1)

Vai notāri ir pilnvaroti veikt dokumentu izsniegšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1393/2007 (2007. gada 13. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (1), kad tie paziņo savus lēmumus lietās, kurās Regula Nr. 1215/2012 (2) nav piemērojama tāpēc, ka Horvātijā notāri neietilpst jēdzienā “tiesa” Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē tad, kad viņi īsteno pilnvaras, kas valsts tiesībās viņiem ir piešķirtas procedūrās, kurās piespiedu izpilde ir veicama, pamatojoties uz “publisku aktu”? Proti, vai, īstenojot pilnvaras, kas valsts tiesībās notāriem ir piešķirtas procedūrās, kurās piespiedu izpilde ir veicama, pamatojoties uz “publisku aktu”, šie notāri — lai arī neietilpdami Regulā Nr. 1215/2012 minētajā jēdzienā “tiesa” — var piemērot Regulas (EK) Nr. 1393/2007 noteikumus par dokumentu izsniegšanu?

2)

Vai var uzskatīt, ka novietošana stāvvietā uz ielas un uz koplietošanas ceļa, ja tiesības iekasēt maksu ir noteiktas Zakon o sigurnosti prometa na cestama (Likums par ceļu satiksmes drošību) un noteikumos par pašvaldības kā publisko tiesību subjekta darbību, ir civillieta tiesu jurisdikciju, kā arī spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās reglamentējošās Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta versija) izpratnē, īpaši ņemot vērā, ka brīdī, kad tiek konstatēta tāda transportlīdzekļa esamība, kuram nav stāvvietas talona vai kuram ir nederīgs stāvvietas talons, uz šo transportlīdzekli nekavējoties tiek attiecināts pienākums samaksāt talonu pa visu dienu tā, it kā tas stāvvietā būtu bijis novietots visu dienu, neatkarīgi no precīza stāvvietas izmantošanas ilguma, tādējādi šādas dienas maksas iekasēšanai ir sankcijas raksturs un turklāt dažās dalībvalstīs šāda novietošana stāvvietā tiek uzskatīta par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu?

3)

Vai iepriekš minētajās tiesvedībās saistībā ar transportlīdzekļa novietošanu uz ielas un uz koplietošanas ceļa, ja tiesības iekasēt maksu ir noteiktas Likumā par ceļu satiksmes drošību un noteikumos par pašvaldības kā publisko tiesību subjekta darbību, tiesas var izsniegt dokumentu atbildētājiem citā dalībvalstī, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1393/2007 (2007. gada 13. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs?

Ja, pamatojoties uz iepriekš minētajiem jautājumiem, tiktu atzīts, ka šāda veida novietošana stāvvietā ir civillieta, tiek uzdoti šādi papildu jautājumi:

4)

Šajā lietā tiek piemērota prezumpcija, ka ir noslēgts līgums par minēto novietošanu stāvvietā uz ielas noteiktā vietā, izmantojot horizontālu un/vai vertikālu marķējumu, proti, tiek uzskatīts, ka, novietojot transportlīdzekli stāvvietā, tiek noslēgts līgums, un ja netiek samaksāta cena atbilstīgi stāvvietas stundas likmei, ir jāmaksā dienas maksa. Tāpēc tiek uzdots jautājums, vai šāda prezumpcija par līguma noslēgšanu par šādu novietošanu stāvvietā un piekrišana veikt dienas maksu gadījumā, ja nav iegādāts talons atbilstoši stāvvietas stundas likmei vai ja ir beidzies iegādātā talona derīguma termiņš, ir pretrunā pamatnoteikumiem par pakalpojumu sniegšanu, kas paredzēti Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pantā un citos Eiropas Savienības acquis noteikumos.

5)

Šajā lietā transportlīdzekļa novietošana stāvvietā notika Zadarā, tādēļ pastāv saikne starp šo līgumu un Horvātijas tiesām, tomēr vai šāda novietošana stāvvietā ir uzskatāma par “pakalpojumu” atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktam, ņemot vērā, ka jēdziens “pakalpojums” nozīmē, ka persona, kas sniedz pakalpojumu, veic konkrētu darbību, proti, ka tā veic šo konkrēto darbību apmaiņā pret atlīdzību, un tādējādi rodas jautājums, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas darbība ir pietiekama, lai to uzskatītu par pakalpojumu. Ja Horvātijas tiesām nav īpašas jurisdikcijas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktu, jurisdikcija izskatīt lietu būtu otras puses apelācijas tiesvedībā domicila tiesai.

6)

Vai novietošanu stāvvietā uz ielas un uz koplietošanas ceļa, ja tiesības iekasēt maksu ir noteiktas Likumā par ceļu satiksmes drošību un noteikumos par pašvaldības kā publisko tiesību subjekta darbību un ja iekasēšana tiek veikta vienīgi noteiktā dienas laikā, var uzskatīt par nekustamā īpašuma nomu, pamatojoties uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktu?

7)

Vai, ja šajā lietā nav iespējams piemērot iepriekš minēto prezumpciju, ka šāda novietošana stāvvietā liecina par līguma noslēgšanu (ceturtais prejudiciālais jautājums), vai šāda veida novietošanu stāvvietā, attiecībā uz kuru pilnvaras stāvvietas maksas iekasēšanai izriet no Likuma par ceļu satiksmes drošību un attiecībā uz kuru ir paredzēts samaksāt dienas maksu, ja iepriekš nav veikts stundas maksājums par stāvvietas izmantošanu vai ja ir beidzies laiks, uz kuru tika iegādāts talons, var uzskatīt par neatļautu darbību vai kvazideliktu Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta izpratnē?

8)

Šajā gadījumā novietošana stāvvietā notika pirms Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, proti, 2012. gada 30. jūnija plkst. 13.02. Tāpēc tiek uzdots jautājums, vai šajā lietā ir piemērojamas regulas par piemērojamiem tiesību aktiem, proti, Regula Nr. 593/2008 (3) vai Regula Nr. 864/2007 (4), ņemot vērā to piemērojamību laikā.

Ja Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir sniegt atbildi par materiālo tiesību piemērošanu, tiek uzdots nākamais jautājums:

9)

Vai prezumpcija, ka ar šādu novietošanu stāvvietā tiek noslēgts līgums un dota piekrišana samaksāt dienas maksu, ja maksa nav veikta atbilstoši stāvvietas stundu likmei vai ja ir beidzies laiks, uz kuru tika iegādāts talons, ir pretrunā LESD 56. pantā un citos Eiropas Savienības acquis noteikumos paredzētajiem pamatnoteikumiem pakalpojumu sniegšanas jomā, neatkarīgi no tā, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir fiziska vai juridiska persona? Citiem vārdiem, vai attiecībā uz materiālo tiesību normu noteikšanu šajā gadījumā var piemērot Regulas Nr. 593/2008 4. panta noteikumus (zinot, ka lietā nav nekādu pierādījumu tam, ka puses būtu panākušas vienošanos par piemērojamo tiesisko regulējumu)?