1.

Vācijā reģistrēta sabiedrība, kurai pieder intelektuālā īpašuma tiesības uz datorspēli, uzdeva advokātam ārpustiesas kārtībā pieprasīt personai izbeigt rīcību, ar kuru šīs tiesības bija pārkāptas, un attiecīgā persona šo pieprasījumu izpildīja.

2.

Vācijas tiesībās ir paredzēts, ka tiesību pārkāpējam principā ir jāmaksā advokāta honorāri par intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka aizsardzību. Tomēr ir atļauts ierobežot to apmēru, ja prettiesisko rīcību ir veikusi fiziska persona ārpus jebkādas profesionālas vai komerciālas darbības.

3.

Šajā lietā attiecīgā persona uzskata, ka tai pieprasītā honorāra samaksa (984,60 EUR) ir pārmērīga, un atsakās to maksāt. Viņas iebildumu rezultātā ir sākta tiesvedība, kurā iesniedzējtiesa īsumā vēlas noskaidrot:

4.

Šīs direktīvas 1. pantā (“Priekšmets”) ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šajā direktīvā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” ietver rūpnieciskā īpašuma tiesības.”

5.

Tās 2. pantā (“Piemērošanas joma”) ir paredzēts:

“1.   Neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

[..]”

6.

Minētās direktīvas 3. pantā (“Vispārīgas saistības”) ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

7.

Saskaņā ar tās 13. pantu (“Kompensācijas”):

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies kontrafakta darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir kontrafakta darbība, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram.

Nosakot kompensācijas apjomu, tiesu iestādes:

2.   Ja pārkāpējs ir iesaistījies kontrafakta darbībās neapzināti vai viņam nav bijis pamats to apzināties, dalībvalstis var noteikt, ka tiesu iestādes var dot rīkojumu par peļņas vai iepriekš noteiktās kompensācijas atgūšanu.”

8.

Šīs direktīvas 14. pantā (“Tiesu izdevumi”) ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz, ka pieņemamus [saprātīgus] un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse, ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principiem.”

9.

Saskaņā ar tās 8. pantu (“Sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi”):

“1.   Dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Tādējādi paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

2.   Katra dalībvalsts pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiesību subjekti, kuru intereses ir skārušas attiecīgās valsts teritorijā veiktas nelikumīgas darbības, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību un/vai pieprasīt rīkojumu vajadzības gadījumā uzlikt arestu nelikumīgajam materiālam, kā arī 6. panta 2. punktā minētajām ierīcēm, produktiem vai komponentiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”

10.

Šīs direktīvas 7. pantā (“Īpaši aizsardzības pasākumi”) ir noteikts:

“1.   Ciktāl tas nav pretrunā 4., 5. un 6. panta noteikumiem, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina piemērotus līdzekļus pret personām, kas veic kādu no šādām darbībām:

2.   Visus datorprogrammu eksemplārus, kas pārkāpj autortiesības, konfiscē saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

3.   Dalībvalstis var paredzēt visu 1. punkta c) apakšpunktā minēto līdzekļu konfiskāciju.”

11.

Šī likuma 97. pantā ir paredzēts, ka cietusī persona var prasīt izbeigt pārkāpumu jebkurai personai, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības vai citas tiesības, kuras aizsargā UrhG.

12.

Minētā likuma 97.a pantā redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:

“(1)   Pirms prasības celšanas cietušajai personai ir pienākums ( 6 ) nosūtīt pārkāpējam brīdinājumu, kurā tam tiek pieprasīts izbeigt attiecīgo rīcību un piedāvāta iespēja atrisināt strīdu, parakstot paziņojumu par nodomu atturēties no pārkāpuma izdarīšanas, pretējā gadījumā apņemoties maksāt atbilstošo līgumsodu.

(2)   Brīdinājumā skaidri un saprotami:

(3)   Ja brīdinājums ir pamatots un atbilst 2. punkta pirmā teikuma 1.–4. apakšpunktam, [brīdinātājs] var prasīt nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanu. Attiecībā uz advokāta pakalpojumu izmantošanu nepieciešamo izdevumu atlīdzināšana par tā honorāriem ir ierobežota līdz summai, kas atbilst 1000 EUR par vienu atturēšanās vai izbeigšanas prasības gadījumu, ja brīdinātā persona:

Otrajā teikumā norādītais apmērs ir piemērojams arī tad, ja vienlaikus tiek īstenotas atturēšanās no pārkāpuma un pārkāpuma izbeigšanas prasības tiesības. Otrā teikuma regulējums netiek piemērots, ja šis apmērs nav taisnīgs konkrētā gadījuma īpašajos apstākļos.”

13.

Koch Media GmbH, uzņēmums, kas tirgo datorspēles, Vācijas teritorijā ir izņēmuma blakustiesību īpašnieks, lai padarītu pieejamu sabiedrībai profesionāli izstrādātu datorspēli “This War of Mine” ( 7 ).

14.

FU ir fiziska persona, kura, nerīkojoties kādās komerciālās vai profesionālās interesēs, laikā no 2014. gada 26. līdz 28. novembrim vismaz 13 reizes, pārkāpjot Koch Media tiesības, izmantojot savu interneta pieslēgumu, izplatīja spēli datņu apmaiņas platformā un publiski piedāvāja lejupielādēt to citām personām.

15.

Savu tiesību aizstāvībai Koch Media nolīga advokātu biroju, kas tās vārdā nosūtīja FU brīdinājuma vēstuli, pieprasot viņam vairs nepadarīt publiski pieejamu minēto datorspēli un samaksāt kompensāciju par nodarīto kaitējumu.

16.

Brīdinājuma vēstule izrādījās sekmīga: tiesību pārkāpējs izpildīja pieprasījumu, un nebija nepieciešamas turpmākas darbības tiesā.

17.

Advokāta pakalpojumi radīja Koch Media izdevumus 984,60 EUR, ko šī sabiedrība pieprasīja samaksāt tiesību pārkāpējam. Šāda summa izveidojās, piemērojot noteiktu procentu likmi prasības summai 20000 EUR apmērā ( 8 ).

18.

FU nepiekrita prasītajai honorāra summai un apstrīdēja to tiesā.

19.

Pirmajā instancē ar 2019. gada 12. marta spriedumu Amtsgericht Saarbrücken (Zārbrikenes pirmās instances tiesa, Vācija) piesprieda tiesību pārkāpējam samaksāt 124 EUR un pārējā daļā noraidīja Koch Media prasību ( 9 ). Savu nolēmumu tā pamatoja ar UrhG 97.a panta 3. punktu.

20.

Koch Media spriedumu pārsūdzēja apelācijas kārtībā Landgericht Saarbrücken (Zārbrikenes apgabaltiesa, Vācija), lūdzot atzīt tiesības uz visu advokāta iesaistes dēļ radušos izdevumu atlīdzināšanu.

21.

Apelācijas instances tiesa, izklāstot valsts tiesību interpretāciju ( 10 ), šaubās, vai attiecīgās direktīvas šajā jomā pieļauj ierobežot honorāra summu, kas ir jāatlīdzina tiesību pārkāpējam, ja tā ir fiziska persona, kas neveic komerciālu vai profesionālu darbību.

22.

Tā uzskata, ka spriedumā United Video Properties ( 11 ) Tiesa ir atzinusi, ka noteiktos apstākļos tiesību norma, ar kuru ir paredzēts, ka atlīdzināšana nav piemērojama pārmērīgiem izdevumiem, var būt attaisnota. Tomēr konkrētās lietas atrisināšanai ir nepieciešams noskaidrot, vai šajā spriedumā minētie principi ir piemērojami tādai fiziskai personai kā atbildētājs, kas nav rīkojies komerciālas vai profesionālas darbības ietvaros.

23.

Apelācijas instances tiesa uzskata, ka ar UrhG 97.a panta 3. punkta ceturto teikumu ir apvērsts Direktīvas 2004/48 14. pantā paredzētā izņēmuma formulējums: ja atbildētājs ir fiziska persona, Vācijā visu izmaksu atlīdzināšana ir iespējama tikai tad, ja to prasa taisnīguma apsvērumi.

24.

Tā arī norāda, ka šajā valstī tiesām ir atšķirīgi viedokļi par to, vai ir iespējams interpretēt UrhG 97.a panta 3. punkta ceturtajā teikumā paredzēto izņēmumu atbilstīgi Direktīvai 2004/48.

25.

Šajos apstākļos Landgericht Saarbrücken (Zārbrikenes apgabaltiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2020. gada 26. oktobrī.

27.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Koch Media, Vācijas valdība un Eiropas Komisija.

28.

Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par nepieciešamu.

29.

Iesniedzējtiesa interpretē attiecīgās valsts tiesību normas un apraksta valsts praksi, kā tas ir atainots turpmākajā tekstā. Tiesai ir principā jāievēro šis izklāsts, jo valsts tiesību tvēruma noteikšana ir iesniedzējtiesas ziņā.

30.

Saskaņā ar UrhG 97.a pantu, to aplūkojot kopsakarā ar 97. panta 1. punktu, cietušais intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks, kuram ir nodarīts kaitējums, var prasīt tiesību pārkāpējam atturēties no pārkāpuma izdarīšanas un atlīdzināt kaitējumu.

31.

Parasti tiesību īpašnieks, izmantojot advokāta pakalpojumus, īsteno, pirmkārt, savas tiesības pieprasīt atturēties no prettiesiskās rīcības. Advokāts iesniedz brīdinājumu saskaņā ar UrhG 97.a panta 1. punktu, tiecoties panākt to, ka tiesību pārkāpējs paraksta tā saukto “ar soda klauzulu nodrošināto paziņojumu par atturēšanos” (strafbewehrte Unterlassungserklärung).

32.

Šāda paziņojuma parakstīšana novērš atkārtota pārkāpuma risku, un tā tiek īstenots prasījums par atturēšanos no pārkāpuma izdarīšanas. Turpinājumā vairs nav jāceļ un vairs nav iespējama prasība tiesā. Šajā ziņā brīdinājuma vēstules funkcija ir izvairīties no tiesvedības.

33.

Saskaņā ar UrhG 97.a panta 3. punktu autortiesību pārkāpuma gadījumā “nepieciešamos izdevumus”, kas radušies šo tiesību īpašniekam, principā atlīdzina pārkāpējs.

34.

Lai noskaidrotu regulējumu, kas attiecas uz “nepieciešamiem izdevumiem”, kuri saistīti ar ārpustiesas kārtībā nosūtīto brīdinājumu un kuri ir kvalificējami kā advokāta honorārs, ir jāaplūko Gesetz über die Vergütung der Rechtsanwältinnen und Rechtsanwälte (Rechtsanwaltsvergütungsgesetz) ( 12 ).

35.

Saskaņā ar RVG:

36.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzskata, ka prasības summa tiesību īpašnieka prasībai par atturēšanos no pārkāpuma izdarīšanas attiecībā uz filmām, mūziku vai DVD ir vismaz 10000 EUR.

37.

Tomēr UrhG 97.a panta 3. punkta otrais teikums ierobežo prasības summu, kurai tiek piemērota procentu likme, līdz 1000 EUR, ja brīdinātā persona: 1) ir fiziska persona, kura aizsargātos darbus vai blakustiesību objektus neizmanto savai uzņēmējdarbībai vai pašnodarbinātā darbībai; un 2) iepriekš tai nav jau bijis noteikts pienākums atturēties no pārkāpuma izdarīšanas saskaņā ar brīdinātāja līgumisku prasījumu, tiesas nolēmumu, kuram būtu res judicata spēks, vai pagaidu noregulējumu.

38.

Šis prasības summas ierobežojums ir piemērojams tikai attiecībās starp tiesību īpašnieku un pārkāpēju, bet ne starp tiesību īpašnieku un tā advokātu. Advokāts pieprasa tiesību īpašniekam samaksu atbilstoši faktiskajai prasības summai (proti, bez summas ierobežojuma), un tas var radīt ievērojamas atšķirības ( 13 ).

39.

UrhG 97.a panta 3. punkta ceturtajā teikumā tomēr ir ietverta atkāpe, kas konkrētos gadījumos ļauj neievērot ierobežojumu, ja attiecīgajos apstākļos prasības summa 1000 EUR apmērā “nebūtu taisnīga”.

40.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai uz honorāriem, kas saistīti ar advokāta iesaistīšanos un kas intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam rodas par to, ka advokāts ārpustiesas kārtībā ar brīdinājumu vēršas pret šo tiesību pārkāpēju ar prasību par atturēšanos no pārkāpuma izdarīšanas, attiecas Direktīva 2004/48 (konkrētāk, tās 14. pants vai, pakārtoti, 13. pants).

41.

Ārpustiesas strīdu risināšanas procedūra var atbilst Direktīvas 2004/48 mērķim, jo tas būtu viens no “pasākumiem, kārtīb[as] un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu” ( 14 ).

42.

Spriedumā M.I.C.M. Tiesa ir atzinusi, ka “cenšanās noslēgt izlīgumu bieži ir priekšnosacījums prasības par zaudējumu atlīdzību celšanai kā tādai” ( 15 ).

43.

Šajā pašā spriedumā tā ir uzsvērusi, ka Direktīva 2004/48 ir piemērojama patstāvīgai tiesvedībai, ko izskata saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punktu attiecībā uz “lūgumu sniegt informāciju [..] pirmstiesas stadijā” ( 16 ).

44.

No tā izriet, ka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības kontekstā Direktīva 2004/48 principā ir atsauces tiesiskais regulējums darbībām, kuru mērķis – tiesas vai ārpustiesas kārtībā – ir ne tikai pārkāpēja identificēšana, bet arī pārkāpuma izbeigšana.

45.

Ņemot vērā šo premisu, iesniedzējtiesa jautā, vai ar advokāta iesaistīšanos saistītie honorāri par brīdinājuma iesniegšanu ir uzskatāmi: a) par tiesu izdevumiem un citām izmaksām, kas ir noteiktas Direktīvas 2004/48 14. pantā; vai b) pakārtoti – par kompensāciju, kas ir minēta tās 13. pantā.

46.

Kā esmu norādījis secinājumos lietā United Video Properties, “no sistēmiskā viedokļa raugoties, Direktīvas [2004/48] viena un tā pati (sestā) iedaļa attiecas uz “kompensācijām” un “tiesu izdevumiem”. Lai arī tās preambulas 26. apsvērumā saistībā ar nodarīto kaitējumu tiesāšanās izdevumi nav minēti, var apgalvot, ka to klātesamība ļauj klasificēt tos kā papildu aspektu, kas direktīvā ir aplūkots kā pamatojums atlīdzības intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem samaksai” ( 17 ).

47.

Persona, kas ir cietusi no tās intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma, pirms tiesvedības var īstenot dažādas darbības, lai aizsargātu šīs tiesības, bet ne visu šo darbību izmaksas būtu atzīstamas par tiesu izdevumiem Direktīvas 2004/48 izpratnē.

48.

Lai noskaidrotu, vai Direktīva 2004/48 ir attiecināma uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības ārpustiesas procedūru, ir jāņem vērā šīs procedūras konkrētās iezīmes; tad būs jānošķir tiesu izdevumu un kaitējuma kompensācijas jēdzieni, jo to tuvuma dēļ pastāv risks tos sajaukt.

49.

Ārpustiesas brīdinājuma izdevumu klasificēšana par vienu no direktīvas 13. pantā paredzētās kaitējuma kompensācijas sastāvdaļām varētu izraisīt to, ka 14. pantā ietvertais noteikums zaudētu daļu no tā piemērošanas jomas.

50.

Savukārt “plaša Direktīvas 2004/48 14. panta interpretācija tādējādi, ka tajā paredzēts, ka pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, parasti ir jāatlīdzina “citas izmaksas”, kas radušās pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, neprecizējot šo izmaksu raksturu, varētu piešķirt šim pantam pārmērīgi plašu piemērošanas jomu, tādējādi atņemot šās direktīvas 13. pantam lietderīgo iedarbību” ( 18 ).

51.

Līdzsvara meklējumi ir likuši Tiesai “[..]interpretē[t] šauri un [..]uzskat[īt], ka “citās izmaksās” 14. panta izpratnē ietilpst tikai tās izmaksas, kas tieši un cieši saistītas ar attiecīgo tiesvedību” ( 19 ).

52.

Tāpat Tiesa ir atzinusi, runājot par “ārpustiesas izdevumiem, kas it īpaši ir saistīti ar laiku, ko pārkāpumā cietusī persona ir veltījusi savu tiesību īstenošanai”, ka uz tiem var attiekties Direktīvas 2004/48 14. pants, ciktāl tā “mērķis ir pastiprināt intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni, novēršot, ka kāda cietusī persona tiktu atturēta ierosināt tiesvedību, lai aizsargātu savas tiesības (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 77. punkts)” ( 20 ).

53.

Ārpustiesas brīdinājums ar pieprasījumu atturēties no pārkāpuma izdarīšanas pārsniedz citas iespējamās pirmstiesas darbības, kuras ir vērstas uz to, lai cietusī persona varētu noteikt pārkāpuma būtību un apjomu un noteikt personu, kas ir atbildīga par tā izdarīšanu ( 21 ).

54.

Ja valsts tiesību aktos šī brīdinājuma procedūra ir paredzēta kā parasts (lai gan ne obligāts) līdzeklis, lai panāktu pārkāpuma izbeigšanu, un praksē tā parasti tiek izmantota ar šādu mērķi, to varētu kvalificēt kā tūlītēju un tiešu tiesvedības priekšnoteikumu. Ja šāda veida mehānisms faktiski kļūst neizbēgams valsts juridiskajā realitātē, tam var atzīt “ciešu saistību” ar tiesvedību, no kuras ar to cenšas izvairīties.

55.

Tā būtu vēl jo vairāk, ja nevis prakse, bet gan paši valsts tiesību akti noteiktu, ka šis mehānisms ir izmantojams obligāti pirms tiesvedības sākšanas.

56.

Neskarot valsts tiesību interpretāciju, ko veic pati iesniedzējtiesa, UrhG 97.a panta 1. punkts pieļautu divas interpretācijas attiecībā uz brīdinājuma būtību: a) tas ir obligāts pienākums, ja cietusī persona plāno celt prasību tiesā ( 22 ); vai b) tas ir tikai ieteikums vai pamācība ar nesaistošu raksturu pirms minētās prasības celšanas ( 23 ).

57.

Iesniedzējtiesas nolēmums, šķiet, netieši atbalsta otro no šīm interpretācijām. Bet faktiski jebkura no abām interpretācijām noved pie tā paša rezultāta:

58.

No šīs premisas izriet, ka Direktīvas 2004/48 14. panta izpratnē:

59.

Starp izdevumiem, kas ir saistīti ar brīdinājumu – kurus segs, atkārtošu, pārkāpējs –, principā var būt advokāta honorāri, kas ir iesaistījies brīdinājuma procedūrā, pat ja valsts tiesību aktos nav obligātas prasības, ka šis brīdinājums pirms tiesvedības jāsagatavo advokātam. Šim aspektam pievērsīšos, aplūkojot otro prejudiciālo jautājumu.

60.

Rezumējot – neredzu šķēršļus tam, lai tādēļ, ka izdevumi, tostarp advokāta honorāri, saistībā ar ārpustiesas brīdinājumu ar pieprasījumu pārkāpējam izbeigt pārkāpumu ir saistīti ar iespējamu un tūlītēju tiesvedību (kas būtu vērsta arī uz konstatētā pārkāpuma izbeigšanu un attiecināta uz konkrētu personu), uz tiem attiektos Direktīvas 2004/48 14. pants.

61.

Otrais prejudiciālais jautājums ietver divus jautājumus, kurus var aplūkot kopā.

62.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam “principā ir tiesības uz visu [..] ar advokāta iesaistīšanos saistīto izdevumu vai vismaz samērīgas un būtiskas to daļas atlīdzināšanu”, ja:

63.

Iesniedzējtiesa tādēļ lūdz “interpretēt Savienības tiesības, it īpaši, ņemot vērā Direktīvas 2004/48 3., 13. un 14. pantu, Direktīvas 2001/29 8. pantu un Direktīvas 2009/24 7. pantu [..]”.

64.

Ir taisnība, ka minētajos Direktīvu 2001/29 un 2009/24 pantos ir paredzēti pasākumi attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka, kura tiesības ir pārkāptas ar prettiesiskām darbībām, aizsardzību.

65.

Tomēr to vispārējais formulējums salīdzinājumā ar Direktīvas 2004/48 14. pantu, kurā īpaši ir reglamentēti tiesu izdevumi un citas tiesvedības izmaksas šī veida procedūrās, liek koncentrēt uzmanību uz šo direktīvu, neņemot vērā pārējo minēto regulējumu.

66.

Direktīvas 2004/48 14. pants, kā esmu norādījis (šī paša datuma) secinājumos lietā Nova Text ( 26 ), nav beznosacījumu noteikums, jo tas ne tikai ir “vispārīgs noteikums”, bet arī liek dalībvalstīm nodrošināt vienīgi saprātīgu ( 27 ) un samērīgu ( 28 ) tiesu izdevumu atmaksu.

67.

UrhG 97.a panta 3. punktā izdevumi saistībā ar advokāta pakalpojumiem par brīdinājuma sagatavošanu (protams, tad, ja šāds brīdinājums ir pamatots) nešaubīgi ir kvalificēti kā “nepieciešamie izdevumi” ( 29 ). Iesniedzējtiesa šķietami arī uzskata, ka šie izdevumi konkrētajā lietā ir bijuši nepieciešami.

68.

Tomēr tā pati UrhG norma ierobežo “attiecībā uz advokāta pakalpojumu izmantošanu nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanu” ar honorāru, kas veidojas, ja prasības summa tiek noteikta 1000 EUR apmērā par katru atturēšanās vai izbeigšanas prasību pret fizisku personu, kas arī darbojas šajā statusā (proti, nevis kā profesionālis vai komersants).

69.

Situācija, kas ir radusies šajā lietā, ir līdzīga tai, kas aplūkota lietā United Video Properties. Beļģijas tiesiskajā regulējumā bija noteikts izdevumu par advokāta palīdzību maksimālais apmērs, bet šajā lietā līdzīgs rezultāts tiek panākts citā veidā, nosakot prasības summu 1000 EUR apmērā, ja intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējs ir fiziska persona.

70.

Minētajā lietā es uzskatīju, ka Direktīvas 2004/48 14. pants ievieš principu, kuram var paredzēt izņēmumus, “atsaucoties uz saprātīguma un samērīguma prasībām, un ar kuru dalībvalstīm ir piešķirta plaša brīvība, lai noteiktu tiesisko regulējumu. Valsts likumdevējs, ņemot vērā juridisko kultūru un situāciju attiecībā uz advokāta palīdzību Beļģijā, manuprāt, kā vienu no faktoriem var noteikt maksimālo likmi, sākot no kuras uzvarējušās puses atgūstamie advokāta honorāri vairs nav saprātīgi” ( 30 ).

71.

Spriedumā United Video Properties Tiesa ir atzinusi, ka tarifu sistēma, kura paredz atlīdzinājuma maksimālo summu attiecībā uz advokāta palīdzības izmaksām, kas jāatlīdzina pusei, kurai nolēmums ir nelabvēlīgs, principā atbilst Direktīvai 2004/48, bet ir precizējusi šo atzinumu, apgalvojot, ka:

72.

Pamatojoties uz šiem juridiskajiem apsvērumiem, var noformulēt atbildi uz otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu: cietušajai personai principā ir tiesības uz visu izdevumu, kuri radušies, advokātam iesaistoties brīdinājuma procedūrā ar pieprasījumu izbeigt pārkāpumu, vai vismaz būtiskas to daļas atlīdzināšanu, ja šāda iesaistīšanās ir uzskatāma par nepieciešamu un prasītā summa ir saprātīga un samērīga (tas ir jāizlemj iesniedzējtiesai).

73.

Šo atbildi neizslēdz apstāklis, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējs ir fiziska persona, kas rīkojas ārpus savas profesionālās vai komerciālās darbības. Šis apstāklis man šķiet nebūtisks, aplūkojot to no Direktīvas 2004/48 14. panta skatpunkta, kas attiecas uz to cietušās personas tiesību aizsardzību, kuru komerciāla izmantošana samazinās arī šajos gadījumos.

74.

Ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu cietušajai personai var būt nodarīts attiecīgs kaitējums gan tad, ja pārkāpumu ir izdarījusi fiziska persona, kas rīkojas ārpus savas profesionālās vai komerciālās darbības, gan arī tad, ja persona rīkojas šādas darbības ietvaros.

75.

Šī kaitējuma intensitāte katrā atsevišķā gadījumā var atšķirties (būtu loģiski pieņemt, ka otrajā gadījumā kaitējums būs lielāks), bet, lai to pilnībā atlīdzinātu ( 33 ), uz to attiecināma Direktīvas 2004/48 13. pantā paredzētā kompensācija, nevis tās 14. pantā minētie “tiesu izdevumi”.

76.

Ja UrhG 97.a panta 3. punktā ietvertais noteikums, kas piemērojams pārkāpējiem fiziskām personām, kuras rīkojas ārpus savas komerciālās vai profesionālās darbības, nepieļautu izņēmumus, tas būtu nesaderīgs ar Direktīvas 2004/48 14. pantu, to interpretējot tādā veidā, kā tikko norādīju. Bieži vien tiktu atbalstīta “daudz zemāku” summu atlīdzināšana nekā parasti piemērojamās honorāru summas, tādēļ netiktu ievēroti spriedumā United Video Properties noteiktie kritēriji ( 34 ).

77.

Tomēr šis nav stingrs noteikums, un Vācijas tiesām ir iespēja to nepiemērot, nosakot augstāku summu nekā atsauces vērtība (atbilstošas procentuālās daļas aprēķināšanai), ja pastāv taisnīguma apsvērumi atkarībā no “konkrētā gadījuma īpašajiem apstākļiem”.

78.

Varētu iebilst, ka tomēr valsts norma neatbilst Direktīvas 2004/48 14. pantam: saskaņā ar šo normu pusei, kurai spriedums ir bijis labvēlīgs, ir jāatlīdzina saprātīgi tiesu izdevumi, “ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principiem”, savukārt, kā norāda iesniedzējtiesa, 97.a panta 3. punkts tieši apvērš šo normu.

79.

Nedomāju, ka šis iebildums ir pietiekams, lai izslēgtu valsts tiesību normas piemērošanu, ja tā var tikt interpretēta saskaņā ar Savienības tiesībām tādējādi, ka galu galā tās sekas sakrīt ar Savienības tiesību regulējumā noteikto.

80.

Atsauce uz taisnīgumu, kas ir ietverta abās normās (UrhG 97.a panta 3. punktā un Direktīvas 2004/48 14. pantā), ļauj valsts tiesai pielāgot atlīdzināmo honorāru apmēru, ja valsts normas šauras piemērošanas rezultātā būtu pieļaujama atlīdzināšana tikai tādā apmērā, kas ir daudz zemāks par saprātīgu un samērīgu apmēru.

81.

Tādējādi es piekrītu Komisijas viedoklim, kad tā apgalvo, ka “[..] UrhG 97.a pants sniedz valsts tiesai pietiekamu rīcības brīvību katrā gadījumā izvērtēt, vai lietas faktu dēļ ierobežojuma piemērošana ir netaisnīga” ( 35 ).

82.

Tādēļ iesniedzējtiesai būs jāveic divkārša pārbaude, ko tās vietā nevar īstenot Tiesa:

83.

Nekas neliedz iesniedzējtiesai, veicot šos vērtējumus, izvērtēt tostarp to apstākļu ietekmi, ko tā pati norāda otrā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā: “darba aktualitāte, publikācijas ilgums” vai apstāklis, ka pārkāpums ir izpaudies tādējādi, ka aizsargāts darbs tika padarīts publiski pieejams sabiedrībai, “piedāvājot bezmaksas lejupielādi visiem dalībniekiem brīvi pieejamā apmaiņas platformā bez digitālo tiesību pārvaldības sistēmas”.

84.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai atbildēt Landgericht Saarbrücken (Zārbrikenes apgabaltiesa, Vācija) šādi: