1

Ar apelācijas sūdzību Solar Ileias Bompaina AE lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 3. jūlija rīkojumu Solar Ileias Bompaina/Komisija (T‑143/19, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:301), ar kuru tā kā nepieņemamu noraidīja tās prasību būtībā daļēji atcelt Komisijas lēmumu C(2018) 6777 final (2018. gada 10. oktobris) par valsts atbalstu SA.38967 (2014/NN–2) – Grieķija – Valsts atbalsts darbībai attiecībā uz iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, un augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtām (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta h) punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

3

Atbilstoši Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktam:

“Jebkura ieinteresētā persona var iesniegt sūdzību, lai informētu [Eiropas] Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu vai jebkādu iespējamu atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. Šim nolūkam ieinteresētā persona pienācīgi aizpilda veidlapu, kas ir noteikta 33. pantā minētajos īstenošanas noteikumos, un iesniedz visu tajā pieprasīto obligāto informāciju.

[..]”

4

Saskaņā ar Grieķijas tiesībām dibinātā sabiedrība Solar Ileias Bompaina ir elektroenerģijas ražotāja, kas izmanto atjaunojamus energoresursus un darbojas elektroenerģijas tirgū Grieķijā.

5

2014. gada 31. decembrī atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam Grieķijas Republika paziņoja Komisijai par likumīgas darbības atbalsta shēmas izveidi ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus (turpmāk tekstā – “AER ražotāji”), un siltuma un elektroenerģijas ar augstas efektivitātes koģenerācijas [iekārtām] ražotājiem (turpmāk tekstā – “SEK ražotāji”), saskaņā ar Nomos 4254/2014, Metra stirixis kai anaptyxis tis ellinikis oikonomias sto plaisio efarmogis tou n. 4046/2012 kai alles diataxeis (Likums 4254/2014 par pasākumiem Grieķijas ekonomikas atbalstam un attīstībai, īstenojot Likumu 4046/2012, kā arī citus noteikumus, FEK A 85/7.4.2014) (turpmāk tekstā – “jaunais AER līgums”), kas stājās spēkā 2014. gada aprīlī.

6

Grieķijas elektroenerģijas tirgus, kā tas tika organizēts pirms jaunā AER līguma stāšanās spēkā un tā stāšanās spēkā laikā, ietvēra šādas tirgus dalībnieku kategorijas:

7

Šajā kontekstā AER ražotāji un SEK ražotāji saņēma atlīdzību par elektroenerģiju, kas saražota par fiksētām cenām, kuras izpaudās kā iepirkuma tarifi. Atlīdzība piegādātājiem nebija fiksēta un bija atkarīga no tirgus apstākļiem.

8

Lai finansētu iepirkuma tarifus par labu AER ražotājiem un SEK ražotājiem, saskaņā ar Nomos 2773/1999 Apeleftherosi tis agoras ilektrikis energeias – Rythmisi thematon energeiakis politikis kai loipes diataxeis (Likums 2773/1999 par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju, enerģētikas politikas jautājumu reglamentēšanu un citiem noteikumiem, FEK A 286/22.12.99), tika izveidots “īpašs AER konts”. Šis pēdējais minētais galvenokārt tika finansēts, izmantojot īpašu nodevu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanai, kas tiek piemērota patērētājiem par katru patērēto elektroenerģijas vienību, izmantojot tādus papildu avotus kā AER un SEK tirgus dalībnieku ienākumi.

9

Ar jauno AER līgumu tika grozīti iepirkuma tarifi, kas piemērojami elektroenerģijai, kuru ražoja AER ražotāji un SEK ražotāji. Tādējādi attiecībā uz atsevišķiem iekārtu veidiem tika ieviesti konkrēti tehnoloģiskie griesti, nosakot maksimālo SEK ražotāju piegādātās elektroenerģijas daudzumu, lai tie attiecīgajā gadā saņemtu atbalstu. Šo griestu mērķis bija ierobežot kopējo atbalsta apjomu, kas piešķirts par labu atsevišķām AER tehnoloģijām.

10

Saskaņā ar skaidrojošo ziņojumu par Likumu 4254/2014 jaunā AER līguma mērķis bija novērst deficītu īpašajā AER kontā un padarīt pēdējo minēto ilgtspējīgu. Proti, laikposmā pirms šī likuma stāšanās spēkā šajā īpašajā kontā bija izveidojies deficīts, kas bija izskaidrojams ar kombināciju, ka, no vienas puses, strauji pieauga izdevumi par atjaunojamo energoresursu un koģenerācijas elektrostaciju attīstību, un, no otras puses, vienlaikus samazinājās ieņēmumi, ko izraisīja iepriekš patērētājiem uzliktās īpašās nodevas samazināšana ekonomikas krīzes dēļ, kā arī ieņēmumu samazinājums no elektroenerģijas pārdošanas.

11

Lai novērstu minēto deficītu, ar jauno AER līgumu tika ieviests mehānisms, kas, no vienas puses, paredzēja samazināt elektroenerģijas pārdošanas līgumos paredzētos iepirkuma tarifus un, no otras puses, ieviest atlaides par kopējo elektroenerģijas vērtību, ko 2013. gadā tīklā ievadīja ARE ražotāji un SER ražotāji, lai līdzsvarotu šiem ražotājiem iepriekš piešķirto pārmērīgo kompensāciju.

12

2015. gada 6. maijāSolar Ileias Bompaina un cita sabiedrība saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktu iesniedza Komisijai sūdzību par jaunā AER līguma pasākumiem, apgalvojot, ka šie pasākumi ietver nelikumīgu atbalstu par labu piegādātājiem. Šī sūdzība tika reģistrēta ar numuru SA.41794.

13

Savā sūdzībā Solar Ileias Bompaina apgalvoja, ka piegādātāji saņem selektīvu priekšrocību tādēļ, ka saskaņā ar Likumu 4254/2014 vienīgi AER ražotāji sedz izmaksas, kas saistītas ar īpašā AER konta deficīta samazināšanu jaunā AER līguma ietvaros. Tomēr piegādātāji ir arī veicinājuši šī īpašā konta deficītu, ņemot vērā, ka tirgus noteikumi un elektroenerģijas cenas veidošana tiem ļauj iegādāties elektroenerģiju par pazeminātām izmaksām vairumtirdzniecības tirgū un ka šādas pazeminātas izmaksas, lai gan tās ir zemākas, minētajā īpašajā kontā samazina ieņēmumus. Citiem vārdiem sakot, ražotāji un piegādātāji faktiski atrodas salīdzināmā situācijā attiecībā uz mērķi novērst deficītu īpašajā AER kontā. Tādējādi šis līgums esot selektīvs, jo tā piemērošanas joma neietverot piegādātājus, jo tiem nav pienākuma piedalīties īpašā AER konta deficīta kompensēšanā.

14

2015. gada 10. decembrī Komisija saņēma otro sūdzību saules enerģijas ražotāju vārdā un 2017. gada 22. decembrī trešo sūdzību – Pan‑Hellenic Rooftop Photovoltaic Association vārdā.

15

2016. gada 10. martā Komisija paziņoja Grieķijas iestādēm par pirmajām divām sūdzībām un aicināja tās iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā. Šie apsvērumi tika iesniegti 2016. gada 27. jūlijā. Trešā sūdzība netika nosūtīta Grieķijas iestādēm, jo Komisija konstatēja, ka uz uzdotajiem jautājumiem jau attiecās pirmās divas sūdzības.

16

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija nolēma necelt iebildumus par režīmu, kas ieviests ar Likumu 4254/2014 attiecībā uz jauno AER līgumu, kurā bija paredzēta iepirkuma tarifu korekcija attiecībā uz AER ražotājiem un SEK ražotājiem.

17

Apstrīdētā lēmuma 111.–121. apsvērumā Komisija izvērtēja sūdzībās izteiktos apgalvojumus, tostarp Solar Ileias Bompaina sūdzībās izteiktos apgalvojumus, un secināja, ka:

18

Šā lēmuma kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2018. gada 7. decembrī.

19

2018. gada 18. decembrīSolar Ileias Bompaina nosūtīja Komisijai vēstuli, jautājot, vai tā apstrīdēto lēmumu uzskata par oficiālu lietā SA.41794 iesniegtās sūdzības noraidīšanu vai arī, gluži pretēji, šī sūdzība joprojām tiek uzskatīta par izskatīšanā esošu.

20

Ar 2019. gada 8. februāra vēstuli Komisija ieinteresētajai personai atbildēja, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz viņas sūdzību un ka, pamatojoties uz to, tā šīs sūdzības izskatīšanu izbeidz.

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 2. martā, Solar Ileias Bompaina cēla prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, lūdzot tostarp atcelt apstrīdētā lēmuma 111.–121. apsvērumu.

22

Pārsūdzētā rīkojuma 31.–48. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Solar Ileias Bompaina nebija pierādījusi savu “ieinteresētās personas” statusu LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, kas ir nepieciešamais statuss, lai varētu atsaukties uz tās procesuālo tiesību pārkāpumu, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā, nesākot formālu izmeklēšanas procedūru, bija uzskatījusi, ka Likumā 4254/2014 piegādātājiem atbalsts nav ticis piešķirts.

23

Līdz ar to Vispārējā tiesa prasību noraidīja kā nepieņemamu.

24

Apelācijas sūdzībā Solar Ileais Bompaina lūdz Tiesu:

25

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, kuri ir jāizskata kopā un ar kuriem tā būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties atzīt apelācijas sūdzības iesniedzējas “ieinteresētās personas” statusu Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, jo tās prasības pieņemamība ir atkarīga no šī statusa atzīšanas.

27

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa ir pareizi atspoguļojusi tās sūdzības saturu, kuru tā bija iesniegusi Komisijai, un pilnībā sapratusi tās iebildumu saturu, it īpaši attiecībā uz to, ka vienīgi AER ražotājiem bija jāuzņemas finansiālais slogs saistībā ar deficīta novēršanu īpašajā AER kontā, tā tomēr uzskata, ka Vispārējai tiesai Solar Ileais Bompaina bija jāatzīst “ieinteresētās personas” statuss. It īpaši tā uzskata, ka, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 10. punktā ir pareizi rezumējusi tās iebildumu priekšmetu, tā tomēr nav izdarījusi secinājumus, kādi bija jāizdara minētā rīkojuma 44. punktā, neņemdama vērā faktu, ka AER piegādātāji un ražotāji atrodas salīdzināmā situācijā tādas atsauces sistēmas ietvaros, ko veido īpašais AER konts, un jaunā AER līguma mērķi, proti, novērst deficītu īpašajā kontā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējai tiesai bija jāņem vērā fakts, ka piegādātāji arī varēja tikt atzīti par daļēji atbildīgiem par šī deficīta esamību.

28

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, ja piegādātājiem arī būtu bijis pienākums piedalīties minētā deficīta novēršanā, tās finansiālā situācija būtu bijusi labāka. Pastāvot saikne starp, pirmkārt, apgalvoto atbalstu, ko piegādātāji esot saņēmuši, būdami atbrīvoti no iemaksām šī paša deficīta novēršanai, un, otrkārt, tādiem AER ražotājiem kā apelācijas sūdzības iesniedzēja maksāto iepirkuma tarifu samazinājumu, un tas ietekmējot tās intereses un stāvokli tirgū.

29

Šajā ziņā, veicot pārbaudi, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteikumus par “ieinteresētās personas” statusa pierādīšanu Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.

30

It īpaši Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai, lai tai tiktu atzīts šis statuss, bija jāpierāda apgalvotā atbalsta ietekme uz tās stāvokli tirgū vai ekonomiskajām interesēm. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā 2011. gada 24. maija spriedumā Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) Tiesa esot atzinusi minēto statusu par labu prasītājiem, pamatojoties vienīgi uz pēdējo minēto argumentiem, saskaņā ar kuriem nevarēja izslēgt, ka šajā lietā aplūkotais atbalsts ietekmēja to intereses, neprasot, lai tie iesniegtu konkrētus pierādījumus par šādas iespējas esamību.

31

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā nevar tikt prasīts, ka tai būtu jāpierāda, kādas būtu konkrētās iepirkuma tarifu pārskatīšanas sekas attiecībā uz AER ražotājiem, ja starp šiem ražotājiem un piegādātājiem būtu ticis sadalīts pienākums novērst deficītu īpašajā AER kontā. Atliek konstatēt, ka nevar izslēgt, ka šie iepirkuma tarifi varētu būt labvēlīgāki AER ražotājiem, ja arī piegādātājiem tiktu prasīts piedalīties īpašā AER konta refinansēšanā.

32

Komisija uzskata, ka šī argumentācija ir jānoraida kā nepamatota.

33

Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā jēdziens “ieinteresētā persona” ir definēts kā “jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”. Jānorāda, ka ar šo tiesību normu tika aizstāts Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta h) punkts, kas bija formulēts identiski. Tādējādi judikatūrā izklāstītie principi, kuri attiecas uz šo pēdējo minēto tiesību normu un kurus Vispārējā tiesa ir atgādinājusi it īpaši pārsūdzētā rīkojuma 31. punktā, ir piemērojami Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta interpretācijai.

34

Saskaņā ar šo tiesību normu “ieinteresētās personas” ir tostarp visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, proti, it īpaši attiecīgā atbalsta saņēmēja konkurējošie uzņēmumi. Citiem vārdiem sakot, runa ir par nenoteiktu adresātu kopumu (spriedums, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tādējādi šajā tiesību normā nav izslēgts, ka uzņēmums, kas nav atbalsta saņēmēja tiešs konkurents, var tikt kvalificēts kā ieinteresētā persona, ja tas apgalvo, ka tā intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums. Lai to darītu, šim uzņēmumam no juridiskā viedokļa pietiekami ir jāpierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 64. un 65. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tādējādi, ja šī uzņēmuma interešu aizskārums var būt tikai potenciāls, ir jābūt iespējai juridiski pietiekami pierādīt konkrētas ietekmes uz šīm pašām interesēm risku.

36

Šajā lietā no Vispārējās tiesas apstrīdētā rīkojuma 6.–8. punktā konstatētajiem faktiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd, izriet, ka Grieķijas likumdevēja apstiprinātā jaunā AER līguma sekas ir samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējai kā AER ražotājai maksājamos iepirkuma tarifus. Šī līguma nolūks ir novērst īpašā AER konta deficītu, kura mērķis ir finansēt AER ražotāju darbību.

37

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, tā kā Grieķijas likumdevējs nav noteicis piegādātāju veiktu iemaksu, lai gan, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, tie varētu būt daļēji atbildīgi par šo deficītu, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir netaisnīgi nostādīta finansiāli neizdevīgā stāvoklī. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ja Grieķijas likumdevējs būtu prasījis piegādātājiem piedalīties minētā deficīta novēršanā, tās finansiālais stāvoklis būtu bijis labvēlīgāks, jo nebūtu nepieciešams samazināt tai piemērojamos iepirkuma tarifus. Tādējādi tā būtībā uzskata, ka šī Grieķijas likumdevēja bezdarbība ir ietekmējusi tās intereses un ka tātad pastāv saikne starp piegādātāju saņemtajiem atbrīvojumiem un šo iepirkuma tarifu samazināšanos.

38

Ņemot vērā šos faktus, Vispārējā tiesa pamatoti ir piemērojusi šī sprieduma 34. un 35. punktā atgādinātās judikatūras kritērijus, pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā precizējot, ka, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu tikt kvalificēta par “ieinteresēto personu”, tai būtu vajadzējis vai nu pierādīt, ka tā ir tiešās vai netiešās konkurences attiecībās ar apgalvotā atbalsta saņēmējiem, vai arī pierādīt, ka minētajam atbalstam varētu būt konkrēta ietekme uz tās stāvokli.

39

Pārsūdzētā rīkojuma 39.–41. punktā Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka AER piegādātāji un ražotāji nebija konkurences attiecībās, jo tie darbojās dažādos elektroenerģijas tirgus līmeņos Grieķijā.

40

Turpinājumā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai apgalvotais atbalsts varēja konkrēti ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzējas stāvokli un vai tas ir juridiski pietiekami pierādījis šādu iespējamo ietekmi.

41

Šajā ziņā no pārsūdzētā rīkojuma izriet, ka ar Likumu 4254/2014 AER ražotājiem tika vienīgi samazināts iepriekš sniegtais atbalsts, kas bija Grieķijas likumdevēja izvēlētais risinājums, lai labotu faktu, ka atbalsta shēma AER ražotājiem bija kļuvusi pārāk dārga un to vajadzējis refinansēt. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 44. punktā konstatēja, ka, lai gan nav šaubu par to, ka Likums 4254/2014, kurā ir paredzēti samazināti tarifi elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, un kas pieņemts, lai samazinātu īpašā AER konta deficītu, ir ietekmējis AER ražotājus, tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nav spējusi pierādīt, ka pastāv sakarība starp samazinātajiem tarifiem atjaunojamajiem energoresursiem un elektroenerģijas piegādātāju neveikto iemaksu īpašajā kontā, nedz arī ka apgalvotais atbalsts elektroenerģijas piegādātājiem būtu ietekmējis tās tirgus stāvokli vai intereses. It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi, kā ar Likumu 4254/2014 noteiktais tā sauktais elektroenerģijas piegādātāju atbrīvojums varēja ietekmēt jauno iepirkuma tarifu un atlaižu, kas piemērojami AER ražotājiem, noteikšanu, ņemot vērā, ka šādi veiktās korekcijas galvenokārt bija paredzētas, lai līdzsvarotu šiem pašiem ražotājiem iepriekš piešķirto pārmērīgo kompensāciju.

42

Visbeidzot, ņemot vērā it īpaši šos pēdējos faktu vērtējumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 48. punktā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tai būtu “ieinteresētās personas” statuss Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.

43

Tā kā Vispārējā tiesa tādējādi ir pareizi piemērojusi kritērijus, kuri ir noteikti atbilstošajā judikatūrā, kas atgādināta šī sprieduma 34. un 35. punktā, tiesību kļūdu tai nevar pārmest. Ņemot vērā attiecīgos faktiskos apsvērumus, kas turklāt ietilpst vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē, atbilstošais kritērijs, kas tai bija jāņem vērā, ir tas, vai pastāv potenciāla cēloņsakarība, kas juridiski pietiekami pierādīta starp apgalvoto atbalstu un konkrēta kaitējumu attiecīgā uzņēmuma interesēm vai stāvoklim tirgū. Savukārt jautājumam par to, vai cita saimnieciskās darbības subjektu kategorija, iespējams, varēja veicināt deficīta rašanos iepriekš minētās atbalsta shēmas līmenī, nav nozīmes. Tāpat arī faktam, ka AER ražotāji un piegādātāji, ņemot vērā īpašā AER konta deficīta samazināšanas mērķi, būtu varējuši atrasties salīdzināmā situācijā, nav nekādas nozīmes, lai novērtētu “ieinteresētās personas” statusu Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.

44

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties atzīt apelācijas sūdzības iesniedzējai “ieinteresētās personas” statusu Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē un līdz ar to noraidot tās prasību kā nepieņemamu.

45

Tā kā abi apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītie pamati ir nepamatoti, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

46

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

47

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: