1

Ar 2018. gada 15. jūnija lēmumu Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”), informēja prasītāju – kandidāti uz līgumdarbinieka vietu EĀDD –, ka viņa neatbilst visiem pieņemšanas darbā nosacījumiem, kas ir minēti Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 82. pantā, un ka viņu nav iespējams pieņemt darbā kā līgumdarbinieci. EĀDD nosūtīja šo lēmumu prasītājai uz viņas personisko e‑pasta adresi 2018. gada 15. jūnijā.

2

2018. gada 14. septembrī prasītāja par šo lēmumu iesniedza sūdzību saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu. Minētā sūdzība tika iesniegta elektroniski no prasītājas padomdevēja profesionālās e‑pasta adreses, un tās kopija tika nosūtīta uz prasītājas personisko e‑pasta adresi.

3

Ar 2019. gada 14. janvāra lēmumu EĀDD IPNDL noraidīja prasītājas sūdzību. EĀDD šo lēmumu nosūtīja prasītājai un viņas padomdevējam 2019. gada 14. janvārī plkst. 17.46, sākotnēji izmantojot lietojumprogrammu Ares, kas ir dokumentu pārvaldības sistēma, kura ļauj nosūtīt e‑pasta vēstules adresātiem, kas nav EĀDD personāla locekļi, un vēlāk tajā pašā dienā plkst. 17.52 un plkst. 18.05 to nosūtīja pa e‑pastu.

4

Prasītāja 2019. gada 15. janvārī plkst. 8.40 nosūtīja savam padomdevējam e‑pasta vēstuli saistībā ar šo lēmumu no tās pašas e‑pasta adreses, ko izmantoja EĀDD minētā lēmuma un 2018. gada 15. jūnija lēmuma nosūtīšanai.

5

EĀDD pa e‑pastu vairākkārt – 2019. gada 14. janvārī plkst. 17.52 un plkst. 18.05, kā arī 2019. gada 22. janvārī – lūdza prasītāju apstiprināt, ka viņa ir saņēmusi šo lēmumu. Uz šiem lūgumiem atbilde netika saņemta.

6

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

7

2019. gada 16. septembrī EĀDD iesniedza iebildumu rakstu.

8

Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 17. oktobra lēmumu šī lieta tika nodota jaunai tiesnesei referentei, kura darbojas astotajā palātā.

9

2019. gada 5. novembrī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza replikas rakstu.

10

2020. gada 24. janvārī EĀDD sagatavoja atbildes rakstu uz repliku.

11

2020. gada 14. februārī pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, lūdzot tiem sniegt rakstveida atbildi.

12

2020. gada 2. martā lietas dalībnieki iesniedza atbildes uz Vispārējā tiesas jautājumiem.

13

2020. gada 21. aprīlī pēc Vispārējās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

14

Ar 2020. gada 28. aprīlī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu procesuālo dokumentu prasītāja iesniedza lūgumu rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. EĀDD nepauda viedokli par tiesas sēdes rīkošanu noteiktajā termiņā.

15

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

16

EĀDD prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

Atbildes rakstā uz repliku EĀDD arī apgalvo, ka prasība esot nepieņemama, jo prasības pieteikums esot iesniegts novēloti.

18

Atbilstoši Reglamenta 126. pantam, ja prasība ir acīmredzami nepieņemama, Vispārējā tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma jebkurā brīdī var lemt ar motivētu rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, nolemj izdot rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālās darbības, lai gan prasītāja ir lūgusi Vispārējo tiesu rīkot tiesas sēdi (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2008. gada 24. septembris, Van Neyghem/Komisija, T‑105/08 P, EU:T:2008:402, 21. punkts, un 2010. gada 2. decembris, Apostolov/Komisija, T‑73/10 P, EU:T:2010:495, 11. punkts).

19

Atbildes rakstā uz repliku, oficiāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību atbilstoši Reglamenta 130. pantam, EĀDD pirmo reizi apgalvo, ka apstrīdētais lēmums prasītājai esot paziņots 2019. gada 14. janvārī un ka trīs mēnešu termiņu, kurā ir ceļama prasība atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktam un kurš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir pagarināts par desmit dienu termiņu, esot jāsāk skaitīt no 2019. gada 14. janvāra, un tas esot beidzies 2019. gada 24. aprīlī. Tādējādi 2019. gada 25. aprīlī iesniegts prasības pieteikums esot nepieņemams, jo ir iesniegts novēloti.

20

Jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktu prasība Vispārējā tiesā ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kurā ir paziņots par lēmumu, ko pieņem kā atbildi uz sūdzību. Atbilstoši Reglamenta 60. pantam “procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu”.

21

Pirmkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, ka EĀDD atbildes rakstā uz repliku minētais nepieņemamības pamatojums esot jauns pamats, kas nav pieņemams saskaņā ar Reglamenta 84. pantu.

22

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajiem sūdzības iesniegšanas un prasības celšanas termiņiem ir absolūts raksturs un tos nevar noteikt lietas dalībnieki un tiesa, kurai ir jāpārbauda, pat pēc savas ierosmes, vai šie termiņi ir ievēroti. Šie termiņi atbilst tiesiskās drošības prasībai un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesvedībā (spriedumi, 1971. gada 7. jūlijs, Müllers/EESK, 79/70, EU:C:1971:79, 18. punkts, un 2013. gada 30. janvāris, Wahlström/Frontex, F‑87/11, EU:F:2013:10, 32. punkts; skat. arī rīkojumu, 2014. gada 14. janvāris, Lebedef/Komisija, F‑60/13, EU:F:2014:6, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītāja prasības pieteikumā neapstrīd, ka apstrīdētais lēmums viņas un viņas padomdevēja elektroniskajā pastkastītē tika saņemts 2019. gada 14. janvārī. Tādējādi prasības pieteikumā viņa norāda, ka “2019. gada 14. janvārī EĀDD AIPN paziņoja prasītājai un viņas padomdevējam savu lēmumu par 2018. gada 14. septembrī iesniegto sūdzību”. Savos apsvērumos, kas sniegti, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, prasītāja apgalvo, ka “tā ir tikai informācija par pašā lēmumā norādīto datumu, kas [..] nekādā veidā nav attiecināma uz lēmuma saņemšanu un iepazīšanos ar to”. Tomēr, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kurā ir lūgts “precizēt, kādā datumā un kādā veidā(‑os) viņa saņēma [apstrīdēto lēmumu]”, prasītāja norāda, ka šis lēmums “viņai tika nosūtīts pa e‑pastu [..] 2019. gada 14. janvārī plkst. 18.04.43”.

24

EĀDD arī uzskata, ka apstrīdētais lēmums prasītājai tika pienācīgi paziņots 2019. gada 14. janvārī, tādējādi prasības celšanas termiņš esot beidzies 2019. gada 24. aprīlī, savukārt prasītāja savos apsvērumos, kas sniegti, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, apgalvo, ka termiņš esot beidzies 2019. gada 25. aprīlī, t.i., prasības pieteikuma iesniegšanas dienā. Proti, pēc prasītājas domām, “ja vēlas, lai [Reglamenta 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts] radītu sekas un iegūtu savu īsto jēgu, no tā ir jāsecina, ka prasības celšanas termiņa noteikšanas nolūkā [ir jāuzskata, ka] darbība tika veikta nākamajā dienā pēc dienas, kad ierēdnim par to tika paziņots” un ka “izskatāmajā lietā pirmā attiecīgā diena ir nevis 2019. gada 14. janvāris, bet 2019. gada 15. janvāris”.

25

Prasītājas apsvērumi, kas sniegti, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, skaidri parāda, ka viņas prasības celšanas termiņa aprēķināšanas pamatā ir kļūdaina Reglamenta 58. panta 1. punkta interpretācija.

26

Reglamenta 58. panta 1. punkta a) apakšpunktā, pirmkārt, ir paredzēts, ka tad, “ja dienās, nedēļās, mēnešos [..] izteiktu termiņu ir jāsāk skaitīt no kāda notikuma vai darbības brīža, tad dienu, kad notiek attiecīgais notikums vai darbība, attiecīgajā termiņā neiekļauj”. Otrkārt, Reglamenta 58. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka “nedēļās, mēnešos [..] izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējās nedēļas, mēneša [..] tās pašas nedēļas dienas vai arī tā paša datuma, kurā ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu, beigās”.

27

No Tiesas judikatūras, kas izstrādāta 1987. gada 15. janvāra spriedumā Misset/Padome (152/85, EU:C:1987:10, 7. un 8. punkts), izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nav pretrunas starp Reglamenta 58. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Jāatzīst, ka termiņš sākas tikai paziņošanas dienas beigās. Tomēr ir jākonstatē, ka tad, ja prasības celšanas termiņš izteikts mēnešos, šis termiņš beidzas tās dienas beigās, kurai termiņā norādītajā mēnesī ir tāds pats datums kā paziņošanas dienai (rīkojums, 2009. gada 12. maijs, CHEMK un KF/Padome un Komisija, T‑190/08, nav publicēts, EU:T:2009:154, 21. punkts).

28

Izskatāmajā lietā, ja apstrīdētais lēmums prasītājai tika pienācīgi paziņots 2019. gada 14. janvārī, trīs mēnešu prasības celšanas termiņš sākās 15. janvārī plkst. 00.00 un beidzās 14. aprīlī pusnaktī. Tādējādi prasības celšanas termiņš, kas, pamatojoties uz attālumu, ir pagarināts par desmit dienām, beidzās 24. aprīlī pusnaktī. No tā izriet, ka prasības pieteikums, kas iesniegts 2019. gada 25. aprīlī, ir iesniegts novēloti.

29

Treškārt, tādējādi ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums prasītājai tika pienācīgi paziņots 2019. gada 14. janvārī.

30

Šajā ziņā ir jānorāda, ka gadījumā, ja prasītāja būtu kļūdījusies, aprēķinot prasības celšanas termiņu, viņa apstrīd, ka [lēmums] esot ticis pienācīgi paziņots 2019. gada 14. janvārī. Prasītāja norāda, ka brīdim, kad viņa iepazinās ar apstrīdēto lēmumu, kas tika atsūtīts pa e‑pastu, esot izšķiroša nozīme, nosakot paziņošanas datumu. Tomēr ar attiecīgo e‑pasta vēstuli viņa “acīmredzot” esot iepazinusies tikai 2019. gada 15. janvārī no rīta.

31

Papildus šī rīkojuma 22. punktā minētajai judikatūrai ir jāatgādina, ka lietas dalībniekam, kurš norāda uz termiņa pārkāpumu, proti, šajā gadījumā EĀDD, ir jāsniedz pierādījums par datumu, kurā šis termiņš sākās (spriedums, 1980. gada 5. jūnijs, Belfiore/Komisija, 108/79, EU:C:1980:146, 7. punkts; skat. arī spriedumu, 2013. gada 30. janvāris, Wahlström/Frontex, F‑87/11, EU:F:2013:10, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja šajā ziņā tas nevar sniegt pilnīgus pierādījumus, šaubas par prasības celšanas termiņa sākuma datumu ir jāinterpretē par labu prasītājam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 5. jūnijs, Belfiore/Komisija, 108/79, EU:C:1980:146, 7. punkts, un 2020. gada 9. jūlijs, Komisija/HM, C‑70/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:544, 123. punkts).

32

Pierādījums, ka lēmuma adresāts varēja pienācīgi ar to iepazīties, tomēr var izrietēt no dažādiem apstākļiem, it īpaši, ja attiecīgā iestāde balstās ne tikai uz vienkāršām norādēm, bet arī uz tādiem apstākļiem, tostarp pašas ieinteresētās personas norādītiem apstākļiem, kas liecina, ka šī persona kā adresāts savā e‑pasta adresē ir saņēmusi e‑pasta vēstuli un ka tā, visticamāk, ir varējusi to atvērt un pienācīgi iepazīties ar šo lēmumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 14. janvāris, Lebedef/Komisija, F‑60/13, EU:F:2014:6, 44. punkts). Proti, saskaņā ar judikatūru viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, kura neesamības gadījumā var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (skat. spriedumu, 2016. gada 17. novembris, Fedtke/EESK, T‑157/16 P, nav publicēts, EU:T:2016:666, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai ir pierādīts, ka šīs prasības celšanas dienā, proti, 2019. gada 25. aprīlī, prasības celšanas termiņš nebija beidzies, kas tomēr tā būtu, ja apstrīdētais lēmums prasītājai tika pienācīgi paziņots 2019. gada 14. janvārī.

34

Šajā ziņā pienācīgs paziņošanas veids ir paziņošana ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par izsniegšanu, kā tas paredzēts Civildienesta noteikumu 26. panta trešajā daļā. Izskatāmajā lietā EĀDD nolēma neizmantot šo veidu. Tomēr tas nav vienīgais iespējamais administratīvo lēmumu paziņošanas veids (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2010. gada 16. decembris, AG/Parlaments, F‑25/10, EU:F:2010:171, 38. punkts, un 2014. gada 14. janvāris, Lebedef/Komisija, F‑60/13, EU:F:2014:6, 42. punkts).

35

Konkrēti, ja administrācija pieņem atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam elektroniski iesniegtu sūdzību, šajā gadījumā no prasītājas padomdevēja profesionālās e‑pasta adreses nosūtītu sūdzību, kuras kopija tika nosūtīta uz prasītājas personisko e‑pasta adresi, šī administrācija, ņemot vērā šo pašas attiecīgās personas izvēlēto paziņošanas veidu un ievērojot formu paralēlisma principu, savu atbildi attiecīgajai personai var paziņot arī e‑pasta vēstulē, nosūtot to no IPNDL e‑pasta adreses vai no tās e‑pasta pārvaldības programmas – šajā lietā, izmantojot programmu Ares, – uz minētās prasītājas un viņas padomdevēja e‑pasta adresēm (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 14. janvāris, Lebedef/Komisija, F‑60/13, EU:F:2014:6, 43. punkts).

36

Turklāt no pārstāvības principa izriet, ka tad, ja sūdzību ir iesniedzis advokāts viņa pārstāvētās personas vārdā, atbildes paziņošana šim advokātam ir pielīdzināma paziņošanai attiecīgajai personai (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 6. maijs, Sergio u.c./Komisija, F‑137/07, EU:F:2009:46, 125. punkts).

37

Tomēr, lai lēmums būtu pienācīgi paziņots Civildienesta noteikumos paredzēto normu izpratnē, tas ne tikai ir jāpaziņo adresātam, bet adresātam arī ir jābūt iespējai pienācīgi iepazīties ar tā saturu (spriedums, 1976. gada 15. jūnijs, Jänsch/Komisija, 5/76, EU:C:1976:92, 10. punkts; skat. arī spriedumu, 2013. gada 30. janvāris, Wahlström/Frontex, F‑87/11, EU:F:2013:10, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Jākonstatē, ka e‑pasta vēstules nosūtīšana pati par sevi nenodrošina, ka tā adresāts faktiski to saņem. Viņš var nesaņemt e‑pasta vēstuli tehnisku iemeslu dēļ. Turklāt, pat ja e‑pasta vēstule patiešām sasniedz adresātu, pastāv iespēja, ka tās saņemšana nav notikusi tās nosūtīšanas datumā (spriedums, 2008. gada 8. oktobris, Sogelma/AER, T‑411/06, EU:T:2008:419, 77. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Gaumina/EIGE, T‑424/12, nav publicēts, EU:T:2013:617, 40. punkts, un 2018. gada 7. decembris, GE.CO.P./Komisija, T‑280/17, EU:T:2018:889, 51. punkts (nav publicēts)).

39

Izskatāmajā lietā EĀDD ir pierādījis, ka tas prasītājai un viņas padomdevējam apstrīdēto lēmumu nosūtīja 2019. gada 14. janvārī gan e‑pasta vēstulē, gan ar programmas Ares starpniecību.

40

Tāpat no EĀDD iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka tā dienesti, lai nosūtītu apstrīdēto lēmumu prasītājai, izmantoja to pašu e‑pasta adresi, uz kuru iepriekš bija nosūtīts 2018. gada 15. jūnija lēmums, par ko tika iesniegta prasītājas sūdzība, un ka, norādot minēto adresi, tie nebija pieļāvuši kļūdu. Turklāt EĀDD izmantoja to pašu prasītājas padomdevēja e‑pasta adresi, no kuras šis padomdevējs prasītājas vārdā iesniedza 2018. gada 14. septembra sūdzību. No tā izriet, ka e‑pasta adreses, no kurām EĀDD nosūtīja apstrīdēto lēmumu, bija pareizas.

41

Kā jau tika norādīts šī rīkojuma 23. punktā, prasītāja neapstrīd, ka šajā gadījumā apstrīdētais lēmums tika saņemts uzreiz, un tātad tā saņemšana atbilst tā nosūtīšanai 2019. gada 14. janvārī uz viņas un viņas padomdevēja elektronisko pastkastīti. Tādējādi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kurā ir lūgts “precizēt, kurā datumā un kādā veidā(‑os) viņa saņēma [apstrīdēto lēmumu]”, prasītāja norāda, ka šis lēmums “viņai tika nosūtīts pa e‑pastu [..] 2019. gada 14. janvārī plkst. 18.04.43”.

42

No šī rīkojuma 37. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka lēmums ir pienācīgi paziņots Civildienesta noteikumu izpratnē, ja tā adresāts ir ne tikai faktiski iepazinies ar tā saturu, bet viņam ir bijusi iespēja arī atbilstoši ar to iepazīties. Šajā ziņā pierādījums tam, ka lēmuma adresāts ne tikai to ir saņēmis, bet viņam ir bijusi iespēja arī atbilstoši ar to iepazīties, var izrietēt no dažādiem apstākļiem (rīkojums, 2014. gada 14. janvāris, Lebedef/Komisija, F‑60/13, EU:F:2014:6, 44. punkts).

43

Tādējādi 2014. gada 14. janvāra rīkojumā Lebedef/Komisija (F‑60/13, EU:F:2014:6, 45.–48. punkts) Civildienesta tiesa norādīja, ka bija pierādīts, ka prasītājs varēja pārbaudīt savu profesionālo elektronisko pastkastīti, ka viņš bija saņēmis e‑pasta vēstuli un ka viņš varēja to atvērt un pienācīgi ar to iepazīties, pat ja šajā brīdī viņš nolēma to nedarīt.

44

Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka EĀDD IPNDL 2018. gada 15. jūnija lēmums, par ko prasītāja bija iesniegusi sūdzību, bija nosūtīts prasītājai arī pa e‑pastu uz to pašu e‑pasta adresi. Turklāt prasītāja 2019. gada 15. janvārī plkst. 8.40 no šīs e‑pasta adreses nosūtīja padomdevējam e‑pasta vēstuli, kurā viņa norāda, ka ir iepazinusies ar apstrīdēto lēmumu.

45

Tādējādi pierādījumi, kurus lietas dalībnieki ir iesnieguši Vispārējā tiesā, liecina, ka prasītāja ne tikai nemin tehnisku šķērsli, kas liegtu saņemt attiecīgās EĀDD e‑pasta vēstules vai tās atvērt, bet ka viņai arī bija iespēja atvērt savu personisko elektronisko pastkastīti un ka pirms un pēc apstrīdētā lēmuma paziņošanas viņa izmantoja šo elektronisko pastkastīti savā sarakstē ar EĀDD un savu padomdevēju.

46

No tā izriet, ka EĀDD ir sniegusi pietiekamus faktiskus pierādījumus tam, ka apstrīdētais lēmums prasītājai un viņas padomdevējam tika paziņots 2019. gada 14. janvārī un ka prasītājai bija iespēja iepazīties ar minētā lēmuma saturu, sākot no šīs dienas.

47

Precīzāk, prasītāja neapstrīd, ka viņai vai viņas padomdevējam bija iespēja iepazīties ar apstrīdēto 2019. gada 14. janvāra lēmumu. Gluži pretēji, viņa apgalvo, ka nevar pārmest, ka viņa nepārbaudīja savu elektronisko pastkastīti 2019. gada 14. janvāra vakarā, vai arī viņas padomdevējam nevar pārmest to, ka viņš neatbildēja uz šo e‑pasta vēstuli šajā pašā vakarā, tādējādi atzīstot šādas iespējas esamību.

48

Savukārt viņa apgalvo, ka “15. janvāra rītā plkst. 8.40” viņa, “acīmredzot, izlasīja e‑pastu ([proti,] tā daļu jeb dokumenta pēdējo lappusi), kas iepriekšējās dienas vakarā viņai bija nosūtīts uz privāto elektronisko pastkastīti”.

49

Tomēr prasītājas norādītajam apstāklim, ka viņa acīmredzot bija faktiski iepazinusies ar attiecīgo e‑pasta vēstuli tikai 2019. gada 15. janvāra rītā, nav izšķirošas nozīmes, lai noteiktu termiņa sākumu, kā tas ir atgādināts šī rīkojuma 42. punktā. No prasītājas atbildes izriet, ka viņa ir balstījusies uz nepareizu judikatūras interpretāciju, saskaņā ar kuru dienai, kurā notikusi faktiska iepazīšanās ar lēmumu, esot izšķiroša nozīme, lai noteiktu paziņošanas datumu. Taču, kā tas ir atgādināts šī rīkojuma 42. punktā, lēmums ir pienācīgi paziņots Civildienesta noteikumu izpratnē, ja tā adresāts ir ne tikai faktiski iepazinies ar tā saturu, bet viņam ir bijusi iespēja arī pienācīgi ar to iepazīties.

50

Proti, pieņemot prasītājas argumentāciju, tiktu atzīts, ka gadījumā, ja lēmums tiek paziņots, neprasot apstiprinājumu par saņemšanu, adresātam ir tiesības izvēlēties datumu, kurā viņš var atbilstoši iepazīties ar tā saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, WL/ERCEA, T‑493/17, nav publicēts, EU:T:2018:852, 63. punkts). Taču tiesiskās drošības principam pretrunā ir tas, ka prasības celšanas termiņu sākuma dienas noteikšana tiek atstāta lietas dalībnieku ziņā (rīkojums, 2010. gada 16. decembris, AG/Parlaments, F‑25/10, EU:F:2010:171, 51. punkts).

51

Ciktāl prasītāja apgalvo, ka viņai vai viņas padomdevējam apgalvotās paziņošanas brīdī, proti, 2019. gada 14. janvārī plkst. 18.05, nebija pienākuma atvērt savas elektroniskās pastkastītes, ir jākonstatē, ka nav vispārēji noteiktas laika nišas, kurā lēmums var tikt pienācīgi paziņots un ārpus kura paziņošana nav notikusi.

52

Pirmkārt, saskaņā ar šī rīkojuma 37. punktā minēto judikatūru tikai tas apstāklis vien, ka adresētam ir iespēja pienācīgi iepazīties ar viņam paziņotā lēmuma saturu, raksturo tā paziņošanu. Tādējādi saskaņā ar šo definīciju apstāklim, ka paziņošana notika no rīta, pusdienlaikā, vakarā vai pat naktī, nav nozīmes. Ja adresātam bija iespēja pienācīgi iepazīties ar vēlu vakarā paziņotā lēmuma saturu, lēmums tika paziņots šajā brīdī. Ja adresātam ir iespēja pienācīgi iepazīties ar lēmuma saturu tikai nākamajā dienā vai vēlāk, tad tikai šajā brīdī lēmums viņam ir paziņots.

53

Otrkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka būtu neiespējami atbilstoši tiesiskās drošības prasībai noteikt laika nišas, kurās paziņošanu varētu uzskatīt par derīgu, un izslēgt citas laika nišas. Iespējamo adresātu pieejamība un viņu spēja izveidot savienojumu var būtiski atšķirties. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka likumdevējs prasības celšanas termiņus ir izteicis dienās, nedēļās un mēnešos, nevis stundās, kas apstiprina, ka likumdevējs nepiešķir nozīmi tam, ka paziņošana ir notikusi konkrētā laika nišā.

54

Treškārt, nebūtu arī konsekventi noteikt šādu laika nišu attiecībā uz e‑pasta vēstuļu paziņošanu, jo paziņošana ierakstītā vēstulē principā var tikt veikta jebkurā diennakts laikā. Ierakstītu vēstuļu piegādes grafiks galvenokārt atkarīgs no pastā noteiktās kārtības. Lai maksimāli palielinātu iespējas faktiski piegādāt ierakstītu vēstuli, tā piegāde agrā rītā vai vēlu pēcpusdienā vismaz pašlaik nav nekas neparasts. Jautājumam par to, vai grafiks ir piemērots, nav izšķirošas nozīmes, lai noteiktu, vai paziņošana ir spēkā, tiklīdz adresāts saņem paziņojamo dokumentu.

55

Šajā ziņā no Reglamenta 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka attiecībā uz aktiem, kas ir jāpaziņo, prasības celšanas termiņu sāk skaitīt, sākot no paziņošanas dienas beigām, neatkarīgi no laika, kurā notikusi apstrīdētā akta paziņošana (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1987. gada 15. janvāris, Misset/Padome, 152/85, EU:C:1987:10, 7. punkts, un rīkojumu, 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 30. punkts).

56

Visbeidzot, ņemot vērā, ka apstrīdētā lēmuma saņemšana izskatāmajā lietā ir pierādīta (skat. šī rīkojuma 23., 40. un nākamos punktus), secinājumu, saskaņā ar kuru prasītājai un viņas padomdevējam bija iespēja arī pienācīgi iepazīties ar apstrīdēto 2019. gada 14. janvāra lēmumu šajā datumā, varētu atspēkot tikai ar prasītājas un viņas padomdevēja situāciju saistīti šķēršļi, kas liedza viņiem iepazīties ar lēmumu pēc tā saņemšanas. Ņemot vērā EĀDD minētos faktiskos apstākļus saistībā ar apstrīdētā lēmuma paziņošanu prasītājai un viņas padomdevējam e‑pasta vēstulēs un ar programmas Ares starpniecību, kā arī apstākli, ka apstrīdētā lēmuma saņemšana izskatāmajā lietā ir pierādīta, prasītājai tādējādi būtu jānorāda iespējamie iemesli, kuru dēļ ne viņai, ne viņas padomdevējam nebija iespējas pienācīgi iepazīties ar 2019. gada 14. janvārī saņemto apstrīdēto lēmumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 17. novembris, Fedtke/EESK, T‑157/16 P, nav publicēts, EU:T:2016:666, 41. punkts).

57

Tomēr, neraugoties uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, prasītāja nav sniegusi nevienu precizējumu šajā ziņā. Gluži pretēji, viņa tikai norādīja, ka viņa “acīmredzot” ir iepazinusies ar EĀDD e‑pasta vēstuli tikai 2019. gada 15. janvārī un ka, pēc viņas domām, viņai nebija pienākuma atvērt savu elektronisko pastkastīti pirms šī brīža. Turklāt viņa neapstrīd to, ka tobrīd viņu pārstāvēja viņas padomdevējs, kas saņēma EĀDD e‑pasta vēstuli tajā pašā datumā, proti, 2019. gada 14. janvārī.

58

Tādējādi, ievērojot šī rīkojuma 31. un 32. punktā atgādināto, Vispārējā tiesa secina, ka, ņemot vērā EĀDD sniegtos pierādījumus un to, ka prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu, ka viņai un viņas padomdevējam faktiski bija liegts pienācīgi iepazīties ar 2019. gada 14. janvārī saņemtajām e‑pasta vēstulēm, ir jākonstatē, ka EĀDD ir izpildījis pierādīšanas pienākumu. Tādējādi ir pierādīts, ka prasītāja ne tikai bija saņēmusi apstrīdēto lēmumu 2019. gada 14. janvārī, bet viņai bija arī iespēja ar to pienācīgi iepazīties šajā dienā.

59

Jāsecina, ka apstrīdētais lēmums 2019. gada 14. janvārī tika pienācīgi paziņots prasītājai šī rīkojuma 37. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

60

Šajos apstākļos, piemērojot šī rīkojuma 26.–28. punktā izskaidroto termiņa aprēķināšanas metodi, 2019. gada 25. aprīlī iesniegtais prasības pieteikums ir iesniegts novēloti.

61

No tā izriet, ka prasība ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

62

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, viņai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši EĀDD prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

izdod rīkojumu: