–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Brauhoff un G. Gattinara, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/35/EK (2000. gada 29. jūnijs) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2000, L 200, 35. lpp.) 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 2. panta 1) punktu un 12. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Skarb Państwa – Starosta Nyski (Valsts kase – Nisas apriņķa pašvaldības priekšsēdētājs, Polija; turpmāk tekstā – “Valsts kase”) un New Media Development & Hotel Services sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “New Media”) attiecībā uz procentiem, kas piemērojami par gada maksas, kura bija maksājama Valsts kasei kā atlīdzība par New Media nodotā zemesgabala pastāvīgo lietojumu, maksājuma nokavējumu.

3

Direktīvas 2011/7 3., 8., 9., 14. un 23. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets un piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   “Šīs direktīvas mērķis [ir] apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši [mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] konkurētspēju.

2.   Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.

[..]”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

6

Direktīvas 2011/7 3. panta, kas attiecas uz komercdarījumiem starp uzņēmumiem, 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka šajos darījumos kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti tajā uzskaitītie nosacījumi.

7

Šīs direktīvas 4. panta “Darījumi starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos, kur parādnieks ir publiska iestāde, beidzoties 3., 4. vai 6. punktā noteiktajam termiņam, kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]”

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 13. panta pirmo daļu ar šo direktīvu no 2013. gada 16. marta tika atcelta Direktīva 2000/35.

9

Direktīvas 2004/17 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā jēdziens “līgumslēdzējas iestādes” bija definēts kā “valsts, reģionu vai pašvaldību iestādes, publisko tiesību subjekti, apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”.

10

Šī definīcija būtībā atbilst definīcijai, kas ietverta 3. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17 (OV 2014, L 94, 243. lpp.) no 2016. gada 18. aprīļa.

11

Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punktā jēdziens “līgumslēdzējas iestādes” bija definēts tāpat kā Direktīvas 2004/17 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

12

Direktīva 2004/18 no 2016. gada 18. aprīļa tika atcelta uz aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.). Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 1) apakšpunkts un 10. panta a) punkts atbilst attiecīgi Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punktam un 16. panta a) punktam.

13

Direktīva 2011/7 Polijas tiesībās tika transponēta ar 2013. gada 8. martaustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Likums par pārmērīgu maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos, konsolidētais teksts; 2019. gada Dz. U., 118. pozīcija; turpmāk tekstā – “2013. gada 8. marta likums”), kurš stājās spēkā 2013. gada 28. aprīlī.

14

2013. gada 8. marta likuma 2. pantā ir paredzēts:

“[Šī] likuma noteikumi ir piemērojami komercdarījumiem, kuros puses ir tikai:

[..]

15

2013. gada 8. marta likuma 4. panta 1), 2) un 3) punktā ir sniegtas šādas definīcijas:

“Šajā likumā:

16

2013. gada 8. marta likuma 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komercdarījumos, izņemot darījumus, kuros parādnieks ir publiska iestāde, kreditoram ir tiesības – ja vien puses nav vienojušās par lielākiem procentiem – bez brīdinājuma saņemt likumiskos nokavējuma procentus par laikposmu no dienas, kad maksājums kļūst iekasējams, līdz samaksas dienai, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

17

1997. gada 21. augustaustawa o gospodarce nieruchomościami (Likums par nekustamā īpašuma pārvaldību; 2018. gada Dz. U., 2204. pozīcija) 71. panta 1. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Par zemes nodošanu pastāvīgajā lietojumā tiek iekasēta sākotnējā maksa un gada maksas.

[..]

4.   Gada maksas visā pastāvīgā lietojuma periodā maksā vēlākais līdz katra gada 31. martam uzreiz par konkrētu gadu. [..]”

18

Saskaņā ar 1964. gada 23. aprīļaKodeks cywilny (Civilkodekss; 1964. gada Dz. U. Nr. 16, 93. pozīcija) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 232. panta 1. un 2. punktu:

“Valsts kases īpašumā esošie zemesgabali, kas atrodas pilsētas administratīvajās robežās, un Valsts kases īpašumā esošie zemesgabali, kas atrodas ārpus šīm robežām, bet ir iekļauti pilsētas teritorijas plānojumā un paredzēti tās saimniecisko mērķu īstenošanai, kā arī vietējo pašvaldību vai to apvienību īpašumā esošie zemesgabali var tikt nodoti fiziskām un juridiskām personām pastāvīgajā lietojumā.

Īpašos noteikumos paredzētajos gadījumos pastāvīgajā lietojumā var tikt nodoti arī citi Valsts kases, vietējo pašvaldību vai to apvienību zemesgabali.”

19

Saskaņā ar šī kodeksa 238. pantu “pastāvīgais lietotājs maksā gada maksu savu tiesību darbības laikā”.

20

Saskaņā ar minētā kodeksa 481. panta 1. punktu, ja parādnieks nokavē maksājumu, kreditors var prasīt nokavējuma procentus pat tad, ja tam nav nodarīts nekāds kaitējums un ja nokavējums iestājas tādu apstākļu dēļ, kuros parādnieks nav vainojams.

21

Saskaņā ar 2014. gada 15. maijā noslēgto līgumu New Media ieguva zemesgabala pastāvīgā lietojuma tiesības no personas, kurai Valsts kase sākotnēji bija nodevusi šīs lietojuma tiesības. Saskaņā ar Likuma par nekustamā īpašuma pārvaldību 71. pantu New Media kā pastāvīgajam lietotājam ir jāmaksā Valsts kasei gada maksa.

22

Valsts kase, nesaņemot šīs maksas summu līdz 2018. gada 31. martam, vērsās Sąd Rejonowy w Nysie (Nisas rajona tiesa, Polija) ar prasību piespriest New Media samaksāt pamatsummu 3365,55 Polijas zloti (PLN) (aptuveni 755 EUR), tai pieskaitot likumiskos nokavējuma procentus saskaņā ar 2013. gada 8. marta likuma noteikumiem.

23

Ar 2019. gada 24. maija spriedumu minētā tiesa piesprieda New Media samaksāt pamatsummu, tai pieskaitot likumiskos nokavējuma procentus, kas aprēķināti par laikposmu no 2018. gada 1. aprīļa, pamatojoties uz Civilkodeksa 481. pantu, nevis uz 2013. gada 8. marta likuma noteikumiem, jo, tās ieskatā, pienākums maksāt gada maksu neizriet no “komercdarījuma” minētā likuma izpratnē, bet tā juridiskais pamats ir Likuma par nekustamā īpašuma pārvaldību 71. pants un Civilkodeksa 238. pants. Turklāt tā konstatēja, ka Valsts kase nav puse 2014. gada 15. maija līgumā, ar kuru New Media ir ieguvusi attiecīgā zemesgabala pastāvīgā lietojuma tiesības.

24

Valsts kase iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu Sąd Okręgowy w Opolu (Opoles apgabaltiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa. Valsts kase apstrīd tās prasības par procentu samaksu atbilstoši 2013. gada 8. marta likumam noraidījumu, apgalvojot, ka pamatlieta ietilpst šī likuma piemērošanas jomā. Pastāvīgais lietojums, lai gan tas ir noteikts Likumā par nekustamā īpašuma pārvaldību, ipso iure radot līgumiskas attiecības starp Valsts kasi, t.i., nekustamā īpašuma īpašnieku, un lietotāju.

25

Iesniedzējtiesas skatījumā tādējādi rodas jautājums, vai pastāvīgā lietojuma maksas samaksas nokavējums ļauj Valsts kasei pieprasīt procentus par šo nokavējumu saskaņā ar 2013. gada 8. marta likumu, ar kuru Polijas tiesībās tiek transponēta Direktīva 2011/7, vai tomēr saskaņā ar Civilkodeksa noteikumiem.

26

Šai tiesai vispirms ir šaubas par to, vai zemesgabala nodošana pastāvīgajā lietojumā ietilpst jēdzienā “preču piegāde” vai “pakalpojumu sniegšana” Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta izpratnē un tātad vai gada maksa, kas jāmaksā kā atlīdzība par šo lietojumu, var ietilpt jēdzienā “komercdarījums” šīs tiesību normas izpratnē.

27

Tālāk – iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uz šo gada maksu attiecas darījums starp “uzņēmumu” un “valsts iestādi” un tādējādi “komercdarījums” Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta izpratnē. Tā kā New Media pastāvīgā lietojuma tiesības ir ieguvusi nevis no Valsts kases, bet gan no trešās personas, kurai Valsts kase sākotnēji bija nodevusi šīs lietojuma tiesības, minētā tiesa it īpaši vaicā, vai tikai uz minēto sākotnējo nodošanu, kurā Valsts kase bija puse, attiecas “komercdarījuma” jēdziens vai arī New Media būtu jāuzskata par tās līgumpartnera tiesību pārņēmēju un līdz ar to sākotnējās tiesību nodošanas, kas notikusi starp minēto līgumpartneri un Valsts kasi, sekas tātad ir attiecināmas uz New Media.

28

Visbeidzot gadījumā, ja uz aplūkojamo situāciju attiektos jēdziens “komercdarījums” Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta izpratnē, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis komercdarījums ietilpst šīs direktīvas, kāda tā ir transponēta Polijas tiesībās ar 2013. gada 8. marta likumu, piemērošanas jomā laika ziņā. Minētā tiesa precizē, ka Polijas likumdevējs, kā tas tam atļauts Direktīvā 2011/7, no 2013. gada 8. marta likuma piemērošanas jomas ir izslēdzis līgumus, kas noslēgti pirms 2013. gada 16. marta. Tā kā pamatlietā pastāvīgā lietojuma tiesības sākotnēji tika nodotas 1990. gada 5. decembrī, vienīgi uz 2014. gada 15. maijā notikušo šo lietojuma tiesību nodošanu New Media attiecas Direktīva 2011/7.

29

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Opolu (Opoles apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata pirmām kārtām, jo tas attiecas uz pirmo Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punktā prasīto nosacījumu, lai darījums varētu tikt kvalificēts par “komercdarījumu” šīs tiesību normas izpratnē, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šis jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver situāciju, kurā publiska iestāde iekasē maksu, kas maksājama kā atlīdzība par zemesgabala pastāvīgo lietojumu, no uzņēmuma, attiecībā pret kuru šī publiskā iestāde ir kreditors.

31

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/7 1. panta 2. punktu tā ir piemērojama visiem maksājumiem, kas tiek veikti kā atlīdzība “komercdarījumos”, un ka šis jēdziens Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punktā ir definēts kā “darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, kuru rezultāts ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana par atlīdzību”. Šī pēdējā tiesību norma ir jāaplūko, ņemot vērā šīs direktīvas 8. un 9. apsvērumu, no kuriem izriet, ka tā attiecas uz visiem maksājumiem, kas veikti kā atlīdzība komercdarījumos, tostarp komercdarījumos starp privātiem uzņēmumiem, izņemot darījumus, kuri ir veikti ar patērētājiem, un citu veidu maksājumus (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑199/19, EU:C:2020:548, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tātad Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punktā ir paredzēti divi nosacījumi, lai darījums varētu tikt kvalificēts kā “komercdarījums” šīs tiesību normas izpratnē un tādējādi ietilpt šīs direktīvas piemērošanas jomā, kāda tā ir definēta tās 1. panta 2. punktā. Pirmkārt, šim darījumam ir jābūt veiktam vai nu starp uzņēmumiem, vai arī starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm. Otrkārt, šī darījuma rezultātā jānotiek preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑199/19, EU:C:2020:548, 24. punkts).

33

Runājot par pirmo no šiem nosacījumiem, uz kuru attiecas šis prejudiciālais jautājums, jēdziens “publiska iestāde” Direktīvas 2011/7 2. panta 2) punktā ir definēts kā “līgumslēdzēja iestāde, kas definēta [Direktīvas 2004/17] 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā un [Direktīvas 2004/18] 1. panta 9. punktā, neatkarīgi no līguma priekšmeta vai vērtības”. Kā izriet no Direktīvas 2011/7 14. apsvēruma, šī definīcija tika pieņemta, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu konsekvenci.

34

Saskaņā ar minētajām Direktīvas 2004/17 un Direktīvas 2004/18 normām līgumslēdzējas iestādes jēdziens nozīmē “valsti, reģionu vai pašvaldību iestādes, publisko tiesību subjektus, apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”.

35

Valsts jēdziens ietver visas struktūras, kas īsteno likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu, un, tāpat kā līgumslēdzējas iestādes jēdziens, ir jāinterpretē funkcionāli un plaši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 17. septembris, Komisija/Beļģija, C‑323/96, EU:C:1998:411, 27. un 28. punkts, kā arī 2017. gada 5. oktobris, LitSpecMet, C‑567/15, EU:C:2017:736, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Savukārt Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punktā minētais jēdziens “uzņēmums” šīs direktīvas 2. panta 3) punktā ir definēts kā “organizācija, kas nav publiska iestāde un kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, pat ja šo darbību veic viena persona”. Saskaņā ar šo definīciju subjekts, uz kuru attiecas jēdziens “publiska iestāde” šīs direktīvas 2. panta 2) punkta izpratnē, šī iemesla dēļ vien nevar tikt kvalificēts kā “uzņēmums” minētās direktīvas 2. panta 3) punkta izpratnē.

37

Tomēr Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta formulējums pats par sevi neļauj noteikt, vai darījums, kurā publiska iestāde ir uzņēmuma kreditors, ietilpst jēdzienā “komercdarījums” šīs tiesību normas izpratnē un līdz ar to – šīs direktīvas piemērošanas jomā. Šajos apstākļos saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā šīs tiesību normas konteksts, kā arī tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā šī norma ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 18. novembris, Techbau, C‑299/19, EU:C:2020:937, 38. punkts, un 2020. gada 9. jūlijs, RL (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑199/19, EU:C:2020:548, 27. punkts).

38

Runājot par Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta kontekstu, šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos, kur parādnieks ir publiska iestāde, beidzoties 3., 4. vai 6. punktā noteiktajam termiņam, kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti [a) un b) apakšpunktā paredzētie] nosacījumi”. No tā izriet, ka šis 4. pants ir piemērojams tikai situācijā, kad publiska iestāde ir uzņēmuma parādniece.

39

Turklāt ir jāuzsver, ka Direktīvas 2011/7 3. pants attiecas tikai uz darījumiem starp uzņēmumiem. Kā izriet no šī sprieduma 36. punkta, šajā direktīvā lietotais uzņēmuma jēdziens skaidri izslēdz to, ka tas varētu attiekties uz publisku iestādi tās 2. panta 2) punkta izpratnē gadījumā, ja šai iestādei ir kreditora statuss attiecībā pret uzņēmumu.

40

Tādējādi no Direktīvas 2011/7 2. panta 2) un 3) punkta, 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet – ja, kā tas ir šajā gadījumā, publiska iestāde attiecībā pret uzņēmumu ir kreditors, uz šo situāciju neattiecas jēdziens “komercdarījums” šīs direktīvas 2. panta 1) punkta izpratnē.

41

Attiecībā uz Direktīvas 2011/7 mērķiem ir jānorāda, ka šīs direktīvas – kā dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanas pasākuma – mērķis saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir “apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši MVU konkurētspēju”. Šajā ziņā minētās direktīvas 3. apsvērumā ir norādīts, ka maksājumu kavējumi nelabvēlīgi ietekmē šo uzņēmumu likviditāti, kā arī to konkurētspēju un rentabilitāti.

42

Turpretim, kā izriet no Direktīvas 2011/7 23. apsvēruma, publiskajām iestādēm parasti ir pieejamas drošākas, uzticamākas un nepārtrauktākas ieņēmumu plūsmas nekā uzņēmumiem un tās var iegūt finansējumu ar daudz izdevīgākiem nosacījumiem nekā uzņēmumi. Turklāt šīs iestādes savu mērķu sasniegšanā ir mazāk atkarīgas no stabilu tirdzniecības sakaru veidošanas nekā uzņēmumi. Savukārt uzņēmumiem, ja publisko iestāžu veicamo maksājumu par precēm un pakalpojumiem termiņš ir ilgs, var rasties nepamatotas izmaksas.

43

Ņemot vērā šīs atšķirības starp publiskām iestādēm un uzņēmumiem, it īpaši MVU, un Direktīvas 2011/7 9. apsvērumā norādīto faktu, proti, ka publiskās iestādes uzņēmumiem veic ievērojamu maksājumu apjomu, Savienības likumdevējs ir uzskatījis par lietderīgu Direktīvas 2011/7 4. pantā paredzēt tiesību normas, kas ir piemērojamas vienīgi uzņēmumiem, kuriem ir kreditora statuss par noteiktām naudas summām attiecībā pret publiskām iestādēm, kurām tie ir piegādājuši preces vai snieguši pakalpojumus, – izslēdzot situāciju, kurā šīs publiskās iestādes būtu kreditora statusā attiecībā pret uzņēmumiem.

44

Tādējādi no Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta, ņemot vērā tā kontekstu un šīs direktīvas mērķus, izriet – kad publiskai iestādei šī panta 2) punkta izpratnē ir kreditora statuss par noteiktu naudas summu attiecībā pret uzņēmumu, attiecības starp šiem abiem subjektiem neietilpst jēdzienā “komercdarījums” šīs tiesību normas izpratnē un līdz ar to ir izslēgtas no minētās direktīvas piemērošanas jomas.

45

Konkrētajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietas pamatā ir apstāklis, ka ticis pieļauts nokavējums tādas gada maksas maksāšanā, kura kā atlīdzība par zemesgabala pastāvīgo lietojumu par labu Valsts kasei bija jāmaksā New Media, kas ir “uzņēmums” Direktīvas 2011/7 2. panta 3)punkta izpratnē, – līdzīgi kā personai, kura tai bija nodevusi šīs lietojuma tiesības.

46

Tomēr, tā kā Valsts kasei, uz kuru attiecas jēdziens “publiska iestāde” Direktīvas 2011/7 2. panta 2) punkta izpratnē, ir kreditora statuss par naudas summām, kuras uzņēmumam New Media bija jāmaksā kā atlīdzība par minētajām lietojuma tiesībām, pirmais nosacījums, lai darījumu varētu kvalificēt kā “komercdarījumu” Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta izpratnē, kā tas ir interpretēts šī sprieduma 44. punktā, nav īstenojies. Šajos apstākļos Valsts kasei nav tiesību uz likumiskajiem nokavējuma procentiem, kas paredzēti šīs direktīvas 4. panta 1. punktā.

47

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “komercdarījums” Direktīvas 2011/7 2. panta 1) punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaptver situāciju, kurā publiska iestāde iekasē maksu, kas maksājama kā atlīdzība par zemesgabala pastāvīgo lietojumu, no uzņēmuma, attiecībā pret kuru šī publiskā iestāde ir kreditors.

48

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz pirmo un trešo jautājumu nav jāatbild.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Jēdziens “komercdarījums” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 2. panta 1) punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaptver situāciju, kurā publiska iestāde iekasē maksu, kas maksājama kā atlīdzība par zemesgabala pastāvīgo lietojumu, no uzņēmuma, attiecībā pret kuru šī publiskā iestāde ir kreditors.