1.

Eiropas tiesību aktu tirgus ļaunprātīgas izmantošanas jomā mērķis galvenokārt ir nodrošināt integritāti un vienlīdzību kapitāla tirgū. Tādējādi ir jāpanāk ieguldītāju uzticēšanās, kurai savukārt ir būtiska nozīme tirgus ekonomiskajā darbībā ( 2 ). Tiesību akti iekšējās informācijas jomā – kuri ir būtiska tiesību aktu tirgus ļaunprātīgas izmantošanas jomā sastāvdaļa – ir vērsti uz to, lai sasniegtu šo mērķi ar to, ka pret tirgus dalībniekiem tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme informācijas ziņā. Neviens ieguldītājs no informācijas, kas ir būtiska, bet nav publiski pieejama, nedrīkst gūt labumu par sliktu tiem ieguldītājiem, kuri nezināja (nevarēja zināt) informāciju ( 3 ).

2.

Tādējādi tiesību aktos iekšējās informācijas jomā ir paredzēts, ka, pirmkārt, principā pēc iespējas visa attiecīgā informācija tiek darīta publiski pieejama, paredzot vērtspapīru emitenta pienākumu regulāri publicēt informāciju, kas uz to attiecas (tā saucamā ad hoc publicitāte) ( 4 ). Otrkārt, tomēr pastāvošo informācijas asimetriju nedrīkst ļaunprātīgi izmantot (aizliegums tirdzniecībā izmantot iekšējo informāciju ( 5 )), respektīvi, tā ir jāpatur pēc iespējas ierobežotā lokā (iekšējās informācijas nelikumīgas izpaušanas aizliegums ( 6 )).

3.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā attiecas uz aizliegumu izpaust iekšējo informāciju un tā robežām. Pamatlietā finanšu žurnālists vēršas pret sankciju, kas viņam tika piemērota sakarā ar apgalvoto iekšējās informācijas atklāšanu, un šajā ziņā viņš būtībā atsaucas uz viņa preses brīvības pārkāpumu. Ir taisnība, ka, ņemot vērā tiesību aktu iekšējās informācijas jomā mērķi, kas ir izveidot pēc iespējas lielāku pārskatāmību, iekšējās informācijas apstrāde žurnālistikā katrā ziņā daļēji šķiet vēlama arī no iekšējās informācijas tiesību viedokļa. Tomēr it īpaši posmā pirms plašas informācijas izplatīšanas un publicēšanas plašsaziņas līdzekļos var rasties arī tiesību aktu iekšējās informācijas jomā un preses un vārda brīvības plašsaziņas līdzekļos savstarpēja kolīzija. Veids, kādā šo pretrunu var atrisināt, ir otrā jautājuma, kuru Tiesai uzdod lūguma iesniedzēja Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa), priekšmets.

4.

Tomēr pirms tam šai tiesai rodas jautājums par to, vai prasītājam pamatlietā pārmestā informācijas izpaušana vispār attiecās uz iekšējo informāciju. Saistībā ar pirmo uzdoto jautājumu Tiesai šajā kontekstā vispirms ir jāprecizē, kādos apstākļos tirgus baumas, tātad – acīmredzami neskaidra informācija, var iedarbināt tiesību aktos iekšējās informācijas jomā paredzētos mehānismus.

5.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīga izmantošana) (turpmāk tekstā – “MAD”, saīsinājums no angliskā nosaukuma market abuse directive) ( 7 ) 1. panta 1) punktā ir ietverta jēdziena “iekšēja informācija” definīcija:

“[..] kāda precīza rakstura informācija, kas nav nodota atklātībai un kas tieši vai netieši attiecas uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentu emitentiem vai vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem, un kas, ja to nodotu atklātībai, varētu ievērojami ietekmēt attiecīgo finanšu instrumentu cenas vai saistīto atvasināto finanšu instrumentu cenas.”

6.

Saskaņā ar MAD 2. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunktu dalībvalstis jebkurai personai, kurai sakarā ar to, ka tai – saistībā ar darbu, profesiju vai pienākumiem – ir pieeja iekšējai informācijai, aizliedz izmantot šo informāciju, tieši vai netieši, uz sava vai uz trešās personas rēķina iegādājoties vai realizējot tos finanšu instrumentus, uz kuriem minētā informācija attiecas, vai mēģinot tos iegādāties vai realizēt.

7.

Turklāt saskaņā ar MAD 3. pantu dalībvalstis jebkurai personai, uz ko attiecas 2. pantā paredzētais aizliegums, liedz:

8.

Komisijas Direktīvas 2003/124/EK (2003. gada 22. decembris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK īsteno attiecībā uz iekšējās informācijas definīciju un publisku izziņošanu, kā arī tirgus manipulācijas definīciju (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/124”) ( 8 ), pirmie divi apsvērumi ir formulēti šādi:

9.

Šīs direktīvas 1. pantā precīzāk ir definēts jēdziens “iekšējā informācija”:

“1.   Lai piemērotu [MAD 1. panta 1) punktu], uzskata, ka informācijai ir precīzs raksturs, ja tā norāda uz pastāvošu apstākļu kopumu vai tādu apstākļu kopumu, par kuriem ir pamats uzskatīt, ka tie iestāsies, vai arī bijušu notikumu vai notikumu, par kuru ir pamats uzskatīt, ka tas notiks, un tā ir pietiekami specifiska, lai ļautu izdarīt secinājumu par šā apstākļu kopuma vai notikuma iespējamo ietekmi uz finanšu instrumentu vai saistītu atvasinātu finanšu instrumentu cenām.

2.   Lai piemērotu [MAD 1. panta 1) punktu], “informācija, kas, ja to nodotu atklātībai, varētu ievērojami ietekmēt attiecīgo finanšu instrumentu cenas vai saistīto atvasināto finanšu instrumentu cenas”, ir informācija, ko saprātīgs ieguldītājs, iespējams, izmantotu kā daļēju pamatu ieguldījumu lēmumiem.”

10.

Regula Nr. 596/2014 (turpmāk tekstā – “MAR”, saīsinājums no angliskā nosaukuma market abuse regulation) ir aizstājusi MAD un saskaņā ar tās 39. panta 2. punktu ir piemērojama dalībvalstīs no 2016. gada 3. jūlija.

11.

Šīs regulas 77. apsvērumā ir noteikts:

“Šajā regulā ir ievērotas [H]artā atzītās pamattiesības un principi. Tādēļ regula būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. Jo īpaši tad, ja šajā regulā ir atsauce uz noteikumiem par preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, kā arī noteikumiem vai kodeksiem, kas attiecas uz žurnālista profesiju, minētās brīvības būtu jāņem vērā tādā veidā, kā tās garantē Savienība un dalībvalstis un kā tās ir atzītas Hartas 11. pantā un citos attiecīgos noteikumos.”

12.

Jēdziena “iekšējā informācija” definīcija, kas ietverta MAR 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, atbilst definīcijai, kas ietverta MAD 1. panta 1. punktā.

13.

MAR 7. panta 2. un 4. punkts izvilkuma veidā ir formulēts šādi:

“2.   Piemērojot 1. punktu, uzskata, ka informācijai ir precīzs raksturs, ja tā norāda uz pastāvošu apstākļu kopumu vai tādu apstākļu kopumu, par kuriem ir pamats uzskatīt, ka tie iestāsies, vai arī bijušu notikumu vai notikumu, par ko ir pamats uzskatīt, ka tie notiks, un ja tā ir pietiekami specifiska, lai ļautu izdarīt secinājumu par šā apstākļu kopuma vai notikuma iespējamo ietekmi uz finanšu instrumentu vai ar tiem saistītu atvasināto finanšu instrumentu, saistīto tūlītēju preču darījuma līgumu vai izsolīto produktu, kas pamatojas uz emisijas kvotām, cenām. Šajā sakarībā attiecībā uz ilgstošu procesu, kura iecerētais mērķis vai kura rezultāts ir konkrēts apstāklis vai konkrēts notikums, par precīzu informāciju var uzskatīt ne vien minētos gaidāmos apstākļus vai minēto gaidāmo notikumu, bet arī minēto gaidāmo apstākļu vai minētā gaidāmā notikuma procesa starpposmu, kas ir saistīti ar minēto gaidāmo apstākļu vai minētā gaidāmā notikuma īstenošanu vai rašanos.

4.   Piemērojot 1. punktu, informācija, kas, ja to nodotu atklātībai, varētu ievērojami ietekmēt finanšu instrumentu, atvasināto finanšu instrumentu, saistīto tūlītēju preču darījumu līgumu vai izsolīto produktu, kas pamatojas uz emisijas kvotām, cenas, ir informācija, ko saprātīgs ieguldītājs, iespējams, izmantotu kā daļēju pamatu ieguldījumu lēmumiem.”

14.

MAR 10. panta “Iekšējās informācijas nelikumīga izpaušana” 1. punktā ir noteikts:

“Piemērojot šo regulu, iekšējās informācijas nelikumīga izpaušana notiek, ja personas rīcībā ir iekšējā informācija un tā minēto informāciju izpauž jebkurai citai personai, izņemot gadījumus, kad izpaušanu veic, izpildot parastos darba, profesionālos vai dienesta pienākumus. [..]”

15.

MAR 14. panta c) punktā ir noteikts, ka iekšējās informācijas nelikumīga izpaušana ir aizliegta darbība.

16.

MAR 21. panta nosaukums ir “Informācijas atklāšana vai izplatīšana plašsaziņas līdzekļos”, un tas ir formulēts šādi:

“Piemērojot [10. pantu], gadījumos, kad informācija ir atklāta vai izplatīta un ieteikumi ir sagatavoti vai izplatīti žurnālistikas nolūkiem vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos, šādu informācijas atklāšanu vai izplatīšanu novērtē, ņemot vērā noteikumus, kas attiecas uz preses brīvību un izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, un noteikumus vai kodeksus, kas attiecas uz žurnālista profesiju, ja vien:

17.

MAD 1. panta 1. punkts un Direktīvas 2003/124 1. pants ir gandrīz identiski izteikti Règlement général de l’AMF (AMF vispārīgie noteikumi; turpmāk tekstā – “RGAMF”) 621‑1. pantā un tādējādi ir transponēti Francijas tiesībās.

18.

RGAMF 622‑1. pantā ir noteikts, ka RGAMF 622‑2. pantā minētās personas atturas no to rīcībā esošās iekšējās informācijas izmantošanas un atturas to paziņot arī citām personām ārpus savu parasto darba, profesionālo vai dienesta pienākumu izpildes. RGAMF 622‑2. pantā tostarp ir minētas personas, kuru rīcībā ir iekšējā informācija sakarā ar to, ka tām ir piekļuve informācijai viņu darba vai profesijas dēļ.

19.

Prasītājs pamatlietā, A, ir pensionējies žurnālists, kurš savas profesionālās karjeras laikā ir strādājis dažādos Lielbritānijas dienas laikrakstos. Pēdējā darbavieta viņam bija Lielbritānijas laikraksta daudz apmeklēta tīmekļvietne. Tajā viņš regulāri publicēja rakstus, kas atspoguļoja tirgus baumas. Diviem no šiem rakstiem ir nozīme attiecībā uz pamatlietu.

20.

Pirmkārt, prasītājs pamatlietā 2011. gada 8. jūnija vakarā publicēja rakstu, kurā bija aplūkots iespējams koncerna pārņemšanas piedāvājums, saskaņā ar ko notiktu uzņēmuma akciju iegāde par konkrēti norādītu cenu, kura par 86 % pārsniedza šā uzņēmuma akciju cenu tirgus slēgšanas brīdī. Uzsākot nākamo tirdzniecības dienu, iespējamā mērķuzņēmuma akciju cena pieauga par 0,64 % un dienas laikā par vēl 4,55 %.

21.

Otrkārt, 2012. gada 12. jūnija vakarā viņš publicēja rakstu, kurā tika aplūkota vēl viena iespējama pārņemšana par konkrētu pirkuma cenu, kas bija aptuveni par 80 % augstāka nekā iespējamā mērķuzņēmuma akciju cena tirgus slēgšanas brīdī. Nākamās tirdzniecības dienas laikā šā uzņēmuma akciju cena pieauga par 17,69 % līdz tirgus slēgšanas brīdim. Attiecīgais uzņēmums divas dienas vēlāk šīs baumas noliedza.

22.

Neilgi pirms abu rakstu parādīšanās minētā laikraksta tīmekļvietnē vairāki Apvienotās Karalistes rezidenti bija iegādājušies attiecīgās akcijas un nākamajā dienā ar peļņu pārdevuši.

23.

Telefonsarunu datu izvērtēšana ļāva Francijas Finanšu tirgus uzraudzības iestādei Autorité des marchés financiers (turpmāk tekstā – “AMF”) konstatēt, ka prasītājs pamatlietā rakstu publicēšanas dienā ir attiecīgi telefoniski sazinājies ar vienu vai vairākiem vēlākajiem pircējiem. Šīs personas ir finanšu analītiķi, ar kuriem prasītājs pamatlietā jau gadiem pastāvīgi ir apmainījies ar informāciju par kapitāla tirgum būtiskiem jautājumiem. Vismaz vienā gadījumā neilgu laiku pēc telefonsarunas ar prasītāju pamatlietā pabeigšanas attiecīgā persona bija piezvanījusi savam brokerim, kas pēc tam izdeva rīkojumu iepirkt neilgi pēc tam publicētajā rakstā minētos vērtspapīrus.

24.

AMF prasītājam pamatlietā pārmet, ka viņš attiecīgo telefonsarunu laikā iepriekš minētajām personām ir paziņojis par gaidāmo rakstu publicēšanu. Tā uzskata, ka informācija par gaidāmo preses raksta publicēšanu, kurā ir atspoguļotas tirgus baumas, var būt iekšējā informācija, un ka attiecīgā informācija atbilst nosacījumiem, lai to varētu kvalificēt par iekšējo informāciju. Šā iemesla dēļ tā – pēc tam, kad tās Sankciju komisija bija veikusi uzklausīšanu,– prasītājam pamatlietā uzlika naudas sodu 40000 EUR apmērā. Attiecīgajiem vērtspapīru pircējiem tika uzlikti naudas sodi par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu.

25.

Prasību par šo lēmumu izskata iesniedzējtiesa – Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa).

26.

Tajā prasītājs apstrīd, ka ar vēlākajiem pircējiem būtu pārrunājis rakstus, kuri attiecās uz baumām par pārņemšanu, un apgalvo, ka informācija par šo rakstu gaidāmo publicēšanu katrā ziņā nevar tikt uzskatīta par iekšēju informāciju. Tas tādēļ, ka vienkārši baumām tām raksturīgās nenoteiktības un neskaidrības dēļ nav vajadzīgās precizitātes. Taču saskaņā ar MAD 1. panta 1. punktu vai MAR 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu informācijas precīzais raksturs ir autonoms nosacījums, lai to kvalificētu kā iekšējo informāciju. It īpaši precizitātes prasība nekļūst lieka tādēļ, ka informācija tika kvalificēta kā tāda, kas var ietekmēt cenu. Turklāt ar prasītāja sodīšanu tiek pārkāpts MAR 21. pants, kurā attiecībā uz žurnālistiem ir paredzēts izņēmums no aizlieguma izpaust iekšējo informāciju. Tādējādi, piemērojot šo izņēmumu viņa situācijai, būtu jāatceļ viņam uzliktais naudas sods.

27.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka it īpaši ievērojamās vērtspapīru cenas svārstības pēc konkrēto rakstu publicēšanas apliecina, ka attiecīgā informācija bija tāda informācija, kas var ietekmēt cenu, Direktīvas 2003/124 1. panta 2. punkta un MAR 7. panta 4. punkta izpratnē. Tomēr nav skaidrs, vai informācija par gaidāmo rakstu publicēšanu atbilst precizitātes kritērijam, jo rakstu saturs – proti, atsauce uz tirgus baumām – iespējams, nav pietiekami specifisks.

28.

Attiecībā uz Regulas MAR 21. panta piemērošanu iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai prasītājs pamatlietā ir rīkojies “žurnālistikas nolūkos” šīs tiesību normas izpratnē un vai šajā tiesību normā šajā ziņā ir paredzēts īpašs izsmeļošs režīms. Proti, attiecībā uz vispārējo izņēmumu no aizlieguma izpaust iekšējo informāciju profesionāliem mērķiem Tiesa ir izvirzījusi nosacījumu, ka iekšējās informācijas izpaušanai ir jābūt neizbēgami nepieciešamai profesionālās darbības veikšanai un samērīgai ( 9 ). Tādēļ ir jānoskaidro, kādas prasības MAR 21. pantā, attiecīgā gadījumā skatot to kopsakarā ar MAR 10. panta 1. punktu, ir izvirzītas attiecībā uz prasītāja pamatlietā rīcības likumīgumu.

29.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)   a) Vai MAD 1. panta 1) punkts kopā ar Direktīvas 2003/124/EK 1. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka informācija, kas attiecas uz gaidāmo rakstu presē, kurā atspoguļotas tirgus baumas par finanšu instrumenta emitentu, atbilst precizitātes prasībai, kas šajos pantos ir paredzēta, lai to varētu kvalificēt par iekšēju informāciju?

b) Vai tas, ka raksts presē, kura gaidāmajā publikācijā ir iekļauta attiecīgā informācija, kā tirgus baumas ir minēta iespējamā pārņemšanas piedāvājuma cena, ietekmē attiecīgās informācijas precizitātes novērtējumu?

c) Vai žurnālista, kurš parakstījis rakstu, atpazīstamība, preses izdevuma, kurš to publicējis, reputācija, un šīs publikācijas faktiski jūtamā (ex post) ietekme uz to vērtspapīru cenu, kas minēti šajā publikācijā, ir tādi elementi, kuriem ir nozīme, lai novērtētu attiecīgās informācijas precīzo raksturu?

2)   Gadījumā, ja tiek sniegta atbilde, ka tāda informācija kā šajā lietā var atbilst nepieciešamajai precizitātes prasībai:

a) Vai MAR 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka žurnālists “žurnālistikas nolūkos” ir izpaudis vienam no saviem parastajiem avotiem informāciju par gaidāmo viņa raksta publikāciju attiecībā uz tirgus baumām?

b) Vai atbilde uz šo jautājumu it īpaši ir atkarīga no tā, vai šis avots bija vai nebija informējis žurnālistu par tirgus baumām, un vai informācijas par gaidāmo raksta publicēšanu izpaušana bija vai nebija lietderīga, lai no šā avota iegūtu skaidrojumus par baumu ticamību?

3)   Vai MAR 10. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, pat tad, ja žurnālists izpauž iekšējo informāciju “žurnālistikas nolūkos” 21. panta izpratnē, izpaušanas likumīgais vai nelikumīgais raksturs ir jāizvērtē, ņemot vērā, vai tā ir veikta, “izpildot parastos [..] profesionālos [žurnālista] pienākumus” 10. panta izpratnē?

4)   Vai MAR 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai iekšējās informācijas izpaušana notiktu, izpildot parastos žurnālista profesionālos pienākumus, tai ir jābūt absolūti nepieciešamai šīs profesijas īstenošanai un tai ir jāatbilst samērīguma principam?

30.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus par prejudiciālajiem jautājumiem ir iesnieguši prasītājs pamatlietā, AMF, Francijas Republika, Norvēģijas Karaliste, Zviedrijas Karaliste, Spānijas Karaliste un Eiropas Komisija. Turklāt, izņemot Norvēģijas Karalisti, visi lietas dalībnieki ir piedalījušies tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 22. jūnijā.

31.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) būtībā vēlas noskaidrot, vai prasītājam pamatlietā ir pamatoti piemērots naudas sods par RGAMF 622‑1. pantā paredzētā informācijas izpaušanas aizlieguma pārkāpumu ( 10 ). Ar šo tiesību normu Francijas tiesībās būtībā tika transponēts MAD 3. panta a) punkts.

32.

Šajā ziņā ar pirmā jautājuma a)–c) daļu šī tiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai informāciju par gaidāmo raksta, kas attiecas uz tirgus baumām, publicēšanu presē var uzskatīt par “iekšējo informāciju”MAD 1. panta 1) punkta izpratnē ( 11 ) un tādējādi uz to principā attiecas MAD 3. panta a) punktā paredzētais informācijas izpaušanas aizliegums (par to A sadaļā). Pēc tam 2.–4. jautājums attiecas uz izņēmumiem aizliegumam izpaust iekšējo informāciju, konkrēti īpašajā žurnālistu darbības kontekstā (par to B sadaļā).

33.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai un ar kādiem nosacījumiem informācija par drīz gaidāmo raksta, kas attiecas uz tirgus baumām, publicēšanu presē ir jāuzskata par precīzu MAD 1. panta 1) punkta un Direktīvas 2003/124/EK 1. panta 1. punkta izpratnē.

34.

Precizitātes prasība ir pirmais no četriem MAD 1. panta 1) punktā paredzētajiem nosacījumiem, kuru izpilde informāciju padara par iekšējo informāciju. Otrs nosacījums – šī informācija nedrīkst būt nodota atklātībai. Trešais nosacījums – tai tieši vai netieši ir jāattiecas uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem vai to emitentiem. Ceturtais nosacījums – ja to nodotu atklātībai, tai jāvar ievērojami ietekmēt attiecīgo finanšu instrumentu cenas vai saistīto atvasināto finanšu instrumentu cenas (turpmāk tekstā – “ietekme uz cenu”) ( 12 ).

35.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka otrais, trešais un ceturtais nosacījums ir izpildīts. It īpaši tā uzskata, ka informācijai par gaidāmo rakstu publicēšanu bija ietekme uz cenu ceturtā nosacījuma izpratnē. Šo secinājumu tā it īpaši pamato ar šajos rakstos minēto vērtspapīru cenu svārstībām, kuras notikušas pēc šo rakstu publicēšanas.

36.

Precizitātes prasībai saskaņā ar Direktīvas 2003/124 1. panta 1. punktu ir divi aspekti. Pirmkārt, informācijai ir jānorāda uz pastāvošu apstākļu kopumu un bijušu notikumu vai tādu apstākļu kopumu vai notikumu, par kuriem ir pamats uzskatīt, ka tie iestāsies. Otrkārt, informācijai ir jābūt pietiekami specifiskai, lai ļautu izdarīt secinājumu par šā apstākļu kopuma vai šā notikuma iespējamo ietekmi uz finanšu instrumentu vai saistītu atvasinātu finanšu instrumentu cenām.

37.

No šiem abiem nosacījumiem iesniedzējtiesa pirmo nosacījumu – proti, to, ka informācijas izpaušanas brīdī pastāvēja pietiekama varbūtība, ka rakstu publicēs, – jau uzreiz uzskata par izpildītu. Tātad neskaidrība tai būtībā ir tikai par otro nosacījumu, proti, specifiskumu ( 13 ), ciktāl ir runa par iespējamo ietekmi uz cenu. Tā esamība no Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) viedokļa varētu būt problemātiska, jo šeit aplūkotā informācija, tas ir, gaidāmā raksta publicēšana presē, attiecas uz baumām. Pastāv šaubas par šo baumu specifiskumu, jo tās varētu uzskatīt par pārāk neprecīzām vai neskaidrām, lai no tām varētu izdarīt secinājumus par iespējamo ietekmi uz cenu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tas varētu ietekmēt attiecīgās informācijas specifiskumu. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka tā nevar konstatēt iekšējās informācijas esamību, lai gan, tās ieskatā, informācija nebija nodota atklātībai un tai bija ietekme uz cenu, un līdz ar to informācijas turētājam tā ir sniegusi privileģētu priekšrocību salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem ( 14 ).

38.

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka specifiskuma iezīme kā iekšējas informācijas precizitātes otrais aspekts ( 15 ) salīdzinājumā ar ietekmi uz cenu ir autonoms un neatkarīgs nosacījums iekšējās informācijas esamībai ( 16 ). Līdz ar to vispirms ir jāpārbauda, vai informācija par gaidāmo raksta publicēšanu presē, kaut arī tas attiecas uz tirgus baumām, ir uzskatāma par specifisku Direktīvas 2003/124 1. panta 1. punkta otrā nosacījuma izpratnē (par to 1. punktā).

39.

Tikai pēc tam, ņemot vērā pirmā prejudiciālā jautājuma c) daļu, ir jānosaka, vai attiecīgās informācijas specifiskumu turklāt var pierādīt apstāklis, ka pēc attiecīgo rakstu publicēšanas presē ir notikušas cenas svārstības (par to 2. punktā).

40.

No iepriekš jau minētās specifiskuma iezīmes definīcijas Direktīvas 2003/124 1. panta 1. punkta otrajā nosacījumā izriet, ka informācijai jābūt ar saturu vai informatīvu vērtību, kas ļauj to novērtēt kā tādu, kura ietekmē (vai arī neietekmē) cenu ( 17 ). Tas ļauj secināt, ka nav paredzēts augsts robežslieksnis ( 18 ). Drīzāk tādējādi ir paredzēts izslēgt vienīgi to informāciju, kurai, ņemot vērā ietekmes uz cenu novērtējumu, a priori nav būtiskas informatīvas vērtības.

41.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/124 pirmo apsvērumu, novērtējot ietekmi uz cenu, saprātīgs ieguldītājs it īpaši ņem vērā informāciju, kas atklāj informācijas ekonomisko ietekmi uz uzņēmumu ( 19 ) un tās uzticamību. Šā iemesla dēļ saskaņā ar Tiesas formulējumu specifiskuma iezīme ir paredzēta tikai, lai izslēgtu neskaidru vai vispārīgu informāciju, kas neļauj izdarīt nekādus secinājumus par tās iespējamo ietekmi uz attiecīgo finanšu instrumentu cenu ( 20 ).

42.

Ir taisnība, ka informācija par gaidāmo raksta publicēšanu, ko sniedz attiecīgā raksta autors, nav neskaidra. Tas tādēļ, ka tajā konkrēts notikums, ko sniedzis uzticams avots, tiek aprakstīts kā tāds, kas noteikti iestāsies. Tomēr šī informācija pati par sevi acīmredzami ir pārāk vispārīga, lai varētu izdarīt secinājumus par iespējamo ietekmi uz konkrēta finanšu instrumenta cenu. Šāds secinājums ir iespējams tikai kopsakarā ar attiecīgā raksta tēmu, tātad, šajā gadījumā – ar tirgus baumām par uzņēmuma pārņemšanu.

43.

Uz šo saikni ir norādījis arī prasītājs pamatlietā. No tā viņš secina, ka informācija par raksta publicēšanu var būt specifiska tikai tad, ja attiecīgā raksta tēma pati par sevi ir specifiska. Tomēr strīdīgo rakstu saturs šajā gadījumā nav specifisks, jo runa šajā ziņā ir par baumām, kuras pēc savas būtības nav specifiskas. Šajā ziņā viņš tostarp atsaucas uz agrākās Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejas (Committee of European Securities regulators, CESR) paziņojumu, saskaņā ar kuru baumas ir tieši pretējas pārbaudāmai un tādējādi precīzai informācijai ( 21 ).

44.

Manuprāt, abi apgalvojumi nav pareizi.

45.

Ja tirgus baumas vispārīgi būtu uzskatāmas par nespecifiskām, tās nekad nevarētu būt iekšējā informācija ( 22 ). Tomēr MAD nav skaidri paredzēts izslēgt baumas no tiesību aktiem iekšējās informācijas jomā. Gluži pretēji, kā jau iepriekš norādīts, Direktīvas 2003/124 pirmajā apsvērumā ir tieši norādīts, ka “informācijas avota uzticamībai” ir nozīme informatīvās vērtības noteikšanā. Tas nozīmē, ka attiecīgajā direktīvā nav prasīta absolūta uzticamība attiecībā uz iekšējās informācijas kvalitāti. No tā izriet, ka uzticamība ir mainīga rakstura faktors un tā ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā.

46.

Turklāt baumām ir ievērojama praktiska loma tirgus praksē ( 23 ). Attiecīgi MAD 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pamatā ir pieņēmums, ka baumām ir ietekme uz tirgu, jo tās var sniegt maldinošas norādes, kas var manipulatīvi izkropļot cenas. Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, tātad, nodrošinātu ieguldītāju uzticēšanos ar vienlīdzīgām iespējām informācijas ziņā ( 24 ), šajā jomā ir jāaizliedz ļaunprātīgi izmantot informācijas asimetriju.

47.

Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka tādas informācijas uzticamība, kas nav nodota atklātībai, bieži ir neskaidra. Citiem vārdiem sakot, lielu daļu informācijas par (nākotnē gaidāmiem) notikumiem līdz nodošanai atklātībā vai līdz publiskam skaidrojumam varētu uzskatīt par baumām vai tās formulēt kā tādas. Tādējādi, ņemot vērā, ka neskaidru informāciju katrā ziņā nevar pilnībā izslēgt no iekšējās informācijas tiesību aktu piemērošanas jomas, nošķiršanas grūtības saistībā ar tās specifiskumu ir nenovēršamas. Tādēļ nav pamatoti vispārīgi izslēgt baumas kā pārāk nespecifiskas to raksturīgās neskaidrības dēļ. Katrā ziņā tas neļauj radīt vērā ņemamu juridisko noteiktību ( 25 ).

48.

Turklāt tas, ka raksta tēma nav specifiska, neļauj automātiski secināt, ka informācija par tā publicēšanu nav specifiska. Kā to arī pareizi uzsver AMF, tādējādi tiktu ignorēts, ka publikācijas satura informatīvā vērtība var tieši mainīties, pamatojoties uz to, ka publikācija tiek veikta. Tā tas ir it īpaši tādu baumu gadījumā, kuru saturs bieži vien ir neprecīzs un kuru uzticamība ir atkarīga no to personu skaita un statusa, kuras tos izplata. Tādējādi baumas var iegūt ticamību, tās publicējot, un arī precizitāti, tās rakstveidā nostiprinot.

49.

Turklāt cits skatījums nebūtu saderīgs ar iekšējās informācijas tiesību aizsardzības mērķi. Tas tādēļ, ka, lai arī baumas publicēšanas rezultātā var mainīties, informācijai par publicēšanu ir sava informatīvā vērtība. Proti, ieguldītājs, zinot baumu publicēšanas brīdi, gūst informācijas priekšrocību. Tas to var ļaunprātīgi izmantot attiecībā pret citiem ieguldītājiem.

50.

Tādēļ saikne starp raksta publicēšanu un tā saturu ir pareizi jāsaprot tādējādi, ka attiecībā uz tādas informācijas specifiskumu, kāda tiek aplūkota šajā gadījumā, nozīme ir raksta saturam formā, kādu tas iegūst publicēšanas rezultātā. Tas tādēļ, ka tieši šis apstāklis – raksta publicētais saturs – tiek analizēts tirgū un tādējādi veido ieguldītāja novērtējuma pamatu.

51.

Satura ziņā ir svarīgi, lai no publicētajām baumām varētu secināt konkrētas ekonomiskās sekas attiecībā uz emitentu. Tā, piemēram, raksts par “lielu” pārņemšanu “automašīnu nozarē”, neminot attiecīgos uzņēmumus, būtu jāuzskata par pārāk vispārīgu un tādēļ nespecifisku. Tomēr, ciktāl no raksta vismaz netieši var izdarīt secinājumus par iesaistītajiem uzņēmumiem, piedāvājuma cenas minēšana pārņemšanas baumu gadījumā padara rakstu un līdz ar to baumas par vēl specifiskākām. Tā kā publiskas pārņemšanas regulāri ir saistītas ar akciju cenu palielinošu pārņemšanas prēmiju samaksu, tirgus – pat ja šādas norādes nav – var novērtēt ietekmes uz cenu iespējamību ( 26 ).

52.

Tas, vai publicētās baumas turklāt ļauj noteikt to uzticamību, ir atkarīgs no tā, vai no publikācijas ir iespējams izsecināt kritērijus, kas ļauj pietiekami konkrēti noteikt uzticamību. No vienas puses, šāds kritērijs var būt atsauce uz rakstā minētajiem baumu avotiem. No otras puses, šajā kontekstā nozīme var būt žurnālista reputācijai, tāpat kā preses izdevuma reputācijai ( 27 ). Tas tādēļ, ka ar publicēšanu tie var norādīt uz to, ka informācijas pareizība ir pietiekami pārbaudīta. Tā, piemēram, publicējamās informācijas patiesuma rūpīga pārbaude ir daļa no žurnālista profesionālajiem pienākumiem ( 28 ), kuru neievērošana nebūtu pieļaujama it īpaši atzīta žurnālista gadījumā. Taču papildus arī citiem kritērijiem var būt nozīme, piemēram, tādiem kā formulējumu un satura konkrētības pakāpei ( 29 ). Šajā ziņā konkrētas piedāvājuma cenas minēšanai savukārt var būt nozīme. Tomēr, novērtējot specifiskumu, nozīme (vēl) nav tam, vai informācija galu galā ir pietiekami uzticama, lai pamatotu komerciālu stimulu Direktīvas 2003/124 1. panta 2. punkta izpratnē; tai ir tikai jāļauj izdarīt pārliecinošu un pienācīgu novērtējumu.

53.

Saistībā ar pirmā prejudiciālā jautājuma c) daļu Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) vēlas arī noskaidrot, vai cenas svārstībām pēc attiecīgās informācijas publicēšanas (ex post) var būt nozīme, novērtējot, vai runa ir par specifisku informāciju.

54.

Iekšējās informācijas esamība noteikti ir jāizvērtē no ex ante skatpunkta, jo iekšējās informācijas būtiska pazīme ir tieši tas, ka tā nav nodota atklātībai. Attiecīgi vēlākām cenas svārstībām attiecībā uz jautājumu, vai informācija ir precīza Direktīvas 2003/124 1. panta 1. punkta otrā nosacījuma izpratnē, a priori var būt tikai netieša nozīme, turklāt saistībā ar vēlākiem pierādījumiem.

55.

Šajā ziņā Direktīvas 2003/124 otrā apsvērumā ir paredzēts, ka vēlākas cenas svārstības var tikt izmantotas, lai pārbaudītu ietekmi uz cenu (ex ante) (tomēr uz šā pamata nepastāvot iespējai vērsties pret personu, kas izdarījusi saprātīgus secinājumus no informācijas, kura tai bija iepriekš pieejama). Tas tādēļ, ka ir iespējams, ka informācijai patiešām bija ietekme uz cenu, ja pēc tās publicēšanas ir notikušas cenas svārstības ( 30 ). Iesniedzējtiesa jautā, vai šo apsvērumu varētu attiecināt uz specifiskumu.

56.

Uz šo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši katrā ziņā tad, ja iekšējās informācijas specifiskums būtu obligāts nosacījums tās ietekmei uz cenu. Šādā gadījumā no vēlākām cenas svārstībām būtu iespējams arī secināt, ka publicētā informācija bija specifiska. Par labu šādai saiknei, šķiet, liecina daudz kas, jo saskaņā ar Direktīvas 2003/124 1. panta 2. punktā ietverto definīciju informācija varētu ietekmēt cenu tad, ja saprātīgs, t. i., informēts, ieguldītājs rīkotos, pamatojoties uz šo informāciju. Tas vismaz pirmšķietami nozīmē, ka šīs informācijas tēma ir vispār devusi iespēju to novērtēt kā tādu, kurai ir nozīme attiecībā uz šo ieguldījuma lēmumu. Taču tas tieši nozīmē, ka tā bija pietiekami specifiska, lai varētu izdarīt secinājumus par iespējamo ietekmi uz finanšu instrumentu cenām.

57.

Savukārt iesniedzējtiesa un prasītājs pamatlietā, šķiet, uzskata, ka var būt tāda informācija, kas varētu ietekmēt cenu, bet kura tomēr nav specifiska. Taču, ja tas tā būtu, šāda informācija nebūtu iekšējā informācija, jo nebūtu izpildīts MAD 1. panta 1) punktā minētais pirmais nosacījums. Līdz ar to šāds uzskats nozīmētu no iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma izslēgt noteiktu informāciju, kura varētu ietekmēt cenu un kura šīs ietekmes uz cenu dēļ informācijas turētājam piešķir īpašu priekšrocību. Tādējādi šādu priekšrocību varētu ļaunprātīgi izmantot bez sankcijām, kas varētu apdraudēt ieguldītāju uzticēšanos informācijas līdzsvaram ( 31 ). Tam nav acīmredzama objektīva iemesla ( 32 ).

58.

Tomēr, lai atbildētu uz pirmā prejudiciālā jautājuma c) daļu, nav pilnībā jāprecizē, vai var būt nespecifiska informācija, kas varētu ietekmēt cenu. Tas tādēļ, ka – pat ja būtu vēlme pieņemt, ka tas tā ir,– parasti tomēr saprātīgs ieguldītājs savus lēmumus par ieguldījumiem balsta uz informāciju, kurai ir noteikta konkrētības pakāpe. Citiem vārdiem sakot, informācija, kas varētu ietekmēt cenu, vismaz lielākajā daļā gadījumu būs arī specifiska. Manuprāt, ar šo apstākli pietiek, lai Direktīvas 2003/124 otrajā apsvērumā ietverto ideju, saskaņā ar kuru vēlākas cenas svārstības labākajā gadījumā norāda uz informācijas ietekmi uz cenu, attiecinātu uz specifiskumu. Tas tādēļ, ka šis pierādīšanas vai pārbaudīšanas efekts jebkurā gadījumā neatbrīvo no pienākuma faktiski konstatēt konkrētos faktus un katrā ziņā sankciju kontekstā izvērtēt, vai iekšējās informācijas raksturs izriet jau no ex ante pastāvošajiem apstākļiem.

59.

Tādēļ atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir šāda – presē publicētā raksta autora sniegtā informācija par šā raksta gaidāmo publicēšanu, kas attiecas uz tirgus baumām saistībā ar uzņēmuma pārņemšanu, izpilda precizitātes prasību MAD 1. panta 1) punktā, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 2003/124 1. panta 1. punkta otro nosacījumu, ja publicētā raksta tēma tā publicētajā formā ir pietiekami specifiska, lai no tās varētu izdarīt secinājumus par iespējamo ietekmi uz viena vai vairāku finanšu instrumentu cenām. Tā tas ir gadījumā, kad no raksta publicēšanas izriet norādes, kas ļauj novērtēt tajā ietvertās informācijas uzticamību un no tā izsecināt ekonomiskās sekas attiecībā uz emitentu. Nozīme var būt rakstu parakstījušā žurnālista atpazīstamībai un reputācijai, to publicējušā preses izdevuma prestižam un apstāklim, ka rakstā attiecībā uz konkrēto pārņemšanas piedāvājumu ir norādīta noteikta cena. Iespējamās cenas svārstības pēc attiecīgās informācijas publicēšanas var tikt izmantotas Direktīvas 2003/124 otrā apsvēruma izpratnē, lai pārbaudītu pieņēmumu, ka iepriekšējā informācija bija specifiska šīs direktīvas 1. panta 1. punkta otrā nosacījuma izpratnē.

60.

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa, piemērojot iepriekš minētos kritērijus, secinātu, ka informācija par gaidāmo rakstu publicēšanu, par kuriem ir strīds, ir jāuzskata par iekšēju informāciju, rodas nākamais jautājums, vai tās izpaušana, tātad, paziņošana attiecīgajām personām, arī bija nelikumīga un tādējādi sodāma.

61.

Ar MAD 3. panta a) punktu, kas bija spēkā strīdīgo notikumu laikā, netiek liegta jebkādas iekšējās informācijas izpaušana. Saskaņā ar to informācijas izpaušana ir aizliegta, ja vien tā “nenotiek, veicot [..] darbam, profesijai vai pienākumiem parastas darbības”. Šīs tiesību normas pamatā ir atziņa, ka kategorisks izpaušanas aizliegums izraisītu citu nozīmīgu procesu paralizēšanu. Proti, praksē nav iedomājams, ka uzņēmējdarbība būtu iespējama bez iekšējās informācijas apstrādes un tās izpaušanas ierobežotam personu lokam uzņēmuma iekšienē (piemēram, kompetentajām nodaļām) vai arī ārpus tā (piemēram, advokātiem un revidentiem).

62.

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka šis izņēmums no izpaušanas aizlieguma ir jāinterpretē šauri un tas ir piemērojams tikai tad, ja izpaušana ir neizbēgami nepieciešama profesionāliem mērķiem un ir ievērots samērīguma princips ( 33 ).

63.

Tiesību norma, kas ir formulēta gandrīz identiski MAD 3. panta a) punktam, tagad ir atrodama MAR 10. panta 1. punktā (skatot to kopsakarā ar MAR 14. panta c) punktu). Turklāt saskaņā ar pašlaik spēkā esošo tiesisko situāciju MAR 21. pantā ir paredzēts, ka attiecībā uz jomu “žurnālistikas nolūkiem”, piemērojot minēto MAR 10. pantu, ir jāņem vērā noteikumi, kas attiecas uz preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, un noteikumi vai kodeksi, kas attiecas uz žurnālista profesiju.

64.

Ar otro līdz ceturto prejudiciālo jautājumu Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) jautā, kā ir jāizvērtē paziņojums par gaidāmo rakstu publicēšanu, ņemot vērā iepriekš minētās MAR tiesību normas, citiem vārdiem sakot, vai saskaņā ar tām ir izpildīti nosacījumi izņēmumam no informācijas izpaušanas aizlieguma.

65.

Līdz ar to ir jānoskaidro, kāds tiesiskais režīms MAR ir paredzēts attiecībā uz iekšējās informācijas pārvaldīšanu žurnālistikas kontekstā. Tādējādi visbeidzot ir jānosaka, kā preses un vārda brīvība plašsaziņas līdzekļos var tikt pienācīgi līdzsvarota ar tirgus integritātes aizsardzību, ko ir īpaši uzsvērusi Tiesa, piemērojot striktu pieeju attiecībā uz informācijas izpaušanas aizliegumu profesionālās darbības kontekstā. Tādēļ uz otro līdz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild kopā (par to 2. punktā).

66.

Tomēr vispirms ir jālemj par prejudiciālo jautājumu pieņemamību, jo, kā to ir konstatējusi pati iesniedzējtiesa, pamatlietā aplūkoto notikumu brīdī MAR vēl nebija stājusies spēkā, bet joprojām bija piemērojamas MAD tiesību normas (par to tūlīt 1. punktā).

67.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka salīdzinājumā ar laika ziņā patiesībā piemērojamo MAD 3. panta a) punktu MAR 21. pants žurnālistiem ir labvēlīgāka tiesību norma, kas šeit aplūkotajā sankciju kontekstā saskaņā ar lex mitior principu ( 34 ) ir piemērojama arī darbībām, kas ir pabeigtas pirms tās stāšanās spēkā. Līdz ar to jautājumiem, kas attiecas uz MAR 21. pantu, ir nozīme pamatlietas izspriešanā.

68.

To, vai MAR 21. pants patiešām ietver saudzīgāku tiesisko regulējumu, nevar viegli noteikt, ņemot vērā, ka arī MAD 3. panta a) punkta spēkā esamības laikā, interpretējot un piemērojot šo pantu, jau bija jāņem vērā pamattiesības, it īpaši Hartas 11. pants un ECPAK 10. pants ( 35 ). Drīzāk šis vērtējums galu galā ir atkarīgs no tā, kā MAR 21. pants konkrēti ir interpretējams. Taču, ņemot vērā, ka tas tieši ir prejudiciālo jautājumu priekšmets, to izskatīšana pēc būtības atbilst pareizas tiesvedības prasībām ( 36 ).

69.

Tas pats attiecas uz MAR 10. panta 1. punktu, kura interpretācija ir skaidri lūgta trešajā un ceturtajā prejudiciālajā jautājumā. Ir gan tiesa, ka šajā ziņā MAD 3. panta a) punktā, katrā ziņā saskaņā ar formulējumu, ir ietverta līdzīga tiesību norma, tādējādi lex mitior principa piemērošana šajā gadījumā pirmajā mirklī šķiet izslēgta. Tomēr MAR 21. pantā ir skaidra atsauce uz 10. pantu, turklāt šīs tiesību normas ir daļa no vienota noteikumu kopuma. Tādēļ, lai nodrošinātu pienācīgu interpretāciju, abas tiesību normas ir jāizvērtē to savstarpējās attiecībās.

70.

No tā izriet, ka otrā līdz ceturtā prejudiciālā jautājuma pārbaude pēc būtības ir pieņemama.

71.

Otrais līdz ceturtais prejudiciālais jautājums, pirmkārt, attiecas uz MAR 21. panta piemērojamību pamatlietā. Iesniedzējtiesa jautā, vai paziņojumu par gaidāmo raksta publicēšanu var uzskatīt par iekšējās informācijas izpaušanu “žurnālistikas nolūkos”. Otrkārt, tā jautā par saikni starp MAR 21. pantu un 10. panta 1. punktu.

72.

Šis jautājums ir balstīts uz to, ka prasītājs pamatlietā uzskata, ka MAR 21. pantā ir noteikts īpašs izsmeļošs režīms žurnālistikas darbībai. Tādēļ uz to nav attiecināmas vispārīgās prasības iekšējās informācijas izpaušanas likumībai profesionālās darbības kontekstā atbilstoši MAR 10. pantam. Līdz ar to neesot jāizvērtē arī Tiesas izvirzītā prasība par iekšējās informācijas atklāšanas neizbēgamo nepieciešamību un samērīgumu ( 37 ) saistībā ar žurnālistikas darbību.

73.

Ņemot vērā iepriekš minēto, it īpaši AMF un Francijas valdība šajā tiesvedībā ir iestājušās par īpaši šauru jēdziena “žurnālistikas nolūkiem” interpretāciju. Saskaņā ar to tam ir jāattiecas tikai uz pašas informācijas publicēšanu un ar to tieši saistītām darbībām. Paziņojums par gaidāmo raksta publicēšanu tādējādi neattiektos uz šo jēdzienu, jo tas kā tāds tiek atklāts tikai šauram personu lokam un tādēļ nav nedz publicēts, nedz tas ir tieši izmantots attiecīgā raksta publicēšanai.

74.

Tomēr, ņemot vērā MAR 21. panta jēgu un mērķi, šāda jēdziena “žurnālistikas nolūkiem” interpretācija ir grūti pamatojama. Proti, ja šo domu gājienu turpinātu līdz tā loģiskajam iznākumam, ar to jau sākotnēji no preses brīvības un vārda brīvības aizsardzības jomas iekšējās informācijas tiesību kontekstā tiktu izslēgta būtiska daļa no žurnālistikas darbības, kura notiek pirms faktiskās publicēšanas, it īpaši izpētes darbība. Tomēr MAR 21. panta piemērošanas jomai ir jāsakrīt ar preses brīvības un vārda brīvības plašsaziņas līdzekļos aizsardzības jomu ( 38 ). Tas atbilst regulas mērķim, kā to atspoguļo MAR 77. apsvērums. Saskaņā ar to jebkādas atsauces uz šīm pamattiesībām regulas pamattekstā mērķis ir nodrošināt, lai tās tiktu ņemtas vērā tādā veidā, kā tās ir atzītas Hartā un ECPAK.

75.

Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka pretējā gadījumā MAR 21. pantam būtu tikai relatīvi šaura piemērošanas joma. Tas tādēļ, ka katrā ziņā, ciktāl informācija tiek publicēta plaši izplatītā preses izdevumā, tā jau ir atļauta neatkarīgi no MAR 21. panta piemērošanas. Proti, šādas publicēšanas rezultātā tiek atcelts nosacījums par informācijas publiskuma neesamību un līdz ar to tās iekšējās informācijas raksturs ( 39 ).

76.

Ir taisnība, ka saistībā ar ECPAK 10. pantu ( 40 ) Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) ir uzsvērusi žurnālistikas funkciju izplatīt informāciju un idejas par visiem sabiedriskas nozīmes jautājumiem ( 41 ). Tomēr no tā nevar secināt, ka preses brīvība būtībā aizsargā tikai pašu informācijas publicēšanu un ar to cieši saistītās darbības. Drīzāk ECT skaidri iekļauj arī tādas darbības aizsardzības jomā, kurām, kā, piemēram, izpētei un izmeklēšanai, ir tikai sagatavojošs raksturs attiecībā uz vēlāku izplatīšanu vai publicēšanu. Šīm darbībām pat tiek atzīta īpaša vajadzība pēc aizsardzības ( 42 ). Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā prejudiciālā jautājuma b) daļā minētā faktu pareizības pārbaude pie avota ( 43 ) pirms tās publicēšanas noteikti ietilpst preses brīvības un vārda brīvības plašsaziņas līdzekļos aizsardzības jomā un līdz ar to MAR 21. panta piemērošanas jomā. Tas tā ir arī tad, ja prasītājs pamatlietā šādas pareizības pārbaudes ietvaros būtu darījis zināmu, ka viņš tieši grasās publicēt rakstu par šiem faktiem.

77.

Saskaņā ar AMF izklāstu starp prasītāju pamatlietā un vēlākajiem pircējiem notikušo sarunu mērķis nebija pārbaudīt informācijas pareizību, bet tajās vienīgi tika paziņots, ka ir gaidāma raksta publicēšana par attiecīgajām baumām.

78.

Tomēr arī šāda darbība var ietilpt preses brīvības aizsardzības jomā. Šajā ziņā ECT nepieprasa, lai attiecīgā darbība tieši attiektos uz konkrētu publikāciju. Piemēram, tāda žurnālista gadījumā, kurš regulāri raksta par noziedzīgiem nodarījumiem, konfidenciālas informācijas noskaidrošana pie prokuratūras darbinieces ar mērķi būt vispārīgi informētam par izmeklēšanām, nestrādājot pie noteiktas publikācijas sagatavošanas vai izpētes, neapšaubāmi ir uzskatāma par tādu, kas ietilpst preses brīvības aizsardzības jomā ( 44 ).

79.

Tādējādi, lai būtu piemērojama preses brīvības aizsardzības joma un līdz ar to būtu piemērojams MAR 21. pants, nozīme ir tikai tam, lai darbība vai rīcība tiek veikta žurnālista, nevis privātpersonas statusā ( 45 ). Tam ir nepieciešams, lai tā gan objektīvi, gan nolūka ziņā ir saistīta ar attiecīgās personas žurnālistikas darbību. Šādai žurnālistikas darbībai vispārīgi ir jābūt vērstai uz informācijas izplatīšanu sabiedrībai. Tomēr attiecīgajai darbībai pašai par sevi nav jāveic sabiedrības informēšana.

80.

Līdz ar to paziņojums par gaidāmo raksta publicēšanu jau tad būtu uzskatāms par izpaušanu “žurnālistikas nolūkos”MAR 21. panta izpratnē, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka finanšu žurnālista izpētes darbību praksē raksturo saziņa ar finanšu analītiķiem, kuras ietvaros notiek informācijas apmaiņa arī par gaidāmajiem rakstiem un to publicēšanu.

81.

Tomēr būtu jāsniedz citādāks vērtējums, ja attiecīgā saziņa nebūtu bijusi saistīta ar informācijas iegūšanu (turpmākajiem) rakstiem, bet gan pilnībā neatkarīgi no iepriekš minētā tās mērķis būtu bijis iegūt informācijas priekšrocību vai to ļaunprātīgi izmantot. Šim vērtējumam vajadzīgie faktu konstatējumi ir jāveic iesniedzējtiesai ( 46 ).

82.

Savukārt jautājums, kas jānošķir no jautājuma par MAR 21. panta piemērojamību, ir par to, vai šāda žurnālistikas prakse rezultātā ir likumīga iekšējās informācijas izpaušana. Tas tādēļ, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs pamatlietā, apstāklis, ka MAR 21. panta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, tomēr vēl nerada izņēmumu no informācijas izpaušanas aizlieguma. Šis aspekts ir trešā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

83.

Šajā ziņā jau no MAR 21. panta formulējuma izriet, ka “piemērojot 10. pantu, [..] atklāšanu [..] novērtē, ņemot vērā noteikumus, kas attiecas uz preses brīvību un izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, un noteikumus vai kodeksus, kas attiecas uz žurnālista profesiju”. Tādējādi šķiet, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka, pat ja iekšējā informācija tiek izpausta žurnālistikas nolūkiem, MAR 10. panta 1. punkts joprojām ir noteicošā tiesību norma, lai izvērtētu šīs informācijas izpaušanas likumību. Tikai tās ietvaros vispār var tikt ņemtas vērā attiecīgās pamattiesības, tāpat kā profesionālās darbības noteikumi. Attiecīgi MAR 21. pantā nav paredzētas atsevišķas tiesiskās sekas un jau šā iemesla dēļ tas nevar paredzēt atsevišķu izņēmumu no informācijas izpaušanas aizlieguma.

84.

No tā izriet, ka, lai noskaidrotu, vai informācijas izpaušana žurnālistikas nolūkiem ir likumīga vai nelikumīga, pēc tam ir jāizvērtē, vai tā ir veikta, izpildot parastos žurnālista profesionālos pienākumus MAR 10. panta 1. punkta izpratnē ( 47 ). Savukārt tas pamato 21. panta piemērošanas jomu pielīdzināt preses brīvības un vārda brīvības plašsaziņas līdzekļos aizsardzības jomai un iekšējās informācijas izpaušanu “žurnālistikas nolūkos” attiecīgi pieņemt ikreiz, kad tā tiek veikta žurnālista statusā ( 48 ).

85.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem ( 49 ) jau ir skaidrs, ka žurnālistikas nolūku (ne)esamības pārbaude un pierādīšana faktiski var radīt grūtības.

86.

Saskaņā ar vispārīgo regulējumu informācijas izpaušanas aizlieguma pārkāpuma pierādīšana ir kompetento valsts iestāžu ziņā; tātad tām ir arī jāpierāda, ka informācijas izpaušana nav notikusi žurnālistikas nolūkos. Šajā nolūkā tām ir jāpierāda pārkāpuma objektīvie apstākļi, kuriem ir jāļauj tiesai, kas izskata lietu, noteikt, vai no tiem izriet saikne ar attiecīgās personas žurnālistikas darbību vai vismaz jāspēj šajā ziņā atrast konkrētas norādes.

87.

Šajā ziņā ir skaidrs, ka tiesai būs vieglāk pieņemt žurnālistikas nolūku esamību, ja attiecīgais žurnālists sniegs paskaidrojumus par to, kā pārmestā darbība iekļaujas viņa žurnālistikas darbībā. Tomēr tas nevar izraisīt to, ka pierādījumu sniegšana par žurnālistikas nolūku esamību rezultātā gulstas uz attiecīgo personu. Gluži pretēji, ikvienai attiecīgajai personai, tostarp procesā par administratīvā soda piemērošanu, ir tiesības klusēt ( 50 ), kuru izmantošana nedrīkst tai kaitēt. Tāpat ir spēkā nevainīguma prezumpcija (Hartas 4. panta pirmā daļa), arī veicot kriminālvajāšanu par iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas pārkāpumiem ( 51 ). Līdz ar to žurnālistam nevar prasīt kaut ko skaidrot par attiecīgās informācijas izpaušanas nolūkiem. Galu galā tas atbilst žurnālistikas avotu aizsardzības vajadzībām.

88.

Tādēļ, ja pastāv šaubas, profesionālu žurnālistu gadījumā informācijas izpaušana “žurnālistikas nolūkos”MAR 21. panta izpratnē var tikt izslēgta tikai tad, ja, piemēram, pārkāpuma objektīvajiem apstākļiem nav nekādas ciešas saiknes ar viņu profesionālo darbību. Alternatīvi, piemērojot valsts tiesībās šajā ziņā paredzētās metodes, būtu jāvar pierādīt, ka informācijas izpaušana subjektīvi ir notikusi ar profesiju nesaistītos vai personīgos nolūkos.

89.

Saskaņā ar MAR 10. panta 1. punktu iekšējās informācijas izpaušana nav nelikumīga, ja tā notiek, “izpildot parastos [..] profesionālos [..] pienākumus”. Šajā ziņā rodas jautājums, vai tādējādi MAR 21. panta piemērošanas jomā ietilpst tikai tāda informācijas izpaušana, kas ir neizbēgami nepieciešama žurnālista profesijas veikšanai sprieduma lietā Grøngaard un Bang izpratnē un atbilst samērīguma principam ( 52 ).

90.

Judikatūra lietā Grøngaard un Bang, kas sākotnēji attiecās uz Direktīvas 89/592 3. panta a) punktu ( 53 ), ir pilnībā attiecināma uz MAR 10. panta 1. punktu. Tas tādēļ, ka tiesību normas lielā mērā ir formulētas identiski un apsvērumi, kas pamudināja Tiesai veikt šādu kritērija “izpildot parastos profesionālos pienākumus” interpretāciju, joprojām ir atbilstoši. It īpaši iekšējās informācijas izpaušana joprojām tiek uzskatīta par nopietnu apdraudējumu kapitāla tirgu darbībai un ieguldītāju uzticībai tiem ( 54 ), tādēļ izņēmumi no informācijas izpaušanas aizlieguma ir jāturpina ierobežot. Nozīme, ko likumdevējs ir piešķīris tirgus integritātes aizsardzībai, pat tiek pastiprināta ar to, ka tiesiskais regulējums līdz ar MAR ir ieguvis regulas formu ( 55 ).

91.

Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai šī judikatūra attiecas arī uz MAR 21. pantu (skatot to kopsakarā ar MAR 10. panta 1. punktu). Proti, ņemot vērā, ka preses galvenā funkcija ir tieši izplatīt idejas un informāciju par sabiedrību interesējošiem jautājumiem ( 56 ), žurnālista profesijas veikšana, piemērojot striktu pieeju attiecībā uz informācijas izpaušanas aizliegumu, tiek īpaši ierobežota.

92.

Tomēr pretēji tam, ko iesniedzējtiesa ir apsvērusi ceturtajā prejudiciālajā jautājumā, no tā neizriet, ka Tiesas noteiktie stingrie nosacījumi attiecībā uz informācijas izpaušanas aizliegumu žurnālistikas kontekstā a priori nav piemērojami. Drīzāk MAR 21. pants vienīgi liecina, ka šī judikatūra ir jāpiemēro tādā veidā, kas nekādā veidā nepārkāpj preses brīvību un vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos.

93.

Šajā ziņā finanšu žurnālistikas jomā ir jānošķir tas, vai žurnālistikas darbība notiek tikai ieguldītāju interesēs vai tā turklāt skar vispārējas nozīmes politiskus un sociālus jautājumus. Tas tādēļ, ka saskaņā ar ECT judikatūru saistībā ar sociāli vai politiski nozīmīgām debatēm ir maz iespēju ierobežot preses brīvību ( 57 ), savukārt paziņojumiem ar ierobežotu sabiedrības interesi nevar piešķirt tādu pašu nozīmi ( 58 ).

94.

Saskaņā ar šiem kritērijiem attiecībā uz korporatīvo pārkāpumu atklāšanu, ko bieži vien pavada publiska diskusija par ekonomikas regulēšanu vai iespējamu valsts iestāžu pieļautu nolaidību, pastāv būtiska nepieciešamība sniegt paskaidrojumus un līdz ar to pastiprināta sabiedrības interese ( 59 ). Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka uzņēmumi drīzāk sliecas neizpaust tiem negatīvu informāciju, pat ja tas attiecīgā gadījumā būtu pretrunā ad hoc publicēšanas pienākumam, kas izriet no MAR 17. panta 1. punkta. Tādējādi presei ir “sabiedrības sargsuņa” loma ( 60 ). Lai varētu efektīvi pildīt šo funkciju, ir nepieciešams, lai tai būtu principā plašas tiesības apstrādāt un vajadzības gadījumā izpaust arī iekšējo informāciju.

95.

Turpretī iekšējās informācijas izpaušanas ierobežojumi paziņojumos, kas attiecas tikai uz ieguldītāju loku, drīzāk var būt pamatoti. Šo paziņojumu pamatā ir tikai vispārīgā tirgus ieinteresētība informācijā, kas gan, ņemot vērā informācijas lietderīguma un pārskatāmības mērķus kapitāla tirgus tiesību jomā, ir jāuzskata par autonomu publisku interesi ( 61 ). Tomēr šo interesi jau īsteno publicitātes mehānismi kapitāla tirgus tiesību jomā ( 62 ). Piemēram, tādas uzņēmuma pārņemšanas gadījumā, kāda ir aplūkota šajā gadījumā, papildus jau minētajai ad hoc publicēšanai ir arī paredzēts, ka pretendents publicē pārņemšanas piedāvājumu saskaņā ar Direktīvu 2004/25 ( 63 ).

96.

Attiecībā uz MAR 21. panta, skatot to kopsakarā ar 10. panta 1. punktu, piemērošanu un kritērija par informācijas izpaušanas neizbēgamo nepieciešamību izvērtēšanu, tas nozīmē: saskaņā ar ECT judikatūru, pat ja ir liela sabiedrības interese saņemt informāciju, katrā ziņā ir jāpārbauda, vai acīmredzami būtu pastāvējuši alternatīvi risinājumi žurnālistikas nolūku sasniegšanai ( 64 ).

97.

Tādā gadījumā kā šeit aplūkotajā, piemērojot stingrākus vērtēšanas kritērijus, ir iespējams turklāt arī izvērtēt, vai informācijas pareizība jau bija pietiekami pārbaudīta, un tas principā ir atkarīgs no žurnālista veiktā novērtējuma. Katrā ziņā var pārbaudīt, vai pareizības pārbaude būtu bijusi iespējama arī bez gaidāmās raksta publicēšanas pieminēšanas. Gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka paziņojums par raksta publicēšanu nav ticis veikts saistībā ar pareizības pārbaudi ( 65 ), būtu jāpārbauda, vai informācijas izpaušana citādā ziņā patiešām bija nepieciešama žurnālista pienākumu izpildei, it īpaši, vai tikai šādi varēja nodrošināt informācijas plūsmu turpmākajiem rakstiem.

98.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nešķiet izslēgts, ka šajā gadījumā iesniedzējtiesa secinātu, ka paziņojums par gaidāmo raksta publicēšanu nebija neizbēgami nepieciešams.

99.

Pretējā gadījumā, pēc tam izsverot preses brīvību un tirgus integritāti samērīguma pārbaudes sensu stricto ietvaros, pirmkārt, būtu jāņem vērā, ka iekšējās informācijas izpaušanas rezultātā ir notikusi iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana ( 66 ).

100.

Tas tādēļ, ka tādējādi vispirms tiek radīti reāli finansiāli zaudējumi. Proti, ciktāl paļāvīgie ieguldītāji nav informēti par attiecīgo informāciju, tie atkarībā no informācijas satura pārdod savus vērtspapīrus zem to vērtības vai pērk virs to vērtības. It īpaši kaitējums tiek nodarīts uzmanīgiem ieguldītājiem, jo viņi īpaši ātri reaģē uz cenas izmaiņām, kuras ir izraisījusi iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un kuras nevar izskaidrot citādi. Vidējā termiņā turklāt pastāv risks, ka šie ieguldītāji kopumā zaudē ticību tirgum un to pamet. Tādējādi aizplūst tieši tie (uzmanīgie) ieguldītāji, kas tirgū nodrošina ātras un pareizas cenas veidošanu. Attiecīgi rezultātā pastāv risks, ka sabiedrība kopumā zaudēs uzticību tirgu darbībai ( 67 ), kas likumdevēja ieskatā ir grūti atjaunojama ( 68 ).

101.

Otrkārt, vērtējumā ir jāiekļauj tas, ka prese ar attiecīgo tiesisko regulējumu vai tā piemērošanu, tātad, konkrēti, ar informācijas izpaušanas aizliegumu, nedrīkst vispārīgi tikt atturēta no konkrētu jautājumu izpētes vai to publicēšanas ( 69 ). Šajā ziņā būtiska nozīme ir iespējamā soda smagumam ( 70 ).

102.

Tomēr attiecīgā preses locekļa aizsargājamība katrā atsevišķā gadījumā ir atkarīga no tā, vai viņš ir rīkojies atbilstoši saviem pienākumiem un atbildīgi ( 71 ). Šajā ziņā īpaša – lai gan ne svarīgākā – nozīme ir tam, vai viņa rīcība bija likumīga ( 72 ). Attiecīgi tādā gadījumā kā šeit aplūkotajā nozīme var būt tam, cik lielā mērā žurnālists papildus savai, iespējams, sodāmai rīcībai (apzināti) piedalās trešās personas noziedzīgā nodarījumā, piemēram, trešās personas veiktā iekšējās informācijas ļaunprātīgā izmantošanā.

103.

Runājot par iekšējās informācijas tiesību potenciāli atturošo iedarbību ( 73 ) uz finanšu žurnālistiku prasītājs pamatlietā gan uzsver, ka viņš nav pārkāpis nevienu profesionālās darbības noteikumu, kas esošajos apstākļos liegtu paziņot par gaidāmo raksta publicēšanu ( 74 ). Šajā ziņā, no vienas puses, tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai no tā izriet, ka prasītāja rīcība patiešām atbilda žurnālistikas praksei. No otras puses, pat žurnālistikas profesionālo noteikumu ievērošana vismaz šajā kontekstā neļauj uzreiz secināt, ka iekšējās informācijas izpaušana bija likumīga. Tas tādēļ, ka dalībvalstīs spēkā esošās profesionālās normas tikai daļēji regulē pretrunu starp preses brīvību un iekšējās informācijas tiesībām ( 75 ), tādējādi, tikai koncentrējoties uz žurnālistikas darbības profesionālajiem noteikumiem, nevarētu sasniegt līdzsvaru starp preses brīvību un tirgus integritāti, kas ir prasīts MAR 21. pantā. Tādējādi pamattiesību garantijas attiecībā uz preses brīvību un vārda brīvību joprojām ir noteicošais kritērijs, kura saturu katrā ziņā nevar brīvi noteikt vienkāršs likumdevējs vai profesionālās organizācijas.

104.

Tādējādi, ja rīcība, ko žurnālists, pamatojoties tikai uz profesionālās darbības noteikumiem, drīkstēja uzskatīt par pieļaujamu, tomēr ir uzskatāma par informācijas izpaušanas aizlieguma pārkāpumu, šo apstākli var ņemt vērā, nepiemērojot sodu ( 76 ). Arī tādējādi var nodrošināt juridiski drošu regulējumu žurnālistu darbībai kapitāla tirgu jomā ( 77 ).

105.

Pēc visa iepriekš minētā uz otro līdz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka pastāv informācijas izpaušana “žurnālistikas nolūkos”MAR 21. panta izpratnē, ja informācijas izpaušana notiek žurnālista statusā. Tomēr arī šajā gadījumā informācijas izpaušanas likumība ir atkarīga no tā, vai tā notiek, izpildot žurnālista parastos darba vai profesionālos pienākumus MAR 10. panta 1. punkta izpratnē. Tas nozīmē, ka informācijas izpaušana šajos nolūkos ir neizbēgami nepieciešama un ir ievērots samērīguma princips. Izvērtējot informācijas izpaušanas neizbēgamo nepieciešamību un samērīgumu žurnālistikas darbībai, prasības attiecībā uz preses un vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos ir jāsalīdzina ar kapitāla tirgu integritātes apdraudējumu, ko varētu radīt informācijas izpaušana. Izvērtējot samērīgumu, no vienas puses, it īpaši ir jāņem vērā sabiedrības interese par attiecīgo žurnālista darba jautājumu, žurnālista aizsargājamība, kā arī sankcijas smagums. No otras puses, nozīme cita starpā ir tam, vai risks iekšējās informācijas ļaunprātīgai izmantošanai bija acīmredzams un vai tas konkrētajā gadījumā realizējās.

106.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: