1.

Kā reiz teicis Marks Tvens: “Ir trīs veidu meli: meli, lieli meli un statistika” ( 2 ). Šis citāts ilustrē skaitļu pārliecinošo spēku Savienības pretdiskriminācijas tiesību jomā, vienlaikus aicinot būt piesardzīgiem, ja arguments balstās tikai uz tiem. No vienas puses, skaitļiem un statistikas datiem ir nozīmīga loma netiešās diskriminācijas konstatēšanā, jo personai, kura apgalvo, ka no tās cieš, var būt jāpierāda, ka personu grupai, kurai tā pieder, ir radīta īpaši nelabvēlīga situācija salīdzinājumā ar citu grupu. No otras puses, skaitļu un statistikas izmantošana var būt problemātiska, lai konstatētu netiešu diskrimināciju, jo rezultāts var atšķirties atkarībā no salīdzinājumam izmantotās atsauces grupas. Kā daiļrunīgi izteicās kāds autors, “diskriminācija nav statiska parādība”, tā “ir mainīga, tā pielāgojas jauniem apstākļiem; kad tai uzbrūk, tā kļūst smalka, pat netverama” ( 3 ). Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi šīs grupas noteikt konkrētā un precīzā veidā.

2.

Strīds pamatlietā ir starp KM kā darba ņēmēju un Instituto Nacional de la Seguridad Social (turpmāk tekstā – “INSS”) (Valsts sociālā nodrošinājuma institūts, Spānija) par divu secīgu arodinvaliditātes pabalstu – saskaņā ar vienu sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu – neatzīšanu.

3.

Konkrētāk, ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa Juzgado de lo Social no 26 de Barcelona (Barselonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 26, Spānija) lūdz Tiesu sniegt norādījumus par to, kāda konkrēta personu proporcija būtu jāņem vērā, lemjot par to, vai attiecīgajos valsts tiesību aktos ir netieša diskriminācija dzimuma un dzimtes dēļ. Iesniedzējtiesa norāda, ka sievietes veido 48,09 % no Spānijas vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmā (Régimen General de la Seguridad Social; turpmāk tekstā – “RGSS”) reģistrētajiem darba ņēmējiem un 36,15 % no darba ņēmējiem, kas ir saistīti ar Pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma īpašo shēmu (Régimen Especial de Trabajadores Autónomos; turpmāk tekstā – “RETA”) ( 4 ). Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka sievietēm ir mazāka iespēja nekā vīriešiem apvienot šo divu shēmu pabalstus.

4.

Līdz ar to Tiesa tiek aicināta izlemt, vai Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēma – kas atļauj atzīt par saderīgiem divus pabalstus, kuri atzīti dažādās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās, bet aizliedz tos saņemt vienā un tajā pašā shēmā, lai gan ir izpildīti attiecīgo pabalstu rašanās nosacījumi, – netieši veido diskrimināciju pret sievietēm dzimuma vai dzimtes dēļ.

5.

It īpaši Tiesa tiek lūgta noteikt piemērotu metodoloģiju, lai konstatētu netiešu diskrimināciju Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. panta izpratnē ( 5 ). Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos es koncentrēšos uz iepriekš minētajiem metodoloģiskajiem aspektiem saistībā ar darbiniekiem piešķirtajiem arodinvaliditātes pabalstiem.

6.

Direktīvas 79/7 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir sociālā nodrošinājuma jomā un citos sociālās aizsardzības posmos, kas paredzēti 3. pantā, pakāpeniski īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos, šeit turpmāk sauktu “vienlīdzīgas attieksmes princips”.”

7.

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka tā attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību tostarp pret “slimības” un “invaliditātes” risku.

8.

Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:

[..]

9.

Direktīvas 2006/54/EK ( 6 ) 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:

[..]

b) darba nosacījumiem, tostarp darba samaksu;

c) nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām.

[..].”

10.

Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas” ir definētas kā “tādas sistēmas, kas nav reglamentētas [Direktīvā 79/7], kuru nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem – darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām – pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles”.

11.

Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums) konsolidētās redakcijas, kura ir apstiprināta ar 2015. gada 30. oktobraReal Decreto Legislativo 8/2015 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General de la Seguridad Social (Karaļa leģislatīvais dekrēts 8/2015, ar ko apstiprina Vispārējā sociālā nodrošinājuma likuma pārskatīto versiju ( 7 ); turpmāk tekstā – “LGSS”), 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka sociālajam nodrošinājumam ir jāsastāv no vispārējās shēmas, uz ko attiecas minētā likuma II sadaļa, un īpašajām shēmām, kas minētas šā likuma 10. pantā.

12.

LGSS 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka īpašas shēmas ir jāizveido profesionālajām darbībām, kurām to rakstura, īpašo laika un vietas apstākļu, kurā tās tiek veiktas, vai ražošanas procesa veida dēļ ir nepieciešams izveidot šādas shēmas, lai nodrošinātu sociālā nodrošinājuma pabalstu pareizu piemērošanu. LGSS 10. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka tostarp pašnodarbinātas personas ir jāreģistrē īpašās shēmās.

13.

LGSS 163. panta ar nosaukumu “Pabalstu nesaderība” 1. punktā ir noteikts, ka vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmā paredzētie pabalsti ir savstarpēji nesaderīgi, ja vien nav skaidri noteikts citādi. Nesaderības gadījumā saņēmējam ir jāizvēlas viens no tiem.

14.

1970. gada 20. augustaDecreto 2530/1970 por el que se regula el régimen especial de la Seguridad Social de los trabajadores por cuenta propia o autónomos (Dekrēts Nr. 2530/1970, kas reglamentē pašnodarbināto personu īpašo sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu) ( 8 ) 34. pantā ir noteikts, ka pabalsti, ko šīs īpašās shēmas ietvaros piešķir tās saņēmējiem, ir savstarpēji nesaderīgi, ja vien nav skaidri noteikts citādi. Šajā pantā ir piebilsts, ka ikvienam, kam varētu būt tiesības uz diviem vai vairākiem pabalstiem, ir jāizvēlas viens no tiem.

15.

1991. gada 12. aprīļaReal Decreto 691/1991 sobre cómputo recíproco de cuotas entre regímenes de Seguridad Social (Karaļa dekrēts Nr. 691/1991 par savstarpēju iemaksu aprēķinu Sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās) ( 9 ) 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pastāvīgas invaliditātes gadījumā, ja persona secīgi vai pārmaiņus ir pabeigusi iemaksu periodus vairāk nekā vienā shēmā – vispārējā shēmā un sociālā nodrošinājuma sistēmas īpašajās shēmās –, šos periodus un tos, kas tiek uzskatīti par tādiem un kuri ir pabeigti saskaņā ar noteikumiem, kas tos reglamentē, var summēt pēc attiecīgās personas lūguma, ja vien tie nepārklājas, lai iegūtu tiesības uz pabalstu un attiecīgā gadījumā noteiktu likmi, kas piemērojama iemaksu vai darba gadu skaitam.

16.

Saskaņā ar Sala de lo Social del Tribunal Supremo (Augstākās tiesas Darba un sociālo lietu tiesu palāta, Spānija) 2014. gada 14. jūlija spriedumu Nr. 3038/2013 abi pilnīgas pastāvīgas darbnespējas pabalsti būtu saderīgi, ja tie būtu piešķirti saskaņā ar dažādām shēmām.

17.

KM strādāja par administratīvo asistenti un šajā sakarā no 1989. gada maija līdz 1994. gada aprīlim bija saistīta ar Spānijas vispārējo sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu RGSS.

18.

Ar INSS1999. gada 2. marta lēmumu tika uzskatīts, ka KM ir atzīta pilnīga pastāvīga nespēja strādāt savā ierastajā profesijā, ko izraisījusi ar profesiju nesaistīta slimība. Tādējādi viņai no 1998. gada 19. novembra bija tiesības saņemt atbilstošu pabalstu. Pabalsts tika aprēķināts, izmantojot iemaksas šajā shēmā iepriekš minētajā periodā ( 10 ).

19.

KM pašreizējā ierastā profesija ir dienas aprūpes asistente, un viņa saistībā ar šo darbu kopš 2015. gada februāra ir reģistrēta RGSS. 2016. gada 18. jūlijā viņai sākās pārejošas darbnespējas periods.

20.

2018. gada 20. martāINSS pieņēma lēmumu, kurā atzina, ka KM tika atzīta pilnīga pastāvīga nespēja ar profesiju nesaistīta nelaimes gadījuma dēļ, kurā viņa guva augšstilba kaula lūzumu. INSS pabalsta pamatsumma tika aprēķināta, ņemot vērā apdrošināšanas iemaksas laikposmā no 2015. gada februāra līdz 2017. gada janvārim ( 11 ). INSS uzskatīja, ka saskaņā ar LGSS 163. panta 1. punktu 1999. un 2018. gadā piešķirtie pabalsti nav saderīgi. Tādējādi tas nolēma, ka prasītājai ir tiesības tikai uz vienu no tiem.

21.

Ar 2019. gada 23. janvāra lēmumu Dirección Provincial del INSS de Barcelona (Barselonas INSS provinces direktorāts, Spānija) noraidīja prasītājas iesniegto sūdzību.

22.

2019. gada 12. martā KM apstrīdēja šo lēmumu iesniedzējtiesā, pamatojoties uz faktu, ka LGSS 163. panta 1. punkts ir pretrunā Direktīvas 79/7 4. pantam un Direktīvas 2006/54 5. pantam. Viņasprāt, viņai kumulatīvi būtu jāpiešķir divi pastāvīgas darbnespējas pabalsti. Prasītāja apgalvo, ka, tā kā sieviešu proporcija īpašajās shēmās – un, proti, RETA – ir daudz mazāka nekā vīriešu proporcija ( 12 ), noteikumi par pabalstu nesaderību rada netiešu diskrimināciju dzimuma vai dzimtes dēļ. Tādēļ šie noteikumi rada grūtības sievietēm uzkrāt pabalstus, jo sievietes veido proporcionāli mazāku īpašo shēmu daļu nekā vīrieši.

23.

Iesniedzējtiesa norāda, ka tas, ka INSS noraidīja prasītājas prasības, atbilst jaunākajai Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūrai ( 13 ), saskaņā ar kuru divi pabalsti tiek uzskatīti par saderīgiem, ja tie tiek piešķirti saskaņā ar dažādām shēmām (parasti RGSS un RETA, jo tās ir divas lielākās shēmas dalībnieku skaita ziņā) ( 14 ) un attiecībā uz vienu un to pašu darbnespēju. Tomēr saskaņā ar vienu un to pašu shēmu (parasti RGSS, kas ir lielākā shēma dalības ziņā) pabalsti nav saderīgi, lai gan tiesības uz pabalstiem ir nopelnītas, veicot atsevišķas iemaksas.

24.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šāda sistēma nav netieša diskriminācija dzimuma dēļ, kas aizliegta Direktīvas 79/7 4. pantā un Direktīvas 2006/54 5. pantā. Iesniedzējtiesa piebilst, ka pamatlietā prasītāja ir pierādījusi, ka ir veikusi pietiekamas atsevišķas iemaksas, lai pretendētu uz abiem pabalstiem – gan 1999. gadā, gan 2018. gadā piešķirto pabalstu ( 15 ).

25.

Iesniedzējtiesas norāda, ka Tribunal Supremo (Augstākās tiesas) judikatūra attiecībā uz tiesību aktiem, kas attiecas uz pabalstu nesaderību, šķiet neitrāla attiecībā uz dzimumu, jo tajā nav nekādas atšķirības šajā jautājumā, bet tikai atkarībā no to sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu skaita, kurās attiecīgā persona ir veikusi iemaksas. Tomēr iesniedzējtiesa apšauba šīs judikatūras piemērošanu, jo tai ir lielāka ietekme uz strādājošām sievietēm. Divās dalības ziņā lielākajās shēmās – RGSS un RETA – ieguvums no dažādu shēmu apvienošanas būtu daudz izdevīgāks vīriešiem nekā sievietēm, jo vīriešu proporcija RETA ir daudz lielāka nekā sieviešu proporcija ( 16 ). Attiecīgi, tā kā divu pabalstu saderība ir iespējama tikai attiecībā uz tiem pabalstiem, kas iegūti saskaņā ar divām dažādām shēmām, un ņemot vērā lielāku vīriešu proporciju RETA, šķiet, ka vīriešiem ir daudz vieglāk panākt šādu saderību nekā sievietēm.

26.

Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, sieviešu mazākā klātbūtne RETA atspoguļo to, ka viņām tradicionāli ir bijis grūtāk iesaistīties pašnodarbinātībā, jo viņas ir uzņēmušās aprūpētāju un mājsaimnieču lomu. Rezultātā iesniedzējtiesa apsver, vai attiecīgā valsts tiesību norma varētu izraisīt netiešu diskrimināciju ne tikai dzimuma, bet arī dzimtes dēļ.

27.

Visbeidzot, iesniedzējtiesa paskaidro, ka divus pilnīgas pastāvīgas darbnespējas pabalstus nevar piešķirt par vienu un to pašu darbnespēju saskaņā ar vienu un to pašu shēmu. Tomēr ir iespējams saņemt divus saderīgus pilnīgas pastāvīgas darbnespējas pabalstus par vienu un to pašu slimību vai traumu, ja tos piešķir saskaņā ar divām dažādām shēmām.

28.

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social no 26 de Barcelona (Barselonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 26, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza KM, INSS, Spānijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesa uzdeva INSS un Spānijas valdībai vairākus rakstiskus jautājumus, uz kuriem bija jāatbild rakstveidā. Šie lietas dalībnieki atbildēja 2021. gada 6. decembrī. Visi iepriekš minētie lietas dalībnieki Tiesai sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2022. gada 12. janvāra tiesas sēdē.

30.

Vispirms jānorāda, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas gan uz Direktīvas 79/7, gan Direktīvas 2006/54 noteikumiem. Iesniedzējtiesa norāda, ka tā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minējusi otro no šīm direktīvām gadījumā, ja tā būtu piemērojama. INSS, Spānijas valdība un Komisija uzskata, ka Direktīva 2006/54, šķiet, nav piemērojama pamatlietā aplūkotajam darbnespējas pabalstam, jo tās piemērošanas joma attiecas tikai uz sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmām.

31.

Šajā ziņā jāuzsver, ka Savienības tiesību aktos tiek nodalītas arodpensiju shēmas, uz kurām attiecas “darba samaksas” jēdziens, kas ir noteikts LESD 157. panta 1. un 2. punktā ( 17 ), un likumā noteiktās sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu shēmas, uz kurām minētais jēdziens neattiecas ( 18 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds uz iemaksām balstīts invaliditātes pabalsts neietilpst jēdzienā “darba samaksa” LESD 157. panta 1. un 2. punkta vai Direktīvas 2006/54 izpratnē ( 19 ).

32.

Izskatāmajā lietā pabalsti, par kuriem ir runa pamatlietā, ir daļa no likumā noteiktas shēmas un nodrošina aizsardzību pret slimības un invaliditātes risku. Šķiet, ka šādi pabalsti ir mazāk atkarīgi no darba attiecībām nekā no sociālajiem apsvērumiem ( 20 ). Kā iesniedzējtiesa norādīja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pabalstam, kas KM tika piešķirts 2018. gadā, nebija nepieciešams agrāku iemaksu laikposms, jo tā pamatā bija ar profesiju nesaistīts nelaimes gadījums, un pietika, ka persona ir reģistrēta sociālā nodrošinājuma sistēmā. Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 79/7 1. pantu tās mērķis ir sociālā nodrošinājuma jomā un citos sociālās aizsardzības posmos, kas paredzēti 3. pantā, pakāpeniski īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos. Tādējādi uzskatu, ka pamatlietā aplūkotie pabalsti ir aizsardzība pret diviem no Direktīvas 79/7 3. panta 1 punktā uzskaitītajiem riskiem, proti, slimību un invaliditāti, uz kuriem attiecas tikai šī direktīva ( 21 ). Savukārt šie pabalsti neietilpst Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomā.

33.

Tāpēc atbildēšu uz jautājumiem, atsaucoties tikai uz Direktīvu 79/7.

34.

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai dalībvalsts augstākās tiesas veikta tiesību normas interpretācija ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst Direktīvas 79/7 piemērošanas jomā, ir jāatgādina, ka valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju ( 22 ). Līdz ar to fakts, ka strīdīgais valsts noteikums ir tiesas veikta interpretācija, ko sniegusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ( 23 ), nevar izslēgt šo valsts noteikumu – vai valsts tiesību aktus, kas ir tā pamatā, – no šīs direktīvas noteikumu piemērošanas.

35.

Treškārt, kā to norādīja Komisija, ir vērts pieminēt, ka Tiesai nav jāveic atsevišķa pārbaude par otro prejudiciālo jautājumu, jo tas ir pirmā jautājuma apakškopa. Otrais jautājums tikai precizē pamatlietā aplūkojamo situāciju, proti, situāciju, kurā divas secīgas darbnespējas ir radušās dažādu slimību un invaliditātes dēļ, uz ko jau attiecas pirmais jautājums.

36.

Tā kā vienas un tās pašas slimības vai invaliditātes izraisītu divu darbnespēju secīgas iestāšanās iespēju pārbaude būtu hipotētiska, uzskatu, ka šis jautājums nav jāvērtē atsevišķi.

37.

Ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, jo tie attiecas uz vienu un to pašu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu, kas paredz divu vai vairāku tādu darbnespējas pabalstu piešķiršanu, kas iegūti saskaņā ar dažādām sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmām divu vai vairāku darbnespēju dēļ, vienlaikus aizliedzot saņemt divus vai vairākus šādus pabalstus saskaņā ar vienu shēmu, lai gan ir izpildīti nosacījumi tiesībām saņemt attiecīgos pabalstus.

38.

Vispirms jāuzsver, ka Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka dalībvalstīm ir jāorganizē savas sociālā nodrošinājuma sistēmas un, ja tās nav saskaņotas Savienības līmenī, jānosaka nosacījumi sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu piešķiršanai. Tomēr dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības ( 24 ).

39.

Saskaņā ar Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktu vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, it īpaši attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem. Īstenojot savas pilnvaras sociālā nodrošinājuma jautājumos, dalībvalstīm ir jāievēro šis noteikums, kas konkrēti atspoguļo vispārējo nediskriminācijas principu, kurš šobrīd ir nostiprināts Hartas 21. pantā ( 25 ).

40.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru diskriminācija ietver dažādu noteikumu piemērošanu salīdzināmās situācijās vai viena un tā paša noteikuma piemērošanu dažādām situācijām, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota ( 26 ).

41.

Izskatāmajā lietā var izslēgt to, ka attiecīgais valsts tiesību akts radītu tiešu diskrimināciju. Šis tiesību akts neļauj saņemt divus pabalstus saskaņā ar vienu sociālā nodrošinājuma shēmu, lai gan ir izpildīti attiecīgo pabalstu rašanās nosacījumi. Tā kā šis tiesību akts bez izšķirības attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm, tas nav tieši diskriminējošs dzimuma dēļ. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tas var ietvert netiešu diskrimināciju ( 27 ).

42.

Netieša diskriminācija Direktīvā 79/7 nav definēta. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru netieša diskriminācija dzimuma dēļ pastāv tad, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse izraisa viena dzimuma personām īpaši nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām ( 28 ).

43.

No šīs definīcijas izriet, ka netiešās diskriminācijas pastāvēšana ietver trīs posmu analīzi, kas attiecas, pirmkārt, uz attiecīgā noteikuma, kritērija vai prakses neitralitāti, otrkārt, uz attiecīgo personu un to personu noteikšanu, kuras atrodas salīdzināmā situācijā, un, treškārt, nelabvēlīgo situāciju, ko rada šāds noteikums, kritērijs vai prakse.

44.

Izskatāmajā lietā man ir skaidrs, ka pirmais analīzes posms nerada nekādus jautājumus, jo nav strīda, ka attiecīgā valsts tiesību norma, kas nešķirojot attiecas uz abiem dzimumiem, ir pilnīgi neitrāla. Tāpēc šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta atlikušajiem diviem posmiem. Tiesai jāsāk ar to personu noteikšanu, kuras ir jāsalīdzina. Pēc tam Tiesai ir jāpārbauda jautājums, vai attiecīgā valsts tiesību norma viena dzimuma personas nostāda īpaši nelabvēlīgā situācijā. Tā kā Tiesa ir lūgusi sniegt secinājumus, kas ir vērsti tikai uz šiem diviem jautājumiem, es neizskatīšu jautājumu par iespējamajiem nelabvēlīgās situācijas attaisnojumiem.

45.

KM būtībā apgalvo, ka INSS ir pārkāpis nediskriminācijas dzimuma dēļ principu, jo divi pabalsti, kas piešķirti saskaņā ar dažādām sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmām, ir saderīgi attiecībā uz identisku darbnespēju, savukārt to pašu divu pabalstu piešķiršana saskaņā ar vienu shēmu, kā, piemēram, RGSS, ir izslēgta. INSS un Spānijas valdība būtībā apgalvo, ka personas, kuras ir veikušas iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmas režīmos, kas nav RGSS, atrodas atšķirīgā situācijā nekā tās, kuras ir veikušas iemaksas tikai RGSS.

46.

Lai noteiktu, vai divas situācijas ir salīdzināmas, ir jāņem vērā attiecīgā tiesību akta priekšmets un mērķis. Tikai pēc tam Tiesa var pievērsties attiecīgo salīdzināmo vienību noteikšanai.

47.

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru situāciju salīdzināmība ir jāvērtē nevis vispārīgi un abstrakti, bet gan specifiski un konkrēti. Šajā novērtējumā ir jāaplūko visi elementi, kas raksturo šīs situācijas, it īpaši ņemot vērā valsts tiesību aktu, kuros paredzēta attiecīgā nošķiršana, priekšmetu un mērķi ( 29 ). Turklāt prasība par situāciju salīdzināmību neprasa, lai šīs situācijas būtu identiskas, bet gan tikai līdzīgas ( 30 ).

48.

Izskatāmajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka strīdīgais lēmums attiecas uz divu pastāvīgas darbnespējas pabalstu piešķiršanu KM. Tādējādi strīdīgais priekšmets attiecas uz jautājumu, vai personai ar divām vai vairākām secīgām darbnespējām ir tiesības saņemt vienu vai vairākus sociālā nodrošinājuma pabalstus. Iesniedzējtiesai jāveic pārbaudes, ņemot vērā valsts tiesību aktu, ar kuriem tiek piešķirti šie pabalsti, mērķus, bet prima facie šķiet, ka šādu pabalstu mērķis ir nodrošināt sociālā nodrošinājuma shēmā iesaistītajai personai sociālo aizsardzību pret riskiem, kas saistīti ar slimību un/vai invaliditāti.

49.

Ņemot vērā strīdīgo pabalstu priekšmetu un mērķi, nav atšķirības starp personu, kura cieš no divām vai vairākām secīgām darbnespējām un ir veikusi iemaksas tikai vienā sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmā, piemēram, RGSS, un personu, kura cieš no tām pašām darbnespējām, bet ir iesaistījusies daudzās shēmās. Abām personu kategorijām nepieciešama vienāda sociālā aizsardzība pret riskiem, kas saistīti ar slimību un/vai invaliditāti.

50.

Taču INSS tiesas sēdē iebilda un lielu uzsvaru lika uz faktu, ka personas, kuras veikušas iemaksas RGSS, un personas, kuras veikušas iemaksas RETA, atrodas atšķirīgās situācijās, jo šajās shēmās ietvertie riski nav vienādi. Es tam nepiekrītu. Gluži pretēji, uzskatu, ka salīdzināmības novērtējums Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkta izpratnē būtu jāveic nevis atbilstoši šādiem riskiem, bet gan atbilstoši tiesībām uz sociālo aizsardzību.

51.

Tāpēc uzskatu, ka persona, kura cieš no divām vai vairākām secīgām darbnespējām un ir veikusi iemaksas tikai vienā sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmā, piemēram, RGSS, un persona, kura cieš no šīm pašām darbnespējām, bet ir veikusi iemaksas daudzās shēmās, atrodas salīdzināmā situācijā attiecībā uz tām nepieciešamo sociālo aizsardzību.

52.

Lietā Seymour‑Smith ( 31 ) Tiesa uzskatīja, ka labākā pieeja statistikas salīdzināšanai ir ņemt vērā, no vienas puses, attiecīgo vīriešu proporciju darbaspēkā, kas spēj izpildīt strīdīgo prasību, un to vīriešu proporciju, kuri to nespēj izpildīt, un, no otras puses, salīdzināt šīs proporcijas ar sieviešu proporcijām darbaspēkā. No tā izriet, ka to personu situācija, kuras var pretendēt uz noteiktām tiesībām, ir jāsalīdzina ar to personu situāciju, kuras to nevar darīt ( 32 ).

53.

Šo pieeju Tiesa nesen piemēroja lietā YS, kur būtībā tika jautāts, vai vīrieši kā īpaši lielu pensiju galvenie saņēmēji salīdzinājumā ar sievietēm, kuras vidēji saņēma ievērojami mazākas pensijas, tika netieši diskriminēti Austrijas tiesību aktos, kas ieviesa tostarp iemaksu no īpaši lielām “speciālajām pensijām”, lai nodrošinātu pensiju ieņēmumus ( 33 ). Lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesa, pirmkārt, noteica attiecīgās personas, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā. Šajā personu grupā ietilpa bijušie valsts kontrolētu uzņēmumu darbinieki, kuri saņēma “tiešu definētu pabalstu”, kura apmērs pārsniedza noteiktus sliekšņus ( 34 ). Turpinājumā Tiesa noteica salīdzināmās personas, kuras saņēma arodpensiju no federālās valdības vai attiecīgās federālās zemes. To darot, Tiesa nepārprotami izslēdza uzņēmumu, kurus nekontrolē valsts, bijušos darbiniekus vai darbiniekus, kuras saņem arodpensiju citā veidā, nevis “tiešu definētu pabalstu” veidā, piemēram, pensiju fonda vai dzīvības apdrošināšanas maksājumus ( 35 ). Rezultātā, tā kā Tiesa izslēdz personas, kuras strīdīgais noteikums neskar tieši, man šķiet, ka tā izmanto diezgan stingru pieeju, lai noteiktu salīdzināmās grupas.

54.

Izskatāmajā lietā, tā kā ir pierādīts, ka KM ir darba ņēmēja, kura ir veikusi iemaksas tikai RGSS, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka personas, kuras, iespējams, ir nostādītas nelabvēlīgā situācijā saistībā ar attiecīgo valsts tiesību normu, ir darba ņēmēji, kas ir saistīti ar RGSS un kuriem ir divas vai vairākas secīgas darbnespējas saskaņā ar šo shēmu. Līdz ar to, ņemot vērā, pirmkārt, iepriekš minēto prasību par specifisku un konkrētu situāciju salīdzināmības izvērtējumu ( 36 ) un, otrkārt, to, ka attiecīgais kritērijs ir personu ar divām vai vairākām secīgām darbnespējām sociālā nodrošinājuma aizsardzība ( 37 ), uzskatu, ka izskatāmajā lietā nelabvēlīgā situācijā esošu personu grupa ietver tikai tās personas, kurām ir divas vai vairākas secīgas darbnespējas un kuras ir veikušas iemaksas tikai RGSS.

55.

Pilnības labad ir jāuzsver, ka, tā kā pamatlietā ir iesaistīta darba ņēmēja, kura saskaņā ar RGSS shēmu pieprasa kumulatīvi piešķirt pabalstus, kas saistīti ar divām darbnespējām, Tiesai nevajadzētu ņemt vērā tos darbiniekus, kuri ir veikuši iemaksas tikai citās shēmās, nevis RGSS. Grupa, kas izskatāmajā lietā ir nostādīta nelabvēlīgā situācijā, ir RGSS – un tikai RGSS – iesaistītie darba ņēmēji, kuri nevar apvienot pabalstus divu vai vairāku darbnespēju dēļ, jo šie darba ņēmēji ir iesaistīti tikai šajā shēmā. Lai gan ir taisnība, ka Spānijas nesaderības noteikums attiecas uz visām dažādajām Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmām, to personu situācijai, kuras ir iekļautas tikai vienā no šīm citām shēmām un kuras ir veikušas iemaksas tikai šajā shēmā, izskatāmajā lietā nav nozīmes. Pretēji Komisijas nostājai es uzskatu, ka Tiesa var sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, tikai pārbaudot to personu situāciju, kuras ir veikušas iemaksas konkrētā sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmā – izskatāmajā lietā RGSS –, proti, atbildi, kas tai ļauj pieņemt lēmumu tajā izskatāmajā strīdā, kas attiecas uz pabalstiem, kas piešķirti personai, kura divus periodus bijusi saistīta ar RGSS.

56.

Tālāk es pievērsīšos salīdzināmo vienību atrašanai, lai noteiktu, vai noteiktā nelabvēlīgā situācijā esošā grupa cieš no netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ. Manuprāt, salīdzināmā vienība ir personas, kurām arī ir divas vai vairākas secīgas darbnespējas, bet kuras var apvienot divus vai vairākus dažādu sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmu pabalstus, jo tās ir veikušas iemaksas šajās shēmās.

57.

No tā izriet, ka attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanu personām, kurām ir divas vai vairākas secīgas darbnespējas, persona, kas ir veikusi iemaksas tikai RGSS, kā, piemēram, KM, atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar tādas personas situāciju, kas ir veikusi iemaksas divās vai vairākās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās, piemēram, RGSS un RETA. Pēc nelabvēlīgā situācijā esošas grupas un tās salīdzināmās vienības noteikšanas es pievēršos analīzei attiecībā uz to, vai pastāv atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kas pieder pie šīm divām grupām ( 38 ).

58.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādas īpašas nelabvēlīgas situācijas esamību tostarp var konstatēt, ja ir pierādīts, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais negatīvi ietekmē daudz lielāku viena dzimuma personu proporciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām ( 39 ). Tas nozīmē, ka netiešu diskrimināciju var konstatēt ar jebkuriem līdzekļiem, tostarp uz statistikas datu pamata ( 40 ). Principā valsts tiesa ir tā, kurai ir jāpārbauda, vai var konstatēt šādu īpašu nelabvēlīgu situāciju, jo faktu konstatēšana ir valsts tiesas kompetencē ( 41 ). It īpaši, kā minēts šo secinājumu 52. punktā, dzimumu diskriminācijas kontekstā Tiesa iepriekš ir atzinusi, ka labākā salīdzināšanas metode ir salīdzināt šī regulējuma piemērošanas jomā ietilpstošo darba ņēmēju – vīriešu, kurus skar un kurus neskar iespējama atšķirīgā attieksme, attiecīgās proporcijas ar tām pašām proporcijām šajā regulējumā ietilpstošo darba ņēmēju – sieviešu vidū ( 42 ).

59.

Piemēram, spriedumā YS Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi darba ņēmēji, uz kuriem attiecas valsts tiesiskais regulējums, no kura izriet atšķirīgā attieksme. Otrkārt, Tiesa atkārtoja, ka labākā salīdzināšanas metode ir salīdzināt šī regulējuma piemērošanas jomā ietilpstošo darba ņēmēju – vīriešu, kurus skar un kurus neskar strīdīgais noteikums, attiecīgās proporcijas ar tām pašām proporcijām šajā regulējumā ietilpstošo darba ņēmēju – sieviešu vidū ( 43 ).

60.

Rezultātā es uzskatu, ka termins “proporcija” nozīmē, ka nav iespējams salīdzināt veselus skaitļus ( 44 ), bet gan decimāldaļas, daļskaitļus vai procentus, kas atspoguļo noteiktas grupas daļu visā grupā ( 45 ). Izskatāmajā lietā, lai pārbaudītu, vai pastāv atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, iesniedzējtiesai ir jāaplūko sieviešu situācija salīdzinājumā ar vīriešu situāciju. Precīzāk, tai ir jāsalīdzina divas šādas īpašās proporcijas.

61.

Pirmkārt, ir jāaplūko sieviešu proporcija nelabvēlīgā situācijā esošajā grupā, proti, to sieviešu grupā, kuras ir saistītas tikai ar RGSS un kurām saskaņā ar šo shēmu ir divas vai vairākas darbnespējas, salīdzinājumā ar sievietēm labvēlīgā situācijā esošajā grupā, kas ir to sieviešu grupa, kuras ir iesaistītas divās vai vairākās sociālajās shēmās un kurām ir divas vai vairākas darbnespējas saskaņā ar šīm shēmām.

62.

Otrkārt, valsts tiesai ir jānosaka to vīriešu proporcija, kuriem ir divas vai vairākas darbnespējas un kuri nevar apvienot divus vai vairākus sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstus, attiecībā pret to vīriešu skaitu, kuriem ir šādas darbnespējas, bet kuri spēj apvienot divus vai vairākus sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstus.

63.

No atbildēm uz Tiesas rakstveida jautājumiem un no tiesas sēdes izriet, ka datu netrūkst. Piemēram, savās atbildēs uz šiem jautājumiem INSS un Spānijas valdība norādīja, ka 2021. gada 10. novembrī sieviešu ar vairākkārtēju darbnespēju skaits, kuras ir veikušas iemaksas tikai RGSS, ir 3388, savukārt sieviešu ar vairākkārtēju darbnespēju, kuras ir veikušas iemaksas daudzās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās, ir 3460. Tātad attiecība starp sieviešu skaitu nelabvēlīgajā grupā un sieviešu skaitu labvēlīgajā grupā ir aptuveni viens pret vienu. Vīriešiem attiecīgie skaitļi ir 4047 un 7723, un tas nozīmē, ka vīriešiem šī attiecība ir aptuveni viens pret diviem.

64.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie statistikas pierādījumi ir derīgi, reprezentatīvi un nozīmīgi ( 46 ). Attiecībā uz šiem konkrētajiem skaitļiem tai būtu jāpārbauda, vai tos var ņemt vērā ( 47 ), galvenokārt balstoties uz strīda pamatā esošo faktu datumu.

65.

Turklāt vēlos uzsvērt, ka KM izvirzītais un iesniedzējtiesas uzsvērtais arguments attiecībā uz RGSS un RETA shēmās iesaistīto vīriešu un sieviešu skaitu izskatāmajā lietā nav būtisks. Proti, savā nolēmumā iesniedzējtiesa uzsvēra faktu, ka 2020. gada 31. janvārī sievietes veidoja 48,09 % no RGSS dalībniekiem, bet tikai 36,15 % no RETA dalībniekiem ( 48 ). Šiem skaitļiem nav nozīmes izskatāmajā lietā, jo tie attiecas tikai uz kopējo sieviešu skaitu no visiem RGSS un RETA dalībniekiem, bet neparāda to sieviešu vai vīriešu proporciju, kuri atrodas nelabvēlīgā situācijā. Šie skaitļi arī nevar pierādīt cēloņsakarību starp apgalvoto nelabvēlīgo situāciju, kas ir neiespējamība apvienot divus vai vairākus pabalstus saskaņā ar vienu un to pašu shēmu, un attiecīgo darba ņēmēju dzimumu.

66.

Šo pašu iemeslu dēļ uzskatu, ka INSS un Spānijas valdības rakstveida atbildēs iesniegtie skaitļi, kas attiecas uz vīriešu un sieviešu dalības līmeni vienā vai vairākās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās 2021. gada oktobrī ( 49 ), Tiesai nav jāņem vērā. Kā Komisija apgalvoja tiesas sēdē, šie skaitļi norāda tikai personas, kas piederēja vienai vai vairākām sociālajām shēmām brīdī, kad šie skaitļi kļuva pieejami, savukārt 63. punktā aprakstītā pieeja ietver skaitļus, kas noteikti sniedz labāku vēsturisko perspektīvu, jo ietver secīgu darbnespēju rašanos noteiktā laika periodā, padarot šos skaitļus mazāk atkarīgus no tīri nejaušiem notikumiem ( 50 ). Šādai pieejai ir arī ievērojama priekšrocība, ka aplūkotajām proporcijām nav nozīmes jautājumā par darbībām, kas rada lielākus riskus, piemēram, noteiktas darbības, ko veic pašnodarbinātas personas, uz kurām attiecas RETA, ko minēja INSS un Spānijas valdība tiesas sēdē. Salīdzinot to sieviešu un vīriešu ar vairākkārtēju darbnespēju proporciju, kuri veikuši iemaksas tikai RGSS, ar tiem, kas veikuši iemaksas vairākās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās, attiecīgās grupas jau ir sašaurinātas līdz personām ar vairākkārtēju darbnespēju. Tādējādi šāds salīdzinājums balstās uz to personu proporcijām, kurām jau ir vairākkārtēja darbnespēja, nevis uz absolūtiem skaitļiem.

67.

Ja valsts tiesa nolemtu ņemt vērā 63. punktā minētos datus, tai ir jānovērtē, vai sieviešu ar divām vai vairākām darbnespējām, kuras ir veikušas iemaksas tikai RGSS, proporcija salīdzinājumā ar to sieviešu ar vairākkārtēju darbnespēju proporciju, kuras ir veikušas iemaksas divās vai vairākās sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmās, ir ievērojami lielāka nekā vīriešu proporcija tādā mērā, ka tā ir “īpaši nelabvēlīga situācija” Tiesas judikatūras izpratnē ( 51 ).

68.

Kā minēju iepriekš ( 52 ), saskaņā ar Tiesas izstrādātajiem kritērijiem, lai konstatētu netiešas diskriminācijas esamību, ir jānosaka, vai attiecīgā valsts tiesību norma izraisa īpaši nelabvēlīgu situāciju sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem ( 53 ). Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka šādas īpaši nelabvēlīgas situācijas esamība tostarp var tikt konstatēta, ja ir pierādīts, ka valsts tiesiskais regulējums negatīvi skar ievērojami lielāku viena dzimuma personu proporciju salīdzinājumā ar otra dzimuma personām ( 54 ). Ir svarīgi noteikt šādu proporciju, lai noteiktu, vai attiecīgie dati ilustrē tīri nejaušas vai īslaicīgas parādības un vai tie kopumā šķiet nozīmīgi ( 55 ).

69.

Piemēram, lai gan spriedumā Villar Láiz Tiesa atstāja valsts tiesas ziņā pārbaudīt, vai strīdīgais valsts noteikums ir nostādījis nelabvēlīgākā situācijā ievērojami lielāku proporciju sieviešu nekā vīriešu, tā ņēma vērā faktu, ka aptuveni 75 % no visiem nepilna darba laika darba ņēmējiem bija sievietes ( 56 ). Turklāt Tiesa norādīja, ka 65 % nepilna darba laika darba ņēmēju tika nostādīti nelabvēlīgā situācijā šī samazinošā koeficienta, par kuru ir runa pamatlietā, piemērošanas dēļ. Ja gandrīz divas trešdaļas no visiem nepilna darba laika darba ņēmējiem konkrēti ietekmē strīdīgais tiesiskais regulējums un ja trīs ceturtdaļas no visiem nepilna darba laika darba ņēmējiem ir sievietes, Tiesa šķiet norādām, lai gan netieši, ka sievietēm var tikt radīta īpaši nelabvēlīga situācija salīdzinājumā ar vīriešiem.

70.

Ja iesniedzējtiesa izskatāmajā lietā nolemtu ņemt vērā skaitļus, ko INSS un Spānijas valdība iesniedza savās rakstveida atbildēs ( 57 ), kā minēts 63. punktā, šie skaitļi šķiet norādām, ka, lai gan aptuveni divi no trim vīriešiem vairākkārtējas darbnespējas gadījumā visticamāk varēs apvienot divu vai vairāku shēmu pabalstus ( 58 ), to pašu varēs izdarīt tikai aptuveni viena no divām sievietēm ar vairākkārtēju darbnespēju ( 59 ). Un otrādi – aptuveni puse sieviešu ar vairākkārtēju darbnespēju atrodas nelabvēlīgā situācijā attiecīgās valsts tiesību normas dēļ, savukārt starp vīriešiem ar vairākkārtēju darbnespēju šī proporcija ir tikai viena trešdaļa. Līdz ar to, lai gan attiecīgo datu interpretācija ir tikai valsts tiesas ziņā, šie skaitļi, manuprāt, liecina, ka attiecīgā valsts tiesību norma skars proporcionāli vairāk sieviešu nekā vīriešu, jo ar šo noteikumu nelabvēlīgākā situācijā ir nostādīta ievērojami lielāka proporcija sieviešu nekā vīriešu. Tādējādi var secināt, ka attiecīgās valsts tiesību normas netieši diskriminē sievietes. Tomēr, ja valsts tiesā iesniegtie un vērā ņemtie skaitļi atšķirtos no Tiesā iesniegtajiem, gala rezultāts var atšķirties.

71.

Noslēgumā es uzskatu, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu, kas faktiski nostāda nelabvēlīgākā situācijā ievērojami lielāku proporciju sieviešu nekā vīriešu, ļaujot piešķirt divus vai vairākus darbnespējas pabalstus, kas iegūti saskaņā ar dažādām sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmām divu vai vairāku darbnespēju dēļ, un vienlaikus aizliedzot saņemt divus vai vairākus šādus pabalstus saskaņā ar vienu shēmu, lai gan ir izpildīti nosacījumi tiesībām saņemt attiecīgos pabalstus; un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

72.

Attiecīgi, balstoties uz iepriekšminētajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Social no 26 de Barcelona (Barselonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 26, Spānija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm pakāpenisku īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu, kas faktiski nostāda nelabvēlīgākā situācijā ievērojami lielāku proporciju sieviešu nekā vīriešu, ļaujot piešķirt divus vai vairākus darbnespējas pabalstus, kas iegūti saskaņā ar dažādām sociālā nodrošinājuma sistēmas shēmām divu vai vairāku darbnespējas dēļ, un vienlaikus aizliedzot saņemt divus vai vairākus šādus pabalstus saskaņā ar vienu shēmu, lai gan ir izpildīti nosacījumi tiesībām saņemt attiecīgos pabalstu; un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.