1

Ar 2019. gada 5. jūnija vēstuli, ko Eiropadome saņēma 2019. gada 10. jūnijā, prasītājs Lukáš Wagenknecht, Senát Parlamentu České republiky (Čehijas Republikas Senāts) loceklis, lūdza Eiropadomi izslēgt Čehijas Republikas premjerministru Andrej Babiš no Eiropadomes 2019. gada 20. jūnija sanāksmes un turpmākajām sanāksmēm attiecībā uz sarunām par finanšu perspektīvām (daudzgadu finanšu shēma (DFS) 2021.–2027. gadam) (turpmāk tekstā – “aicinājums rīkoties”), ņemot vērā apgalvoto šī Čehijas Republikas pārstāvja interešu konfliktu, kas izrietot no viņa personiskajām un ģimenes interesēm grupas Agrofert, kura darbojas lauksaimniecības pārtikas nozarē, uzņēmumos.

2

2019. gada 24. jūnijā Eiropadome, precizējot, ka tā nepauž nostāju par prasītāja apgalvojumiem pēc būtības, un vienlaikus apliecinot, ka tā piešķir ārkārtīgi lielu nozīmi cīņai pret krāpšanu un citām prettiesiskām darbībām, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses, atbildēja uz aicinājumu rīkoties, būtībā paskaidrojot prasītājam, ka LES 15. panta 2. punktā, kas ir primāro tiesību norma, ir neapspriežami noteikts Eiropadomes sastāvs, paredzot, ka “Eiropadomē ir dalībvalstu vai to valdību vadītāji, tās priekšsēdētājs un [Eiropas] Komisijas priekšsēdētājs”. Tādējādi šis sastāvs nevarot tikt grozīts, jo šajā tiesību normā nav paredzēta šādu izmaiņu iespēja. Turklāt Eiropadome paskaidroja, ka jautājums par to, kurai personai – valsts vadītājam vai valdības vadītājam – pārstāvēt katru Savienības dalībvalsti, esot vienīgi valsts konstitucionālo tiesību jautājums. Tādējādi Eiropadomei vai tās priekšsēdētājam neesot bijis rīcības brīvības izlemt, kam bija jābūt katras dalībvalsts pārstāvim šajā iestādē, ne arī nolemt, kurš – valsts vadītājs vai valdības vadītājs – bija jāaicina uz dažādajām Eiropadomes sanāksmēm. Šie principi attiecoties arī uz Eiropas Savienības Padomes sesijām. Šādos apstākļos Eiropadome attiecībā uz aicinājumu rīkoties prasītājam atbildēja, ka tā nevar izslēgt Čehijas Republikas premjerministru no minētajām sanāksmēm.

3

2019. gada 2. jūlijā prasītājs no jauna vērsās Eiropadomē, elektroniskā pasta vēstulē lūdzot šīs iestādes ģenerālsekretāram skaidrojumus par viņam 2019. gada 24. jūnijā sniegto atbildi. Uz šo elektroniskā pasta vēstuli atbilde netika saņemta.

4

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 21. oktobrī, izmantojot pagaidu kontu e‑Curia, kuru izveidoja viņa padomdevēja, prasītājs atbilstoši LESD 265. pantam cēla prasību, lūdzot konstatēt Eiropadomes bezdarbību, jo šī iestāde esot prettiesiski atturējusies no rīcības, lai reaģētu uz aicinājumu rīkoties.

5

Ar atsevišķu dokumentu, kas tajā pašā datumā un tajos pašos apstākļos tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā, prasītājs iesniedza arī pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 151. pantu.

6

Tā kā apliecinošie dokumenti, kas vajadzīgi, lai apstiprinātu e‑Curia piekļuves kontu, Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemti 2019. gada 4. novembrī, lai gan saskaņā ar Reglamenta 56.a panta 4. punktu tie bija jāiesniedz desmit dienu laikā no dokumenta, šajā lietā – dokumenta par lietas ierosināšanu, iesniegšanas brīža, prasītājs tika aicināts par to iesniegt savus apsvērumus.

7

2019. gada 21. novembrī prasītājs iesniedza savus apsvērumus, kuros viņa padomdevēja paskaidroja, ka 2019. gada 24. oktobrī viņa bija nosūtījusi e‑Curia konta atvēršanai vajadzīgos apliecinošos dokumentus ar Čehijas pasta starptautiskā dienesta starpniecību, kam bija jānodrošina piegāde Luksemburgā (Luksemburga) divu līdz trīs darbdienu laikā. Tomēr piegāde galu galā esot ilgusi vairāk nekā 11 dienas Čehijas pasta un Luksemburgas pasta radītās aizkavēšanās dēļ. Minētā pārstāve piebilda, ka viņa ir izrādījusi rūpību, bet ka viņa tomēr nevarēja paredzēt, ka abi pasta pakalpojumu sniedzēji šādi pārkāps līgumsaistības, un arī nevarēja laikus reaģēt viņas hospitalizācijas dēļ pirms viņas pirmā bērna piedzimšanas, kas notika 2019. gada 31. oktobrī.

8

Ar 2019. gada 11. decembra lēmumu Vispārējā tiesa nolēma atzīt neparedzētus apstākļus Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otrās daļas izpratnē un līdz ar to neatzīt prasību par nepieņemamu saskaņā ar Reglamenta 56.a panta 4. punktu.

9

Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu atzīt, ka “Eiropadome atturējās no rīcības, jo, pārkāpjot [LESD] 325. panta 1. punktu un Regulas (ES) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, 61. panta 1. punktu, tā nenoteica nevienu saistošu pasākumu, lai novērstu vai risinātu Andrej Babiš, Čehijas Republikas premjerministra, interešu konfliktu, un, pārkāpjot Regulas 2018/1046 61. panta 1. punktā minēto interešu konfliktu aizliegumu, tā neizslēdza Andrej Babiš, Čehijas Republikas premjerministru, no dalības sarunās, kuru rezultātā tika pieņemta Savienības daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam”.

10

2020. gada 23. janvārī Eiropadome iesniedza apsvērumus par pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā.

11

Ar 2020. gada 10. februāra lēmumu Vispārējā tiesa nolēma noraidīt pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā.

12

2020. gada 19. martā Eiropadome saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kurā tās prasījumi Vispārējai tiesai bija šādi:

13

2020. gada 27. maijā prasītājs sniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību, kuri tika koriģēti to pārmērīgā garuma dēļ. Minētajos apsvērumos viņš lūdz Vispārējo tiesu atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu, kā arī piespriest Eiropadomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā arī iesniegts 2020. gada 27. maijā, prasītājs saskaņā ar LESD 279. pantu lūdza Vispārējās tiesas priekšsēdētāju noteikt pagaidu pasākumu – vispārēja paziņojuma publicēšanu. 2020. gada 12. jūnijā Eiropadome sniedza savus apsvērumus par šo lūgumu.

15

Saskaņā ar Reglamenta 130. pantu gadījumā, ja atbildētājs ar atsevišķu dokumentu lūdz Vispārējo tiesu lemt par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neizskatot lietu pēc būtības, tai ir jālemj par pieteikumu pēc iespējas ātrāk, attiecīgā gadījumā pēc tam, kad ir sākta tiesvedības mutvārdu daļa. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 126. pantu, ja Vispārējās tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt attiecīgo prasību vai ja prasība ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota, Vispārējā tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma jebkurā brīdī var lemt ar motivētu rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības.

16

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, un, piemērojot šīs normas, nolemj izdot rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālās darbības.

17

Savā iebildē par nepieņemamību Eiropadome pauž uzskatu, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama vairāku iemeslu dēļ. Proti, pirmkārt, Eiropadome kā iestāde saskaņā ar LESD 265. pantu esot formulējusi nostāju divu mēnešu laikā pēc aicinājuma rīkoties. Tādējādi ar 2019. gada 24. jūnija atbildi, kas prasītājam tika nosūtīta pēc aicinājuma rīkoties, esot izbeigta prasītāja apgalvotā bezdarbība.

18

Otrkārt, Eiropadome uzskata – tā kā tai nav attiecīgas kompetences, kas tai būtu piešķirta ar LES un LESD, tai, atbildot uz aicinājumu rīkoties, nebija pienākuma noteikt pasākumu, kura mērķis būtu izslēgt Čehijas Republikas premjerministru no sarunām par DFS 2021.–2027. gadam.

19

Treškārt, Eiropadome apgalvo, ka prasītājam šajā lietā neesot ne intereses celt prasību, ne locus standi saskaņā ar LESD 265. panta trešo daļu.

20

Prasītājs uzskata, ka šī prasība ir pieņemama.

21

Eiropadome esot atturējusies rīkoties tādējādi, ka Čehijas premjerministrs apgalvotā interešu konflikta situācijā piedalījās Eiropadomes 2019. gada 20. jūnija sanāksmē, kurā, kā izriet no šīs sanāksmes darba kārtības 4. punkta, tika izskatīts Savienības budžets. Taču saskaņā ar prasītāja apgalvoto vispirms Eiropadomei ir pienākums rīkoties attiecībā uz šo Čehijas Republikas premjerministra interešu konflikta situāciju, ņemot vērā LESD 325. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), 61. panta 1. punktu.

22

Turpinājumā, uzskatot, ka viņu gan tieši, gan individuāli skar akts, ko viņš lūdza pieņemt Eiropadomei, lai izbeigtu apgalvoto šīs iestādes bezdarbību, atturoties no rīcības attiecībā uz apgalvoto Čehijas Republikas premjerministra interešu konfliktu, prasītājs apgalvo, ka Eiropadomes atbilde uz aicinājumu rīkoties nebija pārliecinoša, jo tā bija pretrunīga un nedefinēja šīs iestādes nostāju. Turklāt viņš pauž nožēlu, ka ģenerālsekretārs nav atbildējis uz viņa 2019. gada 2. jūlija lūgumu, lai gan Eiropadomes nostāju, viņaprāt, būtu bijis jāpaskaidro.

23

Visbeidzot savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājs norāda uz jaunu faktu, kas, viņaprāt, ir izšķirošs šīs prasības iznākumam, proti, ka 2020. gada 11. februārī Ústavní soud (Konstitucionālā tiesa, Čehijas Republika) plēnumā ir pieņēmusi spriedumu lietā Pl. ÚS 4/2017, konkrēti, aplūkojot jautājumu par interešu konfliktiem, kas ir līdzīgi tam, kuru šajā lietā kritizē prasītājs. Turklāt vēl jo svarīgāk esot tas, lai Vispārējā tiesa šajā lietā atzītu viņa locus standi, pirmkārt, ņemot vērā viņa valsts pārstāvības mandātu Čehijas Republikas Senātā, kas nozīmē, ka viņš var veikt savas dalībvalsts premjerministra kontroli, un, otrkārt, tāpēc, ka pēc šīs prasības celšanas viņš tāpat kā Eiropas Parlamenta deputāti esot saņēmis nāves draudus un, konkrēti viņa gadījumā, esot bijis nomelnošanas kampaņas upuris.

24

Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 265. panta pirmo daļu gadījumā, ja Eiropas Parlaments, Eiropadome, Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka vai Savienības struktūra nepieņem lēmumu, tādējādi pārkāpjot Līgumus, dalībvalstis un citas Savienības iestādes var vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai konstatētu šo pārkāpumu.

25

LESD 265. panta trešajā daļā turklāt ir paredzēts, ka ar tādiem pašiem nosacījumiem jebkura fiziska vai juridiska persona var vērsties Tiesā sakarā ar to, ka Savienības iestāde vai kāda struktūra nav adresējusi šai personai kādu tiesību aktu, izņemot ieteikumus vai atzinumus. Tomēr no šīs pēdējās minētās tiesību normas formulējuma izriet – lai fiziskas vai juridiskas personas prasība sakarā ar bezdarbību būtu pieņemama, tai ir jāpierāda, ka tā ir tiesiskā situācijā, kas ir identiska vai līdzīga tāda tiesību akta iespējama adresāta situācijai, kurš attiecīgajai iestādei būtu jāpieņem attiecībā uz to (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1982. gada 10. jūnijs, Bethell/Komisija, 246/81, EU:C:1982:224, 15. un 16. punkts; rīkojumi, 1990. gada 23. maijs, Asia Motor France/Komisija, C‑72/90, EU:C:1990:230, 10.–12. punkts, un 1991. gada 23. janvāris, Prodifarma/Komisija, T‑3/90, EU:T:1991:2, 35. punkts). Citiem vārdiem sakot, minētajai fiziskajai vai juridiskajai personai ir jāpierāda vai nu, ka tā būtu tāda akta adresāte, kuru aplūkotā iestāde, kā tiek apgalvots, nav attiecībā uz to pieņēmusi, vai arī ka minētais akts to būtu tieši un individuāli skāris līdzīgi kā šāda akta adresātu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 26. novembris, T. Port, C‑68/95, EU:C:1996:452, 59. punkts, un 1998. gada 15. septembris, Gestevisión Telecinco/Komisija, T‑95/96, EU:T:1998:206, 58. punkts).

26

Turklāt šādai fiziskajai vai juridiskajai personai ir jāpamato tāda interese celt prasību atbilstoši LESD 265. pantam, kuras esamība nozīmē, ka prasības iznākums lietas dalībniekam, kas to ir cēlis, var sniegt personisku labumu (spriedumi, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts; 2008. gada 17. aprīlis, Flaherty u.c./Komisija, C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P, EU:C:2008:230, 25. punkts, un 2015. gada 4. jūnijs, Andechser Molkerei Scheitz/Komisija, C‑682/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:356, 25. punkts). Turpretī interese celt prasību nepastāv, ja celtās prasības labvēlīgs iznākums nevar katrā ziņā apmierināt prasītāju (skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, Bionorica un Diapharm/Komisija, C‑596/15 P un C‑597/15 P, EU:C:2017:886, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā lietā ir jākonstatē, pirmkārt, ka akts, kuru prasītājs ir lūdzis pieņemt Eiropadomei, proti, Čehijas Republikas premjerministra izslēgšana no šīs iestādes sanāksmēm attiecībā uz sarunām par finanšu perspektīvām, nebūtu bijis prasītājam adresēts Eiropadomes akts, bet gan šīs iestādes lēmums, kura adresāts būtu bijis minētais premjerministrs. Tādējādi, pat ja prasītājs, lai rīkotos vispārējās interesēs, atsaucas uz savu attiecīgās dalībvalsts valsts pārstāvības orgāna, šajā gadījumā – Čehijas Republikas Senāta, locekļa statusu, šī rīkojuma 25. un 26. punktā minētajā judikatūrā tomēr ir prasīts, lai viņš attiecībā uz intereses celt prasību pierādīšanu pamatotu personisku, pastāvošu un faktisku interesi konstatēt apgalvoto Eiropadomes bezdarbību. Turklāt un katrā ziņā LESD 265. panta trešajā daļā paredzētais nosacījums attiecībā uz locus standi un prasību fiziskai vai juridiskai personai pārmest attiecīgajai iestādei, ka tā nav tai adresējusi tiesību aktu, kas nav ieteikums vai atzinums un kas būtu adresēts šai personai vai skartu to tieši un individuāli, prasītāja gadījumā acīmredzami nav izpildīts, jo, tieši pretēji, Eiropadomei lūgtie pasākumi attiecas uz trešo personu (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 1991. gada 23. janvāris, Prodifarma/Komisija, T‑3/90, EU:T:1991:2, 37. punkts, un 1996. gada 26. novembris, Kuchlenz‑Winter/Padome, T‑167/95, EU:T:1996:172, 20. punkts).

28

Otrkārt, saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu šāda prasība ir pieņemama tikai tad, ja attiecīgā iestāde vai struktūra vispirms ir aicināta pieņemt lēmumu. Tomēr no šīs pašas daļas izriet, ka prasību var celt jaunā termiņā tikai tad, ja divos mēnešos pēc aicinājuma rīkoties iestāde vai struktūra nav formulējusi savu nostāju.

29

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī tiesību norma attiecas uz bezdarbību, attiecīgajai iestādei atturoties pieņemt lēmumu vai formulēt savu nostāju (spriedumi, 1971. gada 13. jūlijs, Deutscher Komponistenverband/Komisija, 8/71, EU:C:1971:82, 2. punkts; 2013. gada 19. novembris, Komisija/Padome, C‑196/12, EU:C:2013:753, 22. punkts, un 2017. gada 23. novembris, Bionorica un Diapharm/Komisija, C‑596/15 P un C‑597/15 P, EU:C:2017:886, 52. punkts). Tādējādi prasības sakarā ar bezdarbību pieņemamības nosacījumi, kas paredzēti LESD 265. pantā, principā nav izpildīti, ja iestāde, kura ir aicināta rīkoties, ir formulējusi nostāju par šo aicinājumu pirms prasības celšanas (spriedumi, 1993. gada 1. aprīlis, PesquerasEchebastar/Komisija, C‑25/91, EU:C:1993:131, 11. punkts, un 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 45. punkts).

30

Turklāt no judikatūras izriet, ka LESD 265. pants attiecas uz bezdarbību, atturoties pieņemt lēmumu vai formulēt nostāju, nevis tāda akta pieņemšanu, kas atšķiras no tā, kuru ieinteresētās personas būtu vēlējušās panākt vai uzskatītu par nepieciešamu (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija,T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 46. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1993. gada 1. aprīlis, Pesqueras Echebastar/Komisija, C‑25/91, EU:C:1993:131, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Līdz ar to, ja, sniedzot pamatojumu ar paskaidrojumiem, iestāde atsakās rīkoties atbilstoši šādam aicinājumam, tā ir uzskatāma par nostājas formulēšanu, ar kuru tiek izbeigta bezdarbība, un tādējādi šāds atteikums ir uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 32. un 33. punkts, un rīkojumu, 2017. gada 7. decembris, Techniplan/Komisija, T‑853/16, nav publicēts, EU:T:2017:928, 20. punkts).

32

Šajā lietā, lai gan Eiropadome 2019. gada 24. jūnijā prasītājam skaidri izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā nevarēja rīkoties tā, kā tai tika lūgts, viņš nevēlējās celt šo prasību atbilstoši LESD 263. pantam, lai panāktu, ka tiek atcelts tādējādi šajā 2019. gada 24. jūnija vēstulē ietvertais Eiropadomes lēmums neveikt pasākumus, kādus bija ieteikts veikt aicinājumā rīkoties. Taču tieši šādas prasības atcelt tiesību aktu ietvaros viņš būtu varējis – ja attiecīgā gadījumā būtu spējis pamatot locus standi attiecībā uz šādu lēmumu – apstrīdēt Eiropadomes norādītos iemeslus, ar kuriem ir pamatots tās lēmums neizslēgt Čehijas Republikas premjerministru no strīdīgajām šīs iestādes sanāksmēm.

33

Šajā ziņā apstāklis, ka prasītājs savā 2019. gada 2. jūlija vēstulē lūdza Eiropadomi sniegt papildu paskaidrojumus par tās 2019. gada 24. jūnija vēstules, kura viņam bija adresēta, atbildot uz aicinājumu rīkoties, un kuras saturu viņš kritizēja, piemērojamību, neietekmē šīs prasības pieņemamību, kā tā ir izvērtēta šī rīkojuma 28.–32. punktā. Proti, lai gan prasītāja 2019. gada 2. jūlija vēstulē paustā kritika attiecīgā gadījumā būtu varējusi tikt izklāstīta saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ir jākonstatē, ka prasītājs minētajā vēstulē tomēr nav no jauna aicinājis Eiropadomi rīkoties noteiktā veidā LESD 265. panta otrās daļas izpratnē. Līdz ar to minēto vēstuli nevar uzskatīt par jaunu aicinājumu rīkoties, attiecībā uz kuru Eiropadome vēlāk būtu atturējusies no rīcības.

34

Turklāt un katrā ziņā attiecībā uz jautājumu par to, vai šajā lietā un, kā Eiropadome to apgalvo savā iebildē par nepieņemamību, šai iestādei nebija nekāda pienākuma saistībā ar prasītāja aicinājumā rīkoties lūgtajiem pasākumiem, jo šai iestādei nebija kompetences noteikt minētos pasākumus, ir jāatgādina, ka šis jautājums neietilpst nevienā no prasības sakarā ar bezdarbību pieņemamības nosacījumiem, bet ir jautājums, kas jāizskata pēc būtības. Proti, tieši lai lemtu par prasījumu sakarā ar bezdarbību pamatotību, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai brīdī, kad attiecīgajai iestādei tika izteikts aicinājums rīkoties LESD 265. panta otrās daļas izpratnē, šai iestādei bija pienākums rīkoties tā, kā prasītājs iesaka aicinājumā rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Ryanair/Komisija, T‑442/07, nav publicēts, EU:T:2011:547, 27. un 28. punkts).

35

Taču šajā lietā neatkarīgi no tā, cik pamatoti ir apgalvojumi par korupciju, ko prasītājs ir izteicis par Čehijas Republikas valdības vadītāju, un Ústavní soud (Konstitucionālā tiesa) pieņemtais spriedums, ir jākonstatē, kā to apgalvo Eiropadome, ka šai iestādei, kad tā sasauc dalībvalstu vai to valdību vadītājus uz Eiropadomes sanāksmēm, nav nekādas rīcības brīvības LES 15. panta 2. punkta piemērošanā. Tā kā šajā tiesību normā šis jautājums nav precizēts, tā ir jāsaprot kā tāda, kas izriet no pieņēmuma, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt valsts pasākumus, tostarp konstitucionālus pasākumus, kuri ļautu noteikt, vai šīs iestādes sanāksmēs tās ir jāpārstāv to attiecīgajiem valstu vadītājiem vai to valdību vadītājiem un – attiecīgā gadījumā – vai pastāv iemesli, kas varētu liegt vienam no viņiem pārstāvēt savu attiecīgo dalībvalsti Eiropadomē.

36

Šis secinājums ir jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka – attiecīgā gadījumā neskarot LES 7. pantā paredzēto procedūru, ja nav veikti valsts pasākumi, lai novērstu jebkādu acīmredzamu interešu konfliktu dalībvalsts pārstāvībā, vai LESD 258. un 259. pantā paredzēto procedūru attiecībā uz nozaru politikas maksājumiem, kas būtu strīdīgi veikti Savienības vārdā un interesēs, – uz kompetenču sadali dalībvalsts ietvaros attiecas LES 4. panta 2. punktā paredzētā aizsardzība, saskaņā ar kuru Savienībai ir pienākums respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām (skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Porin kaupunki, C‑328/19, EU:C:2020:483, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tādējādi LES 15. panta 2. punkta vajadzībām tikai dalībvalstīm, piemērojot savas valsts konstitucionālās normas, ir jānosaka, vai dažādos Eiropadomes darbos tās ir jāpārstāv to attiecīgajiem valstu vadītājiem vai to valdību vadītājiem. Līdz ar to ir acīmredzams, ka, atsakoties apmierināt aicinājumu rīkoties un neatkarīgi no tā, vai, ņemot vērā LESD 325. panta 1. punktu un Regulas 2018/1046 61. panta 1. punktu, Čehijas Republikas pārstāvis šajā iestādē ir interešu konflikta situācijā, Eiropadome katrā ziņā šajā lietā nav pārkāpusi LESD 265. panta trešo daļu.

38

Turklāt attiecībā uz apgalvojumiem par iespējamo Čehijas premjerministra interešu konflikta situāciju ir jāatgādina, ka uz tādu maksājumu likumību, ko Savienība ir veikusi saistībā ar līdzekļiem, kuri tās vārdā un interesēs ir izmaksāti dalībvalstīs, attiecas Savienības tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams attiecībā uz minētajiem līdzekļiem, un tajā paredzētie nosacījumi, tādi, kā ir aplūkoti, piemēram, lietā T‑76/20 Čehijas Republika/Komisija, kura tiek izskatīta Vispārējā tiesā.

39

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Eiropadomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jāapmierina, un līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama un katrā ziņā acīmredzami juridiski nepamatota, un, atbildot uz prasītāja argumentāciju par iespējamu taisnīguma liegšanu gadījumā, ja viņa prasība tiktu noraidīta kā nepieņemama, kaut gan viņš ir valsts parlamenta loceklis un ir saņēmis draudus savai fiziskajai integritātei, ir jāuzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta mērķis nav grozīt Līgumos paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 97. punkts, un rīkojums, 2017. gada 28. februāris, NF/Eiropadome, T‑192/16, EU:T:2017:128, 74. punkts).

40

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Eiropadome ir to prasījusi, prasītājam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

izdod rīkojumu: