1.

Ar Regulu (ES) Nr. 650/2012 ( 2 ) iekšējam tirgum tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība un sīki reglamentēta tās izdošanas kārtība un sekas. Tās mērķis ir ļaut mantiniekiem, legātāriem, testamentu izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem viegli pierādīt savu statusu vai tiesības un pilnvaras jebkurā dalībvalstī.

2.

Tiesa jau vairākos spriedumos ir lēmusi par Eiropas mantošanas apliecību ( 3 ). Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) tai tagad uzdod trīs prejudiciālus jautājumus saistībā ar tādiem šī dokumenta aspektiem, kas vēl nav aplūkoti: trešais jautājums, uz kuru, ievērojot Tiesas norādes, koncentrēšos šajos secinājumos, attiecas uz apliecības apliecinātās kopijas derīgumu laikā ( 4 ), kā arī uz to procesa brīdi, kurā tas ir jāizvērtē.

3.

Gan valsts praksē, gan doktrīnā ( 5 ) pastāv atšķirīgas Regulas interpretācijas šajā jautājumā, un tas apstiprina prejudiciālā jautājuma nozīmību. Atbildot uz to, Tiesa veicinās tiesisko drošību Eiropas mantošanas apliecības kopiju izmantošanā, sekmējot to integrāciju dalībvalstu tiesību sistēmās.

4.

Saskaņā ar Regulas 7. apsvērumu:

“Būtu jāveicina iekšējā tirgus pienācīga darbība, novēršot šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi. Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem ir jāvar laikus organizēt savu mantojumu. Efektīvā veidā ir jānodrošina mantinieku un legātāru, citu mirušajam tuvu personu, kā arī mantojuma kreditoru tiesības.”

5.

Regulas 67. apsvērumā ir paredzēts:

“Lai panāktu ātru, vienkāršu un efektīvu mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem nokārtošanu Savienības robežās, mantiniekiem, legātāriem, testamenta izpildītājiem vai mantojuma administratoriem vajadzētu spēt vienkārši apliecināt savu statusu un/vai tiesības un pilnvaras citā dalībvalstī, piemēram, dalībvalstī, kurā atrodas mantojamais īpašums. Lai dotu viņiem iespēju to darīt, ar šo regulu būtu jāparedz vienotas formas apliecības – Eiropas mantošanas apliecības (turpmāk “apliecība”) – izveidošana, ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī. Lai ievērotu subsidiaritātes principu, apliecībai nevajadzētu aizstāt iekšējus dokumentus, kas līdzīgos nolūkos var jau pastāvēt dalībvalstīs.”

6.

Saskaņā ar Regulas 71. apsvērumu:

“Apliecībai vajadzētu būt vienādam spēkam visās dalībvalstīs. Tai nevajadzētu būt izpildāmam dokumentam pašai par sevi, taču tai būtu jābūt pierādījuma spēkam, un būtu jāuzskata, ka tā patiesi apliecina apstākļus, kas noteikti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, piemēram, pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamībai pēc būtības. [..] Jebkurai personai, kura veic maksājumus vai nodod mantojamo īpašumu personai, kura apliecībā norādīta kā tiesīga saņemt šādus maksājumus vai īpašumu kā mantinieks vai legātārs, būtu jāpiešķir pienācīga aizsardzība, ja tā rīkojusies labticīgi, paļaujoties uz apliecībā norādītās informācijas pareizību. Tāda pati aizsardzība būtu jāpiešķir jebkurai personai, kura, paļaujoties uz apliecībā norādītās informācijas pareizību, nopērk vai saņem mantojamo īpašumu no personas, kura apliecībā norādīta kā tāda, kas ir pilnvarota atsavināt šādu īpašumu. Aizsardzība būtu jānodrošina, ja tiek iesniegtas apliecinātas kopijas, kuras joprojām ir derīgas. Tas, vai trešai personai šāda īpašuma iegūšana ir spēkā, nebūtu jānosaka šajā regulā.”

7.

Regulas 62. panta (“Eiropas mantošanas apliecības izveide”) 1. punktā ir noteikts:

“Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.”

8.

Saskaņā ar Regulas 63. pantu (“Apliecības mērķis”):

“1.   Apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem, legātāriem, kam ir tiešas mantošanas tiesības, un testamentu izpildītājiem vai mantojumu pārvaldniekiem, kam citā dalībvalstī jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem vai legātāriem un/vai savas pilnvaras kā testamentu izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem.

2.   Jo īpaši apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:

9.

Regulas 65. panta (“Apliecības pieteikums”) 1. punktā ir paredzēts:

“Apliecību izdod pēc jebkuras 63. panta 1. punktā minētās personas pieteikuma (turpmāk “pieteikuma iesniedzējs”).”

10.

Tās 69. pantā (“Apliecības spēks”) ir noteikts:

“1.   Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs.

2.   Tiek pieņemts, ka apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, legātārs, testamenta izpildītājs vai mantojuma pārvaldnieks, ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.

3.   Tiek uzskatīts, ka jebkura persona, kura, rīkojoties uz apliecībā apstiprinātās informācijas pamata, veic maksājumus vai nodod īpašumu personai, kas apliecībā minēta kā tāda, kura ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, ir veikusi darījumu ar personu, kas ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, izņemot, ja tā zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā par to nezina rupjas nolaidības dēļ.

[..].”

11.

Saskaņā ar Regulas 70. pantu (“Apliecības apliecinātas kopijas”):

“1.   Izdevējiestāde patur apliecības oriģinālu un izsniedz vienu vai vairākas apliecinātas kopijas pieteikuma iesniedzējam un jebkurai citai personai, kas uzrāda likumīgu interesi.

2.   Izdevējiestāde 71. panta 3. punkta un 73. panta 2. punkta vajadzībām glabā to personu sarakstu, kurām saskaņā ar 1. punktu ir izsniegtas apliecinātas kopijas.

3.   Izsniegtās apliecinātās kopijas ir derīgas ierobežotā sešu mēnešu laikposmā, kas apliecinātajā kopijā norādāms kā derīguma termiņa beigu datums. Izņēmuma gadījumos, kas pienācīgi pamatoti, izdevējiestāde var atkāpjoties izlemt, ka derīguma termiņš ir garāks. Kad ir beidzies šis laikposms, jebkurai personai, kuras rīcībā ir apliecināta kopija, lai apliecību varētu izmantot 63. pantā norādītajiem mērķiem, ir jāpiesakās apliecinātās kopijas derīguma termiņa pagarinājumam vai jāpieprasa no izdevējiestādes jauna apliecināta kopija.”

12.

Saskaņā ar tās 71. pantu (“Apliecības labošana, grozīšana vai atsaukšana”):

“1.   Pārrakstīšanās kļūdas gadījumā izdevējiestāde pēc jebkuras personas lūguma, kura uzrāda likumīgu interesi, vai pēc pašas iniciatīvas izdara apliecībā labojumu.

2.   Izdevējiestāde pēc jebkuras personas lūguma, kura uzrāda likumīgu interesi, vai, ja tas iespējams saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, pēc pašas iniciatīvas groza vai atsauc apliecību, ja ir konstatēts, ka apliecība vai atsevišķi tajā minētie apstākļi neatbilst patiesībai.

3.   Par visiem apliecības labojumiem un grozījumiem vai tās atsaukšanu izdevējiestāde nekavējoties informē visas personas, kam saskaņā ar 70. panta 1. punktu izsniegtas apliecības apliecinātas kopijas.”

13.

Strīds ir par pretendentu pieteikumu izsniegt deponētos līdzekļus, ko tiesa pieņēmusi aizgādnībā ( 6 ).

14.

Sākotnējais deponents, HC un UE tēvs, nomira 2017. gada 5. maijā. Viņa pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Spānijā, un viņa mantojuma kārtošana notika šajā valstī pie notāra atbilstoši Spānijas tiesībām.

15.

Lai pierādītu Austrijā, ka viņi katrs manto pusi no sava tēva (sākotnējais deponents) mantas, HC un UE iesniedza Eiropas mantošanas apliecības apliecinātu kopiju, ko Spānijas notārs izsniedzis saskaņā ar Regulas 62. un nākamajiem pantiem.

16.

Apliecību Spānijas notārs izdeva pēc HC pieprasījuma saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1329/2014 V veidlapu ( 7 ). UE vārds ir norādīts minētās veidlapas IV pielikumā līdzās HC vārdam, un abi ir minēti kā personas, kas manto pusi no mantas.

17.

Attiecīgajā apstiprinātās kopijas ailē (rubrika “Kopija derīga līdz”) ( 8 ) tika norādīts, ka tā ir derīga uz nenoteiktu laiku.

18.

Ar 2018. gada 17. septembra nolēmumu Bezirksgericht Bregenz (Brēgencas pirmās instances tiesa, Austrija) noraidīja pieteikumu par deponēto līdzekļu izsniegšanu.

19.

Ar 2019. gada 28. janvāra nolēmumu Landesgericht Feldkirch (Feldkirhas apgabaltiesa, Austrija) kā apelācijas tiesa apstiprināja pirmās instances nolēmumu, pamatojoties uz to, ka:

20.

HC un UE iesniedza kasācijas (revīzijas) sūdzību Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kas uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2020. gada 7. jūlijā.

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Austrijas, Spānijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija. Netika uzskatīts par nepieciešamu noturēt tiesas sēdi.

23.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu – vienīgo, kuru es izskatīšu, – iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Regulas 69. pantu un 70. panta 3. punktu.

24.

Jautājuma pašreizējā redakcijā ir izvirzīta neesoša alternatīva, jo ar to vienādā līmenī tiek nostādīta ar mantošanas apliecības apliecināto kopiju saistīta leģitimējošā iedarbība un pašai apliecībai noteiktā leģitimācija ( 10 ).

25.

No lietas materiāliem izriet, ka jautājums attiecas vienīgi uz kopijas spēju radīt leģitimējošu iedarbību. Tā kā kopijas derīguma ilgums ir ierobežots laikā, ir jānosaka precīzs brīdis, kad iestādei, kurā šī kopija ir iesniegta, ir jāpārbauda, vai tā ir un joprojām paliek spēkā laika ziņā.

26.

Šajā ziņā principā ir iespējamas divas iespējas: a) izvērtējums ir jāveic, ņemot vērā datumu, kurā ir iesniegts ar kopiju pamatotais pieteikums, un b) šo izvērtējumu var veikt arī attiecībā uz brīdi, kurā kompetentajai iestādei ir jālemj par minēto pieteikumu.

27.

Pirms pievērsties šo iespēju izpētei, es izskatīšu dažus Regulas aspektus, kas varētu sniegt skaidrību par strīdu.

28.

Saskaņā ar Regulas 7. apsvērumu apliecības mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, novēršot šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi.

29.

Saistībā ar šo mērķi īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai efektīvi tiktu nodrošinātas mantinieku un legātāru, citu mirušajam tuvu personu, kā arī mantojuma kreditoru tiesības.

30.

Tieši šim mērķim atbilst dalībvalstī izdotas apliecības izveide, kas ļauj “katram mantiniekam, legātāram vai apliecībā minētajam tiesību pārņēmējam pierādīt citā dalībvalstī savu mantošanas statusu un tiesības” ( 11 ).

31.

Apliecībai piemīt īpašības, kas pārrobežu mantošanas gadījumos parasti sniedz priekšrocības salīdzinājumā ar līdzīga rakstura iekšzemes dokumentiem.

32.

Apliecības piemērotība, lai radītu šīs priekšrocības, izriet no tās izdošanas sistēmas ( 12 ). Apliecību:

33.

Šīs sistēmas un apliecības vienotā izskata rezultātā vienā dalībvalstī izdota apliecība automātiski rada sekas pārējās valstīs, proti, nav jāveic nekāda procedūra.

34.

Apliecība netiek pārbaudīta pēc būtības dalībvalstī, kuras iestādēs to izmanto. Turklāt nepieciešamība veikt tulkojumu aprites nolūkos ir ierobežota, jo tā attiecas tikai uz brīvo tekstu vienotajā veidlapā.

35.

Apliecībai visās dalībvalstīs ir vienādas sekas:

36.

Tātad nav nozīmes tam, vai dokumentiem, kas tiek izmantoti dalībvalstī, kurā ir iesniegta apliecības apliecinātā kopija, ir vai nav tādas pašas sekas ( 14 ).

37.

Apliecība nenonāk apritē tās oriģinālajā formā. Atšķirībā no citiem dokumentiem, kas izveidoti Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpai ( 15 ), un atšķirībā no iekšzemes mantošanas apliecībām dažās dalībvalstīs ( 16 ), Regulas 62. pantā paredzētā apliecība paliek izdevējiestādes rīcībā un kontrolē.

38.

Turpretim aprite notiek, izmantojot apliecinātu kopiju vai kopijas, kas izsniegtas “pieteikuma iesniedzējam un jebkurai citai personai, kas pierāda likumīgu interesi” ( 17 ).

39.

Kopijai faktiski piemīt apliecības sekas. Tāpat kā apliecības gadījumā ar kopiju pietiek, lai pierādītu tajā konstatētos apstākļus, kuri ir noteikti Regulā.

40.

Apliecības izmantošana nav obligāta ( 18 ). Tomēr, ja tā tiek izmantota, “būtu jāuzskata, ka tā patiesi apliecina apstākļus, kas noteikti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, piemēram, pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamībai pēc būtības” ( 19 ). Dalībvalstis nevar pieprasīt citu pierādījumu iesniegšanu, ja vien prezumpcija netiek atspēkota.

41.

Apliecinātas kopijas nozīmīgums pārrobežu apritē prasa, lai tās saturs atbilstu juridiskajai patiesībai. Lai nodrošinātu šādu saskaņotību:

42.

Tomēr Regula pieļauj kopijas derīguma (spēkā esamības) termiņa pagarināšanu pēc tā beigām ( 22 ). Atšķirībā no kopijas izsniegšanas procedūras tās pagarināšanas sistēma Regulā nav reglamentēta.

43.

Kā esmu izklāstījis iepriekš, uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu dalībvalstu praksē un doktrīnā ir sniegtas dažādas atbildes. Līdzīgi pastāv domstarpības, kas atspoguļotas valstu, kas ir iestājušās šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, un Komisijas apsvērumos.

44.

Patiesībā vispirms ir jānosaka, vai noteicošā brīža izvēle, izvērtējot kopijas derīgumu laikā, var tikt atrisināta, piemērojot Regulu, vai arī, gluži pretēji, tas netiek reglamentēts Eiropas līmenī.

45.

Šajā saistībā pastāv (saprātīgi) argumenti, kas aizstāv pilnīgi pretējus risinājumus:

46.

Ievērojot nianses, ko norādīšu turpmāk un kas attiecas uz Regulas mērķu daudzveidību – viens no tiem ir mantojuma pārvaldības atvieglošana –, es atbalstu otro nostāju.

47.

Es tomēr saprotu, ka ir leģitīmi apšaubīt, ka Eiropas likumdevējs, detalizēti regulējot apliecības izdošanas kārtību, ir vēlējies noteikt kopijas derīguma novērtēšanas brīdi, tādējādi novēršot valsts procesuālo tiesību normu piemērošanu.

48.

Lai gan Regulā skaidri nav piedāvāts risinājums šim jautājumam, man šķiet iespējams to noteikt, izmantojot interpretāciju, kas atbilst parastajiem interpretācijas kritērijiem (izņemot gramatisko interpretāciju, jo, atkārtoju, Regulā šajā ziņā nav skaidra noteikuma). Nav šaubu par to, ka tiesiskās drošības interesēs būtu rast vienotu atbildi visā Savienībā ( 25 ).

49.

Turklāt ar šādu vienotu atbildi tiktu nodrošināta vienāda apliecības iedarbība, ja tās kopijas tiek uzrādītas izskatīšanai vienlaicīgi vairāk nekā vienā dalībvalstī. Ja šādā situācijā kopijas derīguma termiņa izvērtēšanas brīža noteikšana tiktu atstāta katras no šīm valstīm ziņā, izskatīšana vienlaicīgi dažādās valsts tiesās varētu radīt atšķirīgas sekas, ņemot vērā atšķirīgo kopijas derīguma vērtējumu (kas atbilstu vērtējumam dažādos laikos) jebkurā no tām ( 26 ).

50.

Regulā ir ietvertas frāzes, kas prasību par kopijas derīgumu laikā saista ar pirmo brīdi, kad tās turētājs to iesniedz iestādē, kurai jālemj par viņa pieteikumu. Kurš tieši ir šis brīdis (pieteikuma iesniegšana vai cits, vēlāks brīdis) – tas ir atkarīgs no procedūras rakstura un noteikumiem, kas to reglamentē attiecīgajā dalībvalstī.

51.

Šāda saikne izriet no 63. panta 1. punktā izmantotajiem vārdiem “izmantot” un “atsaukties”, kā arī no atsauces uz personu, kuras rīcībā ir kopija un kurai, lai tā “varētu izmantot” apliecību pēc tam, kad ir beidzies kopijas derīguma termiņš, ir jālūdz to pagarināt atbilstoši 70. panta 3. punktam.

52.

Izmantotais formulējums liecina par darbību, kas ir pabeigta tās veikšanas brīdī: “izmantošana” apraksta kopijas pieprasīšanas vai tās iesniegšanas kompetentajā iestādē darbību. Persona, kas “atsaucas” uz kādu statusu, pierāda, ka tai ir šāds statuss tieši tajā brīdī. Kopijai, kas ir šo darbību priekšmets vai ir saistīta ar tām, ir jābūt derīgai attiecīgās darbības veikšanas brīdī.

53.

Regulas 71. apsvērumā ir noteikts, ka “aizsardzība būtu jānodrošina, ja tiek iesniegtas apliecinātas kopijas, kuras joprojām ir derīgas”. No šīs frāzes var secināt, ka kopija, kas bija spēkā tās iesniegšanas brīdī, var radīt sekas pat pēc tās termiņa beigām ( 27 ).

54.

Taisnība, ka minētajā frāzē ir norādīta ļoti konkrēta situācija, līdz ar to tās tvērums ir ierobežots ( 28 ): tā ietekmē to trešo personu aizsardzību, kuras veic maksājumus vai nodod (vai saņem) īpašumu no personas, kura šajā kopijā ir norādīta kā tiesīgā persona. Šīs trešās personas ( 29 ) nesaņem nekādu paziņojumu par apliecības spēka apturēšanu, kas var notikt tās labošanas, grozīšanas vai atsaukšanas procesā (Regulas 73. panta 1. punkta a) apakšpunkts).

55.

Šajā laikposmā kopijas spēku var apstrīdēt; tomēr attiecībā uz manis minētajām trešām personām tā laika ziņā joprojām ir spēkā ( 30 ), jo tā nebija apstrīdēta brīdī, kad tika tām iesniegta, un nav paredzēts, ka apliecības izdevējiestādei tās būtu jāinformē par izmaiņām saistībā ar šādu dokumentu.

56.

Katrā ziņā es uzskatu, ka tiesību normas, kuras es tikko minēju, drīzāk apstiprina pieņēmumu par (netiešu) vienotu risinājumu, nevis vairākām valstu pieejām.

57.

Tas, ka pirmā kopijas iesniegšana ir noteicošais brīdis, lai novērtētu tās derīgumu laikā, atbilst argumentiem, kas saistīti ar šo dokumentu sistēmas mērķiem.

58.

Ja kopijas (sākotnējā) iesniegšana nebūtu galvenais laika elements un tā tiktu atkārtoti pieprasīta citā vēlākā brīdī, gan ieinteresētajām personām, gan iestādēm, kurām ir kompetence mantošanas jomā, tiktu radīti kavējumi un būtu jāveic papildu pasākumi un jāpieliek papildu pūles ( 31 ).

59.

Aprakstītā argumentācija tieši ir saistīta ar iemesliem, kas iedvesmoja izveidot apliecību. Ar tās ieviešanu īpaši tika cerēts:

60.

Šo mērķu sasniegšana varētu tikt apdraudēta, ja papildus tās iesniegšanas brīdim kopijas derīgums tiktu prasīts brīdī, kad iestāde, kurā tā tiek iesniegta, pieņem galīgo lēmumu. Pastāv bažas, ka, ja tas tā būtu, praksē gadījumi, kādos ieinteresētajai personai būs jālūdz izdevējiestādei pagarinājums vai jauna kopija, pārsniegtu to gadījumu skaitu, kuros tas nebūtu jādara.

61.

Novērtējot priekšrocības un trūkumus, ir jāņem vērā, ka kopijas izdevēja iestāde parasti ( 33 ) atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tā tiek iesniegta, tādējādi pieteikumu atkārtota iesniegšana neizbēgami radītu kavēšanos un papildu izmaksas ( 34 ). Tādā pašā veidā ciestu arī sistēmas ātrums, vieglums un efektivitāte.

62.

Turklāt, kā uzsver Vācijas valdība ( 35 ), ar papildu termiņu, ko sniegtu apliecinātās kopijas pagarinājums vai atjaunošana, varētu nepietikt, lai nodrošinātu tā spēkā esamību lēmuma pieņemšanas dienā. Pastāvot šādai iespējamībai, būtu nepieciešami secīgi pieteikumi par pagarināšanu vai atjaunošanu atkarībā no tā, vai process ir garāks vai īsāks.

63.

Kopumā es uzskatu, ka Regulas prasībām neatbilst situācija, kurā ieinteresētajai personai pēc vispārīgā noteikuma būtu noteikts pienākums lūgt pagarināt kopiju – vai izsniegt jaunu kopiju –, ja uzrādītā kopija tajā procesa brīdī, kad tā tika iesniegta, bija derīga un spēkā esoša.

64.

Tomēr ir iespējams, ka pēc sākotnējā brīža, kurā iesniegta kopija, pastāv šaubas vai norādes par to, ka apliecība varēja tikt labota, grozīta, atsaukta vai apturēta. Šādā gadījumā kopija varētu pēkšņi vairs neatbilst pašai apliecībai.

65.

Nodoms atvieglot mantojuma, kam ir pārrobežu ietekme, pārvaldību ir Regulas galvenais mērķis, bet tā nav absolūta prasība. Tas pastāv līdzās vēlmei saglabāt apliecinātās informācijas un juridiskās realitātes identiskumu. Šis nodoms savukārt izpaužas kā nepieciešamība nodrošināt atbilstību starp realitāti un apliecību un starp apliecību un tās kopijām.

66.

Procedūrā, kas balstīta uz sacīkstes principu, puse, kurai apliecības saturs ir nelabvēlīgs, ir ieinteresēta pievērst uzmanību šiem apstākļiem, un vajadzības gadījumā tā var paziņot strīda izskatīšanā iesaistītajai iestādei iespējamos grozījumus oriģināldokumentā (apliecībā), kas veikti pēc iesniegtās kopijas izsniegšanas ( 36 ).

67.

Šajā ziņā nekas neliedz iestādei, kurai jāizskata strīds, novērtēt to apgalvojumu nozīmīgumu, ar kuriem tiek apšaubīta apliecības vai kopijas atbilstība realitātei, un pieprasīt jaunu dokumentu, kas atbilst realitātei.

68.

Citādi ir procedūrās, kurās nepastāv pienākums informēt par lietu citas ieinteresētās personas vai potenciālos cietušos, lai tie ierastos lēmējinstitūcijā. Kā jau iepriekš paskaidroju, Regulā ir paredzēti pasākumi ( 37 ), kas rada risinājumu šādos gadījumos.

69.

Proti, izdevējiestādei ir jāinformē par jebkādām izmaiņām attiecībā uz apliecību personas, kurām tā ir izdevusi kopiju ( 38 ), lai novērstu to nelikumīgu izmantošanu ( 39 ). Manuprāt, puse, kas neinformē (saņēmējas valsts iestādi, kurā tā ir iesniegusi kopiju) par to, ka kopija vairs neatbilst oriģinālajai apliecībai, jo tā ir atsaukta, labota vai grozīta, rīkojas nelikumīgi.

70.

Visbeidzot, ja iestādes, kurā iesniegta kopija, rīcībā, izmantojot citus līdzekļus, nonāk pierādījumi, kas saprātīgi pamato tās šaubas par oriģinālās apliecības statusu, nekas neliedz tai pieprasīt ieinteresētajai personai pierādīt šo apstākli.

71.

Kā jau norādīju, Regula ļauj kopijas turētājam lūgt to pagarināt vai izsniegt jaunu kopiju ( 40 ) bez jebkādiem nosacījumiem ( 41 ). Šis noteikums atšķiras no sākotnējā Komisijas priekšlikumā ietvertā, kura 43. pantā kopijas spēkā esamība bija ierobežota ar trim mēnešiem ( 42 ). Sākotnējā izsniegšana nebija paredzēta uz ilgāku laiku, kā arī nebija paredzēts pagarināt derīgumu kopijai, kuras derīguma termiņš ir beidzies. Vienīgā iespēja ieinteresētajai personai bija lūgt izsniegt jaunu kopiju.

72.

Attiecīgā laikposma īsums izraisīja tiesību komentētāju un speciālistu nelabvēlīgu reakciju ( 43 ). Priekšlikuma 43. pants tika grozīts Eiropas Parlamentā, kurš ierosināja pašreizējo redakciju.

73.

Iznākumā izmantotais elastīgākais risinājums ļauj mierīgi sadzīvot Regulas mērķiem:

74.

Es uzskatu, ka tādējādi tiek nodrošināts līdzsvars starp vēlmi, lai ieinteresētās personas saņemtu “ātru, vienkāršu un efektīvu mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem nokārtošanu”, un vēlmi, lai kompetentās iestādes pārliecinātos par apliecībā iekļautās un kopijā pārņemtās informācijas pareizību.

75.

Tādējādi ar lielāku uzticību tiek ievērota prezumpcija, ka personai vai personām, kuras ir minētas apliecībā (šajā gadījumā kā mantinieki), ir norādītās tiesības vai pilnvaras, ievērojot vienīgi apliecībā paredzētos nosacījumus vai ierobežojumus, un ar apliecināto kopiju šī informācija vienīgi tiek nodota citas dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

76.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) trešo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 69. pants kopsakarā ar tās 70. panta 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāatzīst Eiropas mantošanas apliecības apliecinātās kopijas iedarbība, ja tās pirmās iesniegšanas reizē tā bija derīga, lai gan tās derīguma termiņš ir beidzies pirms lūgtā iestādes lēmuma pieņemšanas.

Izņēmuma gadījumā, ja pastāv pamatoti iemesli aizdomām par to, ka Eiropas mantošanas apliecība tikusi labota, grozīta, atsaukta vai apturēta pirms šīs iestādes lēmuma pieņemšanas, tā var lūgt iesniegt jaunu kopiju vai kopiju ar pagarinātu derīguma termiņu.