1.

Šis Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt attiecas uz jēdziena “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” interpretāciju Komisijas Lēmuma 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK [(2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.)] ( 2 ), 3. panta d) punkta izpratnē.

2.

“Kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” ir viena no rūpniecisko iekārtu kategorijām, kurai Direktīvas 2003/87 izpratnē var piešķirt bezmaksas emisijas kvotas. Tieši šajā direktīvā ir noteikta sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotām uzņēmumiem, kas nodarbojas ar tirdzniecību Eiropas Savienībā.

3.

Lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Aurubis AG (turpmāk tekstā – “Aurubis”) un Bundesrepublik Deutschland (turpmāk tekstā – “Vācijas Federatīvā Republika”), ko pārstāv Umweltbundesamt, Deutsche Emissionshandelsstelle (Federālā vides aģentūra, Vācijas Emisijas kvotu tirdzniecības dienests; turpmāk tekstā – “DEHSt”), par emisijas kvotu apjomu, ko Aurubis par primārā vara ražošanu piešķir bez maksas.

4.

Direktīva 2003/87 ir vairākkārt grozīta, tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu ( 3 ), un ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/410 (2018. gada 14. marts), ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos, un Lēmumu (ES) 2015/1814 ( 4 ). Ņemot vērā pamatlietas faktus, man šķiet, ka atbildei uz pirmo jautājumu būtiska ir 2012. gadā piemērojamā redakcija, un tāpēc tiks izmantota šī redakcija, ja vien nav norādīts citādi.

5.

Direktīvas 2003/87 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.

[..]”

6.

Direktīvas 2003/87 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz emisijām no I pielikumā minētajām darbībām un II pielikumā minētajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm.”

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā izmantotas šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..].”

8.

Direktīvas 2003/87 10.a panta “[Savienības] mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” 1. punktā ir noteikts:

“Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem [Savienības] mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus šā panta 4., 5., 7. un 12. punktā minēto kvotu saskaņotai sadalei, tostarp visus noteikumus, kas vajadzīgi, lai saskaņoti piemērotu 19. punktu.

Šos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Pirmajā daļā minētajos noteikumos pēc iespējas paredz [Savienības] mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem, alternatīviem ražošanas procesiem, augstas efektivitātes koģenerācijai, energoefektīvai dūmgāzu izmantošanai, biomasas izmantošanai un CO2 uztveršanai, transportēšanai un uzglabāšanai, ja šādas iekārtas ir pieejamas; kvotu sadale nerada stimulu palielināt emisijas. Bezmaksas kvotas nesadala saistībā ar jelkādu elektroenerģijas ražošanu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 10.c pants, un izņemot elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot dūmgāzes.

Katrai nozarei un apakšnozarei līmeņatzīmes parasti aprēķina attiecībā uz galaproduktu, nevis izejmateriāliem, lai tādējādi attiecīgajā nozarē vai apakšnozarē visā ražošanas procesā iespējami vairāk samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un palielinātu energoefektīvus ietaupījumus.

[..]”

9.

Lēmuma 2011/278 1., 5., 12. un 18. apsvērums bija formulēts šādi:

[..]

[..]

10.

Šā lēmuma 2. pantā “Darbības joma” bija noteikts:

“Šis lēmums attiecas uz emisiju kvotu bezmaksas sadali atbilstoši Direktīvas [2003/87] III nodaļai (stacionāras iekārtas) tirdzniecības periodos, sākot ar 2013. gadu [..].”

11.

Saskaņā ar Lēmuma 2011/278 3. pantu:

“Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

12.

Lēmuma 2011/278 10. panta “Sadale iekārtas līmenī” 8. punktā bija noteikts:

“Nosakot katrai iekārtai provizorisko bez maksas piešķiramo emisiju kvotu kopējo daudzumu, dalībvalstis nodrošina, ka emisijas netiek uzskaitītas dubulti un piešķiršana nav negatīva. [..]”

13.

Lēmums 2011/278 tika atcelts no 2021. gada 1. janvāra ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2019/331 (2018. gada 19. decembris), ar ko nosaka Savienības mēroga pārejas noteikumus saskaņotai bezmaksas emisijas kvotu iedalei saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK 10.a pantu ( 5 ). Tomēr saskaņā ar minētās deleģētās regulas 27. pantu šo lēmumu turpina piemērot sadalēm attiecībā uz periodu pirms 2021. gada 1. janvāra.

14.

2011. gada 21. jūlijaTreibhausgas-Emissionshandelsgesetz (Likums par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecību; turpmāk tekstā – “TEHG”) ( 6 ) 9. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Iekārtu operatoriem bezmaksas emisijas kvotas piešķir saskaņā ar principiem, kas ir noteikti Direktīvas [2003/87] [..] spēkā esošās redakcijas 10.a pantā un [..] Lēmumā [2011/278].

[..]”

15.

TEHG 1. pielikuma 2. daļas “Darbības” 1. punktā to iekārtu vidū, kuru emisijas ietilpst šī likuma piemērošanas jomā, ir minētas “sadedzināšanas iekārtas, kas ir paredzētas kurināmā dedzināšanai, kuru nominālā siltumspēja iekārtā ir vienāda ar vai lielāka par 20 MW, ja vien tās nav minētas kādā no nākamajiem punktiem”.

16.

2011. gada 26. septembraVerordnung über die Zuteilung von Treibhausgas-Emissionsberechtigungen in der Handelsperiode 2013 bis 2020 (Zuteilungsverordnung 2020) (Noteikumi par siltumnīcas efekta gāzu emisijas kvotu piešķiršanu tirdzniecības laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam; turpmāk tekstā – “ZuV 2020”) ( 7 ) 2. panta 27. un 29. punktā jēdzieni “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” un “procesa emisiju apakšiekārta” ir definēti līdzīgi kā Lēmuma 2011/278 3. panta d) un h) punktā.

17.

Aurubis pieder iekārta Hamburgā (Vācija), kas ražo primāro varu. Tā kā šī darbība ietilpst darbību kategorijā, kas iekļauta Direktīvas 2003/87 I pielikuma 6. punktā “krāsaino metālu ražošana vai pārstrāde [..], kurā izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja [..] ir lielāka par 20 MW”, uz Aurubis attiecas emisijas kvotu tirdzniecības pienākums.

18.

Iekārta sastāv no divām apakšiekārtām – Rohhüttenwerk Nord un Rohhüttenwerk Ost (RWO). Pamatlieta attiecas tikai uz pēdējo minēto iekārtu. RWO apakšiekārta ir lietuve, kurā iegūst primāro varu, kausējot vara koncentrātu suspensijkausēšanas krāsnī, izmantojot “Outokumpu” procesu ( 8 ). Tomēr, pēc Aurubis teiktā, šis process tika uzlabots ar pašu veikto izpētes un izstrādes darbu, lai suspensijkausēšanas krāsni varētu lietot, neizmantojot oglekļa degvielu ( 9 ).

19.

Pēc prasītājas 2012. gada 20. janvāra pieteikuma DEHSt ar 2014. gada 17. februāra lēmumu piešķīra tai kopumā 2596999 bezmaksas emisijas kvotas laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam.

20.

2014. gada 14. martā prasītāja iesniedza sūdzību. Ar 2018. gada 3. aprīļa lēmumu par iesniegto sūdzību DEHSt daļēji atcēla lēmumu par kvotu piešķiršanu, ciktāl piešķirtās kvotas pārsniedza 1784398 emisijas kvotas. Tā pamatoja faktu, ka vara koncentrātu nevar ņemt vērā “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtas” kontekstā, bet tas drīzāk ir jāattiecina uz “procesa emisiju apakšiekārtu”. Pārrēķinājusi tiesības uz kvotu sadali, DEHSt pieprasīja atdot 523027 kvotas.

21.

Prasītāja apstrīdēja lēmumu par iebildumu, 2018. gada 30. aprīlī iesniedzot prasību iesniedzējtiesā.

22.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Aurubis iesniedzējtiesā ir apgalvojusi, ka vara koncentrāts, ko tā izmanto uzliesmojuma kausēšanas procesā, sastāv no vara un dzelzs sulfīdiem (varš, dzelzs un sērs – katrs 30 %). Koncentrāts satur arī oglekļa un citu metālu daļu piejaukumu. Lai iegūtu primāro varu, šo koncentrātu vispirms sajauc ar smiltīm un citām lietošanai paredzētām vielām, kas dažreiz satur arī ļoti nelielu daudzumu oglekļa. Šādi iegūto preparātu ievieto suspensijkausēšanas krāsnī ar gaisa un skābekļa maisījumu. Vara koncentrātā esošā skābekļa un sēra ķīmiskās reakcijas dēļ temperatūra krāsnī pārsniedz 1200 C, un tas savukārt noved pie vara koncentrāta likvidēšanas. Smiltis arī silda, un neapstrādātas dzelzs masas tiek sašķidrinātas. Šajā procesā netiek izmantota fosilā degviela.

23.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šādi iegūtās vielas ir metālakmens (matte) (kas ir vara un dzelzs sulfīda maisījums), dzelzs silikāts (izdedžu formā) un sēra dioksīds (SO2). Pēc tam šo matte ievieto pārveidotājā, kurā arī pārējās sēra un dzelzs frakcijas oksidē, iepildot gaisa un skābekļa maisījumu. Šajā gadījumā tiktu radīts arī siltums. Šīs stadijas produktu, kas zināms kā “nerafinēts varš”, ievieto anoda krāsnī, kurā atlikušās sēra frakcijas sadedzinot pārveido par SO2. Tādējādi tiek iegūts galaprodukts – primārais varš.

24.

Tāpēc šķiet, ka procesā neizmanto fosilo degvielu. Atšķirībā no citiem vara ražotājiem, kas izmanto oglekli saturošu degvielu, piemēram, mazutu vai dabasgāzi, Aurubis izstrādātais un izmantotais process būtu uzlabojums klimata aizsardzības ziņā. Lai gan šis process parasti rada SO2, nevis oglekļa dioksīdu (CO2), attiecīgā lietuve tomēr atmosfērā izdala nelielu daudzumu CO2, jo vara koncentrātā ir ļoti neliels daudzums oglekļa. Izmantotie vara koncentrāti satur oglekli apmēram 0,7 % (masas daļa). Tādējādi RWO emitētu 0,026 tonnas CO2 uz tonnu vara koncentrāta vai vidēji 29024 tonnas CO2 gadā.

25.

Aurubis apgalvo, ka bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanai vajadzēja būt balstītai uz ZuV 2020 2. panta 27. punktu un Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktu, jo sērs, kas sadedzināts suspensijkausēšanas krāsnī, šim nolūkam ir “kurināmais”. Izejvielu klasificēšana par kurināmo nenozīmē, ka šīs izejvielas izmantošanas galvenais mērķis ir siltuma ražošana vai ka tā ir standarta kurināmais, piemēram, ogles, nafta vai dabasgāze. Vara koncentrātā vara sastāvdaļa ir izejviela, bet sēra sastāvdaļa ir kurināmais.

26.

Aurubis arī apgalvo, ka atbildētāja vienmēr ir paļāvusies uz hierarhiskām attiecībām starp trim rezerves metodēm. Pēc Aurubis domām, tā kā kritēriji “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtai” ir izpildīti, sadale, pamatojoties uz procesa emisiju līmeņatzīmi, nav jāņem vērā. Turklāt, lai izpildītu “procesa emisijas apakšiekārtas” kritēriju, starp CO2 emisiju un izmantoto procesu jābūt tiešai un tūlītējai cēloņsakarībai. Tas tā nebūtu gadījumā ar “Outokumpu” procesu.

27.

Šo iemeslu dēļ Aurubis lūdz atcelt 2018. gada 3. aprīļa lēmumu un piešķirt papildu emisijas kvotas 2013.–2020. gadam.

28.

Pēc Vācijas Federatīvās Republikas uzskata, lai pastāvētu “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta”ZuV 2020 2. panta 27. punkta un Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta izpratnē, nepieciešams, lai attiecīgā materiāla izmantošanas galvenais mērķis būtu siltuma ražošana. Tā apgalvo, ka tas tā nav attiecībā uz RWO iekārtu, jo vara koncentrāts ir izejviela un tā galvenais izmantošanas mērķis ir primārā vara ražošana. Šis koncentrāts arī attiecīgajā procesā netiek pilnībā sadedzināts – pretēji tam, kas tiek pieņemts, aprēķinot kurināmā līmeņatzīmi. Turklāt kurināmais kurināmā līmeņatzīmes izpratnē ir kurināmais, kuru var aizstāt ar citu kurināmo, it īpaši ar dabasgāzi.

29.

Iesniedzējtiesa sākumā norāda, ka tad, ja uzskatītu, ka RWO ir “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta”, tas nozīmētu vara koncentrāta vai tajā esošā sēra frakcijas klasificēšanu kā “kurināmo”.

30.

Šī tiesa norāda, ka Tiesa 2019. gada 20. jūnija sprieduma ExxonMobil Production Deutschland (C‑682/17, EU:C:2019:518) 53. punktā ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/87 3. panta t) punkts nereducē jēdzienu “sadedzināšana” tikai līdz oksidēšanās reakcijām, kas pašas rada siltumnīcas efektu izraisošo gāzi. Šādai Tiesas interpretācijai nav obligāti izšķirošas nozīmes, lai interpretētu jēdziena “kurināmais” piemērošanas jomu Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā.

31.

It īpaši jānosaka, vai piešķiršana, pamatojoties uz kurināmā līmeņatzīmi, paredz, ka sadedzināšanas galvenais mērķis ir siltuma ražošana. Kritiski skatoties, tomēr šajā lietā izmantotais vara koncentrāts kalpo gan kā izejviela, gan kā kurināmais. Tāpat jautājums par to, vai, lai secinātu kurināmā esamību Lēmumā 2011/278 minētā kurināmā līmeņatzīmes izpratnē, ir nepieciešams, lai izmantotais kurināmais būtu savstarpēji aizstājams, netiek reglamentēts Tiesas judikatūrā.

32.

Iesniedzējtiesa visbeidzot norāda, ka trešais apmaiņas laikposms beidzas 2020. gada 31. decembrī. Tā norāda, ka saskaņā ar Vācijas judikatūru pirmā un otrā tirdzniecības laikposma beigas nozīmēja, ka piešķiršanas prasījumi, kas vēl nebija samaksāti 30. aprīlī pēc tirdzniecības laikposma beigām, zaudēja spēku, ja valsts tiesību aktos nebija skaidri noteiktu pārejas noteikumu. Valsts tiesību aktos nav arī pārejas noteikumu attiecībā uz trešo tirdzniecības laikposmu. Vācijas iestādes atteicās pieņemt šādu noteikumu, pamatojoties uz faktu, ka noteikumi, kas attiecas uz ceturto tirdzniecības laikposmu (2021.–2030. gads), bija izsmeļoši noteikti Savienības tiesību aktos un ka kompensācija par tiesībām, kuras skāra vairākus laikposmus, būtu likumīga tikai tad, ja to paredzētu šajā likumdošanā.

33.

Pēc iesniedzējtiesas domām, nevienā no attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem nav noteikumu par kompensāciju par tiesībām, kas pārklājas vairākos laikposmos. Turklāt, gaidot tiesas lēmumus, netika paredzētas nekādas īpašas kvotu rezerves. Tas nozīmē, ka norāde par labu argumentam, ka pāreja no trešā uz ceturto laikposmu neizbeidz piešķīruma tiesības, kuras nav piešķirtas 2020. gada 31. decembrī, ir atrodama Lēmumā 2015/1814 ( 10 ), kas paredz, ka dažas kvotas, kuras nav piešķirtas līdz 2020. gada 31. decembrim, ir jāiekļauj “tirgus stabilitātes rezervē”.

34.

Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) ar 2020. gada 11. jūnija lēmumu, ko Tiesa saņēmusi 2020. gada 19. jūnijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Aurubis, Vācijas Federatīvā Republika un Komisija. Turklāt tās sniedza mutiskus argumentus tiesas sēdē 2021. gada 19. maijā.

36.

Iesniedzējtiesai tās izskatāmajā strīdā ir jānosaka, vai darbība, kas sastāv no primārā vara ražošanas suspensijkausēšanas krāsnī, izmantojot “Outokumpu” procesu, atbilst “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtas” kritērijiem. Pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums tātad attiecas uz Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta interpretāciju, ar ko definē šo jēdzienu tirdzniecības laikposmam, kurš ilgst no 2013. līdz 2020. gadam.

37.

Pamatlietā aplūkojamā procesa īpatnības rada trīs īpašas grūtības, interpretējot Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā iekļautā jēdziena “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” definīciju. Pirmkārt, iesaistītā viela ir gan izejviela, gan kurināmais. Turklāt tā ir izejviela ar zemu oglekļa saturu un uz to attiecas autotermālā reakcija. Tāpēc nav ārēja siltuma avota un nav liela daudzuma oglekli saturoša kurināmā. Otrkārt, izmantotā kurināmā sadedzināšana notiek tikai daļēji. Treškārt, siltuma ražošana ne vienmēr ir attiecīgā materiāla izmantošanas galvenais mērķis.

38.

Tomēr turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ neuzskatu, ka šīs īpašības neļauj izpildīt Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta prasības, ja krāsaino metālu ražošanas iekārta izmanto vara koncentrātu, kas satur sēru, suspensijkausēšanas krāsnī primārā vara ražošanai un ja koncentrātā esošās vara rūdas kausēšanai nepieciešamais neizmērāmais siltums galvenokārt rodas, oksidējot šajā pašā koncentrātā esošo sēru.

39.

Šī interpretācija ir balstīta uz tradicionālajām interpretācijas metodēm, ko Tiesa izmanto sistēmā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai, proti, ņemot vērā ne tikai Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta formulējumu, bet arī Direktīvas 2003/87 un Lēmuma 2011/278 vispārējo struktūru un mērķus ( 11 ). Ierosinu tagad izskatīt katru no tiem pēc kārtas.

40.

Pirmkārt, var novērot, ka, lai gan Lēmumā 2011/278 jēdziens “kurināmais” nav definēts, jēdziens “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” tomēr ir definēts Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā.

41.

Saskaņā ar šo noteikumu “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” pastāv, ja “ir enerģijas un kurināmā izmantošana, saražotā galaprodukcijas un ar produkta līmeņatzīmi ražošanas iekārtai nenosegtās attiecīgās emisijas neizmērāmā siltuma ražošanai sadedzinot kurināmo [..]”.

42.

No šīs definīcijas izriet, ka jēdziens “sadedzināšana” var būt noderīgs, lai precīzi definētu Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā izmantotā jēdziena “kurināmais” nozīmi. Tomēr “sadedzināšana” Direktīvas 2003/87 3. panta t) punktā ir definēta kā “kurināmā oksidēšana neatkarīgi no tā [..], kā tiek izmantota šajā procesā ražotā siltumenerģija [..] un citas tieši saistītas darbības [..]”. Turklāt lietā, par kuru tika pieņemts 2019. gada 20. jūnija spriedums ExxonMobil Production Deutschland (C‑682/17, EU:C:2019:518), Tiesa paskaidroja, ka Direktīvas 2003/87 3. panta t) punktā minēto jēdzienu “sadedzināšana” nedrīkst reducēt tikai līdz oksidēšanās reakcijām, kas pašas rada siltumnīcas efekta gāzi ( 12 ).

43.

Kā secinājumos šajā lietā paskaidroja ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēes [H. Saugmandsgaard Øe], attiecīgie sagatavošanas dokumenti apstiprina, ka Direktīvas 2003/87 3. panta t) punkts tika iekļauts nolūkā sniegt plašu “sadedzināšanas” definīciju, kas aptvertu jebkuru kurināmā oksidāciju neatkarīgi no mērķa ( 13 ).

44.

Šajā kontekstā jānorāda, ka abos attiecīgā tiesiskā regulējuma noteikumos, kuros ir sniegta atsauces uz jēdzienu “kurināmais”, nekādā veidā netiek ierobežota šī jēdziena piemērošanas joma neatkarīgi no tā sastāva vai rakstura, tā saturošā oglekļa daudzuma, aizdegšanās veida, procesā izmantojamā kurināmā procentuālās attiecības vai attiecīgā kurināmo saturošā materiāla izmantošanas mērķa. Atšķirībā no Lēmuma 2011/278 3. panta h) punkta v) apakšpunkta noteikumiem, kuros ir sniegta tieša atsauce uz tādu oglekļa izmantošanu, kas satur piedevas vai izejvielas, galvenajam mērķim, kas nav siltuma ražošana, – šķiet, ka Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā ir prasīts tikai tas, lai izejmateriālu un enerģijas patēriņš, produkcija un atbilstošās emisijas būtu saistītas ar neizmērāma siltuma ražošanu, izmantojot kurināmo, kas patērēts produktu ražošanai.

45.

Direktīvā 2003/87 un Lēmumā 2011/278 izvirzītie mērķi palīdz apstiprināt šo īpašo interpretāciju.

46.

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, Direktīvas 2003/87 mērķis ir izveidot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, kuras mērķis ir samazināt siltumnīcas efekta gāzu emisijas atmosfērā līdz līmenim, kas novērš bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā, un kuras galvenais mērķis ir vides aizsardzība ( 14 ). Neraugoties uz to, ir skaidrs, ka šī sistēma ir balstīta uz ekonomisku loģiku, kas ikvienu tās dalībnieku mudina emitēt tādu siltumnīcas efektu izraisošas gāzes daudzumu, kurš ir mazāks nekā tam sākotnēji piešķirtās kvotas, lai pārpalikumu nodotu citam dalībniekam, kas ir radījis lielāku emisiju daudzumu nekā tam piešķirtās kvotas ( 15 ).

47.

Citiem vārdiem, sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienības līmenī ir ekonomisks vides aizsardzības instruments, kura pamatā ir princips “maksā piesārņotājs”. Šī instrumenta mērķis ir samazināt globālo piesārņojuma līmeni. Tāpēc no tā izriet, ka Lēmums 2011/278, ja iespējams, jāinterpretē tādējādi, lai atalgotu, nevis sodītu uzņēmumu, kas novērsis un samazinājis siltumnīcas efekta gāzu emisijas.

48.

Šajā kontekstā nevar novērtēt par zemu stimulu mehānismu, kas ir emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas pamatā. Patiesi, viena no sistēmas funkcijām ir veicināt ieguldījumus, lai ekonomiski efektīvā veidā samazinātu oglekļa dioksīda emisijas, un tādējādi veicināt jauninājumus zemu oglekļa dioksīda emisiju panākšanai, kas palīdzētu cīņā pret klimata pārmaiņām ( 16 ). Šo stimulēšanas mehānismu Savienības likumdevējs ir skaidri paredzējis, ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu precizējot, ka sadale “rosina samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, vērību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem, aizstājējiem [un] alternatīviem ražošanas procesiem.” Ar Lēmuma 2011/278 pirmo apsvērumu uzmanība īpaši tiek pievērsta šim sistēmas aspektam.

49.

Tomēr, kā jau norādīju, sistēmas ekonomiskā loģika mudina dalībnieku emitēt mazāku siltumnīcas efekta gāzu daudzumu nekā sākotnēji tam piešķirtās kvotas, lai pārdotu pārpalikumu citam dalībniekam, kurš ir emitējis vairāk par tam piešķirto kvotu daudzumu. Tādā veidā otrais dalībnieks nesamazinās emisijas, bet tam būs jāmaksā par emisijām un galvenokārt tiks sasniegts kopējais mērķis, jo pirmais dalībnieks būs samazinājis emisijas, pateicoties ieguldījumam, kura pozitīvā ietekme uz vidi turpināsies pēc pilnīgas bezmaksas kvotu atcelšanas ( 17 ). Līdz tam laikam emisijas kvotu saglabāšana nav piesārņošanas atļaušanas forma ( 18 ), bet peļņas gūšana no neizmantoto kvotu pārdošanas faktiski ir daļa no stimulu sistēmas, kas izveidota ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu ( 19 ).

50.

Šajos apstākļos man šķiet, ka ar Direktīvu 2003/87 un Lēmumu 2011/278 izvirzītie mērķi liek noraidīt interpretāciju, kas izslēgtu no Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā izmantotā jēdziena “kurināmais” tādu koncentrātu, kāds ir pamatlietā, vienkārši tāpēc, ka tā sadedzināšana ir tikai daļēja, vai tāpēc, ka tā izmantošanas mērķis galvenokārt nav siltuma ražošana, jo, pirmkārt, nav strīda, ka attiecīgais process noved pie ražošanas izmērāmā siltuma sadegšanas parādības, un, otrkārt un pats galvenais, šis process ir jauninājums, kas garantē siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazinājumu, vai vismaz šķiet, ka tam ir zināms potenciāls samazināt CO2 emisijas ( 20 ).

51.

Pretstatā šai interpretācijai Komisija un Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka pastāv emisiju pārklāšanās un dubultas uzskaites risks, lai gan šāda pārklāšanās ir aizliegta ar vairākiem Lēmuma 2011/278 noteikumiem ( 21 ). 2021. gada 19. maija tiesas sēdē Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvis uzsvēra, ka Lēmumā 2011/278 nav tādu kritēriju, kas divējādi skaidrojamos gadījumos ļautu nošķirt to, kas ir kurināmais, no vienas puses, un to, kas ir izejvielas, no otras puses.

52.

Man tomēr nav šādu bažu. Patiesi, nesen savos 2021. gada 3. jūnija secinājumos lietā ExxonMobil (C‑126/20, EU:C:2021:457) paskaidroju, kāpēc es uzskatu, ka tas būtu pretrunā Direktīvas 2003/87 10.a panta un Lēmuma 2011/278 sistēmai nepiemērot hierarhiju starp dažādām līmeņatzīmēm, kas skaidri aprakstītas Lēmuma 2011/278 12. apsvērumā ( 22 ).

53.

Tāpēc šajā ziņā vienkārši atgādinu – kaut arī Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka dažādu līmeņatzīmju apakšiekārtu definīcijas savstarpēji izslēdz cita citu ( 23 ), tā ir arī nospriedusi, ka Lēmumā 2011/278 ir izveidotas “trīs rezerves pieejas [..], lai maksimāli palielinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu un enerģijas ietaupījumu vismaz daļai attiecīgo ražošanas procesu” ( 24 ). Tāpēc ir noteikts, ka “vienīgi gadījumā, kad produkta līmeņatzīmes aprēķināt nav bijis iespējams, bet tiek radītas siltumnīcas efektu izraisošas gāzes, uz kurām attiecas emisijas kvotu bezmaksas sadale, šīs kvotas ir jāpiešķir, pamatojoties uz trim citām, tā sauktajām alternatīvajām pieejām atbilstoši izveidotajai to hierarhijai” ( 25 ). Šīs hierarhijas pastāvēšana novērš dubultās uzskaites risku.

54.

Līdz ar to, balstoties uz Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta burtisku, kontekstuālu un teleoloģisku interpretāciju, jāsecina, ka šis noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības par bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu, pamatojoties uz “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtu”, ir izpildītas, ja krāsaino metālu ražošanas iekārtā saskaņā ar Direktīvas 2003/87 I pielikumu suspensijkausēšanas krāsnī primārā vara ražošanai izmanto vara koncentrātu, kurā ir sērs, un koncentrātā esošās vara rūdas kausēšanai nepieciešamais neizmērāmais siltuma daudzums rodas galvenokārt koncentrātā esošā sēra oksidācijas rezultātā, un tādējādi vara koncentrāts tiek izmantots gan kā izejviela, gan kā sadedzināmais materiāls siltuma ražošanai.

55.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai tiesības uz bezmaksas emisiju kvotām trešajam tirdzniecības laikposmam, kuras tiesa ir noteikusi tikai pēc šī tirdzniecības laikposma beigām, var nodrošināt ar bezmaksas emisiju kvotām ceturtajam tirdzniecības laikposmam.

56.

Šis jautājums ir tieši tāds pats kā piektais jautājums lietā ExxonMobil (C‑126/20).

57.

Mans vērtējums šīs lietas secinājumos ļauj man secināt, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Tā kā Tiesa vēl nav pasludinājusi spriedumu, atļaušos saglabāt šo interpretāciju un atsaukties uz saviem iepriekšējiem secinājumiem, lai saņemtu papildu skaidrojumu ( 26 ).

58.

Attiecīgi, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: