TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2022. gada 24. martā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Direktīva 2001/29/EK – 2. pants – Reproducēšana – 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu – Jēdziens “jebkurš materiāls” – Trešām personām piederoši serveri, kas ir nodoti fiziskām personām personiskai lietošanai – Taisnīga atlīdzība – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējiem nav noteikts pienākums maksāt nodevu par privātu kopēšanu

Lietā C‑433/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) iesniedza ar 2020. gada 7. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 15. septembrī, tiesvedībā

Austro-Mechana Gesellschaft zur Wahrnehmung mechanisch-musikalischer Urheberrechte Gesellschaft mbH

pret

Strato AG,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: pirmās palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], kas pilda otrās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši I. Ziemele (referente), T. fon Danvics [T. von Danwitz], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un A. Kumins [A. Kumin],

ģenerāladvokāts: Dž. Hogans [G. Hogan],

sekretāre: V. Džakobo [V. Giacobbo], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 7. jūlija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Austro-Mechana Gesellschaft zur Wahrnehmung mechanisch-musikalischer Urheberrechte Gesellschaft mbH vārdā – M. Walter, Rechtsanwalt,

Strato AG vārdā – A. Anderl un B. Heinzl, Rechtsanwälte,

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll, kā arī G. Kunnert un M. Reiter, pārstāvji,

Dānijas valdības vārdā – M. Wolff un V. Jørgensen, kā arī J. Nymann‑Lindegren, pārstāvji,

Francijas valdības vārdā – E. de Moustier, A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – T. Scharf un G. von Rintelen, kā arī J. Samnadda, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 23. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju Austro-Mechana Gesellschaft zur Wahrnehmung mechanisch-musikalischer Urheberrechte Gesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “Austro-Mechana”) un mākoņdatošanas (cloud) pakalpojuma sniedzēju Strato AG par atlīdzību, kas pēdējai minētajai saistībā ar autortiesībām ir jāmaksā par šī pakalpojuma sniegšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2001/29 2., 5., 21., 31., 35. un 38. apsvērumā ir noteikts:

“(2)

Eiropadomes 1994. gada 24. un 25. jūnija sanāksmē Korfu tika uzsvērta vajadzība izveidot vispārēju un elastīgu tiesisku regulējumu Kopienas līmenī, lai veicinātu informācijas sabiedrības attīstību Eiropā. Šim nolūkam inter alia vajadzīgs jaunu produktu un pakalpojumu iekšējais tirgus. Lai nodrošinātu minēto reglamentējošo noteikumu sistēmu, svarīgi Kopienas tiesību akti jau ir pieņemti vai arī notiek to pieņemšana. Šajā sakarā autortiesības un blakustiesības ieņem nozīmīgu vietu, jo tās aizsargā un stimulē jaunu produktu un pakalpojumu attīstību un tirdzniecību, kā arī to radošā satura tapšanu un izmantošanu.

[..]

(5)

Tehnoloģijai attīstoties, jaunrades, ražošanas un izmantošanas iespējas ir palielinājušās un kļuvušas daudzveidīgākas. Kaut arī nav vajadzīgas jaunas intelektuālā īpašuma aizsardzības koncepcijas, būtu jāpielāgo un jāpapildina esošie tiesību akti attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, lai tie pienācīgi atbilstu ekonomiskajam stāvoklim, piemēram, jauniem izmantošanas veidiem.

[..]

(21)

Šai direktīvai attiecībā uz dažādiem labuma guvējiem būtu jādefinē to darbību joma, uz ko attiecas reproducēšanas tiesības. Tas būtu jādara atbilstīgi acquis communautaire. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību iekšējā tirgū, vajadzīga šo darbību plaša definīcija.

[..]

(31)

Jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm un dažādu kategoriju tiesību subjektu un aizsargātu tiesību objektu lietotāju tiesībām un interesēm. Jāpārvērtē esošie dalībvalstu noteiktie izņēmumi un ierobežojumi, ņemot vērā jauno elektronisko vidi. Esošās izņēmumu un ierobežojumu atšķirības attiecībā uz dažām noteiktām darbībām atstāj tiešu negatīvu ietekmi uz autortiesību un blakustiesību iekšējā tirgus funkcionēšanu. Minētās atšķirības varētu izpausties spēcīgāk, ņemot vērā darbu pārrobežu izmantošanas turpmāko attīstību un pārrobežu aktivitātes. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu funkcionēšanu, minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jānosaka saskaņotāk. To saskaņošanas pakāpei būtu jābalstās uz ietekmi, kādu tie atstāj uz iekšējā tirgus vienmērīgu funkcionēšanu.

[..]

(35)

Dažos izņēmumu vai ierobežojumu gadījumos tiesību subjektiem būtu jāsaņem taisnīga atlīdzība, ar ko tiem pienācīgi atlīdzina par viņu aizsargāto darbu vai cita tiesību objekta izmantošanu. Nosakot attiecīgās taisnīgās atlīdzības veidu, sīku procedūru un iespējamo apjomu, būtu jāņem vērā īpašie apstākļi katrā gadījumā. Novērtējot attiecīgos apstākļus, noderīgs kritērijs būtu iespējamais kaitējums, ko attiecīgā darbība nodara tiesību subjektiem. Gadījumos, kad tiesību subjekti jau ir saņēmuši samaksu kādā citā veidā, piemēram, kā daļu no maksas par licenci, īpašs vai atsevišķs maksājums var arī nepienākties. Nosakot taisnīgas atlīdzības apjomu, pilnībā būtu jāņem vērā šajā direktīvā minēto tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpe. Dažos gadījumos, ja tiesību subjekta aizskārums ir minimāls, maksājumu saistību var nebūt.

[..]

(38)

Dalībvalstīm būtu jāļauj reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu paredzēšana attiecībā uz audio, vizuāla un audiovizuāla materiāla reproducēšanu dažos veidos personiskai lietošanai, paredzot taisnīgu atlīdzību. Tas var ietvert atlīdzības shēmu ieviešanu vai turpināšanu, lai kompensētu tiesību subjekta aizskārumu. Kaut arī minēto atlīdzības shēmu atšķirības ietekmē iekšējā tirgus funkcionēšanu, šīm atšķirībām attiecībā uz analogu privātu reproducēšanu nevajadzētu atstāt būtisku iespaidu uz informācijas sabiedrības attīstību. Paredzams, ka aizvien vairāk izplatīsies privātā digitālā kopēšana, un tai būs aizvien lielāka ekonomiska nozīme. Tāpēc būtu jāņem vērā atšķirības starp digitālu un analogu privātu kopēšanu, un dažos aspektos tās būtu jānodala.”

4

Direktīvas 2001/29 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir paredzēts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

a)

autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;

b)

izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;

c)

skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;

d)

filmu pirmo fiksāciju producentiem – attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;

e)

raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”

5

Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”

6

Minētās direktīvas 5. pantā “Izņēmumi un ierobežojumi” ir precizēts:

“1.   Direktīvas 2. pantā minētajai pagaidu reproducēšanai, kas ir īslaicīga vai papildu reproducēšana un kas ir tehnoloģiska procesa neatņemama un būtiska daļa, un kuras vienīgais mērķis ir atļaut:

a)

starpnieka veiktu pārsūtīšanu tīklā starp trešām personām;

vai

b)

likumīgu izmantošanu

attiecībā uz darbu vai citu tiesību objektu, un kam nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes, 2. pantā paredzētās reproducēšanas tiesības nepiemēro.

2.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

a)

reproducēšana uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, izņemot nošu rakstus, ar noteikumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību;

b)

reproducēšana uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā 6. pantā minēto tehnoloģisko pasākumu piemērošana vai nepiemērošana attiecīgajam darbam vai tiesību objektam;

[..].”

Austrijas tiesības

7

1936. gada 9. aprīļaUrheberrechtsgesetz (Autortiesību likums; BGBl. 111/1936) 42.b pantā, tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir paredzēts:

“(1)   Ja, ņemot vērā tāda darba būtību, kurš ir pārraidīts, nodots sabiedrībai vai ierakstīts uz komercnolūkā radīta datu nesēja, ir paredzams, ka šis darbs [..] tiks reproducēts, fiksējot to uz [..] datu nesējiem, personiskai vai privātai lietošanai, darba autoram ir tiesības saņemt pienācīgu atlīdzību (datu nesēju atlīdzība), ja jebkāda veida datu nesēji, kas ir piemēroti šādai reproducēšanai, valsts teritorijā tiek laisti tirgū komerciālā nolūkā.

[..]

(3)   Atlīdzība ir jāmaksā šādām personām:

1.

atlīdzība saistībā ar datu nesējiem un aparatūru – personai, kura kādā vietā, kas atrodas valsts teritorijā vai ārvalstīs, komerciālā nolūkā pirmo reizi ir laidusi tirgū datu nesējus vai reproducēšanas aparatūru; [..] tomēr no jebkādas atbildības ir atbrīvota persona, kas pusgada laikā iegādājas datu nesējus ar ieraksta laiku, kurš nepārsniedz 10000 stundu, vai kas ir mazs uzņēmums [..].”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

8

Austro-Mechana ir autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas savā vārdā, taču kā fiduciārs tiesību subjektu interesēs un labā īsteno tostarp likumā paredzētās tiesības uz atlīdzību saskaņā ar Autortiesību likuma 42.b panta 1. punktu redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā.

9

Austro-Mechana vērsās Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) ar prasību sniegt pārskatus, kā arī prasību samaksāt atlīdzību par “jebkāda veida datu nesējiem”, pamatojoties uz to, ka Strato saviem profesionālajiem un privātajiem klientiem sniedz pakalpojumu, kas ir pazīstams ar nosaukumu HiDrive, ar kuru tā nodod viņu rīcībā glabāšanas telpu mākoņdatošanas ietvaros (cloud computing).

10

Strato apstrīdēja celtās prasības, pamatojoties uz to, ka par mākoņdatošanas pakalpojumiem neesot jāmaksā nekāda atlīdzība. Šis uzņēmums apgalvoja, ka tas to jau ir samaksājis Vācijā, dalībvalstī, kurā atrodas tā serveri, jo serveru ražotājs vai importētājs šo serveru cenā bija iekļāvis autortiesību atlīdzību. Tā piebilda, ka lietotāji Austrijā arī jau ir samaksājuši atlīdzību par privātu kopiju izgatavošanu (turpmāk tekstā – “privātās kopēšanas nodeva”) uz galaierīcēm, kas nepieciešamas satura augšupielādei mākonī.

11

Ar 2020. gada 25. februāra spriedumu Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa) noraidīja Austro-Mechana prasības, jo šī tiesa uzskatīja, ka Strato saviem klientiem nenodod datu nesējus, bet gan sniedz tiem glabāšanas pakalpojumu tiešsaistē.

12

Austro-Mechana par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija), kura, atsaucoties uz 2017. gada 29. novembra spriedumu VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913), norāda, ka jautājums par to, vai uz satura glabāšanu mākoņdatošanas ietvaros attiecas Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ir neskaidrs.

13

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai jēdziens “uz jebkura materiāla” [Direktīvas 2001/29] 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir jāsaprot arī serveri, kas ir trešo personu īpašumā, kuras nodod fizisko personu (klientu) rīcībā privātai lietošanai (un nedz tieši, nedz netieši komerciāliem mērķiem) šajos serveros glabāšanas telpu, ko klienti izmanto reproducēšanai, izmantojot saglabāšanu (cloud computing)?

2)

Ja tas tā ir: vai pirmajā jautājumā minētā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir jāpiemēro valsts tiesiskajam regulējumam, atbilstoši kuram autoriem ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzību (datu nesēju atlīdzība):

ja, ņemot vērā darba (darba, kas ir pārraidīts, nodots sabiedrībai vai ierakstīts uz komercnolūkā radīta datu nesēja) būtību, ir paredzams, ka šis darbs tiks reproducēts personiskai vai privātai lietošanai, saglabājot to uz “jebkāda veida datu nesēja, kas ir piemērots šādai reproducēšanai un valsts teritorijā tiek laists tirgū komerciālā nolūkā”; un

ja šajā ziņā tiek izmantots pirmajā jautājumā aprakstītais saglabāšanas veids?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

14

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētā vārdkopa “reproducēšana uz jebkura materiāla” attiecas uz darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, rezerves kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām serverī, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs nodod lietotāja rīcībā glabāšanas telpu.

15

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus šīs direktīvas 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām attiecībā uz “reproducēšan[u] uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību”.

16

Pirmām kārtām, attiecībā uz to, vai rezerves kopiju izgatavošana glabāšanas telpā mākonī ir “reproducēšana” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ir jānorāda, ka jēdziens “reproducēšana” ir jāsaprot plašā nozīmē, ņemot vērā gan šīs direktīvas 21. apsvērumā minēto prasību, ka darbības, uz kurām attiecas reproducēšanas tiesības, ir jādefinē plaši, lai nodrošinātu tiesisko drošību iekšējā tirgū, gan minētās direktīvas 2. panta formulējumu, kurā ir ietvertas tādas vārdkopas kā “tieš[a] vai netieš[a]”, “īslaicīg[a] vai pastāvīg[a]”, “jebkādiem līdzekļiem” un “jebkādā formā”. Turklāt šādu darbību, uz kurām attiecas reproducēšanas tiesības, aizsardzības apjoms izriet arī no paša minētās direktīvas galvenā mērķa, proti, ieviest augstu aizsardzības līmeni tostarp autoriem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Infopaq International, C‑5/08, EU:C:2009:465, 40.43. punkts).

17

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka darba pārraidīšana (upload) no lietotāja savienotā termināļa uz glabāšanas telpu mākonī, kas šī lietotāja rīcībā nodota mākoņdatošanas pakalpojuma ietvaros, nozīmē šī darba reprodukcijas veikšanu, jo šis pakalpojums tostarp ietver tā kopijas glabāšanu mākonī. Turklāt var tikt veiktas arī citas šī darba reprodukcijas, it īpaši tad, kad lietotājs ar savienotu termināli piekļūst mākonim, lai šajā terminālī lejuplādētu (download) darbu, kas iepriekš bija pārraidīts uz mākoni.

18

No tā izriet, ka darba rezerves kopijas izgatavošana glabāšanas telpā, kas lietotājam pieejama mākoņdatošanas pakalpojumu ietvaros, ir šī darba reproducēšana Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

19

Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai šajā tiesību normā minētais jēdziens “jebkura materiāla” attiecas uz serveri, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs lietotāja rīcībā ir nodevis glabāšanas telpu, lai izgatavotu ar autortiesībām aizsargātu darbu rezerves kopijas, ir jānorāda, ka šis jēdziens šajā direktīvā nav definēts un tajā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai definētu tā tvērumu.

20

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no prasības par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu izriet, ka tad, ja kādā tiesību normā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar kādu īpašu jēdzienu, pēdējais minētais visā Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, turklāt tas ir jādara, ņemot vērā ne vien attiecīgās tiesību normas tekstu, bet arī kontekstu un ar tiesību normu ietverošo tiesisko regulējumu izvirzītos mērķus (spriedums, 2018. gada 8. marts, DOCERAM, C‑395/16, EU:C:2018:172, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Pirmkārt, ir jānorāda, ka vārdi “jebkāds materiāls” plašā nozīmē attiecas uz visiem materiāliem, uz kuriem var reproducēt aizsargāto darbu, ieskaitot tādus serverus kā mākoņdatošanas ietvaros izmantotie.

22

Proti, tā kā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumā nekādi nav precizētas to ierīču iezīmes, no kurām vai kuras izmantojot tiek izgatavotas kopijas privātai lietošanai, ir jāsecina, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka tām nav nozīmes saistībā ar mērķi, ko tas bija iecerējis sasniegt ar šo daļējo saskaņošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 86. un 88. punkts).

23

Tādējādi šajā ziņā nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka glabāšanas telpa lietotāja rīcībā tiek nodota trešai personai piederošajā serverī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 89. punkts). No tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu var piemērot arī reproducēšanai, ko fiziska persona veic ar trešai personai piederošu ierīci.

24

Otrkārt, šo jēdziena “jebkāds materiāls” plašo interpretāciju apstiprina konteksts, kādā šī tiesību norma iekļaujas, un it īpaši – salīdzinot Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma formulējumu, kurā nekādi nav precizētas ierīču, no kurām vai kuras izmantojot tiek izgatavotas kopijas privātai lietošanai, iezīmes ar minētās direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma no reproducēšanas tiesībām formulējumu. Pēdējais minētais izņēmums attiecas uz “reproducēšan[u], ko veic uz papīra vai līdzīga materiāla”, savukārt izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu ir piemērojams “reproducēšan[ai] uz jebkura materiāla” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 27. jūnijs, VG Wort u.c., no C‑457/11 līdz C‑460/11, EU:C:2013:426, 65. punkts, kā arī 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 85. un 86. punkts).

25

Treškārt, runājot par attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķiem, no Direktīvas 2001/29 2. un 5. apsvēruma izriet, ka tā ir vērsta uz vispārēja un elastīga tiesiskā regulējuma izveidošanu Savienības līmenī, lai veicinātu informācijas sabiedrības attīstību un pielāgotu un papildinātu esošos tiesību aktus autortiesību un blakustiesību jomā, nodrošinot to atbilstību tehnoloģijas attīstībai, kas ir radījusi jaunas aizsargāto darbu izmantošanas formas (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Šajā ziņā Tiesa, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punktā paredzēto obligāto izņēmumu, jau ir uzsvērusi, ka šajā normā paredzētajam izņēmumam ir jāpadara iespējama un jānodrošina jauno tehnoloģiju attīstība un darbība, kā arī jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp tiesību subjektu un aizsargāto darbu lietotāju, kuri vēlas izmantot šīs jaunās tehnoloģijas, tiesībām un interesēm (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Public Relations Consultants Association, C‑360/13, EU:C:2014:1195, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šāda interpretācija, kas iekļaujas tehnoloģiskās neitralitātes principa ievērošanā, saskaņā ar kuru likumā personu tiesības un pienākumi ir jānosaka vispārīgi, lai nedotu priekšroku kādas tehnoloģijas izmantošanai par sliktu citai tehnoloģijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, Eutelsat, C‑515/19, EU:C:2021:273, 48. punkts), ir piemērojama, arī ņemot vērā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto fakultatīvo izņēmumu, kā secinājumu 36. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts.

28

Proti, šī sprieduma 25. punktā atgādinātā mērķa, kas izriet no Direktīvas 2001/29 5. apsvēruma – novērst, ka autortiesību aizsardzība Savienībā kļūst novecojusi vai neaktuāla tehnoloģiskās attīstības un jaunu ar autortiesībām aizsargātu satura izmantošanas formu rašanās dēļ –, īstenošana tiktu apdraudēta, ja autortiesību aizsardzības izņēmumi un ierobežojumi, kas saskaņā ar šīs direktīvas 31. apsvērumu tika noteikti, ņemot vērā jauno elektronisko vidi, tiktu interpretēti tādā veidā, ka to rezultātā tiktu izslēgta līdzīga šo tehnoloģisko sasniegumu un it īpaši digitālo mediju un mākoņdatošanas pakalpojumu rašanās ņemšana vērā.

29

Šādos apstākļos Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas mērķiem no funkcionālā viedokļa nav nepieciešams nošķirt, vai aizsargāta darba reproducēšana tiek veikta serverī, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs lietotāja rīcībā nodod glabāšanas vietu, vai arī šāda reproducēšana tiek veikta uz šim lietotājam piederoša fiziska ieraksta nesēja.

30

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “jebkāds materiāls” attiecas uz serveri, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs lietotāja rīcībā nodod glabāšanas telpu.

31

Šo secinājumu neatspēko Eiropas Komisijas arguments, saskaņā ar kuru rezerves kopijas izgatavošana mākonī nav izolēta no iespējamām izziņošanas darbībām, tāpēc uz šādu darbību, pamatojoties uz judikatūru, kas izriet no 2017. gada 29. novembra sprieduma VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913) un 2019. gada 19. decembra sprieduma Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111), būtu attiecināms Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts. Proti, pamatlieta atšķiras no lietām, kurās tika taisīti spriedumi, uz kuriem pamatojas Komisija. Pirmkārt, lieta, kurā tika pasludināts 2017. gada 29. novembra spriedums VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913), attiecās uz pakalpojumu, kuram bija divkāršs funkcionāls izmantojums, proti, ne tikai reproducēšana mākonī, bet arī – vienlaikus vai gandrīz vienlaikus – izziņošana sabiedrībai. Otrkārt, lieta, kurā tika pasludināts 2019. gada 19. decembra spriedums Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111), attiecās uz kluba sniegtu tiešsaistes pakalpojumu, kas izpaudās kā “lietotu” elektronisko grāmatu virtuālais tirgus, kurā aizsargāti darbi bija pieejami ikvienai personai, kas reģistrējās minētā kluba interneta vietnē, un šī persona varēja tiem piekļūt no pašas izvēlētas vietas pašas izvēlētā laikā, un šāds pakalpojums bija uzskatāms par izziņošanu šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.

32

Katrā ziņā jebkāda izziņošana, kas izrietētu no tā, ka glabāšanas mākonī pakalpojuma lietotājs ir kopīgojis darbu, būtu uzskatāma par izmantošanas darbību, kas ir atšķirīga no Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā minētās reproducēšanas darbības, uz kuru var attiecināt šīs direktīvas 3. panta 1. punktu, ja ir izpildīti šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētā vārdkopa “reproducēšana uz jebkura materiāla” attiecas uz tādu darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, rezerves kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām serverī, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs nodod lietotāja rīcībā glabāšanas telpu.

Par otro jautājumu

34

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan no otrā jautājuma formulējuma izriet, ka tas formāli attiecas uz to, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts “ir piemērojams” tādam valsts tiesiskajam regulējumam kā pamatlietā aplūkotais, ņemot vērā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumu, ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma nepieļauj, ka tiesiskais regulējums, ar kuru tiek īstenots šajā tiesību normā minētais izņēmums attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām, neuzliek mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējiem taisnīgas atlīdzības samaksas pienākumu.

35

Tādējādi ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēts šajā tiesību normā paredzētais izņēmums un ar kuru glabāšanas mākoņdatošanas ietvaros pakalpojumu sniedzējiem nav uzlikts taisnīgas atlīdzības samaksas pienākums par to, ka fiziskas personas, kas izmanto šos pakalpojumus privātām vajadzībām un mērķiem, kuri nav tieši vai netieši komerciāli, bez atļaujas izgatavo ar autortiesībām aizsargātu darbu saglabāšanas kopijas.

36

Šī sprieduma 15. punktā ir atgādināts, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus šīs direktīvas 2. pantā paredzētajām ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām attiecībā uz reproducēšanu uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka šo tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemti vērā šīs direktīvas 6. pantā minētie tehnoloģiskie pasākumi.

37

Kā izriet no Direktīvas 2001/29 35. un 38. apsvēruma, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atspoguļota Savienības likumdevēja griba izveidot īpašu atlīdzības sistēmu, kuras īstenošanu sāk kaitējuma esamība tiesību īpašniekiem, kura rezultātā principā rodas pienākums tiem to atlīdzināt vai kompensēt (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

No tā izriet, ka tad, ja dalībvalstis izlemj valsts tiesībās ieviest minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu saistībā ar privātu kopēšanu, tām konkrēti ir jāparedz taisnīgas atlīdzības samaksa tiesību subjektiem (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, EGEDA u.c., C‑470/14, EU:C:2016:418, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Kā izriet no Tiesas judikatūras, dalībvalstij, kas valsts tiesībās ir ieviesusi šādu izņēmumu, šajā ziņā ir pienākums sasniegt rezultātu, kas šai valstij atbilstoši tās teritoriālajai kompetencei liek nodrošināt taisnīgas atlīdzības efektīvu iekasēšanu, atlīdzinot kaitējumu, kurš ekskluzīvo reproducēšanas tiesību subjektiem nodarīts aizsargāto darbu reproducēšanas dēļ, ko veikuši minētās valsts teritorijā dzīvojošie galalietotāji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Tas, ka fiziska persona izgatavo kopiju privātām vajadzībām, iepriekš nelūdzot aizsargāta darba ekskluzīvo reproducēšanas tiesību subjekta atļauju, patiešām ir jāuzskata par darbību, kas var kaitēt minētajam īpašniekam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 16. jūnijs, Stichting de Thuiskopie, C‑462/09, EU:C:2011:397, 26. punkts, un 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Tādējādi, tā kā, pirmkārt, kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā vārdkopa “reproducēšana uz jebkura materiāla” attiecas uz tādu darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, rezerves kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām serverī, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs nodod lietotāja rīcībā glabāšanas telpu, un, otrkārt, attiecīgā reproducēšana, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ir jāuzskata, ka dalībvalstīm, kuras īsteno šajā tiesību normā minēto izņēmumu, ir pienākums izveidot taisnīgas atlīdzības sistēmu, kas paredzēta, lai tiesību subjektiem atlīdzinātu kaitējumu atbilstoši šai tiesību normai.

41

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, tā kā Direktīvas 2001/29 tiesību normās nav precizēti dažādie taisnīgas atlīdzības sistēmas elementi, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība to noteikšanā. Dalībvalstīm tostarp ir jānosaka personas, kurām ir jāmaksā šī atlīdzība, kā arī jānosaka minētās atlīdzības forma, nosacījumi un apmērs (spriedumi, 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 18. punkts, un 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Kā atgādināts Direktīvas 2001/29 35. apsvērumā, dalībvalstīm, veicot šo noteikšanu, ir jāņem vērā katra gadījuma īpašie apstākļi (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 22. punkts).

43

Pirmkārt, attiecībā uz taisnīgās atlīdzības maksātāju Tiesa jau ir nospriedusi, ka principā personai, kura izgatavo privātu kopiju, ir jāatlīdzina ar šo reproducēšanu saistītais kaitējums, finansējot autortiesību īpašniekam izmaksājamo atlīdzību (spriedumi, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 45. punkts; 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 22. punkts, kā arī 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 30. punkts). Tādējādi attiecībā uz glabāšanas mākoņdatošanas ietvaros pakalpojumu sniegšanu principā šo pakalpojumu lietotājam ir jāfinansē šim īpašniekam maksājamā kompensācija.

44

Tiesa tomēr ir nospriedusi, ka, ņemot vērā praktiskās grūtības identificēt privātos lietotājus, kā arī noteikt tiem pienākumu kompensēt autortiesību īpašniekiem kaitējumu, ko tie nodarījuši, un ņemot vērā, ka no katras lietošanas personiskām vajadzībām izrietošais kaitējums, aplūkojot atsevišķi, var izrādīties neliels un tādēļ nerodas samaksas pienākums, dalībvalstis nolūkā iegūt līdzekļus taisnīgas atlīdzības izmaksai drīkst paredzēt nodevu par kopiju personiskai lietošanai, kas jāmaksā nevis attiecīgajām privātpersonām, bet gan tām personām, kurām ir digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji un kuras šādi – juridiski vai faktiski – minētās iekārtas nodod privātpersonu rīcībā vai sniedz tām reproducēšanas pakalpojumus. Šādā shēmā pienākums maksāt nodevu par kopiju personīgai lietošanai ir personām, kurām ir šīs iekārtas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 46. punkts; 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 23. punkts, kā arī 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 31. punkts).

45

Tiesa šajā ziņā ir precizējusi, ka, tā kā minētā sistēma ļauj maksātājiem nodevas par kopēšanu personiskai lietošanai summu iekļaut cenā par minēto digitālās reproducēšanas iekārtu, ierīču un datu nesēju nodošanu vai sniegtā reproducēšanas pakalpojuma cenā, galu galā visu nodevas maksu uzņemas privātais lietotājs, kas maksā šo cenu, un tas atbilst Direktīvas 2001/29 31. apsvērumā minētajam “taisnīgam līdzsvaram”, kāds jārod starp ekskluzīvo reproducēšanas tiesību subjektu un minēto aizsargāto objektu lietotāju interesēm (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 33. punkts).

46

No tā izriet, ka pašreizējā Savienības tiesību aktu redakcijā tādas taisnīgas kompensācijas sistēmas ieviešana, kurā tādu serveru, kurus izmantojot privātpersonām tiek piedāvāti mākoņdatošanas pakalpojumi, ražotājam vai importētājam ir jāmaksā privātās kopēšanas nodeva, turklāt šī nodeva ekonomiski tiek novirzīta šādu serveru pircējam, papildus ar privātās kopēšanas nodevas ieviešanu attiecībā uz datu nesējiem, kas integrēti tādās pievienotās ierīcēs, kuras ļauj glabāšanas telpā mākoņdatošanas ietvaros izgatavot aizsargāto objektu kopijas, kā, piemēram, mobilajos telefonos, datoros un planšetdatoros, ietilpst valsts likumdevējam piešķirtajā plašajā rīcības brīvībā, nosakot dažādus taisnīgas atlīdzības sistēmas elementus, kā atgādināts šī sprieduma 41. punktā.

47

Tomēr valsts tiesai saskaņā ar Tiesas judikatūru, ņemot vērā valsts sistēmas īpašos apstākļus un Direktīvā 2001/29 noteiktos ierobežojumus, ir jāpārliecinās, ka šādas sistēmas ieviešanu attaisno praktiskas grūtības identificēt galalietotājus vai citas līdzīgas grūtības un ka nodevas maksātājiem ir tiesības uz šīs nodevas atmaksāšanu tās nepamatotas iekasēšanas gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 34. un 35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48

Attiecībā uz glabāšanas pakalpojumu sniegšanu mākoņdatošanas ietvaros šajā ziņā ir jāuzskata, kā to būtībā ir norādījusi Dānijas valdība, ka šādas grūtības var izrietēt no šādu pakalpojumu dematerializētā rakstura, proti, tie var tikt piedāvāti no citām dalībvalstīm, kas nav attiecīgā dalībvalsts, vai no trešām valstīm un parasti ietver iespēju lietotājam pēc vēlēšanās mainīgā un dinamiskā veidā modificēt datu glabāšanas telpas lielumu, ko var izmantot privātu kopiju izgatavošanai.

49

Otrkārt, attiecībā uz taisnīgas atlīdzības veidu, kārtību un apmēru Tiesa jau ir nospriedusi, ka šai atlīdzībai un līdz ar to arī sistēmai, uz kuru tā balstīta, un tās apmēram ir jābūt saistītam ar kaitējumu, kas tiesību subjektiem radīts privāto kopiju izgatavošanas dēļ (spriedumi, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 21. punkts, un 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Proti, jebkura taisnīga atlīdzība, kas nav saistīta ar tiesību subjektiem šādas izgatavošanas rezultātā nodarīto kaitējumu, nebūtu saderīga ar Direktīvas 2001/29 31. apsvērumā noteikto prasību, saskaņā ar kuru ir jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp tiesību subjektiem un aizsargātu objektu lietotājiem (spriedumi, 2015. gada 12. novembris, Hewlett-Packard Belgium, C‑572/13, EU:C:2015:750, 86. punkts, kā arī 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 54. punkts).

51

Šajā gadījumā, kā tas ir norādīts šī sprieduma 17. punktā, aizsargātu darbu kopijas glabāšanai telpā mākoņdatošanas ietvaros ir nepieciešams veikt vairākas reproducēšanas darbības, kuras var tikt realizētas no daudziem savienotiem termināļiem.

52

Kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 71. punktā, ciktāl ar autortiesībām aizsargātu saturu augšupielādi un lejupielādi, izmantojot glabāšanas pakalpojumus mākoņdatošanas ietvaros, var uzskatīt par vienotu kopēšanas personiskajām vajadzībām procesu, dalībvalstīm, ņemot vērā tām piešķirto plašo rīcības brīvību, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 41. un 46. punktā, ir tiesības izveidot sistēmu, kurā taisnīga atlīdzība tiek maksāta tikai par tām iekārtām vai datu nesējiem, kas ir šā procesa obligāta sastāvdaļa, ar nosacījumu, ka šāda atlīdzība saprātīgi var tikt uzskatīta par atbilstošu varbūtējam autortiesību subjektam nodarītam kaitējumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, VG Wort u.c., no C‑457/11 līdz C‑460/11, EU:C:2013:426, 78. punkts).

53

Šajā kontekstā, lai gan dalībvalstis, nosakot nodevu par privātu kopēšanu, var ņemt vērā apstākli, ka noteiktas ierīces un datu nesējus var izmantot, lai izgatavotu privātas kopijas mākoņdatošanas platformā, tām ir jāpārliecinās, ka šādi samaksāta nodeva, ciktāl tā attiecas uz vairākām ierīcēm un datu nesējiem minētajā vienotajā procesā, nepārsniedz varbūtējo kaitējumu, kas tiesību subjektiem radies attiecīgās darbības rezultātā, kā tas ir atgādināts Direktīvas 2001/29 35. apsvērumā.

54

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēts šajā tiesību normā paredzētais izņēmums un ar kuru glabāšanas pakalpojumu mākoņdatošanas ietvaros sniedzējiem nav noteikts taisnīgas atlīdzības samaksas pienākums par to, ka fiziskas personas, kas izmanto šos pakalpojumus privātām vajadzībām un mērķiem, kuri nav tieši vai netieši komerciāli, bez atļaujas izgatavo ar autortiesībām aizsargātu darbu rezerves kopijas, ar nosacījumu, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta taisnīgas atlīdzības samaksa tiesību subjektiem.

Par tiesāšanās izdevumiem

55

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētā vārdkopa “reproducēšana uz jebkura materiāla” attiecas uz tādu darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, rezerves kopiju izgatavošanu privātām vajadzībām serverī, kurā mākoņdatošanas pakalpojuma sniedzējs nodevis lietotāja rīcībā glabāšanas telpu.

 

2)

Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir transponēts šajā tiesību normā paredzētais izņēmums un ar kuru glabāšanas pakalpojumu mākoņdatošanas ietvaros sniedzējiem nav noteikts taisnīgas atlīdzības samaksas pienākums par to, ka fiziskas personas, kas izmanto šos pakalpojumus privātām vajadzībām un mērķiem, kuri nav tieši vai netieši komerciāli, bez atļaujas izgatavo ar autortiesībām aizsargātu darbu saglabāšanas kopijas, ar nosacījumu, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta taisnīgas atlīdzības samaksa tiesību subjektiem.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.