–

Rieco SpA vārdā – T. Marchese, S. Colombari un A. Ranieri, avvocati,

–

Ecolan SpA vārdā – M. Zoppolato, avvocato,

–

Comune di Lanciano vārdā – V. Antonucci, avvocato,

–

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García un M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāvji,

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis un R. Butvydytė, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un P. Ondrůšek, kā arī L. Haasbeek, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 12. panta 3. punktu.

2

Šie lūgumi ir tikuši iesniegti trīs tiesvedībās starp attiecīgi, pirmkārt, Rieco SpA un Comune di Lanciano (Lančāno pašvaldība, Itālija) un Ecolan SpA, otrkārt, Rieco SpA un Comune di Ortona (Ortonas pašvaldība, Itālija) un Ecolan un, treškārt, Rieco SpA un Comune di San Vito Chietino (Sanvito Kjetīno pašvaldība, Itālija) un Ecolan saistībā ar līguma slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu Ecolan par šo pašvaldību pilsētvides uzkopšanas pakalpojumiem.

3

Direktīvas 2014/24 1., 5., 31. un 32. apsvērumā ir izklāstīts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 12. pantā “Publiskie līgumi starp publiskā sektora subjektiem” ir noteikts:

“1.   Publisks līgums, kura slēgšanas tiesības līgumslēdzēja iestāde piešķīrusi kādai juridiskai personai, kas ir privāto vai publisko tiesību subjekts, neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

[..]

3.   Līgumslēdzēja iestāde, kas pār juridisko personu, kura ir privāto vai publisko tiesību subjekts, neīsteno kontroli 1. punkta nozīmē, tomēr var minētajai juridiskajai personai piešķirt tiesības slēgt publisku līgumu, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

Pirmās daļas a) apakšpunkta vajadzībām uzskata, ka līgumslēdzējas iestādes pār juridisku personu kopīgi īsteno kontroli, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

[..].”

5

2012. gada 17. decembralegge n. 221 – Conversione in legge, con modificazioni, del decreto‑legge 18 ottobre 2012, n. 179, recante ulteriori misure urgenti per la crescita del Paese (Likums Nr. 221 par 2012. gada 18. oktobra Leģislatīvā dekrēta Nr. 179 par citiem steidzamiem pasākumiem valsts izaugsmei pārveidošanu likumā, ar grozījumiem) (2012. gada 18. decembraGURI Nr. 294 kārtējais pielikums, 1. lpp.) 34. panta 20. punktā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu Eiropas tiesību ievērošanu, vienlīdzību starp saimnieciskās darbības subjektiem un pārvaldības sistēmām un lai attiecīgajām struktūrām garantētu atbilstošu informāciju, par vietējiem tautsaimnieciskas nozīmes sabiedriskiem pakalpojumiem pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības piešķir, pamatojoties uz šim nolūkam sagatavotu ziņojumu, kas tiek publicēts par piešķiršanu atbildīgās struktūras interneta vietnē; šajā ziņojumā izklāsta pamatojumu un norāda, ka ir izpildīti Eiropas tiesībās paredzētie izvēlētās piešķiršanas formas nosacījumi, un tajā tiek definēts precīzs sabiedriskā un universālā pakalpojuma saistību saturs, attiecīgā gadījumā norādot ekonomiskās kompensācijas.”

6

2016. gada 18. aprīļadecreto legislativo n. 50 – Codice dei contratti pubblici (Leģislatīvais dekrēts Nr. 50, ar ko izveido Publisko līgumu kodeksu) (2016. gada 19. aprīļaGURI Nr. 91 kārtējais pielikums) (turpmāk tekstā – “Publisko līgumu kodekss”) 5. panta “Vienotie izņēmuma principi attiecībā uz koncesijām, publiskajiem līgumiem un nolīgumiem starp publisko tiesību subjektiem un līgumslēdzējām iestādēm publiskajā sektorā” 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“4.   Līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzēja struktūra var piešķirt publiska līguma slēgšanas tiesības vai koncesiju, nepiemērojot šo kodeksu, ja ir izpildīti 1. punktā paredzētie nosacījumi[, kas nosaka in house līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas vispārējo sistēmu], tostarp kopīgas kontroles gadījumā.

5.   Līgumslēdzējas iestādes vai līgumslēdzējas struktūras īsteno kopīgu kontroli pār juridisko personu, ja ir izpildīti visi tālāk norādītie nosacījumi:

7

Šā kodeksa 192. panta “Piešķiršanas in house īpašais režīms” 2. punktā ir noteikts:

“Lai līguma slēgšanas tiesības piešķirtu in house par pakalpojumiem, kuru priekšmets ir pakalpojumi, kas ir pieejami konkurences tirgū, līgumslēdzējas iestādes, ņemot vērā pakalpojuma priekšmetu un vērtību, veic iepriekšēju izvērtējumu par in house struktūru piedāvājuma saimniecisko izdevīgumu un piešķiršanas lēmumā pamato iemeslus, kuru dēļ pakalpojums nav meklēts tirgū, kā arī priekšrocības, kādas sabiedrībai sniedz izvēlētais pārvaldības veids, tostarp atsaucoties uz universāluma, sociālajiem, efektivitātes, ekonomijas un pakalpojuma kvalitātes mērķiem, kā arī publisko līdzekļu optimālu izmantošanu.”

8

2016. gada 19. augustadecreto legislativo n. 175 – Testo unico in materia di società a partecipazione pubblica (Leģislatīvais dekrēts Nr. 175 par konsolidēto regulējumu attiecībā uz sabiedrībām ar publiskā kapitāla līdzdalību) (2016. gada 8. septembraGURI Nr. 210) (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 175/2016”) 4. pantā “Mērķi, ko var īstenot, veicot publiskās līdzdalības sabiedrību kapitālā iegūšanu un pārvaldīšanu” ir noteikts:

“1.   Iestādes nav tiesīgas tieši vai netieši veidot tādas sabiedrības, kuru mērķis ir preču ražošana un pakalpojumu sniegšana, kas nav obligāti nepieciešamas to institucionālo mērķu īstenošanai, nedz arī iegūt vai paturēt kapitāldaļas, pat ja tās ir mazākuma daļas, tādās sabiedrībās.

2.   Ievērojot 1. punktā minētos ierobežojumus, iestādes ir tiesīgas tieši vai netieši veidot sabiedrības vai iegūt vai paturēt kapitāldaļas sabiedrībās vienīgi šādu tālāk norādīto darbību veikšanai:

[..].

4.   In house sabiedrību ekskluzīvi sabiedrības mērķa pamatā ir tikai kāda vai kādas no 2. punkta a) [..] apakšpunktā minētajām darbībām. Ievērojot 16. pantā paredzēto, šīs sabiedrības pārsvarā sadarbojas ar struktūrām, kas ir to izveidotājas, kurām ir līdzdalība to kapitālā vai kuras lemj par [līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu].”

9

Šā leģislatīvā dekrēta 16. pantā “In house sabiedrības” ir noteikts:

“1.   No pārvaldes iestādēm, kuras pār in house sabiedrībām īsteno līdzīgu kontroli, vai no katras atsevišķas pārvaldes iestādes, kura kopā ar citām pār tām līdzīgu kontroli īsteno kopīgi, šādas sabiedrības publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības tieši var saņemt vienīgi tad, ja tajās nav privātā kapitāla līdzdalības, izņemot likumā paredzētos šādas līdzdalības gadījumus, un tādā formā, kas neietver nedz kontroli vai bloķēšanas tiesības, nedz izšķirošas ietekmes īstenošanu pār kontrolēto sabiedrību.

[..]

7.   Šajā pantā minētajām sabiedrībām būvdarbi, preces un pakalpojumi ir jāiegādājas saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti [Publisko līgumu kodeksā], neskarot [šā kodeksa] 5. un 192. pantā paredzēto.”

10

Ecolan, kuras darbība ir pilsētās radīto atkritumu apsaimniekošana, ir in house sabiedrība, kuras akciju kapitāls pilnībā pieder 53 Kjeti [Chieti] (Itālija) provinces atvasinātām publiskajām personām, tostarp Lančāno pašvaldībai, kuras dalība šajā kapitālā ir 21,69 %.

11

Kā saimnieciskās darbības subjekts, kas ieinteresēts iegūt līgumu par pilsētvides kopšanas pakalpojumiem Lančāno pašvaldībā, Rieco vērsās Tribunale amministrativo regionale per l’Abruzzo (Abruco Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), ceļot prasību atcelt vairākus tiesību aktus, tostarp Lančāno pašvaldības domes 2017. gada 29. maija sēdes protokolu (turpmāk tekstā – “strīdīgais protokols”), ar kuru Ecolan tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības par higiēnas pakalpojuma sniegšanu, tostarp par atkritumu savākšanas un atkārtotas izmantošanas centru pārvaldīšanu.

12

Rieco uzskatīja, ka, piešķirot līguma slēgšanas tiesības par Lančāno pašvaldības pilsētvides kopšanas pakalpojuma sniegšanu Ecolan tieši, neesot ievēroti in house piešķiršanas vai piešķiršanas ar līdzīgu kontroles procedūru nosacījumi.

13

Ar 2018. gada 12. janvāra spriedumu Tribunale amministrativo regionale per l’Abruzzo (Abruco Reģionālā administratīvā tiesa) noraidīja Rieco pieteikumu, kas par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

14

Pirmām kārtām, Rieco pārmet Tribunale amministrativo regionale per l’Abruzzo (Abruco Reģionālā administratīvā tiesa), ka tā nav ievērojusi Publisko līgumu kodeksa 192. panta 2. punktu, jo tā nav paredzējusi sodu par to, ka strīdīgajā protokolā pirms pamatlietā aplūkojamās tiešās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas faktiski netika izvērtēta iespēja veikt in house piešķiršanu, nevis piešķiršanu publisko iepirkumu procedūrā.

15

Consiglio di Stato (Valsts padome) pirmšķietami uzskata, ka ar strīdīgo protokolu ir pārkāpts Publisko līgumu kodeksa 192. panta 2. punkts, kas ir piemērojams arī Ecolan saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 175/2016 16. panta 7. punktu, jo tajā nav korekti izklāstīti iemesli, kas pamato in house piešķiršanu. Proti, Publisko līgumu kodeksa 192. panta 2. punktā ir paredzēts, ka līguma slēgšanas tiesību in house piešķiršanai par tirgū pieejamiem pakalpojumiem ir izvirzīts dubults nosacījums, kuru izpildīšana nav nepieciešama citu veidu to pašu pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījumos, tostarp konkursu un citu horizontālās sadarbības starp pārvaldes iestādēm formu gadījumā. Vispirms līgumslēdzējai iestādei esot jāpamato apstākļi, kas izslēdz publiskā iepirkuma izmantošanas iespēju. Šis nosacījums izrietot no in house piešķiršanas otršķirīgā un pakārtotā rakstura, kuru izmantot šī iestāde varot vienīgi tad, ja tiek pierādīts, pirmkārt, ka ir sagaidāmi ar konkrētā “tirgus nepilnībām” saistīti trūkumi attiecībā uz “universāluma, sociālajiem, efektivitātes, ekonomikas un pakalpojuma kvalitātes mērķiem, kā arī uz publisko līdzekļu optimālu izmantošanu” un, otrkārt, ka in house struktūra šos trūkumus novērsīs. Tāpat līgumslēdzējai iestādei esot jānorāda priekšrocības, ko tā gūs ar in house piešķiršanu, kamēr tāda pierādīšana neesot nepieciešama, izvēloties publisko iepirkumu.

16

Turklāt, lai vēl vairāk ierobežotu izņēmuma gadījumus no prasības par piešķiršanu publiskā iepirkuma procedūrā, 2010. gada 17. novembrī pasludinātajā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) spriedumā Itālijas likumdevējam tika atļauts noteikt “plašākus tiešās piešķiršanas ierobežojumus nekā tie, kādi paredzēti [Savienības] tiesībās”. 2013. gada 20. marta spriedumā šī pati tiesa arī esot atzinusi, ka piešķiršana ar starpiestāžu deleģējumu ir atzīstama par “izņēmumu no vispārējā noteikuma par piešķiršanu trešajām personām, izmantojot publisko iepirkumu”.

17

Consiglio di Stato (Valsts padome) šaubās, vai šis ierobežojošais virziens, kas attiecībā uz in house piešķiršanu Itālijā ir pastāvējis vairāk nekā desmit gadu, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.) 2. pantā nostiprināto iestāžu administratīvās brīvības principu. Šajā ziņā publisko tiesību subjektu brīvības un pašnoteikšanās principi, no vienas puses, un publisko iepirkumu procedūru un koncesiju pilnīga atvērtība tirgus konkurencei, no otras puses, varētu nonākt pretrunā.

18

Ja atzītu, ka in house piešķiršana pēc būtības ir viena no iekšējo resursu izmantošanas un pašražošanas formām, šāda piešķiršana būtu uzskatāma nevis par pakārtotu izņēmumu, bet gan par vienu no pamatizvēlēm, tāpat kā piešķiršana trešajām personām publiskā iepirkuma procedūrā, izmantojot konkursu. No tā izrietot, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, izmantojot konkursu, tādējādi nevajadzētu a priori dot nekādu priekšroku.

19

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Savienības tiesībās in house piešķiršanai nav pakārtotas lomas attiecībā pret piešķiršanu publiskā iepirkuma ceļā. Gluži pretēji, tās loģiski izrietot no jebkādas iestāžu izvēles attiecībā uz to pārziņā esošo pakalpojumu pašražošanu vai to sniegšanas nodošanu ārpakalpojumā, jo nodot preču, pakalpojumu vai piegāžu sniegšanu ārpakalpojumā iestāde var vienīgi tad, ja ir izrādījies, ka pašražošana vai iekšējo resursu izmantošana nav dzīvotspējīga vai to nav iespējams lietderīgi izmantot.

20

Līdz ar to publisko tiesību subjektu brīvas pārvaldības principam ir piešķirama vispārēja nozīme, kas izslēdzot tādu noteikumu ieviešanu, kuru mērķis ir piedēvēt kādam no vispārējo interešu pakalpojumu, kurus sniedz pārvaldes iestādes, līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas veidiem – kā, piemēram, in house piešķiršana – juridiski pakārtotu lomu attiecībā pret citiem.

21

Otrām kārtām, Rieco pārmet Tribunale amministrativo regionale per l’Abruzzo (Abruco Reģionālā administratīvā tiesa), ka tā nav ņēmusi vērā Itālijas tiesību aktos paredzētos nosacījumus, kas attiecas uz tādu publisko tiesību subjektu līdzdalību Ecolan akciju kapitālā, kuri pār Ecolan neīsteno līdzīgu kontroli, kādu tie īsteno pār savām struktūrvienībām.

22

Šajā ziņā Consiglio di Stato (Valsts padome) norāda, ka Ecolan statūtos ir paredzētas divas akcionāru kategorijas, proti, pirmkārt, “lēmumpieņēmēji akcionāri”, kuri kopīgi īsteno līdzīgu kontroli pār Ecolan un kuri tādējādi tai tieši var piešķirt līguma slēgšanas tiesības, un, otrkārt, “akcionāri bez lēmumpieņemšanas tiesībām”, kuri Ecolan akciju kapitālā piedalās ar domu tai veikt tiešu piešķiršanu nākotnē, bet bez iespējas to darīt tuvākajā laikā un kuriem līdz attiecīgajam brīdim nav nekādu vadīšanas vai veto tiesību, kas ietekmētu Ecolan iekšējo darbību, un kuri tātad kopīgi neīsteno līdzīgu kontroli.

23

Tomēr tas, ka Ecolan ir in house struktūras statuss vienīgi attiecībā pret lēmumpieņēmējiem akcionāriem, neesot pretrunā Savienības tiesībām. Proti, līdzīgu kopīgu kontroli Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punkta izpratnē nevarot izslēgt tikai tādēļ, ka līgumslēdzējām iestādēm, kuras neīsteno kontroli vai bloķēšanas tiesības un nepiešķir līgumslēgšanas tiesības tieši, pieder liela kapitāla daļa sabiedrībā.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka līgumslēdzējai iestādei, kurai nav lēmumpieņemšanas tiesību, ir jābūt iespējai vēlāk nolemt iegūt līdzīgu kopīgu kontroli un pakalpojumu iepirkuma līguma slēgšanas tiesības Ecolan piešķirt tieši.

25

Taču šādu gadījumu izslēdzot Leģislatīvā dekrēta Nr. 175/2016 4. panta 1. punkts, ja līdzīgas kopīgas kontroles iegūšana un tieša piešķiršana notiek nevis uzreiz, bet ir tikai paredzēta.

26

Šis ir tas konteksts, kurā Consiglio di Stato (Valsts padome) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās no C‑89/19 līdz C‑91/19 izriet, ka faktu un juridiskais konteksts lietās C‑90/19 un C‑91/19 ir analoģisks kontekstam lietā C‑89/19 un ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi lietās C‑90/19 un C‑91/19 ir identiski jautājumiem, kas uzdoti lietā C‑89/19.

28

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 99. pantam gadījumā, ja atbilde uz prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz tādu jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

29

Šī tiesību norma ir jāpiemēro izskatāmajās lietās.

30

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā iekšēja darījuma, kas tiek apzīmēts arī kā “in house līgums”, noslēgšanai tiek izvirzīts nosacījums, ka nav iespējams rīkot publisko iepirkumu un ka līgumslēdzējai iestādei katrā ziņā ir jānorāda priekšrocības, kas konkrēti ir saistītas ar sabiedrības ieguvumiem no iekšējā darījuma opcijas izmantošanas.

31

Kā Tiesa ir norādījusi 2019. gada 3. oktobra spriedumā Irgita (C‑285/18, EU:C:2019:829, 41. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Irgita”), Direktīvas 2014/24 mērķis, kā noteikts tās 1. apsvērumā, ir koordinēt valstu iepirkuma procedūras, kas pārsniedz konkrētu vērtību.

32

No sprieduma Irgita 43. punkta izriet, ka no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta par iekšējiem darījumiem, kurā tādējādi ir tikai precizēti nosacījumi, kādi līgumslēdzējai iestādei ir jāievēro, ja tā vēlas noslēgt iekšēju darījumu, izriet vienīgi pilnvarojums dalībvalstīm izslēgt tādu darījumu no Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas.

33

Ar šo normu līdz ar to dalībvalstīm netiek atņemta brīvība dot priekšroku kādam pakalpojumu sniegšanas, būvdarbu izpildes vai piegādes veikšanas veidam salīdzinājumā ar citiem veidiem. Proti, šī brīvība izpaužas izvēlē, kas tiek veikta stadijā pirms iepirkuma un kas tādējādi nevar ietilpt Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā (spriedums Irgita, 44. punkts).

34

Dalībvalstu tiesības brīvi izvēlēties pakalpojumu sniegšanas veidu, kādā līgumslēdzējas iestādes spēs apmierināt savas vajadzības, izriet arī no Direktīvas 2014/24 5. apsvēruma, saskaņā ar kuru “nekas šajā direktīvā dalībvalstīm neuzliek par pienākumu slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus saistībā ar tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus tās vēlas sniegt pašas vai kurus tās vēlas organizēt, izmantojot citus līdzekļus, kas nav [publiskais iepirkums] šīs direktīvas nozīmē”, kurā ir atspoguļota pirms minētās direktīvas pieņemtā Tiesas judikatūra (spriedums Irgita, 45. punkts).

35

Tādējādi – līdzīgi kā ar Direktīvu 2014/24 dalībvalstīm netiek uzlikts pienākums izmantot publiskā iepirkuma procedūru – ar to dalībvalstis arī nevar tikt piespiestas slēgt iekšējo darījumu situācijā, kad ir izpildīti 12. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi (spriedums Irgita, 46. punkts).

36

Turklāt, kā Tiesa to ir norādījusi sprieduma Irgita 47. punktā, dalībvalstīm šādi atstātā brīvība ir vēl skaidrāk pausta Direktīvas 2014/23 2. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru:

“Šī direktīva atzīst valsts, reģionālu un vietēju iestāžu administratīvās brīvības principu saskaņā ar valstu un Savienības tiesību aktiem. Minētās iestādes var brīvi izlemt, kā vislabāk pārvaldīt būvdarbu izpildi vai pakalpojumu sniegšanu, īpaši, lai nodrošinātu augstu kvalitātes, drošības un pieejamības līmeni, vienlīdzīgu attieksmi un vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšanu sabiedriskajos pakalpojumos.

Minētās iestādes var izvēlēties vispārējas nozīmes uzdevumus veikt, izmantojot pašu resursus vai sadarbībā ar citām iestādēm, vai uzticēt tos ekonomikas dalībniekiem.”

37

Tomēr dalībvalstu rīcībā esošā brīvība izvēlēties, kā vislabāk pārvaldīt būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu, nevar būt neierobežota. Gluži pretēji, tā ir jāīsteno, ievērojot LESD pamatprincipus, jo īpaši preču brīvu apriti, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī no tiem izrietošos principus, proti, vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas, savstarpējas atzīšanas, samērīguma un pārskatāmības principus (spriedums Irgita, 48. punkts).

38

Ņemot to vērā, sprieduma Irgita 50. punktā Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2014/24 12. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā dalībvalsts ir noteikusi, ka iekšējie darījumi var tikt noslēgti, tostarp – ja ir izpildīts nosacījums, ka ar publisko iepirkumu nevar tikt nodrošināta sniegto pakalpojumu kvalitāte, pieejamība vai to nepārtrauktība, kamēr vien izvēle, kas tiek veikta stadijā pirms publiskā iepirkuma, dot priekšroku kādam konkrētam pakalpojumu sniegšanas veidam atbilst vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas, savstarpējās atzīšanas, samērīguma un pārskatāmības principiem.

39

Protams, spriedumā Irgita Tiesa ir interpretējusi Direktīvas 2014/24 12. panta 1. punkta noteikumus, nevis šīs direktīvas 12. panta 3. punkta noteikumus.

40

Tomēr no šo tiesību normu formulējuma izriet, ka vienīgā atšķirība starp Direktīvas 2014/24 12. panta 1. punktu un šīs direktīvas 12. panta 3. punktu ir tajā apstāklī, ka pirmās no šīm tiesību normām gadījumā līgumslēdzēja iestāde viena pati kontrolē in house struktūru, kamēr otrajā no šīm tiesību normām šo struktūru kontrolē vairākas līgumslēdzējas iestādes kopīgi.

41

Šādos apstākļos dalībvalstu brīvība izvēlēties pakalpojumu sniegšanas veidu, ar kuru līgumslēdzējas iestādes spēs apmierināt savas vajadzības, tām atļauj iekšēja darījuma noslēgšanai izvirzīt nosacījumu, ka nav iespējams rīkot publisko iepirkumu un ka līgumslēdzējai iestādei katrā ziņā ir jānorāda priekšrocības, kas konkrēti ir saistītas ar sabiedrības ieguvumiem no iekšējā darījuma opcijas izmantošanas.

42

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā iekšēja darījuma, kas tiek apzīmēts arī kā “in house līgums”, noslēgšanai tiek izvirzīts nosacījums, ka nav iespējams rīkot publisko iepirkumu un ka līgumslēdzējai iestādei katrā ziņā ir jānorāda priekšrocības, kas konkrēti ir saistītas ar sabiedrības ieguvumiem no iekšējā darījuma opcijas izmantošanas.

43

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas līgumslēdzējai iestādei liedz iegūt daļas tādas struktūras kapitālā, kuras akcionāri ir citas līgumslēdzējas iestādes, ja šīs daļas nevar nodrošināt kontroli vai bloķēšanas tiesības un ja minētā līgumslēdzēja iestāde plāno vēlāk iegūt kopīgu kontroles pozīciju un tādējādi iespēju tieši piešķirt līguma slēgšanas tiesības šai struktūrai, kuras kapitālā piedalās vairākas līgumslēdzējas iestādes.

44

Kā izriet no Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punkta a)–c) apakšpunkta formulējuma, šīs direktīvas mērķis ir precizēt nosacījumus, ar kādiem līgumslēdzēja iestāde, kas kopīgi ar citām līgumslēdzējām iestādēm kontrolē juridisko personu, kura ir privāto vai publisko tiesību subjekts šīs direktīvas 12. panta 1. punkta izpratnē, var piešķirt šai juridiskajai personai publiska līguma slēgšanas tiesības, nepiemērojot šo direktīvu.

45

Tādējādi Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punktā paredzētā publiskā iepirkuma noteikumu izslēgšana atbilstoši šīs tiesību normas a) apakšpunktam ir atkarīga no nosacījuma, ka līgumslēdzēja iestāde kopīgi ar citām līgumslēdzējām iestādēm pār konkrēto juridisko personu īsteno līdzīgu kontroli, kādu tās īsteno pār savām struktūrvienībām.

46

No minētā izriet, ka Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punktā nav ietvertas nekādas prasības attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem iestāde iegūst daļas tādas sabiedrības kapitālā, kuras daļu īpašnieki ir citas iestādes.

47

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 12. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas līgumslēdzējai iestādei liedz iegūt daļas tādas struktūras kapitālā, kuras akcionāri ir citas līgumslēdzējas iestādes, ja šīs daļas nevar nodrošināt kontroli vai bloķēšanas tiesības un ja minētā līgumslēdzēja iestāde plāno vēlāk iegūt kopīgu kontroles pozīciju un tādējādi iespēju tieši piešķirt līguma slēgšanas tiesības šai struktūrai, kuras kapitālā piedalās vairākas līgumslēdzējas iestādes.

48

Tā kā attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība iesniedzējtiesā norisinās kā pretapelācija, šai pēdējai arī ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: