–

“Grossmania” Mezőgazdasági Termelő és Szolgáltató Kft. vārdā – T. Szendrő‑Németh, ügyvéd,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, pārstāvis,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbacher, L. Malferrari un L. Havas, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 267. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp “Grossmania” Mezőgazdasági Termelő és Szolgáltató Kft. (turpmāk tekstā – “Grossmania”) un Vas Megyei Kormányhivatal (Vašas departamenta administratīvie dienesti, Ungārija) par tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru ir noraidīts pieteikums atkārtoti ierakstīt zemesgrāmatā ususfructus lietojuma tiesības, kas ir izbeigušās ex lege un dzēstas no šīs zemesgrāmatas.

3

Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.), X pielikuma nosaukums ir “Pievienošanās akta 24. pantā minētais saraksts: Ungārija”. Šī pielikuma 3. nodaļas “Brīva kapitāla aprite” 2. punktā ir noteikts:

“Neskarot pienākumus, kas noteikti Līgumos, uz kuriem balstās Eiropas Savienība, Ungārija var septiņus gadus no pievienošanās dienas paturēt spēkā tādus aizliegumus attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi, kas šā Akta parakstīšanas dienā paredzēti Ungārijas tiesību aktos un kas attiecas uz fiziskām personām, kuras nav Ungārijas iedzīvotāji vai pilsoņi, un uz juridiskām personām. Attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi dalībvalstu pilsoņiem vai juridiskām personām, kas izveidotas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, nekādā gadījumā nedrīkst piemērot noteikumus, kas ir nelabvēlīgāki par noteikumiem, kuri ir spēkā Pievienošanās līguma parakstīšanas dienā. [..]

Uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbināti zemnieki un dzīvot Ungārijā un kas vismaz trīs gadus pēc kārtas likumīgi dzīvojuši un kā zemnieki aktīvi darbojušies Ungārijā, neattiecina šā panta iepriekšējās daļas noteikumus un jebkādus noteikumus un procedūras, ko neattiecina uz Ungārijas pilsoņiem.

[..]

Ja ir pietiekami pierādījumi par to, ka pēc pārejas posma beigām būs nopietni traucējumi vai šādu traucējumu rašanās iespējamība Ungārijas lauksaimniecības zemju tirgū, [Eiropas] Komisija pēc Ungārijas lūguma lemj par pārejas laikposma pagarināšanu par ne vairāk kā trim gadiem.”

4

Ar Komisijas Lēmumu 2010/792/ES (2010. gada 20. decembris), ar ko pagarina pārejas periodu attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi Ungārijā (OV 2010, L 336, 60. lpp.), šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā pievienošanās akta X pielikuma 3. nodaļas 2. punktā ieviestais pārejas periods tika pagarināts līdz 2014. gada 30. aprīlim.

5

Földről szóló 1987. évi I. törvény (1987. gada Likums Nr. I par zemi) 38. panta 1. punktā bija paredzēts, ka fiziskas personas, kam nav Ungārijas pilsonības vai kam ir šī pilsonība, bet kas pastāvīgi dzīvo ārpus Ungārijas, kā arī juridiskas personas ar juridisko adresi ārpus Ungārijas vai ar juridisko adresi Ungārijā, bet kuras pieder fiziskām vai juridiskām personām, kas ir ārpus Ungārijas, var iegūt īpašumā lauksaimniecības zemi ar pirkumu, maiņu vai dāvinājumu tikai, iepriekš saņemot finanšu ministra atļauju.

6

Ar 1991. gada 27. decembra171/1991 Korm. rendelet (Valdības dekrēts Nr. 171/1991), kas stājās spēkā 1992. gada 1. janvārī, 1. panta 5. punktu tika izslēgta jebkāda iespēja iegādāties lauksaimniecības zemi personām, kam nav Ungārijas pilsonības, izņemot personas, kurām ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, un tās, kurām ir atzīts bēgļa statuss.

7

Ar termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény (1994. gada Likums Nr. LV par lauksaimniecības zemi, turpmāk tekstā – “1994. gada likums par lauksaimniecības zemi”) tika saglabāts minētais iegādes aizliegums, paplašinot to uz visām juridiskajām personām neatkarīgi no tā, vai to juridiskā adrese ir vai nav Ungārijā.

8

Minētais likums tika grozīts – grozījumiem stājoties spēkā 2002. gada 1. janvārī – ar termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény módosításáról szóló 2001. évi CXVII. törvény (2001. gada Likums Nr. CXVII, ar ko groza 1994. gada Likumu Nr. LV par lauksaimniecības zemi), lai izslēgtu arī iespēju ar līgumu nodibināt lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma tiesības par labu fiziskām personām, kam nav Ungārijas pilsonības, vai juridiskām personām. Pēc šiem grozījumiem 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punktā bija noteikts, ka, “lai slēgtu līgumu par ususfructus lietojuma tiesībām, ir jāpiemēro II nodaļas noteikumi par ierobežojumiem īpašuma iegādē. [..]”

9

1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts pēc tam tika grozīts ar egyes agrár tárgyú törvények módosításáról szóló 2012. évi CCXIII. törvény (2012. gada Likums Nr.°CCXIII, ar ko groza noteiktus lauksaimniecības likumus). Jaunajā redakcijā, kurā ir iekļauts šis grozījums un kura stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, minētajā 11. panta 1. punktā bija noteikts, ka “ar līgumu noteiktas ususfructus lietojuma tiesības nav spēkā, izņemot gadījumu, ja tās ir noteiktas par labu tuvam radiniekam”. Ar 2012. gada Likuma Nr. CCXIII 1994. gada likumā tika ieviests arī jauns punkts – 91. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “2033. gada 1. janvārīex lege izbeigsies visas ususfructus lietojuma tiesības, kuras pastāvēja 2013. gada 1. janvārī un kuras, noslēdzot beztermiņa līgumu vai līgumu uz noteiktu laiku, kas beidzas pēc 2032. gada 30. decembra, tikušas piešķirtas personām, kuras nav tuvi radinieki”.

10

Mező- és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CXXII par lauksaimniecības un mežu zemes apriti, turpmāk tekstā – “2013. gada likums par lauksaimniecības zemi”) tika pieņemts 2013. gada 21. jūnijā un ir stājies spēkā 2013. gada 15. decembrī.

11

2013. gada likuma par lauksaimniecības zemi 37. panta 1. punktā ir saglabāta norma, saskaņā ar kuru šādas ar līgumu noteiktas zemes ususfructus lietojuma tiesības, nav spēkā, izņemot gadījumu, ja tās ir noteiktas par labu tuvam radiniekam.

12

Mező- és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvénnyel összefüggő egyes rendelkezésekről és átmeneti szabályokról szóló 2013. évi CCXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CCXII, ar ko nosaka pārejas un citus noteikumus attiecībā uz 2013. gada Likumu Nr. CXXII par lauksaimniecības un mežu zemes apriti, turpmāk tekstā – “2013. gada likums par pārejas pasākumiem”) tika pieņemts 2013. gada 12. decembrī un stājās spēkā 2013. gada 15. decembrī.

13

Šā likuma 108. panta 1. punktā, ar kuru tika atcelts 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 91. panta 1. punkts, ir noteikts:

“2014. gada 1. maijāex lege izbeidzas ususfructus lietojuma un parastās lietošanas tiesības, kas pastāv 2014. gada 30. aprīlī un ir iegūtas uz nenoteiktu laiku vai uz noteiktu laikposmu, kuram būtu jābeidzas pēc 2014. gada 30. aprīļa, atbilstoši līgumam, kurš noslēgts starp personām, kas nav tuvi radinieki.”

14

Pēc 2018. gada 6. marta sprieduma SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) pasludināšanas 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. pants tika grozīts un no 2019. gada 11. janvāra tika pievienoti divi jauni punkti – 4. un 5. punkts, kuri formulēti šādi:

“4.   Ja saistībā ar tiesas nolēmuma izpildi ir jāatjauno tiesības, kas izbeigtas saskaņā ar 1. punktu, bet kādas formālas vai materiālas pārkāpuma neatbilstības dēļ šīs tiesības tāpat nebija iespējams reģistrēt saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas bija spēkā to sākotnējās reģistrācijas brīdī, par zemesgrāmatām atbildīgā iestāde informē par to prokuratūru un aptur procedūru līdz brīdim, kad tiks pabeigta prokuratūras veikta izmeklēšana un attiecīgā tiesvedība.

5.   4. punktā minēto kļūdu veido tas, ka:

15

Ingatlan‑nyilvántartásról szóló 1997. évi CXLI. törvény (1997. gada Likums Nr. CXLI par zemesgrāmatām, turpmāk tekstā – “Zemesgrāmatu likums”) 94. pantā ir noteikts:

“1.   Lai svītrotu no zemesgrāmatas ususfructus lietojuma un lietošanas tiesības (šī panta nolūkos turpmāk tekstā kopā – “ususfructus lietojuma tiesības”), kas izbeidzas saskaņā ar [2013. gada likuma par pārejas pasākumiem] 108. panta 1. punktu, par zemesgrāmatu atbildīgā iestāde līdz 2014. gada 31. oktobrim nosūta fiziskai personai – ususfructus lietojuma tiesību īpašniecei – pieprasījumu 15 dienu laikā no tā saņemšanas brīža, aizpildot ministra izstrādāto veidlapu, deklarēt tuvu radniecības saišu esamību ar personu, kas piešķīrusi ususfructus lietojuma tiesības, t.i., nekustamā īpašuma īpašnieku atbilstoši dokumentiem, uz kuru pamata notikusi reģistrācija zemesgrāmatā. Nedeklarēšanas noteiktajā termiņā gadījumā pieteikums apliecinājumu saņemšanai pēc 2014. gada 31. decembra netiks izskatīts.

[..]

3.   Ja no deklarācijas neizriet tuvu radniecības saišu esamība vai ja deklarācija nav iesniegta noteiktajā termiņā, par zemesgrāmatu atbildīgā iestāde nākamajos sešos mēnešos pēc deklarācijas iesniegšanai norādītā termiņa izbeigšanās un vēlākais 2015. gada 31. jūlijā pēc savas ierosmes no zemesgrāmatas svītro ususfructus lietojuma tiesības.

[..]

5.   Par zemesgrāmatām atbildīgā iestāde pēc savas iniciatīvas vēlākais 2014. gada 31. decembrī sāk svītrot no zemesgrāmatas ususfructus lietojuma tiesības, kas bijušas reģistrētas tādu juridisko personu un struktūru labā, kurām nav juridiskas personas statusa, bet kuras var iegūt zemesgrāmatā iekļaujamas tiesības, kuras ir izbeigtas, piemērojot [2013. gada likuma par pārejas pasākumiem] 108. panta 1. punktu.”

16

Grossmania, komercsabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Ungārijā, bet kuras dalībnieki ir fiziskas personas, kuras ir citu dalībvalstu pilsoņi, bija ususfructus lietojuma tiesības, kuras tā bija iegādājusies attiecībā uz lauksaimniecības zemes gabaliem, kas atrodas Jānošhāzā [Jánosháza] un Dukā [Duka] (Ungārija).

17

Pēc tam, kad 2014. gada 1. maijā šīs ususfructus lietojuma tiesības tika pilnībā izbeigtas saskaņā ar 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, kompetentā iestāde tās dzēsa no zemesgrāmatas saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 94. panta 5. punktu. Grossmania šo dzēšanu nepārsūdzēja.

18

Tā kā Tiesa 2018. gada 6. marta spriedumā SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) ir nospriedusi, ka LESD 63. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru agrāk atzītās ususfructus lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemi, kuru īpašnieki nav tuvi šīs zemes īpašnieka radinieki, pilnībā zaudē spēku un līdz ar to tiek dzēstas no zemesgrāmatas, Grossmania2019. gada 10. maijā iesniedza Vas Megyei Kormányhivatal Celldömölki Járási Hivatala (Vašas departamenta administratīvo dienestu Celldemelkas rajona birojs, Ungārija) pieteikumu par tās ususfructus lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu.

19

Ar 2019. gada 17. maija lēmumu šī iestāde šo pieteikumu atzina par nepieņemamu, pamatojoties uz 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, kā arī 2013. gada likuma par lauksaimniecības zemi 37. panta 1. punktu.

20

Pēc tam, kad Grossmania iesniedza administratīvu sūdzību par šo lēmumu, Vašas departamenta administratīvās iestādes to apstiprināja ar 2019. gada 5. augusta lēmumu, pamatojoties uz to, ka 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts un 2013. gada likuma par lauksaimniecības zemi 37. panta 1. punkts joprojām bija spēkā un liedza veikt lūgto atkārtoto ierakstīšanu. Attiecībā uz argumentu par 2018. gada 6. marta spriedumu SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) šie dienesti norādīja, ka tas ir piemērojams tikai konkrētajās lietās, attiecībā uz kurām tas tika pieņemts. Attiecībā uz 2019. gada 21. maija spriedumu Komisija/Ungārija (Usufructus attiecībā uz lauksaimniecības zemi) (C‑235/17, EU:C:2019:432), kas tika pasludināts saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi attiecībā uz tiem pašiem valsts tiesību aktiem, minētie departamenti norādīja, ka tas ir autoritatīvs spriedums par kompensāciju, nevis par iepriekš dzēsto ususfructus lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu.

21

Grossmania par 2019. gada 5. augusta lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā Győri Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ģēras Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija).

22

Šī tiesa vispirms norāda, ka strīda pamatlietā laikā valsts tiesībās nav nevienas tiesību normas, pamatojoties uz kuru Grossmania varētu saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas radies tāpēc, ka ex lege ir izbeigušās tās lietojuma tiesības un ir dzēstas tās ususfructus lietojuma tiesības.

23

Protams, 2015. gada 21. jūlija spriedumā Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija), pirmkārt, esot konstatējusi, ka Magyarország Alaptörvénye (Ungārijas Pamatlikums) ir pārkāpts, jo valsts likumdevējs nav pieņēmis attiecībā uz ususfructus lietojuma tiesībām un lietošanas tiesībām, kas zaudētas, piemērojot 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. pantu, noteikumus, kas paredz kompensāciju par ārkārtēju finansiālu kaitējumu, kurš radies šo tiesību zaudēšanas dēļ un kuru nevarēja atlīdzināt, pusēm noslēdzot izlīgumu, un aicināja valsts likumdevēju novērst šo trūkumu vēlākais līdz 2015. gada 1. decembrim. Tomēr strīda pamatlietā laikā šajā sakarā vēl neesot veikti nekādi pasākumi.

24

Turpinājumā iesniedzējtiesa precizē, ka, tā kā Grossmania nevarēja saņemt kompensāciju, Grossmania nebija citas iespējas kā vien lūgt atkārtoti ierakstīt tās ususfructus lietojuma tiesības. Šajā kontekstā šī tiesa šaubās par Tiesas spriedumu, kas pasludināti par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, saistošo seku apmēru.

25

Šajā ziņā tā atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesai, kurā lieta tiek izskatīta pēdējā instancē, nav pienākuma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja, ņemot vērā Tiesas iepriekš sniegtās interpretācijas saistošo raksturu saskaņā ar LESD 267. pantu, uzdotais jautājums ir pēc būtības identisks jautājumam, par kuru jau ir pieņemts prejudiciāls nolēmums līdzīgā lietā, vai Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kurā izlemts strīdīgais tiesību jautājums, neatkarīgi no tiesvedības, kuras rezultātā šī judikatūra tika izveidota, rakstura, pat ja strīdīgie jautājumi nav pilnīgi identiski. Tā arī norāda, ka Tiesas sniegtajai interpretācijai ir ex tunc iedarbība tādā ziņā, ka šādi interpretētu normu valsts tiesa var piemērot un tai ir jāpiemēro šī norma tādējādi, kā tā tika interpretēta, tostarp arī tiesiskajām attiecībām, kas radušās un nodibinātas pirms sprieduma attiecībā uz lūgumu sniegt interpretāciju pasludināšanas.

26

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no 2018. gada 6. marta sprieduma SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) skaidri izriet, ka 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts, uz kura pamata ir ticis pieņemts pamatlietā aplūkotais lēmums, ir pretrunā Savienības tiesībām un ka šāds konstatējums ir spēkā arī attiecībā uz pamatlietu.

27

Šī tiesa tomēr norāda, ka atšķirībā no situācijām, kurās tika pasludināts 2018. gada 6. marta spriedums SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157), Grossmania nav tiesā apstrīdējusi savu ususfructus lietojuma tiesību dzēšanu. Līdz ar to tā jautā, vai no minētā sprieduma izrietošās atziņas var būt piemērojamas pamatlietā un, it īpaši, vai tā var nepiemērot 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu tā neatbilstības Savienības tiesībām dēļ un uzdot atbildētājai pamatlietā atkārtoti ierakstīt Grossmania ususfructus lietojuma tiesības, ņemot vērā turklāt, ka starplaikā stājās spēkā minētā 108. panta 4. un 5. punkts.

28

Šādos apstākļos Győri Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ģēras Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja Tiesa, pieņemot nolēmumu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ir nospriedusi, ka kāda dalībvalsts tiesību norma nav saderīga ar Savienības tiesībām, šo tiesību normu nevar piemērot arī turpmākos valsts administratīvajos vai tiesu procesos, lai arī turpmākajos procesos aplūkotie faktiskie apstākļi nav pilnīgi identiski iepriekšējā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā aplūkotajiem?”

29

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2021. gada 26. oktobris, PL Holdings, C‑109/20, EU:C:2021:875, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, pirmkārt, ka iesniedzējtiesas jautājums par to, vai tai ir jāatstāj nepiemērots valsts tiesiskais regulējums, kuru tā uzskata par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, šajā gadījumā 2018. gada 6. marta spriedumā SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157), attiecībā uz LESD 63. pantu, ir aplūkots saistībā ar strīdu, kura priekšmets ir prasība atcelt lēmumu, ar kuru ir atteikts atkārtoti ierakstīt tiesības, kas bija izbeigušās ex lege un ir dzēstas no zemesgrāmatas saskaņā ar tiem pašiem valsts tiesību aktiem, kuri tika aplūkoti lietās, par kurām ir taisīts šis spriedums, un no šīm lietām atšķiras ar to, ka atšķirībā no minētajās lietās iesaistītajām personām prasītāja pamatlietā atturējās likumā noteiktajā termiņā tiesā apstrīdēt savu ususfructus lietošanas tiesību dzēšanu.

31

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai, tā kā Ungārijas tiesībās nav juridiska pamata, kas ļautu Grossmania atlīdzināt kaitējumu, kas radies, izbeidzot tās ususfructus lietojuma tiesības ex lege un dzēstu tās ususfructus lietojuma tiesības, tā var likt atbildētājai pamatlietā atkārtoti reģistrēt minētās tiesības saskaņā ar šīs sabiedrības lūgumu šajā ziņā.

32

Šādos apstākļos iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tas ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai Savienības tiesības, it īpaši LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā ir celta prasība par lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums atkārtoti ierakstīt lietojuma tiesības, kas ex lege ir dzēstas no zemesgrāmatas saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar LESD 63. pantu, kā to interpretējusi Tiesa prejudiciālajā nolēmumā, ir pienākums, pirmkārt, nepiemērot šos noteikumus un, otrkārt, uzdot kompetentajai administratīvajai iestādei no jauna reģistrēt šīs lietošanas tiesības, pat ja šo tiesību dzēšana likumā noteiktajā termiņā nav apstrīdēta tiesā.

33

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atsaukusies tikai uz 2018. gada 6. marta spriedumu SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157), lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, un pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir bijis pamatā arī 2019. gada 21. maija spriedumam Komisija/Ungārija (Ususfructus attiecībā uz lauksaimniecības zemi) (C‑235/17, EU:C:2019:432), kas tika pasludināts par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kuru Komisija bija iesniegusi saskaņā ar LESD 258. pantu.

34

Minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka, pieņemot 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu un tādējādi ex lege atceļot ususfructus lietojuma tiesības attiecībā uz lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi, kas atrodas Ungārijā un kas tieši vai netieši pieder citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, Ungārija nav izpildījusi LESD 63. pantā, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu, paredzētos pienākumus.

35

Saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumos paredzētos pienākumus, šai dalībvalstij ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, kuram attiecībā uz faktu un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti ir tikuši izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā, ir res judicata spēks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Komisija/Spānija, C‑529/09, EU:C:2013:31, 65. un 66. punkts).

36

Tādējādi, lai gan attiecīgās dalībvalsts iestādēm, kas piedalās likumdošanas varas īstenošanā, ir pienākums grozīt valsts tiesību normas, kas ir sprieduma par pienākumu neizpildi priekšmets, lai tās padarītu atbilstošas Savienības tiesību prasībām, kas tostarp nozīmē, ka valsts tiesai, pamatojoties uz pilnvarām, kas tai piešķirtas ar šo spriedumu, vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tajā izklāstītie juridiskie elementi, lai noteiktu to Savienības tiesību normu tvērumu, kuras tai ir jāpiemēro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1982. gada 14. decembris, Waterkeyn u.c., no 314/81 līdz 316/81 un 83/82, EU:C:1982:430, 14. un 15. punkts).

37

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts joprojām bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts lēmums par atteikumu atkārtoti ierakstīt ususfructus lietojuma tiesības, uz ko kompetentās valsts iestādes atsaucās, lai pamatotu minēto lēmumu. Tādējādi šajā datumā Ungārijas iestādes, kas piedalījās likumdošanas varas īstenošanā, nebija veikušas nekādus pasākumus, lai izpildītu šī sprieduma 33. punktā minēto spriedumu sakarā ar pienākumu neizpildi.

38

Tomēr, lai gan šādi pasākumi nav veikti, iesniedzējtiesai ir jāveic visi pasākumi, lai atvieglotu Savienības tiesību pilnīgu īstenošanu atbilstoši spriedumā par pienākumu neizpildi ietvertajai informācijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 19. janvāris, Komisija/Itālija, C‑101/91, EU:C:1993:16, 24. punkts, un 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 39. punkts).

39

Šajā gadījumā ir jāatgādina, pirmkārt, ka 2018. gada 6. marta spriedumā SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157), uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, Tiesa nosprieda, ka LESD 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru iepriekš iegūtas lauksaimniecības zemju ususfructus lietojuma tiesības, kuru īpašnieki nav tuvi šo zemju īpašnieka radinieki, izbeidzas ex lege un līdz ar to tiek dzēstas no zemesgrāmatas.

40

Minētā sprieduma 62.–64. punktā Tiesa vispirms uzskatīja, ka, paredzot ex lege izbeigt to dalībvalstu, kas nav Ungārija, valstspiederīgajiem piederošās ususfructus lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemi, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums jau ar savu mērķi un tikai šā fakta dēļ ierobežoja LESD 63. pantā garantētās attiecīgo personu tiesības uz kapitāla brīvu apriti, jo ar šo tiesisko regulējumu tām esot liegta gan iespēja turpināt izmantot savas ususfructus lietošanas tiesības, jo īpaši liedzot tām izmantot un ekspluatēt attiecīgo zemi vai iznomāt to un tādējādi gūt no tās labumu, gan arī iespēja eventuāli atsavināt šīs tiesības. Turpinājumā minētā sprieduma 65. punktā Tiesa piebilda, ka minētais tiesiskais regulējums varēja atturēt nerezidentus veikt nākotnē ieguldījumus Ungārijā. Visbeidzot, šī paša sprieduma 24., 94. un 107. punktā Tiesa konstatēja, ka šis kapitāla brīvas aprites ierobežojums nevar tikt pamatots ar Ungārijas izvirzītajiem elementiem.

41

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai no šādas LESD 63. panta interpretācijas, kas sniegta prejudiciālā nolēmumā saskaņā ar LESD 267. pantu, izriet iesniedzējtiesas pienākums nepiemērot attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru interpretācija, ko Tiesa sniedz Savienības tiesību normai, īstenojot savu kompetenci saskaņā ar LESD 267. pantu, vajadzības gadījumā skaidro un precizē šīs normas nozīmi un tvērumu, kā tā ir jāsaprot vai kā tai bija jābūt saprastai un piemērotai no brīža, kad tā stājās spēkā (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Hochtief, C‑300/17, EU:C:2018:635, 55. punkts). Citiem vārdiem sakot, spriedumam prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā nav konstatējošs, bet tikai deklaratīvs spēks (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 63. punkts).

42

Tādējādi, ja Tiesas judikatūrā ir sniegta skaidra atbilde uz jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, šai tiesai ir jādara viss nepieciešamais, lai šī interpretācija tiktu īstenota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, PFE, C‑689/13, EU:C:2016:199, 42. punkts).

43

Turklāt saskaņā ar pārākuma principu gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesību prasībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir uzdevums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesisko regulējumu, pat vēlāk pieņemtu, un nav nepieciešams lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. un 61. punkts).

44

Runājot par LESD 63. pantu, uz kuru attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šim pantam ir tieša iedarbība, tādējādi uz to var atsaukties valsts tiesā un tas var izraisīt tam pretrunā esošu valsts tiesību normu nepiemērojamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, The Trustees of the BT Pension Scheme, C‑628/15, EU:C:2017:687, 49. punkts).

45

Šajā gadījumā, tā kā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar LESD 63. pantu, kā tas izriet no 2018. gada 6. marta sprieduma SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157), iesniedzējtiesai, kurā ir celta prasība atcelt lēmumu, kas ir pamatots tostarp ar šo tiesisko regulējumu, ir jānodrošina LESD 63. panta pilnīga iedarbība, atstājot nepiemērotu minēto valsts tiesisko regulējumu, lai atrisinātu strīdu, kas tiek izskatīts šajā tiesā.

46

Jāpiebilst, ka tāds pats pienākums ir valsts administratīvajām iestādēm, kurās prasītāja pamatlietā vērsās ar lūgumu atkārtoti ierakstīt tās ususfructus lietojuma tiesības zemesgrāmatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 38. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr šīs iestādes, neievērojot šo pienākumu, turpināja piemērot pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu un tādējādi šo lūgumu noraidīja.

47

Treškārt, attiecībā uz to, ka Grossmania šim nolūkam paredzētajos termiņos nav apstrīdējusi tiesā savu ususfructus lietojuma tiesību dzēšanu, ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav izskaidrojusi, kādā veidā šāds apstāklis var radīt grūtības pamatlietas atrisināšanā. Šajā kontekstā šī tiesa norādīja, ka kompetentās valsts pārvaldes atteikums veikt prasītājas pamatlietā lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu bija balstīts uz to, ka 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts un 2013. gada likuma par lauksaimniecības zemi 37. panta 1. punkts joprojām bija spēkā. Tomēr Ungārijas valdība Tiesai iesniegtajos apsvērumos ir uzsvērusi, ka saskaņā ar valsts tiesībām, ja netiek apstrīdēts, dzēšana no reģistra ir kļuvusi galīga un liedz atkārtoti ierakstīt ususfructus lietojuma tiesības zemesgrāmatā.

48

Lai gan saskaņā ar sadarbību atbilstoši LESD 267. pantam Tiesai nav jāpārbauda tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu, kurus valsts tiesa nosaka uz savas atbildības pamata, precizitāte, šajā gadījumā tomēr nav izslēgts, ka iesniedzējtiesas šaubas var izrietēt no tā, ka ususfructus lietojuma tiesību izslēgšanas galīgais raksturs tai liedz izdarīt visus secinājumus, kas izriet no pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma konstatētās nelikumības.

49

Ja šis pieņēmums izrādītos pamatots un lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, ir jāatgādina, ka saskaņā ar procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt indivīdu tiesību aizsardzību, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi Savienības tiesību aktos noteiktajās situācijās nav mazāk labvēlīgi nekā līdzīgās situācijās, ko reglamentē valsts tiesību akti (līdzvērtības princips), un ka tie praksē nepadara neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību aktos piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. marts, Konsul Rzeczypospolitej Polskiej w N., C‑949/19, EU:C:2021:186, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Attiecībā uz līdzvērtības principa ievērošanu iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saskaņā ar Ungārijas tiesībām iespēja apstrīdēt spēkā stājušos ususfructus lietojuma tiesību dzēšanu, pārsūdzot lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par šo tiesību atkārtotu ierakstīšanu, neatšķiras atkarībā no tā, vai ar šo pasākumu tiek pārkāptas valsts tiesības vai Savienības tiesības.

51

Attiecībā uz efektivitātes principu ir jāuzsver, ka saskaņā ar judikatūru katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālās tiesību normas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu kopējā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā perspektīvā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (spriedums, 2021. gada 20. maijs, X (GPL autocisternas), C‑120/19, EU:C:2021:398, 72. punkts).

52

Tādējādi Tiesa jau ir atzinusi, ka administratīva akta galīgais raksturs, kas iegūts, beidzoties saprātīgam pārsūdzības termiņam, veicina tiesisko drošību un tādējādi Savienības tiesībās nav paredzēts, ka pārvaldes iestādei principā būtu pienākums pārskatīt administratīvu aktu, kurš kļuvis galīgs (spriedums, 2008. gada 12. februāris, Kempter, C‑2/06, EU:C:2008:78, 37. punkts). Šā principa ievērošana ļauj novērst, ka administratīvie akti, kas rada tiesiskas sekas, tiktu apstrīdēti neierobežotu laiku (spriedums, 2006. gada 19. septembris, i‑21 Vācija un Arcor, C‑392/04 un C‑422/04, EU:C:2006:586, 51. punkts).

53

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka termiņš sūdzības iesniegšanai par valsts kompetentās zemesgrāmatu iestādes lēmumu ir piecpadsmit dienas no tā paziņošanas brīža un ka šīs sūdzības noraidīšanas gadījumā termiņš prasības celšanai tiesā ir trīsdesmit dienas no šī noraidījuma paziņošanas brīža. Šādi termiņi principā šķiet pietiekami, lai attiecīgās personas varētu apstrīdēt šādu lēmumu.

54

Tomēr Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka saskaņā ar efektivitātes un lojālas sadarbības principiem, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, īpašie apstākļi var likt valsts pārvaldes iestādei pārskatīt administratīvu lēmumu, kas ir kļuvis galīgs. Šajā kontekstā ir jāņem vērā attiecīgo situāciju un interešu īpatnības, lai panāktu līdzsvaru starp tiesiskās drošības prasību un tiesiskuma prasību, ņemot vērā Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Incyte, C‑492/16, EU:C:2017:995, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Šajā gadījumā Grossmania ususfructus lietojuma tiesības tika dzēstas no zemesgrāmatas, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kurš, kā norādīts šī sprieduma 40. punktā, paredzot ex lege dzēst lietošanas tiesības uz lauksaimniecības zemi, kas pieder citu dalībvalstu, nevis Ungārijas, pilsoņiem, ierobežo LESD 63. pantā garantētās attiecīgo personu tiesības uz kapitāla brīvu apriti un tikai šī iemesla dēļ ierobežo to mērķi, un nav neviena faktora, kas varētu attaisnot šādu ierobežojumu.

56

Turklāt, kā izriet no 2019. gada 21. maija sprieduma Komisija/Ungārija (Ususfructus attiecībā uz lauksaimniecības zemi) (C‑235/17, EU:C:2019:432), it īpaši no tā 81., 86., 124., 125. un 129. punkta, šis valsts tiesiskais regulējums apdraud arī Hartas 17. panta 1. punktā garantētās tiesības uz īpašumu, jo tas pēc definīcijas piespiedu kārtā, pilnībā un galīgi atņem attiecīgajām personām to esošās lietošanas tiesības, un tas nav pamatots ar sabiedriskās lietderības apsvērumiem vai turklāt nav savlaicīgi papildināts ar taisnīgas kompensācijas samaksas shēmu.

57

No šiem elementiem izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, tāpat kā lēmumi, ar kuriem tas tiek īstenots, ir acīmredzams un būtisks gan LESD 63. pantā paredzētās pamatbrīvības, gan Hartas 17. panta 1. punktā garantēto tiesību uz īpašumu pārkāpums. Turklāt šķiet, ka šim pārkāpumam ir bijusi liela ietekme, jo, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 50. punktā, pamatojoties uz Ungārijas valdības sniegtajiem precizējumiem lietās, kurās tika pasludināts 2018. gada 6. marta spriedums SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157, 71. punkts), ususfructus lietošanas tiesību atcelšana ir skārusi vairāk nekā 5000 citu dalībvalstu, kas nav Ungārija, valstspiederīgo.

58

Šādos apstākļos, ņemot vērā liela mēroga nelabvēlīgas sekas, ko rada pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums un to īstenojošo ususfructus lietojuma tiesību dzēšana, likumības prasībai, ņemot vērā Savienības tiesības, ir jāpiešķir īpaša nozīme.

59

Attiecībā uz tiesiskās noteiktības prasību ir jāpiebilst, ka 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. pantā attiecībā uz tajā paredzētajām lietojuma tiesībām ir paredzēta šo tiesību “pilnīga” izbeigšana 2014. gada 1. maijā, kuras saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 94. pantu tika dzēstas no zemesgrāmatas ar šajā ziņā pieņemtu lēmumu.

60

Šāda ususfructus lietojuma tiesību izbeigšana ex lege, ņemot vērā tās raksturu, var radīt sekas neatkarīgi no lēmumiem par dzēšanu, kas tiek pieņemti vēlāk, piemērojot Zemesgrāmatu likuma 94. pantu.

61

Līdz ar to, pat ja ususfructus lietojuma tiesību dzēšana, kā to tiesas sēdē uzsvēra Ungārijas valdība, būtu patstāvīgs notikums, salīdzinot ar šo tiesību izbeigšanu ex lege, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, šādi definējot šādas izbeigšanās kārtību, var radīt neskaidrības par to, ka ex lege izbeigušos ususfructus lietojuma tiesību īpašniekiem ir jāapstrīd turpmākie lēmumi par dzēšanu, lai aizsargātu savas ususfructus lietojuma tiesības.

62

No tā izriet, ka gadījumā, ja tiktu apstiprināts, ka Ungārijas tiesībās nav atļauts tiesā apstrīdēt spēkā stājušos ususfructus lietojuma tiesību dzēšanu, pārsūdzot ususfructus lietojuma tiesību atkārtotas ierakstīšanas pieteikuma noraidīšanu, šo neiespējamību nevar saprātīgi pamatot ar tiesiskās drošības prasību un tādēļ šī neiespējamība šai tiesai būtu jāatceļ, jo tā ir pretrunā efektivitātes principam un lojālas sadarbības principam, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta.

63

Ceturtkārt, attiecībā uz jautājumu, vai tādos apstākļos kā pamatlietā kompetentajām iestādēm pēc tam, kad valsts tiesiskais regulējums nav ticis piemērots, ir pienākums visos apstākļos atkārtoti ierakstīt attiecīgās ususfructus lietojuma tiesības vai arī šī prettiesiskā nepiemērošana var tikt novērsta ar citiem līdzekļiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā noteikto labticīgas sadarbības principu dalībvalstīm ir pienākums labot Savienības tiesību pārkāpuma nelikumīgās sekas (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nevelē), C‑24/19, EU:C:2020:503, 83. punkts).

64

Tādējādi pēc sprieduma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, no kura izriet, ka valsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Savienības tiesībām, attiecīgās dalībvalsts iestādēm ir pienākums ne tikai nepiemērot šādu tiesisko regulējumu saskaņā ar šā sprieduma 43. punktā minēto judikatūru, bet arī veikt visus citus atbilstošus vispārējus vai īpašus pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību ievērošanu savā teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 21. jūnijs, Jonkman u.c., C‑231/06 un C‑233/06, EU:C:2007:373, 38. punkts).

65

Tā kā Savienības tiesībās nav īpašu noteikumu par to, kādā veidā LESD 63. panta pārkāpuma prettiesiskās sekas ir dzēšamas tādos apstākļos kā pamatlietā, tie var būt it īpaši šādi pasākumi – atkārtoti ierakstīt zemesgrāmatā nelikumīgi atņemtās ususfructus lietojuma tiesības, ciktāl šāda atkārtota ierakstīšana ir vispiemērotākais līdzeklis, lai vismaz nākotnē atjaunotu tiesisko un faktisko situāciju, kādā attiecīgā persona būtu atradusies, ja nebūtu nelikumīgi atņemtas tās tiesības.

66

Tomēr, kā ģenerāladvokāts norādīja arī secinājumu 55. punktā, īpašos gadījumos var pastāvēt objektīvi un likumīgi šķēršļi, jo īpaši juridiska rakstura, lai veiktu šādu pasākumu, jo īpaši tad, ja kopš lietošanas tiesību atcelšanas zemi, uz kuru attiecās attiecīgās tiesības, ir labticīgi ieguvis jauns īpašnieks vai ja šī zeme ir pārstrukturēta.

67

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai, ņemot vērā nolēmuma pieņemšanas brīdī pastāvošo tiesisko un faktisko situāciju, būs jāpārbauda, vai kompetentajai iestādei ir jāpieprasa atkārtoti ierakstīt Grossmania piederošās ususfructus lietojuma tiesības.

68

Tikai tad, ja šāda atkārtota ierakstīšana izrādās faktiski neiespējama, lai novērstu Savienības tiesību pārkāpuma prettiesiskās sekas, ir nepieciešams piešķirt bijušajiem atcelto ususfructus lietojuma tiesību īpašniekiem tiesības uz finansiālu vai cita veida kompensāciju, kuras vērtība ir tāda, lai finansiāli kompensētu ekonomisko zaudējumu, kas radies šo tiesību atcelšanas rezultātā.

69

Turklāt neatkarīgi no šā sprieduma 65. un 68. punktā minētajiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst LESD 63. panta pārkāpuma prettiesiskās sekas, Savienības tiesību pilnīga efektivitāte nozīmē, ka personām, kurām ir nodarīts kaitējums šo tiesību pārkāpuma rezultātā, saskaņā ar valsts atbildības principu par šāda pārkāpuma rezultātā nodarīto kaitējumu ir jābūt arī tiesībām uz kompensāciju, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiem tiesības, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (spriedumi, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts, kā arī 2009. gada 24. marts, DanskeSlagterier, C‑445/06, EU:C:2009:178, 20. punkts).

70

Šajā gadījumā vispirms LESD 63. panta mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ciktāl tādos apstākļos kā pamatlietā ususfructus lietojuma tiesību īpašniekiem netiks atņemtas šīs tiesības, pārkāpjot minēto pantu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, The Trustees of the BT Pension Scheme, C‑628/15, EU:C:2017:687, 48. punkts). Tāpat Hartas 17. pants ir tiesību noteikums, kura mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (spriedums, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes ususfructus lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 68. punkts).

71

Turpinājumā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību pārkāpums ir acīmredzami būtisks, ja tas tiek turpināts, neievērojot pienākumu izpildīt konstatējošu spriedumu, prejudiciāla nolēmuma spriedumu vai Tiesas iedibināto judikatūru attiecīgajā jomā, no kuriem skaidri redzams, ka attiecīgā rīcība ir pārkāpums (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 31. punkts). Tā tas ir šajā gadījumā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 37. punktā.

72

Visbeidzot, ņemot vērā 2018. gada 6. marta spriedumu SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) un 2019. gada 21. maija spriedumu Komisija/Ungārija (Ususfructus attiecībā uz lauksaimniecības zemi) (C‑235/17, EU:C:2019:432), šķiet, pastāv tieša cēloņsakarība starp LESD 63. panta pārkāpumu un kaitējumu, kas Grossmania nodarīts šī pārkāpuma dēļ, bet tas saskaņā ar Ungārijas tiesībām ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

73

Piektkārt un visbeidzot, attiecībā uz apstākli, ko veido 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 4. un 5. punkta stāšanās spēkā, ir jānorāda, ka šī tiesa nepaskaidro, kādā veidā šīs jaunās tiesību normas būtu atbilstošas pamatlietas atrisināšanai, nedz arī precizē, vai tās ir piemērojamas pašreizējā tiesvedības stadijā. Savukārt Ungārijas valdība apstrīdēja šādu piemērojamību, ciktāl tā katrā ziņā prezumējot, ka pastāv lēmums atkārtoti ierakstīt Grossmania ususfructus lietojuma tiesības, bet tas šajā posmā nav noticis.

74

Šādos apstākļos pietiek precizēt, ka 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 4. un 5. punktam arī ir jābūt saderīgam tostarp ar efektivitātes principu, kas ir atgādināts šī sprieduma 51. punktā, un tas nozīmē, ka tas nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām, kā arī ar pamatbrīvībām, it īpaši ar LESD 63. pantā paredzēto kapitāla brīvu apriti.

75

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši LES 4. panta 3. punkts un LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata prasību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts pieteikums par tādu ususfructus lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu, kuras ir izbeigušās ex lege un ir dzēstas no zemesgrāmatas, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kas ir nesaderīgs ar LESD 63. pantu, kā to ir interpretējusi Tiesa prejudiciālā nolēmumā, ir pienākums:

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Savienības tiesības, it īpaši LES 4. panta 3. punkts un LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata prasību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts pieteikums par tādu ususfructus lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu, kuras ir izbeigušās ex lege un ir dzēstas no zemesgrāmatas, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kas ir nesaderīgs ar LESD 63. pantu, kā to ir interpretējusi Tiesa prejudiciālā nolēmumā, ir pienākums: