1.

Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) ( 2 ), 38. panta 3. punkta otrā teikuma interpretāciju un spēkā esamību.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp LH un viņas darba devēju Leistritz AG par viņas darba līguma izbeigšanu, kas pamatota ar šā uzņēmuma dienestu reorganizāciju, lai gan atbilstoši piemērojamām Vācijas tiesībām LH ir iespējams atbrīvot no darba vienīgi nopietna iemesla dēļ, neievērojot uzteikuma termiņu, jo viņa ir iecelta darbā par datu aizsardzības speciālisti.

3.

Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētais aizliegums atbrīvot no darba datu aizsardzības speciālistu neizriet no materiālo darba tiesību normu saskaņošanas un tāpēc dalībvalstīm ir iespēja šā speciālista aizsardzību stiprināt savā tiesiskajā regulējumā dažādās jomās atbilstoši šajā regulā izvirzītajam mērķim.

4.

Regulas 2016/679 10., 13. un 97. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

5.

Šīs regulas 1. panta “Priekšmets un mērķi” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula paredz noteikumus fizisku personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi un noteikumus personas datu brīvai apritei.”

6.

Minētās regulas 37. panta “Datu aizsardzības speciālista iecelšana” 1. un 4.–6. punktā ir noteikts:

“1.   Pārzinis un apstrādātājs ieceļ datu aizsardzības speciālistu katrā gadījumā, kad:

[..]

4.   Gadījumos, kas nav minēti 1. punktā, pārzinis vai apstrādātājs, vai apvienības un citas struktūras, kas pārstāv pārziņu vai apstrādātāju kategorijas, var iecelt vai – ja tas jādara saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem – ieceļ datu aizsardzības speciālistu. Datu aizsardzības speciālists var rīkoties šādu apvienību un citu struktūru, kas pārstāv pārziņus vai apstrādātājus, uzdevumā.

5.   Datu aizsardzības speciālistu ieceļ, pamatojoties uz viņa profesionālo kvalifikāciju, jo īpaši speciālām zināšanām datu aizsardzības tiesību un prakses jomā un spēju pildīt 39. pantā minētos uzdevumus.

6.   Datu aizsardzības speciālists var būt pārziņa vai apstrādātāja darbinieks, vai viņš var veikt uzdevumus, pamatojoties uz pakalpojumu līgumu.”

7.

Šīs pašas regulas 38. pantā “Datu aizsardzības speciālista statuss” ir paredzēts:

“1.   Pārzinis un apstrādātājs nodrošina, ka datu aizsardzības speciālists tiek pienācīgi un laikus iesaistīts visos jautājumos saistībā ar personas datu aizsardzību.

[..]

3.   Pārzinis un apstrādātājs nodrošina, ka datu aizsardzības speciālists nesaņem nekādus norādījumus attiecībā uz minēto uzdevumu veikšanu. Pārzinis vai apstrādātājs viņu neatlaiž vai viņam nepiemēro sankcijas par viņa uzdevumu veikšanu. Datu aizsardzības speciālists ir tieši atbildīgs pārziņa vai apstrādātāja augstākās vadības priekšā.

4.   Datu subjekti var vērsties pie datu aizsardzības speciālista visos jautājumos, kas saistīti ar viņu personas datu apstrādi un šajā regulā paredzēto tiesību īstenošanu.

5.   Datu aizsardzības speciālistam ir saistoša slepenības vai konfidencialitātes ievērošana saistībā ar viņa uzdevumu pildīšanu, kā paredzēts Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos.

6.   Datu aizsardzības speciālists var pildīt citus uzdevumus un pienākumus. Pārzinis vai apstrādātājs nodrošina, lai neviens no minētajiem uzdevumiem un pienākumiem neradītu interešu konfliktu.”

8.

Regulas 2016/679 39. pantā ir noteikti datu aizsardzības speciālista galvenie uzdevumi.

9.

1990. gada 20. decembraBundesdatenschutzgesetz (Federālais datu aizsardzības likums) ( 3 ), redakcijā, kas bija spēkā no 2018. gada 25. maija līdz 2019. gada 25. novembrim ( 4 ), 6. panta “Statuss” 4. punktā ir noteikts:

“Datu aizsardzības speciālista atbrīvošana no amata ir pieļaujama tikai tad, ja pēc analoģijas tiek piemērots Bürgerliches Gesetzbuch [Vācijas Civilkodekss] 626. pants. Darba tiesisko attiecību uzteikums nav pieļaujams, izņemot gadījumus, kad ir konstatēti fakti, kas pamato publiskās iestādes tiesības tās uzteikt svarīga iemesla dēļ, bez uzteikuma termiņa. Viena gada laikā pēc datu aizsardzības speciālista amata pienākumu pildīšanas beigām darba tiesisko attiecību uzteikšana ir prettiesiska, izņemot gadījumus, kad publiskai iestādei ir tiesības tās uzteikt svarīga iemesla dēļ, bez uzteikuma termiņa.”

10.

BDSG 38. pantā “Nevalstisko struktūru datu aizsardzības speciālisti” ir paredzēts:

“(1)   Papildus Regulas [..] 2016/679 37. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajam datu pārzinis un apstrādātājs ieceļ datu aizsardzības speciālistu, ja tie personas datu automatizētā apstrādē parasti pastāvīgi nodarbina vismaz desmit personas [ ( 5 )]. [..]

(2)   Piemēro 6. panta 4. punktu, 5. punkta otro teikumu un 6. punktu, taču 6. panta 4. punkts ir piemērojams tikai tad, ja datu aizsardzības speciālista iecelšana ir obligāta.”

11.

Civilkodeksa – redakcijā, kas publicēta 2002. gada 2. janvārī ( 6 ), – 134. pants “Likumā noteiktais aizliegums” ir formulēts šādi:

“Tiesisks darījums, kas ir pretrunā likumā noteiktam aizliegumam, nav spēkā, ja vien likumā nav noteikts citādi.”

12.

Šā kodeksa 626. pantā “Uzteikums bez uzteikuma termiņa svarīga iemesla dēļ” ir noteikts:

“(1)   Jebkura puse var uzteikt darba tiesiskās attiecības svarīga iemesla dēļ, neievērojot uzteikuma termiņu, ja ir konstatēti fakti, kuru dēļ, ņemot vērā visus konkrētajā gadījumā pastāvošos apstākļus un izsverot abu pušu intereses, nevar prasīt, lai darba tiesiskās attiecības tiktu turpinātas līdz uzteikuma termiņa beigām vai līgumā noteiktajām darba tiesisko attiecību termiņa beigām.

(2)   Uzteikšana var notikt tikai divu nedēļu laikā. Šo termiņu sāk skaitīt no brīža, kad pusei, kurai ir uzteikuma tiesības, ir kļuvuši zināmi uzteikumu pamatojošie fakti [..].”

13.

Leistritz ir privāttiesiska sabiedrība, kurai saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem ir pienākums iecelt datu aizsardzības speciālistu. Kopš 2018. gada 15. janvāra LH tajā pildīja juridiskā dienesta vadītājas funkcijas un kopš 2018. gada 1. februāra – uzņēmuma datu aizsardzības speciālistes funkcijas.

14.

Ar 2018. gada 13. jūlija vēstuli Leistritz, ievērojot uzteikuma termiņu, atlaida LH no darba, sākot ar 2018. gada 15. augustu, aizbildinoties ar uzņēmuma restrukturizāciju, kuras ietvaros iekšējie juridisko konsultāciju un datu aizsardzības pakalpojumi tiek nodoti ārpakalpojumam.

15.

Tiesas, kurās LH cēla prasību par viņas atlaišanas no darba spēkā esamību un kuras lietu izskatīja pēc būtības, nolēma, ka atbilstoši BDSG 38. panta 2. punktam kopsakarā ar 6. panta 4. punkta otro teikumu, LH kā datu aizsardzības speciālistes statusā esošu darbinieci atlaist no darba bez uzteikuma termiņa var vienīgi nopietna iemesla dēļ. Taču Leistritz piesauktā restrukturizācija nav nopietns iemesls atlaušanai no darba bez uzteikuma termiņa.

16.

Iesniedzējtiesa, kurā Leistritz iesniedza revīzijas sūdzību, norāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām LH atlaišana no darba nav spēkā, pamatojoties uz šīm normām un Civilkodeksa 134. pantu ( 7 ). Tomēr tā norāda, ka šo normu piemērojamība ir atkarīga no tā, vai Savienības tiesības un it īpaši Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums atļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas datu aizsardzības speciālista atlaišanai no darba izvirza stingrākus nosacījumus, nekā paredzēti Savienības tiesībās. Ja tas tā nebūtu, tad iesniedzējtiesai būtu jāapmierina revīzijas sūdzība.

17.

Šādos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

LH, Leistritz, Vācijas un Rumānijas valdības, kā arī Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki, izņemot Vācijas un Rumānijas valdības, sniedza mutvārdu apsvērumus 2021. gada 18. novembrī rīkotajā tiesas sēdē.

19.

Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka datu aizsardzības speciālista darba devējs var viņu atlaist no darba vienīgi nopietna iemesla dēļ, pat ja atlaišana nav saistīta ar šā datu aizsardzības speciālista uzdevumu pildīšanu.

20.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, ko ietver vārdkopa “neatlaiž [..] par viņa uzdevumu veikšanu”, kuru Savienības likumdevējs izmantojis Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā. Pēc tam jānoskaidro, vai dalībvalstīm ir iespēja paplašināt garantijas, kas datu aizsardzības speciālistam pienākas saskaņā ar šo tiesību normu.

21.

Regulas 2016/679 38. pants ir ietverts šīs regulas IV nodaļā “Pārzinis un apstrādātājs”, konkrēti šīs nodaļas 4. iedaļā “Datu aizsardzības speciālists”. Šī iedaļa ietver trīs pantus, kuri katrs ir par datu aizsardzības speciālista attiecīgi iecelšanu ( 8 ), statusu ( 9 ) un uzdevumiem, kas būtībā ir personiska konsultēšana par datu apstrādi un datu aizsardzības noteikumu ievērošanas uzraudzība ( 10 ).

22.

Interpretējot Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otro teikumu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai šīs normas teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi ( 11 ).

23.

Attiecībā uz Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrā teikuma formulējumu ir jānorāda, ka tajā ir noteikts pienākums nolieguma formā. Proti, tajā ir noteikts, ka “pārzinis vai apstrādātājs [datu aizsardzības speciālistu] neatlaiž vai viņam nepiemēro sankcijas par viņa uzdevumu veikšanu” ( 12 ).

24.

Tātad šī tiesību norma nosaka datu aizsardzības speciālista aizsardzības robežas. Viņš ir nodrošināts pret jebkuru lēmumu, ar kuru tiktu izbeigta viņa pienākumu pildīšana vai viņam tiktu radītas neizdevīgas sekas, ja šāds lēmums būtu saistīts ar viņa uzdevumu pildīšanu.

25.

Runājot par nošķīrumu starp datu aizsardzības speciālista atbrīvošanu no amata un sankciju piemērošanu viņam, pirmkārt, ir jāsecina, ka šie pasākumi nav ne expressis verbis, ne implicīti definēti nevienā Regulas 2016/679 normā ( 13 ).

26.

Pēc citu valodu versiju salīdzinošas pārbaudes var uzskatīt, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā ir paredzēti divu veidu pasākumi, proti, tādi, ar ko tiek izbeigta datu aizsardzības speciālista pienākumu izpilde, un tādi, ar kuriem šis datu aizsardzības speciālists tiek sodīts vai viņam tiek radītas neizdevīgas sekas, lai kāds arī būtu to konteksts. Tātad šīs definīcijas var aptvert uzteikumus, ar kuriem darba devējs izbeidz darba līgumu ( 14 ).

27.

Rezultāti, kas gūti, izpētot pieejamo Regulas 2016/679 38. panta izcelsmes vēsturi, neļauj gūt skaidrību par Savienības likumdevēja konkrētajiem nodomiem attiecībā uz vārda “neatlaiž” tvērumu, jo izpētītajos dokumentos trūkst detalizētas informācijas. Var vienīgi konstatēt, ka redakcionālais papildinājums par atbrīvošanu no amata šajā likumdošanas procesa gaitā ir veikts visnotaļ vēlīni ( 15 ), vienlaikus svītrojot teikuma daļai “Pārzinis vai apstrādātājs nodrošina, ka datu aizsardzības [speciālists]” sekojošo teikuma daļu “saistībā ar savu uzdevumu izpildi var darboties neatkarīgi” ( 16 ). No tā būtu secināms, ka šis likumdevējs ir vēlējies konkretizēt pienākumu neatbrīvot datu aizsardzības speciālistu no amata par viņa uzdevumu veikšanu.

28.

Jāatzīmē arī, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrā teikuma formulējumu burtiski pārņemt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK ( 17 ) 44. panta 3. punkta otrajā teikumā. Tomēr no Regulas 2018/1725 izstrādes dokumentiem nav iespējams gūt nekādu sīkāku informāciju, un to, manuprāt, pamato citas datu aizsardzības speciālistam sniegtas būtiskas garantijas pievienošana 44. panta 8. punktā, proti, ka “Savienības iestāde vai struktūra, kas iecēlusi datu aizsardzības speciālistu, var viņu atbrīvot no šā amata, ja viņš vairs neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami, lai pildītu tā pienākumus, un tikai ar Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja piekrišanu”.

29.

Otrkārt, jānorāda, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā nav veikts nošķīrums atkarībā no tā, vai datu aizsardzības speciālists ir vai nav pārziņa vai apstrādātāja darbinieks ( 18 ). Proti, šajā regulā nav nevienas normas attiecībā uz mijiedarbību starp lēmumiem, kurus darba devējs pieņemtu darba attiecību ietvaros, un tiem, kas saistīti ar šā datu aizsardzības speciālista pienākumiem. Vienīgais ierobežojums attiecas uz iemeslu, kura dēļ nevar izbeigt datu aizsardzības speciālista pienākumu pildīšanu, proti, jebkuru iemeslu, kas balstīts viņa uzdevumu veikšanā.

30.

Savukārt Savienības likumdevēja izvirzīto mērķis pamato Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrā teikuma vispārīgo formulējumu, kā arī šā ierobežojuma izvēli.

31.

Proti, Padomes paskaidrojuma raksta projektā ir precizēts, ka datu aizsardzības speciālista iecelšanas mērķis ir uzlabot Regulas 2016/679 ievērošanu ( 19 ). Tādēļ šīs regulas 38. panta 3. punkta otrajā teikumā ir noteikti pienākumi, kas var garantēt šā speciālista neatkarību. Šajā pašā pantā ir paredzēts, ka datu aizsardzības speciālists nesaņem nekādus norādījumus attiecībā uz savu uzdevumu pildīšanu un ka viņam ir jāatskaitās tieši pārziņa vai apstrādātāja augstākajai vadībai ( 20 ). Tāpat viņam ir saistoša slepenības vai konfidencialitātes ievērošana ( 21 ).

32.

Tātad uzsvars ir likts uz datu aizsardzības speciālista pienākumu stingru regulējumu, kas ir īpaši pamatots, ja šo speciālistu ieceļ pārzinis, kurš ir viņa darba devējs. Līdz ar to Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā minētais aizliegums garantē prerogatīvas, ko minētais speciālists bauda savu uzdevumu izpildē, un kas dažkārt var būt grūti savienojamas ar tām, ko darba devējs noteicis darba attiecību ietvaros.

33.

Vērtējumu, saskaņā ar kuru šīs tiesību normas vienīgais mērķis ir gādāt, lai savu pienākumu izpildē datu aizsardzības speciālists var rīkoties pilnīgi neatkarīgi, pamato konteksts, kādā tā tikusi pieņemta.

34.

Šajā ziņā jāuzsver, ka Regulas 2016/679 mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir paredzēt noteikumus fizisku personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi un noteikumus personas datu brīvai apritei. Tādēļ tā ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 16. panta 2. punktu ( 22 ), un tas vedina uzskatīt, kā jau minēju iepriekšējos secinājumos, ka, lai gan personas datu aizsardzība pēc būtības ir transversāla, ar šo regulu veiktā saskaņošana aptver tikai tos aspektus, uz kuriem īpaši attiecas šī regula šajā jomā ( 23 ).

35.

Visu šo iemeslu dēļ, manuprāt, nav šaubu, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētā datu aizsardzības speciālista īpašā aizsardzība atbilst šīs regulas mērķim, jo tā pastiprina šā speciālista autonomiju. Līdz ar to tā neietilpst plašākajā darba ņēmēju aizsardzības jomā ( 24 ).

36.

Tādēļ atkal rodas jautājums, vai – ārpus aspektiem, uz kuriem īpaši attiecas Regula 2016/679, – dalībvalstis joprojām var brīvi pieņemt tiesību aktus ar nosacījumu, ka tiek respektēts šīs regulas saturs un tajā izvirzītie mērķi ( 25 ).

37.

Man šķiet, ka Regulas 2016/679 mērķī – kurš minēts tās 13. apsvērumā un kuru ņemot vērā šīs regulas 38. panta 3. punkta otrajā teikumā Savienības likumdevējs datu aizsardzības speciālista neatkarību garantē vispārīgi ( 26 ) – ir rodams pamatojums tam, ka pieņemt jebkurus citus pasākumus šā speciālista autonomijas stiprināšanai viņa uzdevumu izpildē ir jābūt dalībvalstu ziņā.

38.

Šis vērtējums nav pretrunā ne LESD 288. panta otrajā daļā noteiktajai regulas iedarbībai, ne dalībvalstīm no tās izrietošajam pienākumam neatkāpties no regulas, kas ir saistoša kopumā un tieši piemērojama, un to nepapildināt, ja vien attiecīgās regulas normās dalībvalstīm nav piešķirta rīcības brīvība, kura tām ir jāizmanto vai kuru tās var izmantot atbilstoši šajās normās paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem ( 27 ).

39.

Tādēļ vēlreiz jānorāda, ka, manuprāt, ar Regulu 2016/679 veiktās saskaņošanas apmērs dažādās normās ir atšķirīgs. Līdz ar to, lai noteiktu minētās regulas normatīvo tvērumu, ir jāizvērtē katrs atsevišķais gadījums ( 28 ).

40.

Šajā ziņā jāteic, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā datu aizsardzības speciālista atbrīvošana no amata – ciktāl tā ir saistīta vienīgi ar viņa uzdevumu pildīšanu, prezumējot, ka šī izpilde ir veikta pienācīgi ( 29 ), – tiek minēta aizlieguma formā, nenosakot atbrīvošanas iemesla smaguma pakāpes un neparedzot dažādos pakļautības darba devējam aspektus, kas varētu ietekmēt šā speciālista iecelšanu. Piemēram, nav paredzēts darba līguma ilgums, tā laušanas personiskie vai ekonomiskie iemesli, kurus vajadzības gadījumā ir iespējams apspriest, vai arī atstādināšana no darba slimības, apmācību, ikgadējo atvaļinājumu vai ilgstošu atvaļinājumu dēļ.

41.

Turklāt Savienības likumdevēja nolūku ļaut dalībvalstīm papildināt datu aizsardzības speciālista neatkarību aizsargājošās normas, balstoties uz normatīvā minimuma pamatu, kas attiecas uz viņa uzdevumu veikšanu un noteikts atbilstīgi Regulas 2016/679 mērķiem, parāda arī tas, ka nav norāžu attiecībā uz šā speciālista pilnvaru termiņu – atšķirībā no Regulas 2018/1725 44. panta 8. punkta pirmajā teikumā paredzētā ( 30 ) – vai attiecībā uz gadījumu, kad, kā tas ir šajā lietā, uzņēmuma reorganizācijas rezultātā datu aizsardzības speciālista pienākumi tiek uzticēti ārpakalpojuma sniedzējam tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar viņa uzdevumu pildīšanu.

42.

Līdz ar to dalībvalstis var izlemt stiprināt datu aizsardzības speciālista neatkarību Regulas 2016/679 mērķu īstenošanā, konkrēti, piemēram, attiecībā uz atlaišanu no darba, jo Savienības tiesībās nav nevienas normas, kas varētu kalpot par pamatu īpašai un konkrētai viņa aizsardzībai pret atlaišanu ar viņa uzdevumu pildīšanu nesaistīta iemesla dēļ, lai gan darba attiecību izbeigšanas rezultātā šo uzdevumu pildīšana noteikti tiek izbeigta.

43.

Šajā ziņā jāatgādina, ka darba ņēmēju aizsardzības jomā darba līguma izbeigšanas gadījumā LESD 153. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir precizēts, ka Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību un ka vispārīgāk sociālās politikas jomā Savienībai un dalībvalstīm, ņemot vērā LESD 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, LESD noteiktajos aspektos ir dalīta kompetence saskaņā ar LESD 2. panta 2. punktu.

44.

Šādos apstākļos katra dalībvalsts var brīvi paredzēt īpašus noteikumus datu aizsardzības speciālista atlaišanas jomā, ja vien šie noteikumi ir saderīgi ar Regulā 2016/679 paredzēto šā speciālista aizsardzības režīmu ( 31 ).

45.

Kā izriet no dalībvalstu tiesiskā regulējuma īsā apskata, ar kuru varēju iepazīties ( 32 ), vairākums dalībvalstu nav pieņēmušas īpašus noteikumus attiecībā uz atlaišanu un ir izmantojušas vienīgi Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā minēto aizliegumu, kas ir tieši piemērojams ( 33 ).

46.

Savukārt citas dalībvalstis ir izvēlējušās paredzēt noteikumus, kas papildina šo pantu ( 34 ).

47.

Šajā ziņā jānorāda, ka 29. panta darba grupa uzskatīja, ka “ierasts vadības noteikums un kā tas būtu jebkura cita darbinieka vai darbuzņēmēja gadījumā, kā arī saskaņā ar piemērojamām valsts līgumtiesībām vai darba un krimināltiesībām, [datu aizsardzības speciālistu] juridiski pamatoti var atlaist citu iemeslu dēļ, kas nav viņa vai viņas kā [datu aizsardzības speciālista] pienākumu izpilde (piemēram, zādzības, fiziskas, psiholoģiskas vai seksuālas uzmākšanās vai cita rupja pārkāpuma gadījumā)” ( 35 ).

48.

Lai kāda arī būtu dalībvalstu izvēle, katras no tām administratīvā vai tiesu iestāde, kuras pienākums ir pārbaudīt datu aizsardzības speciālista atbrīvošanas no amata iemesla likumību, manuprāt, arī palīdz nodrošināt šā speciālista neatkarību.

49.

Proti, tā kā ir visai liela varbūtība, ka saikne ar datu aizsardzības speciālista apmierinošu uzdevumu izpildi skaidri neizrietēs no lēmuma atbrīvot viņu no amata pienākumu izpildes ( 36 ), datu aizsardzības speciālista vispārīga aizsardzība, balstoties uz viņa statusu vien, ir pieņemams risinājums. Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka tieši vārdkopa “nopietns iemesls”, kā tā interpretēta Vācijas tiesībās, papildu aizsardzības interesēs liek domāt, ka datu aizsardzības speciālista pienākumu pildīšanu nedrīkst izbeigt restrukturizācijas dēļ ( 37 ). Tāpat varētu arī uzskatīt, ka gadījumā, ja uzņēmumam, kuram ir pienākums iecelt datu aizsardzības speciālistu un kurš to izvēlējies no savu darbinieku vidus, ir ekonomiskas grūtības, tad viņa uzdevumu izpildei, ņemot vērā Regulas 2016/679 mērķi un šāda speciālista ieguldījumu tā īstenošanā, būtu jāturpinās, kamēr vien darba devējs turpina savu darbību.

50.

Taču Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrajā teikumā noteiktais aizliegums neizbēgami tiek ierobežots gadījumā, ja datu aizsardzības speciālista uzdevumu izpildē, ievērojot viņa pienākumus, ir objektīvas nepilnības. Šie ierobežojumi ir jānosaka atbilstoši šajā regulā izvirzītajam mērķim ( 38 ).

51.

Tādēļ interpretācijai, kas tikpat lielā mērā ir atbilstīga Regulas 2016/679 mērķim, manuprāt, būtu jāļauj pieņemt, ka datu aizsardzības speciālistu ir iespējams atbrīvot no amata, ja viņš vairs neatbilst šīs regulas 37. panta 5. punktā minētajiem kvalifikācijas kritērijiem, kas nepieciešami viņa uzdevumu veikšanai, vai nepilda minētās regulas 38. panta 3. punkta pirmajā un trešajā teikumā, kā arī 5. un 6. pantā noteiktos pienākumus ( 39 ), vai arī ja viņa zināšanu līmenis izrādās nepietiekams ( 40 ).

52.

Līdz ar to, manuprāt, Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš paredz, ka datu aizsardzības speciālista darba devējs var viņu atlaist no darba vienīgi nopietna iemesla dēļ, pat ja atlaišana nav saistīta ar šā speciālista uzdevumu pildīšanu.

53.

Tomēr, ja Tiesa uzskatītu citādi un nolemtu uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu atbildēt apstiprinoši, būtu jāatbild uz abiem pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem.

54.

Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka darba devēja veikta datu aizsardzības speciālista atlaišana no darba bez nopietna iemesla ir prettiesiska, pat ja šī atlaišana nav saistīta ar viņa uzdevumu pildīšanu, gadījumā, ja datu aizsardzības speciālista iecelšana ir obligāta nevis saskaņā ar šīs regulas 37. panta 1. punktu, bet gan vienīgi saskaņā ar valsts tiesībām, kā to paredz minētās regulas 37. panta 4. punkts.

55.

Jākonstatē, ka ne Regulas 2016/679 38. panta 3. punktā, ne citās šīs regulas 4. iedaļas normās, kas attiecas uz datu aizsardzības speciālistu, nav veikts nošķīrums atkarībā no tā, vai šā speciālista iecelšana ir obligāta vai fakultatīva.

56.

Līdz ar to, manuprāt, iesniedzējtiesai ir atbildams, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums ir piemērojams bez nepieciešamības tālab nošķirt, vai datu aizsardzības speciālists ir obligātā kārtā iecelts saskaņā ar Savienības tiesībām vai saskaņā ar dalībvalsts tiesībām.

57.

Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums ir spēkā un it īpaši vai šī tiesību norma ir balstīta uz pietiekamu juridisko pamatu, it īpaši ciktāl tā attiecas uz datu aizsardzības speciālistiem, kurus ar pārzini saista darba līgums.

58.

Ierosinu Tiesai uzskatīt, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums ir balstīts uz pietiekamu juridisko pamatu, jo tā vienīgais mērķis ir nodrošināt datu aizsardzības speciālistu pret jebkuriem šķēršļiem viņa uzdevumu pildīšanā un šī garantija – neatkarīgi no darba attiecību esamības – palīdz efektīvi realizēt šīs regulas mērķus.

59.

Proti, pirmkārt, kā norādīju pirmā prejudiciālā jautājuma vērtējumā ( 41 ), LESD 16. pants ir minētās regulas juridiskais pamats. Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka šis pants, neskarot LES 39. pantu, veido atbilstošu juridisko pamatu, ja personas datu aizsardzība ir viens no Savienības likumdevēja pieņemto noteikumu mērķiem vai būtiskajām sastāvdaļām ( 42 ).

60.

Otrkārt, viens no šiem noteikumiem, manuprāt, ir pilnībā izpildīts attiecībā uz datu aizsardzības speciālista lomu un tās regulējumu, kā noteikts Regulā 2016/679. Šā speciālista funkcionālās neatkarības garantija, kuras mērķis ir izpildīt prasību par personas datu apstrādes skarto personu pamattiesību ievērošanas nodrošināšanu augstā līmenī ( 43 ), šīs regulas 38. panta 3. punkta otrajā teikumā ir formulēta kā aizliegums izbeigt viņa amata pienākumu pildīšanu ar viņa uzdevumiem saistītu iemeslu dēļ. Tā kā šī tiesību norma neprasa nekādu darba tiesību saskaņošanu, Savienības likumdevējs nav pārsniedzis normatīvās pilnvaras, kas tam piešķirtas LESD 16. panta 2. punktā.

61.

Attiecībā uz subsidiaritātes un samērīguma principu ievērošanu, par ko arī jautā iesniedzējtiesa, pirmkārt, norādīšu, ka personas datu pārrobežu apstrādes pieaugums pamato šo datu aizsardzības saistībā ar pamattiesībām īstenošanu Savienības līmenī ( 44 ), it īpaši garantējot par šīs aizsardzības “nozīmīgu dalībnieku” uzskatītā datu aizsardzības speciālista ( 45 ) prerogatīvas. Otrkārt, man nešķiet, ka Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrais teikums pārsniegtu to, kas nepieciešams, lai garantētu šā speciālista funkcionālo neatkarību. Šajā tiesību normā paredzētā garantija, ka viņš netiks atbrīvots no amata, patiešām noteikti ietekmē darba attiecības. Taču šīs ietekmes vienīgais nolūks ir saglabāt datu aizsardzības speciālista amata lietderīgo iedarbību.

62.

Tādēļ, manuprāt, iesniedzējtiesai ir atbildams, ka trešā prejudiciālā jautājuma izvērtējumā nav atklājies nekas tāds, kas varētu ietekmēt Regulas 2016/679 38. panta 3. punkta otrā teikuma spēkā esamību.

63.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Galvenokārt:

Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildētu apstiprinoši: