TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2021. gada 20. maijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EEK) Nr. 2913/92 – Kopienas Muitas kodekss – 195. pants – 232. panta 1. punkta a) apakšpunkts – 221. panta 3. punkts – Kopējais muitas tarifs – Muitas parāda summas piedziņa – Nodokļa summas paziņošana parādniekam – Noilguma termiņš – Prasība galvotājam samaksāt nodrošinājuma summu – Piespiedu izpilde maksājuma veikšanai – Saprātīgs termiņš

Lietā C‑230/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākā tiesa (Senāts) (Latvija) iesniedza ar 2020. gada 2. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 3. jūnijā, tiesvedībā

AAS “BTA Baltic Insurance Company”

pret

Valsts ieņēmumu dienestu,

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Vāls [N. Wahl], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] un J. Pasers [J. Passer] (referents),

ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        AAS “BTA Baltic Insurance Company” vārdā – J. Alfejeva, advokāte,

–        Latvijas valdības vārdā – sākotnēji V. Soņeca un K. Pommere, kā arī E. Bārdiņš, vēlāk – K. Pommere un E. Bārdiņš, pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Albenzio, avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – F. Clotuche‑Duvieusart un E. Kalniņš, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1186/2009 (2009. gada 16. novembris), ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (OV 2009, L 324, 23. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 4. panta pirmās daļas 12. punktu, 195. pantu un 221. panta 3. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp AAS “BTA Baltic Insurance Company” (turpmāk tekstā – “BTA Baltic”) un Valsts ieņēmumu dienestu (Latvija) (turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) par noteiktu kārtību, kādā galvotājam pieprasa samaksāt nodrošinājuma summu par muitas parādu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Muitas kodeksa 4. pantā ir noteikts:

“Šajā Kodeksā terminiem ir šāda nozīme:

[..]

9.      “Muitas parāds” nozīmē personas pienākumu samaksāt ievedmuitas nodokļu summu (izvedmuitas [ievedmuitas] parāds) vai izvedmuitas nodokļu summu (izvedmuitas parāds), kas piemērojams atsevišķām precēm saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem.

[..]

12.      “Parādnieks” nozīmē jebkuru personu, kam ir saistība samaksāt muitas parādu.

[..]”

4        Muitas kodeksa VII sadaļā “Muitas parāds” ir ietverta 1. nodaļa “Muitas parāda nodrošinājums”, kas ietver tostarp 189. pantu, kura 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.      Ja saskaņā ar muitas noteikumiem muitas dienesti pieprasa dot nodrošinājumu muitas parāda samaksai, šādu nodrošinājumu sagādā persona, kas ir vai var kļūt atbildīga par šādu parādu.

[..]

3.      Muitas dienesti var atļaut, ka nodrošinājumu dod cita persona, nevis tā, no kuras nodrošinājums tiek prasīts.”

5        Minētajā Muitas kodeksa I nodaļā esošais 193. pants ir formulēts šādi:

“Nodrošinājumu var dot:

–        –      vai nu ar skaidras naudas iemaksu,

–        –      vai ar galvojumu.”

6        Saskaņā ar Muitas kodeksa 195. pantu:

“Galvinieks rakstveidā uzņemas saistību solidāri ar parādnieku un atsevišķi samaksāt nodrošināto maksājamo muitas parāda summu.

Galviniekam ir jābūt Kopienā reģistrētai un dalībvalsts muitas dienestu apstiprinātai trešai personai.

[..]”

7        Muitas kodeksa VII sadaļas 2. nodaļā “Muitas parāda rašanās” ir uzskaitīti dažādi muitas parāda rašanās gadījumi un norādīts parādnieks vai parādnieki. It īpaši Muitas kodeksa 203. un 204. pantā, kas ietilpst šajā nodaļā, ir noteikts:

“203. pants

1.      Ievedmuitas parāds rodas:

–        nelikumīgi izņemot no muitas uzraudzības ar ievedmuitas nodokli apliekamās preces.

[..]

3.      Parādnieki ir:

–        persona, kas izņēmusi preces no muitas uzraudzības,

–        jebkura persona, kas piedalījusies šādā izņemšanā vai apzinājusies, vai kurai būtu bijis jāapzinās, ka preces tikušas izņemtas no muitas uzraudzības,

–        jebkura persona, kas ieguvusi vai valdījusi attiecīgās preces un preču iegūšanas vai saņemšanas brīdī apzinājusies, vai kurai būtu bijis jāapzinās, ka tās izņemtas no muitas uzraudzības,

un

–        attiecīgā gadījumā – persona, kam jāizpilda pienākumi, ko uzliek preču pagaidu glabāšana vai tās muitas procedūras piemērošana, kurā preces nodotas.

204. pants

1.      Ievedmuitas parāds rodas:

a)      neizpildot kādu no pienākumiem, ko uzliek ievedmuitas nodoklim pakļaujamo preču pagaidu glabāšana vai tās muitas procedūras izmantošanu, kurā tās nodotas,

vai

b)      neievērojot kādu nosacījumu preču nodošanai šajā muitas procedūrā, vai pazeminātas ievedmuitas nodokļa likmes vai nulles likmes piemērošanai precēm sakarā ar to galapatēriņu,

gadījumos, kas nav minēti 203. pantā, ja vien netiek konstatēts, ka neizpildīšana nav būtiski iespaidojusi attiecīgās pagaidu glabāšanas vai muitas procedūras pareizu norisi.

[..]

3.      Parādnieks ir persona, kam atkarībā no apstākļiem vai nu jāpilda pienākumi, ko uzliek ievedmuitas nodoklim pakļaujamo preču pagaidu glabāšana vai tās muitas procedūras izmantošana, kurā tās nodotas, vai arī jāievēro nosacījumi preču nodošanai šajā procedūrā.”

8        Šīs pašas VII sadaļas 3. nodaļā par muitas parāda summas samaksu ir ietverts tostarp 221., 222. un 232. pants.

9        Muitas kodeksa 221. pantā ir paredzēts:

“1.      Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.      Paziņojumu debitoram nesniedz pēc tam, kad beidzies trīs gadu laika posms pēc dienas, kurā radies muitas parāds. Šo termiņu var pārtraukt uz pārsūdzības procesa laiku, sākot no brīža, kad ir iesniegta pārsūdzība 243. panta nozīmē.

[..]”

10      Muitas kodeksa 222. pants ir formulēts šādi:

“1.      Nodokļa summa, kas darīta zināma saskaņā ar 221. pantu, parādniekam ir jāsamaksā šādos termiņos:

a)      ja persona nav tiesīga saņemt nevienu no 224.–229. pantā noteiktajiem maksāšanas atvieglojumiem, maksājums ir jāizdara noteiktajā termiņā.

Neskarot 244. panta otro daļu, termiņš nedrīkst pārsniegt desmit dienas pēc maksājamās muitas nodokļa summas paziņošanas parādniekam [..].

[..]”

11      Saskaņā ar Muitas kodeksa 232. pantu:

“1.      Ja muitas nodokļa parāda summa noliktajā termiņā nav samaksāta:

a)      muitas dienesti var saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, ieskaitot parāda piedziņu, lai nodrošinātu šās summas samaksu.

[..]”

 Latvijas tiesības

12      Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23. panta pirmajā un otrā daļā ir noteikts:

“(1)      Nodokļu administrācija pēc nodokļu revīzijas (audita) nosaka vai precizē nodokļu un informatīvo deklarāciju sastāvdaļās norādāmās summas, apliekamos ienākumus (zaudējumus), nodokļu (nodevu) aprēķinus atbilstoši nodokļu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, uzliek soda naudu triju gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa. [..]

(2)      Nodokļu administrācija papildus aprēķina nodokļus saskaņā ar konkrēto nodokļu likumiem, ja, nosakot nodokļu maksājumu apmēru, ir pārkāpti likumi, Ministru kabineta noteikumi vai vietējo pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī samazina nodokļa maksājuma apmēru triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa.”

13      Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 26. panta astotajā daļā ir noteikts:

“Lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu izpilda triju gadu laikā no tā pieņemšanas [..].”

14      Iesniedzējtiesa piebilst, ka no Ministru kabineta 2011. gada 6. septembra noteikumu Nr. 691 “Noteikumi par nodokļu parāda galvojumu preču muitošanai” 22. punkta izriet, ka galvotājam ir jāsamaksā nodokļu parāds, kas radies galvojuma līguma spēkā esamības laikā, un ka tas ir atbildīgs par parādnieka pienākumu tikai līdz pamatsummai, izņemot nokavējuma procentus un naudas sodus. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar šo noteikumu 24.1. punktu galvotājam pēc šo noteikumu 22. punktā minētās nodokļu administrācijas prasības saņemšanas nodokļu parāds jāsamaksā desmit dienu laikā.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

15      BTA Baltic ir apdrošināšanas sabiedrība, kura laikposmā no 2012. gada 5. aprīļa līdz 2013. gada 4. aprīlim sniedza vispārēju galvojumu muitas noliktavas pārvaldītājai sabiedrībai SIA “9HL” un pie kuras kā “galvotāja” Muitas kodeksa izpratnē var vērsties ar prasību samaksāt sabiedrības 9HL radīto muitas parādu.

16      2013. gada 11. februārī nodokļu administrācija veica sabiedrības 9HL muitas kontroli un konstatēja, ka tās muitas noliktavā nav preču, attiecībā uz kurām līdz ar to tika aprēķināti ievedmuitas nodokļi ar 2013. gada 8. aprīļa lēmumu, kas tika atstāts negrozīts ar 2013. gada 11. jūnija lēmumu.

17      Tā kā muitas nodokļu summa netika samaksāta Muitas kodeksa 222. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā desmit dienu termiņā, nodokļu administrācija uzsāka muitas parāda piedziņu no parādnieces, sabiedrības 9HL.

18      2016. gada 27. septembrī šim nolūkam pilnvarots tiesu izpildītājs piedziņas lēmumus nodeva atpakaļ nodokļu administrācijai bez izpildes.

19      2017. gada 12. maijā nodokļu administrācija vērsās pie BTA Baltic kā galvotājas ar prasību samaksāt sabiedrības 9HL nodokļu parādu.

20      BTA Baltic apstrīdēja šo prasību augstākā iestādē, un tās iesniegums tika noraidīts ar nodokļu administrācijas 2017. gada 16. jūnija lēmumu.

21      Tā kā Administratīvā rajona tiesa (Latvija) apmierināja BTA Baltic iesniegto pieteikumu par šo lēmumu un nodokļu administrācijas iesniegtā apelācijas sūdzība Administratīvajā apgabaltiesā (Latvija) tika apmierināta ar 2018. gada 28. decembra spriedumu, BTA Baltic vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību.

22      Kasācijas sūdzības pamatojumam BTA Baltic uzskata, ka nodokļu administrācija tai novēloti ir pieprasījusi samaksāt galvojuma summu.

23      Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav skaidrības par galvotāja lomu attiecībās starp parādnieku un nodokļu administrāciju, jo nevienā valsts vai Savienības tiesību normā nav tieši paredzēts termiņš, kādā muitas parāda samaksa var tikt pieprasīta no galvotāja.

24      Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai galvotāju var kvalificēt kā “parādnieku”, jo galvojuma attiecības ir specifiskas. Tās ieskatā, var teikt, ka galvotājs tiek iesaistīts tikai tad, ja ir konstatēts muitas tiesību normu pārkāpums, ja piedziņa no galvenā parādnieka izrādījusies neiespējama un ja ir jāiekasē nepamatoti nesamaksāts nodoklis. Tomēr tādā gadījumā nav skaidrs, vai muitas iestādēm ir jāievēro noteikti termiņi, lai vērstos ar prasību pie galvotāja.

25      Iesniedzējtiesa norāda – lai arī dalībvalstis joprojām ir pilnvarotas pieņemt procesuālus noteikumus Muitas kodeksa piemērošanas jomā, tām tomēr ir jāpārliecinās, ka tie atbilst šim kodeksam, kā arī – vispārīgi – atbilstošajām Savienības tiesību prasībām un principiem, tostarp tiesiskās noteiktības principam. Tātad, piedzenot nodokļu parādus, nodokļu administrācijai ir jāievēro noteikti termiņi. Taču nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, vai šie termiņi būtu jāattiecina arī uz galvotāju. Iesniedzējtiesas ieskatā, nedrīkstētu veidoties situācija, ka muitas parāda nodrošinājuma piedziņai no galvotāja nav noteikts vispār nekāds termiņš.

26      Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai galvotājs [Muitas kodeksa] 195. panta izpratnē ir uzskatāms par “parādnieku” šī kodeksa 221. panta 3. punkta izpratnē un vai tādējādi uz galvotāju attiecas 221. panta 3. punktā noteiktais termiņš?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai galvotājs saskaņā ar [Muitas kodeksa] 232. panta 1. punkta a) apakšpunktu būtu uzskatāms par lēmuma izpildes jeb parāda piedziņas adresātu vai ar izpildi skarto personu un, līdz ar to, vai uz galvotāju būtu attiecināmi dalībvalsts noteikumi par izpildi, tostarp termiņiem?

3)      Ja galvotājs atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām nav uzskatāms nedz par “parādnieku” [Muitas kodeksa] 221. panta 3. punkta izpratnē, nedz par lēmuma izpildes adresātu vai ar izpildi skarto personu, vai uz galvotāju ir attiecināma no tiesiskās noteiktības principa izrietošā prasība ievērot saprātīgu noilguma termiņu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

27      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 195. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā paredzētais muitas parāda galvotājs var tikt kvalificēts kā “parādnieks” šī kodeksa 221. panta 3. punkta izpratnē un tādējādi uz to attiecināms šajā tiesību normā paredzētais trīs gadu noilguma termiņš no parāda rašanās brīža.

28      Jānorāda, ka Muitas kodeksa 4. pantā “parādnieks” ir definēts kā jebkura persona, kam ir pienākums samaksāt muitas parāda summu.

29      Attiecībā uz parādnieka identificēšanu Muitas kodeksa VII sadaļas 201.–205. pantā un 209.–211. pantā ir uzskaitīti dažādi muitas parāda rašanās gadījumi un katrā konkrētajā gadījumā precīzi ir identificēts atbilstošais parādnieks vai parādnieki. Saskaņā ar minētajiem pantiem parādnieks vai parādnieki būtībā ir – likumīgās situācijās – deklarētājs vai persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija, un – nelikumīgās situācijās – pārkāpuma izdarītājs, personas, kuras, zinājušas par pārkāpumu vai kuras nevarēja par to nezināt, ir piedalījušās šajā pārkāpumā vai ir ieguvušas vai turējušas attiecīgās preces, un, attiecīgā gadījumā, persona, kurai bija jāizpilda nosacījumi un pienākumi, kā dēļ preces atradās pagaidu glabāšanā vai bija piemērojama muitas procedūra, kurai šīs preces tika nodotas.

30      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies pilnībā paredzēt nosacījumus, ar kādiem tiek noteiktas personas, kas ir muitas parādnieki (spriedums, 2005. gada 15. septembris, United Antwerp Maritime Agencies un Seaport Terminals, C‑140/04, EU:C:2005:556, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31      Jākonstatē, ka nevienā no minētajiem Muitas kodeksa pantiem galvotājs nav norādīts kā “muitas nodokļa parādnieks”. Precīzāk, tas nav paredzēts Muitas kodeksa 203. un 204. pantā, kurus konkrēti min lietas dalībnieki un kuri attiecas uz preču izņemšanu no muitas uzraudzības vai kāda no tiem pienākumiem neizpildi, kas rodas, ievietojot preces pagaidu uzglabāšanā vai izmantojot tādu muitas procedūru, kurai tās nodotas.

32      No Muitas kodeksa 189. panta 1. un 3. punkta arī izriet, ka nodrošinājumu, ko muitas iestādes var pieprasīt no parādnieka vai personas, kura par to varētu kļūt, var sagādāt “cita persona, nevis [šī persona]”. Turklāt šī kodeksa 193. pantā ir paredzēts, ka šo nodrošinājumu var sniegt ar skaidras naudas līdzekļu iemaksu vai galvojumu.

33      Attiecībā uz galvojumu Muitas kodeksa 195. pantā ir noteikts, ka galvotājs ir “trešā persona”, kas reģistrēta Eiropas Savienībā un ko ir apstiprinājuši dalībvalsts muitas dienesti, un kas rakstveidā uzņemas saistību solidāri ar parādnieku samaksāt nodrošināto maksājamo muitas parāda summu. Kā norāda Eiropas Komisija, galvotājs tādējādi neaizstāj parādnieku, bet gan nodrošina muitas parāda samaksu saskaņā ar likumā vai galvojuma līgumā paredzētajiem nosacījumiem.

34      No iepriekš minētā izriet, ka, pat ja attiecīgā gadījumā galvotājam ir jāmaksā nodrošinātā muitas parāda summa, izpildot savas galvotāja saistības, tas ir jāuzskata par personu, kas nav “parādnieks” Muitas kodeksa 4. panta 12. punkta izpratnē.

35      Tādējādi Muitas kodeksa 221. pantu, kura 1. punktā ir noteikts, ka muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam, un 3. punktā – ka paziņojums parādniekam vairs netiek sniegts pēc tam, kad ir beidzies trīs gadu laikposms no muitas parāda rašanās dienas, nevar interpretēt tā, ka tas attiecas uz galvotāju.

36      Šo konstatējumu apstiprina apstāklis, ka paša galvojuma mērķis ir sniegt nodrošinājumu gadījumā, ja parādnieks nesamaksā muitas parādu, tātad attiecīgi pēc muitas nodokļu summas paziņošanas minētajam parādniekam.

37      Kā rakstveida apsvērumos būtībā norāda Itālijas valdība, tad, ja noilguma termiņš, kas paredzēts muitas parāda summas paziņošanai parādniekam, tiktu piemērots galvotājam, galvotāja sniegtais nodrošinājums zaudētu lietderīgo iedarbību, ņemot vērā, ka gadījumā, ja parādnieks šo paziņojumu saņemtu pēdējā šī termiņa dienā, pats galvotājs tiktu atbrīvots no nodrošinājuma samaksas pienākuma tās pašas dienas beigās.

38      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 195. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā paredzēto muitas parāda galvotāju nevar kvalificēt kā “parādnieku” šī kodeksa 221. panta 3. punkta izpratnē un līdz ar to tam nevar piemērot šajā tiesību normā paredzēto trīs gadu noilguma termiņu no muitas parāda rašanās brīža.

 Par otro jautājumu

39      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 232. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais dalībvalstu pienākums izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai panāktu nodokļu samaksu, ir piemērojams ne tikai parādniekam, bet arī galvotājam, un ka tas saskaņā ar minētā 232. panta 1. punkta a) apakšpunktu var tikt uzskatīts par personu, pret kuru var vērst piedziņu un kurai ir piemērojami dalībvalstu noteikumi par izpildi, tostarp termiņiem.

40      Jānorāda, ka Muitas kodeksa 232. pants ir iekļauts 3. nodaļā par muitas parāda summas samaksu, kuras 217.–231. pants attiecas uz parādnieku un tostarp paredz tā informēšanu par muitas nodokļa summu, kā arī termiņiem, atvieglojumiem un maksājuma atlikšanu, kas tam var tikt piešķirti.

41      Muitas kodeksa 232. pantā ir paredzēts gadījums, kad parādnieks noteiktajā termiņā nesamaksā nodokļa summu. Tā 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā muitas dienestiem ir noteikts pienākums izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, ieskaitot parāda piedziņu, lai nodrošinātu šīs summas samaksu.

42      Lai gan minētajā 232. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā galvotājs konkrēti nav minēts, ir jāuzskata, ka atsauce uz “visiem rīcībā esošajiem līdzekļiem”, lai nodrošinātu parāda summas samaksu, ir jāsaprot kā tāda, kas papildus piespiedu izpildei, kura vērsta pret parādnieku, ietver nodrošinājuma pieprasīšanu no galvotāja. Pirmkārt, šī iespēja ir radīta tieši tāpēc, lai labotu parādnieka saistību nepildīšanu. Otrkārt, Muitas kodeksa 232. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā galvotājs ir skaidri minēts, precizējot, ka attiecībā uz viņu tranzīta procedūrā var tikt pieņemti īpaši noteikumi.

43      Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 232. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais dalībvalstu pienākums izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, ieskaitot parāda piedziņu, lai saņemtu nodokļu samaksu, ir piemērojams ne tikai parādniekam, bet arī galvotājam un ka tas saskaņā ar minētā 232. panta 1. punkta a) apakšpunktu var tikt uzskatīts par personu, pret kuru var vērst piedziņu un kurai ir piemērojami dalībvalstu noteikumi par izpildi, tostarp termiņiem.

 Par trešo jautājumu

44      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai no tiesiskās noteiktības principa izrietošais noteikums, saskaņā ar kuru ir jāievēro saprātīgs noilguma termiņš, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams prasībai, kas celta pret galvotāju, lai nodrošinātu muitas parāda piedziņu.

45      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka tiesiskās noteiktības princips ir daļa no Savienības tiesību sistēmas un ka šajā ziņā tas ir jāievēro ne tikai Savienības iestādēm, bet arī dalībvalstīm, kad tās īsteno ar Savienības tiesisko regulējumu piešķirtās pilnvaras (spriedums, 2015. gada 10. decembris, Veloserviss, C‑427/14, EU:C:2015:803, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās noteiktības principa mērķis ir garantēt situāciju un tiesisko attiecību paredzamību, un tas tostarp paredz, ka nedrīkst pastāvēt bezgalīga iespēja apšaubīt nodokļa maksātāja situāciju attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju vai muitas dienestu (spriedums, 2015. gada 10. decembris, Veloserviss, C‑427/14, EU:C:2015:803, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka saprātīgs noilguma termiņš – neatkarīgi no tā, vai tas ir noteikts valsts tiesībās vai Savienības tiesībās, – atbilst tiesiskās noteiktības interesēm, kuras aizsargā gan indivīdu, gan attiecīgo administrāciju, tādējādi neliedzot indivīdam izmantot Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības (spriedums, 2015. gada 10. decembris, Veloserviss, C‑427/14, EU:C:2015:803, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Šādos apstākļos uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka no tiesiskās noteiktības principa izrietošais noteikums, saskaņā ar kuru ir jāievēro saprātīgs noilguma termiņš, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams prasībai, kas celta pret galvotāju, lai nodrošinātu muitas parāda piedziņu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

49      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

1)      Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1186/2009 (2009. gada 16. novembris), ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem, 195. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā paredzēto muitas parāda galvotāju nevar kvalificēt kā “parādnieku” Regulas (EEK) Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 1186/2009, 221. panta 3. punkta izpratnē un līdz ar to tam nevar piemērot šajā tiesību normā paredzēto trīs gadu noilguma termiņu no muitas parāda rašanās brīža.

2)      Regulas (EEK) Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 1186/2009, 232. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais dalībvalstu pienākums izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, ieskaitot parāda piedziņu, lai saņemtu nodokļu samaksu, ir piemērojams ne tikai parādniekam, bet arī galvotājam un ka tas saskaņā ar minētā 232. panta 1. punkta a) apakšpunktu var tikt uzskatīts par personu, pret kuru var vērst piedziņu un kurai ir piemērojami dalībvalstu noteikumi par izpildi, tostarp termiņiem.

3)      No tiesiskās noteiktības principa izrietošais noteikums, saskaņā ar kuru ir jāievēro saprātīgs noilguma termiņš, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams prasībai, kas celta pret galvotāju, lai nodrošinātu muitas parāda piedziņu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 20. maijā.

*      Tiesvedības valoda – latviešu.