3

Noteikumu par apdrošināšanu 18. pantā “Lēmumi” ir paredzēts:

“Lēmumus, atzīstot nelaimes gadījumu, tostarp lēmumus par to, vai sekas ir saistītas ar profesionālo vai neprofesionālo risku, vai lēmumus, atzīstot slimības profesionālo raksturu un izvērtējot pastāvīgās invaliditātes pakāpi, pieņem iecēlējinstitūcija saskaņā ar procedūru, kas aprakstīta 20. pantā:

4

Attiecībā uz ārstu komisijas sastāvu un darbu Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta “Medicīniskā komiteja [ārstu komisija]” 1. punkta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts:

“1.   Medicīniskā komiteja [ārstu komisija] sastāv no trim ārstiem:

Ja nevar tikt panākta vienošanās par trešā ārsta norīkošanu divu mēnešu laikā pēc otrā ārsta norīkošanas, Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs norīko trešo ārstu pēc vienas puses pieprasījuma.”

5

Noteikumu par apdrošināšanu 23. panta “Konsultācijas ar citu ārstu” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“1.   Citos gadījumos, kas nav minēti 18. pantā, ja lēmums tiek pieņemts, konsultējoties ar iecēlējinstitūcijas norīkoto ārstu, tas paziņo apdrošinātajai personai vai personām, kas tiesīgas saņemt apdrošināšanu saistībā ar apdrošināto personu par šāda lēmuma projekta pieņemšanu un ārsta atklājumiem. 30 dienu laikā apdrošinātā puse vai personas, kas tiesīgas saņemt apdrošināšanu saistībā ar apdrošināto personu, var pieprasīt cita ārsta konsultācijas, ko nosaka, noslēdzot nolīgumu starp iecēlējinstitūcijas norīkoto ārstu un ārstu, ko norīkojusi apdrošinātā persona vai personas, kas tiesīgas saņemt apdrošināšanu saistībā ar apdrošināto personu. Ja šī perioda beigās nav iesniegta prasība pēc šādām konsultācijām, iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu saskaņā ar iepriekš paziņoto projektu.”

[..]

28

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 23. maijā, prasītājs cēla šo prasību.

29

2019. gada 6. augustā Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

30

2019. gada 3. oktobrī prasītāja iesniedza repliku.

31

Ar 2019. gada 25. oktobra lēmumu, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 3. punktu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs lietu pārdalīja jaunam tiesnesim referentam, kas ir norīkots ceturtajā palātā.

32

2019. gada 18. novembrī Komisija iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

33

Ar 2019. gada 19. novembra vēstuli lietas dalībnieki tika informēti par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu un par tiem esošo iespēju lūgt noturēt tiesas sēdi saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. pantā paredzētajiem nosacījumiem. 2019. gada 13. decembra vēstulē prasītājs lūdza rīkot tiesas sēdi paredzētajā termiņā.

34

Veicot procesa organizatoriskos pasākumus, kas paredzēti Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktā, Vispārējā tiesa 2020. gada 15. jūnijā lūdza lietas dalībniekiem atbildēt uz vairākiem jautājumiem un iesniegt konkrētu dokumentu lasāmas versijas. Lietas dalībnieki atbildēja uz jautājumiem un prasītājs izpildīja lūgumu iesniegt dokumentus noteiktajā termiņā.

35

Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Tomēr, tā kā prasītājs pēc Vispārējās tiesas pieprasījuma 2020. gada 16. jūlija vēstulē būtībā norādīja, ka viņš galu galā nepiedalīsies tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) atbilstoši Reglamenta 108. panta 2. punktam nolēma slēgt tiesvedības mutvārdu daļu.

36

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. jūlijā, prasītājs, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, pielāgoja prasības pieteikumu tādējādi, lai pēc tam, kad prasītājs par to ir uzzinājis, būtībā tiek ņemts vērā “dokuments, kas ir jauns elements, kura rezultātā automātiski tiek samazināti sākotnējie prasības prasījumi, lai “ņemtu vērā šo jauno apstākli”, lai atceltu Komisijas 2018. gada 2. augusta lēmumu”. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 18. septembrī, Komisija lūdza noraidīt prasītāja lūgumu pielāgot prasību kā nepieņemamu.

37

2020. gada 14. septembrī prasītājs iesniedza procesuālo rakstu, kurā ietverts jauns pamats. 2020. gada 30. septembrī Komisija iesniedza savus apsvērumus par minēto procesuālo rakstu.

38

Prasības pieteikumā prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

39

Komisija savā aizstāvībā Vispārējai tiesai lūdz:

40

Replikā prasītājs turklāt lūdz Vispārējo tiesu “atzīt, ka [viņam] ir pagaidu tiesības, tostarp ar atsevišķu rīkojumu, uz summu 7754 EUR apmērā, kura atbilst [norēķinu biroja] paredzētajai atmaksai un kurai savulaik bija piešķirta atļauja, pamatojoties uz dokumentiem, kas iesniegti divās reizēs un ir Komisijas rīcībā”.

41

Atbildes rakstā uz repliku Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt arī prasītāja replikā izteikto lūgumu.

98

Prasījumu pirmā daļa ir vērsta uz to, lai lūgtu atcelt apstrīdēto lēmumu, ar kuru, kā uzskata prasītājs, iecēlējinstitūcija kļūdaini ir iedvesmojusies no Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā skaidri paredzētas normas, kas ir piemērojama gadījumos, kad “nav panākta nekāda vienošanās starp to ārstu, kurš pārstāv apdrošināto personu, un to, kurš pārstāv iestādi, lai ieceltu trešo ārstu”, lai to piemērotu pēc analoģijas “cita ārsta” iecelšanai.

99

Prasījumu ceturtās daļas, kas izvirzīta pakārtoti trešajai, mērķis būtībā ir likt Komisijai iedvesmoties no Noteikumu par apdrošināšanu 22. pantā skaidri paredzētā noteikuma, kas norādīts apstrīdētajā lēmumā, konkrētajā prasītāja gadījumā un piemērot to pēc analoģijas, pieprasot ārstu komisijai sniegt savu atzinumu saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 20. pantu.

100

Tādējādi, formulējot prasījumu pirmo un ceturto daļu, prasītājs vēlas, pirmkārt, apstrīdēt Komisijas nostāju, dodot priekšroku selektīvai piemērošanai, izmantojot tikai Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otro daļu šajā lietā, un, otrkārt, apstrīdēt Komisijas lēmumu neizmantot visu minētajā pantā paredzēto procedūru. Līdz ar to abas šīs prasījumu daļas ir jāanalizē kopā.

[..]

106

Pirmkārt, ir svarīgi norādīt, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs saistībā ar prasījumu ceturto daļu, kuras būtība ir iedvesmošanās no procesuālās normas, kuras mērķis ir vērsties ārstu komisijā, lai pārskatītu viņa lūgumu atlīdzināt izdevumus, Noteikumos par apdrošināšanu ir skaidri nošķirti divi gadījumi saistībā ar lēmumprojekta pārskatīšanu.

107

Pirmajā gadījumā, ja apdrošinātā persona to pieprasa, lēmumu pieņem pēc konsultācijas ar Ārstu komisiju saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 18. panta otro ievilkumu. Otrajā gadījumā apdrošinātā persona var lūgt konsultāciju, lai saņemtu “cita ārsta” atzinumu gadījumos, kas nav minēti minēto noteikumu 18. pantā. Pēc šo lēmumprojektu paziņošanas abās procedūrās attiecīgi ir noteikts 60 dienu un 30 dienu termiņš, kurā apdrošinātais var lūgt pārskatīt minētos projektus. Ja pēc termiņa beigām nav iesniegts lūgums konsultēties, iecēlējinstitūcija pieņem tādu lēmumu, kāds ir paziņots projektā.

108

No šīm tiesību normām izriet, ka lēmumi, kas pieņemti, kā tas ir šajā lietā, saistībā ar pieteikumu par izdevumu atmaksu saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 9. panta 1. punktu, kā to pamatoti uzsver Komisija, neietilpst Noteikumu par apdrošināšanu 18. panta materiālajā piemērošanas jomā. Proti, šis pants attiecas uz “lēmumiem par notikuma izraisītā nelaimes gadījuma atzīšanu neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar riskiem, kas izriet no darba vai privātās dzīves, un lēmumiem, kas ar tiem saistīti sakarā ar slimības atzīšanu par arodslimību, kā arī pastāvīgas invaliditātes pakāpes noteikšanu”. Tā kā šie jēdzieni ir skaidri, tos nevar interpretēt tādējādi, ka tajos ir iekļauti lēmumi par pieteikumiem atlīdzināt izdevumus Noteikumu par apdrošināšanu 9. panta 1. punkta izpratnē.

109

Turklāt pretēji tam, ko ierosina prasītājs, runa nav par to, lai noteiktu tiesības izmantot visu procedūru, kas piemērojama pieteikumam par atlīdzināšanu, bet gan noteiktu “cita ārsta” iecelšanas procedūru, kas piemērojama gadījumā, ja starp pusēm rodas nesaskaņas par minēto iecelšanu. Šajā ziņā Noteikumu par apdrošināšanu 23. pantā nav neviena trūkuma, kas pamatotu visas minēto noteikumu 22. pantā paredzētās procedūras piemērošanu.

110

Tādējādi lēmumi, kas pieņemti atbilstoši Noteikumu par apdrošināšanu 9. panta 1. punktam, attiecas uz atšķirīgiem gadījumiem no tiem, uz kuriem attiecas to 18. pants, un tos regulē to 23. pantā aprakstītā procedūra.

111

No šī sprieduma 110. punktā formulētā secinājuma izriet, ka prasītājs nevar atsaukties uz faktu, ka iecēlējinstitūcija šajā lietā attiecībā uz Noteikumu par apdrošināšanu 23. pantā paredzēto “cita ārsta” iecelšanu nolēma daļēji un pēc analoģijas izmantot Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto procedūru, lai no tā secinātu, ka a fortiori prasībai par atmaksāšanu būtu jāattiecas uz visu minētajā 22. pantā paredzēto procedūru. Tāpat no atteikuma atlīdzināt izdevumus, kuru izteicis iecēlējinstitūcijas norīkotais ārsts, nevar izrietēt nekādas tiesības vērsties ārstu komisijā. Līdz ar to pirmais apstrīdētā lēmuma pamats ir pamatots, jo Noteikumu par apdrošināšanu 22. pants neattiecas uz lēmumiem par medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu.

112

Otrkārt, ņemot vērā šī sprieduma 110. punktā izdarīto secinājumu, lai ieceltu “citu ārstu” minēto noteikumu 23. panta izpratnē, pēc analoģijas ir jāizvērtē Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās procedūras izmantošanas likumība, ko apstrīd prasītājs un aizstāv Komisija.

113

No Noteikumu par apdrošināšanu 9. panta “Izdevumu atlīdzināšana” 1. punkta izriet, ka šajā pantā ir paredzētas tiesības uz “visu to izdevumu atlīdzināšanu, kas vajadzīgi, [..] lai apmaksātu aprūpi un ārstēšanu, kas nepieciešama gūto ievainojumu un to simptomu sakarā, un, attiecīgos gadījumos, to izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies, veicot cietušās personas funkcionālo un profesionālo rehabilitāciju”. Turpretī tajā nav ietverts neviens precizējums par procedūru, kas piemērojama lūgumiem atlīdzināt medicīniskos izdevumus.

114

Šajā ziņā ir jāatsaucas uz Noteikumu par apdrošināšanu 23. panta 1. punktu, kurā atbilstoši tā atlikušajai materiālās piemērošanas jomai ir definēta procedūra, kas piemērojama lēmumiem par gadījumiem, kuri nav paredzēti Noteikumu par apdrošināšanu 18. pantā, kas ir apstrīdētā lēmuma situācija.

115

Ir taisnība – kā norāda lietas dalībnieki –, ka Noteikumu par apdrošināšanu 23. panta 1. punktā “Konsultācijas ar citu ārstu” nav tieši precizēta procedūra, kas jāievēro “cita ārsta” iecelšanai, lai vajadzības gadījumā novērstu domstarpības starp iecēlējinstitūcijas iecelto ārstu un apdrošinātās personas iecelto ārstu.

116

Tomēr tiesiskās drošības princips pamato tādu Savienības tiesību normu interpretāciju, kas nodrošina augstu paredzamības pakāpi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, Glaxosmithkline un Laboratoires Glaxosmithkline, C‑462/06, EU:C:2008:299, 32. un 33. punkts). Lai nodrošinātu šādu paredzamību, ir svarīgi pēc iespējas ievērot interpretēto tiesību normu tekstu.

117

Pieņemot, ka, ja iecēlējinstitūcijas ieceltais ārsts un apdrošinātās personas ieceltais ārsts nav vienojušies par “cita ārsta” iecelšanu, ir jāizmanto Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētā procedūra, kas radītu risku, ka varētu tikt grozīta autoru sākotnēji iecerētās konsultāciju procedūras piemērošanas joma. Turklāt, kā izriet no Noteikumu par apdrošināšanu preambulas, iestādēm, nevis Vispārējai tiesai, savstarpēji vienojoties, ir jāpieņem Noteikumi par apdrošināšanu un līdz ar to vajadzības gadījumā jāparedz šāda procedūra vai tieši jāatsaucas uz Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otro daļu.

118

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pat ja Savienības tiesību normas interpretācija, “ievērojot” tiesisko regulējumu, kurā tā iekļaujas, vai atbilstoši tās mērķim būtu principā iespējama, lai atrisinātu formulējuma neskaidrību, šādas interpretācijas rezultātā nevar pilnībā atņemt šī noteikuma skaidrā un precīzā formulējuma lietderīgo iedarbību, pretējā gadījumā tas būtu nesaderīgi ar tiesiskās drošības principa prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 8. decembris, ECB/Vācija, C‑220/03, EU:C:2005:748, 31. punkts; 2010. gada 15. jūlijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑582/08, EU:C:2010:429, 46., 49. un 51. punkts, un 2016. gada 22. septembris, Parlaments/Padome, C‑14/15 un C‑116/15, EU:C:2016:715, 70. punkts).

119

Tā kā iestādes nav skaidri paredzējušas, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc savas ierosmes ieceļ “citu ārstu”, ne arī izteikušas savu piekrišanu šai piemērošanai pēc analoģijas, Vispārējai tiesai nav pienākuma to noteikt tiesību tālākveidošanas ceļā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa nevar neņemt vērā normas skaidro un precīzo formulējumu, kurā ir paredzēta tikai iespēja iecelt “citu ārstu”, par kuru iecēlējinstitūcijas ieceltais ārsts un apdrošinātās personas ieceltais ārsts ir vienojušies. Līdz ar to Komisija nevarēja pēc analoģijas situācijai šajā lietā piemērot Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otro daļu.

120

Treškārt, Komisijas argumenti neatspēko šī sprieduma iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu. Komisija pamato Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētā noteikuma par “trešā ārsta” iecelšanu piemērošanu pēc analoģijas ar nepieciešamību rast risinājumu strupceļa situācijā, ko izraisījusi neiespējamība iecelt “citu ārstu” Noteikumu par apdrošināšanu 23. panta izpratnē un ar to, ka attiecīgajā pantā nav skaidri paredzēts regulējums, kas būtu piemērojams šādā gadījumā. Turklāt, pēc Komisijas domām, šīs prasības izvēle esot līdzsvarota un ļaujot taisnīgi saskaņot bijušā ierēdņa un administrācijas intereses. Šī izvēle esot pamatota ar iestādei esošo rūpības pienākumu un labas pārvaldības principu.

121

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, tā kā šajā lietā ir jāatrod risinājums tai raksturīgajā strupceļa situācijā, Noteikumu par apdrošināšanu 23. pants, ja pastāv domstarpības par “cita ārsta” iecelšanu, būtu jāsaprot tādējādi, ka tajā ir paredzēta Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās procedūras izmantošana pēc analoģijas, neatbilst minētās normas skaidrajam formulējumam un turklāt nebalstās uz Noteikumos par apdrošināšanu citiem atrodamiem elementiem.

122

Turklāt ir jānorāda, ka prasītājs apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru izvēle izmantot Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto normu par trešā ārsta iecelšanu esot līdzsvarota un ļaujot taisnīgi saskaņot bijušā ierēdņa un administrācijas intereses. It īpaši izvirzītie argumenti par Tiesas priekšsēdētāja ieceltā šī “cita ārsta” pilnvaru neskaidro saturu, par dokumentiem, kas viņam esot nosūtīti bez tiesībām prasītājam tos apstrīdēt, un par šīs ad hoc pārskatīšanas procedūras galīgo raksturu, liecina vismaz par to, ka prasītājs apstrīd to, ka šī izvēle būtu līdzsvarota un saskaņota ar klātesošo pušu interesēm. Proti, ja notiek tāda ad hoc procedūra kā šajā lietā, prasītāja argumenti var tikt interpretēti kā tādi, kas norāda, ka tiesiskās drošības princips netiek ievērots šī procesa neparedzamības dēļ.

123

Turklāt apstāklis, ka citās Noteikumu par apdrošināšanu normās ir paredzēta līdzīga procedūra vai ka tā ir pamatota ar iestādes rūpības pienākumu un labas pārvaldības principu, nevar attaisnot to, ka tiek atbalstīta apstrīdētajā lēmumā ietvertā Noteikumu par apdrošināšanu 23. panta 1. punkta pirmās daļas interpretācija.

124

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru rūpības pienākums atspoguļo līdzsvarotību starp tiesībām un savstarpējiem pienākumiem, kas nodarbinātības nosacījumos un personālam piemērojamās normās ir izveidota attiecībās starp valsts pārvaldes iestādi un civildienesta darbiniekiem, un tostarp nozīmē, ka, ja iestāde pieņem lēmumu par ierēdņa situāciju, tā ņem vērā visus elementus, kuri var ietekmēt tās lēmumu un ka, to darot, tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses. Šis pēdējais minētais pienākums administrācijai ir noteikts arī ar labas pārvaldības principu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā (skat. spriedumus, 2006. gada 5. decembris, Angelidis/Parlaments, T‑416/03, EU:T:2006:375, 117. punkts un tajā minētā judikatūra; un 2017. gada 13. decembris, Arango Jaramillo u.c./EIB, T‑482/16 RENV, EU:T:2017:901, 131. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

125

Turklāt no rūpības pienākuma izrietošie administrācijas pienākumi ir būtiski pastiprināti, ja runa ir par tāda ierēdņa situāciju, kurā izrādās, ka ir ietekmēta viņa fiziskā vai garīgā veselība (spriedums, 2014. gada 18. novembris, McCoy/Reģionu komiteja, F‑156/12, EU:F:2014:247, 106. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2019. gada 7. novembris, WN/Parlaments, T‑431/18, nav publicēts, EU:T:2019:781, 106. punkts).

126

Tomēr rūpības pienākuma ietvaros ierēdņa tiesību un interešu aizsardzībai ir jābūt vienmēr ierobežotai ar spēkā esošo tiesību normu ievērošanu (skat. spriedumu, 2006. gada 5. decembris, Angelidis/Parlaments, T‑416/03, EU:T:2006:375, 117. punkts un tajā minētā judikatūra). It īpaši šī aizsardzība nevar izraisīt to, ka administrācija piešķir Kopienu tiesību normai šīs normas skaidrajam un precīzajam tekstam pretrunā esošu ietekmi (spriedumi, 2000. gada 27. jūnijs, K/Komisija, T‑67/99, EU:T:2000:169, 68. punkts, un 2020. gada 26. marts, Teeäär/ECB, T‑547/18, EU:T:2020:119, 87.–89. punkts).

127

Šajā lietā, lai gan ir taisnība, ka apstrīdētais lēmums iekļaujas pieteikuma atlīdzināt medicīniskos izdevumus, kas ir saistīti ar prasītāja arodslimību, plašākā kontekstā, tas, ka administrācijas pienākumi, kuri izriet no rūpības pienākuma, ir būtiski pastiprināti, nenozīmē, ka Komisija varētu nonākt pretrunā Noteikumu par apdrošināšanu 23. panta 1. punkta pirmās daļas skaidrajam un precīzajam tekstam. Lai gan atbilstoši rūpības pienākumam Komisijai faktiski ir jāatrod pastāvošās bloķējošās situācijas risinājums, šādā risinājumā ir jāievēro tiesiskais regulējums, kas tai ir obligāts.

128

Līdz ar to Komisija nevar atsaukties uz rūpības pienākumu, lai pamatotu Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās normas par trešā ārsta iecelšanu piemērošanu pēc analoģijas, jo minēto noteikumu 23. panta 1. punkta pirmās daļas norma nepieļauj šādu piemērošanu un turklāt tā nav saderīga ar nevienu vispārējo tiesību principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. februāris, Marcuccio/Komisija, F‑81/09, EU:F:2011:13, 55. punkts).

129

Ceturtkārt, ar prasītāja argumentiem nevar atspēkot arī iepriekš šī sprieduma 119. punktā izdarīto secinājumu. Vispirms viņš būtībā apgalvo, ka viņam esot tiesības izmantot Noteikumu par apdrošināšanu 22. pantā paredzēto konsultēšanās ar ārstu komisiju procedūru, jo koleģiālās struktūras atzinums sniedzot vairāk garantiju nekā viena ārsta atzinums lietas materiālos un praktiski slepena pilnvarojuma apstākļos. Šajā ziņā šķiet, ka viņš it īpaši atsaucas uz viņa tiesību uz aizstāvību ievērošanu minētā tiesiskā regulējuma 23. panta ietvaros gan pārbaudes procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts 2017. gada 30. jūnija lēmumprojekts, gan pārskatīšanas procedūras laikā, kas pašlaik tiek izskatīta. Konkrētāk, viņš norāda, uz to, ka, pirmkārt, ir ņemta vērā viņa personīgā lieta un viņa ar arodslimību saistītā vēsture, un, otrkārt, ka apdrošinātās personas ārsts ir nodevis “cita ārsta” rīcībā šim gadījumam atbilstošos dokumentus.

130

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka iecēlējinstitūcijas ieceltajiem ārstiem, konkrēti un detalizēti izvērtējot tiem iesniegto situāciju, ir jālemj, pamatojoties uz zinātnisko literatūru, bet viņi nevar abstrahēties no attiecīgās personas faktiskā un pilnīgā veselības stāvokļa. Turklāt šo pienākumu ņemt vērā apdrošinātās personas personisko situāciju nosaka rūpības pienākums (šajā ziņā skat. spriedumus, 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 88. punkts, un 2016. gada 25. maijs, GW/Komisija, F‑111/15, EU:F:2016:122, 40. punkts).

131

Tāpat “citam ārstam”, kura uzdevums ir pārskatīt medicīnisko pakalpojumu atmaksas atbilstību, ievērojot prasītāja arodslimību, ir jāzina tā apmērs un radītās sekas un ir jābūt piekļuvei lēmumu saturam.

132

Turklāt no judikatūras izriet, ka, lai sniegtu spēkā esošu medicīnisku atzinumu, ārstam ir jābūt iespējai iepazīties ar visiem dokumentiem, kas varētu būt noderīgi tā vērtējumam (šajā ziņā skat. spriedumus, 1997. gada 15. jūlijs, R/Komisija, T‑187/95, EU:T:1997:119, 49. punkts, un 2012. gada 29. februāris, AM/Parlaments, F‑100/10, EU:F:2012:24, 92. punkts). Tādējādi, kā pamatoti atgādina Komisija, apdrošinātās personas norīkotajam ārstam ir iespēja iesniegt un aizstāvēt savu viedokli, iesniedzot papildu dokumentus.

133

Tālāk – prasītāja arguments, kura mērķis ir pierādīt, ka Komisijas ārsti nebija objektīvi, ņemot vērā 1996. gada 24. oktobra spriedumu Komisija/Royale belge (C‑76/95, EU:C:1996:406), nav pamatots un neatspēko iepriekš 119. punktā izdarīto secinājumu. Proti, ar šo vispārīgi formulēto argumentu un šo kodolīgo atsauci judikatūrā prasītājs neizklāsta, kādā veidā šajā izskatāmajā lietā un attiecībā tieši uz kādu struktūrvienību iestādes ieceltie ārsti nebūtu bijuši objektīvi, pieņemot lēmumu par pieprasīto izdevumu atlīdzināšanu.

134

Līdz ar to pārbaudes procedūra un pārskatīšanas procedūra, kas reglamentētas Noteikumu par apdrošināšanu 23. pantā, sniedz pietiekamas prasītāja tiesību uz aizstāvību ievērošanas garantijas viņa lūgumu atlīdzināt izdevumus izskatīšanā, tādējādi šo tiesību ievērošanas nodrošināšanai viņš nevar pieprasīt ārstu komisijas iecelšanu.

135

Līdz ar to apstrīdētā lēmuma otrais pamats, saskaņā ar kuru administrācija esot nolēmusi iedvesmoties no Noteikumu par apdrošināšanu 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētā noteikuma, lai lūgtu Tiesas priekšsēdētāju pēc savas ierosmes iecelt “citu ārstu”, ir juridiski kļūdains.

136

Tomēr no judikatūras izriet, ka, ciktāl noteikti lēmuma pamati paši par sevi ir juridiski pietiekami šī lēmuma pamatošanai, kļūdas citos šī lēmuma pamatos nekādi neietekmē tā rezolutīvo daļu. Turklāt, ja Komisijas lēmuma rezolutīvā daļa balstās uz vairākām argumentācijas daļām, no kurām katra pati par sevi ir pietiekama, lai pamatotu šo rezolutīvo daļu, šis tiesību akts principā ir jāatceļ tikai tad, ja katra no šīm daļām ir prettiesiska. Šādā gadījumā kļūda vai cita nelikumība, kas skar tikai vienu no pamatojuma daļām, nav pietiekama, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo šai kļūdai nevarēja būt izšķiroša ietekme uz iestādes, kas ir šī lēmuma autore, pieņemto rezolutīvo daļu (skat. spriedumu, 2017. gada 10. novembris, Icap u.c./Komisija, T‑180/15, EU:T:2017:795, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

137

Šajā lietā tiesību kļūda, kas pieļauta apstrīdētā lēmuma otrajā pamatā, nevar izraisīt šī lēmuma atcelšanu, jo tā nevarēja ietekmēt tā iznākumu. Proti, saskaņā ar Vispārējās tiesas secinājumu šī sprieduma 110. un 111. punktā apstrīdētā lēmuma pirmais pamats, kurā ir norādīts, ka Noteikumu par apdrošināšanu 22. pantā paredzētā procedūra neattiecas uz lēmumiem par medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu, ir pamatots un ir pietiekams, lai juridiski pietiekami pamatotu apstrīdētajā lēmumā pausto atteikumu vērsties ārstu komisijā.

138

Līdz ar to pirmais un ceturtais prasījums ir jānoraida kā nepamatoti.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež: