–

OÜ Espo vārdā – H. Jürimäe un T. Laasik, vandeadvokaadid,

–

AS Elering vārdā – K. Laidvee un A. Sigal, vandeadvokaadid,

–

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg un M. Kriisa, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouchagiar un G. Braga da Cruz, kā arī E. Randvere, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 108. panta 3. punktu, Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta c) punktu, kā arī Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam (OV 2014, C 200, lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada pamatnostādnes”) 50. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts divās tiesvedībās starp, pirmkārt, AS Veejaam un AS Elering, Igaunijas iestādi, kas atbildīga par atbalsta atjaunīgajai enerģijai piešķiršanu, un, otrkārt, – OÜ Espo un Elering, par šī atbalsta piešķiršanu minētajām sabiedrībām.

3

Saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) un c) punktu:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

4

2014. gada pamatnostādņu 49. un 52. punktā ir noteikts:

“(49) Vides un enerģētikas atbalstu var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja tam ir stimulējoša ietekme. Stimulējoša ietekme rodas, kad atbalsts pamudina atbalsta saņēmēju mainīt savu darbību, palielinot vides aizsardzības līmeni vai uzlabojot droša, pieejama un ilgtspējīga enerģijas tirgus darbību, ko tas nedarītu bez atbalsta. Atbalsts nedrīkst subsidēt darbības izmaksas, kas uzņēmumam rastos jebkurā gadījumā, un nedrīkst kompensēt saimnieciskās darbības parasto uzņēmējdarbības risku.

(50) Komisija uzskata, ka atbalstam nav stimulējošas ietekmes uz atbalsta saņēmēju visos tajos gadījumos, kad darbs saistībā ar projektu jau ir uzsākts, pirms atbalsta saņēmējs iesniedz valsts iestādēm atbalsta pieteikumu. Šādos gadījumos, ja atbalsta saņēmējs sāk īstenot projektu pirms pieteikšanās atbalsta saņemšanai, atbalsts, kas piešķirts saistībā ar minēto projektu, netiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(51) Dalībvalstīm ir jāievieš un jāizmanto pieteikuma veidlapa atbalsta saņemšanai. Pieteikuma veidlapā iekļauj vismaz pieteikuma iesniedzēja nosaukumu un uzņēmuma lielumu, projekta aprakstu, tostarp tā atrašanās vietu, sākuma un beigu datumus, atbalsta summu, kas nepieciešama projekta īstenošanai, un attiecināmās izmaksas. Pieteikuma veidlapā atbalsta saņēmējiem ir jāapraksta situācija, kas rastos, ja atbalsta nebūtu, t.i., situācija, ko sauc par hipotētisko scenāriju vai alternatīvo scenāriju vai projektu. [..]

(52) Saņemot pieteikuma veidlapu, piešķīrējai iestādei jāveic hipotētiskā scenārija ticamības pārbaude un jāapstiprina, ka atbalstam ir nepieciešamā stimulējošā ietekme. Hipotētisks scenārijs ir ticams tad, ja tas ir patiess un atspoguļo lēmuma pieņemšanas faktorus laikā, kad atbalsta saņēmējs pieņēmis lēmumu par ieguldījumu. [..]”

5

Ar 2014. gada 28. oktobra Lēmumu par atbalsta shēmu no atjaunīgajiem energoresursiem ražotai elektroenerģijai un efektīvai koģenerācijai (valsts atbalsts SA.36023) (OV 2015, C 44, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada lēmums”), Komisija konstatēja, ka Igaunijas atbalsta shēma, lai gan ar to ir pārkāpts LESD 108. panta 3. punktā paredzētais pienākums, atbilst nosacījumiem, kas paredzēti Komisijas pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2001, C 37, 3. lpp.), Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2008, C 82, 1. lpp.), kā arī 2014. gada pamatnostādnēs, un tādējādi minētā shēma ir saderīga ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

6

Komisija 2017. gada 6. decembra Lēmumā par grozījumiem Igaunijas atbalsta shēmā atjaunīgajiem energoresursiem un efektīvai koģenerācijai (valsts atbalsts SA.47354) (OV 2018, C 121, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “2017. gada lēmums”), konstatējusi, ka Igaunijas Republika grozījumus, kas izdarīti atbalsta shēmā, uz kuru attiecas 2014. gada lēmums, ir īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, tomēr nolēma, ka atbalsta shēma pēc minēto grozījumu izdarīšanas ir saderīga ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē.

7

Elektrituruseadus (Elektroenerģijas tirgus likums, RT I 2015, 43; turpmāk tekstā – “ELTS”) 59., 591. un 108. pantā ir paredzēts:

“59. pants. Atbalsts

(1)   Ražotājs ir tiesīgs no pārvades sistēmas operatora saņemt atbalstu:

[..]

[..].

591. pants. Atbalsta piešķiršanas nosacījumi

(1)   Lai saņemtu šā likuma 59. pantā minēto atbalstu, ir jāizpilda šādi nosacījumi:

(2)   Ražotājs nesaņem atbalstu:

(3)   Pieteikumā, kas minēts šī likuma 59. panta 2. punktā, norāda datus par ražošanas iekārtām, informāciju, kas paredzēta tiesību aktos atbalsta saņemšanai, un informāciju, ko pieprasa pārvades sistēmas operators, lai noskaidrotu elektroenerģijas izcelsmi gadījumā, kad nav iespējams nešaubīgi noteikt šo izcelsmi un elektroenerģijas daudzumu.

[..]

108. pants Laikposms, kurā ir tiesības saņemt atbalstu

(1)   Atbalsts, kas minēts šī likuma 59. panta 1. punkta [1.–4.] apakšpunktā, var tikt izmaksāts 12 gadu ilgā laikposmā kopš ražošanas uzsākšanas, bet [5]. apakšpunktā minētais atbalsts – 20 gadu ilgā laikposmā. 59. pantā minētais atbalsts elektroenerģijai, kura ražota, izmantojot atjaunīgos energoresursus, ar ražošanas iekārtu, kas nodota ekspluatācijā pirms 2002. gada 1. janvāra, var tikt izmaksāts līdz 2012. gada 31. decembrim.

[..]

(3)   Iepriekš minētajai ražošanas uzsākšanai atbilst datums, kurā elektroenerģija no attiecīgās ražošanas iekārtas pirmoreiz tiek piegādāta tīklā vai tiešajā līnijā.

[..]”

8

No 2001. līdz 2015. gadam Veejaam ražoja elektroenerģiju Joaveski [Joaveski] (Igaunija) hidroelektrostacijā, izmantojot divas ražošanas iekārtas, kuru jauda bija attiecīgi 100 kilovati (kW) un 200 kW. Laikposmā no 2001. līdz 2012. gadam Veejaam saņēma aplūkotajā Igaunijas atbalsta shēmā paredzēto atbalstu atjaunīgajai enerģijai. 2015. gadā Veejaam minētās ražošanas iekārtas nomainīja uz jaunu turbīnu ģeneratoru ar jaudu 200 kW, uzstādot to uz stacijas vecā dambja tādā veidā, ka no agrākajām iekārtām saglabājās tikai mērīšanas punkts. 2016. gada 21. janvārīVeejaam nosūtīja Elering informāciju par jauno iekārtu, lai saņemtu atbalstu atjaunīgajai enerģijai. Šis pieteikums tika noraidīts, pamatojot ar to, ka aplūkoto atbalstu var izmaksāt tikai, pirmkārt, saistībā ar elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot pilnīgi jaunu ražošanas iekārtu, un, otrkārt, lai veicinātu jaunu operatoru ienākšanu tirgū, nevis lai elektroenerģijas ražotājus atbalstītu pastāvīgi.

9

No 2004. līdz 2009. gadam Espo ražoja elektroenerģiju Pikru [Pikru] (Igaunija) hidroelektrostacijā, izmantojot turbīnu ar jaudu 15 kW. 2009. gadā sāka darboties jauna turbīna ar jaudu 45 kW. Espo saņēma atbalstu atjaunīgajai enerģijai laikposmā no 2004. līdz 2015. gadam. Atbalsta pieteikums, kuru ESPO 2016. gadā iesniedza Elering attiecībā uz enerģiju, kas ražota ar jauno turbīnu, tika atteikts būtībā to pašu iemeslu dēļ, kurus šī iestāde bija izklāstījusi attiecībā uz Veejaam pieteikumu.

10

Veejaam un ESPO katra cēla prasību par Elering lēmumiem, ar kuriem tām tika atteikts piešķirt atbalstu atjaunīgajai enerģijai, Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija). Pēc 2017. gada 10. oktobra un 2017. gada 27. oktobra nolēmumiem, ar kuriem šī tiesa minētās prasības noraidīja, šīs sabiedrības par šiem nolēmumiem iesniedza apelācijas sūdzības Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija). Kad minētās apelācijas sūdzības tika noraidītas, AS Veejaam un ESPO iesniedza kasācijas sūdzību Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija), iesniedzējtiesai.

11

Pēdējā minētā uzskata, ka pamatlietu atrisinājums ir atkarīgs no jautājuma, vai atbalsta piešķiršanas nolūkā atjaunīgajai enerģijai kā “ražošanas uzsākšanas datums”ELTS 108. panta 3. punkta izpratnē ir jāņem vērā vienīgi sākotnējās ražošanas uzsākšanas datums attiecīgajā stacijā vai arī uzskatīt, ka ir īstenota jauna “ražošanas uzsākšana”, ļauj tikai tas vien, ka ar “ražošanas iekārtu” ir aizstāta cita, esoša iekārta.

12

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka, lai atrisinātu pamatlietas, ir jāņem vērā Savienības tiesiskais regulējums valsts atbalsta jomā.

13

Šajā ziņā Riigikohus (Augstākā tiesa) norāda, pirmkārt, ka ELTS 59. un 591. pants ir balstīti uz principu, saskaņā ar kuru atbalsta pieteikums ir jāiesniedz pēc ražošanas iekārtas, kas ir atbalsta priekšmets, uzstādīšanas, un ka uzņēmējiem ir tiesības saņemt atbalstu, tiklīdz tie atbilst Igaunijas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, jo valsts iestādēm šajā ziņā nav nekādas novērtējuma brīvības. Iesniedzējtiesa norāda, ka Komisija – kura ar 2014. gada lēmumu un 2017. gada lēmumu ir apstiprinājusi dažādās kopš 2003. gada īstenotās Igaunijas atbalsta shēmas atjaunīgajām enerģijām – šādu tiesisko regulējumu ir uzskatījusi par saderīgu ar iekšējo tirgu.

14

Lai gan tas ir tā, iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši 2014. gada pamatnostādņu 50. punktam atbalstam nav stimulējošas ietekmes – kas ir viens no nosacījumiem, lai uzskatītu, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, – visos tajos gadījumos, kad darbs saistībā ar projektu jau ir uzsākts, pirms atbalsta saņēmējs iesniedz valsts iestādēm atbalsta pieteikumu. Tādējādi rodas jautājums par iespējamu pretrunu starp 2014. gada lēmumu un 2017. gada lēmumu, no vienas puses, un 2014. gada pamatnostādnēm, no otras puses, attiecībā uz Igaunijas atbalsta shēmā paredzētā atbalsta atjaunīgajiem energoresursiem stimulējošās ietekmes novērtējumu. Šajos lēmumos Komisija faktiski esot pieļāvusi iespēju atbalsta pieteikumu iesniegt arī pēc aplūkoto jauno ražošanas iekārtu uzstādīšanas.

15

Turklāt minētā tiesa atgādina, ka pamattiesvedības gaitā tā ir lūgusi Komisiju sniegt atzinumu Regulas 2015/1589 29. panta 1. punkta izpratnē – ko šī iestāde 2020. gadā sniedza – konkrēti par jautājumu, vai atbalsts, pieteikums kuram ir iesniegts 2016. gadā, var tikt uzskatīts par tādu, kam ir stimulējoša ietekme, pat gadījumā, ja ražošanas iekārta, saistībā ar ko iesniegts atbalsta pieteikums, ir tikusi uzstādīta un nodota ekspluatācijā pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas. Šajā atzinumā Komisija esot apstiprinājusi, ka – no 2014. gada pamatnostādņu skatpunkta – Veejaam un ESPO aplūkoto atbalstu nevarēja saņemt, jo šīs sabiedrības atbalsta pieteikumu bija iesniegušas pēc jaunu ražošanas iekārtu uzstādīšanas, bet tas pierādot, ka tās bija gatavas īstenot attiecīgo projektu pat bez aplūkotā atbalsta.

16

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka minētajā atzinumā Komisija ir konstatējusi – sabiedrība, kura ir tādā pašā situācijā kā Veejaam, kas bija veikusi jaunu ražošanas iekārtu uzstādīšanas darbus, lai izpildītu grozītos nosacījumus elektroenerģijas ražošanai nepieciešamās vides atļaujas saņemšanai, neesot tiesību uz atbalsta atjaunīgajai enerģijai izmaksu. Šos darbus esot bijis jāveic katrā ziņā, jo to noteica attiecīgās dalībvalsts tiesiskais regulējums, tādējādi atbalstam neesot nekādas stimulējošas ietekmes.

17

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata – bez perspektīvas saņemt atbalstu atjaunīgajai enerģijai minēto izmaiņu dēļ nosacījumos, lai saņemtu vides atļauju elektroenerģijas ražošanai, Veejaam būtu nācies pārtraukt elektroenerģijas ražošanu un tāpēc šim atbalstam, kas šai sabiedrībai ļāva nomainīt savu ražošanas iekārtu, faktiski esot stimulējoša ietekme. Šajā ziņā šī tiesa norāda – tā kā ELTS ir paredzēts, ka uz atbalstu var pretendēt ikviens pieteikuma iesniedzējs, kurš atbilst likumā paredzētajiem nosacījumiem, iemeslam, kas ražotāju pamudinājis uzstādīt jaunu ražošanas iekārtu, atbalsta piešķiršanas nolūkā nevar būt nozīmes.

18

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda – kā izriet no 2014. gada lēmuma –, ka Igaunijas Republika bija paredzējusi divas atbalsta shēmas atjaunīgajai enerģijai. Atbilstoši pirmajai shēmai (turpmāk tekstā – “agrākā shēma”) tikai tiem esošajiem ražotājiem, kas elektroenerģijas ražošanu bija sākuši vēlākais 2013. gada 1. martā, bija tiesības saņemt atbalstu, kas tika piešķirts automātiski, ja bija izpildīti likumā paredzētie nosacījumi. Iesniedzējtiesa precizē, ka šī shēma esot bijusi jāpiemēro līdz 2014. gada 31. decembrim. Otrajā shēmā (turpmāk tekstā – “jaunā shēma”) bija paredzēts, ka no 2015. gada 1. janvāra ražotāji, kas ražošanu bija sākuši pēc 2013. gada 1. marta, valsts atbalstu var saņemt vienīgi konkursa procedūrā.

19

Taču Igaunijas Republika nav veikusi likumdošanas pasākumus, kas būtu ļāvuši īstenot jauno shēmu, un tā līdz 2017. gadam turpināja piemērot veco shēmu, tādējādi ļaujot atbalstu saņemt arī tiem ražotājiem, kuri ražošanu bija sākuši pēc 2013. gada 1. marta. Tātad Komisija 2017. gada lēmumā esot pamatoti konstatējusi, ka Igaunijas Republika nebija ievērojusi LESD 108. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu īstenot valsts atbalstu.

20

Šajā gadījumā tādējādi rodoties jautājums, kā, ņemot vērā Regulā 2015/1589 paredzēto atšķirību starp “pastāvošo atbalstu” un “jaunu atbalstu”, noteikt, vai gadījumā, kad Komisija ir atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu gan pastāvošu atbalsta shēmu, proti, agrāko shēmu, gan tās plānotos grozījumus – proti, jauno shēmu – un kad dalībvalsts ir turpinājusi piemērot agrāko shēmu pēc datuma, kuru šī dalībvalsts ir norādījusi Komisijai, aplūkotais atbalsts ir jākvalificē kā “pastāvošais atbalsts” vai “jauns atbalsts”.

21

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka agrāko shēmu pēc 2014. gada 31. decembra varēja uzskatīt par likumīgu tikai saskaņā ar 2017. gadā pieņemto lēmumu, rastos jautājums, vai Veejaam un ESPO varētu saņemt atbalstu kopš 2016. gada, proti, no brīža, kad šīs sabiedrības lūdza to piešķirt. Konkrēti – iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai gadījumā, ja Komisija a posteriori nolemtu necelt iebildumus par atbalsta shēmu, kas īstenota, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, sabiedrībām, kuras var saņemt darbības atbalstu, ir tiesības lūgt atbalsta izmaksu arī par laikposmu pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas, ja to pieļauj valsts tiesību normas.

22

Visbeidzot, piektkārt, konkrēti attiecībā uz Espo situāciju iesniedzējtiesa atgādina, ka šī sabiedrība 2009. gadā uzstādīja jaunu ražošanas iekārtu un ka 2016. gadā tā pieprasīja aplūkoto atbalstu par šīs iekārtas saražoto elektroenerģiju. Gadījumā, ja Tiesas atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem būtu tāda, ka būtu jāuzskata, ka laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam agrākā shēma LESD 108. panta 3. punkta pārkāpuma dēļ bija nelikumīga atbalsta shēma, iesniedzējtiesas ieskatā Espo atbalsta pieteikums tomēr nebūtu jānoraida, jo tās ražošanas iekārta tika uzstādīta 2009. gadā, proti, brīdī, kad agrākā shēma esot bijusi apstiprināta ar 2014. gada lēmumā ietverto atzinumu par šīs shēmas saderību ar iekšējo tirgu. Tādējādi rodoties jautājums, vai uz Espo – kura, no vienas puses, bija sākusi tāda projekta īstenošanu, kas atbilda nosacījumiem, kuri tika uzskatīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu brīdī, kad atbalsta shēma tika likumīgi īstenota, bet, no otras puses, atbalsta pieteikumu bija iesniegusi tikai 2016. gadā, – attiecas LESD 108. panta 3. punktā paredzētais atbalsta īstenošanas aizliegums.

23

Šādos apstākļos Riigikohus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Kā norāda iesniedzējtiesa, jautājums, vai pamatlietās Veejaam un ESPO var pretendēt uz pamatlietā aplūkoto atbalstu atjaunīgajai enerģijai, ir atkarīgs it īpaši no ELTS 591. pantā un 108. panta 3. punktā minēto jēdzienu “ražošanas iekārta” un “ražošanas uzsākšana” interpretācijas. Konkrēti – šī tiesa uzskata, ka tai ir jānosaka, vai tikai sākotnējās ražošanas uzsākšanas datums hidroelektrostacijā ir jāuzskata par “ražošanas uzsākšanas datumu” šīs tiesību normas izpratnē vai arī par “ražošanas uzsākšanas datumu” piemērojamo tiesību normu izpratnē var tikt uzskatīts arī datums, kurā notiek vienkārša esošas iekārtas aizstāšana ar “ražošanas iekārtu”.

25

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ka Tiesai nav jālemj par valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, Ametic, C‑263/21, EU:C:2022:644, 64. punkts). Otrkārt, ir jāatgādina, ka ELTS 108. panta 3. punktā minēto “ražošanas uzsākšanas” datumu 2014. gada lēmumā un 2017. gada lēmumā, kas pieņemti, pamatojoties uz Igaunijas Republikas paziņotajām atbalsta shēmām, Komisija ir izmantojusi, lai noteiktu sākumpunktu laikposmam, kurā saimnieciskās darbības subjekts var saņemt valsts atbalstu agrākās shēmas ietvaros. Konkrēti – šajos lēmumos ir noteikti atbalsta piešķiršanas nosacījumi, tostarp nosacījums, kurā paredzēts, ka atbalsts nevar tikt izmaksāts pēc tam, kad kopš ražošanas uzsākšanas ir pagājis 12 gadu ilgs laikposms.

26

Šādos apstākļos, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 24. punktā, ir jāuzsver, ka, īstenojot savu novērtējuma brīvību, iesniedzējtiesai ir pienākums ievērot 2014. gada lēmumu un 2017. gada lēmumu. Turklāt šai tiesai arī būs jāņem vērā Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru lēmuma, ar kuru Komisija neceļ iebildumus pret dalībvalsts paziņotu atbalsta shēmu, tvērums ir jānosaka, ne tikai atsaucoties uz pašu minētā lēmuma tekstu, bet arī ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts paziņoto atbalsta shēmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 44. punkts).

27

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai 2014. gada pamatnostādņu 49. un 50. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir izveidota atbalsta shēma atjaunīgajai enerģijai, kas atbalsta pieteikuma iesniedzējam tā izmaksu ļauj saņemt pat tad, ja pieteikums ir iesniegts pēc attiecīgā projekta īstenošanas darbu uzsākšanas.

28

No 2014. gada pamatnostādņu 49. punkta izriet, ka atbalsts atjaunīgajai enerģijai var tikt uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja tam ir stimulējoša ietekme. Šī ietekme rodas, jo atbalsts pamudina atbalsta saņēmēju mainīt savu rīcību un šīs izmaiņas bez atbalsta nenotiktu. Tādējādi saskaņā ar minēto pamatnostādņu 50. punktu Komisija uzskata, ka atbalstam nav stimulējošas ietekmes uz atbalsta saņēmēju visos tajos gadījumos, kad darbs saistībā ar projektu jau ir uzsākts, pirms atbalsta saņēmējs iesniedz valsts iestādēm atbalsta pieteikumu.

29

Runājot par tāda tiesību akta kā 2014. gada pamatnostādņu piemērojamību, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē un tās darbību kontrolē Savienības tiesas. Šajā ziņā Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, kuru īstenojot ir jāizdara sarežģīti ekonomiska un sociāla rakstura vērtējumi. Īstenojot šo novērtējuma brīvību, Komisija var pieņemt pamatnostādnes, lai noteiktu kritērijus, uz kuru pamata tā paredz izvērtēt dalībvalstu iecerēto atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu (spriedums, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 37.–39. punkts).

30

Pieņemot šādus rīcības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības īstenošanu un principā nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi to vajadzības gadījumā varētu sodīt par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Tādējādi Komisija, pieņemot rīcības noteikumus, nevar atteikties no tai ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu piešķirtās novērtējuma brīvības īstenošanas. Tātad tāda dokumenta kā 2014. gada pamatnostādnes pieņemšana neatbrīvo Komisiju no pienākuma pārbaudīt īpašos ārkārtas apstākļus, uz kuriem dalībvalsts atsaucas konkrētā gadījumā, lai lūgtu tieši piemērot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un pamatot savu atteikumu apmierināt atbalsta pieteikumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 40. un 41. punkts).

31

No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, 2014. gada pamatnostādnēs ietverto rīcības noteikumu pieņemšanas ietekmes robežas sakrīt ar ierobežojumiem, ko Komisija ir pati sev noteikusi, īstenojot savu novērtējuma brīvību, tādā nozīmē, ka tad, ja dalībvalsts paziņo Komisijai valsts atbalsta projektu, kas atbilst šiem noteikumiem, tai principā šis projekts ir jāapstiprina. Otrkārt, dalībvalstis saglabā tiesības paziņot Komisijai valsts atbalsta projektus, kas neatbilst šajās pamatnostādnēs paredzētajiem kritērijiem, un Komisija ārkārtas apstākļos var šādus projektus apstiprināt (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 43. punkts).

32

No tā izriet, ka ar 2014. gada pamatnostādnēm dalībvalstīm nevar tikt radīti autonomi pienākumi, bet tajās tikai tiek paredzēti nosacījumi, kuru mērķis ir nodrošināt atbalsta atjaunīgajai enerģijai saderību ar iekšējo tirgu un kuri Komisijai atbilstoši šī sprieduma 29.–31. punktā minētajai judikatūrai ir jāņem vērā, īstenojot tai LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto novērtējuma brīvību. Līdz ar to, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 33. punktā, Komisija rīkojas šīs novērtējuma brīvības ietvaros, atzīstot par saderīgu ar iekšējo tirgu atbalsta shēmu, attiecībā uz kuru stimulējošās ietekmes nosacījuma ievērošana tiek nodrošināta citādi nekā ar atbalsta pieteikuma iesniegšanu pirms darbu uzsākšanas.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka 2014. gada pamatnostādņu 49. un 50. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir izveidota atbalsta shēma atjaunīgajai enerģijai, kas atbalsta pieteikuma iesniedzējam tā izmaksu ļauj saņemt pat tad, ja pieteikums ir iesniegts pēc attiecīgā projekta īstenošanas darbu uzsākšanas.

34

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai 2014. gada pamatnostādnes ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts atbalstam var būt stimulējoša ietekme, ja attiecīgā atbalsta neizmaksas gadījumā ieguldījums – ko saimnieciskās darbības subjekts ir veicis, lai panāktu atbilstību vides atļaujas saņemšanas nosacījumu grozījumiem, jo minētā atļauja ir nepieciešama šī saimnieciskās darbības subjekta darbībai, – droši vien nebūtu veikts.

35

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar 2014. gada pamatnostādņu 51. un 52. punktu atbalsta pieteikuma iesniegšanas brīdī pieteikuma iesniedzējiem kompetento iestāžu pieņemtajā veidlapā ir jāapraksta situācija, kāda rastos, ja atbalsta nebūtu, t.i., situācija, kura veido hipotētisko scenāriju. Piedevām, kad kompetentā iestāde saņem pieteikumu, tai ir jāizvērtē minētā scenārija ticamība un jāapstiprina, ka atbalstam ir nepieciešamā stimulējošā ietekme. Hipotētisks scenārijs ir ticams tad, ja tas ir patiess un atspoguļo lēmuma pieņemšanas faktorus laikā, kad atbalsta saņēmējs pieņēmis lēmumu par ieguldījumu.

36

Tādējādi no minēto punktu formulējuma neizriet, ka atbalstam, kurš tiek pieprasīts, lai veiktu ieguldījumu, kas nepieciešams, lai saimnieciskās darbības subjekts izpildītu stingrākus vides atļaujas saņemšanai paredzētos nosacījumus, nevienā gadījumā nav stimulējošas ietekmes. Šādos apstākļos jāuzskata, ka šādas atļaujas saņemšanai paredzēto nosacījumu grozīšana gadījumā, kad atbalsts nebija jāizmaksā, ir viens no elementiem, kas valsts iestādēm ir jāņem vērā, izvērtējot hipotētiskā scenārija ticamību.

37

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Veejaam, kas ir vienīgā prasītāja pamatlietā, uz kuru attiecas otrais prejudiciālais jautājums, no vienas puses, veica ieguldījumu, kas izpaudās kā esošās iekārtas aizstāšana ar ražošanas iekārtu, lai izpildītu Igaunijas tiesību aktos paredzētos jaunos nosacījumus elektroenerģijas ražošanai nepieciešamās vides atļaujas saņemšanai, un, no otras puses, apgalvo, ka šo ieguldījumu esot padarījusi iespējamu vienīgi atbalsta atjaunīgajai enerģijai izmaksas perspektīva.

38

Šādos apstākļos, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 47. punktā, iesniedzējtiesai būs jānosaka Veejaam norādītā hipotētiskā scenārija ticamība un it īpaši jāpārbauda iespējamība, ka aplūkotā atbalsta nesaņemšanas gadījumā šī sabiedrība būtu izbeigusi darbību. Šajā vērtējumā iesniedzējtiesai, kā atgādināts šī sprieduma 26. punktā, ir jāievēro 2014. gada lēmumā un 2017. gada lēmumā paredzētie nosacījumi. Šai tiesai, izvērtējot minētā scenārija ticamību, ir jāanalizē atbilstošo pierādījumu kopums, kā arī tādi dati kā ieņēmumi un izdevumi, kuri Veejaam būtu radušies, ja nebūtu atbalsta elektroenerģijas ražošanai atbilstoši jaunajiem nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem, lai saņemtu aplūkoto vides atļauju.

39

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka 2014. gada pamatnostādnes ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts atbalstam var būt stimulējoša ietekme, ja attiecīgā atbalsta neizmaksas gadījumā ieguldījums – ko saimnieciskās darbības subjekts ir veicis, lai panāktu atbilstību vides atļaujas saņemšanas nosacījumu grozījumiem, jo minētā atļauja ir nepieciešama šī saimnieciskās darbības subjekta darbībai, – droši vien nebūtu veikts.

40

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas 2015/1589 1. panta b) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāvoša atbalsta shēma, kuras saderība ar iekšējo tirgu ir konstatēta ar Komisijas lēmumu, ir jākvalificē kā “jauns atbalsts” šīs regulas 1. panta c) punkta izpratnē, ja šī shēma tiek piemērota pēc datuma, ko attiecīgā dalībvalsts bija norādījusi Komisijai kā minētās shēmas piemērošanas beigu datumu atbalsta novērtēšanas procedūrā, kuras noslēgumā pieņemts minētais lēmums.

41

Jāatgādina, ka Regulas 2015/1589 1. panta b) punktā ir uzskaitītas situācijas, kurās valsts atbalsts jākvalificē kā “pastāvošais atbalsts”. Konkrēti – no šīs regulas 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izriet, ka ikviens atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome, ir pastāvošs atbalsts. Piedevām minētās regulas 1. panta c) punktā jauns atbalsts ir definēts kā “jebkurš atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”.

42

Šajā ziņā jāatgādina, ka valsts atbalsta kontroles sistēmā, kas ieviesta ar LESD 107. un 108. pantu, procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai atbalsts ir pastāvošs vai jauns. Lai gan pastāvošs atbalsts atbilstoši LESD 108. panta 1. punktam var tikt likumīgi īstenots, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību, LESD 108. panta 3. punktā ir paredzēts, ka par projektiem, ar ko ir plānots ieviest jaunu atbalstu vai grozīt pastāvošu atbalstu, iepriekš savlaicīgi ir jāpaziņo Komisijai un tie nevar tikt īstenoti, pirms procedūra nav beigusies ar galīgu lēmumu (spriedums, 2021. gada 28. oktobris, Eco Fox u.c., no C‑915/19 līdz C‑917/19, EU:C:2021:887, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Turklāt, kā izriet no Tiesas judikatūras, Komisijas novērtējums par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu ir balstīts uz ekonomisko datu un apstākļu attiecīgajā tirgū vērtējumu datumā, kurā Komisija pieņem lēmumu, un tajā tostarp tiek ņemts vērā laikposms, kādā ir paredzēta šī atbalsta piešķiršana. Līdz ar to pastāvoša atbalsta spēkā esamības ilgums ir elements, kas var ietekmēt Komisijas novērtējumu par šī atbalsta saderību ar iekšējo tirgu (spriedums, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 49. punkts).

44

Tādējādi pastāvoša atbalsta spēkā esamības ilguma pagarināšana ir jāuzskata par pastāvoša atbalsta grozījumiem un tāpēc tā atbilstoši Regulas 2015/1589 1. panta c) punktam veido jaunu atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, pirmkārt, ka Igaunijas Republika procedūrā par agrākās shēmas saderību ar iekšējo tirgu norādīja, ka šo shēmu paredzēts īstenot tikai līdz 2014. gada 31. decembrim, otrkārt, ka, Komisija savu vērtējumu 2014. gada lēmumā izdarīja, ņemot vērā šo datumu, un, treškārt, ka Igaunijas Republika šo shēmu atstāja spēkā 2015. un 2016. gadā, t.i., pēc 2014. gada 31. decembra.

46

Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 41. punktā atgādināto pastāvošā atbalsta jēdziena definīciju un tā 43. un 44. punktā minēto Tiesas judikatūru, ir jākonstatē, ka agrākā shēma pēc 2014. gada lēmuma pieņemšanas līdz 2014. gada 31. decembrim varēja tikt kvalificēta kā pastāvošs atbalsts, jo tā saderība ar iekšējo tirgu bija tikusi konstatēta ar minēto lēmumu.

47

Savukārt laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada lēmuma pieņemšanas datumam, kurā tika konstatēta šīs shēmas saderība ar iekšējo tirgu, tostarp pēc tās spēkā esamības ilguma pagarināšanas, tā ir jākvalificē kā jauns atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē un tātad tas bija jāpaziņo Komisijai atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.

48

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Regulas 2015/1589 1. panta b) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāvoša atbalsta shēma, kuras saderība ar iekšējo tirgu ir konstatēta ar Komisijas lēmumu, ir jākvalificē kā “jauns atbalsts” šīs regulas 1. panta c) punkta izpratnē, ja šo shēmu piemēro pēc datuma, ko attiecīgā dalībvalsts bija norādījusi Komisijai kā minētās shēmas piemērošanas beigu datumu atbalsta novērtēšanas procedūrā, kuras noslēgumā pieņemts minētais lēmums.

49

Ar ceturto un piekto jautājumu, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz apmierināt saimnieciskās darbības subjekta pieteikumu, kurā ir lūgta valsts atbalsta izmaksa, lai gan nav ievērots šajā tiesību normā paredzētais paziņošanas pienākums, pirmkārt, attiecībā uz laikposmu pirms Komisijas lēmuma, ar kuru tika konstatēta minētā atbalsta saderība ar iekšējo tirgu, un, otrkārt, ja minētais saimnieciskās darbības subjekts ir pieprasījis atbalstu brīdī, kad tas bija nelikumīgs, jo nebija paziņots šai iestādei, kaut arī ieguldījums, ar ko bija saistīts šis atbalsts, bija veikts brīdī, kad atbalsts bija likumīgs, jo tā saderība ar iekšējo tirgu bija konstatēta ar Komisijas lēmumu.

50

Komisija apgalvo, ka ceturtais un piektais jautājums ir hipotētiski un ka tāpēc tie nav pieņemami, jo Veejaam un Espo vispār neesot tiesību uz atbalstu agrākās shēmas un jaunās shēmas ietvaros. Šīs sabiedrības jau esot saņēmušas aplūkoto atbalstu laikposmā, kas pārsniedz 12 gadus, kopš elektroenerģijas ražošanas uzsākšanas savās attiecīgajās stacijās, un šis laikposms saskaņā ar Igaunijas tiesību aktiem ir maksimālais ilgums, kurā enerģijas ražotāji var saņemt aplūkoto atbalstu.

51

Ir jāatgādina, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums 2022. gada 2. jūnijs, SR (Tulkošanas izmaksas civilprocesā), C‑196/21, EU:C:2022:427, 25. punkts).

52

Šajā gadījumā pietiek konstatēt – lai atbildētu uz jautājumu, vai Veejaam un Espo ir tiesības saņemt valsts atbalstu, pamatojoties uz faktiskā konteksta un valsts tiesību normu vērtējumu, kas jāizdara valsts tiesai, ir vajadzīga LESD 108. panta 3. punkta interpretācija. Piedevām nav acīmredzams, ka šim jautājumam nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu.

53

No tā izriet, ka ceturtais un piektais jautājums ir pieņemami.

54

Iesākumā jānorāda, kā izriet no atbildes uz trešo jautājumu, ka agrākā shēma laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada lēmuma pieņemšanas datumam var tikt kvalificēta kā “jauns atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta izpratnē un ka šo atbalstu, kas īstenots, neievērojot LESD 108. panta 3. punktā paredzēto paziņošanas pienākumu, šajā laikposmā var uzskatīt par nelikumīgu. Tikai pēc tam, kad 2017. gada lēmumā tika konstatēta šīs shēmas saderība ar iekšējo tirgu, minētā shēma varēja tikt kvalificēta kā “pastāvošs atbalsts” minētās regulas 1. panta b) punkta izpratnē.

55

Turpinājumā – LESD 108. panta 3. punktā paredzētā aizlieguma mērķis ir nodrošināt atbalsta seku neiestāšanos, iekams Komisija attiecīgo projektu nav saprātīgā termiņā sīki izvērtējusi un vajadzības gadījumā sākusi šī panta 2. punktā paredzēto procedūru. Tādējādi ar LESD 108. panta 3. punktu ir ieviesta preventīva jauno atbalsta projektu kontrole (spriedums, 2008. gada 12. februāris, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 36. un 37. punkts).

56

Situācijā, kad Komisija par atbalstu, kas īstenots, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, ir pieņēmusi galīgo lēmumu, kurā konstatēts, ka šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. pantu, Tiesa ir atzinusi, ka Komisijas galīgais lēmums a posteriori nepadara par likumīgiem tādus īstenošanas aktus, kuri ir spēkā neesoši tāpēc, ka ir pieņemti, neievērojot LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā noteikto aizliegumu. Ar jebkādu citu interpretāciju tiktu atbalstīts tas, ka attiecīgā dalībvalsts neievēro šo tiesību normu, un tai tiktu atņemta tās lietderīgā iedarbība (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šādā situācijā ar Savienības tiesībām valsts tiesām ir noteikts pienākums uzdot veikt pasākumus, kas ļauj efektīvi novērst nelikumības sekas. Ja no tā, ka nav ievērots LESD 108. panta 3. punkts, saistībā ar atbalsta projektu, kas ir vai nav saderīgs ar iekšējo tirgu, neizrietētu lielāks risks vai sankcijas nekā šīs tiesību normas ievērošanas gadījumā, stimuls dalībvalstīm paziņot par atbalstu un nogaidīt lēmumu par saderību – un tādējādi arī Komisijas kontroles apjoms – ievērojami mazinātos (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 22. un 23. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

58

Lai gan tas ir tā, runājot par tāda atbalsta sekām, kas īstenots, neievērojot LESD 108. panta 3. punktu, ir jānošķir nelikumīgā atbalsta atgūšana un procentu samaksa par laikposmu, kad šis atbalsts bija nelikumīgs (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Pirmkārt, runājot par nelikumīgā atbalsta atgūšanu, LESD 108. panta 3. punkta pamatā esošajam mērķim nodrošināt, lai nesaderīgs atbalsts netiktu īstenots, nav pretrunā atbalsta, kas nav ticis paziņots, priekšlaicīga izmaksa, ja Komisija pieņem galīgo lēmumu, kurā tiek secināta šī atbalsta saderība ar iekšējo tirgu. Tāpēc valsts tiesai nav pienākuma uzdot minētā atbalsta atgūšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Otrkārt, valsts tiesai ir pienākums atbilstoši Savienības tiesībām atbalsta saņēmējam uzdot samaksāt procentus par laikposmu, kad šis atbalsts bija nelikumīgs. Šis valsts tiesas pienākums izriet no tā, ka atbalsta īstenošana, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, tā saņēmējam rada nepamatotu priekšrocību, kas izpaužas tādējādi, ka, pirmām kārtām, tas nav samaksājis procentus, kurus tas būtu par šo summu maksājis saderīga atbalsta gadījumā, ja tam šī summa būtu jāaizņemas tirgū, nogaidot Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanu, un, otrām kārtām, ir uzlabota tā konkurētspēja attiecībā pret citiem tirgus dalībniekiem laikposmā, kad attiecīgais atbalsts ir nelikumīgs. Šī atbalsta nelikumības sekas, pirmkārt, būtu tādas, ka šiem tirgus dalībniekiem tiktu radīts nesaderīga atbalsta īstenošanas risks – kas galu galā nav iestājies –, un, otrkārt, tie agrāk nekā nepieciešams izjustu tā sekas konkurences ziņā (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

61

Tā kā atbilstoši šī sprieduma 59. un 60. punktā minētajai judikatūrai nav izslēgts, ka atbalsts, kas īstenots, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktā paredzēto paziņošanas pienākumu, saimnieciskās darbības subjektam var tikt izmaksāts priekšlaicīgi, ja Komisija pieņem galīgo lēmumu, kurā ir secināta šī atbalsta saderība ar iekšējo tirgu, šī tiesību norma arī neliedz minētajam saimnieciskās darbības subjektam saņemt šo atbalstu par laikposmu pirms šāda Komisijas lēmuma, no brīža, kad šis saimnieciskās darbības subjekts ir pieprasījis atbalsta izmaksu.

62

Tāpat, ja, pirmām kārtām, Komisija a posteriori ir konstatējusi atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un, otrām kārtām, laikposmā, kurā minētais atbalsts būtu jāuzskata par nelikumīgu LESD 108. panta 3. punktā paredzētā pienākuma neievērošanas dēļ, saimnieciskās darbības subjektam nekāds atbalsts nav ticis izmaksāts, šim saimnieciskās darbības subjektam nevar būt pienākums par laikposmu, kad šis atbalsts bijis nelikumīgs, maksāt procentus, kas minēti šī sprieduma 60. punktā minētajā judikatūrā. Šādā situācijā nebūtu jānovērš nelikumības sekas šī sprieduma 57. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

63

Šajā gadījumā, pirmkārt, runājot par situāciju, kas ir pamatā ceturtajam prejudiciālajam jautājumam, kurš attiecas tikai uz Veejaam, no iesniedzējtiesas nolēmumu izriet, ka laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada lēmuma pieņemšanas datumam šai sabiedrībai nekāds atbalsts netika izmaksāts.

64

Tādējādi, runājot par Veejaam, attiecībā uz iespēju šai sabiedrībai saņemt attiecīgo atbalstu agrākās shēmas ietvaros par laikposmu no 2015. gada 1. decembra līdz 2017. gada lēmuma pieņemšanas datumam, sākot no pieteikuma atbalsta saņemšanai iesniegšanas brīža, iesniedzējtiesai ir jāizdara secinājumi no šī sprieduma 61. un 62. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.

65

Otrkārt, runājot par piekto prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz Espo situāciju, ņemot vērā šī sprieduma 60. punktā minēto judikatūru, iesniedzējtiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai šī sabiedrība saņēma atbalstu attiecīgo ražošanas iekārtu uzstādīšanai 2009. gadā, laikposmā, kad agrākā shēma ar 2014. gada lēmumu nebija atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu, lai eventuāli atgūtu procentus par šīs sabiedrības saņemto atbalstu minētās atbalsta shēmas ietvaros.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz apmierināt saimnieciskās darbības subjekta pieteikumu – kurā ir lūgta tāda valsts atbalsta izmaksa, kas īstenots, neievērojot šajā tiesību normā paredzēto paziņošanas pienākumu, pirmkārt, par laikposmu pirms Komisijas lēmuma, ar kuru konstatēta minētā atbalsta saderība ar iekšējo tirgu, un, otrkārt, ja minētais saimnieciskās darbības subjekts ir pieprasījis atbalstu brīdī, kad tas bija nelikumīgs, jo nebija paziņots šai iestādei, kaut arī ieguldījums, ar ko bija saistīts šis atbalsts, bija veikts brīdī, kad atbalsts bija likumīgs, jo tā saderība ar iekšējo tirgu bija konstatēta ar Komisijas lēmumu –, ar nosacījumu, ka abās šajās situācijās atbalsta saņēmējs samaksā procentus par eventuāli saņemtajām summām attiecībā uz laikposmu, kurā atbalsts tiek uzskatīts par nelikumīgu.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: