—

atcelt Padomes Lēmumu 2016/850/KĀDP (2016. gada 27. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/840 (2016. gada 27. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā;

—

atcelt Padomes Lēmumu 2017/917/KĀDP (2017. gada 29. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/907 (2017. gada 29. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā;

—

atcelt Padomes Īstenošanas Lēmumu (KĀDP) 2017/1245 (2017. gada 10. jūlijs), ar ko īsteno Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1241 (2017. gada 10. jūlijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā;

—

atcelt Padomes Īstenošanas Lēmumu (KĀDP) 2018/778 (2018. gada 28. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/774 (2018. gada 28. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā;

—

atcelt Padomes Īstenošanas Lēmumu (KĀDP) 2019/806 (2019. gada 17. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;

—

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2019/798 (2019. gada 17. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā;

—

līdz ar to:

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts LESD 296. panta otrajā daļā minētais pienākums norādīt pamatojumu. Prasītājs pārmet Eiropas Savienības Padomei, ka tā ir norādījusi tikai nekonkrētus un vispārīgus apsvērumus bez pietiekami konkrētām norādēm par to, kādēļ tā, izmantojot savu diskrecionāro novērtējuma varu, uzskata, ka attiecībā uz prasītāju ir jāpiemēro aplūkotie ierobežojošie pasākumi. Tādējādi Padome nav norādījusi nevienu konkrētu un objektīvu apstākli, kas varētu tikt norādīts kā pārmetums prasītājam un kas varētu attaisnot aplūkojamos pasākumus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka, aizskarot pamattiesības, ir pārkāpts samērīguma princips. Prasītājs uzskata, ka strīdīgais pasākums ir jāatzīst par spēkā neesošu, ciktāl tas ir nesamērīgs attiecībā pret izvirzīto mērķi, un ir uzskatāms par pārmērīgu iejaukšanos uzņēmējdarbības brīvībā un tiesībās uz īpašumu, kas nostiprinātas attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pantā. Nesamērīgums izrietot no tā, ka pasākums attiecas uz jebkādu nozīmīgu saimniecisko darbību — bez norādēm uz citiem kritērijiem.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un ka neesot pierādījumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte it īpaši prasa, lai, pārbaudot lēmuma par konkrētas personas vārda iekļaušanas vai saglabāšanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas sankcijas, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesa pārliecinātos, ka šis lēmums ir balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Prasītājs uzskata, ka Padomes apgalvojumi gan par “ciešu saikni ar režīmu”, gan tie, kas attiecas uz iespējamo starpnieka lomu naftas darījumos starp režīmu un ISIL, ir jānoraida galīgi, jo tiem nav nekāda pamata un tie nav balstīti ne uz kādiem faktiem.

4.

Ar ceturto pamatu tiek izvirzīta prasība par kaitējuma atlīdzību, ciktāl noteiktu smagu nepierādītu faktu piedēvēšanas rezultātā prasītājs un viņa ģimene esot tikusi pakļauta briesmām, kas liecinot par nodarītā kaitējuma nozīmi, tādējādi pamatojot viņa prasību par zaudējumu atlīdzību.