–

SIA “Sātiņi‑S” vārdā – A. Grigorjevs,

–

Latvijas valdības vārdā – sākotnēji K. Pommere, V. Soņeca un V. Kalniņa, kā arī E. Bārdiņš, vēlāk K. Pommere un E. Bārdiņš, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, J. Quaney un M. Lane, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kam palīdz S. Kingston, SC, un G. Gilmore, BL,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji C. Hermes, M. Kaduczak un I Naglis, vēlāk C. Hermes un M. Kaduczak, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV 2013, L 347, 487. lpp., un labojums – OV 2016, L 130, 1. lpp.), 30. panta 1. punktu un 6. punkta a) apakšpunktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp SIA “Sātiņi‑S” un Lauku atbalsta dienestu (Latvija) par pēdējā minētā atteikumu piešķirt Sātiņi-S kompensācijas maksājumus atbilstoši Natura 2000 par aizliegumu ierīkot dzērveņu plantācijas purvos, kas ietilpst Natura 2000 tīklā.

3

Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”), 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.”

4

Šīs direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.”

5

Regulas Nr. 1305/2013 9. un 24. apsvērumā ir noteikts:

[..]

6

Šīs regulas 2. panta “Definīcijas” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   [..]

Turklāt piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

2.   Dalībvalsts vai reģions var izvēlēties piemērot citu “meža” definīciju, nevis to, kas dota 1. punkta r) apakšpunktā, pamatojoties uz spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai uzskaites sistēmu. Dalībvalstis vai reģioni minēto terminu definē lauku attīstības programmā.”

7

Minētās regulas 6. panta “Lauku attīstības programmas” 1. punktā ir noteikts:

“ELFLA dalībvalstīs darbojas ar lauku attīstības programmu starpniecību. Ar minētajām programmām īsteno stratēģiju, lai ar III sadaļā minēto pasākumu kopumu īstenotu Savienības lauku attīstības prioritātes. Minēto Savienības prioritāšu sasniegšanai prasa atbalstu no ELFLA.”

8

Saskaņā ar šīs pašas regulas 10. pantu “Lauku attīstības programmu apstiprināšana”:

“1.   Dalībvalstis iesniedz [Eiropas] Komisijai priekšlikumu par katru lauku attīstības programmu, kas satur 8. pantā minēto informāciju.

2.   Komisija ar īstenošanas aktu apstiprina katru lauku attīstības programmu.”

9

Šīs pašas regulas 30. pantā “Natura 2000 un [Direktīvas 2000/60] maksājumi” ir paredzēts:

“1.   Atbalstu saskaņā ar šo pasākumu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar [Dzīvotņu direktīvas], [Direktīvas 2009/147] un [Direktīvas 2000/60] īstenošanu.

Aprēķinot šajā pasākumā paredzēto atbalstu, dalībvalstis atvelk summu, kas vajadzīga, lai novērstu [Regulas Nr. 1307/2013] 43. pantā minēto prakses divkāršo finansējumu.

[..]

6.   Maksājumus var saņemt par šādām teritorijām:

[..].”

10

Regulas Nr. 1307/2013 4. panta “Definīcijas un ar tām saistīti noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

11

Šīs regulas 45. panta “Ilggadīgie zālāji” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis teritorijās, uz kurām attiecas [Dzīvotņu direktīva] vai [Direktīva 2009/147], tostarp šajās teritorijās esošajos kūdrājos un mitrājos, nosaka ilggadīgos zālājus, kas ir ekoloģiski jutīgi un kas ir stingri jāaizsargā, lai īstenotu minētajās direktīvās noteiktos mērķus.”

12

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 808/2014 (2014. gada 17. jūlijs), ar kuru paredz noteikumus, kā piemērot Regulu Nr. 1305/2013 (OV 2014, L 227, 18. lpp.) 10. pants “Standarta pieņēmumi par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis var noteikt maksājumu summu par pasākumiem vai darbību veidiem, kas minēti [Regulas Nr. 1305/2013] 28.–31., 33. un 34. pantā, pamatojoties uz standarta pieņēmumiem par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem.

2.   Attiecībā uz 1. punktā minētajiem aprēķiniem un atbilstošajiem maksājumiem dalībvalstis nodrošina, ka:

a) tajos ietverti tikai pārbaudāmi elementi;

b) tie pamatojas uz skaitļiem, kuri noteikti, izmantojot atbilstošu kompetenci;

c) tajos skaidri norādīts izmantoto skaitļu avots;

d) tie ir diferencēti, lai ņemtu vērā attiecīgi reģionālos vai vietējos apstākļus un faktisko zemes izmantojumu;

e) tajos nav ietverti elementi, kas saistīti ar ieguldījumu izmaksām.”

13

Šīs īstenošanas regulas I pielikuma 1. daļas nosaukums ir “Lauku attīstības programmu satura noformējums”. Šīs 1. daļas 8. punkta nosaukums ir “Izvēlēto pasākumu apraksts”, un tas ir formulēts šādi:

“[..]

2) Katra pasākuma apraksts, kurā ietverts:

[..]

[..]”

14

Minētās īstenošanas regulas I pielikuma 5. daļa attiecas uz pasākumu un apakšpasākumu kodiem. Šajā daļā atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. pantam ar kodu 12 ir paredzēts pasākums “Natura 2000 un [Direktīvas 2000/60] maksājumi”. Šajā pasākumā ir ietverti trīs apakšpasākumi ar kodiem 12.1, 12.2 un 12.3, kuru nosaukumi attiecīgi ir “Kompensācijas maksājums par Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām”, “Kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām” un “Kompensācijas maksājums par lauksaimniecības teritorijām, kas iekļautas upes baseina apsaimniekošanas plānos”.

15

Ministru kabineta 2007. gada 21. augusta noteikumu Nr. 562 “Noteikumi par zemes lietošanas veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas kritērijiem” (Latvijas Vēstnesis, 2007, Nr. 137) pielikumā ir paredzēts zemes lietošanas veidu klasifikators.

16

Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (Latvijas Vēstnesis, 2010, Nr. 58) ir noteikta īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārēja aizsardzības un izmantošanas kārtība.

17

Šo noteikumu 5. nodaļas “Dabas liegumi” 16. punktā ir noteikts:

“Dabas lieguma teritorijā aizliegts:

[..]

16.12. ierīkot purvos dzērveņu plantācijas;

[..].”

18

Ministru kabineta 2015. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 171 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā” (Latvijas Vēstnesis, 2015, Nr. 76) 56.–58. punkts ir formulēts šādi:

“56. punkts: Aktivitātes atbalsttiesīgā platība ir meža zeme (izņemot purvu):

56.1. kas iekļauta [Natura 2000 teritoriju] sarakstā atbilstoši regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta “a” apakšpunktam [..];

[..]

58. punkts: Atbalstu var saņemt, ja atbalstam pieteiktā atbalsttiesīgā platība ir vismaz viens hektārs, ko veido vismaz 0,1 hektāru lieli lauki un viena ierobežojuma veida minimālā platība vienā laukā ir vismaz 0,1 hektārs, un minētie lauki ir kartogrāfiski identificējami un iekļauti Lauku atbalsta dienesta elektroniskajā pieteikšanās sistēmā un tajos saskaņā ar normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību un izmantošanu vai sugu un biotopu aizsardzību pēc stāvokļa kārtējā gada 1. martā ir spēkā kāds no šādiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem:

58.1. aizliegta mežsaimnieciskā darbība;

58.2. aizliegta galvenā cirte un kopšanas cirte;

58.3. aizliegta galvenā cirte;

58.4. aizliegta kailcirte.”

19

Latvijas Lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam, ko Eiropas Komisija ir apstiprinājusi saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 10. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “Lauku attīstības programma 2014.–2020. gadam”), ir norādīts, ka atbalstu var saņemt, ja Natura 2000 teritorijās vai mikroliegumos meža zemēs, izņemot purvus, ir noteikti mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi.

20

2002. gadā Sātiņi-S iegādājās 7,7 ha purva zemju, kas atrodas dabas lieguma teritorijā un Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorijā Natura 2000 Latvijā.

21

2017. gada 2. februārī Sātiņi-S iesniedza Lauku atbalsta dienestā iesniegumu, lūdzot tai izmaksāt kompensāciju par 2015. un 2016. gadu, ņemot vērā aizliegumu šajās purva zemēs ierīkot dzērveņu plantācijas. Ar 2017. gada 28. februāra lēmumu šis dienests šo iesniegumu noraidīja, jo piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā nebija paredzēta šāda kompensācija.

22

Sātiņi-S šo lēmumu apstrīdēja Administratīvajā apgabaltiesā (Latvija), kas ar 2018. gada 26. marta spriedumu tās pieteikumu noraidīja.

23

Sātiņi-S par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senāts) (Latvija), kas ir iesniedzējtiesa un kas uzskata, ka, lai varētu taisīt nolēmumu par šo kasācijas sūdzību, ir vajadzīga Regulas Nr. 1305/2013 30. panta interpretācija.

24

Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar abiem pirmajiem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka purva zemes ir pilnībā izslēgtas no Natura 2000 maksājumiem un, ja tas tā nav, vai purva zemes ir “lauksaimniecības teritorijas” vai “meža teritorijas” šīs tiesību normas izpratnē.

26

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāprecizē, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā ir reglamentēti tostarp Natura 2000 maksājumi. Saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu atbalstu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri ir saistīti ar Dzīvotņu direktīvas, Direktīvas 2009/147 (turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”) un Direktīvas 2000/60 (turpmāk tekstā – “Ūdens pamatdirektīva”) īstenošanu. Minētās tiesību normas 6. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka attiecīgos atbalsta maksājumus var saņemt par Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, kas ir noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu.

27

Tādējādi Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā paredzētos Natura 2000 maksājumus var saņemt par lauksaimniecības un meža teritorijām, kas, lai gan atrodas Natura 2000 teritorijās, kuras ir noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, ietilpst jēdzienos “lauksaimniecības platība” vai “mežs” Regulas Nr. 1305/2013 izpratnē.

28

To ņemot vērā, ir jānorāda, ka Regulā Nr. 1305/2013 nav minēts un a fortiori nav definēts “purvu” vai “purva zemju” jēdziens. Iesniedzējtiesa arī neprecizē, kas ir jāsaprot ar “purviem” vai “purva zemēm” pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu izpratnē. Šādos apstākļos līdz ar to ir jāuzskata, kā to ir darījis ģenerāladvokāts secinājumu 33. punktā, ka purvs būtībā un saskaņā ar šī jēdziena parasto nozīmi ir mitrājs, kam ir raksturīga “kūdras” esamība, t.i., augsne, kurai ir raksturīgs ļoti augsts augu izcelsmes organisko vielu saturs un organiskā oglekļa krājumi.

29

Savukārt “meža” jēdziens Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunktā ir definēts kā zemes gabals, kura platība ir vairāk nekā 0,5 hektāri un kurā koku augstums pārsniedz 5 metrus un vainaga projekcija ir vairāk nekā 10 %, vai kurā augošie koki ir spējīgi sasniegt minētās robežvērtības in situ, un ar to neapzīmē teritoriju, ko galvenokārt izmanto kā lauksaimniecības vai pilsētas zemi. Tomēr šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts var izvēlēties piemērot citu definīciju, pamatojoties uz spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai uzskaites sistēmu, ar nosacījumu, ka šajā gadījumā šī definīcija ir sniegta tās lauku attīstības programmā. Iesniedzējtiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā Latvijas Republika ir pieņēmusi šādu definīciju.

30

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 35. punktā, nevar izslēgt, ka purvu atkarībā no tajā esošās veģetācijas vismaz daļēji var veidot “meži” Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunkta izpratnē vai tādas “meža” definīcijas izpratnē, ko attiecīgā gadījumā ir izstrādājusi konkrētā dalībvalsts saskaņā ar šīs regulas 2. panta 2. punktu.

31

Runājot par lauksaimniecības teritorijām, Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā “lauksaimniecības platības” jēdziens ir definēts kā “jebkura platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgie zālāji un pastāvīgas ganības vai ilggadīgie stādījumi, kā definēts [Regulas Nr. 1307/2013] 4. pantā”.

32

Taču, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 34. punktā, no Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā ietvertās “ilggadīgo zālāju un pastāvīgo ganību” definīcijas, kā arī no šīs pašas regulas 45. panta 1. punkta pirmajā daļā ietvertajiem precizējumiem izriet, ka purvi vai purva zemes var ietilpt šajā definīcijā un tādējādi lauksaimniecības teritorijas definīcijā.

33

Tādējādi ir jāuzskata – ciktāl purvi vai purva zemes, kas atrodas Natura 2000 teritorijās, kuras ir noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, ietilpst “meža” vai “lauksaimniecības platības” jēdzienos Regulas Nr. 1305/2013 izpratnē vai attiecīgā gadījumā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, kas ir pieņemts saskaņā ar pēdējo minēto, šie purvi un šīs purva zemes var tikt uzskatītas par “Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām” minētās regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tādējādi principā par tiem var saņemt šīs pašas regulas 30. panta 1. punktā paredzētos Natura 2000 maksājumus.

34

Tas, vai atkarībā no purvu konkrētas konfigurācijas tādi Natura 2000 teritorijā esoši purvi kā pamatlietā aplūkotie attiecīgā gadījumā ietilpst minētajos “meža” vai “lauksaimniecības platības” jēdzienos un tādējādi “Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritoriju” jēdzienā Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir faktu vērtējums, kas ietilpt valsts tiesu kompetencē.

35

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka principā ar to purvi nav izslēgti no Natura 2000 maksājumiem, ja tie atrodas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu noteiktajās Natura 2000 teritorijās un ietilpst “lauksaimniecības platības” vai “meža” jēdzienos attiecīgi šīs regulas 2. panta 1. punkta f) un r) apakšpunkta vai 2. panta 2. punkta izpratnē, un tādējādi par tiem var saņemt tās 30. panta 1. punktā paredzētos maksājumus kā par “Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām” minētā 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

36

Ar trešo un ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants ļauj dalībvalstij purvus izslēgt no Natura 2000 maksājumiem vai atbalsta piešķiršanu par šādām teritorijām attiecināt tikai uz situācijām, kad to noteikšana par “Natura 2000 teritorijām” rada šķērsli veikt konkrēta veida saimniecisko darbību šajās teritorijās, konkrēti, mežsaimniecisku darbību.

37

Pirmkārt, ir jānorāda, ka no atbildes, kas ir sniegta uz pirmajiem diviem jautājumiem, izriet, ka par Natura 2000 teritorijās esošiem “purviem” vai “purva zemēm”, kuri neietilpst “lauksaimniecības platības” vai “meža” definīcijā attiecīgi Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta f) un r) apakšpunkta vai 2. panta 2. punkta izpratnē, nevar saņemt maksājumus saskaņā ar šīs regulas 30. pantu.

38

Šajā ziņā tomēr ir jāprecizē, ka saskaņā ar minētā 2. panta 2. punktu dalībvalstij ir tiesības izstrādāt “meža” jēdziena definīciju, kuras rezultātā purvi vai purva zemes ir izslēgti no tiesībām saņemt maksājumus, pat ja runa ir par teritorijām, kas atbilst Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunktā ietvertajai definīcijai.

39

No Latvijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka konkrētas zemes vienības kategorijas un to noteicošās pazīmes ir aprakstītas Ministru kabineta 2007. gada 21. augusta noteikumos Nr. 562 “Noteikumi par zemes lietošanas veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas kritērijiem”. Saskaņā ar šo noteikumu pielikumu “lauksaimniecībā izmantojamā zeme”, “mežs” un “purvs” veido trīs dažādas zemju kategorijas atkarībā no to izmantošanas veida. To ņemot vērā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Latvijas Republika šajā gadījumā ir izstrādājusi “meža” jēdziena definīciju saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 2. punktu.

40

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā dalībvalstīm ir sniegta iespēja piešķirt kompensācijas atbilstoši Natura 2000, bet tajā tām nav noteikts nekāds pienākums šajā ziņā. Maksājumi atbilstoši Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvai ir viens no lauku attīstības pasākumiem šīs regulas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi šis 30. pants un tajā paredzētie nosacījumi ir piemērojami tikai maksājumiem, kas veikti, īstenojot attiecīgās dalībvalsts lauku attīstības programmu, kuru Komisija ir apstiprinājusi saskaņā ar minētās regulas 10. pantu. Dalībvalstīm ir jāīsteno nevis visi pasākumi, bet tikai tie, kas atbilst to stratēģijai un Savienības stratēģijai, ņemot vērā arī ELFLA finansējuma apmēru. Šī interpretācija atbilst Regulas Nr. 1305/2013 9. apsvērumam, kurā it īpaši ir minēti mērķu sasniegšanai lauku attīstības jomā izvēlētie pasākumi. Tādējādi maksājums saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu ir tikai viena no izvēlēm, ko dalībvalsts var izdarīt, lai saņemtu finansējumu.

41

Turklāt ar Īstenošanas regulas Nr. 808/2014 I pielikuma 5. daļas 12. pasākumu dalībvalstīm ir ļauts izvēlēties vienu no trim apakšpasākumiem saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. pantu, proti, kompensācijas maksājumu par Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām, kompensācijas maksājumu par Natura 2000 meža teritorijām un kompensācijas maksājumu par lauksaimniecības teritorijām, kas iekļautas upes baseina apsaimniekošanas plānos. Īstenošanas regulas I pielikuma 1. daļas 8. iedaļas 11. punkta 2. apakšpunkta e) punktā dalībvalstīm tostarp ir paredzēts pienākums noteikt ierobežojumus vai trūkumus, kuru dēļ var piešķirt lauku attīstības programmās paredzētos maksājumus. Visbeidzot, minētās īstenošanas regulas 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var noteikt maksājumu apmēru, pamatojoties uz standarta pieņēmumiem par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem.

42

Tādējādi principā Savienības tiesībās dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība saistībā ar, pirmkārt, to šajās tiesībās paredzēto pasākumu izvēli, kurus tās izvēlas īstenot, un, otrkārt, to ierobežojumu vai aizliegumu noteikšanu, kuru dēļ tiek piešķirti maksājumi.

43

Protams, lai gan to ierobežojumu dēļ, ko dalībvalstis ir noteikušas, izstrādājot savu lauku attīstības programmu, Natura 2000 maksājumu sistēma nedrīkst zaudēt savu kompensējošo mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. marts, Lingurár, C‑315/16, EU:C:2017:244, 28. punkts), tomēr ir jāsecina, ka šīs valstis var lemt, kādā veidā pasākumi Regulā Nr. 1305/2013 noteikto mērķu sasniegšanai konkrēti ir jāīsteno. Turklāt, kad minētās valstis īsteno šīs izvēles, tām ir jāievēro vispārējie Savienības tiesību principi, piemēram, diskriminācijas aizlieguma un samērīguma princips (šajā nozīmē saistībā ar samērīguma principu skat. spriedumu, 2017. gada 30. marts, Lingurár, C‑315/16, EU:C:2017:244, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Eiropas Komisijas 2015. gada 13. februārī apstiprinātajā Lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam Latvijas Republika Natura 2000 maksājumu piešķiršanu ir attiecinājusi tikai uz meža teritorijām, izslēdzot tajās esošos purvus. Šīs programmas noteikumi ir ietverti Ministru kabineta 2015. gada 7. aprīļa noteikumos Nr. 171 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā”, kuru 56. punktā ir precizēts, ka atbalsttiesīgā platība ir “meža zeme (izņemot purvu)”.

45

No tā izriet, pirmkārt, ka no trim šī sprieduma 41. punktā paredzētajiem apakšpasākumiem Latvijas Republika ir izvēlējusies tikai otro – “Kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām”, tādējādi no ieviestā atbalsta režīma izslēdzot “Natura 2000 lauksaimniecības teritorijas” šīs pēdējās minētās regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to purvus, kas attiecīgā gadījumā ietilpst minēto teritoriju definīcijā. Rīkojoties šādi, Latvijas Republika tādējādi ir izvēlējusies vienu no trim apakšpasākumu veidiem, kas tai bija pieejami atbilstoši Regulai Nr. 1305/2013 un Īstenošanas regulai Nr. 808/2014.

46

Runājot, otrkārt, par ierobežojumiem vai aizliegumiem, kuru dēļ šādi maksājumi var tikt piešķirti par “Natura 2000 meža teritorijām” Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, šī dalībvalsts tos ir aprakstījusi un ir noteikusi šo kompensāciju apmēru par attiecīgo zemes gabalu hektāru, izņemot purvus.

47

Līdz ar to tas, ka maksājumus par šādām teritorijām dalībvalsts ir paredzējusi tikai situācijās, kad to noteikšanas par “Natura 2000 teritorijām” dēļ šajās teritorijās ir ierobežota konkrēta veida saimnieciskās darbības, it īpaši mežsaimnieciskās darbības, veikšana, šķiet, atbilst Regulas Nr. 1305/2013 nosacījumiem.

48

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij no Natura 2000 maksājumiem izslēgt, pirmkārt, “Natura 2000 lauksaimniecības teritorijas” šīs tiesību normas izpratnē, tostarp šajā gadījumā šādās teritorijās ietilpstošus purvus, un, otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 2. punktu – purvus, kuri atrodas Natura 2000 teritorijās, kas principā ietilpst “meža” jēdzienā šīs regulas 2. panta 1. punkta r) apakšpunkta izpratnē un tādējādi “Natura 2000 meža teritoriju” jēdzienā minētās regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Šī pēdējā minētā tiesību norma ir jāinterpretē arī tādējādi, ka tā dalībvalstij ļauj šādus maksājumus par Natura 2000 meža teritorijām, tostarp attiecīgā gadījumā par purviem, attiecināt tikai uz situācijām, kurās šo teritoriju noteikšanas par “Natura 2000 teritorijām” dēļ tajās ir traucēta konkrēta veida saimnieciskās darbības, it īpaši mežsaimnieciskās darbības, veikšana.

49

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka Natura 2000 maksājums ir jāpiešķir šajā tīklā ietilpstoša purva īpašniekam tāpēc, ka saimnieciskajai darbībai, kuru var veikt šādā purvā, ir noteikts ierobežojums, proti, konkrēti aizliegums tajā ierīkot dzērveņu plantācijas, ja brīdī, kad īpašnieks iegādājās attiecīgo nekustamo īpašumu, tas zināja par šādu ierobežojumu.

50

Komisija atsaucas uz to, ka Tiesas kompetencē neietilpst piektā jautājuma izskatīšana. Tā norāda, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants nedz rada pienākumu, nedz arī sniedz solījumu maksāt kompensācijas fiziskām personām par visiem ierobežojumiem, kas var tikt attiecināti uz Natura 2000 tīklā ietilpstošu īpašumu izmantošanu, un ka, vispārīgāk runājot, Savienības tiesības neatzīst, ka pastāv vispārējs princips, kurš liktu piešķirt kompensāciju jebkādos apstākļos, proti, par visiem šiem atbilstoši Natura 2000 noteiktajiem ierobežojumiem. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā vajadzētu prevalēt risinājumam, kas ir līdzīgs tam, kādu Tiesa ir piemērojusi 2014. gada 22. maija spriedumā ÉrsekcsanádiMezőgazdasági (C‑56/13, EU:C:2014:352), jo minētajā spriedumā Tiesa būtībā esot nospriedusi, ka, tā kā pienākums izmaksāt kompensāciju, kas tika aplūkots lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums, ir balstīts nevis uz Savienības tiesībām, bet gan uz valsts tiesību aktiem, tās kompetencē nav vērtēt šādus valsts tiesību aktus no Hartā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesību uz īpašumu, kā arī darījumdarbības brīvības skatpunkta.

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru, runājot par dalībvalstu rīcību, Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (spriedums, 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c., C‑258/14, EU:C:2017:448, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Dalībvalstis īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, ja saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas prasībām tās veic atbilstošus pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu dabiskajām dzīvotnēm un sugu populācijai, un konkrēti, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu noplicināšanos.

53

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ ir noteikta attiecīgā teritorija, ja šādam traucējumam varētu būt nozīmīga ietekme attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

54

Turklāt tas, ka dalībvalstis pārņem un īsteno Putnu direktīvā un Dzīvotņu direktīvā paredzētos pasākumus, nenovēršami ietekmē to personu tiesības uz īpašumu, kam pieder attiecīgajās teritorijās esošie nekustamie īpašumi, jo uz tām kā minimums attiecas šo īpašumu izmantošanas ierobežojumi.

55

Tādējādi ir jāuzskata, ka dalībvalstis īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, kad tās ievieš maksājumu piešķiršanas režīmus atbilstoši Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvai saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktu. Turklāt arī tāpēc, ka šajā gadījumā ir notikusi Savienības tiesību īstenošana, ir piemērojami šo tiesību vispārējie principi, kā tas jau tika atgādināts šī sprieduma 43. punktā.

56

Turklāt no Regulas Nr. 1305/2013 6. panta 1. punkta un 10. panta izriet, ka ELFLA dalībvalstīs darbojas ar Komisijas apstiprinātu dalībvalstu lauku attīstības programmu starpniecību.

57

Tiesa, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība lemt, kādus pasākumus veikt, kā tas izriet no šī sprieduma 40. punkta. Tomēr, ja dalībvalsts veic pasākumus atbilstoši rīcības brīvībai, kas tai ir piešķirta ar Savienības tiesību aktu, ir jāuzskata, ka tā īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c., C‑258/14, EU:C:2017:448, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Tas vien, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt kompensāciju sistēmu, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka Hartas 17. pants nav piemērojams (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 86. punkts).

59

No tā izriet, ka Hartas 17. pants ir piemērojams pamatlietā un ka tādējādi Tiesas kompetencē ir izskatīt piekto jautājumu.

60

Vispirms jānorāda, ka no Hartas 17. panta teksta izriet, ka ar to tiesības uz kompensāciju ir piešķirtas tikai tad, ja ir atņemtas tiesības uz īpašumu, piemēram, ekspropriācijas gadījumā, kā tas acīmredzami nav šajā gadījumā.

61

Šajā ziņā pamatlieta ir jānošķir no tām, kurās ir taisīts 2016. gada 9. jūnija spriedums Pesce u.c. (C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428), jo pēdējās minētās bija saistītas ar koku, proti, olīvkoku, sistēmisku izciršanu un tādējādi ar īpašumtiesību uz tiem atņemšanu kā tādu. Šajā gadījumā aizliegums ierīkot dzērveņu plantācijas īpašumā, kas ietilpst Natura 2000 tīklā, ir nevis tiesību uz šo īpašumu atņemšana, bet īpašuma izmantošanas ierobežojums, kuru var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs, saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punkta trešajā teikumā noteikto.

62

Runājot par ierobežojumiem, ko tādējādi var noteikt tiesību uz īpašumu izmantošanai, turklāt ir jāatgādina, ka Hartas 17. pantā garantētās tiesības uz īpašumu nav absolūta prerogatīva un ka to īstenošanai var tikt noteikti ierobežojumi, kuri ir pamatoti ar Savienības izvirzītiem vispārējo interešu mērķiem (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tādējādi no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka tiesību uz īpašumu izmantošanai var noteikt ierobežojumus, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst izvirzītajiem vispārējo interešu mērķiem un, ņemot vērā izvirzīto mērķi, nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu ierobežojumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību būtību (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vides aizsardzība ir viens no šiem vispārējo interešu mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. marts, ERG u.c., C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 81. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi vides aizsardzība var attaisnot tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu (spriedums, 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 114. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

Otrkārt, nešķiet, ka tādi pasākumi kā pamatlietā aplūkotie, kas tādējādi ir pieņemti vides aizsardzības mērķiem saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, un ar ko tikai aizliedz ierīkot dzērveņu plantācijas purvos, lai nepieļautu šādi aizsargāto vides interešu apdraudējumu, situācijā, kad nepastāv kompensācija attiecīgajiem īpašniekiem, ir nesamērīgs un nepieņemams ierobežojums, kurš apdraud tiesību uz īpašumu būtību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 10. jūlijs, BookerAquaculture un Hydro Seafood, C‑20/00 un C‑64/00, EU:C:2003:397, 70. punkts). Šajā gadījumā šāds secinājums ir jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka minētais aizliegums un tādējādi tiesību uz īpašumu izmantošanai noteiktais ierobežojums bija spēkā jau brīdī, kad Sātiņi-S iegādājās pamatlietā aplūkotos purvus, kā tas izriet no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītā, līdz ar to pēdējā minētā nevarēja nezināt, ka šāds ierobežojums pastāv.

66

Lai gan, protams, dalībvalstis, ja vien tās rīkojas, ievērojot Savienības tiesības, attiecīgā gadījumā var uzskatīt, ka ir lietderīgi izmaksāt daļēju vai pilnīgu kompensāciju to zemes gabalu īpašniekiem, uz kuriem attiecas saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu noteikti aizsardzības pasākumi, no šī konstatējuma tomēr nevar secināt, ka Savienības tiesībās pastāv pienākums piešķirt šādu kompensāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 10. jūlijs, Booker Aquaculture un HydroSeafood, C‑20/00 un C‑64/00, EU:C:2003:397, 85. punkts).

67

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants kopsakarā ar Hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka Natura 2000 maksājums šajā tīklā ietilpstoša purva īpašniekam nav jāpiešķir tāpēc, ka saimnieciskajai darbībai, kuru var veikt šādā purvā, ir ticis noteikts ierobežojums, proti, aizliegums tajā ierīkot dzērveņu plantācijas, ja brīdī, kad īpašnieks iegādājās attiecīgo nekustamo īpašumu, tas zināja par šādu ierobežojumu.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: