1

Ar prasībām, kas iesniegtas 2019. gada 4. decembrī, pamatojoties uz LESD 263. pantu, prasītāja lietā T‑825/19 Tazzetti SpA, kā arī prasītāja lietā T‑826/19 Tazzetti SA lūdz atcelt, pirmkārt, lēmumus, kuri ietverti trīs Eiropas Komisijas 2019. gada 27. un 30. septembra vēstulēs un divās 2019. gada 6. un 20. novembra vēstulēs un kuri pieņemti saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/661 (2019. gada 25. aprīlis), ar ko nodrošina netraucētu elektroniskā reģistra darbību attiecībā uz fluorogļūdeņražu laišanai tirgū piemērojamajām kvotām (OV 2019, L 112, 11. lpp.), un, otrkārt, Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1604 (2020. gada 23. oktobris), ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 517/2014 par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm attiecībā uz periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim nosaka atsauces vērtības katram ražotājam vai importētājam, kurš no 2015. gada 1. janvāra Savienībā likumīgi laidis tirgū fluorogļūdeņražus un par to ziņojis saskaņā ar minēto regulu (OV 2020, L 364, 1. lpp.).

[..]

33

Lietā T‑825/19 Itālijas sabiedrība prasības pieteikumā būtībā lūdz Vispārējo tiesu:

34

Prasības pieteikuma grozījumu rakstā, kas iesniegts 2021. gada 18. janvārī, Itālijas sabiedrība turklāt lūdz Vispārējo tiesu atcelt Īstenošanas lēmumu 2020/1604.

35

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

36

Ar 2020. gada 17. decembra rīkojumu Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. punktam Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību pievienoja lietas izskatīšanai pēc būtības.

37

Lietā T‑826/19 Spānijas sabiedrība prasības pieteikumā būtībā lūdz Vispārējo tiesu:

38

Prasības pieteikuma grozījumu rakstā, kas iesniegts 2021. gada 6. janvārī, Spānijas sabiedrība turklāt lūdz Vispārējo tiesu atcelt Īstenošanas lēmumu 2020/1604.

39

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

40

Ar 2020. gada 17. decembra rīkojumu Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. punktam Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību pievienoja lietas izskatīšanai pēc būtības.

129

Lai pamatotu prasījumus atcelt apstrīdētos aktus, prasītājas izvirza astoņus pamatus. Minētie pamati abās prasībās būtībā ir identiski.

[..]

131

Vispirms kopā jāizskata pirmais un otrais abās lietās izvirzītais pamats.

132

Pirmkārt, prasītājas būtībā norāda – ja Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts ir interpretēts saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 noteikumiem, uz tām nevar attiecināt viena ražotāja vai importētāja noteikumu, līdz ar to apstrīdētie akti ir prettiesiski.

133

Otrkārt, ja pieņem, ka iebildumu par atbilstošu interpretāciju Vispārējā tiesa noraidītu, ir jāapmierina iebildes par prettiesiskumu, kas abās prasībās ir izvirzītas pret Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu, minētais pants nav jāpiemēro un tāpēc apstrīdētie akti ir jāatceļ.

134

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi – lai gan atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai īstenošanas regula, ja iespējams, ir jāinterpretē atbilstoši pamatregulas noteikumiem, šī judikatūra nav piemērojama attiecībā uz īstenošanas regulas noteikumu, kura nozīme ir skaidra un nepārprotama un kurš tādējādi neprasa veikt interpretāciju. Pretējā gadījumā Savienības atvasināto tiesību aktiem atbilstīgas interpretācijas princips būtu pamats šīs tiesību normas interpretācijai contra legem, un tas nebūtu pieļaujami (skat. spriedumu, 2021. gada 15. septembris, Daimler/Komisija, T‑359/19, EU:T:2021:568, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Īstenošanas regula 2019/661, kas atbilstoši tās nosaukumam ir īstenošanas regula, saskaņā ar tajā ietvertajām atsaucēm ir balstīta uz Regulu Nr. 517/2014 un it īpaši uz minētās regulas 17. panta 2. punktu. No tā izriet, ka Īstenošanas regula 2019/661 ir Regulas Nr. 517/2014 īstenošanas regula. Tādējādi iepriekš minētā judikatūra ir piemērojama abu šo regulu attiecību ietvaros.

136

Otrkārt, no vienas puses, saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 1. punktu uz ražotājiem un importētājiem, kas paziņojuši par fluorogļūdeņražu [turpmāk tekstā – “HFC”] laišanu tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā – “vēsturiskie uzņēmumi”), attiecas atsauces vērtība, kas ir noteikta ar īstenošanas lēmumu, kurš ir pieņemts līdz 2014. gada 31. oktobrim.

137

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktu ražotāji un importētāji, kas nav paziņojuši par HFC laišanu tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā – “jaunpienācēji”), var paziņot par savu nodomu laist tirgū HFC nākamajā gadā.

138

No Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punkta izriet, ka līdz 2017. gada 31. oktobrim un pēc tam ik pēc trim gadiem Komisija pārrēķina atsauces vērtības, kas minētā panta 1. un 2. punktā ir noteiktas minētajiem ražotājiem un importētājiem, kuri ir paziņojuši, ka no 2015. gada 1. janvāra ir laiduši tirgū HFC. Tādējādi no 2017. gada atsauces vērtība tiek noteikta gan vēsturiskajiem uzņēmumiem, gan jaunpienācējiem, kas laiduši tirgū HFC attiecīgajā laikposmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. jūnijs, KrajowaIzba Gospodarcza Chłodnictwa i Klimatyzacji/Komisija, T‑126/19, EU:T:2021:360, 62. punkts).

139

No otras puses, saskaņā ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu ražotājiem un importētājiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punkts, kā arī tiem, uz kuriem attiecas minētās regulas 16. panta 3. punkts, ir piemērojami daži noteikumi, ja viņiem ir viens un tas pats faktiskais īpašnieks. Pirmie tiek uzskatīti par vienu deklarētāju un otrie – par vienu ražotāju vai importētāju.

140

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka prasītājas bija paziņojušas, ka no 2015. gada 1. janvāra ir laidušas tirgū HFC un ka tādējādi uz tām attiecas Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā paredzētā atsauces vērtību pārrēķināšanas procedūra. Tās apgalvo, ka Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu, kas interpretēts saskaņā ar Regulu Nr. 517/2014, nevarēja uz tām attiecināt, jo tās ir vēsturiski uzņēmumi, un šī tiesību norma ir jāpiemēro tikai jaunpienācējiem.

141

Kā norāda Komisija, no Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta formulējuma skaidri un nepārprotami izriet, ka šī tiesību norma ir piemērojama gan jaunpienācējiem, kas sniedz deklarācijas saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktu, gan visiem ražotājiem un importētājiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā paredzētā atsauces vērtību pārrēķināšanas procedūra, un ka, runājot par pēdējiem minētajiem, vēsturiskajiem uzņēmumiem nav paredzēta nekāda atkāpe.

142

Tāpēc, ja tiktu ievērota Regulai Nr. 517/2014 atbilstoša interpretācija, ko aizstāv prasītājas, tā būtu pamats Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta contra legem interpretācijai, kas nav pieļaujama.

143

Tādējādi prasītāju arguments, kas attiecas uz Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši Regulai Nr. 517/2014, ir jānoraida.

144

Līdz ar to ir jāpārbauda abās prasībās izvirzītās iebildes par Īstenošanas regulas 2019/661 prettiesiskumu.

145

Vispirms ir jānorāda, ka tiesas sēdē prasītājas apgalvoja, ka abās prasībās izvirzītās iebildes par prettiesiskumu attiecās uz Regulas Nr. 517/2014 16. panta 5. punkta un 17. panta 2. punkta, LESD 291. panta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu.

146

Komisija apgalvo – lai pamatotu iebildes par prettiesiskumu, prasītājas savos procesuālajos rakstos nav atsaukušās uz samērīguma principu.

147

Vispirms ir jāizskata prasītāju argumenti par Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punkta un LESD 291. panta pārkāpumu, kuru esamību prasītāju procesuālajos rakstos Komisija neapstrīd.

148

Prasītājas apgalvo – lai gan Komisijas īstenošanas pilnvaras saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 17. pantu ir ierobežotas ar HFC reģistra darbību, ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu esot grozīta pati ar Regulu Nr. 517/2014 ieviestā HFC kvotu mehānisma darbība, pārkāpjot LESD 291. pantu.

149

Pirmkārt, tās apgalvo, ka Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts ir prettiesisks, jo ar to ir grozīti noteikumi par HFC kvotu “sadali”, proti, uzņēmumu tiesības saņemt tikai savas kvotas.

150

Otrkārt, Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts aizliedzot uzņēmumiem, kas netiek uzskatīti par vienu ražotāju vai importētāju, nodot HFC kvotas.

151

Komisija uzskata, ka ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu ieviestais noteikums nav grozījis HFC kvotu piešķiršanas mehānismu. Tas nozīmējot tikai to, ka uzņēmumiem ar to pašu faktisko īpašnieku ir jāidentificē tirgus dalībnieks, kas tiek uzskatīts par vienu ražotāju vai importētāju, kuram tiek piešķirta vienota atsauces vērtība un atbilstošās HFC kvotas, ņemot vērā, ka vienotās atsauces vērtības apmērs vienmēr tiek noteikts atkarībā no HFC daudzumiem, kas laisti tirgū iepriekš. Tādējādi minētais noteikums ļauj novērst kvotu sistēmas apiešanu, kas izpaužas tā, ka viens un tas pats faktiskais īpašnieks reģistrā ieraksta vairākus uzņēmumus, lai saņemtu papildu HFC kvotas, un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret tirgus dalībniekiem.

152

Turklāt no Regulas Nr. 517/2014 19. apsvēruma izriet, ka HFC kvotu nodošanas mērķis ir nevis peļņas gūšana, bet gan tirgus elastības saglabāšana, tāpēc tas, ka ar vienu ražotāju vai importētāju saistīts uzņēmums zaudē kvotu nodošanas iespējas, atbilst Savienības likumdevēja izvirzītajam mērķim.

153

Tādējādi prasītājas nav norādījušas, kā ar Īstenošanas regulu 2019/661 ir pārkāpts LESD 291. panta 2. punkts. Turklāt no Regulas Nr. 517/2014 18. apsvēruma un 17. panta 1. punkta izriet, ka HFC reģistram ir jānodrošina efektīva HFC kvotu mehānisma īstenošana, un no minētās regulas 17. panta 2. punkta izriet, ka Komisijas uzdevums ir nodrošināt reģistra netraucētu darbību.

154

Saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, ja ir nepieciešami juridiski saistošu Savienības aktu vienādi īstenošanas nosacījumi, šie akti īstenošanas pilnvaras piešķir Komisijai vai īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un LES 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos īstenošanas pilnvaras piešķir Padomei. Saskaņā ar LESD 291. panta 4. punktu vārds “īstenošanas” ir iekļauts īstenošanas aktu nosaukumā.

155

No Īstenošanas regulas 2019/661 izriet, ka tā ir balstīta uz Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Komisija, ciktāl tas nepieciešams, ar īstenošanas aktiem var nodrošināt HFC reģistra netraucētu darbību. Līdz ar to ar šo noteikumu tiek piemērots LESD 291. panta 2. punkts. Tādējādi Komisijai piešķirtās īstenošanas pilnvaras ir ierobežotas gan ar LESD 291. panta 2. punktu, gan ar Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punktu.

156

Ja īstenošanas pilnvaras Komisijai ir piešķirtas, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu, tai ir jāprecizē leģislatīvā akta saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija, C‑65/13, EU:C:2014:2289, 43. punkts).

157

Komisija precizē leģislatīvu aktu, ja tās pieņemtā īstenošanas akta tiesību normas, pirmkārt, atbilst leģislatīvā akta būtiskajiem vispārīgajiem mērķiem un, otrkārt, ir vajadzīgas vai lietderīgas tā īstenošanai, ne papildinot, ne grozot to pat nebūtiskos aspektos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija, C‑65/13, EU:C:2014:2289, 45. un 46. punkts).

158

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 17. panta 1. punktu līdz 2015. gada 1. janvārim Komisija izveido HFC reģistru un nodrošina tā darbību.

159

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 18. apsvērumu Komisijai būtu jānodrošina, ka ir ieviests HFC reģistrs, lai pārvaldītu kvotas, lai laistu tirgū HFC un veiktu ziņošanu, tostarp ziņošanu par tirgū laistām iekārtām.

160

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punktā paredzētās Komisijas īstenošanas pilnvaras ir ierobežotas ar HFC reģistra netraucētu darbību, kas ir instruments kvotu pārvaldībai, HFC laišanai tirgū un ziņošanai par tām, tostarp ziņošanai par tirgū laistām iekārtām.

161

Šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo prasītājas, Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts pārsniedz Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punktā paredzētās pilnvaras, ņemot vērā robežas, kas visām īstenošanas pilnvarām ir noteiktas ar LESD 291. panta 2. punktu. Precīzāk sakot, ir jāpārbauda, vai – kā to apgalvo prasītājas – Komisija ir papildinājusi vai grozījusi Regulu Nr. 517/2014 saistībā, pirmkārt, ar uzņēmumu tiesībām saņemt HFC kvotas un, otrkārt, uzņēmumu tiesībām nodot HFC kvotas.

162

Prasītājas apgalvo, ka Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts ir prettiesisks, jo ar to dažiem uzņēmumiem ir atņemtas pašu HFC kvotas, kas tiem bija pirms šīs tiesību normas stāšanās spēkā.

163

Protams, Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts šajā gadījumā ir radījis tiešas sekas atsauces vērtību pārrēķināšanas procedūrā (skat. šī sprieduma 80.–86. punktu).

164

Tomēr no Regulas Nr. 517/2014 VI pielikuma, ar ko ir izveidots kvotu iedalīšanas mehānisms, 1. punkta izriet, ka atsauces vērtības noteikšana uzņēmumam izraisa HFC kvotu piešķiršanu šim uzņēmumam.

165

Tāpēc ir jāpārbauda Regulā Nr. 517/2014 paredzētie noteikumi par uzņēmumu tiesībām saņemt atsauces vērtību un līdz ar to HFC kvotas, lai noskaidrotu, vai tie ir grozīti vai papildināti ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu.

166

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktu līdz 2017. gada 31. oktobrim un pēc tam ik pēc trim gadiem Komisija pārrēķina šā panta 1. un 2. punktā minētajiem ražotājiem un importētājiem noteiktās atsauces vērtības, pamatojoties uz gada vidējo HFC daudzumu, kas likumīgi laists tirgū no 2015. gada 1. janvāra, kā ziņots saskaņā ar 19. pantu, par tiem gadiem, par kuriem pieejama informācija.

167

Regulā Nr. 517/2014 nav precizēta jēdziena “ražotāji un importētāji” definīcija minētās tiesību normas izpratnē.

168

Tādējādi, pirms tiek pārbaudīts Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta tvērums, vispirms ir jāprecizē “ražotāju un importētāju” jēdziens Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punkta izpratnē.

169

Lai precizētu Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā izmantoto “ražotāju un importētāju” jēdzienu, šīs Savienības tiesību normas interpretācijas nolūkā ir jāņem vērā ne vien tās teksts, bet arī tās konteksts un tajā tiesiskajā regulējumā izvirzītie mērķi, kurā šī norma ir ietverta (skat. spriedumu, 2019. gada 7. maijs, Vācija/Komisija, T‑239/17, EU:T:2019:289, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

170

Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka šis jēdziens būtu jāinterpretē, ņemot vērā “uzņēmuma” jēdzienu minētās regulas 2. panta 30. punkta izpratnē.

171

No Regulas Nr. 517/2014 2. panta 30. punkta a)–c) apakšpunkta, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, izriet “uzņēmuma” jēdziena definīcija, saskaņā ar kuru runa ir par jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas ražo vai importē vai laiž tirgū fluorētu siltumnīcefekta gāzi, un saskaņā ar minētā panta 2. punktu HFC ir šāda gāze.

172

Saskaņā ar Komisijas aizstāvēto interpretāciju Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā izdarītā atsauce uz “ražotājiem vai importētājiem” tādējādi attiecas uz visiem uzņēmumiem minētās regulas 2. panta 30. punkta izpratnē, proti, visām fiziskām vai juridiskām personām, kas ražo vai importē, vai laiž tirgū HFC.

173

Pirmkārt, par labu Komisijas tēzei ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs vienlīdz ir izmantojis gan “uzņēmuma”, gan “ražotāja vai importētāja” jēdzienu.

174

Vispirms Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā ir paredzēts, ka atsauces vērtību pārrēķināšanas procedūra attiecas uz šī panta 1. un 2. punktā paredzētajiem ražotājiem un importētājiem.

175

Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punkta pirmajā daļā ir izdarīta atsauce uz “ražotāja vai importētāja” jēdzienu. Tomēr šī panta trešajā daļā ir paredzēts, ka pirms paziņošanas saskaņā ar minētā panta 2. un 4. punktu “uzņēmumi” reģistrējas HFC reģistrā. Tādējādi pirmajā daļā paredzētie ražotāji vai importētāji ir uzņēmumi saskaņā ar trešo daļu.

176

Pēc tam Regulas Nr. 517/2014 16. apsvērumā ir norādīts, ka, regulāri pārrēķinot atsauces vērtības un kvotas, Komisijai ir jāpārliecinās, ka “uzņēmumiem” ir atļauts turpināt savu darbību, pamatojoties uz vidējiem apjomiem, ko tie ir laiduši tirgū pēdējos gados.

177

Visbeidzot, frāze “katrs uzņēmums” Regulas Nr. 517/2014 19. panta 6. punktā ir ietverta, lai noteiktu īpašus pienākumus “katram ražotājam [un] importētājam”, kas ir paredzēts šīs pašas tiesību normas 1. punktā un kas ziņo, ka iepriekšējā kalendārajā gadā laidis tirgū 10000 tonnu CO2 ekvivalenta vai vairāk HFC.

178

Otrkārt, no Regulas Nr. 517/2014 16. panta 1. un 3. punkta noteikumiem, tos aplūkojot kopā, arī izriet, ka minētā panta 3. punktā paredzētie ražotāji un importētāji ir atsevišķas fiziskas vai juridiskas personas.

179

Regulas Nr. 517/2014 16. panta 1. punkts, uz kuru ir atsauce minētā panta 3. punktā, ir paredzēts, ka Komisija katram ražotājam vai importētājam, kas paziņojis datus saskaņā ar Regulas Nr. 842/2006 6. pantu, nosaka atsauces vērtību, pamatojoties uz paziņojumiem par HFC daudzumiem, kuri laisti tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam.

180

Regulas Nr. 842/2006 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā bija noteikts, ka, sākot no 2008. gada 31. marta un pēc tam katru gadu, katram fluorētu siltumnīcefekta gāzu ražotājam, importētājam un eksportētājam noteikti dati jāpaziņo Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij. Šis pienākums attiecas it īpaši uz “katru ražotāju, kas ražo vairāk par vienu tonnu fluorētu siltumnīcefekta gāzu gadā”, un “katru importētāju, kas importē vairāk par vienu tonnu fluorētu siltumnīcefekta gāzu gadā”.

181

Lai gan Regulā Nr. 842/2006 nav definēti “ražotāja” vai “importētāja” jēdzieni, no tās noteikumu gramatiskās interpretācijas, it īpaši no atsauces uz “katru ražotāju” vai “katru importētāju”, izriet, ka runa ir par ikvienu fizisku vai juridisku personu, kas ražo vai importē vismaz vienu tonnu fluorētu siltumnīcefekta gāzu gadā.

182

Turklāt ir jānorāda, ka Regulas Nr. 517/2014 15. apsvērumā, kas attiecas uz kvantitatīvajām robežām, kas piemērojamas tirgus dalībniekiem, kuri laiduši tirgū HFC atsauces periodā no 2009. līdz 2012. gadam, ir norāde uz atsauces vērtību aprēķinu un kvotu iedalīšanu “atsevišķiem ražotājiem un importētājiem”.

183

Treškārt, interpretāciju, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā paredzētie ražotāji un importētāji ir atsevišķas fiziskas vai juridiskas personas, apstiprina Regulas Nr. 517/2014 14. apsvērumā un 16. panta 1. un 5. punktā ietvertā atsauce uz “katru ražotāju vai importētāju”.

184

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ikvienam uzņēmumam, ar ko saprot atsevišķu fizisku vai juridisku personu, kura no 2015. gada 1. janvāra likumīgi ir laidusi tirgū HFC un kura ir sniegusi Regulas Nr. 517/2014 19. pantā paredzēto paziņojumu, ir tiesības uz atsauces vērtību, ja ik pēc trim gadiem tiek pārrēķinātas atsauces vērtības.

185

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu, lai pārrēķinātu atsauces vērtības saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktu, visi uzņēmumi ar to pašu faktisko īpašnieku/tiem pašiem faktiskajiem īpašniekiem tiek uzskatīti par vienu importētāju vai ražotāju, un šis viens ražotājs vai importētājs ir vai nu uzņēmums, kas ir reģistrēts vispirms, vai attiecīgā gadījumā cits faktiskā īpašnieka norādīts reģistrēts uzņēmums.

186

Pirmām kārtām, no Īstenošanas regulas 2019/661 5. apsvēruma izriet, ka minētās īstenošanas regulas 7. panta noteikumu mērķis ir izvairīties no jebkādas kvotu iedalīšanas prasību apiešanas vai ļaunprātīgas izmantošanas. It īpaši, ja tas pats faktiskais īpašnieks/tie paši faktiskie īpašnieki reģistrē vairākus uzņēmumus ar mērķi saņemt lielāku daudzumu HFC kvotu, nekā vienam uzņēmumam iedala no HFC maksimālā daudzuma, kuru var laist Savienības tirgū, šie uzņēmumi, kam ir tas pats faktiskais īpašnieks/tie paši faktiskie īpašnieki, būtu jāuzskata par vienu uzņēmumu.

187

Kā Komisija to precizēja tiesas sēdē, ar Īstenošanas regulu 2019/661 tādējādi ir ieviests jauns noteikums, kas tai ļauj vairākas atšķirīgas juridiskas personas ar to pašu faktisko īpašnieku uzskatīt par vienu vienību, lai novērstu, ka tāda uzņēmuma faktiskais īpašnieks, kurš jau ir reģistrēts HFC reģistrā, izveido juridiskas personas tikai ar mērķi, lai tās paziņotu par savu nodomu nākamajā gadā laist tirgū HFC saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktu, šādā veidā iegūtu HFC kvotas un beigās saskaņā ar minētās regulas 16. panta 3. punktu iegūtu atsauces vērtību, ņemot vērā HFC daudzumus, ko tās ir likumīgi laidušas tirgū.

188

Tāpēc “uzņēmuma” jēdziens Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka, tāpat kā “uzņēmuma” jēdziens Regulas Nr. 517/2014 izpratnē, tas attiecas uz atsevišķu fizisku vai juridisku personu.

189

Otrām kārtām, jānorāda, ka, pieņemot Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu, Komisija ir pievienojusi nosacījumus, kas nav paredzēti Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktā, lai noteiktu uzņēmumu ar to pašu faktisko īpašnieku tiesības iegūt atsauces vērtības.

190

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu dažiem uzņēmumiem kā vienam ražotājam vai importētājam ir tiesības uz vienu atsauces vērtību, kas ir noteikta, ņemot vērā to paziņojumus, kuri sniegti saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 19. pantu, kā arī šādus pašus paziņojumus, ko snieguši citi uzņēmumi ar to pašu faktisko īpašnieku.

191

Turpretim citiem uzņēmumiem, lai gan tie ir laiduši tirgū HFC un iesnieguši paziņojumus saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 19. pantu, nav tiesību saņemt savu atsauces vērtību, jo tā tiek piešķirta citam uzņēmumam ar to pašu faktisko īpašnieku, kas atbilst nosacījumiem, lai to varētu uzskatīt par vienu ražotāju vai importētāju.

192

Tādējādi iepriekš minētie nosacījumi groza ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktu izveidoto režīmu, jo saskaņā ar šo režīmu ikvienam uzņēmumam, kas no 2015. gada 1. janvāra likumīgi laidis tirgū HFC un sniedzis Regulas Nr. 517/2014 19. pantā paredzēto paziņojumu, ir tiesības uz atsauces vērtību, ja ik pēc trim gadiem tiek pārrēķinātas atsauces vērtības, un tā faktiskā īpašnieka identitātei nav nozīmes.

193

Trešām kārtām, prasītājas pamatoti norāda, ka ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu ir grozīts arī ar Regulu Nr. 517/2014 izveidotais HFC kvotu piešķiršanas režīms.

194

Atbilstoši Regulas Nr. 517/2014 VI pielikuma 1. punktam vienam ražotājam vai importētājam Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta izpratnē atbilstoši tā vienotajai atsauces vērtībai tiek piešķirtas ne vien tās HFC kvotas, kas atbilst HFC daudzumiem, kurus tas laidis tirgū no 2015. gada 1. janvāra, bet arī tās kvotas, kas atbilst HFC daudzumiem, kurus no 2015. gada 1. janvāra laiduši tirgū uzņēmumi ar to pašu faktisko īpašnieku. Ja nepastāvētu Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts, šis pats uzņēmums nebūtu noteikts kā viens ražotājs vai importētājs un tādējādi būtu saņēmis tikai tās kvotas, kas atbilst atsauces vērtībai, kura noteikta, ņemot vērā tikai HFC daudzumus, ko tas ir laidis tirgū no 2015. gada 1. janvāra.

195

Turpretim uzņēmumi ar to pašu faktisko īpašnieku, kas ir viena ražotāja vai importētāja īpašnieks, zaudē tiesības uz savu atsauces vērtību un tādējādi tiesības saņemt savas HFC kvotas atbilstoši šādai vērtībai, lai gan tiem būtu bijušas tiesības uz šīm kvotām, ja nebūtu Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta.

196

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu ir grozītas tiesības, kas attiecīgajiem uzņēmumiem izriet no Regulas Nr. 517/2014 attiecībā uz atsauces vērtības saņemšanu un iespēju saņemt pašiem savas HFC kvotas.

197

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 18. panta 1. punktu jebkurš ražotājs vai importētājs, kam atsauces vērtība ir noteikta saskaņā ar minētās regulas 16. panta 1. vai 3. punktu un kam ir iedalīta kvota saskaņā ar tās pašas regulas 16. panta 5. punktu, var nodot HFC kvotas.

198

No tā izriet, ka tiesības nodot HFC kvotu ir rezervētas uzņēmumiem, kam ir piešķirta kvota saskaņā ar atsauces vērtību.

199

No šī sprieduma 189.–192. punkta izriet, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu uzņēmumi ar to pašu faktisko īpašnieku, kas ir viena ražotāja vai importētāja īpašnieks, ir zaudējuši tiesības uz savu atsauces vērtību, kuras tiem bija pirms šīs tiesību normas stāšanās spēkā, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktu.

200

Tāpēc šie paši uzņēmumi, lai gan tie varētu būt nodoto HFC kvotu saņēmēji, kopš Īstenošanas regulas 2019/661 stāšanās spēkā vairs neatbilst nosacījumiem, kas ir paredzēti Regulas Nr. 517/2014 18. panta 1. punktā, lai paši veiktu šādu nodošanu.

201

Tā kā ir konstatēts, ka pastāv tirgus, kurā notiek HFC kvotu tirdzniecība (skat. šī sprieduma 100. punktu), iepriekš minētie uzņēmumi tādējādi ir zaudējuši tiesības nodot HFC kvotas tirgū.

202

Jāpiebilst, ka šī tiesību nodot HFC kvotas zaudēšana skar uzņēmumus, kas tāpat kā Spānijas sabiedrība HFC laiž tirgū kopš Regulas Nr. 517/2014 stāšanās spēkā, lai gan no Komisijas 2017. gada 13. jūlija ziņojuma, ar ko tiek izvērtēta kvotu iedalīšanas metode saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 517/2014 [COM(2017) 377 (final)], izriet, ka tiesību nodot HFC kvotas ierobežojums bija paredzēts, lai novērstu, ka uzņēmumi, kuri nepiedalās HFC tirdzniecībā, pieprasa bezmaksas kvotas vienīgi ar mērķi pārdot savas tiesības.

203

Līdz ar to prasītājas pamatoti apgalvo, ka ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu ir grozīta Regula Nr. 517/2014 attiecībā uz uzņēmumu tiesībām nodot HFC kvotas.

204

No iepriekš izklāstītā izriet, ka, pieņemot Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu, Komisija ir grozījusi tiesības, kas attiecīgajiem uzņēmumiem izriet no Regulas Nr. 517/2014 saistībā ar atsauces vērtības saņemšanu, iespēju saņemt pašiem savas HFC kvotas, kā arī iespēju nodot minētās kvotas.

205

Tādējādi prasītājas pamatoti apgalvo, ka Komisija ir pārsniegusi savas īstenošanas pilnvaras, kas tai bija piešķirtas ar Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punktu.

206

Saskaņā ar šo tiesību normu minētās pilnvaras ir ierobežotas ar HFC reģistra netraucētu darbību, kas ir instruments kvotu pārvaldībai, HFC laišanai tirgū un ziņošanai par tām, tostarp ziņošanai par tirgū laistām iekārtām (skat. šī sprieduma 160. punktu). Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktā paredzētais noteikums neattiecas uz kvotu pārvaldību, HFC laišanu tirgū vai dažiem paziņojumiem, lai nodrošinātu HFC reģistra netraucētu darbību. Šī tiesību norma, ciktāl tā tieši skar attiecīgo uzņēmumu tiesības uz atsauces vērtību, HFC kvotu piešķiršanu un kvotu nodošanu, pārveido pašu HFC kvotu sistēmas darbību.

207

Turklāt, kā norāda prasītājas, ar Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu pārveidojot pašu HFC kvotu sistēmas darbību, Komisija ir ne vien precizējusi Regulas Nr. 517/2014 noteikumus, lai nodrošinātu vienādus izpildes nosacījumus, bet ir to grozījusi, neievērojot robežas, kas ir noteiktas visām īstenošanas pilnvarām saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu.

208

Komisijas minētais apstāklis, ka Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts šajā gadījumā neietekmē kopējo HFC kvotu daudzumu, kas tiek piešķirts katram uzņēmumam ar to pašu faktisko īpašnieku, neko nemaina iepriekš izdarītajos konstatējumos, saskaņā ar kuriem Komisija ir grozījusi attiecīgo uzņēmumu tiesības saistībā ar atsauces vērtības saņemšanu, iespēju saņemt savas HFC kvotas, kā arī iespēju nodot minētās kvotas.

209

Runājot par Komisijas argumentu, ka Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkta mērķis bija garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmumiem vai novērst, ka tie pārsniedz HFC kvotu, kas tiem piešķirta, katrā ziņā nevar pamatot atkāpi no noteikumiem, kuri ieviesti ar Regulas Nr. 517/2014 17. panta 2. punktu un LESD 291. pantu saistībā ar īstenošanas pilnvaru īstenotāja kompetences apmēru.

210

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punktu.

211

Tādējādi Īstenošanas regulas 2019/661 7. panta 1. punkts ir prettiesisks noteikums, ko šajā gadījumā nevar piemērot.

212

Tāpēc, nepārbaudot pārējos iebildumus, kas ir pausti iebilžu par prettiesiskumu pamatojumam, un citus pamatus, kurus ir izvirzījušas prasītājas, apstrīdētajos aktos ietvertie lēmumi, kas ir pieņemti, pamatojoties uz iepriekš minēto prettiesisko noteikumu, ir jāatceļ.

213

To pašu iemeslu dēļ 2019. gada 20. novembra vēstule, ciktāl tā ir adresēta prasītājām un tādējādi ir apstrīdētos aktus apstiprinošs akts (skat. šī sprieduma 127. punktu), ir jāatceļ.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: