TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2022. gada 17. novembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 34. un 36. pants – Preču brīva aprite – Intelektuālais īpašums – Preču zīmes – Regula (EK) Nr. 207/2009 – 9. panta 2. punkts – 13. pants – Direktīva 2008/95 – 5. panta 1. punkts – 7. pants – Preču zīmes piešķirtās tiesības – Preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšana – Zāļu paralēlais imports – Atsauces zāles un ģenēriskās zāles – Ekonomiski saistīti uzņēmumi – Ģenērisko zāļu pārpakošana – Jauns ārējais iepakojums – Atsauces zāļu preču zīmes piestiprināšana – Preču zīmes īpašnieka iebildumi – Mākslīga dalībvalstu tirgu sadale

Apvienotajās lietās C‑253/20 un C‑254/20

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) iesniegusi ar 2020. gada 25. maija nolēmumiem un kas Tiesā reģistrēti 2020. gada 9. jūnijā, tiesvedībās

Impexeco NV

pret

Novartis AG (C‑253/20)

PI Pharma NV

pret

Novartis AG,

Novartis Pharma NV (C‑254/20),

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un Z. Čehi [Z. Csehi],

ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši

–	Impexeco NV un PI Pharma NV vārdā – F. Cornette, L. Coucke, V. Pede un T. Poels‑Ryckeboer, advocaten,

–	Novartis AG un Novartis Pharma NV vārdā – J. Figys, P. Maeyaert, J. Muyldermans, K. Roox, L. van Kruijsdijk un M. Van Nieuwenborgh, advocaten,

–	Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier, P.‑J. Loewenthal un F. Thiran, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 13. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1	Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 34. un 36. panta interpretāciju.

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām, no kurām pirmā ir starp Impexeco NV un Novartis AG un otrā – starp PI Pharma NV, no vienas puses, un Novartis un Novartis Pharma NV, no otras puses, par tādu no Nīderlandes paralēli importētu ģenērisko zāļu tirdzniecību Beļģijā, kas pārpakotas jaunā ārējā iepakojumā, uz kura ģenērisko zāļu preču zīme, kuras īpašniece ir Novartis, ir aizstāta ar atsauces zāļu preču zīmi, kuras īpašniece arī ir šī sabiedrība.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesību normas

Regula Nr. 207/2009

Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 16. decembra Regulu (ES) 2015/2424 (OV 2015, L 341, 21. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 207/2009”), 9. pantā “Tiesības, ko piešķir Eiropas Savienības preču zīme” ir paredzēts:

“1. ES preču zīmes reģistrēšana piešķir īpašniekam izņēmuma tiesības.

2. Neskarot īpašnieku tiesības, kas iegūtas pirms ES preču zīmes pieteikuma iesniegšanas datuma vai prioritātes datuma, minētās ES preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas izmantot komercdarbībā saistībā ar precēm vai pakalpojumiem jebkādu apzīmējumu, ja:

a)	apzīmējums ir identisks ar ES preču zīmi un tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta ES preču zīme;

apzīmējums ir identisks vai līdzīgs ES preču zīmei un tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta ES preču zīme, ja pastāv iespēja, ka sabiedrība šīs preču zīmes var sajaukt; sajaukšanas iespēja ietver asociācijas iespēju ar preču zīmi;

apzīmējums ir identisks vai līdzīgs ES preču zīmei, neatkarīgi no tā, vai tas tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski, līdzīgi, vai nav līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta ES preču zīme, ja šai ES preču zīmei ir reputācija Savienībā un ja ar minētā apzīmējuma lietošanu bez pamatota iemesla tiek netaisnīgi gūts labums no ES preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai tiek tai kaitēts.

3. Atbilstīgi 2. punktam jo īpaši var aizliegt:

a)	piestiprināt apzīmējumu precēm vai to iepakojumam;

b)	piedāvāt preces, laist tās tirgū vai uzglabāt tās šādos nolūkos ar minēto apzīmējumu, vai piedāvāt vai sniegt ar to pakalpojumus;

c)	importēt vai eksportēt preces ar minēto apzīmējumu;

[..].”

Regulas Nr. 207/2009 13. pantā “ES preču zīmes piešķirto tiesību izlietošana [izsmelšana]” ir noteikts:

“1. ES preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt to lietot saistībā ar precēm, kuras ar minēto preču zīmi tirgū Eiropas Ekonomikas zonā ir laidis īpašnieks vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir pamatoti iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, īpaši tad, ja preces pēc to laišanas apgrozībā ir izmainītas vai bojātas.”

Direktīva 2008/95/EK

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp.), 5. pantu “Tiesības, ko piešķir preču zīme”:

“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

a)	jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;

b)	jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.

[..]

3. Saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

a)	apzīmējuma piestiprināšanu precēm vai to iepakojumam;

b)	preču piedāvāšanu vai to laišanu tirgū, vai uzkrājumu veidošanu šiem nolūkiem, izmantojot šo apzīmējumu, vai pakalpojumu piedāvāšanu vai sniegšanu ar šo apzīmējumu nosaukumu;

c)	preču importu vai eksportu, izmantojot šo apzīmējumu;

[..].”

Šīs direktīvas 7. pantā “Preču zīmes piešķirto tiesību izmantošana [izsmelšana]” bija noteikts:

“1. Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt tās lietošanu attiecībā uz precēm, ko laidis Kopienas tirgū, izmantojot šo preču zīmi, īpašnieks vai kas laistas Kopienas tirgū ar īpašnieka piekrišanu.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir pamatoti iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, jo īpaši – ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”

Direktīva 2001/83/EK

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/27/EK (OV 2004, L 136, 34. lpp.), 10. pantu:

“1. Atkāpjoties no 8. panta 3. punkta i) apakšpunkta prasībām un neierobežojot tiesību aktus, kas attiecas uz rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību, nav jāprasa pieteikuma iesniedzējam sniegt pirmsklīnisko testu un klīniskās izpētes rezultātus, ja viņš var pierādīt, ka zāles ir ģenēriskas atsauces (references) zālēm, kam saskaņā ar 6. pantu ir piešķirta atļauja dalībvalstī vai Kopienā vismaz uz astoņiem gadiem.

[..]

2. Šajā pantā:

a)	“atsauces (references) zāles” ir zāles, kuras reģistrētas 6. panta izpratnē saskaņā ar 8. panta noteikumiem;

“ģenēriskās zāles” ir zāles, kurās ir tāds pats aktīvo vielu kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs un tāda pati zāļu forma kā atsauces (references) zālēm un kuru bioekvivalence ar atsauces (references) zālēm ir pierādīta attiecīgos bioloģiskās pieejamības pētījumos. Dažādi sāļi, esteri, ēteri, izomēri, izomēru maisījumi, salikumi vai aktīvo vielu atvasinājumi jāuzskata par to pašu aktīvo vielu, ja vien tie būtiski neatšķiras pēc to īpašībām saistībā ar to drošumu un/vai labvērtību. Šādos gadījumos pieteikuma iesniedzējam jāsniedz papildinformācija, kas pierāda atļautās aktīvās vielas dažādu sāļu, esteru vai atvasinājumu drošumu un/vai labvērtību. Par vienu un to pašu zāļu formu var uzskatīt dažādas zāļu formas ar ātru aktīvās vielas atbrīvošanu iekšķīgai lietošanai. Pieteikuma iesniedzējam nav jāveic bioloģiskās pieejamības pētījumi, ja viņš var pierādīt, ka ģenēriskās zāles atbilst attiecīgajiem kritērijiem, kas noteikti atbilstošajās sīki izstrādātajās pamatnostādnēs.

[..]”

Beniluksa konvencija

2005. gada 25. februārī Hāgā Beļģijas Karalistes, Luksemburgas Lielhercogistes un Nīderlandes Karalistes parakstītās Beniluksa konvencijas par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un dizainparaugi) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietām, – (turpmāk tekstā – “Beniluksa konvencija”) 2.20. pantā “Aizsardzības apjoms” ir paredzēts:

“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā izņēmuma tiesības. Neskarot vispārējo tiesību normu par civiltiesisko atbildību iespējamo piemērošanu, izņēmuma tiesības uz preču zīmi ļauj tās īpašniekam liegt trešajām personām bez viņa piekrišanas:

a.	izmantot komercdarbībā šai preču zīmei identisku apzīmējumu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta;

b.	izmantot komercdarbībā apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme un apzīmējums, identitātes vai līdzības dēļ sabiedrības uztverē pastāv sajaukšanas iespēja, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi;

[..].

2. Atbilstoši pirmajai daļai preču zīmes vai līdzīga apzīmējuma izmantošana nozīmē tostarp:

a.	apzīmējuma piestiprināšanu precēm vai to iepakojumam;

b.	preču piedāvāšanu, laišanu tirgū vai uzglabāšanu minētajiem nolūkiem vai pakalpojumu piedāvāšanu vai sniegšanu, izmantojot šo apzīmējumu;

c)	preču importu vai eksportu, izmantojot šo apzīmējumu;

[..].”

Saskaņā ar šīs konvencijas 2.23. panta 3. punktu:

“Izņēmuma tiesības neietver tiesības iebilst pret preču zīmes izmantošanu precēm, ko, izmantojot šo preču zīmi, Eiropas Kopienas vai [EEZ] tirgū laidis īpašnieks vai kas laistas šajā tirgū ar īpašnieka piekrišanu, izņemot gadījumus, kad pastāv likumīgi iemesli, lai īpašnieks iebilstu pret preču tālāku tirdzniecību, īpaši tad, ja preces pēc to laišanas tirdzniecībā preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”

Beļģijas tiesības

Saskaņā ar 3. panta 2. punktu Karaļa 2001. gada 19. aprīļa dekrētā par cilvēkiem paredzētu zāļu paralēlo importu un par cilvēkiem paredzētu un veterināro zāļu paralēlo izplatīšanu (2001. gada 30. maijaMoniteur belge, 17954. lpp.), kas grozīts ar Karaļa 2011. gada 21. janvāra dekrētu (2011. gada 9. februāraMoniteur belge, 9864. lpp.):

“Atkāpjoties no 2006. gada 14. decembra Karaļa dekrēta par cilvēkiem paredzētām un veterinārajām zālēm 4. panta 1. punkta pirmās daļas, personai, kas vēlas paralēli importēt zāles, var piešķirt atļauju to darīt, ja tās ir zāles:

1°	attiecībā uz kurām izcelsmes dalībvalstī ir šīs dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegta tirdzniecības atļauja;

2°	attiecībā uz kurām pastāv atsauces zāles;

3°

kurām, lai gan tās nav pilnīgi identiskas, salīdzinājumā ar atsauces zālēm ir vismaz:

a)	tāds pats aktīvo vielu kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs;

b)	tādas pašas terapeitiskās indikācijas;

c)	terapeitiska ekvivalence;

d)	tāda pati farmaceitiskā forma.

Ja ir pierādīts, ka zālēm, attiecībā uz kurām tiek prasīta paralēlās importēšanas atļauja un kuras atbilst pirmās daļas 3. punkta a) un d) apakšpunktam, ir tāds pats palīgvielu kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs un tās ir ražotas ar to pašu paņēmienu, uzskata, ka šīs zāles atbilst pirmās daļas 3. punkta c) apakšpunktam.

Ja Federālā aģentūra konstatē, ka nav pierādīts, ka ir izpildīts pirmās daļas 3. punkta c) apakšpunkta kritērijs, tā lūdz izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm nepieciešamo informāciju, lai varētu spriest par to, vai šis kritērijs ir izpildīts.

To, ka pirmās daļas 3. punkta c) apakšpunkta kritērijs ir izpildīts, var pierādīt ar vismaz vienu no turpmāk minētajiem pētījumiem vai eksperimentiem:

1°	bioekvivalences pētījumi;

2°	klīniskie pētījumi;

3°	farmakodinamikas pētījumi cilvēkos;

4°	pētījumi par zāļu lokālo pieejamību;

5°	šķīdināšanas pētījumi in vitro.

Izmantotos pētījumus vai eksperimentus, kas minēti ceturtajā daļā, pielāgo zāļu īpašajām raksturīgajām iezīmēm.”

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

Novartis – saskaņā ar Šveices tiesībām dibināta sabiedrība – ir grupas Novartis, kas nodarbojas ar zāļu ražošanu, mātesuzņēmums. Šajā grupā tostarp ietilpst struktūrvienības Pharmaceuticals un Sandoz, kas ir atbildīgas attiecīgi par oriģinālo zāļu (atsauces zāļu) izstrādi un par ģenērisko zāļu ražošanu.

12	Impexeco un PI Pharma ir divas saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kas nodarbojas ar zāļu paralēlo tirdzniecību.

Lieta C‑253/20

13	Novartis ir izstrādājusi zāles, kuru aktīvā viela ir letrozols un kuras Beļģijā un Nīderlandē tirgo ar Eiropas Savienības preču zīmi “Femara”, kuras īpašniece ir Novartis.

14	Šīs zāles tiek tirgotas 30 un 100 2,5 mg apvalkotu tablešu iepakojumos Beļģijā un 30 2,5 mg apvalkotu tablešu iepakojumos Nīderlandē.

15	Sandoz BV un Sandoz NV attiecīgi Nīderlandē un Beļģijā tirgo ģenēriskās zāles “Letrozol Sandoz 2,5 mg” 30 apvalkotu tablešu iepakojumos pirmajā no šīm dalībvalstīm un 30 un 100 apvalkotu tablešu iepakojumos – otrajā.

16	Iesniedzējtiesas ieskatā – zāles, kas tiek tirgotas ar nosaukumiem “Femara” un “Letrozol Sandoz”, ir identiskas.

Ar 2014. gada 28. oktobra vēstuli Impexeco informēja Novartis par savu nodomu importēt no Nīderlandes un no 2014. gada 1. decembra laist Beļģijas tirgū zāles “Femara 2,5 mg x 100 comprimés (létrozol)” [“Femara 2,5 mg x 100 tabletes (letrozols)”]. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šīs zāles faktiski bija “Letrozol Sandoz 2,5 mg”, pārpakotas jaunā ārējā iepakojumā, kuram Impexeco bija paredzējusi piestiprināt preču zīmi “Femara”.

18	Ar 2014. gada 17. novembra vēstuli Novartis iebilda pret Impexeco plānoto paralēlo importu, norādot, ka pēdējo minēto zāļu pārmarķēšana ar Novartis ražoto atsauces zāļu preču zīmi, proti, ar preču zīmi “Femara”, ir acīmredzams tās tiesību uz šo preču zīmi pārkāpums un var maldināt sabiedrību.

19	2016. gada jūlijā Impexeco sāka Beļģijā tirgot zāles “Letrozol Sandoz 2,5 mg”, kas bija pārpakotas jaunā iepakojumā, kuram bija piestiprināta preču zīme “Femara”.

20	Iesniedzējtiesas ieskatā – zāļu “Femara (Novartis) 2,5 mg”, “Letrozol Sandoz 2,5 mg” un “Femara (Impexeco) 2,5 mg” mazumtirdzniecības cenas Beļģijā ir identiskas. Turpretī zāļu “Letrozol Sandoz 2,5 mg” mazumtirdzniecības cena Nīderlandē esot daudz zemāka.

21	Novartis, uzskatīdama, ka šā sprieduma 19. punktā minētā tirdzniecība aizskar tās preču zīmes tiesības, 2016. gada 16. novembrī pret Impexeco cēla prasību stakingsrechter te Brussel (Briseles [Patentu] pārkāpumu izbeigšanas tiesa, Beļģija).

Ar 2017. gada 10. aprīļa vēstuli arī Impexeco informēja Novartis par savu nodomu tirgot Beļģijā zāles “Femara 2,5 mg” – iesaiņotas 30 apvalkotu tablešu iepakojumos, importētas no Nīderlandes un pārmarķētas. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šīs zāles bija “Letrozol Sandoz 2,5 mg” un ka Impexeco plānoja tās pārmarķēt, kā arī tām piestiprināt tām preču zīmi “Femara”.

Lieta C‑254/20

Novartis ir izstrādājusi zāles, kuru aktīvā viela ir metilfenidāts. Novartis Pharma NV šīs zāles tirgo ar Beniluksa vārdisku preču zīmi “Rilatine”, kuras īpašniece tā ir; tā šīs zāles tirgo 20 10 mg tablešu iepakojumos. Nīderlandē Novartis Pharma BV šīs zāles tirgo ar preču zīmi “Ritalin” 30 10 mg tablešu iepakojumos.

24	Sandoz BV Nīderlandes tirgū laiž ģenēriskās zāles “Metilfenidāts HCl Sandoz 10 mg”, kas iesaiņotas 30 tablešu iepakojumos.

25	Iesniedzējtiesas ieskatā – zāles, kas tiek tirgotas ar nosaukumiem “Metilfenidāts HCl Sandoz 10 mg tablete” un “Ritalīns 10 mg tablete”, ir identiskas.

Ar 2015. gada 30. jūnija vēstuli PI Pharma informēja Novartis Pharma NV par savu nodomu importēt no Nīderlandes un laist Beļģijas tirgū zāles “Rilatīns 10 mg x 20 tabletes”. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka faktiski šīs zāles bija “Metilfenidāts HCl Sandoz 10 mg”, pārpakotas jaunā ārējā iepakojumā, kuram PI Pharma bija paredzējusi piestiprināt preču zīmi “Rilatine”.

Ar 2015. gada 22. jūlija vēstuli Novartis iebilda pret PI Pharma plānoto paralēlo importu, norādot, ka zāļu “Metilfenidāts HCl Sandoz 10 mg” pārmarķēšana ar Novartis atsauces zāļu preču zīmi, proti, ar preču zīmi “Rilatine”, ir acīmredzams tās tiesību uz šo preču zīmi pārkāpums un var maldināt sabiedrību.

28	2016. gada oktobrī PI Pharma sāka tirgot šīs zāles Beļģijā, pārpakotas jaunā iepakojumā, kuram bija piestiprināta preču zīme “Rilatine”.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Beļģijā zāļu “Rilatīns 10 mg x 20 tabletes Novartis” mazumtirdzniecības cena ir 8,10 EUR (jeb 0,405 EUR par tableti) un zāļu “Rilatīns 10 mg x 20 tabletes PI Pharma” – 7,95 EUR (jeb 0,398 EUR par tableti), savukārt Nīderlandē zāļu “Metilfenidāts HCl Sandoz 10 mg” mazumtirdzniecības cena ir 0,055 EUR par tableti.

30	Uzskatīdama, ka šā sprieduma 28. punktā minētā tirdzniecība aizskar tās preču zīmes tiesības, Novartis2017. gada 28. jūlijā pret PI Pharma cēla prasību stakingsrechter te Brussel (Briseles [Patentu] pārkāpumu izbeigšanas tiesa).

Pamatlietām kopīgie elementi

Ar diviem 2018. gada 12. aprīļa spriedumiem stakingsrechter te Brussel (Briseles [Patentu] pārkāpumu izbeigšanas tiesa) uzskatīja šā sprieduma 21. un 30. punktā minētās prasības par pamatotām it īpaši tādēļ, ka preču zīmes “Femara” un “Rilatine” piestiprināšana attiecīgi pārpakotajām ģenēriskajām zālēm “Letrozols Sandoz 2,5 mg” un “Metilfenidāts HCl Sandoz 10 mg”, kas importētas no Nīderlandes, pārkāpj Novartis preču zīmes tiesības attiecīgi Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Beniluksa konvencijas 2.20. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to stakingsrechter te Brussel (Briseles [Patentu] pārkāpumu izbeigšanas tiesa) izdeva rīkojumu par šādas prakses izbeigšanu.

32	Attiecīgi Impexeco un PI Pharma iesniedzējtiesā cēla apelācijas sūdzības par šiem diviem spriedumiem.

33	Šajā tiesā tās apgalvo, ka dažādu iepakojumu izmantošanas prakse un dažādu preču zīmju izmantošanas prakse vienai precei abas veicina dalībvalstu tirgu sadali un līdz ar to tādā pašā veidā ietekmē tirdzniecību Savienībā.

Pamatojoties uz 1999. gada 12. oktobra sprieduma Upjohn (C‑379/97, EU:C:1999:494) 38.–40. punktu, Impexeco un PI Pharma apgalvo, ka preču zīmes īpašnieka iebildumi pret to, ka paralēlais importētājs no jauna piestiprina preču zīmi, ir tāds šķērslis tirdzniecībai Kopienas iekšienē, kas rada dalībvalstu tirgu mākslīgu sadali, ja šī atkārtotā preču zīmes piestiprināšana ir nepieciešama, lai šis importētājs varētu tirgot attiecīgās preces importētājā dalībvalstī. Šī judikatūra esot attiecināma uz situāciju, kurā tiek veikta jauna ģenērisko zāļu marķēšana, piestiprinot atsauces zāļu preču zīmi, ja šīs zāles EEZ tirgū laiž ekonomiski saistīti uzņēmumi.

Novartis apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 13. panta 1. punktu un Beniluksa konvencijas 2.23. panta 3. punktu preču zīmes piešķirtās tiesības tiek izsmeltas vienīgi attiecībā uz precēm, kuras, “izmantojot šo preču zīmi”, EEZ tirgū laidis īpašnieks vai kuras laistas šajā tirgū ar viņa piekrišanu, nevis gadījumā, kad paralēlais importētājs veic attiecīgo preču pārmarķēšanu.

Šajos apstākļos uzskatīdama, ka tajā izskatāmās lietas rada Savienības tiesību interpretācijas jautājumus, hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus, kas lietā C‑253/20 un lietā C‑254/20 formulēti vienādi:

“1)

Vai LESD 34.–36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja oriģinālās zāles ar preču zīmi (atsauces zāles) un ģenēriskas zāles EEZ tirgū ir laiduši ekonomiski savstarpēji saistīti uzņēmumi, preču zīmes īpašnieka iebildumi pret ģenērisko zāļu turpmāku tirdzniecību importētājvalstī, ko veic paralēlais importētājs, kurš tās ir pārsaiņojis, pievienojot oriģinālo zāļu (atsauces zāļu) preču zīmi, var izraisīt mākslīgu tirgu sadalīšanu dalībvalstu starpā?

2)	Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša: vai preču zīmes īpašnieka iebildumi pret šo [pārmarķēšanu] pēc tam ir jāpārbauda, ņemot vērā [Tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedumā lietā Bristol‑Myers Squibb u.c. (C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282) 79. punktā izklāstītos] kritērijus?

Vai, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, nozīme ir tam, ka ģenēriskās zāles un oriģinālās zāles ar preču zīmi (atsauces zāles) ir identiskas vai arī tām ir tāda pati terapeitiskā iedarbība 2001. gada 19. aprīļa Karaļa dekrēta par [cilvēkiem paredzēto zāļu] paralēlo importu [un cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu paralēlo izplatīšanu, kas grozīts ar 2011. gada 21. janvāra Karaļa dekrētu] 3. panta 2. punkta izpratnē?”

Tiesvedība Tiesā

37	Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 14. jūlija lēmumu lietas C‑253/20 un C‑254/20 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesiem, kā arī sprieduma taisīšanai.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Ievada apsvērumi

No 2017. gada 1. oktobra Regula Nr. 207/2009 ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.), savukārt Direktīva 2008/95 no 2019. gada 15. janvāra ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2015, L 336, 1. lpp.).

39	Tomēr, ņemot vērā pamatlietu faktu norises laiku, tām ratione temporis paliek piemērojamas Regula Nr. 207/2009 un Direktīva 2008/95.

Par lietas būtību

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2022. gada 26. aprīlis, Landespolizeidirektion Steiermark (Robežkontroles pie iekšējām robežām maksimālais ilgums), C‑368/20 un C‑369/20, EU:C:2022:298, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2022. gada 8. septembris, RTL Television, C‑716/20, EU:C:2022:643, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

Šajā gadījumā, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, ir jāņem vērā Savienības atvasināto tiesību normas, kas paredzētas Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punktā un 13. pantā, kā arī Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktā un 7. pantā, jo tās attiecas uz preču zīmes īpašnieku tiesībām un jautājumu par tiesību, kas piešķirtas ar preču zīmi, izsmelšanu.

Tādējādi ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punkts un 13. pants, kā arī Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts un 7. pants, lasot tos kopā ar LESD 34. un 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka atsauces zāļu preču zīmes un ģenērisko zāļu preču zīmes īpašnieks var iebilst pret to, ka paralēlais importētājs laiž dalībvalsts tirgū šīs ģenēriskās zāles, kas importētas no citas dalībvalsts, ja tās ir pārpakotas jaunā ārējā iepakojumā, kuram ir piestiprināta attiecīgo atsauces zāļu preču zīme.

Iesākumā jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punktam un Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktam preču zīmes reģistrēšana piešķir īpašniekam izņēmuma tiesības, kuras saskaņā ar 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu sniedz šim īpašniekam tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas izmantot komercdarbībā šai preču zīmei identisku apzīmējumu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta.

Regulas Nr. 207/2009 9. panta 3. punktā un Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punktā ir sniegts neizsmeļošs vairāku tādu izmantošanas veidu uzskaitījums, kurus preču zīmes īpašnieks var aizliegt (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Mitsubishi Shoji Kaisha un Mitsubishi Caterpillar Forklift Europe, C‑129/17, EU:C:2018:594, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

45	It īpaši no 9. panta 3. punkta un 5. panta 3. punkta izriet, ka īpašnieks tostarp var aizliegt jebkurai trešai pusei piestiprināt attiecīgo apzīmējumu precēm vai to iepakojumam, kā arī importēt un tirgot preces ar šo apzīmējumu.

Preču zīmes īpašniekam piešķirtās izņēmuma tiesības kalpo tā kā attiecīgās preču zīmes īpašnieka īpašo interešu aizsardzībai, proti, nodrošināt to, ka šī preču zīme pienācīgi pilda savas funkcijas. Līdz ar to šo tiesību izlietošana tātad ir paredzēta tikai gadījumos, kad trešo personu veikta apzīmējuma izmantošana apdraud vai var apdraudēt preču zīmes funkcijas. Šīs funkcijas ietver ne tikai preču zīmes pamatfunkciju – garantēt patērētājiem preces vai pakalpojuma izcelsmi –, bet arī citas tās funkcijas, proti, funkciju garantēt šīs preces vai šī pakalpojuma kvalitāti vai saziņas, ieguldījumu vai reklāmas funkcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Mitsubishi Shoji Kaisha un Mitsubishi Caterpillar Forklift Europe, C‑129/17, EU:C:2018:594, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar preču zīmi marķētas preces pārpakošana, ko ir veikusi trešā persona bez preču zīmes īpašnieka atļaujas, var reāli apdraudēt šīs preces izcelsmes garantiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Junek Europ‑Vertrieb, C‑642/16, EU:C:2018:322, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 13. panta 1. punktu un Direktīvas 2008/95 7. panta 1. punktu ar preču zīmi piešķirtās tiesības neļauj tās īpašniekam aizliegt to lietot saistībā ar precēm, kuras ar minēto preču zīmi Savienības tirgū ir laidis īpašnieks vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu. Šīs normas ir vērstas uz to, lai saskaņotu preču zīmes tiesību aizsardzības fundamentālās intereses, no vienas puses, ar brīvas preču aprites iekšējā tirgū interesēm, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes, C‑291/16, EU:C:2017:990, 35. punkts).

Šajā kontekstā jāatgādina – lai arī Regulas Nr. 207/2009 13. pants un Direktīvas 2008/95 7. pants, kuri ir vispārīgi formulēti, pilnībā reglamentē preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu un lai arī tad, kad ir paredzēta to pasākumu saskaņošana, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu LESD 36. pantā paredzēto interešu aizsardzību, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs regulas un šīs direktīvas tiesību normas, nevis LESD 34.–36. pantu –, ka minētā regula un minētā direktīva, gluži kā visi atvasināto Savienības tiesību akti, ir jāinterpretē no LESD noteikumu, kas attiecas uz preču brīvu apriti, it īpaši no LESD 36. panta, skatpunkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes, C‑291/16, EU:C:2017:990, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

It īpaši no Regulas Nr. 207/2009 13. panta 2. punkta un Direktīvas 2008/95 7. panta 2. punkta izriet, ka preču zīmes īpašnieka iebildumi pret pārpakošanu, ciktāl tie uzskatāmi par atkāpi no preču brīvas aprites, nav pieļaujami, ja, īpašniekam īstenojot ar preču zīmes piešķirtās tiesības, tiek radīts slēpts ierobežojums tirdzniecībai starp dalībvalstīm LESD 36. panta otrā teikuma izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Junek Europ‑Vertrieb, C‑642/16, EU:C:2018:322, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Preču zīmju tiesību mērķis nav atļaut īpašniekiem sadalīt valstu tirgus un tādējādi sekmēt starp dalībvalstīm, iespējams, pastāvošo cenu atšķirību saglabāšanu (spriedums, 1996. gada 11. jūlijs, Bristol‑Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 46. punkts).

Šādu slēptu ierobežojumu LESD 36. panta otrā teikuma izpratnē rada tas, ka preču zīmes īpašnieks izmanto savas tiesības iebilst pret pārpakošanu, ja šī tiesību izmantošana sekmē mākslīgu dalībvalstu tirgu sadali un ja pārpakošana turklāt notiek tādā veidā, ka īpašnieka leģitīmās intereses tiek ievērotas; tas tostarp nozīmē, ka pārpakošana neietekmē zāļu sākotnējo stāvokli vai arī nevar kaitēt preču zīmes reputācijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 10. novembris, Ferring Lægemidler, C‑297/15, EU:C:2016:857, 16. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 17. maijs, Junek Europ‑Vertrieb, C‑642/16, EU:C:2018:322, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

Turklāt Tiesa ir nospriedusi – ņemot vērā, ka tas, ka īpašniekam nav iespējams pamatoties uz savām preču zīmes tiesībām, lai iebilstu pret tādu preču tirdzniecību, kuras marķētas ar tā preču zīmi un kuras pārpakojis importētājs, nozīmē atzīt importētājam zināmas iespējas, kas parastos apstākļos ir paredzētas vienīgi pašam īpašniekam, īpašnieka kā preču zīmes īpašnieka interesēs un lai aizsargātos pret jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu, šī iespēja ir jāatzīst vienīgi, ciktāl importētājs ievēro arī citas prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Orifarm u.c., C‑400/09 un C‑207/10, EU:C:2011:519, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preču zīmes īpašniekam ir leģitīms pamats iebilst pret no citas dalībvalsts importēto zāļu, kas marķētas ar viņa preču zīmi, turpmāku tirdzniecību dalībvalstī, ja importētājs ir pārpakojis šo preci un uz tās ir no jauna piestiprinājis šo preču zīmi, ja vien:

–	nav pierādīts, ka, preču zīmes īpašniekam izmantojot preču zīmes tiesības, lai iebilstu pret pārpakoto preču tirdzniecību ar šo preču zīmi, tiek sekmēta mākslīga dalībvalstu tirgu sadale;

–	nav pierādīts, ka pārpakošana nevar ietekmēt iepakojumā ietvertās preces sākotnējo stāvokli;

–	uz iepakojuma nav skaidri norādīta persona, kas veikusi preces pārpakošanu, un preces ražotāja nosaukums;

–	pārpakotās preces noformējums ir tāds, kas varētu kaitēt preču zīmes un tās īpašnieka reputācijai, un

–

importētājs pirms pārpakotās preces laišanas tirdzniecībā nav brīdinājis preču zīmes īpašnieku un pēc tā lūguma nav iesniedzis tam šīs preces paraugu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 11. jūlijs, Bristol‑Myers Squibb u.c., C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282, 79. punkts; 2007. gada 26. aprīlis, Boehringer Ingelheim u.c., C‑348/04, EU:C:2007:249, 32. punkts, kā arī 2018. gada 17. maijs, Junek Europ‑Vertrieb, C‑642/16, EU:C:2018:322, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

Attiecībā it īpaši uz pirmo no šā sprieduma iepriekšējā punktā uzskaitītajiem nosacījumiem Tiesa ir nospriedusi, ka mākslīgu tirgu sadali dalībvalstu starpā sekmē preču zīmes īpašnieka iebildumi pret zāļu pārpakošanu, ja tā ir nepieciešama, lai paralēli importēto preci varētu pārdot importētājā dalībvalstī (spriedums, 2007. gada 26. aprīlis, Boehringer Ingelheim u.c., C‑348/04, EU:C:2007:249, 18. punkts).

Šis nepieciešamības nosacījums ir izpildīts it īpaši tad, ja apstākļi tirdzniecības brīdī importētājā dalībvalstī kavē zāļu laišanu tirgū tādā pašā iepakojumā, kādā tās tika tirgotas eksportētājā dalībvalstī, tādējādi padarot pārpakošanu objektīvi nepieciešamu tam, lai attiecīgās zāles šajā dalībvalstī varētu tirgot paralēlais importētājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 10. novembris, Ferring Lægemidler, C‑297/15, EU:C:2016:857, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

56	Minētais nosacījums savukārt nav izpildīts, ja preču pārpakošana ir izskaidrojama tikai ar to, ka paralēlais importētājs cenšas gūt tirdzniecības priekšrocību (spriedums, 2007. gada 26. aprīlis, Boehringer Ingelheim u.c., C‑348/04, EU:C:2007:249, 37. punkts).

Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstu tirgu mākslīgu sadali sekmē arī tas, ja preču zīmes īpašnieks, kas dažādos dalībvalstu tirgos tirgo identiskas zāles ar dažādām preču zīmēm atkarībā no dalībvalsts, kurā šīs zāles tiek tirgotas, iebilst pret to, ka eksportētājā dalībvalstī izmantotā preču zīme tiek aizstāta ar preču zīmi, ko šis īpašnieks izmanto importētājā dalībvalstī, ja šī aizstāšana ir objektīvi nepieciešama, lai paralēlais importētājs varētu minētās zāles tirgot šajā pēdējā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 12. oktobris, Upjohn, C‑379/97, EU:C:1999:494, 19. un 38.–40. punkts).

58	Tomēr šajā gadījumā pamatlietas raksturo apstāklis, ka paralēli tirgotās zāles ir ģenēriskās zāles, savukārt preču zīmes, kuras attiecīgie paralēlie importētāji ir piestiprinājuši šo zāļu jaunajam ārējam iepakojumam, ir atbilstīgo atsauces zāļu preču zīmes.

59	Šajos apstākļos, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai šādas zāles var uzskatīt par identiskām šā sprieduma 57. punktā minētās judikatūras par preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu izpratnē.

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka Direktīvas 2001/83, kas grozīta ar Direktīvu 2004/27, 10. panta 2. punkta b) apakšpunktā ģenēriskās zāles ir definētas kā “zāles, kurās ir tāds pats aktīvo vielu kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs un tāda pati zāļu forma kā atsauces (references) zālēm un kuru bioekvivalence ar atsauces (references) zālēm ir pierādīta attiecīgos bioloģiskās pieejamības pētījumos”.

61	Turpinot – kā secinājumu 65. punktā minējis ģenerāladvokāts, ir jānorāda, ka atbilstoši 10. panta 2. punkta b) apakšpunkta otrā un trešā teikuma formulējumam ģenērisko zāļu sastāvs var atšķirties no atsauces zāļu sastāva farmaceitiskās formas, aktīvās vielas ķīmiskās formas un palīgvielu ziņā.

Visbeidzot, kā secinājumu 66. punktā norāda ģenerāladvokāts, ir jāuzsver, ka medicīnisku iemeslu dēļ ārstēšanā var tikt kontrindicēts aizstāt kādas zāles ar līdzvērtīgām zālēm – neatkarīgi no tā, vai tās ir atsauces vai ģenēriskās zāles. Tas tā ir it īpaši tā saukto zāļu “ar šauru terapeitisko indeksu” gadījumā.

Šajos apstākļos, ja uzskatītu, ka tad, ja atsauces zāles un to ģenēriskais produkts ir līdzvērtīgi no terapeitiskā skatpunkta, tie ir identiski produkti šā sprieduma 57. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, tas draudētu maldināt veselības aprūpes speciālistus un pacientus attiecībā uz konkrēto zāļu precīzo sastāvu, tādā veidā radot, iespējams, smagas sekas šo pacientu veselībai.

64	Tātad vienīgi zāles, kas visos aspektos ir identiskas ar otrām zālēm, var pārpakot jaunā ārējā iepakojumā, kuram piestiprināta šo otro zāļu preču zīme.

65	Tā tas tostarp var būt gadījumā, ja atsauces zāles un ģenēriskās zāles ražo tā pati struktūra vai ekonomiski saistītas struktūras un faktiski tās ir tas pats produkts, kuru tirgo saskaņā ar diviem atšķirīgiem regulējumiem.

Tādā gadījumā ne šīm zālēm piemērojamā tiesiskā regulējuma atšķirība, ne atšķirīgais veids, kā tās uztver veselības aprūpes darbinieki vai pacienti, nevar pamatot to, ka attiecīgo preču zīmju īpašnieks iebilst pret to, ka preču zīmi, kuru tas izmanto eksportētājā dalībvalstī, aizstāj ar preču zīmi, ko viņš piestiprina zālēm, kuras tas tirgo importētājā dalībvalstī, ja ir pierādīts, ka šī aizstāšana ir objektīvi nepieciešama, lai šīs zāles varētu tirgot šajā pēdējā dalībvalstī. Pretējā gadījumā īpašnieks varētu veicināt dalībvalstu tirgu mākslīgu sadali, tirgojot identiskas zāles gan kā atsauces zāles, gan kā ģenēriskās zāles.

67	Šajā gadījumā, kā izklāstīts šā sprieduma 16. un 25. punktā, iesniedzējtiesa uzskata, ka ģenēriskās zāles, kas aplūkotas katrā no pamatlietām, ir identiskas atbilstīgajām atsauces zālēm.

Līdz ar to, otrkārt, ir jāizvērtē, vai tādos apstākļos kā pamatlietās preču zīmes īpašnieka iebildumi pret to, ka tādu ģenērisko zāļu preču zīme, kuras laistas eksportētājas dalībvalsts tirgū, tiek aizstāta ar tādu atbilstīgu atsauces zāļu preču zīmi, kuras tirgo importētājā dalībvalstī, ir šķērslis attiecīgo zāļu faktiskai iekļūšanai šīs pēdējās dalībvalsts tirgū.

69	Kā izriet no šā sprieduma 55. un 57. punkta, tā tas būtu gadījumā, ja attiecīgās zāles nevarētu tirgot importētājā dalībvalstī ar šo zāļu oriģinālo preču zīmi, tādējādi darot objektīvi nepieciešamu šīs preču zīmes aizstāšanu, lai nodrošinātu šo zāļu brīvu apriti iekšējā tirgū.

Šādā situācijā preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret to, ka paralēlais importētājs aizstāj šo preču zīmi, ja šis importētājs var pierādīt, ka apstākļi attiecīgās preces tirdzniecības brīdī dara objektīvi nepieciešamu oriģinālās preču zīmes aizstāšanu ar importētājas dalībvalsts preču zīmi, lai šo preci laistu šīs dalībvalsts tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 12. oktobris, Upjohn, C‑379/97, EU:C:1999:494, 42. un 43. punkts), un ja šī aizstāšana turklāt notiek tā, ka īpašnieka leģitīmās intereses tiek ievērotas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Orifarm u.c., C‑400/09 un C‑207/10, EU:C:2011:519, 24. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, atbilstoši nosacījumiem, kas izklāstīti 1996. gada 11. jūlija spriedumā Bristol‑Myers Squibb u.c. (C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282), 2007. gada 26. aprīļa spriedumā Boehringer Ingelheim u.c. (C‑348/04, EU:C:2007:249), kā arī 2018. gada 17. maija spriedumā Junek Europ‑Vertrieb (C‑642/16, EU:C:2018:322).

Turpretim, ja paralēlais importētājs var tirgot minēto preci ar oriģinālo preču zīmi, attiecīgā gadījumā pielāgojot iepakojumu, lai tas atbilstu importētājas dalībvalsts tirgus prasībām, šā sprieduma 55. punktā minētais nepieciešamības nosacījums nav izpildīts. Tādā gadījumā preču brīva aprite, kas, kā izriet no šā sprieduma 48. un 50. punkta, ir pamatā noteikumam par preču zīmes tiesību izsmelšanu tirdzniecībā starp dalībvalstīm, netiek apdraudēta pēc būtības un tādējādi tā nevar būt pārāka par preču zīmes īpašnieka likumīgajām interesēm.

Turklāt jāatgādina – kā ģenerāladvokāts atgādina secinājumu 73. punktā –, ka dalībvalsts principā nevar atteikties izsniegt atļauju ģenērisko zāļu paralēlajam importam, ja šajā dalībvalstī ir piešķirta tirdzniecības atļauja attiecīgajām atsauces zālēm, ja vien šo atteikumu nepamato ar cilvēku veselības un dzīvības aizsardzību saistīti apsvērumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. jūlijs, Delfarma, C‑387/18, EU:C:2019:556, 26., 29. un 41. punkts). Līdz ar to šā sprieduma 55. punktā minētais nepieciešamības nosacījums nav izpildīts, ja ģenēriskās zāles visos aspektos atbilst atsauces zālēm, kurām ir šāda atļauja, ņemot vērā, ka tādā gadījumā ir jāuzskata, ka paralēlais importētājs var tirgot ģenēriskās zāles ar oriģinālo preču zīmi.

Visbeidzot, kā izriet no šā sprieduma 56. punkta, preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret paralēlā importētāja pārpakotu preču tirdzniecību ar šo preču zīmi, nevar ierobežot, ja oriģinālās preču zīmes aizstāšana ar citu īpašnieka preču zīmi ir pamatota tikai ar vēlmi gūt ekonomisku priekšrocību, kā tas ir it īpaši gadījumā, ja saimnieciskās darbības veicējs vēlas gūt labumu no atsauces zāļu preču zīmes reputācijas vai ievietot kādu preci ienesīgākā kategorijā.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punkts un 13. pants, kā arī Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts un 7. pants, lasot tos kopā ar LESD 34. un 36. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka atsauces zāļu preču zīmes un ģenērisko zāļu preču zīmes īpašnieks var iebilst pret to, ka paralēlais importētājs laiž dalībvalsts tirgū šīs ģenēriskās zāles, kas importētas no citas dalībvalsts, ja tās ir pārpakotas jaunā ārējā iepakojumā, kuram piestiprināta attiecīgo atsauces zāļu preču zīme, ja vien, pirmām kārtām, abas zāles visos aspektos ir identiskas un, otrām kārtām, preču zīmes aizstāšana atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti 1996. gada 11. jūlija sprieduma Bristol‑Myers Squibb u.c. (C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282) 79. punktā, 2007. gada 26. aprīļa sprieduma Boehringer Ingelheim u.c. (C‑348/04, EU:C:2007:249) 32. punktā, kā arī 2018. gada 17. maija sprieduma Junek Europ‑Vertrieb (C‑642/16, EU:C:2018:322) 28. punktā.

Par tiesāšanās izdevumiem

75	Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 16. decembra Regulu (ES) 2015/2424, 9. panta 2. punkts un 13. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkts un 7. pants, lasot tos kopā ar LESD 34. un 36. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

atsauces zāļu preču zīmes un ģenērisko zāļu preču zīmes īpašnieks var iebilst pret to, ka paralēlais importētājs laiž dalībvalsts tirgū šīs ģenēriskās zāles, kas importētas no citas dalībvalsts, ja tās ir pārpakotas jaunā ārējā iepakojumā, kuram piestiprināta attiecīgo atsauces zāļu preču zīme, ja vien, pirmām kārtām, abas zāles visos aspektos ir identiskas un, otrām kārtām, preču zīmes aizstāšana atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti 1996. gada 11. jūlija sprieduma Bristol‑Myers Squibb u.c. (C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93, EU:C:1996:282) 79. punktā, 2007. gada 26. aprīļa sprieduma Boehringer Ingelheim u.c. (C‑348/04, EU:C:2007:249) 32. punktā, kā arī 2018. gada 17. maija sprieduma Junek Europ‑Vertrieb (C‑642/16, EU:C:2018:322) 28. punktā.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – holandiešu.