Lieta C‑930/19

pret

État belge

(Conseil du contentieux des étrangers (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2021. gada 2. septembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2004/38/EK – 13. panta 2. punkts – Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Laulība starp Savienības pilsoni un trešās valsts valstspiederīgo – Trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir bijis tādas ģimenē notikušas vardarbības upuris, ko veicis viņa laulātais, uzturēšanās tiesību saglabāšana laulības šķiršanas gadījumā – Pienākums pierādīt pietiekamu līdzekļu esamību – Šāda pienākuma neesamība Direktīvā 2003/86/EK – Spēkā esamība – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 20. un 21. pants – Vienlīdzīga attieksme – Atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai apgādnieks ir Savienības pilsonis vai trešās valsts valstspiederīgais – Situāciju nesalīdzināmība

Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana laulības šķiršanas gadījumā – Piemērošanas joma – Trešās valsts valstspiederīgais, kas laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē un ir šķīries no Savienības pilsoņa, kurš ir izceļojis no uzņēmējas dalībvalsts pirms laulības šķiršanas tiesvedības sākšanas – Iekļaušana – Nosacījums

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)

(skat. 33.–37., 40. un 42.–44. punktu)
Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana laulības šķiršanas gadījumā – Trešās valsts valstspiederīgais, kas ir cietis no sava laulātā, Savienības pilsoņa, vardarbības ģimenē – Nosacījumi – Pienākums attiecībā uz pietiekamu līdzekļu esamību – Šāda pienākuma neesamība Direktīvā 2003/86 tāda laulātā gadījumā, kurš arī ir trešās valsts valstspiederīgais – Situācijas, kas nav salīdzināmas – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts; Padomes Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts)

(skat. 57., 58., 70., 89. un 90. punktu)

Rezumējums

Tiesa uzskata, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir bijis tādas ģimenē notikušas vardarbības upuris, ko veicis viņa laulātais – Savienības pilsonis –, nav salīdzināmā situācijā ar trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir bijis tādas ģimenē notikušas vardarbības upuris, ko veicis viņa laulātais – trešās valsts valstspiederīgais –, situāciju

No tā izriet, ka ar iespējamu atšķirīgo attieksmi, kas izriet no šīm divām situācijām, netiek pārkāpta Eiropas Savienības Pamattiesību hartā paredzētā vienlīdzība likuma priekšā

2012. gadā X, Alžīrijas valstspiederīgais, pievienojās savai sievai – Francijas pilsonei – Beļģijā, kur viņam tika izsniegta Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja.

2015. gadā viņš bija spiests atstāt laulāto kopīgo dzīvesvietu, jo viņš bija ģimenē notikušas vardarbības, ko veikusi viņa laulātā, upuris. Dažus mēnešus vēlāk pēdējā minētā atstāja Beļģiju, lai pārceltos uz dzīvi Francijā. Gandrīz trīs gadus pēc šīs pārcelšanās X cēla prasību par laulības šķiršanu. Laulība tika pasludināta par šķirtu 2018. gada 24. jūlijā.

Pa šo laiku État belge [Beļģijas valsts] izbeidza X uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz to, ka viņš nav iesniedzis pierādījumus tam, ka viņam ir pietiekami līdzekļi savu vajadzību apmierināšanai. Proti, saskaņā ar Beļģijas tiesību normu, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2004/38 ( 1 ) 13. panta 2. punkts, laulības šķiršanas vai kopdzīves izbeigšanas gadījumā ir paredzēts, ka tāda trešās valsts valstspiederīgā, kurš bijis ģimenē notikušas vardarbības, ko veicis viņa laulātais – Savienības pilsonis – upuris, uzturēšanās tiesību saglabāšana ir pakārtota noteiktiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam par pietiekamu līdzekļu esamību.

X par šo lēmumu cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomē] (Beļģija), pamatojoties uz to, ka pastāvot nepamatota atšķirīga attieksme starp Savienības pilsoņa laulāto un trešās valsts valstspiederīgā, kurš likumīgi uzturas Beļģijā, laulāto. Proti, Beļģijas tiesību normā, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2003/86 ( 2 ) 15. panta 3. punkts, ir paredzēts, ka laulības šķiršanas vai kopdzīves izbeigšanas gadījumā trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar citu trešās valsts valstspiederīgo un kurš ir bijis ģimenē notikušas vardarbības, ko veicis šis pēdējais minētais, upuris, savu uzturēšanās tiesību saglabāšanai ir jāpierāda vienīgi šādas vardarbības esamība.

Conseil du contentieux des étrangers uzskata, ka attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem laulības šķiršanas gadījumā tiek saglabātas tādu trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesības, kuri bijuši ģimenē notikušas vardarbības, ko veicis viņu laulātais, upuri, Direktīvā 2004/38 paredzētais regulējums ir mazāk labvēlīgs nekā Direktīvā 2003/86 noteiktais regulējums. Tādējādi tā lūdza Tiesu spriest par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, aplūkojot to it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu.

Virspalātas sastāvā pasludinātajā spriedumā Tiesa, pirmkārt, norobežo savas judikatūras attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanas jomu, it īpaši sprieduma NA ( 3 ), tvērumu. Otrkārt, tā nekonstatē nevienu apstākli, kas varētu ietekmēt šīs direktīvas 13. panta 2. punkta spēkā esamību saistībā ar Pamattiesību hartas 20. pantu.

Tiesas vērtējums

Pirms pievēršanās spēkā esamības pārbaudei Tiesa noskaidro Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta, saskaņā ar kuru laulības šķiršanas gadījumā uzturēšanās tiesības tiek saglabātas, ja to nosaka tādi īpaši grūti apstākļi kā fakts, ka laulības laikā persona bijusi ģimenē notikušas vardarbības upuris, piemērošanas jomu. Proti, rodas jautājums, vai šī tiesību norma ir piemērojama, ja, kā tas ir pamatlietā, laulības šķiršanas tiesvedība tiek sākta pēc laulātā, kas ir Savienības pilsonis, izceļošanas no attiecīgās uzņēmējas dalībvalsts.

Pretēji spriedumam NA Tiesa uzskatīja, ka, lai tiktu saglabātas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz šo tiesību normu, laulības šķiršanas tiesvedība var tikt sākta pēc šādas izceļošanas. Tomēr, lai nodrošinātu tiesisko drošību, trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir tādas ģimenē notikušas vardarbības upuris, ko veicis viņa laulātais – Savienības pilsonis –, ar kuru laulības šķiršanas tiesvedība nav sākta pirms pēdējā minētā izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts, var atsaukties uz savu uzturēšanās tiesību saglabāšanu tikai tad, ja šī tiesvedība tiek sākta saprātīgā termiņā pēc šādas izceļošanas. Proti, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir jādod pietiekami daudz laika, lai izvēlētos vienu no divām iespējām, ko uzturēšanās tiesību saglabāšanai viņam piedāvā Direktīva 2004/38, un tās ir vai nu laulības šķiršanas tiesvedības sākšana, lai izmantotu personiskas uzturēšanās tiesības saskaņā ar minētās direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, vai arī apmešanās Savienības pilsoņa dzīvesvietas dalībvalstī, lai saglabātu savas atvasinātās uzturēšanās tiesības.

Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību Tiesa secina, ka šī tiesību norma nerada diskrimināciju. Proti, lai gan Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktam un Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktam ir kopīgs mērķis nodrošināt tādu ģimenes locekļu aizsardzību, kuri ir bijuši ģimenē notikušas vardarbības upuri, ar katru no šīm direktīvām ieviestais regulējums ietilpst atšķirīgās jomās, kuru principi, priekšmets un mērķi arī ir atšķirīgi. Turklāt personām, kas gūst labumu no Direktīvas 2004/38, ir atšķirīgs statuss un tādas tiesības, kuru raksturs atšķiras no tiesībām, uz kurām var atsaukties personas, kas gūst labumu no Direktīvas 2003/86, un dalībvalstīm atzītā rīcības brīvība šajās direktīvās paredzēto nosacījumu piemērošanai nav viena un tā pati. Šajā lietā tieši Beļģijas iestāžu izvēle, īstenojot tām ar Direktīvas 2003/86 15. panta 4. punktu atzīto plašo rīcības brīvību, ir izraisījusi atšķirīgu attieksmi, par kuru sūdzas prasītājs pamatlietā.

Līdz ar to attiecībā uz savu uzturēšanās tiesību saglabāšanu trešo valstu valstspiederīgie – Savienības pilsoņa laulātie –, kuri ir bijuši tādas ģimenē notikušas vardarbības upuri, ko veicis pēdējais minētais, un uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38, no vienas puses, un trešās valsts valstspiederīgie – cita trešās valsts valstspiederīgā laulātie –, kuri ir bijuši tādas ģimenē notikušas vardarbības upuri, ko veicis pēdējais minētais, un uz kuriem attiecas Direktīva 2003/86, no otras puses, nav salīdzināmā situācijā vienlīdzīgas attieksmes principa, kura ievērošanu nodrošina Pamattiesību hartas 20. pants, iespējamas piemērošanas mērķiem.

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).

( 2 ) Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.).

( 3 ) Spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, NA (C‑115/15, EU:C:2016:487).