—

atcelt Komisijas Lēmumu C(2019) 2526 final (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu grupu finansēšanas atbrīvojumu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot nepareizi piemērojusi LESD 107. panta 1. punktu un/vai pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā vai vērtējumā, izvēloties atsauces sistēmu nodokļu režīma analīzei. Komisijai esot bijis jāizskata atsauces sistēma kā AK sabiedrību ienākuma nodokļa sistēma, nevis kā tikai kontrolēto ārvalstu uzņēmumu (controlled foreign companies, turpmāk tekstā – “CFC”) sistēma.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot LESD 107. panta 1. punktu un/vai pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā vai vērtējumā, izvēloties kļūdainu pieeju CFC sistēmas analīzei. Apstrīdētā lēmuma (124.) līdz (126.) apsvērumā Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka AK 2010. gada Likuma par nodokļiem (starptautiskie un citi noteikumi) [UK’s Taxation (International and Other Provisions) Act] likuma 9.A sadaļas 9. nodaļas normas ir atkāpe no tā 5. nodaļā noteiktā vispārējā nodokļu samaksas pienākuma.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot LESD 107. panta 1. punktu, apstrīdētā lēmuma (127.) līdz (151.) apsvērumā konstatējot, ka selektivitātes kritērijs bija izpildīts ar to, ka pret uzņēmumiem faktiski un juridiski salīdzināmās situācijās bija atšķirīga attieksme.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka atbrīvojums 75 % apmērā saskaņā ar AK 2010. gada Likuma par nodokļiem (starptautiskie un citi noteikumi) 371ID pantu ir attaisnojams ar nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo struktūru.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka “saskaņotu procentu” izņēmums saskaņā ar AK 2010. gada Likuma par nodokļiem (starptautiskie un citi noteikumi) 371IE pantu ir attaisnojams ar nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo struktūru. Pakārtoti, Komisijas lēmums saistībā ar “saskaņotu procentu” izņēmumu esot prettiesisks, jo Komisija nav norādījusi atbilstošu šī lēmuma pamatojumu pretēji LESD 296. pantam.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka nodokļa maksāšanas pienākuma noteikšana tiem CFC, kuri atbilst 9. nodaļā ietvertajiem izņēmumiem, kā kategorijai, pārkāptu prasītāju brīvību veikt uzņēmējdarbību pretēji LESD 49. pantam.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā vai vērtējumā attiecībā uz atbrīvojumu 75 % apmērā un fiksētās proporcijas jautājumu.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums neatbilstot Savienības tiesību vispārējam nediskriminācijas jeb vienlīdzības principam.

9.

Ar devīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pēc analoģijas piemērojot vai nepamatoti izmantojot Padomes Direktīvas (ES) 2016/1164 (1), kas ratione temporis nebija piemērojama, normas.

10.

Ar desmito prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot LESD 107. panta 1. punktu, apstrīdētā lēmuma (176.) apsvērumā konstatējot, ka pastāv patiesā labuma guvēju kategorija (tostarp prasītāji) un ka tie (prasītāji) esot saņēmuši atbalstu, kurš esot jāatgūst atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktam.