Apvienotās lietas C‑37/20 un C‑601/20

WM (C‑37/20) un Sovim SA (C‑601/20)

pret

Luxembourg Business Registers

(Tribunal d'arrondissement de Luxembourg (Luksemburgas apgabaltiesa, Luksemburga) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2022. gada 22. novembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Finanšu sistēmas izmantošanas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai vai terorisma finansēšanai novēršana – Direktīva (ES) 2018/843, ar kuru groza Direktīvu (ES) 2015/849 – Pēdējās minētās direktīvas 30. panta 5. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā izdarītie grozījumi – Ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem – Spēkā esamība – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – Personas datu aizsardzība

Tiesību aktu tuvināšana – Finanšu sistēmas izmantošanas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai nepieļaušana – Direktīva 2015/849 – Grozījumi, ar kuriem dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt ikviena sabiedrības locekļa piekļuvi informācijai par to teritorijā izveidotu sabiedrību un citu juridisko vienību patiesajiem labuma guvējiem – Smaga iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību – Attaisnojums – Tiesiskuma principa un pamattiesību būtības ievērošana – Vispārējo interešu mērķu esamība – Attiecīgās iejaukšanās nepieciešamības un samērīguma neesamība – Spēkā neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2015/849 30. panta 1., 5. un 9. punkts un Direktīvas 2018/843 30. un 31. apsvērums un 1. panta 15. punkta c) apakšpunkts)

(skat. 37.–44., 47.–52., 57.–59., 66., 67., 71.–76., 81.–85. un 88. punktu un rezolutīvo daļu)
Pamattiesības – Privātās dzīves neaizskaramība – Personas datu aizsardzība – Ierobežojumi – Nosacījumi

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts)

(skat. 46. un 63.–65. punktu)
Tiesību aktu tuvināšana – Finanšu sistēmas izmantošanas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai nepieļaušana – Direktīva 2015/849 – Grozījumi, ar kuriem dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt ikviena sabiedrības locekļa piekļuvi informācijai par to teritorijā izveidotu sabiedrību un citu juridisko vienību patiesajiem labuma guvējiem – Smaga iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību – Attaisnojums – Atsauce uz pārskatāmības principu kā vispārējo interešu mērķi, kas var attaisnot attiecīgo iejaukšanos – Nepieļaujamība

(LESD 1. un 10. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2015/849, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Direktīvu 2018/843, 30. panta 5. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)

(skat. 60.–62. punktu)

Rezumējums

Lai apkarotu un novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu ( 1 ) dalībvalstīm ir noteikts pienākums uzturēt reģistru, kurā ir informācija par to teritorijā reģistrētu sabiedrību un citu juridisko vienību patiesajiem labuma guvējiem ( 2 ). Pēc grozījumiem šajā direktīvā, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/843 ( 3 ), noteikta daļa informācija vienmēr ir jādara pieejama ikvienam sabiedrības loceklim. Atbilstoši šādi grozītajai Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvai (turpmāk tekstā – “grozītā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva”) ar Luksemburgas tiesību aktiem ( 4 ) tika izveidots patieso labuma guvēju reģistrs (turpmāk tekstā – “PLGR”), lai saglabātu un darītu pieejamu virkni tādas informācijas par reģistrēto juridisko veidojumu patiesajiem labuma guvējiem, kam var piekļūt ikviens interesents.

Šajā kontekstā Luksemburgas apgabaltiesā tika ierosinātas divas lietas, kurās WM un Sovim SA apstrīdēja, ka Luxembourg Business Registers, kas pārvalda PLGR, ir noraidījis to lūgumus liegt plašai sabiedrībai piekļuvi informācijai, kas attiecas – pirmajā lietā – uz WM kā nekustamā īpašuma sabiedrības patieso labuma guvēju un – otrajā lietā – uz Sovim SA patieso labuma guvēju. Saistībā ar šīm divām lietām tribunal d’arrondissement de Luxembourg (Luksemburgas apgabaltiesa), rodoties šaubām par Savienības tiesību, ar kurām izveidota informācijas par patiesajiem labuma guvējiem publiskas pieejamības sistēma, spēkā esamību, vērsās Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par spēkā esamības vērtējumu.

Ar savu spriedumu Tiesa virspalātas sastāvā ir atzinusi par spēkā neesošu Direktīvu 2018/843, ciktāl ar to grozīta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva tādā nozīmē, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai informācija par to teritorijā reģistrētu sabiedrību un citu juridisko vienību patiesajiem labuma guvējiem vienmēr būtu pieejama ikvienam sabiedrības loceklim ( 5 ).

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa konstatē, ka ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, kas paredzēta Grozītajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvā, ir smaga iejaukšanās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) attiecīgi 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību.

Šajā ziņā Tiesa norāda, ka – tā kā attiecīgajos datos ir ietverta informācija par identificētām fiziskām personām, proti, dalībvalstu teritorijā reģistrētu sabiedrību un citu juridisko vienību patiesajiem labuma guvējiem, – ikviena plašas sabiedrības locekļa piekļuve informācijai ietekmē pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Turklāt to publiskošana ikvienam sabiedrības loceklim ir personas datu apstrāde. Tā piebilst, ka šāda publiskošana ikvienam sabiedrības loceklim ir iejaukšanās divās iepriekš minētajās pamattiesībās, lai kāda arī būtu izpaustās informācijas vēlākā izmantošana ( 6 ).

Attiecībā uz šīs iejaukšanās smagumu Tiesa norāda, ka, ciktāl ikvienam sabiedrības loceklim izpaustā informācija attiecas uz patiesā labuma guvēja identitāti, kā arī viņa faktiskās līdzdalības veidu un lielumu uzņēmumos vai citās juridiskajās vienībās, tā var ļaut izveidot profilu, kas attiecas uz noteiktiem personas identifikācijas datiem, datu subjekta mantisko stāvokli, kā arī konkrētām ekonomikas nozarēm, valstīm un uzņēmumiem, kuros tas ir veicis ieguldījumus. Turklāt šī informācija kļūst pieejama potenciāli neierobežotam personu skaitam tādējādi, ka šāda personas datu apstrāde var ļaut arī personām, kuras ar šī pasākuma mērķi nesaistītu iemeslu dēļ vēlas noskaidrot tostarp patiesā labuma guvēja materiālo un finansiālo situāciju, brīvi piekļūt minētajai informācijai. Šī iespēja izrādās vēl jo vienkāršāka, ja ar attiecīgajiem datiem var iepazīties internetā. Turklāt varbūtējās sekas datu subjektiem, kādas rodas iespējamas to datu ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, saasina fakts, ka, tiklīdz šie dati ir darīti pieejami ikvienam sabiedrības loceklim, tos ne tikai var brīvi iegūt, bet arī saglabāt un izplatīt un tādējādi datu subjektiem kļūst grūtāk vai pat iluzori efektīvi aizstāvēt sevi pret ļaunprātīgām darbībām.

Otrām kārtām, pārbaudot attiecīgās iejaukšanās attaisnojumu, pirmkārt, Tiesa atzīmē, ka šajā lietā ir ievērots tiesiskuma princips. Tā, iepriekš minēto pamattiesību izmantošanas ierobežojums, kas izriet no ikviena sabiedrības locekļa piekļuves informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, ir paredzēts tiesību aktā, proti, grozītajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvā. Turklāt, no vienas puses, šajā direktīvā ir precizēts, ka šai informācijai ir jābūt adekvātai, pareizai un aktuālai, un tajā ir skaidri uzskaitīti konkrēti dati, kuriem ir jāpiešķir publiska piekļuve. No otras puses, tajā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem dalībvalstis var paredzēt atkāpes no šādas piekļuves.

Otrkārt, tā precizē, ka attiecīgā iejaukšanās neapdraud Hartas 7. un 8. pantā garantēto pamattiesību būtību. Lai gan ir taisnība, ka grozītajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvā nav ietverts izsmeļošs to datu uzskaitījums, kuriem ir jāļauj piekļūt ikvienam sabiedrības loceklim, un ka dalībvalstīm ir tiesības sniegt piekļuvi papildu informācijai, tomēr var iegūt, saglabāt un tādējādi potenciāli darīt publiski pieejamu vienīgi “adekvātu” informāciju par patiesajiem labuma guvējiem un to faktisko līdzdalību, kas tostarp izslēdz informāciju, kurai nav adekvātas saiknes ar grozītās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas mērķiem. Tomēr nešķiet, ka informācijas, kam ir šāda saikne, izpaušana ikvienam sabiedrības loceklim jebkādā veidā apdraudētu minēto pamattiesību būtību.

Treškārt, Tiesa uzsver, ka, paredzot ikviena sabiedrības locekļa piekļuvi informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, Savienības likumdevējs vēlas novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, radot vidi ar lielāku pārredzamību, kurā ir mazāka iespēja, ka to izmantos šiem mērķiem, proti, vispārējo interešu mērķim, ar ko var attaisnot pat smagu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās.

Ceturtkārt, pārbaudot attiecīgās iejaukšanās piemērotību, nepieciešamību un samērīgumu, Tiesa konstatē, ka ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, protams, ir piemērota šī mērķa sasniegšanai.

Tomēr tā uzskata, ka šo iejaukšanos nevar uzskatīt par tādu, kas ierobežota ar absolūti nepieciešamo. No vienas puses, minētās iejaukšanās strikto nepieciešamību nevar pierādīt, pamatojoties uz to, ka kritēriju par ikvienas personas, kura vēlas piekļūt informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, “leģitīmo interešu” esamību saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu, redakcijā, kas bija spēkā pirms tās grozīšanas ar Direktīvu 2018/843, bija grūti īstenot un ka tā piemērošana varēja izraisīt patvaļīgus lēmumus. Proti, iespējamās grūtības tiesību aktos precīzi noteikt gadījumus un apstākļus, kādos sabiedrība var piekļūt informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, nevar attaisnot to, ka Savienības likumdevējs piekļuvi šai informācijai paredz ikvienam sabiedrības loceklim.

No otras puses, arī ar Direktīvā 2018/843 ietvertajiem skaidrojumiem nevar pierādīt attiecīgās iejaukšanās striktu nepieciešamību ( 7 ). Tā kā saskaņā ar šiem skaidrojumiem ikviena sabiedrības locekļa piekļuvei informācijai par patiesajiem labuma guvējiem ir jāļauj pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp presei un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, labāk kontrolēt informāciju, Tiesa norāda, ka gan presei, gan pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kurām ir saikne ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu un apkarošanu, ir likumīgas intereses piekļūt attiecīgajai informācijai. Tas pats attiecas uz personām, kas vēlas uzzināt sabiedrības vai citas juridiskas vienības patiesā labuma guvēja identitāti, jo tās gatavojas noslēgt darījumus ar šīm personām, vai arī finanšu iestādēm un iestādēm, kas iesaistītas cīņā ar pārkāpumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas jomā.

Attiecīgā iejaukšanās nav arī samērīga. Šajā ziņā Tiesa konstatē, ka materiālo tiesību normas, kas reglamentē šo iejaukšanos, neatbilst skaidrības un precizitātes prasībai. Proti, grozītajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvā ir paredzēta ikvienas sabiedrības daļas piekļuve “vismaz” šajā direktīvā minētajiem datiem un dalībvalstīm ir dota iespēja sniegt piekļuvi papildu informācijai, kas ietver “vismaz” attiecīgā patiesā labuma guvēja dzimšanas datumu vai kontaktinformāciju. No vārda “vismaz” lietojuma izriet, ka šī direktīva ļauj sabiedrībai darīt pieejamus datus, kas nav nedz pietiekami definēti, nedz identificējami.

Turklāt attiecībā uz šīs iejaukšanās smaguma samērošanu ar izvirzītā vispārējo interešu mērķa nozīmīgumu Tiesa atzīst, ka, ņemot vērā tā nozīmīgumu, šis mērķis var attaisnot pat smagu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās.

Tomēr, pirmkārt, cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu galvenokārt ir jāveic valsts iestādēm, kā arī tādām struktūrām kā kredītiestādēm vai finanšu iestādēm, kurām, ņemot vērā to darbību, šajā jomā ir noteikti īpaši pienākumi. Turklāt tieši šī iemesla dēļ grozītajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvā ir paredzēts, ka informācijai par patiesajiem labuma guvējiem vienmēr ir jābūt pieejamai kompetentajām iestādēm un finanšu ziņu vākšanas vienībām bez jebkādiem ierobežojumiem, kā arī atbildīgajiem subjektiem saistībā ar klienta uzticamības pārbaudi ( 8 ).

Otrkārt, salīdzinājumā ar agrāko sistēmu, kurā papildu kompetento iestāžu un noteiktu struktūru piekļuvei informācijai par patiesajiem labuma guvējiem bija paredzēta arī jebkuras tādas personas vai organizācijas piekļuve, kas var pierādīt likumīgās intereses, ar Direktīvu 2018/843 ieviestā sistēma ir uzskatāma par ievērojami smagāku Hartas 7. un 8. pantā garantēto pamattiesību aizskārumu, taču šis papildu smagums nevar attaisnot iespējamos ieguvumus, ko attiecībā uz cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu šī pēdējā sistēma varētu radīt salīdzinājumā ar pirmo.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.; turpmāk tekstā – “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva”).

( 2 ) Saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas 3. panta 6. punktu patiesie labuma guvēji ir jebkura(-as) fiziska(-as) persona(-as), kurai(-ām) faktiski pieder klients vai kura(-as) šo klientu kontrolē, un/vai fiziska(-as) persona(-as), kuras vārdā darījums vai darbība tiek veikta.

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/843 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES (OV 2018, L 156, 43. lpp.).

( 4 ) Loi du 13 janvier 2019 instituant un Registre des bénéficiaires effectifs (2019. gada 13. janvāra Likums par patieso labuma guvēju reģistra izveidi; Mémorial A 2019, Nr. 15).

( 5 ) Direktīvas 2018/843 1. panta 15. punkta c) apakšpunkta, ar kuru ir grozīts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas 30. panta 5. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts, spēkā neesamība.

( 6 ) Spriedums, 2022. gada 21. jūnijs, Ligue des droits humains (C‑817/19, EU:C:2022:491, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 7 ) Skaidrojumi minēti Direktīvas 2018/843 30. apsvērumā.

( 8 ) Grozītās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvas 30. panta 5. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts.