1.

Juzgado de lo Mercantil no 2 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa Nr. 2, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) 7. panta 2. punktu.

2.

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību, ko uzsāka RH, ar domicilu Kordovā (Spānija), par kaitējuma atlīdzināšanu, kas tam esot nodarīts ar LESD 101. panta un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu ( 3 ) 53. panta pārkāpumu, pret četriem Volvo grupas uzņēmumiem, no kuriem trīs šo uzņēmumu juridiskās adreses atrodas citās dalībvalstīs, kas nav Spānija.

3.

Tiesai tiek lūgts precizēt, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā tiešā veidā, neatsaucoties uz dalībvalstu iekšējām tiesību normām, ir norādīta tiesa, kam ir jurisdikcija.

4.

Lai gan atbildi uz šo jautājumu, šķiet, var izsecināt no atsevišķiem Tiesas nolēmumiem un it īpaši neseniem nolēmumiem lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu, tomēr, ņemot vērā tostarp iesniedzējtiesas izteiktās šaubas, šī atbilde būtu papildināma attiecībā uz trim citiem cieši saistītiem aspektiem.

5.

Proti, tie ir tiesiskās drošības un efektivitātes mērķi sarežģītajās tiesvedībās par kaitējuma atlīdzināšanu, kurš nodarīts ar pretkonkurences rīcību, un tie attaisno lietderīgu precizējumu sniegšanu valsts tiesām attiecībā uz tiesu ar teritoriālo jurisdikciju un par vairāku piesaistes faktoru līdzāspastāvēšanu, kādi ir atzīti Tiesas nolēmumos. Saistībā ar šo lietu būs jāaplūko arī jautājums par dalībvalstu brīvību koncentrēt šo tiesvedību izskatīšanu specializētajās tiesās, uz ko atsevišķas dalībvalstis norāda savos rakstveida apsvērumos.

6.

Tādējādi izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es būtībā uzskatu, ka:

7.

Regulas Nr. 1215/2012 15., 16. un 34. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

8.

Regulas Nr. 1215/2012 I nodaļas “Darbības joma un definīcijas” 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. [..]”

9.

Šīs regulas II nodaļā “Jurisdikcija” ir ietverts 1. iedaļas “Vispārīgi noteikumi” 4.–6. pants.

10.

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

11.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 5. panta 1. punktu:

“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

12.

Minētās nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija” ir ietverts 7.–9. pants.

13.

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

14.

Minētās regulas 26. panta 1. punktā, kas ir ietverts tās II nodaļas 7. iedaļā “Vienošanās par jurisdikciju”, ir noteikts:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs vēršas. Šo noteikumu nepiemēro, ja atbildētājs vērsies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 24. pantu.”

15.

Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem, RH, ar domicilu Kordovā, laikposmā starp 2004. un 2009. gadu iegādājās piecus kravas automobiļus autotransporta darbību veikšanai no Volvo Group España, SA izplatītāja. 2008. gadā RH tika pārnestas Īpašumtiesības uz vienu no kravas automobiļiem, par kuru bija noslēgts līzinga līgums.

16.

2016. gada 19. jūlijā Eiropas Komisija pieņēma lēmumu par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39824 – Kravas automobiļi) (C(2016) 4673 final), kura kopsavilkums ir publicēts 2017. gada 6. aprīļaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ( 7 ).

17.

Ar šo lēmumu Komisija atzina, ka laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim pastāvēja aizliegta vienošanās starp piecpadsmit kravas automobiļu ražotājiem, kurā tostarp piedalījās AB Volvo, Volvo Lastvagnar AB un Volvo Group Trucks Central Europe GmbH attiecībā uz divām preču kategorijām, proti, kravas automobiļiem, kuru svars ir no 6 līdz 16 tonnām (“vidējas noslodzes kravas automobiļi”) un kravas automobiļiem, kas sver vairāk nekā 16 tonnas (“lielas noslodzes automobiļi”) – gan kravas automobiļiem bez piekabes, gan autovilcējiem.

18.

Saskaņā ar minēto lēmumu ( 8 )“pārkāpums izpaudās kā koluzīva vienošanās par cenas noteikšanu un bruto cenu paaugstināšanu kravas automobiļiem Eiropas Ekonomikas zonā [EEZ] un laika grafiku un izmaksu pārnešanu attiecībā uz emisiju tehnoloģiju ieviešanu vidējas un lielas noslodzes kravas automobiļiem, kas bija paredzēta EURO 3 līdz 6 standartos. Adresātu galvenie biroji līdz 2004. gadam bija tieši iesaistīti apspriedēs par cenām, cenu pieaugumu un jauno emisiju standartu ieviešanu. Vismaz sākot no 2002. gada augusta, notika apspriedes ar Vācijas meitasuzņēmumu starpniecību, kuri dažādā apjomā ziņoja to galvenajiem birojiem. Šī informācijas apmaiņa notika gan daudzpusējā, gan divpusējā līmenī. Šīs koluzīvās vienošanās ietvēra nolīgumus un/vai saskaņotas darbības attiecībā uz cenu noteikšanu un bruto cenu pieaugumu, lai saskaņotu bruto cenas EEZ un laika grafiku un izmaksu pārnešanu attiecībā uz emisiju tehnoloģiju ieviešanu, kas bija paredzēta EURO 3 līdz 6 standartos. Pārkāpums ietvēra visu EEZ teritoriju un ilga no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim”.

19.

Līdz ar to Komisija piesprieda naudas sodus visām iesaistītajām vienībām, ieskaitot Volvo, Volvo Lastvagnar un Volvo Group Trucks Central Europe, izņemot vienu vienību, kurai tika piemērots atbrīvojums ( 9 ).

20.

RH cēla prasību pret Volvo, Volvo Lastvagnar un Volvo Group Trucks Central Europe, kā arī šo mātesuzņēmumu Spānijas meitasuzņēmumu – Volvo Group España (turpmāk tekstā – “Volvo uzņēmumi”).

21.

Šie uzņēmumi iebilda vienīgi pret iesniedzējtiesas starptautisko jurisdikciju ( 10 ). Tie atsaucās uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu un Tiesas judikatūru, no kuras izrietot, ka tajā minētais jurisdikcijas kritērijs, proti, “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, ir Savienības tiesību jēdziens un ka tā esot cēloņsakarības notikuma vieta, šajā lietā – vieta, kur tika noslēgta aizliegtā vienošanās. Šo vietu nevarot pielīdzināt prasītājas domicilam, un tā atrodoties ārpus Spānijas citās dalībvalstīs.

22.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Spānijas tiesas starptautisko jurisdikciju varētu pamatot, ņemot vērā vietu, kur ir iestājies kaitējums. Tā atgādina, ka šī vieta esot kaitējumu cietušās personas juridiskās adreses atrašanās vieta atbilstoši 2015. gada 21. maija spriedumam CDC Hydrogen Peroxide ( 11 ). Tā piebilst, ka 2019. gada 29. jūlija spriedumā Tibor‑Trans ( 12 ), saistībā ar Ungārijas celto prasību pret citu šīs pašas aizliegtās vienošanās dalībnieku un ar identisku prasības priekšmetu RH celtajai prasībai, Tiesa lēma, ka tad, “ja tirgus, ko ir skārusi pretkonkurences rīcība, atrodas dalībvalstī, kuras teritorijā norādītais kaitējums, iespējams, ir noticis, tad ir uzskatāms, ka kaitējuma materializēšanās vieta saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu atrodas šajā dalībvalstī” ( 13 ).

23.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šajā judikatūrā ir veikta atsauce uz tās dalībvalsts tiesu starptautisko jurisdikciju, kurā ir iestājies kaitējums, vai arī šajā judikatūrā ir tieši noteikta arī iekšējā teritoriālā jurisdikcija šīs dalībvalsts iekšienē.

24.

Tā precizē, ka saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ( 14 ) pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētā norma neregulē iekšējo teritoriālo kompetenci. Līdz ar to, tā kā nepastāv speciālā valsts tiesību norma teritoriālās jurisdikcijas noteikšanai tiesai, kas izskata privāttiesību prasības konkurences jomā, atbilstošās normas par jurisdikciju ir tās, kas ir piemērojamas negodīgas konkurences jomā atbilstoši Civilprocesa likuma 1/2000 52. panta 1. punkta 12. apakšpunktā paredzētajam. Līdz ar to tiesa, kurai ir jurisdikcija, ir tās vietas tiesa, kur ir iestājies kaitējums, proti, iegādāts automobilis vai parakstīts līzinga līgums.

25.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu varētu interpretēt tāpat, kā Tiesa jau ir lēmusi tās judikatūrā par teritoriālo jurisdikciju līgumtiesību jomā. 2007. gada 3. maija spriedumā Color Drack ( 15 ) un 2009. gada 9. jūlija spriedumā Rehder ( 16 ) Tiesa esot nolēmusi, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir tieša norāde uz tiesu, kam ir jurisdikcija, bez atsauces uz dalībvalstu iekšējām tiesību normām. Tādā gadījumā tiesa, kurai ir jurisdikcija, esot no aizliegtās vienošanās cietušās puses juridiskās adreses vieta.

26.

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 2 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa Nr. 2) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 1215/2012] 7. panta 2. punkts, kurā ir noteikts, ka pret personu, kurai ir domicils kādas dalībvalsts teritorijā, var celt prasību citā dalībvalstī “[..] lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir vienīgi noteikta dalībvalsts, kurā atrodas minētā vieta, tiesu iestāžu starptautiskā jurisdikcija, līdz ar to, lai konkretizētu teritoriāli piekritīgo valsts tiesu šajā valstī, ir jāizmanto valsts procesuālās tiesību normas, vai arī tas ir jāinterpretē kā jaukta tiesību norma, ar kuru līdz ar to tieši tiek noteikta gan starptautiskā jurisdikcija, gan valsts teritoriālā jurisdikcija, neatsaucoties uz valsts iekšējām tiesību normām?”

27.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Volvo uzņēmumi, Spānijas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

28.

Tiesas sēde, kas sākotnēji bija plānota 2020. gada 17. decembrī, tika atcelta saistībā ar veselības jomas krīzi, un jautājums, kas tika uzdots mutvārdu atbildes sniegšanai, tika pārveidots par jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai un papildināts ar citiem jautājumiem. Volvo uzņēmumi, kā arī Spānijas valdība un Komisija atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajos termiņos.

29.

Volvo uzņēmumi lūdz atzīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu, jo atbilde uz uzdoto jautājumu esot skaidra.

30.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši LESD 267. pantam, pirmkārt, tikai valsts tiesai, kas izskata strīdu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums. Otrkārt, uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības prezumpcija, izņemot ja tiem nav nekāda sakara ar pamatlietu ( 17 ).

31.

Šajā lietā iesniedzējtiesa ir precīzi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tai ir radušās šaubas par tās teritoriālo jurisdikciju, kas ir pamatā tās lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tās ir radušās no tā, ka Tiesa lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu nav taisījusi tiešu nolēmumu par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta piemērošanas jomu, un no Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) pastāvīgās judikatūras, atbilstoši kurai šī tiesību norma neizslēdzot iekšējo normu par jurisdikciju piemērošanu.

32.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesas uzdotais jautājums, manuprāt, ir pieņemams.

33.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu tajā ir noteikta ne tikai dalībvalsts, kurā atrodas šajā tiesību normā paredzētais piesaistes kritērijs, tiesu starptautiskā jurisdikcija, bet arī šīs valsts tiesu teritoriālā jurisdikcija.

34.

Sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbalstam iesniedzējtiesa ir pamatoti atgādinājusi, ka lietā ar identiskiem faktiem pamatlietai, proti, par kravas automobiļu karteli, Tiesa spriedumā Tibor‑Trans ir lēmusi par tās tiesas jurisdikciju, kurā ir iesniegta lieta par zaudējumu atlīdzību, kas ir nodarīti ar konkurences tiesību pārkāpumu. Tāpat tā ir norādījusi, ka Tiesas atbilde šajā lietā tiešā veidā nav par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētās jurisdikcijas normas “jaukto” raksturu, atšķirībā no līgumtiesību jomā taisītajiem nolēmumiem, proti, 2007. gada 3. maija sprieduma Color Drack ( 18 ) un 2009. gada 9. jūlija sprieduma Rehder ( 19 ).

35.

Jānorāda, pirmkārt, ka šis nav vienīgais neaplūkotais jautājums ( 20 ). Līdz ar to šķiet, ka valsts tiesas sagaida precīzāku Regulas Nr. 1215/2012 tiesību normu interpretāciju. Otrkārt, manuprāt, iesniedzējtiesai būtu jāatbild, ņemot vērā spriedumu Verein für Konsumenteninformation un 2020. gada 24. novembra spriedumu Wikingerhof ( 21 ), kas tika pasludināti pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas Tiesā.

36.

Tādēļ mana analīze būs, pirmām kārtām, par uzdoto jautājumu saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā paredzētās jurisdikcijas normas piemērošanas jomu. Otrām kārtām, es izklāstīšu apsvērumus, lai precizētu tiesas, kam ir teritoriālā jurisdikcija, kritēriju noteikšanu. Visbeidzot, pārbaudīšu Francijas valdības un Komisijas priekšlikumu par dalībvalstu iespēju izvēlēties tiesu strukturālo organizāciju, koncentrējot noteikta veida tiesvedību izskatīšanu specializētās tiesās.

37.

Saistībā ar visu šo jautājumu aplūkošanu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, ciktāl ar Regulu Nr. 1215/2012 atceļ un aizstāj Regulu Nr. 44/2001, ar ko savukārt tika aizstāta Briseles konvencija, šo pēdējo tiesību instrumentu noteikumu Tiesas sniegtā interpretācija ir piemērojama arī Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem, kad šo tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” ( 22 ). Tas tā ir šīs konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta, no vienas puses, un Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta, no otras puses, gadījumā ( 23 ).

38.

Uzskatu, ka iesniedzējtiesas izteiktās šaubas par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta priekšmetu ir viegli izkliedējamas, kopš ir pasludināts spriedums Wikingerhof. Tiesa atzina, ka “saskaņā ar [šīs regulas] 7. panta 2. punktu kompetentā tiesa, proti, [..] tiesa [tās valsts] tirgū, uz kuru attiecas apgalvotā [pretkonkurences] rīcība, ir vispiemērotākā, lai izspriestu [lietu]” ( 24 ).

39.

Līdz ar to es uzskatu, tāpat kā visas lietas puses un ieinteresētās personas, kas ir iesniegušas rakstveida apsvērumus Tiesā, un ģenerāladvokāti, kuri netieši ir izteikušies par šiem jautājumiem saistībā ar iepriekšējām lietām ( 25 ), ka var izdarīt tiešu precizējumu, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta priekšmets ir regulēt tiesu jurisdikciju ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī iekšējā līmenī, citus procesuālos jautājumus, kas joprojām tiek regulēti ar tās dalībvalsts tiesību normām, kur atrodas tiesa, kurā ir iesniegta lieta ( 26 ).

40.

Tādējādi varētu būt pietiekami norādīt, pirmkārt, kā tas bija 2009. gada 9. jūlija spriedumā Rehder ( 27 ), kas tika pasludināts līgumtiesību jomā attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 normām, ka tāda paša veida apsvērumi, uz kādiem Tiesa ir pamatojusies, lai nonāktu pie 2007. gada 3. maija spriedumā Color Drack ( 28 ) ietvertā formulējuma, ir derīgi attiecībā uz līdzvērtīgām tiesību normām par īpašo jurisdikciju Regulā Nr. 1215/2012 to izstrādes, mērķa un vietas ar šo regulu izveidotajā sistēmā dēļ. Otrkārt, šie apsvērumi lika Tiesai tādā pašā veidā interpretēt normas par jurisdikciju uzturēšanas saistību jomā.

41.

Tomēr, lai veicinātu sapratni par Regulas Nr. 1215/2012 tiesību normu savstarpējo atbilstību to kopumā, man šķiet, ir noderīgi detalizēti norādīt uz šīs regulas 7. panta 2. punkta lietderīgajiem interpretācijas elementiem, ņemot vērā ne tikai tās tekstu, bet arī ar to izveidoto sistēmu un tajā izvirzītajiem mērķiem ( 29 ).

42.

Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta tekstu, ir jāizdara secinājumi no tā salīdzināšanas ar šīs regulas 4. panta 1. punktu. Šajā pantā ir minētas tās dalībvalsts “tiesas”, kuras teritorijā atrodas personu, ko var iesūdzēt tiesā, domicils. Šis vispārīgais jēdziens nosaka vienas dalībvalsts tiesu jurisdikciju, tās ņemot kopā ( 30 ). Tiesas ar teritoriālo jurisdikciju noteikšanu līdz ar to veic atbilstoši valsts tiesību normām.

43.

Turpretī Regulas Nr. 1215/2012 7. pantā, izņemot tās 6. punktu, Savienības likumdevējs ir izvēlējies jēdzienu “izpildes vietas tiesās” ( 31 ) vai “tiesā/s”, ja prasītājam ir izvēles iespēja, ņemot vērā konkrētu vietu, izņemot noteikumu par vispārējo jurisdikciju ( 32 ), atkarībā no prasības priekšmeta. Tādējādi neatļautu darbību vai kvazideliktu jomā šīs regulas 7. panta 2. punktā paredzētais kritērijs ir “vieta [..] kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”. Tāpat minētās regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā atbildētāju var iesūdzēt “attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās”.

44.

Otrkārt, ir jānorāda, ka ar Regulu Nr. 1215/2012 ieviestās sistēmas atkāpes raksturs ļauj prasītājam atsaukties uz šajā regulā paredzētajām normām par īpašo jurisdikciju ( 33 ) jo tās ir paredzētas īpašās jomās vai domātas vājākās puses aizsardzībai.

45.

Treškārt, ir jāuzsver, ka īpašās jurisdikcijas normu formulējumu attaisno, kā tas ir precizēts Regulas Nr. 1215/2012 16. apsvērumā, likumdevēja mērķis atļaut dalībvalsts tiesas izvēli atkarībā no vietas, kurai ir cieša saistība starp tiesu un lietu, un nolūkā veicināt pareizu tiesvedības norisi ( 34 ). Tiesa ir pastāvīgi vadījusies no šiem principiem, interpretējot normas par īpašo jurisdikciju, lai atzītu piemērotus piesaistes kritērijus jurisdikcijas kolīziju noteikumu vienādošanai ( 35 ) un noteiktu vispiemērotāko tiesu lietas izspriešanai.

46.

Šo analīzi apstiprina P. Jenard ziņojums par Briseles konvenciju ( 36 ), un tajā ietvertā analīze ir apstiprināta P. Schlosser ziņojumā par Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles konvencijai, kā arī protokolu par Tiesas sniegto interpretāciju šai konvencijai ( 37 ).

47.

Šādos apstākļos un kā to jau varēja secināt no iepriekšējo Tiesas nolēmumu gan līgumsaistību jomā ( 38 ), gan uzturēšanas saistību jomā ( 39 ) pamatojuma, nav šaubu, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2.punktā ir tiešā veidā norādīta tiesa, kam ir jurisdikcija ( 40 ), ievērojot ar šo regulu izvirzītos mērķus.

48.

Tā kā šāda atbilde dalībvalsts tiesai, kurā ir celta prasība uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta pamata, neļauj piemērot iekšējās normas par teritoriālo jurisdikciju, manuprāt, it īpaši Tiesas judikatūras attīstības konkurences tiesību pārkāpumu jomā dēļ, šī atbilde būtu lietderīgi papildināma ar precizējumiem par apgalvotā kaitējuma iestāšanās vietu ( 41 ), kā arī par konkrētas tiesas ar starptautisko jurisdikciju noteikšanu.

49.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļā iesniedzējtiesa ir atsaukusies uz spriedumiem CDC Hydrogen Peroxide ( 42 ) un Tibor‑Trans, saistībā ar tiesas, kam ir jurisdikcija, noteikšanu, lai izlemtu par prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas ir nodarīti ar aizliegtas vienošanās darbībām, par kurām Komisija ir piemērojusi sodus ( 43 ), tos nenošķirot, lai gan Tiesa noteica divas atšķirīgas kaitējuma iestāšanās vietas un pamatlietas faktiskie apstākļi liek to aplūkot kopsakarā ar otru spriedumu.

50.

Līdz ar to, manuprāt, Tiesai ir iespēja sniegt lietderīgus precizējumus valsts tiesām par sprieduma Tibor‑Trans piemērošanas jomu spriedumu Verein für Konsumenteninformation un Wikingerhof gaismā, kurus Tiesa pasludināja pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tiesai būtu arī jāprecizē, vai var atzīt vairākus jurisdikcijas kritērijus, lai sasniegtu mērķi, kas attaisno šo kritēriju pastāvēšanu, proti, dot priekšroku strīdu saiknes [teritoriālajam] tuvumam.

51.

Pat ja spriedums Tibor‑Trans tika pasludināts gandrīz identiskā kontekstā pamatlietai, vairāku iemeslu dēļ ir jāveic tā detalizēta analīze.

52.

Pirmkārt, tāpat kā pamatlietā, pēc kuras tika taisīts spriedums Tibor‑Trans, iesniedzējtiesā celtā prasība bija par kaitējuma atlīdzināšanu, kas izpaudās kā pārmaksāšana, kas bija veikta mākslīgi palielināto cenu piemērošanas dēļ kravas automobiļiem, kuru pamatā bija tās pašas pret konkurenci vērstās darbības.

53.

Lai gan lietā, kurā tika taisīts spriedums Tibor‑Trans, prasītājs uzņēmums izvēlējās celt prasību tikai pret vienu no attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem, no kura tas bija veicis pirkumu ( 44 ), šajā lietā RH iesūdzēja tiesā vairākus citus uzņēmumus, kas ir atbildīgi par attiecīgo aizliegto vienošanos, no kuriem vairākiem juridiskā adrese ir ārpus Spānijas un kuru ražotos kravas automobiļus RH tiešā veidā nepirka. Turklāt RH ir iesūdzējusi tiesā šo uzņēmumu Spānijas meitasuzņēmumu ( 45 ), no kā ir atkarīgs Spānijas automobiļu izplatītājs, pie kura RH veica pirkumu, kā to var secināt no lietas materiāliem ( 46 ).

54.

Otrkārt, lietā, kurā tika pasludināts spriedums Tibor‑Trans, iesniedzējtiesai bija šaubas par sprieduma CDC Hydrogen Peroxide piemērošanu pēc analoģijas, šajā spriedumā par tiesu, kam ir jurisdikcija, Tiesa noteica prasītāja uzņēmuma juridiskās adreses vietu, jo nebija tiešas līgumiskās saistības starp lietas dalībniekiem un pienākuma neizvēlēties tādu normu par jurisdikciju, ar kuru dod priekšroku forum actoris ( 47 ).

55.

Tiesa lēma, ka “Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, izskatot prasību par tādu zaudējumu atlīdzību, ko ir izraisījis LESD 101. panta pārkāpums, kuru it īpaši veido koluzīvi nolīgumi par cenu noteikšanu un kravas automašīnu bruto cenas paaugstināšanu, “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nozīmē vietu, kurā atrodas tirgus, ko ir skāris šis pārkāpums, proti, vietu, kurā tirgus cena ir tikusi izkropļota un par kuru cietušais apgalvo, ka tajā tam ir radies šis kaitējums, pat tad, ja prasība ir vērsta pret vienu attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieku, ar kuru šis cietušais nav izveidojis līgumiskas attiecības” ( 48 ).

56.

Attiecībā uz zaudējumu noteikšanu Tiesa norādīja, ka “pamatlietā aplūkotie apgalvotie zaudējumi galvenokārt izriet no pārmērīgi lielajām izmaksām, kas segtas, ņemot vērā mākslīgi augsto cenu, un tāpēc šķiet, ka tās ir tūlītējas LESD 101. panta pārkāpuma sekas un tādējādi veido tiešus zaudējumus, kas principā ļauj pamatot tās dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kuras teritorijā šie zaudējumi ir materializējušies” ( 49 ).

57.

Attiecībā uz tieši ciestā kaitējuma lokalizāciju Tiesa nolēma, ka tad, “ja tirgus, ko ir skārusi pretkonkurences rīcība, atrodas dalībvalstī, kuras teritorijā norādītais kaitējums, iespējams, ir noticis, tad ir uzskatāms, ka kaitējuma materializēšanās vieta saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu atrodas šajā dalībvalstī” ( 50 ).

58.

Šī nolēmuma pamatojumam Tiesa minēja sprieduma flyLAL‑Lithuanian Airlines 40. punktu. Līdz ar to jānorāda, pirmkārt, ka lietā par identiska veida aizliegtu vienošanos par cenām, kurā ir piemērots sods, tādos pašos apstākļos kā lietā, kas tika bija pamats prasībai par zaudējumu atlīdzību un procentiem spriedumā CDC Hydrogen Peroxide ( 51 ), Tiesa ir paplašinājusi risinājumu, ko tā bija izvēlējusies lietā, kurā valsts konkurences padome bija konstatējusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un kurā bija apgalvota pretkonkurences nolīguma pastāvēšana ( 52 ). Otrkārt, šis risinājums ir pamatots uz divu elementu saskaņu, proti, skartā tirgus vietu un vietu, kurā, kā apgalvots, ir radušies iespējamie zaudējumi ( 53 ).

59.

Vispārīgāk – spriedumā Tibor‑Trans daudzas citas atsauces uz spriedumu flyLAL‑Lithuanian Airlines atklāj Tiesas judikatūras attīstību, lai harmonizētu piesaistes kritērijus tiešajai ciestā kaitējuma vietai neatkarīgi no tā, vai lieta attiecas uz pārmaksāšanu, veicot pirkumu ( 54 ), vai pārdošanas apjomu samazināšanos ( 55 ), un neveicot nošķīrumu, vai pretkonkurences rīcība ir vai nav konstatēta iepriekš pieņemtā iestādes lēmumā ( 56 ).

60.

Šis judikatūras virziens par labu piesaistei pretkonkurences darbību, par kurām prasa zaudējumu atlīdzību, skartā tirgus tiesai pavisam nesen ir ticis apstiprināts spriedumā Wikingerhof, kurā Tiesa nolēma, ka lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta izpratnē, ietilpst arī prasība par to, lai tiktu pārtrauktas noteikta veida darbības, kas tiek veiktas saistībā ar līgumtiesiskām attiecībām, kuras saista prasītāju un atbildētāju, un kas ir balstītas uz apgalvojumu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ko īsteno atbildētājs, pārkāpjot konkurences tiesības ( 57 ).

61.

Tiesa uzskatīja, ka pamatlietas apstākļos “saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu kompetentā tiesa, proti, [..] tiesa [tās valsts] tirgū, uz kuru attiecas apgalvotā pret konkurenci vērstā rīcība, ir vispiemērotākā, lai izspriestu galveno jautājumu par šī apgalvojuma pamatotību, it īpaši, savācot un izvērtējot šai sakarā nozīmīgos pierādījumus” ( 58 ).

62.

Jānorāda, pirmkārt, ka spriedumā Wikingerhof Tiesa pievērsa īpašu nozīmi šim precizējumam par kaitējuma, kas radies vai var rasties, rašanās vietas lokalizāciju, jo tajā iesniegtais jautājums bija par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta piemērojamību atkarībā no prasītāja apgalvojumu kvalifikācijas ( 59 ), nevis par vienu no šajā pantā ietvertajiem jurisdikcijas kritērijiem ( 60 ).

63.

Otrkārt, manuprāt, ir jāizdara secinājumi no tā, ka sprieduma Wikingerhof 37. punktā ir sniegtas atsauces uz spriedumiem Tibor‑Trans un Verein für Konsumenteninformation, lai pēc analoģijas pamatotu Tiesas lēmumu par tiesas jurisdikciju.

64.

Sprieduma Tibor‑Trans 34. punktā, uz kuru ir izdarīta atsauce spriedumā Wikingerhof ( 61 ), kas ir jālasa kopā ar pirmā minētā sprieduma 33. un 35. punktu, Tiesa uzskatīja, ka izvēle par labu vietai, kurā atrodas skartais tirgus, par ko cietušais apgalvo, ka tajā ir cietis kaitējumu, izriet no nepieciešamības raudzīties pēc vispiemērotākās tiesas, lai izskatītu prasības par zaudējumu atlīdzību un procentiem, kas ir saistītas ar konkurenci ierobežojošām darbībām, un pārliecināties par šādas normas paredzamību attiecīgajam saimnieciskās darbības subjektam, un nodrošināt saskaņotības prasības ar šādām prasībām par zaudējumu atlīdzību piemērojamajām tiesību normām ( 62 ).

65.

Sprieduma Verein für Konsumenteninformation 38. punktā, uz kuru arī ir izdarīta atsauce spriedumā Wikingerhof ( 63 ), Tiesa sniedza pamatojumu interpretācijai, kas tai lika izvēlēties attiecīgā automobiļa iegādes vietu kā kaitējuma materializēšanās vietu ( 64 ), par “atbilst[ošu] arī mērķiem par saistību ar lietu un pareizu tiesvedību, kas minēti Regulas Nr. 1215/2012 16. apsvērumā, ciktāl, lai noteiktu radīto zaudējumu apmēru, valsts tiesai var nākties izvērtēt tirgus apstākļus dalībvalstī, kuras teritorijā šis transportlīdzeklis ir ticis nopirkts. Proti, pēdējās minētās dalībvalsts tiesām var būt vieglāka piekļuve pierādīšanas līdzekļiem, kas nepieciešami šo novērtējumu veikšanai” ( 65 ).

66.

Tiesas izvēlētā piesaistes kritērija attīstības pamatojums šajos trīs spriedumos, manuprāt, norāda uz īpašās strīdu konkurences jomā dimensijas konkrētu vērā ņemšanu. Prettiesisku darbību gadījumā, kas ietekmē tirgu, atvieglota piekļuve pierādīšanas līdzekļiem, kuri nepieciešami šī tirgus apstākļu novērtēšanai un šādu rīcību radīto seku novērtēšanai, veicina pareizu tiesvedības organizāciju ( 66 ). Tas tātad ir izšķirošs elements par piemērotākās jurisdikcijas izvēli, lai garantētu pareizas konkurences tiesību normu ievērošanu, kas ietver arī jebkuras konkurences ierobežošanas sodīšanu un cietušo tiesību aizsardzības efektivitāti.

67.

Tādējādi Tiesas judikatūra, kas ir atkārtota uz šādiem pragmatiskiem pierādīšanas apsvērumiem, ir jāaplūko kontekstā, kura nozīme ir tikusi uzsvērta vēl pavisam nesen ( 67 ). Proti, Tiesas judikatūras uzbūve turpina sniegt ieguldījumu konkurences tiesību īstenošanā, it īpaši LESD 101. panta civiltiesību posmā ( 68 ), jo ar šo judikatūru tiek veicināta valsts tiesās celto prasību par zaudējumu atlīdzību attīstīšana un nostiprināšana ( 69 ). Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Tiesa ir uzticējusi valsts tiesām šo tiesību aizsardzību, kas pastiprina Savienības konkurences tiesību normu iedarbīgo raksturu ( 70 ). Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka prasības par zaudējumu atlīdzību un procentiem Savienības konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, kas ir celtas valsts tiesās, ietilpst ar šīm tiesību normām izveidotajā sistēmā, ar kuru ir paredzēts sodīt par uzņēmumu veiktu pretkonkurences rīcību un atturēt tos no šādas rīcības īstenošanas ( 71 ).

68.

Visbeidzot, dalībvalstu konkurences iestāžu un dalībvalstu tiesu komplementārā darbība ir paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā ( 72 ). Turklāt, lai regulētu prasības par zaudējumu atlīdzību un procentiem valsts tiesībās par dalībvalstu un Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem, Direktīvā 2014/104 ir noteiktas jaunas procesuālās un materiālās tiesību normas, kas visām dalībvalstīm bija jātransponē vēlākais līdz 2016. gada 27. decembrim ( 73 ).

69.

Lai gan šīs tiesību normas ir paredzētas, lai cietušie uzņēmumi varētu saņemt pilnīgu atlīdzību, paredzot tostarp noteikumus par pierādījumiem, kas ir domāti, lai pārvarētu ievērojamās grūtības, kuras rodas atbildības iestāšanās nosacījumu dēļ strīdos par zaudējumu atlīdzību konkurences tiesībās, tomēr šajās normās nav paredzēti speciāli noteikumi jurisdikcijas jomā.

70.

Līdz ar to, lai gan principā spriedumā Tibor‑Trans Tiesas veiktā kaitējuma materializēšanās vietas noteikšana par vietu, kur atrodas pārkāpuma skartais tirgus, proti, vietu par kuru cietušais apgalvo, ka tajā ir cietis kaitējumu ( 74 ), ir piemērota kontekstam, kuru es tikko atgādināju, lai noteiktu tiesu, kam ir starptautiskā jurisdikcija ( 75 ), tomēr man šķiet, ka šī lokalizācija nav pietiekami precīza, lai noteiktu tiesu, kam ir teritoriālā jurisdikcija attiecīgajā dalībvalstī ( 76 ). Manā ieskatā, ņemot vērā pārējos Tiesas spriedumus, tas rada juridisko nedrošību, veicot prasītāja rīcībā esošo izvēli par jurisdikciju, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ( 77 ).

71.

Tādējādi man šķiet lietderīgi, ja Tiesas atbilde uz iesniedzējtiesas jautājumu, pamatlietā esošo apstākļu dēļ, tiešā veidā turpinātu sprieduma Tibor‑Trans judikatūru, vai arī tā ir jāpapildina attiecībā uz šo aspektu, lai dalībvalstu tiesu rīcībā būtu atbilde, kas pārsniegtu strikti noteiktos lietas apstākļus, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā. Jāņem vērā arī lielais tiesvedību skaits, kuras var tikt ierosinātas, ņemot vērā attiecīgās aizliegtās vienošanās ievērojamo apmēru.

72.

Spriedumā “flyLAL‑Lithuanian Airlines”, kas veido sprieduma “Tibor‑Trans” kodolu, Tiesa lēma, ka “saistībā ar prasību atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi pretkonkurences rīcība, “vieta, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, konkrēti attiecas uz negūtās peļņas rašanās vietu, ko veido pārdošanas apjomu samazināšanās, proti, vietu, kurā atrodas tirgus, ko skārusi minētā rīcība, kurā, kā apgalvo cietušais, tam ir radušies zaudējumi” ( 78 ).

73.

No šīs interpretācijas varēja viegli izsecināt precīzu apgalvoto zaudējumu lokalizāciju. Strīds radās saimnieciskās darbības subjekta pretkonkurences rīcības dēļ tirgū, kur no šīm darbībām cietusī – lidsabiedrība – veica vairumu no savām darbībām, proti, tā veica lidojumus no Viļņas un uz Viļņu (Lietuva), kas ir dalībvalsts galvaspilsēta, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese. Tiesa konstatēja, ka tas ir “galvenokārt skartais tirgus” ( 79 ).

74.

Turklāt sprieduma flyLAL‑Lithuanian Airlines 40. punktā Tiesa norādīja, ka šis risinājums ir balstīts uz divu elementu saskaņotību, kas ir skartā tirgus vieta, kuru ir ietekmējušas konkurenci izkropļojošās darbības, un apgalvotā kaitējuma rašanās vieta, kas ir nodarīts ar šīm darbībām. Šajā ziņā tiek garantēta jurisdikcijas ierobežošana tikai attiecībā uz ciesto kaitējumu vienas dalībvalsts teritorijā, kā arī saiknes pastāvēšana starp vispārējo interešu aizskārumu un uzņēmuma interesēm vai, plašākā nozīmē, privātajām interesēm.

75.

Tomēr, tā kā skartais tirgus bija tas, kurā cietušais veica vairumu no savām lidojumu pārdošanas darbībām un bija cietis no negūtās peļņas ( 80 ) šis nosacījums par divu elementu saskaņotību katrā ziņā bija izpildīts ( 81 ). Šim nosacījumam konkrēti bija jānoved pie tā, ka par tiesu, kam ir teritoriālā jurisdikcija, atzīst tās vietas tiesu, kurā atrodas no pretkonkurences rīcības cietušā uzņēmuma juridiskā adrese ( 82 ), ņemot vērā apgalvotā kaitējuma veidu.

76.

Spriedumā Tibor‑Trans tika izvēlēts līdzīgs pamatojums kā tas, kas tika pieņemts spriedumā flyLAL‑Lithuanian Airlines. Tiesa varēja konstatēt saiknes pastāvēšanu starp tirgu, ko ir skāris pārkāpums, un tirgu, kurā cietušais ir apgalvojis, ka tam bija jāpārmaksā, tādēļ, ka tāpat kā pamatlietā tirgus, ko skāra aizliegtā vienošanās par kravas automobiļu cenām, ir tās dalībvalsts tirgus, kurā no šīs aizliegtās vienošanās cietušais uzņēmums ir iegādājies transportlīdzekļus ar izplatītāja starpniecību, kam juridiskā adrese atrodas šajā pašā dalībvalstī, kura turklāt ir tā pati, kur uzņēmums veic pārvadājumu darbības ( 83 ).

77.

Tādējādi spriedumā Tibor‑Trans Tiesa par kaitējuma materializēšanās vietu atzina “vietu, kurā atrodas tirgus, ko ir skāris šis pārkāpums, proti, vietu, kur tirgus cena ir tikusi izkropļota un par kuru cietušais apgalvo, ka tajā tam ir radies šis kaitējums” ( 84 ), nevis vietu, kur ir veikta pārmaksāšana ( 85 ), uz ko tā būtu varējusi balstīties tiešas sprieduma flyLAL‑Lithuanian Airlines 43. punkta piemērošanas gadījumā ( 86 ), tomēr neprecizējot, vai tā ir kaitējuma materializēšanās vieta ( 87 ).

78.

Tomēr ir jākonstatē, pirmkārt, ka šādi izvēlētā dalībvalsts tiesa, kam ir teritoriālā jurisdikcija, nav skaidri identificējama atšķirībā no tā, ko Tiesa nolēma spriedumā CDC Hydrogen Peroxide, līdzīgā lietā par pārkāpumu, par kuru Komisija bija piemērojusi sodu, proti, šajā lietā par piesaistes kritēriju tika izvēlēta cietušās personas juridiskās adreses atrašanās vieta.

79.

Otrkārt, lai atkāptos no šauri noteiktās faktiskās situācijas, par kuru Tiesai ir uzdots jautājums, ir jāņem vērā dažādie apstākļi, kādos aizliegtās vienošanās par cenu gadījumā var tikt nodarīts kaitējums, kas ir būtiski atšķirīgs no gadījumiem, kuros ir tikusi skarta saimnieciskās darbības attīstīšana. Proti, konkrēti transportlīdzekļu pārdošanas un pārvadājumu jomā, pretkonkurences rīcības, kuras dēļ rodas pārmaksāšana, skartā tirgus vieta ne obligāti sakrīt ar attiecīgo preču iegādes vietu vai galapircēja darbību veikšanas vietu – atšķirībā no situācijas, kurā atrodas tiešais pircējs.

80.

Šo iemeslu dēļ un ņemot vērā principu, atbilstoši kuram jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir šauri interpretējams ( 88 ), būtu jānosaka jurisdikcijas noteikšanas kritēriji tiesai, kurā var vērsties prasītājs.

81.

Šajā nolūkā, tāpat kā Volvo sabiedrības, Spānijas valdība un Komisija, es aicinu Tiesu aplūkot šo lietu atbilstoši Verein für Konsumenteninformation spriedumam, jo šis spriedums tika pasludināts lietā, kam ir vairākas kopīgas iezīmes ar pamatlietu, kā arī ar lietu, kurā tika pasludināts spriedums Tibor‑Trans, un ka šis pēdējais spriedums tika tālāk attīstīts spriedumā Verein für Konsumenteninformation ( 89 ). Proti, attiecīgās prasības priekšmets bija tā kaitējuma atlīdzināšana, kas tika nodarīts ar transportlīdzekļu iegādāšanos no trešās personas par augstāku cenu nekā to reālā cena ( 90 ) viena no ražotājiem prettiesiskās rīcības dēļ ( 91 ).

82.

Tiesa nolēma, ka kaitējums, ko cieta galapircējs, nebija ne tiešs, ne arī tikai mantiska rakstura – tas materializējās iegādājoties attiecīgo automobili no trešās personas ( 92 ). Šis ir vienīgais atbilstošais piesaistes kritērijs, jo pastāv saikne ar lietu, kas attaisno to, ka netiek meklēti citi īpaši apstākļi, kā lietās, kur finanšu ieguldītāji bija izraisījuši skarto personu īpašuma samazinājumu ( 93 ).

83.

Tādējādi, pirmkārt, pašlaik ir skaidrs, ka materiālo zaudējumu gadījumā, kuri rodas no lietas vērtības zuduma ( 94 ), kas tātad nav tīri mantiska rakstura kaitējums, šāda kaitējuma materializēšanās vieta ir tā, kurā šī lieta tiek iegādāta ( 95 ).

84.

Turklāt fakts, no kā izriet materiālie zaudējumi, ir tāds, ka par maksājumu attiecīgās lietas iegādāšanās vajadzībām tiek saņemts mazākas vērtības pretizpildījums, atklājoties šīs lietas ražotāja prettiesiskajai darbībai ( 96 ).

85.

Otrkārt, pamatlietas apstākļi pamato jēdziena “iegādāšanās” nozīmes noskaidrošanu, jo RH noslēdza līzinga līgumus, atbilstoši kuriem tas kļuva par kravas automobiļu īpašnieku.

86.

Fakts, ka prasība par kaitējuma atlīdzināšanu ir balstīta uz konkurences tiesību normām, manuprāt, attaisno ekonomisku pieeju ( 97 ) jēdzienam “iegādāšanās”, jo tā izpaužas kā aktīva ieskaitīšana bilancē, par preci, par kuru ir noslēgts līzinga līgums.

87.

Šādā nozīmē es piekrītu ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas izteiktajam viedoklim, ka “pareizais atskaites punkts [..] ir darbība, saskaņā ar kuru lieta kļuva par cietušās personas mantas daļu un radīja kaitējumu. Kaitējuma materializēšanās vieta ir vieta, kur šāds darījums tika noslēgts” ( 98 ).

88.

Darījuma noslēgšanas varētu saprast plašā nozīmē kā vietu, kur ir notikusi vienošanās par lietu un cenu ( 99 ), nevis cenas samaksāšanas vietu ( 100 ) vai lietas nodošanas lietošanā vietu, jo tās var notikt citās vietās un pēc šī līguma noslēgšanas ( 101 ).

89.

Paredzamības prasība ( 102 ) attiecībā uz atbildētāju, manuprāt, ir ievērota, ja no atbildētāja perspektīvas izvēlas lietas pārdošanas vietu un – šajā gadījumā – vietu, kurā pārdošanu veic transportlīdzekļu izplatītāji vai jebkura cita trešā persona, kam ir uzticēta to pārdošana, neatkarīgi no jebkādas īpašuma tiesību pārejas juridiskā izpratnē.

90.

Tāpat ir ievērota arī prasība par pareizu tiesvedību nozīmīgo interešu dēļ, kādas var būt faktam, ka tiesai var būt jurisdikcija, arī lai izskatītu iespējamās prasības, ko ceļ par darījumu atbildīgais starpnieks uz tā paša pamata, vai uzdodot jautājumu par iespējamo paša starpnieka pārmaksāšanas ietekmi uz pircēju, kurš darījumu ķēdē ir nākamais, kas ir bieži izmantots aizstāvības pamats ( 103 ).

91.

Manuprāt, tiek arī sasniegti Regulas Nr. 1215/2012 mērķi, kurus Tiesa ir precizējusi pašos nesenākajos spriedumos par pierādīšanai noteiktajām prasībām attiecīgajos strīdos, kas ir jāizpilda vispiemērotākajos apstākļos ( 104 ), izvēloties kaitējuma materializācijas vietu, nevis darījuma noslēgšanas vietu, ja nepastāv citi īpaši apstākļi gadījumā, kur netiek nodotas īpašumtiesības.

92.

Proti, atšķirībā no strīdiem, kur tīri materiālais apgalvotais kaitējums attaisno to, ka vairāki konkrēti elementi aizstāj saiknes neesamību ar lietu, piesaiste darījuma vietai principā ir pietiekama, lai izvēlētu objektīvi vispiemērotāko tiesu, lai analizētu atbildētāja atbildību veidojošos elementus ( 105 ).

93.

Līdz ar to noteikt tiesu, kam ir jurisdikcija, kā tās vietas tiesu, kur tika iegādāti kravas automobiļi, kuru cenas bija mākslīgi paaugstinātas, atbilst pierādīšanas vajadzībām strīdā, jo cietušais apgalvo, ka ir cietis kaitējumu saistībā ar kravas automobiļu paaugstināto cenu vietā, kura atrodas skartajā tirgū, kas ir tā darbības veikšanas vieta, to pašu iemeslu dēļ, kādi tika atzīti spriedumā Verein für Konsumenteninformation ( 106 ). Šajā lietā tāds ir RH gadījums.

94.

Līdz ar to manas analīzes pirmās daļas noslēgumā – par tiesas, kam ir jurisdikcija, noteikšanu pretkonkurences darbību skartajā tirgū – es iesaku Tiesai uzskatīt, ka tiesa, kam ir jurisdikcija, lai izskatītu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kurš ir nodarīts tādēļ, ka cietušai personai ir bijis jāpārmaksā, jo pastāvēja aizliegta vienošanās par cenām, principā ir tās vietas tiesa, kurā tika iegādātas attiecīgās preces.

95.

Tomēr, kā jau norādīju ( 107 ), manuprāt, ir atsevišķi jānodala situācija, kurā apgalvotā kaitējuma rašanās vieta nesakrīt ar cietušā darbību veikšanas vietu, no darbībām, kas ir izkropļojušas cenas ( 108 ), piemēram, gadījumā, ja transportlīdzekļi tiek iegādāti vairākās dalībvalstīs vai no vairākiem tirdzniecības punktiem tajā pašā dalībvalstī, vai arī gadījumā, ja tos iegādājas no pārdevēja, kura juridiskā adrese atrodas ārpus skartā tirgus ( 109 ).

96.

Lai gan katra darījuma vietas skartajā(-os) tirgū(-os) apstākļu analīze šajā(-os) tirgū(-os) ir identiska, tomēr tas ir citādi attiecībā uz prasītāja, kas ir tieši cietis kaitējumu, ciestā kaitējuma novērtējumu ( 110 ). Var izteikt pieņēmumu, ka analīze varētu būt sarežģītāka, ja tiesa, kam ir jurisdikcija, nebūtu tā, kuras jurisdikcijas teritorijā tiek veikta cietušās personas saimnieciskā darbība. Kā jau ir uzsvērusi Tiesa, prettiesiskas aizliegtas vienošanās konstatēšanas gadījumā veikt šo novērtējumu ir galvenais tās tiesas uzdevums, kurā ir celta prasība par kaitējuma atlīdzināšanu, kas ir radies šīs aizliegtās vienošanās dēļ ( 111 ).

97.

Šādos apstākļos uzskatu, ka jautājums par to, vai joprojām ir lietderīgi izvēlēties skartā uzņēmuma juridiskās adreses vietas piesaistes kritēriju, kuru Tiesa ir atzinusi, ja pastāv sevišķi apstākļi ( 112 ), ir pelnījis padziļinātu izskatīšanu.

98.

Noteikti apstākli, manuprāt, attaisno – ņemot vērā Regulā Nr. 1215/2012 ( 113 ) noteikto tuvuma mērķi – to, ka piesaistes kritērijs no pretkonkurences darbībām cietušās personas juridiskajai adresei joprojām varētu būt atbilstošs, lai garantētu tādu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu izskatīšanas efektivitāti, kas ir sarežģītas gan to rakstura dēļ ( 114 ), gan to priekšmeta dēļ, ģeogrāfiski plaši izkaisītu aizskārumu gadījumā ( 115 ).

99.

Proti, praksē es nesaskatu, kā šim tuvuma mērķim, kurš tagad, šķiet, ļoti skaidri parādās Tiesas judikatūrā ( 116 ), varētu atbilst tāda piesaistes kritērija izvēle, kurš liktu uzņēmumam, kas ir iegādājies vairākus kravas automobiļus dažādās dalībvalstīs, vērsties tajā tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas katras iegādes vieta un kurā, vēl jo vairāk, cietušais uzņēmums neveic saimniecisko darbību ( 117 ). Turklāt tiesību normas par saistītām prasībām, kas ir paredzētas Regulas Nr. 1215/2012 30. pantā, nesniedz apmierinošu risinājumu šī panta 2. punktā minētā nosacījuma dēļ, pieņemot, ka tiesa var izskatīt vienīgi tādu prasību par kaitējuma atlīdzību, kas ir radies tās jurisdikcijas teritorijā ( 118 ).

100.

Šādos apstākļos Tiesas spriedums CDC Hydrogen Peroxide liek tam atkal pievērst uzmanību. Lietas priekšmets, kurā tika pasludināts šis spriedums, bija prasība par visa kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts ar aizliegtu vienošanos par ūdeņraža peroksīda cenām vairākās dalībvalstīs dažādos laikposmos un dažādās vietās ( 119 ), ko konstatēja Komisija ( 120 ) attiecībā uz uzņēmumiem, kuri veica savas darbības celulozes un papīra nozarē un kuri laikposmā starp 1994. un 2006. gadu bija iegādājušies ievērojamus daudzumus ūdeņraža peroksīda dažādās dalībvalstīs Savienībā vai EEZ. Turklāt dažiem no šiem uzņēmumiem ūdeņraža peroksīdu piegādāja uz rūpnīcām, kas atradās vairākās dalībvalstīs ( 121 ).

101.

Šādos apstākļos, ko raksturo vairākas pirkuma izdarīšanas vietas dažādos ar attiecīgo aizliegto vienošanos skartajos tirgos, Tiesa nosprieda, ka jurisdikcija ir tiesai vietā, kurā atrodas prasītāja uzņēmuma juridiskā adrese, lai izskatītu prasību, kas ir celta pret vienu vai vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem attiecībā uz visiem zaudējumiem, kuri šim uzņēmumam ir nodarīti ar pārmaksu, ko tas veica, lai sagādātu preces, kuras ir attiecīgās aizliegtās vienošanās priekšmets ( 122 ). Šī sprieduma 52. punktā Tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz šādu pārmaksāšanu vieta, kurā kaitējums izpaužas konkrēti, “principā” ir prasītāja juridiskās adreses vieta.

102.

Līdz ar to, pirmkārt, spriedumā CDC Hydrogen Peroxide izvēlētā interpretācija, manuprāt, nav pretrunā tai, kas ir izvēlēta vēlāk pasludinātajos spriedumos gadījumos, kad tirgus ar izkropļotu konkurenci vieta skarīt ar kaitējuma rašanās vietu, kas materializējas kā pārmaksāšana vai pārdošanas apjomu samazināšanās, proti, gan spriedumā flyLAL‑Lithuanian Airlines, gan spriedumā Tibor‑Trans, jo lietā, kurā tika taisīts šis pēdējais spriedums, automobiļu iegāde notika vienā dalībvalstī, kur cietušais uzņēmums veica savu darbību ( 123 ). Citiem vārdiem, ja tuvuma prasība liek izvēlēties forum actoris, tad es šeit nesaskatu grūtības ( 124 ).

103.

Otrkārt, attiecībā uz juridiskās adreses vietu vai galveno darbības vietu, kā tā ir definēta Regulas Nr. 1215/2012 63. panta 1. punktā, šai lietai ir jābūt cieši saistītai ar kaitējuma vietu ( 125 ). Konkrētāk, šajā vietā veiktajām darbībām, kas ir saistītas ar strīdu, vajadzētu būt tā darījuma pamatā, uz kura ir pamatota prasība par kaitējuma atlīdzināšanu. Turklāt es uzskatu, ka noteicošā ir vieta, kurā tiek aizskarta uzņēmuma darbība vai no kuras tiek organizēta tā darbība.

104.

Treškārt, kaitējuma rašanās vietu izplatība, kas ir raksturīga pretkonkurences rīcībai iekšējā tirgū ( 126 ), kā arī tīmeklī noslēgto darījumu veikšana ( 127 ) liecina par labu tam, lai kaitējums tiktu lokalizēts juridiskās adreses vietā. Šajā ziņā, manuprāt, var tiekties uz harmonizāciju ar Tiesas judikatūru, kurā tiek ņemts vērā apjoms, kādā ir noticis tiesību aizskārums kontekstā, kur darbības tiek veiktas tīmeklī ( 128 ). Tiesa ir precizējusi, ka šī iespēja cietušajai personai celt prasību tās dalībvalsts tiesā, kurā atrodas tās interešu centrs, par visu apgalvotā kaitējuma atlīdzināšanu, ir attaisnojama ar labas pārvaldības interesēm, nevis tādēļ, lai īpaši aizsargātu prasītāju ( 129 ).

105.

Ceturtkārt, konkurences darbību jomā pastāvošais risks, ka tiks ierosināts liels skaits ļaunprātīgu tiesvedību, pieņemot, ka tās ir vieglāk iesniegt skartās personas juridiskās adreses (vai domicila) vietā, kas daļēji attaisno izvēli par labu atbildētāja domicilam ( 130 ), man nešķiet nepārvarams šķērslis. Ir jāņem vērā, ka vairumā gadījumu prasība par kaitējuma atlīdzināšanu ir pamatota uz iepriekšēju konstatējumu par konkurences tiesību pārkāpumu ( 131 ).

106.

Turklāt man šķiet, ka ir vērts ņemt vērā doktrīnā izteiktos priekšlikumus par labu iespējai celt prasību prasītāja juridiskās adreses vietā, jo tie ir balstīti uz konstatējumu par to, ka ir skarti vairāki tirgi ( 132 ), vai risku, ka prasība tiks celta dalībvalsts tiesā, kuras tirgu ir skāris starptautisks kartelis, bet kurā nevienam no lietas dalībniekiem tomēr nav juridiskās adreses ( 133 ), vai arī, ka identiska piesaistes kritērija mērķis ir relativizējams, proti, skartā tirgus kritērijs likumu un jurisdikcijas kolīziju gadījumā ( 134 ).

107.

Vispārīgāk runājot, es uzskatu, ka interesi ir pelnījis priekšlikums atzīt par galveno kritēriju tiesu jurisdikcijas noteikšanai to, kas atvieglo apmierinošu kompensāciju par prettiesiskajām darbībām vai pamatprincipu aizskārumu ( 135 ). Tas atspoguļo ideju, ka efektīva tiesību izmantošana šajās specifiskajās jomās veicina vispārējās prevencijas politikas īstenošanu.

108.

Manuprāt, no visiem šiem apsvērumiem izriet, ka var līdzāspastāvēt divi kaitējuma lokalizācijas kritēriji, lai attiecībā uz prasībām par kaitējuma atlīdzināšanu pretkonkurences darbību dēļ noteiktu tiesu, kam ir jurisdikcija, jo ir jāizpilda tuvuma mērķis un, konkrētāk, mērķis atvieglot piekļuvi pierādīšanas līdzekļiem. Šāds risinājums ļauj nodrošināt atbilstību Direktīvas 2014/104 mērķiem, kurā ietvertas daudzas tiesību normas pierādīšanas jomā, tādēļ ka pastāv grūtības ievākt uzņēmumu grāmatvedības un finanšu datus, kā arī informāciju par skarto tirgu ( 136 ) un sniegt ieguldījumu efektīvai strīdu atrisināšanai, kuru sarežģītība izriet no Komisijas sagatavotajiem dokumentiem, kas izstrādāti kā valstu tiesām domāta praktiska palīdzība ( 137 ).

109.

Šādos apstākļos šāda normu par jurisdikciju interpretācija, manuprāt, veicina Savienības konkurences tiesību normu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 138 ).

110.

Noslēdzot savu visaptverošo analīzi par apgalvotā kaitējuma materializēšanās vietas noteikšanu un tiesas, kam ir jurisdikcija, izvēli tās dalībvalsts teritorijā, kur tā atrodas, es piedāvāju Tiesai atzīt, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts ar LESD 101. panta pārkāpumu, kurš izpaužas tostarp kā koluzīvas darbības par preču cenu noteikšanu un paaugstināšanu, kaitējuma materializēšanās vieta atrodas dalībvalstī, kuras tirgus ir skarts ar šo pārkāpumu, ar ko ir nodarīts kaitējums saistībā ar pārmaksu. Tiesa, kam ir teritoriālā jurisdikcija, principā ir tā, kuras jurisdikcijā atrodas šo preču iegādes vieta, ko ir veicis uzņēmums, kurš veic savas darbības šajā pašā dalībvalstī, un tā ir jānosaka, ņemot vērā ekonomiskos kritērijus. Ja kaitējuma materializēšanās vieta nesakrīt ar cietušās personas darbību veikšanas vietu, prasību var celt tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas kaitējumu cietušās personas juridiskā adrese.

111.

Turpinājumā paskaidrošu iemeslus, kas man liek piedāvāt Tiesai, lai tā precizē, ka konkrētas tiesas noteikšanu, ko veic, piemērojot Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu, regulē ar valstu iekšējām normām par tiesu organizāciju, kuras dalībvalstis attiecīgā gadījumā var paredzēt tiesu specializācijas nolūkā.

112.

Francijas valdība un Komisija savos rakstveida apsvērumos Tiesai būtībā uzsver, ka, lai gan Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ir noteikta tiesu, kam ir jurisdikcija, lai izskatītu pārrobežu strīdus lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu, starptautiskā un teritoriālā jurisdikcija, tomēr vienīgi dalībvalstis, veicot tiesu organizāciju, nosaka tiesas, kam ir jurisdikcija, piekritību un tostarp to tiesu piekritību, kas specializējas lietās par prasībām par kaitējuma atlīdzināšanu un procentiem saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem. Spānijas valdība savā atbildē uz Tiesas rakstveida jautājumu šo analīzi atbalsta.

113.

Arī es tā uzskatu, ievērojot ar Regulu Nr. 1215/2012 ieviesto sistēmu un ņemot vērā prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kas ir nodarīts pretkonkurences darbībām, specifisko raksturu ( 139 ).

114.

Attiecībā uz dažiem aspektiem, manuprāt, var pieņemt argumentāciju pēc analoģijas tai, kādu Tiesa piemēroja spriedumā Sanders un Huber ( 140 ), kā arī – mazākā mērā – 2015. gada 9. janvāra spriedumā RG ( 141 ).

115.

Spriedumā Sanders un Huber Tiesā bija iesniegti jautājumi par tiesas jurisdikcijas koncentrāciju uzturēšanas saistību jomā pārrobežu situācijās par labu pirmās instances tiesai, kurai ir jurisdikcija apelācijas tiesas atrašanās vietā ( 142 ).

116.

Tādējādi Tiesa interpretēja Padomes Regulas (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 3. panta b) punktu ( 143 ), atbilstoši kuram uzturēšanas saistību lietās jurisdikcija ir “kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesai”.

117.

Tas ir viens no noteikumiem par jurisdikcijas normām, ar kuru ir aizstātas Regulas 44/2001 normas, kas pieņemtas saistībā ar Briseles konvencijas attīstību ( 144 ). Tiesa ir lēmusi, ka “[šīs normas, ar kuru ir noteikta] gan starptautisk[ā] jurisdikcij[a], gan teritoriāl[ā] jurisdikcij[a], mērķis ir vienādot jurisdikciju kolīzijas noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu Color Drack, C‑386/05, EU:C:2007:262, 30. punkts)” ( 145 ).

118.

Spriedumā Sanders un Huber Tiesa konstatēja, ka, lai gan jurisdikcijas kolīzijas noteikumi ir harmonizēti ar kopīgiem piesaistes kritērijiem, tomēr konkrētās tiesas noteikšana, kam ir jurisdikcija, joprojām ir dalībvalstu kompetencē, ar nosacījumu, ka valsts tiesiskais regulējums nav vērsts pret Regulas Nr. 4/2009 mērķiem un ar to šai regulai netiek atņemta tās lietderīgā iedarbība ( 146 ).

119.

Tiesa precizēja, ka tuvuma un pareizas tiesvedības mērķu īstenošana nenozīmē, ka dalībvalstīm ir jāparedz tiesa, kam ir jurisdikcija, katrai vietai ( 147 ), un ka ir būtiski, lai tiesa, kam ir jurisdikcija, būtu tā, kas nodrošina īpaši ciešu saikni ar vietu, kurā atrodas uzturlīdzekļu kreditora pastāvīgā dzīvesvieta, kas ir minēta Regulas Nr. 4/2009 3. panta b) punktā ( 148 ).

120.

Šajā ziņā Tiesa uz jurisdikcijas koncentrāciju raudzījās labvēlīgi, jo uzturēšanas saistību jomā šāda organizācija var ļaut izveidoties īpašai ekspertīzei, kas atbilst virknei ar Regulu Nr. 4/2009 izvirzīto mērķu un pareizai tiesvedības organizācijai ( 149 ).

121.

Līdz ar to šo pašu iemeslu dēļ, manuprāt, ir pietiekami attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu uzskatīt, ka tiesa, kurā ir iesniegta prasība, var atzīt savu jurisdikciju uz šī pamata, ievērojot atbilstošo piesaistes kritēriju, kas atrodas tās teritoriālajā jurisdikcijā ( 150 ), proti, tajā valsts teritorijas daļā, kurā tā īsteno tai nodotās pilnvaras ( 151 ). Turklāt ģeogrāfiskais kritērijs šaurā izpratnē nav jāpieņem par tādu, ar kuru tiktu dota priekšroka tuvumam, atstājot bez ievērības pareizu tiesvedību ( 152 ).

122.

Tomēr spriedumā Sanders un Huber Tiesa nolēma, ka jurisdikcijas koncentrācijas gadījumā ir jāveic konkrēts attiecīgajā dalībvalstī pastāvošās situācijas izvērtējums, lai nodrošinātu, ka valsts tiesiskais regulējums neatņem lietderīgo iedarbību strīdā piemērojamajai regulai ( 153 ).

123.

Šis atkāpes noteikums no jauna ir ietverts 2015. gada 9. janvāra spriedumā RG ( 154 ) attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanu specializētai tiesai, lai izskatītu jautājumus par bērna atgriešanu vai aizgādību, lai gan pirmās instances vai apelācijas instances tiesā jau bija ierosināta tiesvedība par vecāku atbildību pret bērnu ( 155 ) saistībā ar tiesību normu pārbaudi par valsts tiesas, kam ir jurisdikcija, noteikšanu, kas ietilpst dalībvalstu izvēles jomā. Ir interesanti norādīt, ka šajā lietā Tiesa lēma par labu tiesvedības ātruma mērķim, kas izriet no Regulas Nr. 2201/2003 ( 156 ).

124.

Tomēr konkurences tiesību pārkāpumu jomā tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram dalībvalstī tiek paredzēta jurisdikcijas koncentrācija ( 157 ), ir ļoti atšķirīgs. Manuprāt, ir jānorāda, ka lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu, kā tās, kuras tostarp izriet no Regulas Nr. 4/2009 īpašā priekšmeta ( 158 ), nav šādu ierobežojumu, un attiecībā uz lietu, kurā tika pieņemts spriedums Sanders un Huber, ir jāņem vērā attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma īpašais raksturs, ievērojot šīs regulas mērķus ( 159 ).

125.

Šajā nozīmē es piekrītu iepriekš izteiktajiem citu ģenerāladvokātu secinājumiem par dalībvalstu autonomiju teritoriālās jurisdikcijas koncentrācijas jomā, neatkarīgi no tā, vai tā izriet vai neizriet no materiālās jurisdikcijas sadalīšanas, ko ierobežo Regulas Nr. 1215/2012 lietderīgās iedarbības aizskaršanas neesamība un līdzvērtības princips ( 160 ).

126.

Turklāt, tā kā attiecīgo prasību priekšmets ieņem nozīmīgu vietu Tiesas veiktajā analīzē ( 161 ), ir jānorāda uz elementiem, kas it īpaši raksturo tiesvedības saistībā ar kaitējuma atlīdzināšanu par pretkonkurences darbībām.

127.

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka nepastāv regulējums par procesuālajiem nosacījumiem prasību īstenošanai konkurences tiesību jomā, kas ļauj uzskatīt, ka dalībvalstis saistībā ar savu tiesvedības organizāciju nosaka, kurai tiesai ir jurisdikcija ratione materiae un cik plaša tā ir, ar nosacījumu, ka ir ievēroti līdzvērtības ( 162 ) un efektivitātes ( 163 ) principi.

128.

Otrkārt, tāpat kā Komisija es uzskatu, ka ir jāņem vērā Direktīvas 2014/104 spēkā stāšanās un transponēšana ( 164 ), kā arī prasībām par kaitējuma atlīdzināšanu un procentiem par konkurences tiesību pārkāpumiem piemērojamo tiesību normu tehniskā sarežģītība ( 165 ).

129.

Manuprāt, šo iemeslu dēļ, lai Tiesa varētu atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, ir nepieciešams iedvesmoties no 2013. gada 16. maija sprieduma Melzer ( 166 ) vai sprieduma CDC Hydrogen Peroxide, kuri attiecas uz jurisdikciju lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu, formulējuma, kur tiek izmantota frāze “tiesa, kuras teritoriālajā jurisdikcijā”.

130.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus par jurisdikcijas koncentrāciju, es piedāvāju Tiesai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu interpretēt tādējādi, ka, lai gan tajā teritoriālā jurisdikcija ir noteikta gan kā starptautiskā jurisdikcija, gan kā valsts iekšējās tiesas jurisdikcija, lai izskatītu pārrobežu strīdus lietās par neatļautu darbību vai kvazideliktu, dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties tiesvedības organizācijas ietvaros koncentrēt šo strīdu izskatīšanu noteiktās tiesās, ar nosacījumu, ka ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi. It īpaši konkurences tiesību jomā dalībvalstīm ir jāraugās, lai to noteiktās vai piemērotās tiesību normas neaizskartu LESD 101. un 102. panta efektīvu piemērošanu.

131.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Mercantil no2 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa Nr. 2, Spānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka: