–

Markt24 GmbH vārdā – G. Herzog, Rechtsanwalt,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī I. Gavrilová, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un M. Heller, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 7. panta 1. punktu un 21. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp BU, fizisku personu, kuras domicils ir Austrijā, un Markt24 GmbH, saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātu sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir Unteršleisheimā [Unterschleißheim], kas atrodas Landkreis München (Minhenes pašvaldība, Vācija), par pēdējās minētās īstenojamu neizmaksātās algas, proporcionāli laikam maksājamās cita veida atlīdzības saistībā ar darbu, kā arī finansiālas atlīdzības par apmaksāto atvaļinājumu izmaksu.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 14. un 18. apsvērumu:

[..]

4

Šīs regulas II nodaļa attiecas uz jurisdikciju. Minētās nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts 4.–6. pants.

5

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

6

Šīs pašas regulas 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.

2.   Pret 1. punktā minētajām personām jo īpaši nav piemērojami valsts jurisdikcijas noteikumi, kas dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisijai saskaņā ar 76. panta 1. punkta a) apakšpunktu.”

7

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija” ir ietverts tās 7.–9. pants.

8

Minētās regulas 7. pantā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

[..].”

9

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem” ir ietverts tās 20.–23. pants.

10

Minētās regulas 20. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka saskaņā ar šo iedaļu, neskarot 6. pantu, 7. panta 5. punktu un, ja prasība ir celta pret darba devēju, – 8. panta 1. punktu.”

11

Šīs pašas regulas 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

12

1985. gada 7. martaBundesgesetz über die Arbeits- und Sozialgerichtsbarkeit (Arbeits- und Sozialgerichtsgesetz) (Federālais likums par darba un sociālo lietu tiesām; turpmāk tekstā – “ASGG”) 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“50. panta 1. punktā minētajās lietās pēc prasītāja izvēles teritoriālā piekritība:

[..].”

13

BU, kuras domicils ir Austrijā, Zalcburgā (Austrija) uzrunāja Markt24, sabiedrības ar juridisko adresi Unteršleisheimā Minhenes pašvaldībā, darbinieks, un viņa ar šī darbinieka starpniecību ar to noslēdza darba līgumu kā apkopēja, kurai uzticēta uzkopšanas darbu veikšana, uz laiku no 2017. gada 6. septembra līdz 15. decembrim (turpmāk tekstā – “aplūkotais līgums”).

14

Ar aplūkoto līgumu izveidoto darba tiesisko attiecību sākumā Markt24 bija birojs Zalcburgā. Tomēr šis līgums tika parakstīts nevis minētajā birojā, bet maiznīcā, kas atrodas Zalcburgā. Nolīgtais darba sākšanas datums bija 2017. gada 6. septembris, un darbu bija paredzēts veikt Minhenē. Taču Markt24 galu galā BU nekāda darba veikšanu neuzticēja.

15

Lai gan viņa bija telefoniski sasniedzama un darba gatavībā, tā faktiski Markt24 labā neveica nekādu darbu. BU nebija tā Markt24 darbinieka tālruņa numura, ar kuru viņai bija bijusi saziņa aplūkotā līguma noslēgšanai, un šajā līgumā bija norādīts Markt24 Austrijas tālruņa numurs un šīs sabiedrības Vācijas adrese. Līdz 2017. gada 15. decembrim BU bija reģistrēta Austrijas sociālā nodrošinājuma iestādē kā darba ņēmēja. Pēc tam Markt24 atlaida BU.

16

2018. gada 27. aprīlī BU iesūdzēja Markt24 iesniedzējtiesā, Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija), prasot izmaksāt neizmaksāto algu, proporcionāli laikam maksājamo cita veida atlīdzību saistībā ar darbu, kā arī finansiālu atlīdzību par apmaksāto atvaļinājumu naudas summas kopumā 2962,80 EUR bruto apmērā par laikposmu no 2017. gada 6. septembra līdz 15. decembrim. BU iesniedza trīs algas aprēķinus par laikposmu no 2017. gada septembra līdz novembrim, kuros Markt24 bija identificēta kā darba devējs.

17

Tā kā BU izsniegtais uzaicinājums ierasties tiesā Markt24 nevarēja tikt paziņots, lai gan tas tika vairākkārt mēģināts, izmantojot dažādas pasta adreses un ar Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa, Vācija) starpniecību, jo šīs sabiedrības pārstāvju dzīvesvieta nebija zināma, ar 2018. gada 26. decembra rīkojumu tika iecelts pārstāvis šīs sabiedrības pārstāvēšanai tiesvedībā atbilstoši Austrijas tiesību normām. Ar 2019. gada 7. janvāra dokumentu šādi ieceltais pārstāvis apstrīdēja gan Austrijas tiesu jurisdikciju vispār, gan konkrēti iesniedzējtiesas jurisdikciju.

18

Šajā kontekstā šai tiesai nav skaidrības jautājumā par to, vai Regulas Nr. 1215/2012 21. pants ir piemērojams arī darba tiesiskajām attiecībām, kurās darbinieks Austrijā ir noslēdzis darba līgumu, tomēr nekādu darbu nav veicis, lai gan ir bijis darba gatavībā.

19

Iesniedzējtiesas ieskatā darba tiesisko attiecību ilgums un stabilitāte laikposmā no 2017. gada 6. septembra līdz 15. decembrim ir pierādīta. Šī tiesa piebilst, ka gan posms pirms aplūkotā līguma noslēgšanas, gan pati šī līguma noslēgšana ir norisinājušies Austrijā un BU piedevām ir bijusi reģistrēta Austrijas sociālā nodrošinājuma iestādē.

20

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka darbinieki, tāpat kā patērētāji, ir tādu personu kategorija, kuras ir jāaizsargā, un ka Savienības tiesību normām, kas attiecas uz viņiem, nevajadzētu būt nelabvēlīgākām par valsts tiesību normām. Tās ieskatā it īpaši vajadzētu ņemt vērā darbinieka finansiālo situāciju, kas nelielas darba samaksas gadījumā apgrūtina vēršanos citu dalībvalstu tiesās.

21

Šajos apstākļos Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:

Ja uz otro un trešo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

22

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem” ietvertās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ir piemērojamas attiecībā uz prasību tiesā, ko darbinieks, kura domicils ir dalībvalstī, ir cēlis pret darba devēju, kura domicils ir citā dalībvalstī, gadījumā, ja darba līgums ir ticis apspriests un noslēgts darbinieka domicila dalībvalstī un tajā ir bijis paredzēts, ka darba izpildes vieta atrodas darba devēja dalībvalstī, lai gan šis darbs nav veikts tāda iemesla dēļ, kurā ir vainojams šis darba devējs.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 20. pantam attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem jurisdikcija tiek noteikta saskaņā ar šīs regulas II nodaļas 5. iedaļu “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem”, kura ietver minētās regulas 20.–23. pantu, neskarot Regulas Nr. 1215/2012 6. pantu, 7. panta 5. punktu un, ja prasība ir celta pret darba devēju, – šīs regulas 8. panta 1. punktu.

24

Regulas Nr. 1215/2012 20. pantā minētais jēdziens “atsevišķs darba līgums” ir jāinterpretē autonomi, lai nodrošinātu šajā regulā paredzēto jurisdikcijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Nogueira u.c., C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 47. un 48. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

25

Kā izriet no Tiesas judikatūras, šis jēdziens nozīmē, ka darbinieks ir pakļautības attiecībās ar darba devēju, jo darba tiesisko attiecību būtiska raksturiezīme ir apstāklis, ka personai ir pienākums noteiktā laikā citas personas labā un šīs personas vadībā sniegt izpildījumu un kā atlīdzību par to tai ir tiesības saņemt darba samaksu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 40. un 41. punkts, kā arī 2019. gada 11. aprīlis, Bosworth un Hurley, C‑603/17, EU:C:2019:310, 25. un 26. punkts).

26

Šādā gadījumā ir jāuzskata, ka pusēm ir saistošs “darba līgums” Regulas Nr. 1215/2012 20. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai darbs, kas ir šī līguma priekšmets, ir vai nav ticis izpildīts.

27

Tādējādi, ciktāl no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā ar aplūkoto līgumu ir izveidotas pakļautības attiecības starp darba devēju un darbinieku un tas ir radījis katras puses tiesības un pienākumus darba tiesisko attiecību ietvaros, uz strīdu par šo līgumu attiecas Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļas normas, lai gan šis līgums nav ticis izpildīts.

28

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem” ietvertās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ir piemērojamas attiecībā uz prasību tiesā, ko darbinieks, kura domicils ir dalībvalstī, ir cēlis pret darba devēju, kura domicils ir citā dalībvalstī, gadījumā, ja darba līgums ir ticis apspriests un noslēgts darbinieka domicila dalībvalstī un tajā ir bijis paredzēts, ka darba izpildes vieta atrodas darba devēja dalībvalstī, lai gan šis darbs nav veikts tāda iemesla dēļ, kurā ir vainojams šis darba devējs.

29

Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā ietvertās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā valsts jurisdikcijas noteikumu piemērošana attiecībā uz tādu prasību kā šī sprieduma 28. punktā minētā gadījumā, ja šie noteikumi izrādītos labvēlīgāki darbiniekam.

30

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, gan Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) un Regulas Nr. 1215/2012, kas tika pieņemtas pēc minētās konvencijas, mērķis ir radīt vienveidīgus noteikumus par starptautisko jurisdikciju (spriedumi, 1997. gada 3. jūlijs, Benincasa, C‑269/95, EU:C:1997:337, 25. punkts; 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka, C‑327/10, EU:C:2011:745, 33. un 45. punkts, kā arī 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 31. punkts).

31

Pirmkārt, atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktam “personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības”. Otrkārt, saskaņā ar šīs regulas 5. panta 1. punktu “personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar [minētās regulas II nodaļas] 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem”.

32

No tā izriet, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 41. un 42. punktā, – tā kā uz strīdu, kuram ir ārvalstu elements, attiecas regulas materiālā piemērošanas joma un atbildētāja domicils ir dalībvalsts teritorijā, Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajiem vienveidīgajiem jurisdikcijas noteikumiem ir jāprevalē pār valsts jurisdikcijas noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka, C‑327/10, EU:C:2011:745, 33. un 45. punkts, kā arī 2013. gada 19. decembris, Corman‑Collins, C‑9/12, EU:C:2013:860, 22. punkts).

33

Šī valsts jurisdikcijas noteikumu principiālā izslēgšana ir spēkā, arī runājot par Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā ietvertajām tiesību normām, par kurām Tiesa ir precizējusi, ka tām ir ne tikai īpašs, bet arī izsmeļošs raksturs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 21. jūnijs, Petronas Lubricants Italy, C‑1/17, EU:C:2018:478, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Līdz ar to saistībā ar prasībām tiesā, uz kurām attiecas šīs regulas II nodaļas 5. iedaļā ietverto tiesību normu piemērošanas joma, nevar tikt piemēroti tādi valsts noteikumi par jurisdikcijas noteikšanu atsevišķu darba līgumu jomā, kas atšķiras no šajās tiesību normās paredzētajiem noteikumiem, neatkarīgi no tā, vai minētie valsts noteikumi ir labvēlīgāki darbiniekam.

35

Tādējādi uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 5. iedaļā ietvertās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā valsts jurisdikcijas noteikumu piemērošana attiecībā uz tādu prasību kā šī sprieduma 28. punktā minētā neatkarīgi no tā, vai šie noteikumi izrādās labvēlīgāki darbiniekam.

36

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams attiecībā uz tādu prasību kā šī sprieduma 28. punktā minētā. Attiecīgā gadījumā iesniedzējtiesa lūdz arī precizēt tiesu, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar šo pantu.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, saskaņā ar šīs regulas 21. panta 1. punkta a) apakšpunktu var iesūdzēt vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas viņa domicils, vai arī saskaņā ar minētās regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) un ii) punktu – tiesās tajā vietā, kur vai no kurienes darbinieks pastāvīgi veic darbu, vai tiesās tajā vietā, kur viņš to veicis pēdējoreiz, vai arī, ja darbinieks pastāvīgi neveic vai neveica darbu vienā noteiktā valstī, – tiesās tajā vietā, kur atrodas vai atradās uzņēmums, kas pieņēma darbinieku.

38

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka tiesas, kurās ir vērsies darbinieks, nav tās dalībvalsts tiesas, kurā ir darba devēja domicils, kā ir atļauts Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta a) apakšpunktā. No pamatlietas apstākļiem arī neizriet, ka uz darbinieka prasību attiektos šīs regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punkts.

39

Līdz ar to ir jānosaka, vai, lai gan nekāds darbs nav veikts, uz tādu prasību kā pamatlietā attiecas minētās regulas 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts, kurā ir paredzēts, ka darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt tiesās tajā vietā, kur vai no kurienes darbinieks pastāvīgi veic darbu, vai tiesās tajā vietā, kur viņš to veicis pēdējoreiz.

40

Šajā ziņā jēdziens “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”, kurš ir nostiprināts Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kas atbilst Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktam, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz vietu, kurā vai no kuras darbinieks faktiski īsteno savu pienākumu attiecībā uz darba devēju būtiskāko daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Nogueira u.c., C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 59. punkts).

41

Kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 61. un 63. punktā, ja darba līgums nav izpildīts, līgumslēdzēju pušu paustais nodoms attiecībā uz šīs izpildes vietu principā ir vienīgais elements, kas ļauj noteikt pastāvīgo darba vietu Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē. Šī interpretācija ļauj vislabāk nodrošināt jurisdikcijas noteikumu lielo paredzamību, jo darba līguma pušu iecerēto darba vietu principā ir viegli noteikt.

42

Līdz ar to Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasība par darba tiesiskajām attiecībām kā šī sprieduma 28. punktā minētā var tikt celta tās dalībvalsts tiesā, kurā darbiniekam atbilstoši darba līgumam bija jāīsteno savu pienākumu attiecībā uz darba devēju būtiskākā daļa.

43

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma šajā lietā, vieta, kurā darbiniekam atbilstoši aplūkotajam līgumam bija jāīsteno savu pienākumu attiecībā uz darba devēju būtiskākā daļa, atradās Minhenē.

44

Ir jāpiebilst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 20. panta 1. punktu jurisdikcija šīs regulas II nodaļas 5. iedaļā tiek noteikta, “neskarot” minētās regulas “6. pantu, 7. panta 5. punktu un, ja prasība ir celta pret darba devēju, – 8. panta 1. punktu”.

45

Atbilstoši minētajam 7. panta 5. punktam personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī “attiecībā uz strīdu, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības – filiāles, aģentūras vai cita struktūras atrašanās vietas tiesās”.

46

Iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai minētā tiesību norma var tikt piemērota arī šajā lietā, jo, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pirmkārt, ar aplūkoto līgumu izveidoto darba tiesisko attiecību sākumā Markt24 bija birojs Zalcburgā un, otrkārt, darbiniekam atbilstoši aplūkotajam līgumam savu pienākumu attiecībā uz darba devēju būtiskākā daļa bija jāīsteno Minhenē.

47

Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punktā minētie jēdzieni “filiāle”, “aģentūra” un “cita struktūra” ir jāinterpretē autonomi ar nozīmi, ka pastāv darījumu veikšanas centrs, kurš ilgtermiņā ārēji darbojas kā mātesuzņēmuma atzars. Šim centram ir jābūt vadībai, un tam materiālā ziņā jābūt aprīkotam tā, lai tas būtu spējīgs slēgt darījumus ar trešām personām un tām nebūtu tieši jāvēršas mātesuzņēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair, C‑464/18, EU:C:2019:311, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Ir jāpiebilst, ka šī tiesību norma ir piemērojama tikai, ja strīds attiecas uz darbībām, kuras ir saistītas ar šo vienību ekspluatāciju, vai arī saistībām, ko tās ir uzņēmušās mātesuzņēmuma vārdā, ja šīs saistības ir jāizpilda valstī, kurā atrodas šīs vienības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair, C‑464/18, EU:C:2019:311, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasība kā šī sprieduma 28. punktā minētā var tikt celta tiesās tajā vietā, kurā vai no kuras darbiniekam atbilstoši darba līgumam bija jāīsteno savu pienākumu attiecībā uz darba devēju būtiskākā daļa, neskarot šīs regulas 7. panta 5. punktu.

50

Tā kā piektais jautājums ir uzdots tikai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, ņemot vērā uz šo pirmo jautājumu sniegto apstiprinošo atbildi, uz to nav jāatbild.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: