1.

Nordzucker un Südzucker ir divi cukura ražotāji. Vācijas valsts konkurences iestāde konstatēja, ka šie abi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un Vācijas konkurences tiesības. Pamatlietā Austrijas valsts konkurences iestāde lūdz konstatēt, ka šie uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un Austrijas konkurences tiesības, balstoties uz vienu un to pašu nodarījumu, kas jau bija ietverts Vācijas lēmumā.

2.

Šajā kontekstā Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) rodas jautājumi par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā ietvertā principa ne bis in idem piemērošanas jomu. Vai šis princips būtībā nepieļauj paralēlas vai vēlākas procedūras citās dalībvalstīs konkurences tiesību jomā, kuras vismaz daļēji šķiet saistītas ar vienu un to pašu rīcību?

3.

No šīs lietas it īpaši izriet divi jautājumi. Pirmkārt, pēc kādiem kritērijiem ir jāvadās, interpretējot idem jēdzienu ne bis in idem izpratnē konkurences tiesībās un, vispārīgi, saskaņā ar Hartas 50. pantu? Šos jautājumus es detalizēti aplūkoju savos paralēli sniegtajos secinājumos lietā bpost ( 2 ). Tādējādi tiktāl šie secinājumi ir balstīti uz minētajos secinājumos jau veikto analīzi. Otrkārt, šīs lietas īpašais raksturs sakņojas nepieciešamībā atkārtoti norādīt, kas ietilpst atbilstošo nodarījumu identiskuma tvērumā ne bis in idem principa izpratnē ( 3 ). Tomēr vēl jo vairāk varētu piebilst, ka Tiesa arī atkārtoti tiek aicināta precizēt tās izpratni par aizsargāto tiesisko interešu identiskumu. Vai vienādi aizsargātas tiesiskās intereses pastāv divu valstu procedūrās, kurās divu valstu konkurences iestādes ir piemērojušas vienu un to pašu Savienības konkurences tiesību normu, kā arī savu attiecīgo valstu konkurences tiesību normas?

4.

Hartas 50. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu” ir noteikts, ka “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu”.

5.

LESD 101. pantā kā nesaderīgi ar iekšējo tirgu ir aizliegti “visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū”.

6.

Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. pants ( 4 )“Attiecības starp Līguma 81. un 82. pantu un valstu konkurences tiesību aktiem” ir formulēts šādi:

“1.   Ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām Līguma 81. panta 1. punkta nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī Līguma 81. pantu. Dalībvalstu konkurences iestādēm vai valstu tiesām piemērojot valsts konkurences tiesību aktus jebkurai ļaunprātīgai izmantošanai, kas aizliegta ar Līguma 82. pantu, tās arī piemēro Līguma 82. pantu.

2.   Valsts konkurences tiesību aktu piemērošana nedrīkst izraisīt to līgumu, uzņēmumu apvienību lēmumu vai saskaņotu darbību aizliegšanu, kuras var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet kuras neierobežo konkurenci Līguma 81. panta 1. punkta nozīmē vai kuras atbilst Līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem, vai uz kurām attiecas Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanas regula. Atbilstoši šai regulai dalībvalstīm nav aizliegts savā teritorijā pieņemt un piemērot stingrākus valstu tiesību aktus, kas aizliedz vai atļauj vienpusēju rīcību, kurā iesaistīti uzņēmumi.

3.   Neskarot vispārējos principus un citus Kopienas tiesību aktu noteikumus, šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja dalībvalstu konkurences iestādes un tiesas piemēro valstu tiesību aktus attiecībā uz apvienošanas kontroli, kā arī tie neliedz tādu valsts tiesību aktu piemērošanu, kas par galveno izvirza citādu mērķi kā Līguma 81. un 82. pantā izvirzīto”.

7.

5. pants “Dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstu konkurences iestādēm ir pilnvaras piemērot Līguma 81. un 82. pantu atsevišķos gadījumos. Šim nolūkam tās pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata var pieņemt lēmumus, ar kuru:

Ja, pamatojoties uz konkurences iestāžu rīcībā esošo informāciju, [tās uzskata, ka] netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi, tās līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata”.

8.

13. pants attiecas uz “Tiesas procesu apturēšanu vai izbeigšanu”:

“1.   Ja divu vai vairāku dalībvalstu konkurences iestādes ir saņēmušas sūdzību, vai ja tās rīkojas pēc savas iniciatīvas saskaņā ar Līguma 81. pantu vai 82. pantu pret to pašu līgumu, apvienības lēmumu vai darbību, apstāklis, ka viena iestāde nodarbojas ar lietu, pārējām ir pietiekams pamats apturēt lietas izskatīšanu vai noraidīt sūdzību. Līdzīgi Komisija var noraidīt sūdzību, pamatojoties uz to, ka dalībvalsts konkurences iestāde nodarbojas ar attiecīgo lietu.

2.   Ja dalībvalsts konkurences iestāde vai Komisija ir saņēmusi sūdzību par līgumu [nolīgumu], apvienības lēmumu vai darbību, ar kuru jau ir nodarbojusies cita konkurences iestāde, tā var to noraidīt”.

9.

Nordzucker un Südzucker ir divi Vācijas cukura ražotāji. Agrana atrodas Südzucker kontrolē. Tā apsaimnieko cukura ražotnes Austrijā un Austrumeiropā.

10.

Vēsturisku iemeslu dēļ un sakarā ar produktu viendabīgumu un augstām transportēšanas izmaksām Vācijas cukura tirgus tika sadalīts galveno Vācijas ražotāju galvenajos noieta reģionos. Atbildot uz ārvalstu cukura ražotāju mēģinājumiem ienākt Vācijas tirgū, vēlākais no 2004. gada starp Nordzucker un Südzucker tirdzniecības vadītājiem notika vairākas sanāksmes. Šo sanāksmju laikā tika likts īpašs uzsvars uz to, cik nozīmīgi ir novērst jaunu konkurences spiedienu, nodrošinot, ka Vācijas sabiedrības savstarpēji nekonkurē, iekļūstot viena otras vēsturiski galvenajos noieta reģionos.

11.

Tuvojoties 2005. gada beigām un 2006. gada sākumā Agrana konstatēja, ka daži no tās klientiem Austrijā iegādājās cukuru no Nordzucker meitasuzņēmuma Slovākijā. 2006. gada 22. februāra telefonsarunas laikā Agrana izpilddirektors informēja Südzucker tirdzniecības vadītāju par šīm piegādēm un jautāja, vai viņš Nordzucker pazīst kādu, ar kuru viņš var šo jautājumu pārrunāt. Tad Südzucker tirdzniecības vadītājs vērsās pie Nordzucker tirdzniecības vadītāja. Viņš izteica pretenzijas par piegādēm uz Austriju un ļāva noprast, ka tas varētu radīt sekas Vācijas tirgum. Nordzucker tirdzniecības vadītājam tika doti norādījumi tieši nereaģēt uz šo lūgumu. Tomēr pēc tam viņš Nordzucker meitasuzņēmuma Slovākijā tirdzniecības vadītājam skaidri lika saprast savu vēlmi nepaplašināt eksportu uz Austriju.

12.

Ar 2014. gada 18. februāra lēmumu Bundeskartellamt [Federālais karteļu birojs] (turpmāk tekstā – “BKA”), Vācijas Valsts konkurences iestāde (turpmāk tekstā – “VKI”), piemēroja Südzucker naudas sodu 195500000 EUR apmērā būtībā par to, ka uzņēmums Vācijas Federatīvajā Republikā nebija ievērojis aizliegumu slēgt nolīgumus starp savstarpēji konkurējošiem uzņēmumiem, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. BKA konstatēja, ka Nordzucker, Südzucker un trešais Vācijas uzņēmums ir noslēguši vienošanos ievērot konkurentu galvenos noieta reģionus attiecībā uz rūpniecisko un mazumtirdzniecības cukuru. BKA lēmumā tika izklāstīts arī iepriekš minētās 2006. gada 22. februāra ar Austriju saistītās telefonsarunas saturs.

13.

Tiesvedība pamatlietā sākās pēc tam, kad Nordzucker Austrijā iesniedza pieteikumu iecietības programmas piemērošanai. Bundeswettbewerbsbehörde [Federālā konkurences iestāde] (Austrijas VKI) (turpmāk tekstā – “BWB”) cēla prasību kompetentajās Austrijas tiesās, lai tiktu konstatēts, ka Nordzucker ir pārkāpusi LESD 101. pantu, kā arī valsts konkurences tiesību normas. Attiecībā uz Südzucker BWB lūdza uzlikt tai naudas sodu 12460000 EUR apmērā par laika posmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 21. septembrim. Tāpat arī BWB lūdza vēl vienu naudas sodu 15390000 EUR apmērā uzlikt Südzucker solidāri ar Agrana par laika posmu no 2006. gada 22. septembra līdz 2008. gada 31. oktobrim.

14.

Valsts pirmās instances tiesa šo prasību noraidīja. Tā nosprieda, ka BWB nav leģitīmu interešu konstatēt pārkāpumu attiecībā uz Nordzucker. Tas ir tādēļ, ka Nordzucker ir uzņēmums, uz kuru attiecas iecietības programma, attiecībā uz kuru BWB ir atturējusies pieprasīt piemērot naudas sodu. Attiecībā uz laikposmu līdz 2006. gada 22. februārim nekas pat netieši neliecinot, ka Austrija būtu tikusi iekļauta pamatnolīgumā par vēsturisko Vācijas noieta tirgu ievērošanu.

15.

Tomēr pirmās instances tiesa arī norādīja, ka 2006. gada 22. februāra telefonsarunā izteiktā prasība varēja vismaz samazināt piegādes, ko uz Austriju veicis Nordzucker meitasuzņēmums Slovākijā. Tādējādi attiecīgās prasības vēlāka izpilde bija aizliegta vienošanās starp Nordzucker un Südzucker, ar kuru tika pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts. Tomēr minētā tiesa nosprieda – ja uz noteiktu rīcības aspektu attiektos sods, ko jau ir uzlikusi cita VKI, tad jauns sods būtu pretrunā ne bis in idem principam. Šī tiesa uzskata, ka tā tas bija 2006. gada 22. februāra aizliegtās vienošanās gadījumā.

16.

BWB iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa). Pamatojoties uz 2006. gada 22. februāra telefonsarunas laikā noslēgto vienošanos, tā lūdz konstatēt, ka Nordzucker ir pārkāpusi LESD 101. pantu un atbilstošās valsts tiesību normas. Attiecībā uz Südzucker BWB lūdz arī uzlikt naudas sodu par to pašu nodarījumu. BWB apstrīd pirmās instances tiesas veikto ne bis in idem principa piemērošanu. Tā apgalvo, ka šajā novērtējumā neesot ņemtas vērā teritorijas, attiecībā uz kurām tika noteikti naudas sodi atkarībā no tajās gūtā apgrozījuma. BWB uzskata, ka pirmās instances lēmums ir arī pretrunā Savienības konkurences tiesību decentralizētai piemērošanai, ko reglamentē Regula Nr. 1/2003, kurā ir atļauta vairāku VKI paralēla rīcība.

17.

Iesniedzējtiesa atzīmē, ka BKA uzlika naudas sodu Südzucker par darbībām, starp kurām ir 2006. gada 22. februāra telefonsaruna, kas ir vienīgais būtiskais pārkāpums tās izskatīšanā esošajā lietā. Šī tiesa turklāt atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ne bis in idem principa piemērošana ir pakļauta trīskārša nosacījuma izpildei par likumpārkāpēja, atbilstošā nodarījuma un aizsargāto tiesisko interešu identiskumu. Tā arī norāda uz to, ko tā uzskata par zināmu saspīlējumu starp aizsargāto tiesisko interešu noteikšanas kritēriju un citās Savienības tiesību jomās pieņemto pieeju, kas ne bis in idem principa piemērošanu pakļauj tikai nosacījumam par likumpārkāpēja un nodarījuma identiskumu.

18.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesas judikatūrā nav nevienas norādes par principa ne bis in idem piemērošanu apstākļos, kad divas VKI piemēro gan Savienības konkurences tiesības, gan valsts konkurences tiesības divās procedūrās attiecībā uz vienu un to pašu nodarījumu un vienu un to pašu likumpārkāpēju. Iesniedzējtiesa arī uzsver, ka no Regulas Nr. 1/2003 nevar izsecināt nekādas norādes. Turklāt šī tiesa jautā, vai apstāklim, ka viena VKI ir ņēmusi vērā citā dalībvalstī noteiktā pārkāpuma sekas, ir nozīme ne bis in idem principa piemērošanā un vai faktam, ka tiesvedība pamatlietā ir saistīta ar Nordzucker pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, šajā ziņā ir jebkāda nozīme.

19.

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Südzucker, Agrana, BWB, Beļģijas, Vācijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Südzucker, Agrana, BWB, Beļģijas, Vācijas un Polijas valdības, kā arī Komisija 2021. gada 22. marta tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus. Šī sēde tika sarīkota šai lietai kopā ar sēdi lietā C‑117/20 bpost.

21.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Sākšu analīzi, pievēršoties pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma būtiskumam (A). Pēc tam pievērsīšos pārbaudes kritērijam, kuram, manuprāt, būtu jāregulē ne bis in idem principa piemērojamība konkurences tiesību jomā un visos citos gadījumos saskaņā ar Hartas 50. pantu (B). Īpaši pakavēšos pie jautājuma par aizsargātajām tiesiskajām interesēm Savienības konkurences tiesībās (B.1.), pirms pievērsīšos atbilstošā nodarījuma identiskumam konkrētā teritorijā un konkrētā laikā (B.2.). Noslēgumā koncentrēšos uz valsts tiesvedībā prasītā deklaratīvā paziņojuma, neuzliekot naudas sodu tādēļ, ka šī tiesvedība bija saistīta ar pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu, nozīmi, izvērtējot ne bis in idem principa piemērojamību šajā tiesvedībā (C).

22.

Ar iesniedzējtiesas pirmo un otro jautājumu Tiesai tiek lūgts izlemt, vai aizsargāto tiesisko interešu kritērijs ir piemērojams divu valstu procedūrās, kas ir saistītas ar vieniem un tiem pašiem likumpārkāpējiem un ar vienu un to pašu nodarījumu un kurās attiecīgās VKI piemēro LESD 101. pantu un valsts konkurences tiesības (pirmais prejudiciālais jautājums). Gadījumā, ja tiesisko interešu kritērijs tiktu uzskatīts par atbilstošu, iesniedzējtiesa jautā arī, vai Savienības un valsts konkurences tiesību akti aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses (otrais prejudiciālais jautājums).

23.

Lai gan formāli netika celta neviena iebilde par nepieņemamību, BWB, Vācijas valdība un Komisija uzskata, ka atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu (un zināmā mērā uz otro prejudiciālo jautājumu) nav noteicošā šīs lietas atrisināšanai. Būtībā tās uzskata, ka pamatlietā nodarījumi nav identiski, jo BKA un BWB ir izskatījušas pret konkurenci vērsto rīcību vienīgi attiecībā katra uz savas valsts teritoriju. Līdz ar to aizsargāto tiesisko interešu vērtējums nav nepieciešams.

24.

Es neieteiktu atturēties no atbildes sniegšanas uz pirmo un otro uzdoto jautājumu.

25.

Pirmkārt un galvenokārt, nav skaidrs, vai BKA savā darbībā ir aprobežojusies tikai ar Vācijas teritoriju. Būtībā šķiet, ka pastāv zināma neskaidrība attiecībā uz to, ko tieši šī VKI ņēma vērā, un no tā izrietošajām sekām. Es saprotu, ka šīs neskaidrības pamatā ir norāde BKA lēmumā uz 2006. gada 22. februāra telefonsarunu, kurā tika apspriests Austrijas tirgus. Uz šo sarunu pamatlietā atsaucas arī BWB.

26.

Tomēr nav informācijas, kas sniegtu skaidrību par to, vai (un kā) no šīs sarunas izrietošā slepenā vienošanās tika atspoguļota, nosakot BKA procedūras teritoriālo tvērumu, un tās galīgajā lēmumā. Iesniedzējtiesa ir paudusi šaubas par BKA lēmuma teritoriālās darbības jomu. Tā turklāt apgalvo, ka šajā lēmumā nav sniegti precizējumi par apgrozījumu, kas izmantots par pamatu Südzucker uzliktā naudas soda aprēķināšanai.

27.

Papildus šīm šaubām pirmā jautājuma formulējumā ir skaidra atsauce uz identisku nodarījumu. Ar trešo jautājumu tiek prasīts, kādas ir attiecīgā konkurences tiesību pārkāpuma identiskās sekas. Ja šie jautājumi tiek aplūkoti lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu kontekstā, varētu šķist, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, starp BKA ierosinātajām procedūrām, no vienas puses, un tās izskatāmo lietu, no otras puses, varētu būt teritoriālā pārklāšanās.

28.

Otrkārt, iesniedzējtiesa skaidri aicina Tiesu sniegt norādes attiecībā uz aizsargātās tiesiskās intereses jautājumu. Lai gan, patiešām, šis elements ir jāņem vērā pēc tam, kad ir pārbaudīts likumpārkāpēja un atbilstošā nodarījuma identiskums, lietas specifikas dēļ un procesuālās ekonomijas interesēs varētu būt nepieciešams, lai izvērtēšanas secība būtu citāda. Šī secība ir jānosaka iesniedzējtiesai.

29.

Treškārt, drīzāk ar papildu, bet joprojām nozīmīgu piebildi, iesniedzējtiesa ar šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu starpniecību jautā par ne bis in idem pārbaudi, kas ir jāpiemēro tieši procedūrās konkurences tiesību jomā un, vispārīgi, saskaņā ar Hartas 50. pantu. Šajā kontekstā man liekas, ka tas būtu pārsteidzoši un noteikti neatbilstoši tiesu sadarbības garam, ja Tiesa vienkārši koncentrētos uz vienu no nosacījumiem, kas varētu arī netikt izpildīts (bet tas patiešām ir faktiska rakstura jautājums, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai), neprecizējot citus šīs pašas pārbaudes kritērijus.

30.

Rezumējot, ciktāl nevar izslēgt, ka abas procedūras tādā vai citādā veidā faktiski pārklājas vai ka iesniedzējtiesa vēlas izskatīt jautājumu par tiesisko interesi pirms jautājuma par nodarījuma identiskumu, atbilstības pieņēmums ( 5 ), kas piemīt lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, nevar tikt uzskatīts par atspēkotu. Tādējādi es ierosinu Tiesai sniegt atbildi uz pirmo un otro uzdoto prejudiciālo jautājumu.

31.

Pirmais un otrais uzdotais jautājums attiecas uz pārbaudes definēšanu, kam būtu izšķiroša ietekme, nosakot ne bis in idem principa piemērojamību konkurences tiesību jomā un, precīzāk, šajā kontekstā – uz idem definēšanu.

32.

Sākotnēji īsumā atgādināšu iemeslus, kas šajā ziņā ir prejudiciālo jautājumu pamatā. Manis piedāvātā atbilde uz pirmo jautājumu ir balstīta analīzē, kas jau tika veikta manos paralēli sniegtajos secinājumos lietā bpost. Es piedāvāju unificētu ne bis in idem pārbaudi atbilstoši Hartas 50. pantam, kas balstīta uz trīskāršu – likumpārkāpēja, atbilstošā nodarījuma un aizsargāto tiesisko interešu – identiskumu (1).

33.

Pēc tam, atbildot uz otro jautājumu, aplūkošu aizsargāto tiesisko interešu jautājumu tieši konkurences tiesībās. Šajā ziņā es secinu, ka, piemērojot LESD 101. pantu un līdzvērtīgas valsts tiesību normas, abas VKI aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses (2).

34.

Visbeidzot pievērsīšos jautājumam, vai abas šajā lietā aplūkotās procedūras ir saistītas ar vienu un to pašu nodarījumu un vai juridiski tajās tas pat ir iespējams. Noslēgumā secināšu, ka jautājums par to, vai BKA ir ņēmusi vērā konkrētā konkurences tiesību pārkāpuma sekas Austrijā, patiešām ir būtisks ne bis in idem principa piemērojamībai pamatlietā, bet nebūt nav faktiski skaidrs (3).

35.

Pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma pamatā, domājams, ir Tiesas atkārtotie apstiprinājumi, saskaņā ar kuriem konkurences tiesībās, lai izpildītu idem nosacījumu, ir nepieciešams ne tikai likumpārkāpēja un nodarījuma identiskums, bet arī aizsargāto tiesisko interešu identiskums ( 6 ).

36.

Judikatūra attiecībā uz ne bis in idem principu Savienības konkurences tiesībās sāka attīstīties aptuveni pirms piecdesmit gadiem ar Tiesas spriedumu lietā Wilhelm u.c. ( 7 ). Šajā lietā tika skatīta paralēli veiktā pret konkurenci vērstas rīcības valsts un pārnacionālā izmeklēšana. Tiesas apgalvojums, saskaņā ar kuru “Kopienu un valsts tiesībās aizliegtās vienošanās tiek vērtētas no atšķirīga viedokļa” ( 8 ), vēlāk tika papildināts ar precizējumu, saskaņā ar kuru ne bis in idem principa paredzētā aizsardzība konkurences tiesībās tiek uzsākta tikai tad, ja otrā procedūra attiecas ne tikai uz vienu un to pašu likumpārkāpēju un nodarījumu, bet arī uz vienām un tām pašām aizsargātajām tiesiskajām interesēm ( 9 ). Šāda principa interpretācija it īpaši tika apstiprināta spriedumā Toshiba ( 10 ). Neraugoties uz pieaugošo kritiku par tāda nosacījuma izmantošanu, kurš saistīts ar aizsargātajām tiesiskajām interesēm un kurš nepastāv citās Savienības tiesību jomās ( 11 ), šī pati interpretācija nesen tika apstiprināta spriedumā Slovak Telecom ( 12 ).

37.

Tiesa judikatūrā par Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (turpmāk tekstā – “KĪŠN”) ( 13 ), 54. pantu, ir nepārprotami noteikusi, ka idem novērtējumā ir jāņem vērā vienīgi likumpārkāpēja un nodarījumu identiskums. Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka vienīgais atbilstošais kritērijs, lai izvērtētu idem nosacījumu, ir “nodarījuma būtības kvalificēšana, ko saprot kā konkrētu apstākļu, kas nedalāmi savstarpēji saistīti, esamību” ( 14 ). Tāpat judikatūrā par jauktajiem krimināltiesiskajiem un administratīvajiem procesiem Tiesa ir nospriedusi, ka “Hartas 50. pantam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts par vieniem un tiem pašiem faktiem saistībā ar deklarēšanas pienākumu PVN jomā neizpildi, paredz nodokļa uzrēķinu un kriminālsodu” ( 15 ). Vēlāk Tiesa precizēja, ka “Hartas 50. pants aizliedz par identiskiem faktiem uzlikt krimināltiesiska rakstura sodus, izmantojot dažādas šim mērķim domātas procedūras” ( 16 ). Pievēršot uzmanību bis jēdziena analīzei, Tiesa ļāva turpināt otro tiesvedību tajā pašā lietā, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos tiesību ierobežojuma klauzulas nosacījumus ( 17 ).

38.

Šobrīd Menci pārbaude, šķiet, ir vispārpiemērojama, tādēļ tā ir piemērojama visām situācijām, uz kurām attiecas Hartas 50. pants. Tas ļauj paralēli piemērot tādus detalizētākus noteikumus kā KĪŠN 54. pants vai Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi 3. panta 2. punkts ( 18 ). Tomēr tagad šķiet, ka pārbaudes pēc noklusējuma ir ļoti plašs idem factum jēdziens attiecībā uz Hartas 50. panta piemērošanas jomu, apvienojumā ar samērā plašu “atkāpšanās ceļu”, kas izpaužas kā tiesību ierobežošanas iespēja saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu.

39.

Es neatkārtošu argumentus attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ es uzskatu šādu pieeju par problemātisku. Šim nolūkam vien varu atsaukties uz manu analīzi lietā bpost ( 19 ). Tādēļ es ierosinu, ka (unificētai) idem pārbaudei Hartas 50. panta izpratnē ir jābūt balstītai uz trīskāršu – likumpārkāpēja, atbilstošā nodarījuma un aizsargāto tiesisko interešu – identiskumu ( 20 ).

40.

Šī sākotnējā punkta precizējums rosina mani dziļāk izvērtēt divus šīs pārbaudes aspektus, kas ir šīs lietas pamatā, proti, aizsargāto tiesisko interešu identiskumu (2) un nodarījuma identiskumu (3).

41.

Cik man zināms, lai gan konkurences tiesību jomā aizsargāto tiesisko interešu nosacījums vairākkārt ir ticis atkārtoti apstiprināts, šis nosacījums nekad nav ticis pilnībā izskaidrots ( 21 ), izņemot apgalvojumu, ka “valsts tiesiskajā regulējumā tās [aizliegtās darbības] apskata, pamatojoties uz šim regulējumam piemītošajiem specifiskajiem apsvērumiem, un izvērtē aizliegtās darbības tikai no šāda aspekta” ( 22 ).

42.

Konkrētais jautājums par to, vai Savienības un valstu tiesības aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses, samērā nesen Tiesai tika uzdots lietā Powszechny Zakład Ubezpieczeń na Życie ( 23 ). Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu aplūkot šo jautājumu. Lai gan pamatlieta attiecās uz vienlaicīgu valsts un Savienības konkurences tiesību normu piemērošanu, tā bija saistīta tikai ar vienu procedūru valsts konkurences iestādē. Tādējādi Tiesa aprobežojās ar norādi, ka vispirms nemaz nav bijis bis, un nepievērsās idem.

43.

Savukārt šajā lietā runa nepārprotami ir par divām procedūrām, kas attiecas uz vieniem un tiem pašiem likumpārkāpējiem, kam ir nozīme šajā lietā ( 24 ). Tādējādi, ja vien iesniedzējtiesa, izvērtējot šo jautājumu pirms jautājuma par aizsargātajām tiesiskajām interesēm izvērtēšanas, nenonāk pie secinājuma, ka abas procedūras attiecas uz atšķirīgiem nodarījumiem, jautājums par aizsargātajām tiesiskajām interesēm ir acīmredzami atbilstošs.

44.

Vai Savienības un valsts konkurences tiesību akti aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses? Aplūkojot to vispārīgi, paturot prātā godīgas un netraucētas konkurences prasību iekšējā tirgū, atbilde neapšaubāmi ir apstiprinoša. Tomēr es neuzskatu, ka ar to analīze varētu būt pienācīgi izbeigta. Jautājums par aizsargāto tiesisko interesi būtu jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto noteikumu. Izvērtēšanai ir jākoncentrējas uz konkrēto interesi vai mērķi, kādam tiek piemērots noteikums, ko un kāpēc ar šī noteikuma palīdzību soda ( 25 ).

45.

No vienas puses, aplūkojot teorētiski, nav nekādu šaubu, ka pašlaik Savienības un valstu konkurences noteikumi lielākoties ir satuvinājušies. Neskarot vēsturiskos iemeslus, kuri iedvesmoja apgalvojumu spriedumā Wilhelm u.c. par Kopienas un valstu konkurences tiesību atšķirību ( 26 ), ir jākonstatē, ka Regula Nr. 1/2003 ir satuvinājusi Savienības un valstu tiesību aktus konkurences jomā. Konverģences un sadarbības nepieciešamība atspoguļojas gan attiecīgajā tiesiskajā regulējumā pēc būtības, gan iestādēs, kas piemēro šo regulējumu.

46.

Attiecībā uz materiālajām tiesību normām Regulā Nr. 1/2003 VKI ir skaidri piešķirtas tiesības piemērot LESD 101. un 102. pantu ( 27 ). Tajā ir paredzēti arī noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt saskaņotību to piemērošanā. Tomēr, iespējams, tieši Regulas Nr. 1/2003 noteikumi par iestādēm un procedūrām ir tie, ar kuriem tiek ieviesta diezgan sīki izstrādātā “Eiropas konkurences tīkla” sistēma, kas veicina gan Komisijas, gan VKI līdzdalību, kuras mērķis ir panākt LESD 101. panta un LESD 102. panta vienveidīgu piemērošanu. Turklāt Savienības likumdevējs ir pieņēmis Direktīvu (ES) 2019/1 ( 28 ), lai aizpildītu trūkumus spēkā esošajā sistēmā. Ar šo direktīvu VKI ir dota iespēja efektīvāk izpildīt LESD 101. un 102. panta noteikumus jomās, uz kurām attiecas šī instrumenta atsevišķās nodaļas ( 29 ).

47.

Ņemot vērā šīs sistēmiskās izmaiņas, ir grūti uzskatīt, ka Savienības un valstu tiesību akti konkurences jomā nav tuvinājušies, kopš Tiesa izvērtēja to savstarpējo mijiedarbību spriedumā lietā Wilhelm u.c. Šāds apsvērums šķiet pareizs ne tikai gadījumā, ja tiek ņemts vērā tiešais formulējums, ko Tiesa izmantojusi minētajā spriedumā, atsaucoties uz “Kopienu un valstu tiesībām aizliegtu vienošanos jomā” ( 30 ), bet arī tad, ja tiek ņemta vērā vispārīgāka atsauce uz “ierobežojošām darbībām” ( 31 ) Tiesas vēlākajā judikatūrā.

48.

No otras puses, koncentrējoties uz konkrētajiem noteikumiem, nevar pilnīgi droši apgalvot, ka atsevišķās konkurences noteikumu jomās vairs nav (vai drīzāk vairs nevar būt) atšķirību ( 32 ). Regulas Nr. 1/2003 3. pants – atšķirībā no tās priekšteces – Regulas Nr. 17 – ne tikai reglamentē attiecības starp Savienības un valstu konkurences noteikumiem, bet arī konkrēti paredz, ka ir gadījumi, kad, ņemot vērā to būtību, valsts konkurences noteikumi var atšķirties no Savienības noteikumiem.

49.

Attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu valsts līmenī no Regulas Nr. 1/2003 3. panta 2. punkta izriet, ka dalībvalstis uz nolīgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām nevar attiecināt stingrākus noteikumus nekā tos, kas pastāv Savienības līmenī. Tomēr dalībvalstīm ir iespēja to darīt attiecībā uz uzņēmumu vienpusēju rīcību. Tādējādi pastāv atšķirība attiecībā uz pieļaujamo distanci starp konkrētajiem valsts noteikumiem atkarībā no tā, vai uz attiecīgo rīcību attiecas LESD 101. pants vai LESD 102. pants.

50.

Turklāt Regulas Nr. 1/2003 3. panta 3. punkts paver vēl plašākas iespējas diferenciācijai attiecībā uz apvienošanās valsts tiesību aktiem, un tas ļauj saglabāt iespēju turpināt piemērot valsts tiesību normas, galvenokārt, īstenojot mērķi, kas atšķiras no LESD 101. un 102. pantā paredzētā mērķa. Šo pēdējo minēto iespēju vēl vairāk apstiprina Regulas Nr. 1/2003 9. apsvērums, kurā inter alia ir noteikts, ka “dalībvalstis [..] savā teritorijā var īstenot valstu tiesību aktus, kas aizliedz negodīgas tirdzniecības darbības neatkarīgi no tā, vai tās ir vienpusējas, vai – ar līgumu atrunātas, vai nosaka sankcijas pret tām”.

51.

Tādējādi strukturālā ziņā normatīvā mijiedarbība starp Savienības un Regulas Nr. 1/2003 3. pantā minētajām valstu tiesību normām paredz vismaz četrus atsevišķus scenārijus. Pirmkārt, situācijās, uz kurām attiecas LESD 101. pants, pastāv pilnīga būtiska pārklāšanās un dalībvalstis nevar pieņemt stingrākus noteikumus. Otrkārt, pastāv diezgan nozīmīga, bet ne pilnīga būtiska pārklāšanās situācijās, uz kurām attiecas LESD 102. pants un kurās dalībvalstis var pieņemt stingrākus noteikumus ( 33 ). Treškārt, pastāv daļēja uzņēmumu apvienošanās kontroles saskaņošana. Ceturtkārt, un, iespējams, galvenokārt, pastāv atsevišķa normatīva telpa, kas ir rezervēta dalībvalstīm, kad runa ir par tiem valsts tiesību noteikumiem, kuru mērķi atšķiras no LESD 101. un 102. panta mērķiem, kur valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz negodīgu komercpraksi ir minēts kā piemērs.

52.

Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 3. pantā ir atzīts, ka Savienības un valstu tiesību akti konkurences jomā nav identiski, vismaz ne visos to aspektos ( 34 ). Tomēr šī iespējamā atšķirība ir saistīta ar sasniedzamo interešu (vai mērķu) normatīvo kvalitāti. Nevar būt runa vienkārši par atšķirīgu ģeogrāfisko tvērumu.

53.

Citiem vārdiem sakot, es neuzskatu, ka tikai (kvantitatīvā) atšķirība viena un tā paša pārkāpuma teritoriālajā tvērumā, un līdz ar to arī attiecīgajā noteikumā, per se liecina par (kvalitatīvu) atšķirību tiesiskajās interesēs ( 35 ). Ja Savienības konkurences tiesības attiecas uz situācijām, kurās tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, tad valsts konkurences tiesības ir piemērojamas iekšējām situācijām. Manuprāt, šī atšķirība attiecas uz pārkāpuma teritoriālo apmēru, kas, iespējams, ir saistīts ar iejaukšanās aizsargātajās tiesiskajās interesēs smagumu, bet ne obligāti ar šo aizsargāto tiesisko interešu atšķirīgo kvalitāti ( 36 ).

54.

Vienkārši runājot, Čehijas Republikā attiecībā uz cenām noslēgta un īstenota aizliegtā vienošanās var kvalitatīvi ietekmēt vienas un tās pašas aizsargātās tiesiskās intereses, neraugoties uz to, vai galu galā un, ņemot vērā ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, šajā ziņā tiks piemērota tikai valsts tiesību norma, kas atspoguļo LESD 101. pantu ( 37 ), vai arī LESD 101. pants kopsakarā ar šo valsts tiesību normu vai, iespējams, vienīgi LESD 101. pants.

55.

Šo salikto ainu patiešām reglamentē vispārīgais noteikums, saskaņā ar kuru valsts konkurences noteikumi ir piemērojami tikai tad, ja Savienības tiesības neparedz kādus konkrētus noteikumus ( 38 ). Tomēr, tā kā abas normas patiešām pārklājas vai katrā ziņā, tiklīdz tajās ir paredzēts sods par vienu un to pašu faktu kopumu, jautājums par to, vai aizsargātās tiesiskās intereses ir identiskas gan Savienības līmenī, gan valsts līmenī, ir jānosaka in concreto, ņemot vērā konkrētos noteikumus, kas vienā un tajā pašā lietā ir piemēroti abos līmeņos.

56.

Piemērojot šo pieeju šajā lietā, no Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkta izriet, ka tad, ja VKI (vai valsts tiesa) piemēro savas valsts tiesības rīcībai, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 101. panta izpratnē, tai ir arī jāpiemēro LESD 101. pants. Citiem vārdiem sakot, ja uz konkrēto rīcību attiecas arī LESD 101. pants, VKI vai tiesām arī ir jāpiemēro šī tiesību norma ( 39 ).

57.

Turklāt, kā skaidri izriet no Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. un 2. punkta, valsts tiesību normas piemērošanas situācijai, uz kuru attiecas LESD 101. pants, rezultāts nevar atšķirties no rezultāta, kāds iegūts, ja tiktu piemērots tikai LESD 101. pants. Neskarot jautājumu par to, kāda tad ir pievienotā vērtība valsts konkurences tiesību paralēlai piemērošanai šādā scenārijā ( 40 ), jebkurā gadījumā ir grūti iedomāties, kā attiecīgā valsts noteikuma un LESD 101. panta atbilstošie mērķi varētu atšķirties. Turklāt, ja divas valstu konkurences iestādes pēc tam piemēro vienu un to pašu Savienības tiesību normu, proti, LESD 101. pantu, no kuras tām valsts līmenī ir aizliegts atkāpties, tad noteikti jābūt identiskām arī konkrētajām, abu VKI aizsargātajām tiesiskajām interesēm.

58.

Īsāk sakot, atbildei uz otro prejudiciālo jautājumu ir jābūt tādai, ka jautājums par to, vai Savienības konkurences tiesības un valsts konkurences tiesības aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses, ir jānoskaidro, pārbaudot konkrētās piemērotās tiesību normas. Tas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai attiecīgās valsts tiesību normas atšķiras no Savienības tiesību normām. Ja divu dalībvalstu konkurences iestādes piemēro LESD 101. pantu un atbilstošo valsts konkurences tiesību normu, tad tās aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses.

59.

Tagad pievērsīšos trešajam prejudiciālajam jautājumam. Iesniedzējtiesa jautā, vai ir svarīgi, ka BKA ir ņēmusi vērā attiecīgās aizliegtās vienošanās sekas attiecībā uz citu dalībvalsti, kā es to saprotu, – Austrijas tirgū.

60.

Uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

61.

Kā secinājumos lietā Toshiba norādīja ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott], “aizliegtās vienošanās tieši tādēļ ir aizliegtas un tiek sodītas, ka tās nodara kaitējumu konkurencei vai katrā ziņā var nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci” ( 41 ). Viņa arī norādīja, ka “to, vai konkrētā gadījumā bija mērķis vai sekas nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, nevar novērtēt abstrakti, bet gan tas vienmēr jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto laikposmu un konkrēto teritoriju” ( 42 ).

62.

Citiem vārdiem sakot, lai noteiktu, vai otru procedūru liedz ne bis in idem princips, svarīga ir laika un telpas, uz kurām attiecas konkrētais ierobežojums, noteikšana. Spriedumā Toshiba Tiesa šajā ziņā piekrita ģenerāladvokātei un uzsvēra, ka uzņēmumu rīcību, “kuras mērķis vai sekas bija nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, nevar novērtēt abstrakti, bet tas ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto teritoriju [..], kurā attiecīgajai rīcībai bija šāds mērķis vai sekas, un laikposmu, kurā attiecīgajai rīcībai bija šāds mērķis vai sekas” ( 43 ). Saskaņā ar Tiesas viedokli gan teritorija, gan laiks ir atbilstoši elementi, kas veido nodarījuma identiskumu ( 44 ).

63.

Pamatojoties uz minēto, turpmākajās šo secinājumu sadaļās īsi pievērsīšos laika un telpas identiskumam pamatlietā. Pirmkārt, ņemot vērā lietas materiālus, varu tikai izteikt vienkāršu pieņēmumu, ka BKA ir ņēmusi vērā aizliegtās rīcības sekas arī attiecībā uz Austrijas tirgu (a). Otrkārt, pievērsīšos jautājumam, kuru Tiesa var izskatīt labāk, proti, vai šāda eksteritoriāla sankcija par noteiktas rīcības, kas, acīmredzot, ir notikusi citā dalībvalstī, sekām patiešām būtu bijusi juridiski iespējama (b).

64.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka BKA lēmumā ir izklāstīts 2006. gada 22. februāra telefonsarunas saturs attiecībā uz Austriju. Paralēli apelācijas sūdzībā, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā, BWB arī atsaucas uz to pašu telefonsarunu.

65.

Ir pilnīgi iespējams, ka viena telefonsaruna var attiekties uz vairākiem ģeogrāfiskajiem tirgiem. Šajā ziņā tomēr nav skaidrības par to, vai BKA faktiski ņēma vērā šīs tirgu pārdalošās aizliegtās vienošanās sekas attiecībā uz Austrijas tirgu un ko “seku vērā ņemšana” šajā lietā patiesībā nozīmē.

66.

Lai varētu iestāties ne bis in idem principa sniegtā aizsardzība, nepietiek ar to, ka noteikta rīcība vai faktu kopums ir kaut kur lēmumā minēti un atspoguļoti. Ir jākonstatē, ka identisks faktiskais elements ir juridiski atbilstošs, šādi kvalificējot un novērtējot tā sekas. Vai attiecībā uz šo lietu šādi faktiskie elementi, kas attiecas uz aplūkoto telefonsarunu, ir tikuši ņemti vērā BKA sniegtajā apgalvojumā par konkurences tiesību pārkāpumu? Vai no BKA lēmuma izriet, ka šī VKI ir saukusi pie atbildības un sodījusi attiecīgos uzņēmumus arī attiecībā uz Austrijas tirgu? Vai arī BKA šo sarunu ir izmantojusi kā pierādījumu pārkāpumam attiecībā uz Vācijas tirgu? ( 45 )

67.

Pieņemu, ka VKI lēmumā vajadzētu būt ietvertai šāda veida informācijai neatkarīgi no tā, vai runa sākotnēji ir par vērā ņemtā attiecīgā tirgus noteikšanu vai, vēl svarīgāk, attiecībā uz vietas noteikšanu un brīdi, kad, pēc tās domām, tika izdarīts konkurences noteikumu pārkāpums.

68.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda un jānosaka atbilde uz šiem jautājumiem, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar BKA, lai noteiktu šīs VKI darbības patieso apmēru. Šī sadarbība varētu notikt vai nu netieši, ar BWB palīdzību ( 46 ), vai tieši ( 47 ).

69.

Visbeidzot, kā iesniedzējtiesa ir norādījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un uz ko ir norādījušas atsevišķas ieinteresētās puses, BKA, aprēķinot naudas soda kopējo apmēru, attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu ir ņēmusi vērā tikai Vācijas teritorijā. Patiesi, spriedumā Toshiba Tiesa kontekstā, kas ir līdzīgs Komisijas veiktajam naudas sodu aprēķinam, norādīja, ka šādam faktoram varētu būt nozīme ( 48 ).

70.

Tomēr, lai gan šāds apstāklis patiešām var būt lietderīgs netiešs rādītājs, to pašu par sevi nekādā ziņā nevar uzskatīt par noteicošo. Pirmkārt, tas prasa zināmu atgriezenisku argumentāciju. Tomēr atgriezeniskā cēloņsakarība ne vienmēr var darboties: apstāklim, ka iestāde ir aprēķinājusi naudas sodu vienā noteiktā veidā, nevis citā, varētu būt iemesls, kas nav saistīts ar paredzēto lēmuma piemērošanas jomu. Otrkārt, uz šo brīdi VKI praksē ir zināma konverģence attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu ( 49 ). Tomēr šī prakse nav pilnībā saskaņota, un to daļēji nosaka atšķirīgi valstu tiesību akti un prakse.

71.

Kopumā BKA lēmuma ģeogrāfiskā (un, iespējams, laika) tvēruma skaidrojums ir faktisks jautājums, kas ir jāizskata valsts tiesai. Tomēr jautājums, kas ir jāuzdod vispirms un kas ir atbilstošāks Tiesas izvērtēšanai, ir par to, vai VKI ir juridiskas pilnvaras sodīt par kāda konkrēta pārkāpuma eksteritoriālajām sekām.

72.

Neatkarīgi no tā, ko BKA faktiski bija darījusi,– vai tā būtu varējusi juridiski konstatēt un arī sodīt konkurences noteikumu pārkāpumu Austrijas tirgū? Šajā ziņā lietas dalībnieku nostāja šajā tiesvedībā atšķiras.

73.

Agrana uzsver, ka VKI lēmumi, piemērojot LESD 101. pantu, nevar tikt aprobežoti vienīgi ar sekām valsts teritorijā. Kad VKI piemēro LESD 101. pantu, tām ir jāanalizē visi attiecīgā konkurences ierobežojuma aspekti attiecībā uz iekšējo tirgu.

74.

Savukārt BWB apgalvo, ka teritorialitātes princips aprobežo VKI sankciju piemērošanas pilnvaras tikai ar valsts teritoriju. Tāda arī ir bijusi BWB rīcība, pamatojot Südzucker uzliekamā naudas soda aprēķinu ar apgrozījumu Austrijas tirgū. Tādējādi teritorialitātes princips izslēdzot iespēju pārkāpt ne bis in idem principu, jo rīcības, par kuru piemērota sankcija, ģeogrāfiskais tvērums vienmēr būšot atšķirīgs. Vācijas valdībai, no savas puses, ir līdzīga nostāja. VKI var sodīt par konkurences tiesību pārkāpumu tikai savā teritorijā, kas atspoguļojas naudas soda aprēķinā atkarībā no uzņēmuma apgrozījuma attiecīgajā dalībvalstī.

75.

Beļģijas valdība uzskata, ka, VKI piemērojot LESD 101. pantu, tai ir jārīkojas tā, kā to darītu Komisija, proti, ņemot vērā visas attiecīgā ierobežojuma sekas uz konkurenci iekšējā tirgū. Tomēr tam ir divi ierobežojumi. Pirmkārt, konstitucionālās tiesības un dalībvalstu tradīcijas var liegt VKI piemērot sankciju par eksteritoriālajām sekām. Otrkārt, sankciju piemērošana par eksteritoriālajām sekām katrā ziņā esot iespējama vienīgi ar tās VKI piekrišanu teritorijā, uz kuru šī piekrišana attiektos.

76.

Vispirms atgādinu, ka saukšanas pie atbildības un sodīšanas pamatā tradicionāli ir bijis teritorialitātes princips. Protams, nevar izslēgt, ka valsts varētu mēģināt “sniegties pāri savām robežām” un tiekties sodīt par rīcību, kas notikusi citviet. Tas var notikt situācijās, kuras reglamentē īpaša jurisdikcija, vai nu attiecībā uz noteiktu veidu personām (proti, tās pilsoņiem), vai attiecībā uz noteikta veida noziedzīgiem nodarījumiem (proti, vai nu tādiem, kas apdraud šīs valsts intereses neatkarīgi no tā, kur tie ir izdarīti, vai arī attiecībā uz noteiktu veidu nežēlīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas pakļauti universālai jurisdikcijai utt.).

77.

Tomēr visu efektīvas eksteritorialitātes gadījumu pamatā ir tas, ka tiem ir vajadzīgs skaidrs juridiskais pamats, kas būtu balstīts valsts, starptautiskajās vai Savienības tiesībās. Būtisks un jaunākais šāda eksteritoriāla pilnvarojuma piemērs Savienības tiesībās ir vadošās uzraudzības iestādes kompetence saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 (turpmāk tekstā – “VDAR”) vienas pieturas aģentūras [mehānismu] izmeklēt un, vajadzības gadījumā, piemērot sankciju par pārrobežu [datu] apstrādi, ko Eiropas Savienībā veic pārzinis vai apstrādātājs ( 50 ). Lai gan būtu pārspīlēti apgalvot, ka precīzas kompetences robežas šajā režīmā ir neapstrīdamas ( 51 ), joprojām nav šaubu, ka pastāv materiālo tiesību norma attiecībā uz datu apstrādes likumību, kā arī tiešas kompetences klauzula, kas pilnvaro noteiktu uzraudzības iestādi piemērot šos materiāltiesiskos noteikumus eksteritoriāli.

78.

Kāda šajā ziņā ir Regulā Nr. 1/2003 pieņemtā konceptuālā nostāja? Jāatzīst, ka to uztvert nav tik vienkārši.

79.

No vienas puses, pastāv skaidras norādes, ka ir tikusi apsvērta pārrobežu piemērojamība. Pirmkārt, valsts iestāžu pienākumu piemērot LESD 101. un 102. pantu izraisa tas, ka var tikt ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm. Šķiet, ka tas varētu aktivizēt arī VKI piemītošo spēju saukt pie atbildības un sodīt par noteikta pārkāpuma eksteritoriālajām sekām.

80.

Otrkārt, šķiet, ka Regulas Nr. 1/2003 13. pants apstiprina šo pašu nostāju. Šīs tiesību normas 1. punktā ir paredzēts, ka VKI var apturēt lietas izskatīšanu vai noraidīt sūdzību, ja ar to pašu līgumu, apvienības lēmumu vai darbību nodarbojas cita iestāde ( 52 ). Tāpat šīs tiesību normas 2. punktā ir paredzēts, ka VKI var noraidīt sūdzību, ja tā ir saņēmusi sūdzību par līgumu, apvienības lēmumu vai darbību, ar kuru jau ir nodarbojusies cita konkurences iestāde ( 53 ).

81.

Treškārt, interpretācija, ka VKI darbībai var būt eksteritoriāla piemērojamība, šķiet, ir tikusi apstiprināta arī Komisijas Paziņojumā par sadarbību. Šajā paziņojumā attiecībā uz 13. pantu ir precizēts, ka šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “nodarbošanās”“nenozīmē tikai to, ka sūdzība ir iesniegta citai iestādei. Tas nozīmē, ka cita iestāde izmeklē vai ir izmeklējusi lietu pēc savas iniciatīvas” ( 54 ). Turklāt šajā paziņojumā norādīts, ka uz 13. pantu “var atsaukties, ja nolīgums vai darbība ir saistīti ar vienu(‑iem) un to(tiem) pašu(‑iem) pārkāpumu(‑iem) vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā un produktu tirgū” ( 55 ).

82.

Turklāt tajā pašā paziņojumā ir sīki izklāstīts “piemērotas iestādes” jēdziens, kas ietverts Paziņojumā par sadarbību attiecībā uz konkrētu konkurences tiesību pārkāpumu ( 56 ). Ja VKI kompetence visās situācijās ir aprobežota ar valsts teritoriju, tad piemērotas iestādes jēdzienam nav lielas jēgas, ja vien netiek atzīts, ka noteiktas pārkāpuma daļas var palikt nesodītas attiecīgās “piemērotās iestādes” teritoriālās kompetences ierobežojuma dēļ. Savukārt, ja tiek atzīts, ka efektīvai konkurences aizsardzībai iekšējā tirgū var būt nepieciešams, lai konkrēto pret konkurenci vērsto rīcību izmeklētu tikai viena piemērota VKI, tad šādai VKI patiešām būtu jāspēj pilnībā izmeklēt šo rīcību, lai neatstātu to daļēji nesodītu.

83.

Katrā ziņā Paziņojums par sadarbību nav juridiski saistošs Savienības tiesību akts un, neapšaubāmi, iespējas “apturēt vai noraidīt” sūdzību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 13. panta 1. punktam nozīme nav pilnīgi acīmredzama. Tomēr 13. pants, skatīts kopumā, nozīmē, ka var pastāvēt teritoriāla pārklāšanās. Ja katras VKI kompetence būtu stingri aprobežota ar valsts teritoriju, kāds būtu pielietojums sūdzības apturēšanai vai noraidīšanai, saskaroties ar citas VKI skatīto procedūru saistībā ar to pašu rīcību? Protams, pastāv vairāki atšķirīgi, bet savstarpēji saistīti jautājumi, kuru kontekstā varētu būt pamatoti apturēt [procedūru], bet “noraidīšanai” šķietami ir nozīme tikai tad, ja abām VKI ir iesniegtas identiskas lietas, ieskaitot vienu un to pašu ģeogrāfisko tvērumu.

84.

No otras puses, ir godīgi jāatzīst, ka tie visi ir tikai “netieši mājieni” uz to, ka Regulas Nr. 1/2003 projektā tika apsvērta eksteritorialitāte. Tomēr, neraugoties uz to, piekrītu Vācijas valdībai, ka Regulā Nr. 1/2003 iztrūkst pamatnoteikums, kurš tiešām skaidri piešķirtu kompetenci VKI eksteritoriālas procedūras veikšanai. Kā ir pamatoti norādījusi šī valdība, Regulas Nr. 1/2003 5. pantā “Dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras”, kurā būtu varējusi tikt ietverta līdzīga pilnvarojuma klauzula, šajā ziņā nekas nav minēts. Tādēļ pietiekama juridiskā pamata VKI eksteritoriāla lēmuma pieņemšanai nav, ja šāds pamats nav paredzēts valsts tiesībās. Šajā ziņā to pašu apgalvo arī Beļģijas valdība.

85.

Piekrītu šīm valdībām, ka, lai VKI kompetence tiktu īstenota eksteritoriāli, ir jāpastāv atbilstošam juridiskajam pamatam, kas pašreizējo Savienības tiesību ietvaros var rasties tikai no valsts tiesību sistēmas. Vēl īsumā varētu piebilst, ka tiesas sēdē Vācijas valdība norādīja, ka arī Vācijas tiesībās šāds juridiskais pamats nav atrodams.

86.

Vēlos uzsvērt, ka šāds priekšlikums tiek izteikts, pilnībā ievērojot LESD 101. panta formulējumu, kurā patiešām kā viens no tā piemērošanas nosacījumiem ir minēta ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tomēr man šķiet neiespējami interpretēt LESD 101. pantu, kas būtībā ir materiālo tiesību norma, kā līdzvērtīgu pilnvarojuma klauzulai, ar kuru ikvienai un katrai VKI ir piešķirtas pilnvaras saukt pie atbildības un sodīt ikvienu pret konkurenci vērstu rīcību Eiropas Savienības ietvaros ( 57 ).

87.

Tādējādi manis piedāvātā atbilde uz trešo jautājumu ir tāda, ka tam, ka agrāk pieņemtā lēmumā VKI ir ņēmusi vērā rīcības, kas vērsta pret konkurenci, eksteritoriālās sekas, ja tai ir bijušas tiesības to darīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir nozīme, izvērtējot ne bis in idem principa piemērojamību vēlāk veiktās procedūras ietvaros. Hartas 50. pants liedz VKI vai tiesai sodīt par rīcību, kas vērsta pret konkurenci un uz kuru jau iepriekš ir attiekusies citas VKI īstenota procedūra, kas noslēgusies ar galīgu lēmumu. Tomēr šis aizliegums ir piemērojams tikai, ciktāl abu procedūru priekšmeta laika un ģeogrāfiskais tvērums ir vienāds.

88.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai ne bis in idem princips ir piemērojams procedūrā, kas ir saistīta ar pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, un kurā šī iemesla dēļ netiek uzlikts naudas sods.

89.

Manuprāt, atbildei uz šo jautājumu ir jābūt apstiprinošai.

90.

Pirmkārt, konceptuālā līmenī, kā to pamatoti atgādina Itālijas valdība, ne bis in idem princips aizsargā ne tikai no atkārtota naudas soda uzlikšanas par to pašu nodarījumu, bet arī pret atkārtotu saukšanu pie atbildības ( 58 ). Otrās procedūras uzsākšana par to pašu nodarījumu, manuprāt, pati par sevi ir Hartas 50. pantā paredzētās garantijas pārkāpums. To iemeslu dēļ, kurus sīki izklāstīju savos secinājumos lietā bpost ( 59 ), arī es nepiekrītu nostājai, ko Tiesa šajā ziņā ir paudusi Menci lietā ( 60 ).

91.

Otrkārt, ceturtais jautājums attiecas uz situāciju, kurā VKI veic procedūru, kurā uzņēmums lūdz tam piemērot iecietības programmu. Šāda programma ļauj labvēlīgāk attiekties pret uzņēmumiem, kas ir nolēmuši sadarboties ar attiecīgo konkurences iestādi izmeklēšanā par LESD 101. panta pārkāpumiem ( 61 ).

92.

Tomēr atbrīvojums no naudas soda vai tā samazinājums nekādā ziņā nav automātiski garantēts. Tas ir atkarīgs no vairākiem nosacījumiem, kuru kopīgais temats ir uzņēmumu sadarbības “pievienotā vērtība” aizliegtās vienošanās atklāšanai un sodīšanai ( 62 ). Atkarībā no apstākļiem iecietības programmas pieteikuma iesniedzējam var tikt (vai netikt) piešķirta pilnīga vai daļēja imunitāte, bet fakts, ka tas ir izdarījis konkurences tiesību pārkāpumu, tiek konstatēts ( 63 ). Tādējādi, lai gan valsts procedūras norise vai iznākums var tikt mainīts ar pieteikumu iecietības programmai, galvenais ir tas, ka tā joprojām ir procedūra pati par sevi, kurai nepieciešama visu iesaistīto uzņēmumu, tostarp pieteikuma iecietības programmā iesniedzēja, līdzdalība.

93.

Treškārt, pat ja uzņēmumam, uz kuru attiecas iecietības programma, pozitīva iznākuma gadījumā galu galā iegūstot pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, procedūras rezultātā tik un tā tiks pieņemts paziņojums par to, ka pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs ir pārkāpis konkurences tiesības. Tādējādi, cik varu noprast, runājot metaforās, saskaņā ar valsts tiesībām joprojām pastāvēs “paziņojums par vainu”. Šāds paziņojums potenciāli ir diezgan nozīmīgs konkrētā uzņēmuma vai uzņēmumu nākotnei. Ja šāds uzņēmums nākotnē vēlreiz tiks atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, tā iepriekšējā atzīšana par vainīgu un tā “recidīvs” visdrīzāk izraisīs naudas soda automātisku palielināšanos. Vienlaikus nevar izslēgt faktu, ka uz tādu kompetentas valsts iestādes vai tiesas autoritatīvu paziņojumu par uzņēmuma pieļautu nelikumību, kuram var piekļūt sabiedrība ( 64 ), varētu atsaukties privātpersonas, lūdzot atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar attiecīgo pret konkurenci vērsto rīcību ( 65 ).

94.

Īsumā – nesaskatu principiālu iemeslu, kādēļ ne bis in idem principa piemērojamība un tvērums būtu jāizvērtē atšķirīgi atkarībā no tā, vai attiecīgā procedūra konkurences tiesību jomā ir saistīta ar pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, pat ja šī pieteikuma rezultātā faktiski tiek piešķirta pilnīga imunitāte pret naudas sodu. Ņemot to vērā, līdz ar to nepiekrītu Komisijas visai netiešajam argumentam, ka ne bis in idem principa piemērošanai būtu jābūt atkarīgai no tā, vai joprojām pastāv iespēja, ka Nordzucker zaudēs pieteikuma iecietības programmas iesniedzējas statusu un ka tādējādi naudas sods vēl varētu tikt uzlikts.

95.

Tādēļ es ierosinu uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Hartas 50. pantā nostiprinātais ne bis in idem princips ir piemērojams arī tādas valsts procedūras kontekstā, kura saistīta ar pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu un kurā netiek uzlikts naudas sods.

96.

Es ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: