–

One Voice vārdā – A. Moreau, advokāts,

–

Fédération nationale des Chasseurs vārdā – H. Farge un C. Waquet, advokātes,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un M. E. Leclerc, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes un F. Thiran, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”) 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts One Voice un Ligue pour la protection des oiseaux tiesvedībā pret ministre de la Transition écologique et solidaire (Francija) par piecu 2018. gada 24. septembra dekrētu par “putnu” līmes izmantošanu, lai sagūstītu strazdus un melnos meža strazdus, kurus paredzēts izmantot kā pievilinātājputnus 2018.–2019. gada medību sezonā Augšprovansas Alpu [Alpes‑de‑Haute‑Provence], Piejūras Alpu [Alpes‑Maritimes], Bušdironas [Bouches‑du‑Rhône], Voklīzas [Vaucluse] un Vāras [Var] (Francija) departamentos (2018. gada 27. septembraJORF, teksti Nr. 10–13 un Nr. 15, turpmāk tekstā – “2018. gada 24. septembra dekrēti”), spēkā esamību.

3

Saskaņā ar Padomes Direktīvas 79/409/EEK (1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 1979, L 103, 1. lpp.) 9. panta 1. punktu:

“Ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu, dalībvalstis var atkāpties no 5., 6., 7. un 8. panta noteikumiem šādu iemeslu dēļ:

[..]

4

Ar Putnu direktīvu Direktīva 79/409 tika kodificēta un atcelta.

5

Atbilstoši Putnu direktīvas 3. un 5. apsvērumam:

[..]

6

Šīs direktīvas 1. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Šī direktīva attiecas uz visu tādu savvaļas putnu sugu aizsardzību, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums. Tajā paredzēta šo sugu aizsardzība, apsaimniekošana un uzraudzība un noteiktas to izmantošanas normas.”

7

Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai skaitliski uzturētu 1. pantā minēto sugu populācijas tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim.”

8

Šīs pašas direktīvas 5. pants ir formulēts šādi:

“Neskarot 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām 1. pantā minētajām putnu sugām, jo īpaši aizliedzot:

[..].”

9

Putnu direktīvas 7. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ņemot vērā to populāciju lielumu, ģeogrāfisko izplatību un vairošanās spēju visā [Savienībā], II pielikumā minētās sugas drīkst medīt saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem. Dalībvalstis nodrošina, ka šo sugu medības neapdraud dabas aizsardzības pasākumus to izplatības teritorijā.

[..]

3.   Sugas, kuras minētas II pielikuma B daļā, drīkst medīt tikai attiecīgi norādītajās dalībvalstīs.”

10

Šīs direktīvas II pielikuma B daļā ir minēti it īpaši turdus merula (melnais meža strazds), turdus pilaris (pelēkais strazds), turdus philomelos (dziedātājstrazds), turdus iliacus (plukšķis) un turdus viscivorus (sila strazds).

11

Minētās direktīvas 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz putnu medībām, to sagūstīšanu vai nonāvēšanu saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstis aizliedz lietot jebkādus masveidīgas vai neselektīvas putnu sagūstīšanas vai nonāvēšanas līdzekļus, pasākumus vai paņēmienus, arī tādus, kas var izraisīt kādas sugas lokālu izzušanu, jo īpaši IV pielikuma a) punktā minētos.”

12

“Putnu” līme ir viens no šīs pašas direktīvas IV pielikuma a) punktā minētajiem sagūstīšanas līdzekļiem.

13

Putnu direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu, dalībvalstis var atkāpties no 5. līdz 8. panta noteikumiem šādu iemeslu dēļ:

[..]

2.   Izņēmuma gadījumos, kas minēti 1. punktā, jānorāda:

14

Code de l’environnement [Vides kodeksa] IV grāmatas II sadaļā par medībām ietilpst tostarp IV nodaļa “Nodarbošanās ar medībām”, kas ir iedalīta sešās daļās, un 3. daļa ir veltīta “[m]edību veidiem un paņēmieniem”. Šī kodeksa 424‑4. pantā, kas ietilpst minētajā daļā, ir noteikts:

“Laikā, kad ir atklāta medību sezona, atļauja tās ieguvējam dod tiesības medīt dienas laikā, izmantojot šaujamieročus, dzinējsuņus, plēsīgos putnus, atbilstoši atšķirībām, ko ar dekrētiem noteicis par medībām atbildīgais ministrs. Diena sākas stundu pirms saullēkta departamenta galvaspilsētā un beidzas stundu pēc saulrieta.

[..]

Lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā medīt noteiktus gājputnus, par medībām atbildīgais ministrs saskaņā ar viņa noteiktiem nosacījumiem atļauj izmantot tradicionālas medību metodes un līdzekļus, atkāpjoties no tām, kas atļautas pirmajā daļā.

[..]

“Putnu” līme tiek izvietota stundu pirms saullēkta un noņemta pirms vienpadsmitiem.

Citi medību līdzekļi, tostarp lidaparāti un mehāniskie transportlīdzekļi, pat tikai kā līdzekļi zvēru dzīšanai, ir aizliegti.

[..]”

15

1989. gada 17. augustaarrêté du secrétaire d’État auprès du Premier ministre, chargé de l’environnement et de la prévention des risques technologiques et naturels majeurs, du 17 août 1989, relatif à l’emploi des gluaux pour la capture des grives et des merles destinés à servir d’appelants dans les départements des Alpes‑de‑Haute‑Provence, des Alpes‑Maritimes, des Bouches‑du‑Rhône, du Var et de Vaucluse [premjerministra valsts sekretāra, kas atbildīgs par vidi un tehnoloģisko un dabas katastrofu novēršanu, dekrēta par “putnu” līmes izmantošanu, lai sagūstītu pelēkos strazdus un melnos strazdus, kurus paredzēts izmantot kā pievilinātājputnus Augšprovansas Alpu, Piejūras Alpu, Bušdironas, Vāras un Voklīzas departamentos] (1989. gada 13. septembraJORF, 11560. lpp., turpmāk tekstā – “1989. gada 17. augusta dekrēts”) 1. pantā ir paredzēts:

““Putnu” līmes izmantošana, lai sagūstītu sila strazdus, pelēkos strazdus, plukšķus, dziedātājstrazdus un melnos meža strazdus, kurus paredzēts izmantot kā pievilinātājputnus personīgām vajadzībām, ir atļauta Augšprovansas Alpu, Piejūras Alpu, Bušdironas, Vāras un Voklīzas departamentos stingri kontrolētos apstākļos, kas noteikti turpmāk, lai izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt dažus putnus, jo nav cita pieņemama risinājuma.”

16

Saskaņā ar minētā dekrēta 4. panta pirmo daļu:

““Putnu” līme var palikt uzklāta tikai mednieka klātbūtnē. Katrs sagūstītais putns tiek nekavējoties notīrīts.”

17

Minētā dekrēta 6. pantā ir noteikts:

“Katru gadu par medībām atbildīgais ministrs nosaka maksimālo putnu skaitu, kurus drīkst noķert sezonā, kā arī attiecīgā gadījumā – departamenta tehniskās specifikācijas.”

18

Šā paša dekrēta 11. pantā ir paredzēts:

“Visu citu nejauši noķertu medījumu, izņemot sila strazdus, pelēkos strazdus, plukšķus, dziedātājstrazdus un melnos meža strazdus, nekavējoties notīra un atbrīvo.”

19

Saskaņā ar 1989. gada 17. augusta dekrētu ministre d’État, ministre de la Transition écologique et solidaire [valsts ministrs, ekoloģiskas un solidāras pārejas ministrs] ar 2018. gada 24. septembra dekrētiem maksimālo strazdu un melno meža strazdu skaitu, kas var tikt sagūstīti 2018.–2019. gada medību sezonā ar “putnu” līmes palīdzību, lai tos izmantotu kā pievilinātājputnus, noteica attiecīgi 2900 Augšprovansas Alpu, 400 Piejūras Alpu, 11400 Bušdironas, 15600 Voklīzas un 12200 Vāras departamentā.

20

One Voice vērsās Conseil d’État (Valsts padome, Francija) ar piecām prasībām atcelt 2018. gada 24. septembra dekrētus, kā arī prasību uzlikt ekoloģiskas un solidāras pārejas ministram atcelt 1989. gada 17. augusta dekrētu. Ligue pour la protection des oiseaux vērsās šajā pašā tiesā ar piecām prasībām atcelt 2018. gada 24. septembra dekrētus. Iesniedzējtiesa šos prasības pieteikumus ir apvienojusi.

21

Prasību pamatojumam prasītājas pamatlietā būtībā apgalvo, ka ar 1989. gada 17. augusta dekrētu, saskaņā ar kuru ir pieņemti 2018. gada 24. septembra dekrēti, tiek pārkāpts Putnu direktīvas 9. panta 1. punkts, ciktāl tajā ir atļauta neselektīva tradicionāla medību metode, proti, “putnu” līmes izmantošana, lai gan nav pamatots, ka nav cita pieņemama risinājuma. Turklāt Ligue pour la protection des oiseaux apgalvo, ka ar 2018. gada 24. septembra dekrētiem šī direktīva tiek pārkāpta arī, ciktāl ar tiem ir atļauta putnu sagūstīšana apstākļos, kas nav stingri kontrolēti, un nav pierādīts, ka atļautā sagūstīšana attiecas tikai uz nelielu skaitu putnu.

22

Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka Tiesa 1988. gada 27. aprīļa spriedumā Komisija/Francija (252/85, EU:C:1988:202) nosprieda, ka tiesību normas, kas izriet no 1982. gada 27. jūlija dekrēta, no kura 1989. gada 17. augusta dekrēta tiesību normas būtībā neatšķiras, ir saderīgas ar Direktīvas 79/409 prasībām un it īpaši – ka ar tām nav neievērota prasība “nelielā skaitā [..] saprātīgi izmantot dažus putnus”, ņemot vērā to, ka tajos paredzētais tiesiskais regulējums ir “ļoti precīzs”.

23

Šī tiesa tomēr norāda, ka 2018. gada 21. jūnija spriedumā Komisija/Malta (C‑557/15, EU:C:2018:477), kas ir pasludināts pēc LESD 3. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 37. panta stāšanās spēkā, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kas atļauj citu tradicionālu medību metodi, neatbilst vienam no Putnu direktīvas 9. pantā 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem, lai varētu atkāpties no šīs direktīvas 8. panta, proti, nosacījumam par attiecīgā sagūstīšanas veida selektīvo raksturu, balstoties uz nejaušas sagūstīšanas pastāvēšanu, neesot noteiktam šīs nejaušās sagūstīšanas apjomam.

24

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Putnu direktīvas 9. pantā 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm tiek liegts atļaut izmantot sagūstīšanas vai nonāvēšanas līdzekļus, pasākumus vai paņēmienus, kas pat minimālā un vienīgi īslaicīgā veidā var izraisīt nejaušas sagūstīšanas gadījumus. Noraidošas atbildes gadījumā ir jānosaka, kādi kritēriji, it īpaši saistībā ar nejaušas sagūstīšanas gadījumu ierobežoto proporciju vai apjomu, šī atļautā medību paņēmiena principā neletālo raksturu un pienākumu nekavējoties bez nopietniem savainojumiem atbrīvot nejauši sagūstītus īpatņus, var tikt izmantoti, lai uzskatītu, ka šajā tiesību normā paredzētais selektivitātes kritērijs ir izpildīts.

25

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzsver, ka, lai gan 1988. gada 27. aprīļa spriedumā Komisija/Francija (252/85, EU:C:1988:202) Tiesa nosprieda arī, ka ar “putnu” līmes izmantošanu strazdu sagūstīšanai – kas ir tradicionāla medību metode dažos Francijas departamentos – netiek pārkāptas Direktīvas 79/409 prasības, kas ir pārņemtas Putnu direktīvā, tā tomēr 2018. gada 21. jūnija spriedumā Komisija/Malta (C‑557/15, EU:C:2018:477) uzskatīja, ka šīs pēdējās direktīvas 9. pantā ir prasīts precīzs un atbilstošs pamatojums saistībā ar cita pieņemama risinājuma neesamību attiecībā uz šīs dalībvalsts piešķirto atkāpi.

26

Tā kā 1989. gada 17. augusta dekrētā ir apgalvots, ka, ņemot vērā to, ka “putnu” līme kā medību metode attiecīgajos departamentos tiek tradicionāli izmantota, “nepastāv cits pieņemams risinājums”, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Putnu direktīva jāinterpretē tādējādi, ka mērķis saglabāt tradicionālo putnu medību veidu un metožu un izmantošanu atpūtas vajadzībām, ciktāl ir izpildīti visi tās 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie pārējie šādas atkāpes nosacījumi, var pats par sevi pamatot to, ka nepastāv cits pieņemams risinājums minētās direktīvas 9. panta 1. punkta nozīmē, tādējādi ļaujot atkāpties no tās 8. pantā noteiktā šo medību veidu un līdzekļu aizlieguma principa.

27

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka putnu sagūstīšanas metodes tradicionālais raksturs pats par sevi ir pietiekams, lai noteiktu, ka šo metodi nevar aizstāt ne ar vienu citu pieņemamu risinājumu šīs tiesību normas izpratnē.

29

Visupirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai ļautu kompetentajām iestādēm izmantot Putnu direktīvas 9. pantā paredzētās atkāpes vienīgi Savienības tiesībām atbilstošā veidā, valsts tiesiskais un normatīvais regulējums ir jāpieņem tā, lai tajā paredzēto atkāpju īstenošana atbilstu tiesiskās drošības principam. Līdz ar to šajā jomā piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā atkāpes kritērijiem ir jābūt noteiktiem skaidri un precīzi un par to piemērošanu atbildīgajām iestādēm ir jābūt noteiktam pienākumam ņemt tos vērā. Saistībā ar izņēmuma režīmu, kas jāinterpretē šauri un saskaņā ar kuru attiecīgo nosacījumu esamības pierādīšanas pienākums attiecībā uz katru atkāpi ir jāuzliek iestādei, kas pieņem lēmumu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka jebkuras darbības, kas ietekmē aizsargājamās sugas, var tikt atļautas tikai tad, ja tās pamatojas uz precīzi un pietiekami pamatotiem lēmumiem, kuros ir norādes uz šīs direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem iemesliem, nosacījumiem un prasībām (spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Komisija/Malta, C‑557/15, EU:C:2018:477, 47. punkts).

30

Konkrētāk, pierādījumiem par to, ka ir izpildīti nosacījumi, kuri tiek prasīti, lai varētu atkāpties no Putnu direktīvā paredzētās aizsardzības sistēmas, ir jābūt balstītiem uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem. Tādējādi valsts iestāžu rīcībā brīdī, kad tās piešķir atļaujas, ir jābūt vislabākajām atbilstošajām zināšanām (spriedums, 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Somija (Lielo pūkpīļu tēviņu pavasara medības), C‑217/19, EU:C:2020:291, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Turklāt, lai gan savvaļas putnu aizsardzības jomā piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā, ja ar to paredz piemērot Putnu direktīvas 9. pantā paredzēto atkāpi, ir skaidri un precīzi jānosaka atkāpes kritēriji un kompetentajai iestādei ir jānosaka pienākums pārliecināties, vai nepastāv cits pieņemams risinājums šā panta nozīmē, šīs atkāpes izmantošanas pamatojumā ir jāparādās tam, ka nosacījums par to, ka nepastāv cits pieņemams risinājums, ir izpildīts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. jūnijs, Komisija/Malta, C‑557/15, EU:C:2018:477, 48. un 50. punkts).

32

Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek izmantota Putnu direktīvas 9. pantā paredzētā atkāpe, atbilst no šīs Direktīvas 9. panta 2. punkta izrietošajiem nosacījumiem par pienākumu norādīt pamatojumu, ja tajā ir ietverta viena vienīga norāde, saskaņā ar kuru nepastāv cits pieņemams risinājums, un šī norāde nav pamatota ne ar vienu detalizētu pamatojumu, kas būtu balstīts uz labākajām zinātnes atziņām šajā jomā un kurā būtu izklāstīti iemesli, kas kompetentajai iestādei ir likuši secināt, ka ir izpildīti visi nosacījumi, lai atļautu atkāpi minētās direktīvas 9. panta nozīmē, tostarp nosacījums par to, ka nepastāv cits pieņemams risinājums.

33

Turpinājumā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka savvaļas putnu medīšana rekreatīviem mērķiem Putnu direktīvā noteiktajos apstākļos var tikt uzskatīta par “saprātīgu izmantošanu”, kura ir atļauta ar šo direktīvu (spriedums, 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Somija (Lielo pūkpīļu tēviņu pavasara medības), C‑217/19, EU:C:2020:291, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat par “saprātīgu izmantošanu” var tikt uzskatītas tradicionālās medību metodes, jo, kā minēts šīs direktīvas 2. pantā, dalībvalstīm, kad tās veic šajā pantā minētos pasākumus, ir jāņem vērā rekreatīvās prasības.

34

Tomēr, lai gan Putnu direktīvas 2. pantā dalībvalstis tiek aicinātas to īstenot, ņemot vērā ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasības, kā arī saimnieciskās un rekreatīvās prasības, ir jākonstatē, ka putnu aizsardzība ir šīs direktīvas galvenais mērķis.

35

Saistībā ar to Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka tradicionālo darbību uzturēšana nav autonoma atkāpe no Putnu direktīvā noteiktās aizsardzības sistēmas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija, 247/85, EU:C:1987:339, 8. punkts; 1991. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑57/89, EU:C:1991:89, 22. punkts, un 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Somija (Lielo pūkpīļu tēviņu pavasara medības), C‑217/19, EU:C:2020:291, 85. punkts).

36

Medību metodes bieži ir tradicionāli vai vietēji izmantotas, tā ka, ja mērķis tās uzturēt kā tādas būtu autonoms atkāpes iemesls, tas izraisītu to, ka tiktu atļauts liels skaits Putnu direktīvas 9. panta prasībām pretēju prakšu. Šāda pieeja būtu pretrunā šaurajai interpretācijai, kas ir izmantojama šai tiesību normai.

37

Jāatgādina arī, ka, ja kompetentajai iestādei ir jāpārliecinās par to, ka nepastāv cits pieņemams risinājums, tai ir jāsalīdzina dažādi risinājumi, kas atbilst ar Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu izveidotā atkāpes režīma nosacījumiem, lai noteiktu, kurš šķiet vispieņemamākais (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Austrija (Meža sloku pavasara medības), C‑161/19, nav publicēts, EU:C:2020:290, 51.–57. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

38

Saistībā ar to Fédération nationale des Chasseurs un Francijas valdība apgalvo, ka attiecīgo sugu pamatlietā audzēšana nevar būt pieņemams risinājums, ņemot vērā tās izmaksas un spēkā esošo tiesisko regulējumu, kurš aizliedz tirdzniecību ar šīm sugām.

39

Kā ģenerāladvokāte norādīja secinājumu 36. punktā, ir jāņem vērā LESD 13. pants, saskaņā ar kuru, nosakot un īstenojot Savienības politiku, Savienībai un dalībvalstīm ir jāvelta pienācīga uzmanība dzīvnieku labturības prasībām. No tā izriet, ka alternatīvo risinājumu pieņemamais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā saprātīgus variantus un labākos pieejamos tehniskos paņēmienus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. marts, ERG u.c., C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 62. punkts).

40

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka aizsargājamo sugu audzēšana un pavairošana nebrīvē, ja tās ir iespējamas, var būt cits pieņemams risinājums (spriedums, 1996. gada 12. decembris, LRBPO un AVES, C‑10/96, EU:C:1996:504, 18. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) un ka arī likumīgi noķertu un turētu putnu transportēšana ir saprātīga izmantošana Direktīvas 79/409 nozīmē (spriedums, 1987. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija, 247/85, EU:C:1987:339, 48. punkts). Tāpat apstāklis, ka valsts tiesiskā regulējuma dēļ attiecīgo sugu audzēšana un pavairošana nebrīvē plašā mērogā vēl nav iespējama, pats par sevi nevar likt apšaubīt citu risinājumu atbilstību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 12. decembris, LRBPO un AVES, C‑10/96, EU:C:1996:504, 21. punkts).

41

No tā izriet, kā secinājumu 30. un 38. punktā būtībā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ka šķiet, ka pastāv citi risinājumu, ar kuriem var tikt ievērota Putnu direktīvas 9. panta 1. punktā paredzētā prasība.

42

Turklāt, lai gan “putnu” līmes izmantošana pati par sevi ir medību darbība, tā ir tikai iepriekšējs posms pirms citu sagūstīšanas metožu izmantošanas, jo šādi sagūstītie putni ir domāti izmantošanai par pievilinātājiem, lai pievilinātu citus šīs pašas sugas putnus, kurus tad nogalina ar šaujamieroci.

43

Tas vien, ka cita sagūstīšanas metode prasītu pielāgošanos un tādējādi prasītu atkāpties no noteiktām tradīcijas iezīmēm, nevar būt pietiekami, lai uzskatītu, ka nepastāv “cits pieņemams risinājums” Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta nozīmē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 12. decembris, LRBPO un AVES, C‑10/96, EU:C:1996:504, 21. punkts).

44

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Putnu direktīvas 9. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka putnu sagūstīšanas metodes tradicionālais raksturs pats par sevi nav pietiekams, lai noteiktu, ka šo metodi nevar aizstāt ne ar vienu citu pieņemamu risinājumu šīs tiesību normas izpratnē.

45

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, atkāpjoties no šīs direktīvas 8. panta, atļauj izmantot tādu putnu sagūstīšanas metodi, kas izraisa neliela apjoma un īslaicīgus nejaušas sagūstīšanas gadījumus.

46

Jānorāda, ka šis jautājums paredz, ka ir jāinterpretē Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts, saskaņā ar kuru dažu putnu sagūstīšana, turēšana vai citāda saprātīgi izmantošana ir jāveic izlases veidā.

47

Saistībā ar to apsvērumus iesniegušie lietas dalībnieki ir atsaukušies uz 1988.gada 27. aprīļa spriedumu Komisija/Francija (252/85, EU:C:1988:202), 2004. gada 9. decembra spriedumu, Komisija/Spānija (C‑79/03, EU:C:2004:782), un uz 2018. gada 21. jūnija spriedumu Komisija/Malta (C‑557/15, EU:C:2018:477).

48

Šajā ziņā vispirms jāuzsver, ka pirmajā spriedumā, lai gan Tiesa konstatēja, ka valsts tiesiskajā regulējumā noteiktais ir “ļoti precīzs” un tajā it īpaši pastāv “būtisks skaits ierobežojošu nosacījumu” attiecībā uz gūstīšanas atļauju piešķiršanu, tā tikai uzskatīja, ka Eiropas Komisijas norādītie fakti neļauj pamatot šīs iestādes apgalvojumus, ka attiecīgās dalībvalsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Direktīvas 79/409 prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988.gada 27. aprīlis, Komisija/Francija, 252/85, EU:C:1988:202, 29. un 30. punkts), tomēr konkrēti un expressis verbis nepārbaudot tiesiskā regulējuma par sagūstīšanu saturu no selektivitātes kritērija viedokļa. Tādējādi šis spriedums nevar tikt saprasts kā tāds, ar kuru šis tiesiskais regulējums būtu expressis verbis aprobēts no šī kritērija viedokļa.

49

Turpinot attiecībā uz otro spriedumu, valsts tiesiskais regulējums lietā, kurā tika pasludināts šīs spriedums, kurš atļāva īpašu medību veidu, izmantojot “putnu” līmi, bija mazāk stingrs kā pamatlietā, un tādējādi minētajā spriedumā izmantotais risinājums nav piemērojams šajā gadījumā.

50

Visbeidzot, trešajā spriedumā pati attiecīgā dalībvalsts bija atzinusi tās tiesiskajā regulējumā atļautās sagūstīšanas metodes neselektīvo raksturu.

51

Kad tas ir atgādināts, no Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka dalībvalstis var atkāpties no šīs direktīvas 8. pantā noteiktā aizlieguma izmantot šīs direktīvas IV pielikuma a) punktā minētās sagūstīšanas metodes ar nosacījumu tostarp, ka šīs metodes atļauj noteiktu putnu sagūstīšanu “izlases veidā”.

52

Jānorāda, ka Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav precizēts, kā šis nosacījums ir jāsaprot. Turklāt arī dažādu šīs tiesību normas valodu versiju analīze nesniedz – kā secinājumu 53. un 54. punktā norādījusi ģenerāladvokāte –norādes par to, kādā veidā “selektivitātes” jēdziens ir izprotams.

53

Ciktāl Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav ietverta neviena atsauce uz valsts tiesībām, ir jākonstatē, ka “selektivitātes” jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas tās teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, A. u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nevelē), C‑24/19, EU:C:2020:503, 75. punkts). Turklāt attiecībā uz Savienības tiesību normas interpretāciju saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kurā tā iekļaujas, un mērķi, kādi ir tiesību aktam, kurā tā ietilpst (spriedums, 2019. gada 9. oktobris, BGL BNP Paribas, C‑548/18, EU:C:2019:848, 25. punkts).

54

Vispirms attiecībā uz jēdzienu “selektivitāte” ir jānorāda, ka tas tā ierastajā izpratnē attiecas uz jebko, kur tiek veikta atlase, proti, procesu, ar kuru no noteikta kopuma tiek izvēlēti vai izmantoti daži elementi, izslēdzot citus, atkarībā no noteiktām īpašībām.

55

Turpinot – attiecībā uz kontekstu, kurā iekļaujas Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts, jāatgādina, ka šīs direktīvas 5. panta a) punktā, neskarot 7. un 9. pantu, ir noteikts vispārējs aizliegums jebkādā veidā apzināti nonāvēt vai sagūstīt minētās direktīvas 1. pantā minētās putnu sugas. Šajā kontekstā šīs pašas direktīvas 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis aizliedz “lietot jebkādus masveidīgas vai neselektīvas putnu sagūstīšanas vai nonāvēšanas līdzekļus, pasākumus vai paņēmienus, arī tādus, kas var izraisīt kādas sugas lokālu izzušanu, jo īpaši IV pielikuma a) punktā minētos”, starp kuriem ir “putnu” līmes izmantošana.

56

Kā secinājumu 21. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, no šīm tiesību normām izriet, ka principā ar Putnu direktīvu ir aizliegta tāda sagūstīšanas metode kā “putnu” līmes izmantošana.

57

Tādējādi Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta sniegtā atkāpes iespēja ir šīs direktīvas 8. panta 1. punktā paredzētā neselektīvas sagūstīšanas paņēmienu – it īpaši minētās direktīvas IV pielikuma a) punktā minēto – izmantošanas aizlieguma līdziniece.

58

Visbeidzot, attiecībā uz Putnu direktīvas mērķiem jāuzsver, ka “dalībvalstu Eiropas teritorijā sastopamo savvaļas putnu sugu aizsardzība jāveic kopīgā tirgus apstākļos, ņemot vērā [Savienības] mērķus uzlabot dzīves apstākļus, panākt saskaņotu saimnieciskās darbības attīstību [..], kā arī nepārtrauktu un līdzsvarotu izaugsmi”, un ka liela skaita šo sugu “samazinājums rada nopietnus draudus dabas vides saglabāšanai, jo īpaši tādēļ, ka tādējādi tiek izjaukts bioloģiskais līdzsvars”.

59

Lai vērstos pret šiem draudiem, Putnu direktīvas 1. panta 1. punktā ir precizēts, ka šajā direktīvā, kura “attiecas uz visu tādu savvaļas putnu sugu aizsardzību, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums”, kā mērķis ir paredzēta “šo sugu aizsardzība, apsaimniekošana un uzraudzība un noteiktas to izmantošanas normas”.

60

Turklāt šī direktīva iekļaujas ietvarā, kas paredzēts gan LES 3. pantā, gan Hartas 37. pantā, saskaņā ar kuriem būtībā Savienība tiecas uz to, lai panāktu līdzsvarotu attīstību, un nodrošina augstu vides aizsardzības līmeni.

61

Turklāt no Putnu direktīvas 9. panta noteikumiem, kuros ir atsauce uz šajā pantā paredzētās atkāpes stingru kontroli un sagūstīšanas selektīvo raksturu, kā arī no vispārējā samērīguma principa izriet, ka minētajai atkāpei, kuru kāda dalībvalsts vēlas izmantot, ir jābūt samērīgai ar vajadzībām, kas šo atkāpi attaisno (spriedums, 2020. gada 23. aprīlis, Komisija/Somija (Lielo pūkpīļu tēviņu pavasara medības), C‑217/19, EU:C:2020:291,, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Tādējādi, novērtējot sagūstīšanas metodes selektivitāti Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ir jāņem vērā ne vien šīs metodes īstenošanas veids un tās paredzamo nejaušas sagūstīšanas gadījumu apjoms attiecībā uz putniem, kas nav mērķa putni, bet arī tās iespējamās sekas uz sagūstītajām sugām, kuras attiecas uz nodarīto kaitējumu, ņemot vērā šajā direktīvā izvirzītos aizsardzības mērķus.

63

Šajā ziņā ir jāveic nošķiršana atkarībā no tā, vai sagūstīšanas metode ir vai nav letāla. Ja pirmajā gadījumā ir jāizmanto drīzāk šaura selektivitātes nosacījuma koncepcija, tad otrajā gadījumā savukārt šo nosacījumu var uzskatīt par izpildītu, ja pastāv nejauša sagūstīšana, tomēr ar nosacījumu, ka sugas, kas nav šīs metodes mērķsugas, tiek sagūstītas nelielā skaitā, uz noteiktu laiku un ka tās var tikt atbrīvotas bez kaitējuma, kas būtu vien nebūtisks.

64

Tādējādi, lai gan apstāklis, ka principā neletāla sagūstīšanas metode izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus, pats par sevi neļauj konstatēt šīs metodes neselektīvo raksturu, šo nejaušas sagūstīšanas gadījumu apjoms, kā arī iespējamo seku uz mērķsugām un sugām, kas nav mērķsugas, apjoms ir šādas metodes selektivitātes pakāpes rādītāji.

65

Gan no Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma, to skatot šīs direktīvas 8. panta 1. punkta gaismā, gan no šīs direktīvas mērķiem un konteksta, kādā tā iekļaujas un kāds izriet no LES 3. panta, Hartas 37. panta, LESD 191. panta 2. punkta pirmās daļas un LESD 13. panta par dzīvnieku labturību, izriet, ka šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktais selektivitātes nosacījums ir jāsaprot tādējādi, ka tas nevar tikt izpildīts tādas neletālas sagūstīšanas metodes gadījumā, kura izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus – izņemot, ja tie ir ierobežota apjoma, proti, attiecas tikai uz ļoti nelielu skaitu un uz ierobežotu laiku nejauši sagūstītu īpatņu, un ja šie īpatņi var tikt atbrīvoti bez cita kaitējuma kā vien tāda, kas ir nebūtisks.

66

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietā aplūkotā sagūstīšanas metode “principā” nav letāla un izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus tikai nelielos daudzumos un uz ļoti ierobežotu laiku. Turklāt 1989. gada 17. augusta dekrēta 11. pantā ir paredzēts, ka ikvienu nejauši sagūstītu putnu “nekavējoties notīra un atbrīvo”.

67

Taču, kā atzīmējušas gan prasītājas pamatlietā, gan Komisija, un kā secinājumu 51. un 64. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, visticamāk – neietekmējot konstatācijas, kas galu galā jāveic iesniedzējtiesai –, ka, neraugoties uz notīrīšanu, sagūstītie putni cieš nelabojamu kaitējumu, jo “putnu” līme pēc savas būtības var kaitēt sagūstīto putnu apspalvojumam.

68

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka no šā sprieduma 30. punktā izklāstītās judikatūras izriet, ka kompetento iestāžu rīcībā brīdī, kad tās piešķir atļaujas, ir jābūt vislabākajām zinātnes atziņām šajā jomā, kas ļauj pierādīt, ka nosacījumi atkāpei no Putnus direktīvas iedibinātā aizsardzības režīma ir izpildīti.

69

Otrkārt, pēc tam, kad atkāpes ir piešķirtas, kompetentajām iestādēm saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu ir jāveic nepieciešamie uzraudzības pasākumi, lai pārliecinātos, ka nejaušas sagūstīšanas gadījumi, cik iespējams, atbilst sagaidītajiem līmeņiem un nerada citu kaitējumu kā vien nebūtisku.

70

No tā izriet, ka Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajai selektivitātes prasībai neatbilst neletāla sagūstīšanas metode, kas izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus, ja tie, pat būdami neliela apjoma un uz ierobežotu laiku, var nodarīt sagūstītajām sugām, kas nav mērķsugas, citu kaitējumu kā vien nebūtisku.

71

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, atkāpjoties no šīs direktīvas 8. panta, atļauj izmantot tādu sagūstīšanas metodi, kura izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus, ja tie, pat būdami neliela apjoma un uz ierobežotu laiku, var nodarīt sagūstītajām sugām, kas nav mērķsugas, citu kaitējumu kā vien nebūtisku.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: