1

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 517/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 842/2006 (OV 2014, L 150, 195. lpp.), tika pieņemta, iestājoties pret siltumnīcefekta gāzu emisijām.

2

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 1. apsvērumu līdz 2050. gadam attīstītajām valstīm siltumnīcefekta gāzu emisijas būtu jāsamazina par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, lai ierobežotu pasaules klimata pārmaiņas tā, lai temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2°C un tādējādi novērstu nevēlamu klimata ietekmi.

3

Fluorogļūdeņraži (turpmāk tekstā – “HFC”) ir fluorētu siltumnīcefekta gāžu kategorija, kuru sasilšanas potenciāls ir ievērojami augstāks par oglekļa dioksīdu (CO2) un kuri tostarp tiek izmantoti dzesēšanas, gaisa kondicionēšanas sistēmās, aerosolos un izolācijas putu ražošanā.

4

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 13. apsvērumu pakāpeniska to HFC daudzumu samazināšana, kas var tikt laisti tirgū, ir noteikts kā efektīvākais un izmaksu ziņā izdevīgākais veids, kā samazināt minēto vielu emisijas ilgtermiņā.

5

Lai īstenotu šādu pakāpenisku samazināšanu, Regulā Nr. 517/2014 ir paredzēts, ka Eiropas Komisijai būtu tostarp jānosaka ikgadējs maksimāls HFC daudzums, kas varētu tikt laists Eiropas Savienības tirgū, kā arī HFC kvotas, kas izteiktas “tonnā(‑s) CO2 ekvivalenta”, ko individuāliem ražotājiem un importētājiem ir ļauts laist tirgū.

6

Šajā kontekstā saskaņā ar minētās regulas 17. pantu Komisija izveido elektronisku reģistru HFC laišanai tirgū paredzētajām kvotām (“turpmāk tekstā – “HFC reģistrs”) un nodrošina tā darbību. HFC tirgū aktīvajiem ražotājiem un importētājiem ir jāreģistrējas šajā reģistrā.

7

Prasītāja Krajowa Izba Gospodarcza Chłodnictwa i Klimatyzacji ir Polijas uzņēmums, kas kopš 2014. gada 1. jūlija reģistrēts HFC reģistrā kā “jauns tirgus dalībnieks”, proti, uzņēmums, kurš nav paziņojis par HFC laišanu tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktā, attiecībā uz kuru HFC kvotas ir pamatotas vienīgi ar ikgadējiem paziņojumiem, ko tā sniedza Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu.

8

Prasītāja paziņoja, ka 2015. gadam tai ir vajadzīgas 298059 tonnas HFC CO2 ekvivalenta, un tai tika piešķirta kvota 65004 tonnas CO2 ekvivalenta. Tomēr 2015. gadā tā nelaida tirgū HFC.

9

Attiecībā uz 2016. gadu prasītāja paziņoja, ka tai ir vajadzīgas 320945 tonnas HFC CO2 ekvivalenta, un tai tika piešķirta kvota 47690 tonnas CO2 ekvivalenta. Tomēr 2016. gadā tā nelaida tirgū HFC.

10

Attiecībā uz 2017. gadu prasītāja paziņoja, ka tai ir vajadzīgas 221320 tonnas HFC CO2 ekvivalenta, un atbilstoši tās sniegtajai informācijai tai tika piešķirta kvota 34690 tonnu CO2 ekvivalenta. Savukārt saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tai tika piešķirta kvota 34060 tonnu CO2 ekvivalenta. 2017. gadā prasītāja laida tirgū 34047 tonnas CO2 ekvivalenta.

11

Attiecībā uz 2018. gadu prasītāja paziņoja, ka tai ir vajadzīgas 218915 tonnas HFC CO2 ekvivalenta un tai tika piešķirta kvota 11650 tonnu CO2 ekvivalenta. Saskaņā ar provizoriskiem datiem 2018. gadā tā laida tirgū 15884 tonnas CO2 ekvivalenta.

12

Attiecībā uz 2019. gadu prasītāja paziņoja, ka tai ir vajadzīgas 207433 tonnas HFC CO2 ekvivalenta.

13

Ar Komisijas 2018. gada 11. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) prasītājai 2019. gadam tika piešķirta kvota 4096 tonnas HFC CO2 ekvivalenta. Tā par to tika informēta 2018. gada 12. decembrī ar elektroniskā pasta vēstuli.

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 21. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

15

2019. gada 29. maijā Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

16

2019. gada 31. jūlijā prasītāja iesniedza replikas rakstu.

17

2019. gada 19. septembrī Komisija iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

18

Tā kā Eiropas Parlamentam un Eiropas Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam, 2019. gada 30. septembrī tie iesniedza iestāšanās rakstus.

19

2019. gada 14. oktobrī Komisija norādīja, ka tai nav par iestāšanās rakstiem iesniedzamu apsvērumu. Savukārt prasītāja par minētajiem procesuālajiem rakstiem pauda nostāju 2019. gada 25. oktobrī.

20

2020. gada 25. maijā Vispārējā tiesa (pirmā palāta) procesa organizatorisko pasākumu ietvaros atbilstoši Reglamenta 89. pantam uzdeva jautājumus pusēm un personām, kas iestājušās lietā.

21

2020. gada 10. jūlijā puses un personas, kas iestājušās lietā, atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

22

2020. gada 27. jūlijā Komisija pauda nostāju par prasītājas sniegtajām atbildēm.

23

2020. gada 6. augustā prasītāja pauda nostāju par Komisijas sniegtajām atbildēm.

24

2020. gada 26. oktobrī Vispārējā tiesa (pirmā palāta) procesa organizatorisko pasākumu ietvaros saskaņā ar Reglamenta 89. pantu uzdeva Komisijai jaunu jautājumu, uz kuru tā atbildēja 2020. gada 9. novembrī.

25

Prasītāja, kuru Vispārējā tiesa aicināja paust nostāju par Komisijas atbildi, neiesniedza apsvērumus.

26

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

27

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

28

Personas, kas iestājušās lietā, lūdz prasību noraidīt.

29

Tā kā lietas dalībnieki nelūdza noturēt tiesas sēdi, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam nolēma izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

30

Ar šo prasību prasītāja saskaņā ar tās prasījumu formulējumu lūdz Vispārējo tiesu “atcelt Regulas [..] Nr. 517/2014 [..] 16. pantu, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums, un līdz ar to konstatēt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu šajā ziņā”.

31

Tomēr no prasības pieteikuma teksta izriet, ka šis lūgums, kā to iebildumu rakstā norāda Komisija, ir jāsaprot kā vērsts uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu un ar kuru šajā nolūkā atbilstoši LESD 277. pantam tiek izvirzīta iebilde par prettiesiskumu saistībā ar Regulas Nr. 517/2014 16. pantu.

32

Komisija norāda, ka prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu nav pieņemama. Šajā ziņā tā apgalvo, pirmkārt, ka prasītāja nav pietiekami precizējusi konkrētas tiesību normas, uz kurām attiecas šī iebilde par prettiesiskumu, otrkārt, ka tā pirmo reizi un līdz ar to novēloti atsaucas uz Regulas Nr. 517/2014 16. panta 5. punkta un V pielikuma prettiesiskumu savā atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, treškārt, ka juridiskā saikne starp apstrīdēto lēmumu un tiesību normām, uz kurām attiecas minētā iebilde par prettiesiskumu, nav konstatēta un, ceturtkārt, ka nepastāv prasītājas interese celt prasību, ciktāl tā ar savu iebildi par prettiesiskumu vēršas pret Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. un 3. punktu.

33

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebilde par prettiesiskumu, kas netieši izvirzīta saskaņā ar LESD 277. pantu, prioritāri apstrīdot kāda cita tiesību akta tiesiskumu, ir pieņemama vienīgi tad, ja pastāv saikne starp šo aktu un tiesību normu, uz kuras prettiesiskumu tiek norādīts. Tā kā LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama tiesību akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, iebildes par prettiesiskumu piemērojamībai ir jābūt ierobežotai, ciktāl tas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai. No tā izriet, ka vispārējam tiesību aktam, par kura prettiesiskumu ir izvirzīta iebilde, tieši vai netieši ir jābūt piemērojamam lietā, par ko ir celta prasība, un ir jābūt tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto atsevišķo lēmumu un konkrēto vispārējo tiesību aktu (skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Wattiau/Parlaments, T‑737/17, EU:T:2019:273, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 277. pants ir jāinterpretē pietiekami plaši, lai nodrošinātu iestāžu vispārēju tiesību aktu tiesiskuma efektīvu pārskatīšanu to personu labā, kuras ir izslēgtas no šādu darbību tiešas apstrīdēšanas. Tādējādi LESD 277. panta darbības joma ir jāattiecina arī uz iestāžu aktiem, kas ir bijuši būtiski, lai pieņemtu lēmumu, uz ko attiecas atcelšanas prasība, tādā nozīmē, ka minētais lēmums būtībā balstās uz tiem, pat ja tie formāli nav šī lēmuma juridiskais pamats (skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Wattiau/Parlaments, T‑737/17, EU:T:2019:273, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, lai izvērtētu iebildi par prettiesiskumu, nebūtu mākslīgi jānodala viena un tā paša regulējuma tiesību normas noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 76. punkts).

35

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītāja pietiekami skaidri ir identificējusi tiesību normas, uz kuru prettiesiskumu tiek norādīts.

36

Proti, kā izriet no prasītājas pirmā prasījuma, tās izvirzītā iebilde par prettiesiskumu attiecas uz Regulas Nr. 517/2014 16. pantu. Turklāt ir jānorāda, ka Regulas Nr. 517/2014 16. pantā ir atsauce uz tās V un VI pielikumu, savukārt tajos ir atsauce uz tās 16. pantu, un tādējādi ir jāsaprot, ka iebilde par prettiesiskumu ir izvirzīta attiecībā uz minētās regulas 16. pantu, lasot kopsakarā ar tās V un VI pielikumu. Visbeidzot, no prasības pieteikuma skaidri izriet, ka prasītāja apgalvo, ka HFC kvotu sadales sistēma ir prettiesiska, it īpaši diskriminācijas dēļ, kas vērsta pret uzņēmumiem, kuri nebija paziņojuši par HFC laišanu tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā –“jaunienācēji”), salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri bija paziņojuši par HFC laišanu tirgū šajā laikposmā (turpmāk tekstā – “vēsturiskie uzņēmumi”). Šādi prasītājas iebilde attiecas uz visu regulējumu, kas izveidots ar Regulas Nr. 517/2014 16. pantu, lasot to kopsakarā ar tās V un VI pielikumu.

37

No tā arī izriet, ka Komisijas apgalvojumam, ka prasītāja ir atsaukusies uz atsevišķu attiecīgā regulējuma tiesību normu prettiesiskumu tikai vēlākā procedūras stadijā un tātad novēloti, trūkst faktiskā pamatojuma.

38

Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto saiknes neesamību starp normām, uz kurām attiecas iebilde par prettiesiskumu, un apstrīdēto lēmumu, ir jākonstatē, no vienas puses, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, balstoties uz Regulas Nr. 517/2014 16. panta 5. punktu, pamatojoties uz prasītājas paziņojumu atbilstoši šīs regulas 16. panta 2. punktam. No otras puses, ar šo lēmumu prasītājai piešķirtā kvota ir atkarīga gan no jauno tirgus dalībnieku skaita, gan šo pēdējo minēto pieprasīto kvotu apjoma, gan arī no kvotu apjoma, kas piešķirtas attiecīgi vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunajiem tirgus dalībniekiem, kuriem apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā jau tika noteikta atsauces vērtība (skat. tālāk šī sprieduma 57. punktu), un tādējādi apstrīdētais lēmums noteikti – tieši vai netieši – ir balstīts uz to kvotu sadales noteikumu kopumu, kuri paredzēti minētās regulas 16. pantā, un pielikumiem, uz kuriem šajā pantā ir atsauce.

39

Turklāt šīs lietas apstākļos, kad sistēmu, uz kuru attiecas iebilde par prettiesiskumu, veido Regulas Nr. 517/2014 16. pantā un V un VI pielikumā paredzēto noteikumu kombinācija, būtu mākslīgi, ja Vispārējā tiesa sadalītu šo regulējumu tā dažādajās tiesību normās, lai izvērtētu iebildi par prettiesiskumu.

40

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka ir pierādīta vajadzīgā saikne starp tiesību normām, uz kuru prettiesiskumu ir norādīts, un apstrīdēto lēmumu.

41

Treškārt, attiecībā uz apgalvoto prasītājas intereses celt prasību neesamību Komisijas argumentācija izriet no pieņēmuma, ka Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. un 3. punkts iebildes par prettiesiskumu izvērtēšanas mērķiem var tikt nošķirti no pārējiem šī panta noteikumiem un pielikumiem, uz kuriem tajā ir atsauce. Tomēr pietiek konstatēt, kā tas izriet arī no šī sprieduma 38. un 39. punkta, ka šajā lietā šis pieņēmums ir kļūdains.

42

Turklāt, sekojot Komisijas argumentam par Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktu, LESD 277. pantam tiktu liegta jebkāda lietderīgā iedarbība. Proti, Komisija apgalvo, ka prasītājai kvotas nevarētu tikt piešķirtas, ja attiecīgā tiesību norma izzustu no juridiskā regulējuma, tādējādi liedzot prasītājai interesi atsaukties uz tās prettiesiskumu. Taču šāda nostāja liedz indivīdam iespēju apstrīdēt to nosacījumu tiesiskumu, kuriem šajā tiesību normā pakļauta tiesību piešķiršana.

43

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama.

44

Ar savu prasību prasītāja lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu. Šajā ziņā tā izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz kvotu piešķiršanas sistēmu, kas ieviesta ar Regulu Nr. 517/2014.

45

Šīs iebildes par prettiesiskumu pamatojumam prasītāja izvirza divus iebildumus, pirmais no tiem attiecas uz nediskriminācijas principa pārkāpumu un otrais – uz pamatojuma nepietiekamību.

46

Ar pirmo iebildumu prasītāja apgalvo, ka ar Regulu Nr. 517/2014 ieviestie kvotu sadales noteikumi ir pretrunā nediskriminācijas principam, jo tie rada nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp jaunienācējiem un vēsturiskajiem uzņēmumiem. Komisija, kuru atbalsta Padome un Parlaments, apstrīd šo prasītājas argumentāciju.

47

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējais nediskriminācijas princips jeb vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka salīdzināmas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, ArcelorAtlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi vispirms ir jāpārbauda, vai atšķirīgā attieksme, uz kuru atsaucas prasītāja, ir piemērojama salīdzināmās situācijās, pēc tam, vai šī atšķirīgā attieksme rada nelabvēlīgu stāvokli un, visbeidzot, vai minētā atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota.

49

Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu par diskriminējošu attieksmi pret jaunienācējiem salīdzinājumā ar vēsturiskajiem uzņēmumiem ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums ar atšķirīgu attieksmi nozīmētu, ka aplūkojamās situācijas ir salīdzināmas pēc visiem tās raksturojošajiem elementiem (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 25. punkts).

50

Saskaņā ar judikatūru atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs tostarp ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, ArcelorAtlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā lietā, pirmām kārtām, ir jāatgādina ar Regulu Nr. 517/2014 ieviestās HFC kvotu sadales sistēmas darbība.

52

Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 5. punktu, lasot to kopsakarā ar tās VI pielikumu, katru gadu piešķir uzņēmumiem kvotas HFC laišanai tirgū.

53

Nosakot uzņēmumiem piešķiramās kvotas, Regulas Nr. 517/2014 VI pielikumā uzņēmumi, kuriem ir atsauces vērtība, ir nošķirti no uzņēmumi, kuriem šādas vērtības nav.

54

Katrs uzņēmums, kuram ir noteikta atsauces vērtība, saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 VI pielikuma 1. punktu saņem kvotu, kas atbilst 89 % no atsauces vērtības, kas reizināta ar V pielikumā norādīto procentuālo daudzumu attiecīgajā gadā.

55

Turpretī uzņēmumi, kuriem nav noteikta nekāda atsauces vērtība un kuri ir iesnieguši deklarāciju atbilstoši Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktam, saskaņā ar minētās regulas VI pielikuma 2. punktu saņem kvotu, kas tiek noteikta pēc vairākos posmos veiktā aprēķina.

56

Vispirms tiek noteikts kopējais HFC daudzums, kas var tikt piešķirts šiem uzņēmumiem. Šajā nolūkā uzņēmumiem, kuriem ir atsauces vērtība, piešķirto kvotu summa tiek atskaitīta no attiecīgajam gadam maksimālā pieejamā daudzuma, kas norādīts Regulas Nr. 517/2014 V pielikumā. Tad katrs uzņēmums saņem noteiktu kvotu atkarībā no pieprasītā daudzuma, vēl pieejamā daudzuma un tādu citu paziņojumu skaita un nozīmes, kuri sniegti saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktu.

57

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka principā katram uzņēmumam var noteikt atsauces vērtību. Proti, atsauces vērtība ir balstīta uz HFC daudzumu, ko uzņēmums pagātnē ir likumīgi laidis Savienības tirgū noteiktā laikposmā, un Komisija to ar īstenošanas aktu nosaka uz triju gadu laikposmu.

58

Regulas Nr. 517/2014 piemērošanas pirmajā posmā tikai vēsturiskajiem uzņēmumiem tika noteikta atsauces vērtība, kas saskaņā ar minētās regulas 16. panta 1. punktu ir balstīta uz vidējo ikgadējo HFC daudzumu, ko tie bija deklarējuši kā laistu tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam.

59

Šajā ziņā 2014. gada 31. oktobrī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu 2014/774/ES, ar ko atbilstīgi Regulai Nr. 517/2014 nosaka atsauces vērtības attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim katram ražotājam vai importētājam, kurš ziņojis par fluorogļūdeņražu laišanu tirgū saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 842/2006 (OV 2014, L 318, 28. lpp., turpmāk tekstā – “2014. gada 31. oktobra īstenošanas lēmums”), ar kuru tika noteiktas atsauces vērtības tikai vēsturiskiem uzņēmumiem.

60

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktu Komisija kopš tā laika ik pēc trim gadiem nosaka attiecīgo uzņēmumu atsauces vērtības, balstoties uz tirgū likumīgi laisto HFC daudzuma ikgadējo vidējo rādītāju.

61

Tā, 2017. gada 24. oktobrī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2017/1984, ar ko atbilstīgi Regulai Nr. 517/2014 par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm attiecībā uz periodu no 2018. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim nosaka atsauces vērtības katram ražotājam vai importētājam, kurš no 2015. gada 1. janvāra likumīgi laidis tirgū HFC un par to ziņojis saskaņā ar minēto regulu (OV 2017, L 287, 4. lpp., turpmāk tekstā – “2017. gada 24. oktobra īstenošanas lēmums”).

62

Lai gan 2014. gada 31. oktobra īstenošanas lēmumā atsauces vērtība tika noteikta tikai vēsturiskajiem uzņēmumiem, 2017. gada 24. oktobra īstenošanas lēmumā tika noteikta atsauces vērtība gan vēsturiskajiem uzņēmumiem, gan jaunienācējiem, kuri bija snieguši paziņojumus saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktu un attiecīgajā laikposmā bija laiduši tirgū HFC.

63

Treškārt, ir jānorāda, ka no iepriekš minētā izriet, ka attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem ir atšķirīga.

64

Šajā ziņā, no vienas puses, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās V pielikumu un VI pielikuma 1. punktu, visam vēsturisko uzņēmumu kopumam pirmajā triju gadu laikposmā bija pieejamas kvotas, kas atbilst 89 % no maksimālā HFC daudzuma, ko ikgadēji varēja laist Savienības tirgū, savukārt visam jaunienācēju kopumam šajā laikposmā bija pieejamas [kvotas] tikai 11 % no minētā daudzuma.

65

No otras puses, lai gan jaunienācēji var iegūt atsauces vērtību, trijos gados nosakot jaunas atsauces vērtības, tomēr, neraugoties uz šādu iespēju, atšķirīgā attieksme turpinās laikā, kā tas izriet no Komisijas sniegtajiem datiem un šīs pēdējās minētās simulācijas, kas veikta, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem.

66

Proti, no visa 2015. gadā piešķirtā daudzuma (183,1 miljons tonnu CO2 ekvivalenta) 162,9 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti vēsturiskiem uzņēmumiem un 20,1 miljons tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirts jaunienācējiem. No visa 2016. gadā piešķirtā daudzuma (170,3 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta) 151,6 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti vēsturiskiem uzņēmumiem un 18,7 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti jaunienācējiem. No visa 2017. gadā piešķirtā daudzuma (170,3 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta) 151,4 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti vēsturiskiem uzņēmumiem un 18,9 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti jaunienācējiem, kuriem vēl nebija atsauces vērtības. No visa 2018. gadā piešķirtā daudzuma (101,5 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta) 93,5 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti uzņēmumiem, kuriem ir atsauces vērtība (no tiem 78,2 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta – vēsturiskajiem uzņēmumiem) un 7,9 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirti jaunienācējiem, kuriem vēl nebija atsauces vērtības. Visbeidzot, no visa 2019. gadā piešķirtā daudzuma (100,3 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta) 91,1 miljons tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirts tādu visam uzņēmumu, kuriem ir atsauces vērtība, kopumam (no tiem 78 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta – vēsturiskajiem uzņēmumiem) un 9,1 miljons tonnu CO2 ekvivalenta tika piešķirts jaunienācējiem, kuriem vēl nebija atsauces vērtības. Turklāt liela daļa no visa pieejamā daudzuma gadu gaitā tiek rezervēta vēsturiskajiem uzņēmumiem, kas 2030. gadam joprojām veido aptuveni 30 %.

67

Ceturtkārt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Padome un Parlaments, vēsturiskie uzņēmumi un jaunienācēji atrodas salīdzināmā situācijā attiecībā uz Regulas Nr. 517/2014 priekšmetu.

68

Proti, Regulas Nr. 517/2014 mērķis ir ieviest kvotu sistēmu HFC laišanai tirgū.

69

Saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 13. apsvērumu tās mērķis ir samazināt HFC emisijas ilgtermiņā, pakāpeniski samazinot to HFC daudzumu, kas var tikt laisti tirgū.

70

Šis mērķis, kā izriet no Regulas Nr. 517/2014 1. apsvēruma, ietilpst Savienības politikā, kuras mērķis ir ierobežot pasaules klimata pārmaiņas tā, lai temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2°C, un tādējādi novērst nevēlamu klimata ietekmi.

71

Ņemot vērā šos elementus, vēsturiskie uzņēmumi un jaunienācēji atrodas salīdzināmā situācijā.

72

Gan vēsturiskajiem uzņēmumiem, gan jaunienācējiem ir nepieciešamas kvotas HFC laišanai tirgū.

73

Turklāt fluorētu siltumnīcefekta gāzu emisiju ietekme uz klimatu ir tāda pati neatkarīgi no tā, vai emisijas rada HFC laišana tirgū, ko veic vēsturiskais uzņēmums vai jaunienācējs.

74

Komisijas argumentam, ka vēsturiskie uzņēmumi atrodoties atšķirīgā situācijā savu ieguldījumu un tiesiskās paļāvības dēļ, nav nozīmes, izvērtējot situāciju salīdzināmību saistībā ar Regulas Nr. 517/2014 priekšmetu.

75

Tas pats attiecas arī uz Komisijas argumentu, ka, ņemot vērā mērķi pakāpeniski samazināt HFC emisijas, jaunienācēji atrastos situācijā, kas atšķiras no vēsturisko uzņēmumu situācijas, jo pirmajiem tas nozīmē jaunas darbības sākšanu, un otrajiem – jau iepriekš veikto darbību turpināšanu.

76

Proti, Komisijas norādītā situāciju atšķirība nav būtiska, lai noteiktu minēto situāciju salīdzināmību. Regulas Nr. 517/2014 mērķis ir ieviest kvotu sistēmu HFC laišanai tirgū, lai sasniegtu mērķi pakāpeniski samazināt HFC emisijas. Taču attiecībā uz pieejamo maksimālo daudzumu un tā progresīvo samazinājumu, vēsturiskie uzņēmumi un jaunienācēji atrodas salīdzināmā situācijā.

77

Līdz ar to ir jāsecina, ka kvotu sadales noteikumu pārbaudes nolūkos no vienlīdzīgas attieksmes principa skatpunkta vēsturiskie uzņēmumi un jaunienācēji atrodas salīdzināmā situācijā, bet attieksme pret tiem ir dažāda.

78

Savukārt, runājot it īpaši par Centrāleiropas dalībvalstu vai Austrumeiropas dalībvalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas ļautu secināt, ka attiecīgā kvotu piešķiršanas sistēma attiecībā uz tiem rada netiešu diskrimināciju.

79

Visbeidzot, ciktāl prasītāja norāda uz atšķirīgu attieksmi nevis starp divām, bet gan trim tirgus dalībnieku kategorijām, proti, vēsturiskajiem uzņēmumiem, jaunienācējiem, kuriem 2018.–2020. gadam tika noteikta atsauces vērtība, un jaunienācējiem, kuriem vēl nav atsauces vērtības, ir jānorāda, ka vienlaikus tā atsaucas uz to, ka ar Regulu Nr. 517/2014 ir ieviests “divu veidu regulējums” un ka tā pretstata vēsturisko uzņēmumu situāciju jaunienācēju situācijai neatkarīgi no tā, vai tiem ir vai nav noteikta atsauces vērtība. Līdz ar to tās argumentācija ir jāsaprot kā tāda, kas attiecas tikai uz diskrimināciju attiecībā uz vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem.

80

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem ir atšķirīga, neraugoties uz faktu, ka tie atrodas salīdzināmās situācijās no Regulas Nr. 517/2014 priekšmeta un mērķa skatpunkta.

81

Saskaņā ar judikatūru, lai Savienības likumdevējam varētu pārmest vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, tam ir jābūt atšķirīgi izskatījušam salīdzināmas situācijas, kas radīja nelabvēlīgu stāvokli konkrētām personām salīdzinājumā ar citām (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, ArcelorAtlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Šajā gadījumā Komisija neapstrīd, ka atšķirīga attieksme pret jaunienācējiem salīdzinājumā ar vēsturiskajiem uzņēmumiem rada nelabvēlīgu stāvokli pirmajiem. Katrā ziņā, lai pierādītu šāda nelabvēlīga stāvokļa esamību, pietiek atsaukties uz šī sprieduma 63.–66. punktā minētajiem [pierādījumu] elementiem.

83

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka atšķirīga attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem rada pēdējiem minētājiem nelabvēlīgu stāvokli.

84

Prasītāja ieskatā atšķirīgā attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunpienācējiem ir patvaļīga un nav attaisnota. Šajā kontekstā tā it īpaši pārmet likumdevējam, ka tas ir pieņēmis kvotu sadales risinājumu, pietiekami neanalizējot datus, vai katrā ziņā nav izklāstījis attiecīgos datus. Praksē ieviestā sistēma rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” kvotu piešķiršanā. Diskrimināciju turklāt pastiprina jaunienācēju skaita pieaugums, jo vēsturiskie uzņēmumi varot gūt ievērojamus ienākumus no savu kvotu pārdošanas un arī saņemt kvotas no rezerves.

85

Komisija, kuru atbalsta Padome un Parlaments, apstrīd šo prasītājas argumentāciju.

86

Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, ko īsteno aplūkojamie tiesību akti, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, kuru ar šo attiecīgo attieksmi tiecas sasniegt (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, ArcelorAtlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Tā kā šajā lietā runa ir par leģislatīvu aktu, ir jāatgādina, ka Savienības likumdevējam ir jāpierāda tādu objektīvu kritēriju esamība, kuri ir norādīti pamatojumā, un jāiesniedz Tiesai nepieciešamie elementi pārbaudei par to, vai minētie kritēriji pastāv (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Judikatūrā ir atzīta plaša Savienības likumdevēja novērtējuma brīvība tam uzticētās kompetences īstenošanas ietvaros, ja tā darbība pieprasa veikt politiskas, ekonomiskas un sociālas dabas izvēli un ja tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi un novērtējumi. Turklāt, ja tam ir jāpārveido vai jāizveido sarežģīta sistēma, tas drīkst to veikt vairākās stadijās un to darīt uz jau iegūtās pieredzes pamata (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Tomēr pat šādas brīvības apstākļos Savienības likumdevēja pienākums ir pamatot savu izvēli ar objektīviem un atbilstošiem kritērijiem attiecībā uz aplūkojamajos tiesību aktos izvirzīto mērķi, ņemot vērā visus faktus, kā arī šī akta pieņemšanas brīdī pieejamos tehniskos un zinātniskos datus (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka plašā Savienības likumdevēja novērtējuma brīvība, kas nozīmē tiesas kontroles ierobežotu īstenošanu, attiecas ne vien uz pieņemamo normu raksturu un piemērojamību, bet zināmā mērā arī uz pamata faktisko apstākļu konstatēšanu (skat. spriedumu, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C‑482/17, EU:C:2019:1035, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Šāda, lai gan ierobežota, tiesas kontrole paredz, ka Savienības iestādēm, kas ir pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Tiesā pierādīt, ka tiesību akts ir pieņemts, efektīvi īstenojot savu novērtējuma brīvību, un tas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi nozīmīgie fakti un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu. No tā izriet, ka šīm iestādēm ir jāspēj vismaz skaidri un nepārprotami iesniegt un izklāstīt pamata faktiskos apstākļus, kuri bija jāņem vērā, lai pamatotu šajā tiesību aktā iekļautos pasākumus, kas ir apstrīdēti, un no kuriem bija atkarīga tām piešķirtās novērtējuma brīvības īstenošana (skat. spriedumu, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C‑482/17, EU:C:2019:1035, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Visbeidzot, īstenojot novērtējuma brīvību, Savienības likumdevējam papildus galvenajam vides aizsardzības mērķim ir pilnībā jāņem vērā pastāvošās intereses. Pārbaudot ierobežojumus saistībā ar dažādiem iespējamiem pasākumiem, ir jāuzskata – ja izvirzīto mērķu nozīmīgums var pamatot saimnieciski negatīvas, pat būtiskas sekas, kas rodas konkrētiem uzņēmējiem, tad Savienības likumdevēja novērtējuma brīvības īstenošana nevar radīt acīmredzami mazāk piemērotus rezultātus nekā izriet no citiem pasākumiem, kuri arī ir vienlīdz piemēroti šiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Līdz ar to, lai izvērtētu, vai šajā lietā konstatētā atšķirīgā attieksme ir attaisnojama, ir jāpārbauda, pirmām kārtām, vai Savienības likumdevēja vērtējums ir balstīts uz nozīmīgu datu ņemšanu vērā un vai atšķirīgā attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem ir balstīta uz objektīviem un atbilstošiem kritērijiem salīdzinājumā ar attiecīgajos tiesību aktos izvirzīto mērķi.

94

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 1. punktu kritērijs, uz kuru ir balstīta atšķirīga attieksme, ir tas, vai uzņēmums ir vai nav paziņojis informāciju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 842/2006 (2006. gada 17. maijs) par dažām fluorētām siltumnīcefekta gāzēm (OV 2006, L 161, 1. lpp.) 6. pantu attiecībā uz HFC laišanu tirgū laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam. Atkarībā no gadījuma uzņēmums ir atkarīgs no Regulas Nr. 517/2014 16. panta 1. punktā vai 16. panta 2. punktā paredzētās sistēmas.

95

Elementi, uz kuriem likumdevējs ir balstījies, un apsvērumi, kas sekmējuši izdarīto izvēli, izriet no Regulas Nr. 517/2014 rašanās vēstures.

96

Proti, no priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (2012. gada 7. novembris) par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm [COM/2012/643 final – 2012/0305 (COD), turpmāk tekstā – “priekšlikums regulai”] izriet, ka Komisija ir balstījusies uz savu dienestu 2012. gada 7. novembra darba dokumentu (Impact Assessment – Review of Regulation [EC] No 842/2006 on certain fluorinated greenhouse gases [Ietekmes novērtējums – Regulas (EK) Nr. 842/2006 pārskatīšana SWD[2012] 364 final, turpmāk tekstā – “ietekmes novērtējums”), kas pievienots minētajam priekšlikumam.

97

Kā ir izklāstīts ietekmes novērtējuma 2. punktā un atgādināts regulas priekšlikuma 2. punktā, Komisija ir apkopojusi plašus tehniska rakstura ieteikumus no vairākiem ekspertu pētījumiem, tostarp visaptverošu priekšizpēti Regulas Nr. 842/2006 pārskatīšanai. Grupai, kuras 47 locekļi ir eksperti no dažādiem ražošanas sektoriem, dalībvalstis un nevalstiskās organizācijas (NVO), tika lūgts sniegt norādījumus un tehnisku atbalstu šim pētījumam. Kopīgais pētniecības centrs (JRC) veica arī politikas risinājumu makroekonomisko analīzi.

98

Turklāt no tā izriet, ka Komisija veica plašu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, tostarp triju mēnešu ilgu (no 2011. gada 26. septembra līdz 19. decembrim) sabiedrisko apspriešanos tiešsaistē. No 261 ieinteresētās personas, kas piedalījās apspriešanā tiešsaistē, 164 bija organizācijas, no kurām 75 % bija saistītas ar nozari. Turklāt no 161 personas, kas piedalījās apspriešanā, vismaz 47 ieinteresētās personas pārstāvēja MVU viedokli.

99

Visbeidzot, no tā izriet, ka Komisija 2012. gada 13. februārī rīkoja atklātu uzklausīšanu Briselē (Beļģija), kurā piedalījās vairāk nekā 130 dalībnieku, kas pārstāvēja nozari, dalībvalstis, NVO un Parlaments. Šī sanāksme ļāva tās dalībniekiem sniegt atgriezenisko saikni un paust savu viedokli par dažādām iespējām.

100

Iemesli, kuri mudināja likumdevēju principā piešķirt kvotas atkarībā no agrāk tirgū laistā HFC daudzuma, it īpaši izriet no ietekmes novērtējuma 164.–166. lappusē ietvertā teksta.

101

No tā vispirms izriet, ka likumdevējs, pārbaudījis kvotu pārdošanas izsolē vai bezmaksas piešķiršanas iespējas, ir izvēlējies otro iespēju.

102

Pirmkārt, tas uzskatīja, ka pārdošana izsolē ir nesamērīga ar tirgus lielumu. Otrkārt, tas uzskatīja, ka tas, ka attiecīgais tirgus ir ļoti koncentrēts, var kaitēt pareizai pārdošanas izsolē sistēmas darbībai.

103

Pēc tam, runājot par likumdevēja izvēli, no ietekmes novērtējuma turklāt izriet, ka tas, izvērtējis kvotu piešķiršanas iespējas, pamatojoties uz pieteikumiem un kvotu sadali atkarībā no vēsturiskajām emisijām, principā izvēlējies piemērot otro iespēju.

104

Šajā ziņā likumdevējs, kā tas izriet arī no ietekmes novērtējuma, ir atsaucies uz iegūto pieredzi kvotu sistēmā, kas ieviesta vielām, kuras noārda ozona slāni. Proti, no tās izrietēja, ka dažiem uzņēmumiem savos paziņojumos bija tendence pārspīlēt savas vajadzības, kaitējot tiem, kas sniedza reālistiskākus paziņojumus. Tādējādi tika uzskatīts, ka “vispārēja pārlieku liela apjoma paziņošanas prakse” var traucēt kvotu sadales sistēmas pareizai darbībai.

105

Visbeidzot, runājot par kvotu sadales risinājumu, no Regulas Nr. 517/2014 15. apsvēruma izriet, ka atšķirīgas attieksmes iemesls ir likumdevēja principiāla izvēle piešķirt kvotas atkarībā no atsauces periodā, proti, no 2009. līdz 2012. gadam, tirgū laistā HFC daudzuma, vienlaikus padarot jaunienācējiem pieejamu rezervi 11 % apmērā no vispārējā kvantitatīvā ierobežojuma, “lai neizslēgtu mazos uzņēmumus [..], kas atsauces periodā nav laiduši tirgū vienu tonnu vai vairāk fluorētu siltumnīcefekta gāzu”.

106

Šajā ziņā Komisija, pamatojoties uz datiem par laikposmu no 2007. līdz 2011. gadam, kurus atbilstoši Regulai Nr. 842/2006 tai bija paziņojuši uzņēmumi, kas darbojas HFC tirgū, secināja, kā tas izriet no ietekmes novērtējuma, ka, ņemot vērā lielapjoma HFC tirgus gatavību, 5 % daļai no vēsturiskās atsauces vērtības ir jābūt pietiekamai, lai apmierinātu jaunienācēju vajadzības.

107

Komisijas ierosinātais kvotu sadales risinājums tika apspriests likumdošanas procesā. Proti, likumdošanas procesā dalībvalstis Padomē apsprieda rezerves apjomu jaunienācējiem un izvērtēja tās pieaugumu līdz 15–20 % no kopējā HFC daudzuma. Šajā kontekstā 2013. gada 13. septembrī notika darba grupas “Vide” sanāksme, kuras mērķis bija mudināt dalībvalstis izteikties tostarp par atbilstošu rezervju līmeni jaunienācējiem. Šo diskusiju iznākumā tika panākta vienošanās par labu Regulā Nr. 517/2014 noteiktajam kvotu sadales risinājumam.

108

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas argumentiem nevar piekrist.

109

Pirmkārt, nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka likumdevējam esot bijis jāseko CO2 emisijas kvotu tirgus sistēmai, un tas esot kavējis apgalvotos pašreizējos HFC tirgus ierobežojumus.

110

Otrkārt, prasītājas kritika, ka kvotu sadales risinājums esot patvaļīgs un likumdevējs to ir noteicis, neveicot nepieciešamo analīzi vai nebalstoties uz atbilstīgiem datiem, nav pamatota ar faktiem, kā tas izriet no šī sprieduma 105.–107. punkta. Turklāt ir jākonstatē, ka šī sadales risinājuma noteikšana atspoguļo politiska rakstura izvēli, šajā gadījumā – prognozi par kvotu proporciju, kas nepieciešama, lai ļautu pietiekamu piekļuvi HFC tirgum jaunienācējiem, attiecībā uz kuriem judikatūrā likumdevējam ir atzīta plaša novērtējuma brīvība.

111

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka likumdevēja izvēle diferencēt vēsturiskos uzņēmumus un jaunienācējus ir balstīta uz nozīmīgu datu ņemšanu vērā un ka atšķirīgā attieksme ir balstīta uz objektīviem un atbilstīgiem kritērijiem, lai nodrošinātu kvotu sadales sistēmas pareizu darbību un nodrošinātu jaunienācējiem pietiekamu piekļuvi tirgum.

112

Otrām kārtām, lai izvērtētu atšķirīgas attieksmes attaisnojumu, ir jāpārbauda, saskaņā ar šī sprieduma 86. un 92. punktā atgādināto judikatūru, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga ar sasniedzamo mērķi un vai tādējādi likumdevējs nav pārsniedzis savu novērtējuma brīvību, neņemot vērā esošās intereses vai veicot pasākumus, kas rada acīmredzami mazāk atbilstošus rezultātus nekā no citiem pasākumiem izrietošie rezultāti, kuri arī ir piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai.

113

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka likumdevējs ir ņēmis vērā jaunienācēju intereses, paredzot tiem rezervi, kas attiecībā uz kvotu piešķiršanas pirmo trīs gadu periodu ir noteikta 11 % no pieejamā HFC daudzuma.

114

Tomēr prasītāja uzskata, ka atšķirīgā attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem nav samērīga, jo likumdevējs esot pārsniedzis novērtējuma brīvību, kumulatīvi radot nelabvēlīgu stāvokli jaunienācējiem.

115

Prasītāja uzskata, ka jaunienācēji vairākos aspektos ir nelabvēlīgākā stāvoklī.

116

Pirmkārt, jaunienācēju skaits pastāvīgi pieaugot un tā rezultātā katram jaunienācējam pieejamais daudzums proporcionāli samazinoties. Turpretī pieaugošais tirgū darbojošos uzņēmumu skaits neietekmējot vēsturiskajiem uzņēmumiem pieejamo [kvotu] daudzumu.

117

Otrkārt, jaunienācēji nevarot paredzēt daudzumu, uz kuru būtu jāattiecina nākotnē paredzēto kvotu sadalījums, un tas tiem ļoti apgrūtinot darbības plānošanu. Turpretī vēsturiskajiem uzņēmumiem esot precīzi zināms HFC daudzums, ko tie varētu laist tirgū līdz 2030. gadam.

118

Treškārt, vēsturiskie uzņēmumi gūstot būtiskus ienākumus no tiem piešķirto kvotu “pārdošanas”, tādējādi kaitējot jaunienācējiem, un tas turklāt pierādot vēsturisko uzņēmumiem piešķirtā daudzuma pārsvaru.

119

Ceturtkārt, pretēji Regulas Nr. 517/2014 15. apsvērumam – vēsturiskie uzņēmumi varot iegūt kvotas no rezerves, vēl vairāk pastiprinot diskrimināciju pret jaunienācējiem.

120

Visbeidzot, piektkārt, atšķirīga attieksme būtu vēl smagāka, jo jaunienācēji faktiski nevarētu izmantot tiem piešķirtās kvotas. Proti, HFC imports mazākā apjomā nekā konteinera kopējā ietilpība praktiski esot neiespējams. Tomēr tiem piešķirtais nelielais HFC daudzums neesot pietiekams, lai importētu HFC pietiekamā daudzumā konteinera piepildīšanai.

121

Šiem argumentiem nevar piekrist.

122

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 16. panta 3. punktu jaunienācējiem atsauces vērtības tiek noteiktas, pamatojoties uz Savienības tirgū likumīgi laisto HFC daudzumu atsauces periodā.

123

Tādējādi šie uzņēmumi vairs nav iebežoti ar nākotnei domātu kvotu piešķiršanu saskaņā ar pieprasījumu, kas iesniegts atbilstoši Regulas Nr. 517/2014 16. panta 2. punktam, bet saņem kvotas atkarībā no katram uzņēmumam noteiktās atsauces vērtības. Tādējādi prasītājas norādītās neērtības ir tikai pārejošas. Turklāt prasītājai pašai varēja tikt noteikta atsauces vērtība ar 2017. gada 24. oktobra īstenošanas lēmumu, ja tā būtu laidusi tirgū HFC atbilstoši tai piešķirtajām kvotām par 2015. un 2016. gadu.

124

Turpinot, ir jāuzsver kvotu sadales attīstības trajektorija. Šajā ziņā no datiem, kurus prasītāja nav apstrīdējusi un kuri izriet no simulācijas, ko Komisija sniegusi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, izriet, ka no rezerves piešķirto kvotu proporcija gadu gaitā turpina pieaugt. Piemēram, 2030. gadā 40–55 % no visa uzņēmumiem pieejamā daudzuma tiks piešķirti no rezerves. Paralēli vēsturiskajiem uzņēmumiem rezervētā daudzuma proporcija pastāvīgi samazinās no 89 % 2015. gadā līdz aptuveni 33 % 2030. gadā.

125

Turklāt ir kļūdaini pārmest likumdevējam, ka ar Regulu Nr. 517/2014 ieviestajā kvotu sadales sistēmā nav ievērots tās 15. apsvērums.

126

Proti, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 517/2014 15. apsvērumu 11 % no vispārējā kvantitatīvā ierobežojuma “sākotnēji” būtu jāattiecina tikai uz jaunienācējiem. Tomēr no šīs regulas VI pielikuma 3. punkta izriet, ka pieteikumi, kas ietverti vēsturisko uzņēmumu paziņojumos, kuri sniegti saskaņā ar minētās regulas 16. panta 2. punktu, laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam tiks izskatīti tikai pēc kvotu piešķiršanas jaunienācējiem, un tas precīzi nozīmē, ka pirmajā triju gadu periodā 11 % rezerves pilnībā bija paredzēti jaunienācējiem.

127

Turklāt attiecībā uz argumentu par ienākumiem no kvotu “pārdošanas” – nav strīda par to, ka no Komisijas sniegtajiem skaitļiem, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, izriet, ka katru gadu vēsturiskie uzņēmumi ir pārskaitījuši ļoti lielu daļu no tiem piešķirtajām kvotām. Piemēram, 2017. gadā –151,4 miljoni tonnu HFC CO2 ekvivalenta tika piešķirti vēsturiskiem uzņēmumiem un tie pārskaitīja 63,1 miljonu tonnu CO2 ekvivalenta.

128

Tomēr Komisija apgalvo – un prasītāja to nav apstrīdējusi –, ka lielākā daļa minēto pārskaitījumu ir notikusi starp vienas un tās pašas grupas uzņēmumiem un ka tikai minimāla šo pārskaitījumu daļa attiecās uz jauniem uzņēmumiem.

129

Šādos apstākļos nevar piekrist prasītājas apgalvojumam, ka vēsturisku uzņēmumu grupa atšķirībā no jaunienācēju grupas gūstot ievērojamus ienākumus no kvotu “pārdošanas”.

130

Tāpat nevar atbalstīt argumentu par apgalvotajām praktiskajām grūtībām piepildīt konteinerus jaunienācējiem piešķirto pārāk zemo kvotu dēļ.

131

Proti, no vienas puses, iespējamībai, ka piešķirtā kvota nav pietiekami nozīmīga, lai varētu veikt HFC importu pietiekamā daudzumā konteinera piepildīšanai, ir vienlaikus hipotētisks un gadījuma raksturs, tātad likumdevējam nevar pārmest tās neņemšanu vērā. No otras puses, Komisija katrā ziņā apgalvo – un prasītāja to nav apstrīdējusi –, ka vairākiem uzņēmumiem, kuriem ir neliela apjoma kvotas, ir iespējams sagrupēt šos nelielos apjomus, lai sasniegtu minimālo tehniski vajadzīgo apjomu konteineru piepildīšanai.

132

Visbeidzot, runājot par jaunienācēju skaitu, ir taisnība, ka tas būtiski pieauga un tā rezultātā katram jaunienācējam pieejamais HFC daudzums proporcionāli samazinājās, savukārt vēsturiskajiem uzņēmumiem pieejamo daudzumu pieaugošais jaunienācēju skaits neietekmēja.

133

Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī ietekme nenozīmē, ka likumdevējs būtu pārkāpis plašo novērtējuma brīvību.

134

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 92. punktā atgādinātajiem principiem vides aizsardzības mērķa un it īpaši pakāpeniskas HFC emisiju samazināšanas nozīmīgums var attaisnot negatīvas ekonomiskas sekas noteiktām uzņēmumu kategorijām.

135

Otrkārt, jaunienācējiem pieejamo HFC daudzuma samazinājuma nozīmi atkarībā no to skaita mazina divi elementi.

136

No vienas puses, kā tas ir atgādināts iepriekš šī sprieduma 57. punktā, jaunpienācēji var iegūt atsauces vērtību un tādējādi panākt tādu kvotu piešķiršanu, kas vairs netiek noteikta atkarībā no pieaugošā jaunienācēju skaita.

137

No otras puses, kā tas ir konstatēts iepriekš šī sprieduma 124. punktā, no rezerves piešķiramā HFC daudzuma proporcija, kas tātad ir pieejama jaunienācējiem, gadu gaitā turpina pieaugt, savukārt vēsturiskajiem uzņēmumiem piešķiramo daudzumu proporcija pastāvīgi samazinās.

138

Treškārt, saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 89. punktā atgādināto judikatūru likumdevējam ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kā arī attiecīgā akta pieņemšanas brīdī pieejamie tehniskie un zinātniskie dati.

139

Tomēr prasītāja nav apgalvojusi, ka likumdevējs Regulas Nr. 517/2014 pieņemšanas brīdī zināja vai tam būtu bijis jāzina, ka jaunienācēju skaits būtiski pieaugs.

140

Ceturtkārt, tā kā rezervē pieejamajam HFC daudzumam ir noteikts maksimālais apjoms, jaunienācēju skaita pieaugums noteikti nozīmē, ka katram jaunienācējam pieejamais daudzums samazinās atkarībā no jaunienācēju skaita pieauguma.

141

Tomēr, pirmkārt, kā tas izriet no šī sprieduma 111. punkta, prasītājai nav izdevies atspēkot faktu, ka ar Regulu Nr. 517/2014 ieviestā kvotu piešķiršanas sistēma izriet no likumdevēja izvēles, kas ir balstīta uz objektīviem un atbilstīgiem kritērijiem.

142

Otrkārt, prasītāja papildus savam nepamatotajam apgalvojumam, saskaņā ar kuru likumdevējam esot bijis jāizveido CO2 emisijas kvotu tirgus sistēmai identiska sistēma, nav centusies pierādīt, ka likumdevējam bija iespēja noteikt alternatīvus, mazāk ierobežojošus, bet tikpat efektīvus pasākumus, lai konstatētu, ka tas ir pārsniedzis plašo novērtējuma brīvību.

143

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka negatīvās sekas, kas jaunienācējiem rodas tāpēc, ka pieaug to skaits, nenozīmē, ka likumdevējs ir pārsniedzis plašo novērtējuma brīvību.

144

Ņemot vērā iepriekš minēto, dažādu prasītājas izvirzīto argumentu izvērtējums neļauj secināt, ka likumdevējs būtu pārsniedzis plašo novērtējuma brīvību, nosakot pasākumus, kas rada acīmredzami mazāk atbilstošus rezultātus nekā no citiem pasākumiem izrietošie rezultāti, kuri arī ir piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai.

145

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka atšķirīgā attieksme pret vēsturiskajiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar jaunienācējiem ir samērīga un attaisnota. Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

146

Ar otro iebildumu prasītāja apgalvo, ka likumdevējs nav pienācīgi pamatojis HFC kvotu piešķiršanas noteikumus.

147

Šim iebildumam, kas nekādi nav pamatots, nevar piekrist.

148

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes – akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli (skat. spriedumu, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

149

Tāpat pamatojuma prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī akta tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2017. gada 12. septembris, Anagnostakis/Komisija, C‑589/15 P, EU:C:2017:663, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

150

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un vispārpiemērojamu aktu gadījumā pamatojumā var tikt norādīta, pirmkārt, tikai vispārējā situācija, kuras dēļ tas ticis pieņemts, un, otrkārt, vispārējie mērķi, kurus ar to ir paredzēts sasniegt. Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka būtu lieki prasīt arī īpašu paskaidrojumu par katras attiecīgās iestādes izdarītās tehniskās izvēles iemesliem, ja apstrīdētais akts norāda uz būtisko mērķi, kuru iestāde vēlas sasniegt (skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivju zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

151

Turklāt no judikatūras izriet, ka ietekmes novērtējumā ietvertie elementi var tikt ņemti vērā, lai novērtētu, vai akta izdevējs ir izpildījis pienākumu norādīt pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 4. maijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑358/14, EU:C:2016:323, 123. un 124. punkts, un 2018. gada 22. novembris, Swedish Match, C‑151/17, EU:C:2018:938, 80. punkts).

152

Savukārt ir jāatgādina, ka tad, ja Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, it īpaši, ja tām ir jāizdara tostarp politiska rakstura izvēle un jāveic sarežģīti vērtējumi, tiesas kontrole attiecībā uz šīs brīvības izmantošanas pamatā esošajiem vērtējumiem ietver pārbaudi par to, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas (skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

153

Ja tādējādi tiesa veic ierobežotu iestāžu plašās novērtējuma brīvības kontroli, lai tostarp pārbaudītu pamatojuma pietiekamību un acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamību (skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 96. punkts), šai ierobežotajai pamatojuma kontrolei tomēr ir jābūt efektīvai.

154

Šajā lietā, runājot par atšķirīgu attieksmi pret saimnieciskās darbības subjektiem saistībā ar kvotu piešķiršanu, ir jānorāda, ka gan iemesli, kuru dēļ likumdevējs ir noteicis HFC kvotu piešķiršanu atkarībā no vēsturiskajām emisijām, gan iemesli, kas attiecas uz pieejamā daudzuma sadales risinājumu, izriet no Regulas Nr. 517/2014 15. un 16. apsvēruma un no ietekmes novērtējuma. Proti, kā atgādināts iepriekš šī sprieduma 100.–107. punktā, ietekmes novērtējuma 164.–166. lappusē ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ likumdevējs ir izvēlējies sistēmu, kas ir balstīta uz kvotu piešķiršanu atkarībā no vēsturiskajām emisijām, ko papildina kvotu piešķiršana pēc jaunienācēju pieteikuma.

155

Protams, ietekmes novērtējumā bija norādīts, ka, ņemot vērā lielapjoma HFC tirgus gatavību, ir pietiekami rezervēt 5 % no pieejamā daudzuma jaunienācējiem, lai gan galīgi pieņemtais kvotu sadales starp vēsturiskajiem uzņēmumiem un jaunienācējiem risinājums ir attiecīgi 89 % un 11 % un iemesli, kuru dēļ likumdevējs ir pieņēmis šo sadales risinājumu, Regulā Nr. 517/2014 nav norādīti.

156

Tomēr no iepriekš šī sprieduma 150. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka būtu pārmērīgi prasīt īpašu pamatojumu dažādajām attiecīgās iestādes izdarītajām tehniskajām izvēlēm, ja apstrīdētais akts norāda uz būtisko mērķi, kuru iestāde vēlas sasniegt.

157

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka katrā ziņā un kā to pierāda pirmā iebilduma izvērtējums, attiecīgais pamatojums ir ļāvis prasītājai uzzināt kritizētā pasākuma pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt tās kontroli.

158

Šādos apstākļos otrais iebildums un attiecīgi arī prasītājas izvirzītā iebilde ir jānoraida kā nepamatoti.

159

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un tā kā prasība ir pamatota tikai ar minēto iebildi par prettiesiskumu, kas saskaņā ar LESD 277. pantu ir izvirzīta attiecībā uz Regulu Nr. 517/2014, prasība ir jānoraida.

160

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

161

Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem. Personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: