguma noteikums par tā galveno priekšmetu ir jāatzīst par negodīgu saskaņā ar šo direktīvu.

47

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ja vien šie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

48

Tādējādi šīs direktīvas 8. pantā ir paredzēta iespēja, ka dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgos noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.

49

Tādējādi 2010. gada 3. jūnija sprieduma Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid (C‑484/08, EU:C:2010:309) 30.–35., 40. un 43. punktā Tiesa, konstatējusi, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētie noteikumi ietilpst jomā, kuru reglamentē šī direktīva, un ka līdz ar to tās 8. pants ir piemērojams arī minētajam 4. panta 2. punktam, nosprieda, ka šīs divas tiesību normas nav pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kas ļauj veikt pārbaudi tiesā attiecībā uz šādu noteikumu, kuri patērētājam nodrošina augstāku aizsardzības līmeni nekā šajā direktīvā noteiktais, negodīgumu.

50

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par negodīgu atzītais līguma noteikums principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tas nekādi nevar ietekmēt patērētāju. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja šī noteikuma nebūtu bijis (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 61. punkts).

51

Tiesa ir arī nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir vērsts uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 28. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Attiecībā uz līguma noteikumu negodīgā rakstura atzīšanas nozīmi ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta beigu daļu minētais “līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” (spriedumi, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 29. punkts, un 2021. gada 29. aprīlis, Bank BPH, C‑19/20, EU:C:2021:341, 53. punkts).

53

Šādā situācijā dalībvalstu tiesām, kas konstatē līguma noteikumu negodīgo raksturu, saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu ir jāizdara visi secinājumi, kas no tā izriet saskaņā ar valsts tiesībām, lai nodrošinātu, ka šis noteikums šim patērētājam nav saistošs, un jāizvērtē, vai attiecīgais līgums var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem (rīkojums, 2018. gada 22. februāris, ERSTE Bank Hungary, C‑126/17, nav publicēts, EU:C:2018:107, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Proti, Savienības likumdevēja mērķis Direktīvas 93/13 kontekstā ir atjaunot līdzsvaru starp pusēm, principā saglabājot visa līguma spēkā esamību, nevis atcelt visus līgumus, kas ietver negodīgus noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 40. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 2. septembris, OTP Jelzálogbank u.c., C‑932/19, EU:C:2021:673, 40. punkts).

55

Tiesa vairakkārt ir nospriedusi – lai gan dalībvalstīm, izmantojot savas valsts tiesības, ir jādefinē kārtība, kādā tiek konstatēts līgumā ietverta noteikuma negodīgums un materializējas šīs konstatācijas konkrētās juridiskās sekas, tomēr šādai konstatācijai ir jāļauj atjaunot juridisko un faktisko stāvokli, kāds patērētājam būtu bijis, ja šī negodīgā noteikuma nebūtu bijis, it īpaši nosakot tiesības uz tāda labuma atmaksāšanu, kuru, pamatojoties uz šo negodīgo noteikumu, uz patērētāja rēķina ir guvis pārdevējs vai piegādātājs (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Sziber, C‑483/16, EU:C:2018:367, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tādējādi, ja valsts tiesa uzskata, ka aplūkotais aizdevuma līgums lietā, kurā tas tiek izskatīts, atbilstoši līgumtiesībām nevar juridiski turpināt pastāvēt pēc attiecīgo negodīgo noteikumu atcelšanas, un ja nav nevienas dispozitīvas valsts tiesību normas vai normas, kura ir piemērojama līguma pušu vienošanās gadījumā un ar kuru minētos noteikumus var aizstāt, ir jāuzskata, ka – ja vien patērētājs nav paudis vēlmi atstāt spēkā negodīgos noteikumus vai līguma atcelšana šim patērētājam radītu īpaši nelabvēlīgas sekas – atbilstoši Direktīvai 93/13 nodrošināmais patērētāja augstais aizsardzības līmenis prasa, lai reāla līdzsvara atjaunošanai starp līguma pušu savstarpējām tiesībām un pienākumiem valsts tiesa, ņemot vērā visas savas iekšējās tiesības, veiktu visus pasākumus, kas nepieciešami, lai aizsargātu patērētāju no īpaši nelabvēlīgām sekām, kuras varētu radīt attiecīgā aizdevuma līguma atcelšana, it īpaši pārdevēja vai piegādātāja attiecībā pret patērētāju pastāvošā prasījuma tūlītējas izpildāmības dēļ (spriedums, 2020. gada 25. novembris, Banca B., C‑269/19, EU:C:2020:954, 41. punkts).

57

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ņemot vērā aizdevuma līguma raksturu, valsts tiesa uzskata, ka nav iespējams atjaunot pušu stāvokli, kādā tās atrastos, ja šis līgums nebūtu ticis noslēgts, tai ir jānodrošina, lai patērētājs galu galā atrastos situācijā, kāda būtu bijusi, ja par negodīgu atzītais noteikums vispār nebūtu pastāvējis.

58

Tādā situācijā kā pamatlietā patērētāja intereses tādējādi varētu aizsargāt, tostarp atmaksājot viņam summas, kuras aizdevējs nepamatoti saņēmis par negodīgu atzīta noteikuma dēļ, jo šāda atmaksa notiek nepamatotas iedzīvošanās dēļ. Šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pirmās instances tiesa attiecīgo aizdevuma līgumu pārkvalificēja kā Ungārijas forintos izteiktu aizdevuma līgumu un pēc tam noteica piemērojamo procentu likmi, kā arī uzlika Lombard pienākumu atmaksāt summu, kas atbilst šādai nepamatotas iedzīvošanās darbībai.

59

Tomēr jāatgādina, ka tiesas pilnvaras nevar pārsniegt to, kas noteikti ir nepieciešams, lai atjaunotu līgumisko līdzsvaru starp līguma pusēm un tādējādi aizsargātu patērētāju no īpaši nelabvēlīgām sekām, kuras varētu izraisīt attiecīgā aizdevuma līguma atcelšana (spriedums, 2020. gada 25. novembris, Banca B., C‑269/19, EU:C:2020:954, 44. punkts).

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tas, ka kompetentā valsts tiesa nolemj atjaunot aizdevuma līguma pušu stāvokli, kādā tās būtu bijušas, ja šis līgums nebūtu ticis noslēgts, pamatojoties uz to, ka minētā līguma noteikums par tā galveno priekšmetu ir jāatzīst par negodīgu saskaņā ar šo direktīvu, ar nosacījumu, ka tad, ja šāda atjaunošana nav iespējama, tās pienākums ir nodrošināt, lai patērētājs galu galā būtu tādā pašā stāvoklī, kādā viņš būtu bijis, ja par negodīgu atzītais noteikums nekad nebūtu pastāvējis.

61

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru patērētājam, kurš ir cēlis prasību par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz līguma galveno priekšmetu, ir noteikts pienākums prasības pieteikumam pievienot prasību atzīt aizdevuma līgumu par spēkā esošu vai stājušos spēkā.

62

Šajā sakarā ir jānorāda ka, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā patērētājs, kā to savos rakstveida apsvērumos uzsvēra Lombard, ir nevis prasītājs, bet atbildētājs.

63

Otrkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka šāda procesuāla prasība būtu piemērojama vai būtu tikusi piemērota tās pretprasībai pirmās instances tiesā, jo iesniedzējtiesa nav norādījusi, kādā mērā atbilde uz trešo jautājumu būtu nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu.

64

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, pietiekami skaidri un precīzi nenorādot iemeslus, kas tai likuši uzdot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa nav izpildījusi šī sprieduma 27. punktā atgādināto un Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā paredzēto prasību.

65

Šādos apstākļos šis jautājums nav pieņemams.

66

Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja nebūtu iespējams atjaunot pušu stāvokli, kādā tās būtu bijušas, ja šis līgums nebūtu ticis noslēgts, kā minēts otrajā jautājumā, aplūkotais aizdevuma līgums, pieņemot vēlākus tiesību aktus, varētu tikt atzīts par spēkā esošu vai stājušos spēkā, lai nodrošinātu līdzsvaru starp pusēm.

67

Kā rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi Ungārijas valdība, ir jākonstatē, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa nav definējusi, ko tā saprot ar “vēlāku tiesību aktu pieņemšanu”, uz kuru tā norāda šajā jautājumā.

68

Otrkārt, iesniedzējtiesa arī nenorāda, kādā mērā atbilde uz minēto jautājumu būtu nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu.

69

Līdz ar to tā paša iemesla dēļ, kurš minēts šī sprieduma 64. punktā, šis jautājums nav pieņemams.

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: